I R B R Ī V DI E NA S N R . 1 8 / VA SA RA , 2 0 1 8 UZ Z Ī M Ē SAV U VA SA R A S PĻ AV U!
1000 km vienatnes. Ar kājām pāri Izraēlai
Noturēt līdzsvaru. Joga saulrietā pie jūras
Elīna Šimkus: dēliņš atraisījis manu sievišķību
Saldā suitene. Vienīgā latviešu zemene
N R . 1 8 / VA SA RA , 2 0 1 8 . 3,99 €
06 1
9 772255 979004
IR BRĪVDIENAS
V
asarā pārņem brīvības, dzīvesprieka un arī miera sajūta. Vienalga — stāvi jogas «svecītē» jūras krastā vai rakņājies savās zemeņu un garšaugu dobītēs. Prieks par būšanu kopā ar draugiem, laivojot pa Latvijas upēm vai uz mājas sienas nakts tumsā skatoties filmas. Trausla un netverama dažkārt šķiet savas dzīves nesaraujamā saistība ar dabu un visu apkārtējo, kad lūkojies koku lapotnēs vai vērīgi ieskaties pilsētas aprisēs. Par šo saules un gaismas iedvesmoto prieku rakstām jaunajā žurnālā Ir Brīvdienas.
4
IR BRĪVDIENAS
saturs
5
IR BRĪVDIENAS
pilsētā TEKSTS UN FOTO LINDA TELLGRENA, LINDASVIRTUVE.LV, PUBLICITĀTES FOTO
1
GASTRONOMISKIE SAULGRIEŽI Kur sasmelties kulināro enerģiju un garšas spēku gada aukstajam laikam? Ceļojot, pētot un eksperimentējot, esam atraduši četras jaunas adreses, tikpat dažādas kā puķes vasaras pļavā 16
IR BRĪVDIENAS
pilsētā
TĒJAS UN KAFIJAS KARALISTE
2
3
«Ja cilvēkā nav tējas, viņš nav spējīgs saprast patiesību un skaistumu,» vēsta japāņu sakāmvārds. To, cik spēcīga un plūstoša enerģija piemīt šim leģendām apvītajam dzērienam, apjaušam visi. Vecrīgas pašā sirdī, mīlīgajā Jāņa ielā, mīt kafijas un tējas studija Strada, kurā saimnieko Gundega Silniece ar dzīvesbiedru Eduardu Cunski. Pašu veidots interjers, mūsdienīga un demokrātiska vide, nezaudējot tējas baudīšanas vietas īpašo noskaņu. Gundegai tēja ir sirdslieta, un Stradai ir misija — klients var pagaršot gan izcilas kvalitātes visdažādākās tējas, gan turpat uz vietas grauzdētu kafiju. Šī ir vienīgā vieta Rīgā, kur pēc tam, kad esi izvēlējies, kādas kafijas pupiņas no astoņiem dažādiem veidiem vēlies savā tasē, tās uzgrauzdēs turpat uz vietas — varēsi just smaržu un piedalīties procesā. Stradā darbojas godalgoti baristas ar pieredzi: viņi palīdzēs izvēlēties, paskaidros un ieteiks. Uz šejieni var doties degustēt arī pasaulē dārgāko kafiju kopi luwak (10 eiro divām personām), kuras tapšanas procesā Sumatras kafijas plantācijās iesaistīts arī civetkaķis. Ja vēlies paskatīties uz kafiju ar jaunām acīm, nogaršo cold brew — kafiju, kuru Strada pagatavo, 16 stundas lēnām pilinot ūdeni cauri samaltām kafijas pupiņām. Vai izmanto iespēju uzdrukāt savu portretu uz cafe latte! Stradas dzērienu kartē atradīsi arī vasarai piemērotās ledustējas (arī matcha un mate, 3 €), uz vietas gatavotu limonādi (2 €), dažādas etniskās tējas — yerba mate, masala chai, marokāņu un indiāņu. Saldummīļi un gados jaunāki apmeklētāji nepaliks vienaldzīgi pret saldajiem kokteiļiem, kuri iekrāsoti Instagram krāsās ar attiecīgiem nosaukumiem: Vienradzis, Caramel Mermaid, Chocomate (4 €). Šī ir arī viena no retajām vietām Rīgā, kur var nobaudīt Mixology — dzērienus, kura sastāvā sadzīvo tēja vai kafija un alkohols (5 €). Tēju un kafiju, skaisti iesaiņotu ar pagatavošanas instrukcijām, var iegādāties arī līdzņemšanai vai kā dāvanu.
