Dzīvespriekam 2. numurs

Nr.2 (105), 2009. gada marts

Praktisko padomu pielikums

Viesojamies dziedātāja

Jura Vizbu¬a baltajå pilî

Bånîßa bruñinieks

Osvalds Lucåns:

«Priekšroka būs nomalei.

Cilvēki dodas šurp, lai aizmirstos.»

Dārzkopjiem:

Íopavasar séklas pérk vairåk un agråk

Uzmanību, gatavību,

starts...

sējai!

Datorpelei – 40 • Kas ir pučero? • Ieķeries amfībijas kloķos! • Kikerigī no balkona neskanēs

LASIET VĒL:

Redaktora sl eja

Saturs Íajå numurå

4

Saruna iedvesmai

Intervija ar Osvaldu Lucānu – vienu no brīvprātīgajiem, kas izglāba Gulbenes – Alūksnes bānīti

6

Varbūt pat tomēr labi, ka esmu paslinks kulinārs. Tā nodomāju šorīt, kad, kafijas krūzi rokās turēdams, pavēros virtuves logā. Tur, izslējis košos lakstus, puķu podiņā lepni turpi­ na stiepties sīpols. Kāds no sulīgajiem stie­ briem tā steidzies, ka jau nolīcis, nespēdams izturēt pats savu svaru. Centieni stiepties tuvāk saulei ir viņa galvenā misija, un iespēja augt pēc ziemas dīkstāves – lielākais prieks.

Turpat blakus lokiem vēl dažos podiņos sakņojas telpaugu dzinumi. Nenocietos līdz aprīlim, kad būs vairāk saules, tomēr šie jūtas labi un rāda aizvien jaunas lapiņas.

Tādas vēroju arī siltumnīcās, kur ciemojos reizēs, kad gribas mazliet atšķaidīt ikdienas rutīnu. Dīgstu spēks spēj iedvest dzīvesprieku un vēlmi rosīties arī pašam. Sīpols uz pa­ lodzes tāpat kā citi augi nežēlo un atdod sevi visu, lai, gādājot par savu pēctecību, reizē priecētu arī mūs. Jau tagad plānoju, kā uz lodžijas podiņā sēdošo svētku eglīti nomainīs kāds zaļojošs dēsts. Pirmkārt priekam, nevis sātam. Lai rosība pavasarī iedvesmo arī jūs!

Edgars Kupčs, žurnālists

Mājas

Dziedātāja Jura Vizbuļa baltā pasaka Lielupes krastā

8

9

Mans mīlulis

Vai gaili var turēt uz daudzdzīvokļu mājas balkona un zivtiņas – kāpņu telpā?

Atjaunojam mēbeles!

Vīru darbi

10

Pikantā pīrāga bezgalīgās variācijas

Dārzs

Šogad sēklas pērk daudz un agri.

Audzēt varēs pat smēķējamo tabaku

16

Veselība

Kad var līdzēt drogu dakteris Ingvera tēja – kafijas vietā

20

24

26

12

Virtuve

12

6

16

Tūrisms

Asās izjūtas visurgājējai amfībijai pie kloķiem

Tehnoloģijas

Datorpelei – solīds vecums

Auto

Ierīce, kas var glābt, kad «nosēdušās» akumulatora baterijas

28 – 30 Kino, teātris, grāmatas 31 Izklaide

Mums raksta

20 e-pasts: dzivespriekam@dzivespriekam.lv

Paldies par pipariņu!

Visās dzīves jomās kaut ko esam spiesti ietaupīt, samazināt un pieciest, ka gluži vai kā brīnums pasta kastītē iekrita žurnāls «Dzīvespriekam», ko par brīvu saņem rajona avīzītes lasītāji. Man ļoti patika arī tas mazais pipariņš, kas redzams nosaukumā un vairākās lappusēs. Tas tā simboliski -– padomu žurnāls kā pipariņš pie ikdienas ziņu laikraksta. Lai veicas veidotājiem!

Aija Jelgavā

Labdien!

Sveicināti!

Apsveicu ar «klīniskās nāves» pārdzīvošanu – pēc melnā krusta, ko saņēmām pērnā gada nogalē, košais žurnāls «Dzīvespriekam» ir spoža uzvara. Daudzpusīgs un interesants, skaists acīm un praktisks dzīvei – tā varu spriest pēc pirmā numura. Lai veicas tā turpināt! Lielisks risinājums, ka novērst lasītāju domas no krīzes un valdības bezpalīdzības.

Maija Vēgnere no Staburaga pagasta D z ī v e s p r i e k a m

2

03/09

Ļoti priecājos par jauno žurnālu! Būs labs padomdevējs un arī iepriecinās ar citu cilvēku sasniegumiem savā darbā.

Man personīgi ļoti noderēs grāmatu lappuse.

A.Ošīte Liepājas rajonā

Tieši tas, kas vajadzīgs!

Ar žurnālu pasūtīšanu tagad tā ir, kā ir. Kad samazinātas algas, cilvēks domā, uz ko ietaupīt, un nolēmām no līdz šim pasūtītajiem žurnāliem atteikties. Rajona

laikrakstu gan mūsu ģimene ierindojusi pie pirmās nepieciešamības precēm. Liels bija prieks, pie avīzītes saņemot krāsaino žurnālu «Dzīvespriekam».

Sigita

Tā turpināt!