CEĻOT GARŠĪGI
4
17
Mūsu vasaras ceļojumi nereti sākas Rīgas lidostā. Var iekost ātras brokastis, ieturēt sātīgas pusdienas vai paķert līdzi sviestmaizes, izdzert svaigu kokteili. Kopš pavasara klusākā lidostas stūrī iemājojusi veselīgas ēšanas koncepta kafejnīca Asparagoose. Acij tīkama vide melnbaltajos toņos ar zaļiem akcentiem un koka detaļām, vairāki galdiņi, ja izvēlēsies maltīti ieturēt uz vietas. Blakus plašai letei atrodas vēsā vitrīna, kurā skaisti rindojas līdzi ņemšanai domātais ēdiens — sviestmaizes, salāti (tos iespējams uzsildīt), zupas, suši un dzērieni. Iesaku nogaršot kvinojas suši (3,90 €), edamame pupiņu humusu (3,50 €), tīģergarneles ar vasabi mērci (4,90 €) vai banānu un šokolādes čia pudiņu IR BRĪVDIENAS
pusdienas TEKSTS, FOTO UN STILS KATRĪNA MAME, KRUSTNAGLINA.LV, GALDAUTI, TRAUKI UN AKSESUĀRI NO H&M
KINO SVAIGĀ GAISĀ Labas filmas, jautrība un garšīgi našķi Pilnai laimei daudz nevajag. Labus draugus blakus, garšīgu ēdienu un, ideālajā variantā, arī siltu laiku. Varbūt viss, kas nepieciešams, ir satikt sen neredzētus cilvēkus, daudz smieties, ēst našķus un skatīties filmas svaigā gaisā. Kā zināms, kinovakars bez labām uzkodām nav ne uz pusi izdevies, tāpēc šoreiz gatavojām tādu ēdienu, ko ērti ēst, atlaižoties dīvānā vai skrienot pakaļ bērniem, kas dārzā mēģina sastrādāt blēņas. Lai mums visiem šovasar daudz šādu vakaru, kad sarunas ieilgst, liekas, ka laiks ir apstājies un gulēt iet nemaz negribas! 20
IR BRĪVDIENAS
pusdienas
21
IR BRĪVDIENAS
pusdienas
PERSIKU LEDUSTĒJA SASTĀVDAĻAS 2 litri ūdens 3 melnās tējas maisiņi 4 persiki 200 g brūnā cukura ½ citrona sula Pāris rozmarīna zariņu Ledus Dažas citrona šķēles
PAGATAVOŠANA 1. Sāk ar sīrupa pagatavošanu. Sagriež mazos gabaliņos trīs persikus. Liek tos katliņā kopā ar cukuru un 200 ml ūdens. Vāra uz nelielas uguns 30 minūtes, ar karoti saspaidot persikus. 2. Kamēr karsējas sīrups, uzvāra atlikušo ūdeni un aplej tējas maisiņus (es to darīju lielā bļodā). Ļauj tējai ievilkties 5 minūtes, tad izņem maisiņus un atstāj tēju pilnībā atdzist. 3. Kad sīrups ir 30 minūtes vārījies, to nokāš caur sietiņu. Iegūto sīrupu pievieno tējai, bet pāri palikušie persiku biezumi var kalpot kā ievārījums pie brokastu putras, uz maizītes vai pie saldējuma. Tējai pievieno arī citrona sulu un samaisa. 4. Iegūto persiku tēju lej lielā servējamā krūzē, pievieno sagrieztas persiku daiviņas un citrona šķēlītes. Pasniedz glāzēs ar ledu, rozmarīna zariņu un nektarīna šķēlītēm, ja vēlas.
22
IR BRĪVDIENAS
pusdienas
ZEMENES BALTAJĀ ŠOKOLĀDĒ SASTĀVDAĻAS 0,5 kg zemeņu 200 g baltās šokolādes Pāris karotes krāsainu cukura dekoru
PAGATAVOŠANA 1. Šokolādi izkausē ūdens peldē vai mikroviļņu krāsnī. 2. Katru zemeni, turot aiz lapiņām, pilnībā iemērc baltajā šokolādē, un pašu zemenes galu iemērc arī cukura dekoros. Tie labi pielīp pie šokolādes. 3. Katru šādu zemeni liek uz paplātes, kas izklāta ar cepampapīru. Kad visas zemenes gatavas, liek ledusskapī uz 30 minūtēm, līdz šokolāde sastingusi.
SIERA PICAS MAIZĪTES SASTĀVDAĻAS
PAGATAVOŠANA
Mīklai: 250 g miltu 1 ēdamkarote cepamā pulvera 3 ēdamkarotes rīvēta parmezāna siera ¼ tējkarote sāls 60 g auksta sviesta, sagriezta kubiņos 120 ml piena
1. Bļodā samaisa miltus, cepamo pulveri, parmezāna sieru un sāli. Pievieno sviesta kubiņus un ar rokām visu maisa, līdz izveidojas drupačām līdzīga tekstūra. 2. Pievieno pienu un ar koka karoti maisa, līdz izveidojas viendabīga mīkla, to vēl nedaudz samīca ar rokām. 3. Uz darba virsmas, kas noklāta ar miltiem, izrullē mīklu lielā taisnstūra formā. Apsmērē ar tomātu biezeni, pārkaisa raudeni. 4. Mocarellu sagriež šķēlēs un vienmērīgi izklāj pa mīklas virsmu. Beigās pārkaisa parmezāna sieru, un mīklu uzmanīgi sarullē, sākot no garākās taisnstūra malas. 5. Sarullēto mīklu ietin folijā un liek saldētavā uz 20—30 minūtēm. Pēc tam to sagriež ~2,5 cm biezās šķēlēs, un katru šķēli liek uz cepampapīra un pavisam nedaudz saplacina. 6. Maizītes cep krāsnī 180 grādos 15—20 minūtes, līdz tās apbrūnējušas. Būs jācep divos piegājienos, jo maizītes uz pannas jāliek ar ~5 cm atstarpi citu no citas. Pasniedz siltas ar svaiga bazilika lapiņām.
Pildījumam: 250 g tomātu biezeņa 2 ēdamkarotes raudenes 150 g mocarellas siera (divas mocarellas bumbas) 100 g rīvēta parmezāna siera Svaigs baziliks pasniegšanai
23
IR BRĪVDIENAS
mana pilsēta
Piemineklis komponistam Johanam Sebastianam Baham pie Thomaskirche
28
IR BRÄŞVDIENAS
mana pilsēta TEKSTS RENĀTE FEIZAKA FOTO SHUTTERSTOCK UN NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
REIKJAVĪKA Mazpilsēta ar lielas pilsētas dvēseli
E
smu rīdziniece un pirms sešiem gadiem sapratu, ka vēlos krasas pārmaiņas, tāpēc nolēmu gadu padzīvot Islandē. Šī ir īstā vieta, kur iegūt mieru un iepazīt sevi. Viens gads, pilnīgi neplānojot, pārvērtās par sešiem. Esmu pieradusi pie miera, kas valda Reikjavīkā, cilvēku mentalitātes un mazās pilsētas dzīves ritma. Studēju Islandes Mākslas universitātē tēlotājmākslas nodaļā, esmu iesaistījusies arī vietējā mākslas dzīvē.
Kurš no pirmajiem priekšstatiem par pilsētu ir pilnībā mainījies, tur dzīvojot ilgāku laiku? Reikjavīka ir krietni mazāka par citām galvaspilsētām, tāpēc sākumā var šķist, ka tajā valda piezemēta mazpilsētas dzīve. Tomēr tas ir maldīgs priekšstats. Reikjavīka ir ostas mazpilsēta ar lielas pilsētas dvēseli. Garlaicīgi nav nekad, jo nemitīgi notiek gan dažādas izstādes, gan pasaules mēroga mūzikas un mākslas festivāli. Vasara te ir īsts dzīves svinēšanas laiks, savukārt ziema tiek veltīta radošajiem procesiem un grāmatu lasīšanai. Pēdējo gadu pēkšņais tūristu pieplūdums ir mainījis priekšstatu par pilsētu. Lielā ļaužu apmeklējuma dēļ uzlabota pilsētas infrastruktūra. Pagājušajā gadā uz salas, kur mīt 355 000 iedzīvotāju, ieradās divi miljoni viesu. Reikjavīku nācās pielāgot lielajam apmeklētāju daudzumam. Šarmantā un nedaudz apskretusī mazpilsēta sevi ātri uzprišināja un nu izskatās pavisam citāda nekā pirms dažiem gadiem. Pateicoties tūrismam, Reikjavīkā darbojas daudzi lieliski restorāni un kafejnīcas. Iespējas sevi nodarbināt un sajūsmināt ir nebeidzamas. Lai arī pazīstamākā Islandes eksportprece ir māksla un mūzika, islandieši ir arī politiski aktīvi cilvēki. Šeit valda liberālisms, it īpaši cilvēktiesību jautājumos.
RENĀTE FEIZAKA, SEŠUS GADUS DZĪVO REIKJAVĪKĀ 29
Kāpēc jādodas ceļojumā uz Reikjavīku? Ar ko tā atšķiras no
citām ziemeļvalstu pilsētām? Islandē pārņem sajūta, ka esi uz citas planētas. Pirmais, ko uzreiz var pamanīt, — te nav koku un tāpēc valda milzīga plašuma sajūta. Dabas krāsu palete ir citāda, nekā mums, eiropiešiem, ir pierasts. Arī gaismai šeit ir zilāks tonis un pavisam cita jauda. Visapkārt ir kalni, ledāji, vulkāni un ūdenskritumi, izolēti no apkārtējās pasaules ar plašu okeānu. Islandes daba ir neaprakstāma, un to var baudīt arī pašā galvaspilsētā. Kalns Esja un okeāns ir viena no spilgtākajām Reikjavīkas ainavām, kuru vizuālās attiecības neticami iespaido laikapstākļi. Skats var mainīties dienas vai pat minūšu laikā, un ir vērts to pieredzēt. Reikjavīka ir pastaigu un pasēdēšanas vieta. Lai arī pilsētas arhitektūrai ir skandināviskas iezīmes, tajā tomēr dominē Reikjavīkai piemītoša estētika. Vecpilsētai raksturīgas krāsainas mājiņas ar viļņainu metāla pārklājumu (islandiski — Bárujárnshús), un daudzviet redzami sienu gleznojumi. Interesanta iezīme, ka pilsētā gandrīz nav sastopamas senas ēkas. Lai arī Islandē cilvēki dzīvo jau vairāk nekā tūkstoš gadu, māju celtniecībai tradicionāli izmantoti tikai dabiski materiāli, kas nespēj izturēt laika un laikapstākļu pārbaudi. Šāda tipa mājas sauc par torfbær, un tās var apskatīt Árbæjarsafn muzejā Reikjavīkā. Kāda Reikjavīka ir vasarā? Kādus īpašus notikumus ir vērts apmeklēt? Ja ir saulaina diena, islandieši iznesīs uz ielas galdiņus un krēslus, saaicinās draugus vai nejauši tos noķers uz ielas, atvērs alu un apstādinās laiku. Ja ir saulaina diena, tā ir jāsvin. Visas saulainās pilsētas vietiņas pieplūdīs ar cilvēkiem. Viena no šādām vietām noteikti būs parks pie parlamenta ēkas Austurvöllur, otra — Arnarhóll, kas atrodas netālu. No šī parka paveras skats uz Harpa koncertzāli un ostu. Vasarā, kad gandrīz visu diennakti valda gaisma, te notiek dažādi festivāli — Reikjavīkas Mākslas festivāls (1.—17. jūnijs), Neatkarības dienas atzīmēšana 17. jūnijā, Kultūras nakts IR BRĪVDIENAS
intervija TEKSTS ANDA BURVE-ROZĪTE, FOTO LINDA LAUVA UN NO PRIVĀTĀ ARHĪVA
VĒL LAIMĪGĀKA!
Kopš pasaulē nācis dēls Bernards, dziedātāja Elīna Šimkus veido piemājas dobītes un trenē balsi vasaras koncertiem
Š
imkus mājas Vecmokās ir patālu no lielā Rīgas—Ventspils ceļa, mežmalā. Vasaras sākumā skaisti iekopto mauriņu apmirdz saule. Pāri pagalmam slāj apaļīgs runcis, kārtību uzmana divi žiperīgi lielizmēra suņi. Elīna un Vestards ar janvārī dzimušo dēlu Bernardu iekārtojušies mājas augšstāvā. Kā ieminas Vestards, jaunajai ģimenei to ar mīlestību izbūvējis tēvs, 70. gadu leģendārās rokgrupas Katedrāle ģitārists Gunārs Šimkus. Vecākus — gan Vestarda, gan savus — Elīna pēcāk intervijā piemin vairākkārt. Tagad, kad pašai ir mazulis, bieži aizdomājas, kā auga pati un ko savas ģimenes dzīvē labprāt pārņemtu no vecāku pieredzes. Jaunās mūziķu ģimenes augšstāva mājoklī ziedu ieskautajā koka terasē ratos snauž mazulis, bet Elīna no rīta pasteigusies uzcept gardus veselīgos kēksiņus. Dzīve mainījusies — pavisam cits ritms un pienākumi! Taču viņa nežēlojas par nogurumu: mazajam Bernardam ir kārtīgs diennakts režīms, un jaunā dzīves kārtība abiem ar Vestardu sagādā daudz prieka. Mūziķu dzīve kopš mazotnes nozīmē dzelžainu disciplīnu un gribasspēka treniņu. Tāpēc izturības, pacietības pārbaudījums — zīdainis ģimenē — abiem nav ne šoks, ne pārsteigums. Uz galda gulst ne tikai ar mazuļa dzīvi saistītās lietas, bet arī nošu kaudzes. Šovasar Elīna atgriezīsies mūzikas dzīvē — 12. jūlijā sāksies Senās mūzikas festivāls, un tas ir tikai viens no pieturpunktiem viņas tuvākajos koncertplānos. Kādas ir lielākās pārmaiņas, kopš ar Vestardu sagaidījāt Bernardu? Daudz vairākas mīlestības. Līdz šim nebijām pazinuši, kāda ir beznosacījuma mīlestība kā vecākiem pret bērnu. Abi esam mīlēti kā bērni, pazīstam arī mīlestību starp vīrieti un sievieti. Tagad iezīmējies vēl viens sirds kambarītis, kur dzīvo dēliņš. Bernards manī atraisījis daudz lielāku sievišķību. Arī līdz viņa dzimšanai esmu jutusies sievišķīga, mātišķa. Tādas ir visas manas ģimenes sievietes. Tas droši vien pārmantojies. Taču Bernards ienesis vēl dziļāku sievišķību, mīļumu, rūpes. Tagad vīram un dēliņam bieži ar mīļumu saku: «mani puiši».
46
Mainījusies, protams, arī sadzīve. Negribu teikt, ka viss ir ideāli — ka bērns nekad neraud, tikai guļ vai spēlējas. Tā nav. Ikdiena ir raiba. Taču varu būt laimīga, ka kopumā Bernards mūs žēlo — ir mierīgs, pozitīvi aktīvs bērns. Nav nekādu pārsteigumu par to, kā tas ir — būt vecākiem? Nē, varbūt tāpēc, ka bijām tam gatavojušies. Pirmkārt, bērniņam jāgatavojas emocionāli. Man bija skaista, harmoniska grūtniecība. Jutos mīlēta, mierīga. Gribēju, lai visi aspekti ir sakārtoti un man ne par ko nebūtu jāuztraucas. Paņēmu studiju pārtraukumu Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā, lai nebūtu lieka stresa. Garie koncertēšanas gadi nodrošina finansiālo stabilitāti. Biju sakārtojusi arī darba grafiku Igaunijas Nacionālajā operā, ar kuru man bija līgumsaistības. Vai abi vienlīdz aktīvi piedalāties dēla aprūpēšanā? Cenšamies viens otru žēlot un palīdzēt. Tas tā vienmēr bijis, bet līdz ar Bernarda piedzimšanu — vēl vairāk. Piemēram, saku Vestardam: zaķīt, ej spēlēt, mazuli novannošu viena pati! Kad jau sāku, Vestards nāk un saka — palīdzēšu! Vestards redz, ka māmiņas darbs nav vienkāršs. Smejos, ka gribētu nopratināt to cilvēku valsts sektorā, kurš izdomājis formulējumu «bērna kopšanas atvaļinājums». Ir dienas, kad ap diviem trijiem saprotu — neesmu vēl apsēdusies un paēdusi brokastis. Ar visu to, ka Bernards ir mierīgs bērns, es to nesauktu par atvaļinājumu! Kā tu domā, vai tavu pašsajūtu ietekmē pašas bērnības pieredze? Vecāki pret mums ar brāli izturējās kā pret līdzvērtīgiem. Deva brīvību, bet šai brīvībai bija robežas. Mums nebija pusaudžu krīzes. Nesen teicu mammai — man liekas, mēs bijām forši, nekādas problēmas neatceros! Jā, viņa atbildēja, jūs bijāt forši! Pusaudža vecumā ar brāli sākām mācības Rīgā — es pēc 9. klases iestājos Mediņa mūzikas koledžā, brālis pēc 12. klases sāka studēt RTU. Šis laiks IR BRĪVDIENAS
intervija
47
IR BRĪVDIENAS
MANA PIEREDZE TEKSTS MARIJA LEŠČINSKA, FOTO UNA TAAL-MEDVIDE, KRISTĪNE KRAUZE-SLUCKA, INGA DANCE UN NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
PLUDMALES MĀCĪBAS No maija līdz pat septembrim Kristīne Kutuzova divus vakarus nedēļā vada jogas nodarbības Jūrmalas liedagā. Saulrietā. Ikdiena pasākumu producēšanas un sabiedrisko attiecību jomā, psiholoģijas studijas un jogas prakse viņai nav nošķirtas pasaules, bet viena interesanta dzīve. Live as you live once. Dzīvo vienreizēji — tādu nosaukumu Kristīne devusi mājaslapai, kurā raksta par pašas padarīto
P
55
irms sāku vadīt nodarbības pludmalē, biju jogas studijas līdzīpašniece. Mums bija skaistas telpas, kas radīja milzīgu drošības sajūtu. Tie, kas nāk uz nodarbībām, nāk pie manis ciemos. Tāpēc, kad šķīros no savas studijas daļas, man bija svarīgi meklēt šai sajūtai analogu. Negribēju īrēt citas telpas, jo tas rada milzīgu atbildību par to piepildīšanu un noslogošanu. Pludmale man ir stāsts par liktenīgām tikšanās reizēm. Satiec īstos cilvēkus, un virpulis iegriežas ģeometriskā progresijā. Pirms četriem gadiem manā dzīvē bija posms, kad biju lielu izvēļu priekšā. Tas nebija viegli. Tādos nevieglos brīžos es skrienu. Ideja par jogas nodarbībām ārā tā arī radās — skrienot pa mežu. Atklāju sev vērtīgas lietas, un gribējās par to pastāstīt un parādīt arī citiem. Sākumā vienkārši vedu draugus pastaigās pie jūras, mežā. Viņi runāja, es klausījos, un otrādi. Tas bija eksperiments mums visiem. Es visu dzīvi esmu dzīvojusies pa jūrmalu. Bērnībā ticēju, ka katrā valstī ir jūra vai okeāns. Nonākt pludmales smiltīs arī kā pasniedzējai likās dabiski. Pirmā vasara bija piedzīvojums. Viss sākās ar lieliskiem laikapstākļiem un lielu interesi. Bet šo gadu laikā esam jogojuši arī stiprā vējā, lietū un svelmē, tuksnešaini tukšā un kā tirgus pārpildītā pludmalē. Cilvēki, kuri nāk uz šīm nodarbībām, lielākoties tik vienkārši nevar noformulēt savas izjūtas. Visi meklē atbildes. Pirmkārt, par to, kāpēc viņiem tas vajadzīgs. «Pareizajam» rietumniekam joga dabā nav gluži tas pats, kas jogošana studijā, kur ir noteikta, zināma telpa, ritms un forma. Es to saprotu. Pati esmu perfekcioniste un detaļu cilvēks. Ikdienā man svarīgi pārzināt manā atbildībā esošo jautājumu līdz tā sīkākajām sastāvdaļām, cēloņsakarībām. Darbā agrāk centos paredzēt visus iespējamos
iznākumus. Kad kaut kas gāja šķērsām, klasiski — pārdzīvoju, analizēju, atkal pārdzīvoju. Četru gadu laikā ļoti daudz ir mainījies. Manī pašā, protams. Lai cik vienkāršoti tas skanētu, katrā nodarbībā manī kaut kas salūst un kaut kas piedzimst no jauna. Joga ir viens no veidiem, kādā es pati sev nodrošinu līdzsvaru. Tie, kuri ir uz skatuves, cer saņemt atpakaļ enerģiju no publikas, bet cilvēkiem aizskatuvē nereti avoti ir jāmeklē ārpusē. Man ilgi vajadzēja eksaltētas emocijas. Lēkt ūdenskritumos. Ja skriet, tad pusmaratonu. Pēdējos gados šī intonācija ir kļuvusi daudz plūstošāka. Varu piedāvāt tikai instrumentus, savu redzējumu. Tā ir Austrumos sen zināma pieeja, kuru Rietumos mācāmies no jauna. Jo esam raduši pieiet procesiem eksakti, arī jogai — precīzi iemācīties pozas, pievērst milzu uzmanību ķermeņa ģeometrijai. Ja nesanāk vislabāk, tad nemēģināšu. Vispirms ir skaistā forma un tikai pēc tam mēģinām tai atrast piepildījumu. Bet tā nav vienīgā iespēja, Austrumos sāk ar jautājumu — kā es jūtos? Un tikai pēc tam ķermenis apliecina šo izjūtu fiziskā veidolā, nevis otrādi. Savās nodarbībās saku — nostājoties pozā (āsanā), centieties justies iespējami ērti, nedomājot par formas pareizību, tā sekos. Šādā veidā cilvēki ātrāk sasniedz iekšējo komfortu, neizjūt trauksmi un neliek jogas praksei vienādības zīmi ar citām nemieru izraisošām pieredzēm. Taču es varu aizvest savu nodarbību dalībniekus tikai tik tālu, cik pati māku viņus atvest atpakaļ. Cilvēks nodarbībās ir atslābinājies, uztveru to kā lielu uzticēšanos un atbildību. Nostājoties cilvēku priekšā, iemācies būt pazemīgam. Ja strādā ar grupu, kas jebkurā veidā ir vājāka par tevi, palīdzi viņiem sasniegt katram savu mērķi, nevis realizē personīgās ambīcijas. Tas strādā arī citās jomās — ja līderis spēj atkāpties no sava ego un uztvert padotos kā līdzvērtīgus, rezultāts būs brīnišķīgs. Vēl svarīgāk — tas būs tik cilvēcīgs. IR BRĪVDIENAS
domas TEKSTS KRISTA VĀVERE, ILUSTRĀCIJA MĀRA DROZDOVA
Trīs vēstules kokiem Mums katram ir savi īpašie koki. Viņi ir daļa no mūsu dzīves, tāpat kā ģimenes locekļi, draugi un mīļotie
58
IR BRĪVDIENAS
domas
K
59
āds vīrs Ņujorkā, Soho, 1967. gadā naktī paslepeni iestādīja koku. Paslepeni tāpēc, ka stādīt koku pilsētā nebija ļauts. Policijai nebija drosmes to iznīcināt veselus 46 gadus, līdz pilsētas vara to beidzot nocirta un izdarīja to pēkšņi, pirms kāds attapās protestēt. Tas vīrs bija Jons Meks, lietuviešu izcelsmes režisors. Šo stāstu pirms dažiem gadiem uzzināju viņam veltītajā izstādē Cēsīs, un man tas iespiedies atmiņā. To, kuri nelegāli stāda kokus, ir daudz mazāk nekā to, kuri nelegāli cērt, un, ja nu kas apsola kaut niecīgu cerību rītdienai, tie ir stādītāji, nevis cirtēji. Nelegālā koka dzīves un nāves stāsts liek domāt par to, kādu vērtību saskatām kokos. Bieži uz tiem skatāmies caur racionālā labuma brillēm. Stādām augļkokus, lai ievāktu ražu. Apzaļumojam jaunbūvju rajonus, lai palielinātu to vērtību. Dodamies uz mežu pēc ogām un sēnēm, medījuma vai Ziemassvētku egles. Runājam par mežizstrādi, šķeldas tonnām un apaļkoku eksportu. Aprēķinām, kādu labumu koki dod darbavietās un nodokļos, kubikmetros un miljonos. It kā būtu jāatrod kāds racionāls izskaidrojums koku pastāvēšanai. Vai meklējam skaitļos un mērvienībās izteiktu attaisnojumu savai eksistencei? Kādu labumu katrs dodam? Skaitļos, lūdzu! Augšupejošās līknēs! Es gribu domāt par koku kā par brīnumu. Kā par absolūtu, ideālu radību ārpus aprēķiniem un mērvienībām. Man pietiek ar stumbra mizai piespiestu vaigu, ar plaušās ievilktu dzīva koka smaržu kā atgādinājumu, ka abi esam laikabiedri, vienā vietā un laikā sastapušies. Kad divi cilvēki viens otram patīk, nav svarīgi zināt, cik otrs sver, vai lasa grāmatas vai labprātāk skatās televizoru, par ko balso vēlēšanās un cikos ēd brokastis. Kādu laiku varam maz zināt viens par otru un tik un tā ilgoties pēc otra klātbūtnes. Taču drīz parādās vēlme iepazīt otra pasauli. Man patīk koki. Un vienlaikus par tiem neko nezinu. Kādu laiku tas netraucēja viņus (nevis tos) mīlēt. Taču manā kokmīlestībā krājās ziņkāre, līdz nolēmu iedziļināties kokos tiešā un pārnestā nozīmē. Mans ceļabiedrs ir Pēteris Vollēbens, grāmatas Koku slepenā dzīve autors. Kāpēc viņš? Tāpēc, ka arī viņš piedzīvojis domāšanas ceļojumu no tautsaimniecisku labumu meklējoša mežziņa uz pavisam citu domāšanas valodu. Vollēbens runā par laimīgu mežu, par to, ka no kokiem varam daudz ko mācīties, un, lai gan zinātnieki kokus ir pētījuši, to pasaulē aizvien ir arī apslēptais un nezināmais. Vollēbens uzskata, ka koki ir sociālas būtnes, kurām sabiedrībā klājas labāk. Vientuļnieks ir neaizsargāts no laikapstākļu maiņām, bet kopībā var radīt aizsargātu ekosistēmu un dzīvot ilgāk. Ja cilvēki tā gādātu cits par citu kā koki, kuru «kopībai ir vērtīgs katrs koks, un katrs ir pelnījis tikt saglabāts pēc iespējas ilgāk», arī mēs radītu dzīvei piemērotāku, cilvēcīgāku ekosistēmu. Koku grāmata liek domāt par cilvēkiem. Vol-
lēbens raksta, ka pētnieki apšauba koku intelektu, spēju atcerēties un emocijas, jo nevēlas izdzēst robežas starp augiem un dzīvniekiem. Viņš ir gatavs šo robežu atcelt un uzskata, ka «cilvēki daudz vairāk rēķinātos ar kokiem un citiem zaļajiem augiem, ja pārliecinātos, cik tie ir līdzīgi dzīvniekiem». Manī ir mazāk optimisma. Šaubos, vai mūsu attieksme pret dzīvniekiem ir labāka par patērniecisko pārākuma attieksmi pret kokiem. Tā sakņojas tādā domāšanā, kur vienīgā mēraukla ir izdevīguma aprēķins. Ja mēs domātu par augiem un dzīvniekiem kā par dzīviem laikabiedriem, varbūt tad spētu nokāpt pakāpienu zemāk no augstprātības torņa. Ja vēl neesat iemīlējušies kokos, lasiet Vollēbena grāmatu! Katrs mīlošs cilvēks ir svarīgs, jo emocionālai mīlestībai ir racionālas sekas. «Tas, kurš zina, ka koki jūt sāpes, ka tiem ir atmiņa un ka koki — vecāki — dzīvo kopā ar saviem bērniem, vairs nevar tos tik vienkārši izcirst.» Esmu pārliecināta, ka, tāpat kā cilvēki, mums ir arī īpašie koki. Viņi ir daļa no mūsu dzīves, tāpat kā ģimenes locekļi, draugi un mīļotie, un biogrāfiju, attieksmi pret dzīvi varam izstāstīt arī caur savu koku stāstiem. Pateicībā par kopā piedzīvoto nolēmu uzrakstīt vēstules saviem īpašajiem kokiem. LIELAJAI LIEPAI ĒRBERĢĒ Astridas Lindgrēnes Pepijas Garzeķes pasaulē ir koks, kura stumbra dobumā ceturtdienu (vai varbūt otrdienu) rītos bija limonāde un kūkas. Manas bērnības vasaru pagalmā Tu biji koks, kura stumbrā ceturtdienās (vai varbūt otrdienās) bija limonāde un kūkas. Nejēdzīgi, ka stumbrā nebija cauruma, pa kuru varētu iekļūt dobumā, lai ar gardumiem mielotos. Lai sajustu to garšu, nācās iztikt ar ticību un iztēli. Vienvasar Tavā vaiņagā apmetās savvaļas bites un, kamēr Modris nocēla saimi, bērniem bija jādirn istabā. Kad varējām doties ārā, Tu biji zaudējusi daļu no sava noslēpuma (bet varbūt es to izdomāju tagad). Un vēl Tevi īpašu padarīja pakājē, pie paša stumbra novietotais soliņš. No tā varējām raudzīties uz upi. Brūnajā padomju laika fotoalbumā ir bilde, kurā mēs ar Mammu sēžam uz šī soliņa. Mamma vēl ir jauna, tomēr viņas sejā ir dzīvi jau pazīstošs smaids. Manējā — prieks par jaunajiem svārkiem. Ķermeniski esmu piekļāvusies Mammai, vienlaikus — jau gatavībā atraisīties no drošās pasaules. Kā man gribas atgriezties šajā dienā un vietā! Šķiet, ka, pieskaroties Tavam stumbram, es varētu vēlreiz satikt nu jau mirušos mājas saimniekus. Mēs apsēstos turpat uz soliņa, un es beidzot varētu pateikties par visu, ko reiz piedzīvoju viņu mājās un nesu sevī cauri gadiem. Modris klusēdams dzertu rīta kafiju no brūnās māla krūzes, un Mildiņa, manu runu noklausījusies, teiktu: «Nu tā viņš ir, tā viņš ir… Ko tu padarīsi…» Ja katram cilvēkam ir sava bērnībā piedzīIR BRĪVDIENAS
domas
OTRĀS MĀJAS Apiņu ģimenes mājā ir kaut kas no ulmaņlaiku jaunsaimnieku gara — pamatīgums lietās un plašums, kurā skatam ieskrieties 62
IR BRĪVDIENAS
domas
63
IR BRĪVDIENAS
MANA TELPA TEKSTS MARIJA LEŠČINSKA, FOTO MADARA GRITĀNE
P
irmais, kurš sagaida Lindas un Toma Apiņu mājās netālu no Limbažiem, ir divgadnieks Hendriks, basām kājām puika skrien pretī pa taciņu, kas savieno māju ar piebraucamo ceļu. Viņam patīk būt ārā, un Hendriks, gluži tāpat kā viņa tētis, mīļuprāt laukos vien dzīvotu. Bet mammai ar vecāko brāli Frederiku ļoti patīk arī Rīgas centra dzīvoklis un pilsētas aktīvā dzīve. 1938. gadā celto māju Toms Apinis iegādājās pirms gandrīz 15 gadiem. Tikpat ilgu laiku tajā neviens nebija dzīvojis, jumts caurs, visas grīdas jāmaina. Tomēr ēkas guļbūves konstrukcija bija saglabājusies labi. «Nopirku jau materiālus atjaunošanai. Bet noplēsām apšuvumu, un atklājās, ka viss ir kārtībā, bija izveidota pat hidroizolācija, kas tiem laikiem nepavisam nebija raksturīgi,» stāsta Toms. Pirmajā ziemā, kamēr ārā vēl neko nevarēja darīt , viņš prātoja, kā viņa lauku sētai vajadzētu izskatīties. «Visu ziemu sēdēju un zīmēju. Iedomājos, kur būs dīķis, kur sašaurinājums, tiltiņš. Tiltiņš gan vēl nav realizēts, bet kādreiz pienāks arī tā diena. Vienīgi auto nojume nebija plānota.» To uzcēla, kad garāžā uz dzīvi ievācās balts žigulis, kurš ražots gadā, kad dzimis Toms. Kad māju vēl tikai meklēja, likās, vajag tā, lai blakus plūst upe, ir skaistas nogāzes un seni meži. «Tie, protams, ir stereotipi,» smejas Toms. Sākumā likās, ka šī māja nav gluži tāda. Lauki uzarti līdz pat slieksnim. Arī ūdenstilpes tuvumā nebija. Taču māja bija sasniedzamā attālumā no 64
Rīgas. Tā atrodas Vidzemē, no kurienes cēlušies arī Toma senči. Ja gribas ko uzzināt par mājas vēsturi, saimnieks vienmēr var aiziet līdz kaimiņmājai, tur dzīvo vīrs, kam šīs ir dzimtās mājas. Mājai piegulošā zemes platība ir astoņi hektāri. Divi no tiem atkaroti piemājas mauriņam un puķu dobēm. Kopš brīža, kad Apiņi iegādājušies māju, visu laiku ir tapis kāds saimniecības papildinājums. Dārzs un pagrabs, kas vēl tiek būvēts, ir jaunākie. «Katru gadu kas lielāks ir nācis klāt — dīķis, pirts, siltumnīca, nojume. Pagrabs, ceru, ir pēdējais. Citādi visu laiku dzīvojam kā izrakumos,» smaida Linda. Īpašs stāsts ir par pirts ēku. Toms ļoti gribēja to būvēt no seniem baļķiem, atrast kādu vecu klēti, kuru varētu pārbūvēt. Ilgi meklēja, taču neko neatrada. Nolēma atmest šai domai ar roku un atrada citu risinājumu. Nolīgtie mūrnieki jau bija sākuši būvēt ēkas pamatu, kad Toms viņiem izstāstīja savu sākotnējo ideju. Izrādījās — meistariem bija paziņa ar līdzīgu piedāvājumu. Veco klēti atveda no Kurzemes.
Mājas saimnieki — Toms, Hendriks, Frederiks un Linda
SAPNIS PAR LAUKIEM Dzimis un audzis rīdzinieks, Toms tikai brīvlaikus pavadījis laukos, dabūjis arī kolhozā pastrādāt, staipīt smagās siena ķīpas. Citu šāda pieredze no laukiem turētu pa gabalu, bet viņu tikai vairāk ieinteresēja. «Kopš sevi atceros, vienmēr esmu gribējis uz laukiem.» Viņa jaunākajam dēlam Hendrikam ir līdzīgi, atliek tikai izdzirdēt, ka tiek iedarbināts IR BRĪVDIENAS
MANA TELPA
1
2
3
1 Mēbeles atjaunotas tā, lai varētu redzēt to vēsturi 2 Gandrīz visās mājas telpās ir logi un dabiskā gaisma 3 Veicot mājas pārbūvi, telpas izbūvētas plašākas
65
IR BRĪVDIENAS
izlaušanās TEKSTS MARIJA LEŠČINSKA, FOTO AGNESE KALNIŅA
PILNĪGI VIENS
Katru gadu šķērsot kādu pasaules valsti kājām. Šo apņemšanos māksliniece un ceļotāja Agnese Kalniņa šogad realizēja Izraēlā. 31 dienā viņa sev aiz muguras atstāja gandrīz tūkstoti kilometru, ejot The Israel National Trail — zinātkāru ceļotāju un stingri reliģiozu svētceļnieku iecienītu taku cauri Apsolītajai zemei
68
IR BRĪVDIENAS
izlaušanās
69
IR BRĪVDIENAS