Liels paldies par foršo pārsteigumu, pastkastē saņemot laikrakstu kopā ar žurnālu. Tas ir ļoti labs projekts. Kaut pietiktu spēka to turpināt ilgi!

Ingūna Rīgava Jelgavā

Konkurss b erniem

Atā, atā, ziema!

Aicinājām mazos lasītājus uzzīmēt savu visskaistāko sniegpārsliņu, solot interesantākos darbiņus publicēt. Tos tad arī redzat šajā lappusītē. Bērnu zīmētās pārsliņas lai ir kā at­ vadu sveicieni ziemai, jo laukā jau smaržo pēc pavasara. Čaklākie sniegpārsliņu zīmētāji ir Valkas rajona Palsmanes Speciālās internātskolas un Alūksnes rajona Bejas pamatskolas audzēkņi, no šīm skolām esam saņēmuši visvairāk darbiņu, bet pati jaunākā konkursa dalībniece ir piecgadīgā Elīna Putniņa no Tuku­ ma rajona Vānes. Paldies visiem bērniem, kas piedalījās konkursā «Uzzīmē sniegpārsliņu!»!

JAUNS KONKURSS BĒRNIEM – Uzzīmē savu krāsaino olu! Darbiņu sūti uz rajona laikraksta redakciju līdz 22. martam!

Sandra Buliņa (1. klase) Elīna Putniņa (5 gadi)

Konstantīns Kustovs (2. klase) Anna Kazeka (2. klase)

Liene Dambe (4. klase)

Mārcis Nēgelis (5. klase)

Kristīne Kalniņa (3. klase)

Kristīne Stepanova (3. klase)

Jānis Nadziņš (5. klase)

Roberts Reiņiks (4. klase)

Sallija Ieviņa Ābelīte (5. klase)

Ralfs Begalis (3. klase)

Sandija Maiga Miķelsone (4. klase)

3

Saruna iedvesmai Osvaldam Lucānam ir sapnis.

Kādā jaukā dienā visi Gulbenes – Alūksnes bānīša cienītāji uz gadskārtējo braucienu Bānīša svētkos ierodas 20. gadsimta sākuma tērpos un noskaņā.

«Iespējams, kādreiz to realizēsim,» viņš saka.

Izglåba

un iemîléja

Vēsture ir Osvalda Lucāna vājība. Viņš ir viens no brīvprātīgajiem bruņiniekiem, kas izglāba Gulbenes – Alūksnes bānīti, Baltijā vienīgo ikdienā kursējošo pasažieru šaursliežu vilcienu

L

atgales puika, kas 15 gadu vecumā izvēlējās dzelzceļnieka profesiju un kļuva par rīdzinieku, 49 gados kardināli mainīja dzīvi un atgriezās Latvijas austrumos, lai vadītu dzelzceļa fanu dibināto kompāniju «Gulbenes – Alūksnes bānītis». Tā jau astoto gadu bānītis ir viņa ikdienas mežā, esmu iejuties salaveča lomā. Piedadzinējspēks. los bānīša tūristu izklaides pasākumos kā viens no Kalnienas meža laupītājiem.

– Vai bērnībā rotaļājāties ar spēļu Man tas patīk – iepriecināt cilvēkus un vilcieniem? sagādāt sev prieku. Pieaugušie ir tikai Nebija laika. Gāju ganos, bet mani lieli bērni, kas arī alkst piedzīvojumu un radi dzīvoja dzelzceļa Rīga – Maskava romantikas. malā. Vasaras pavadīju šajā dunoņā.

– Kur slēpjas šī maģija? Kāpēc Dzēru lauku pienu, ganīju govis un, bānītis neapnīk? mājot sveicienu, kopā ar citiem bērniem Katram ir sava vājība. Manējā – vēstupavadīju garāmbraucošos vilcienus. re. Simtgadīgā Latvijas šaursliežu dzelzceļa – Toties tagad jums ir pašam savs tapšanā senči ieguldījuši savu enerģiju, bānītis! Zinu, ka esat ne tikai tā ētiku, sirds mīlestību. Man ir viens labs priekšnieks. draugs. Viņš atbrauc ciemos un teic, ka Jā, kad bānītis ģimenes ar bērniem jūtas it kā vienlaikus šodienā un vakardieved svinēt Ziemassvētkus pie eglītes nā – kaut kad 20. gadsimta sākumā. Tas ir D z ī v e s p r i e k a m

4

Izglābt bānīti nozīmēja izglābt daļiņu Latvijas industriālās vēstures

03/09

forši! Varbūt kāds cits šādas izjūtas gūst, pastaigājoties mežā, apmeklējot teātra izrādi vai klausoties simfoniskās mūzikas koncertu. Vēstures maģija – tā ir dvēseles stīga, kas visdziļāk sirdī. Mums – bānīša draugiem – tā stīga ir kopīga. Gulbenes – Alūksnes bānīša glābšana bija un ir kolektīvs darbs. Tas nozīmēja izglābt daļiņu Latvijas industriālās vēstures.

– Jums tagad ir mājas gan Rīgā, gan Gulbenē? Ko par to saka jūsu mīļie?

Viņi mani saprot un atbalsta. Mums ir vēl trešās mājas – laukos, Madonas rajonā. Nekad neesmu bijis mājās sēdētājs.

Tuvinieki tāpat. Jau padomju gados katru

Bānīša svētki 80. gadu stilā. Škodas rūpnīcā ražotajai tvaika lokomotīvei Kč-4-332 dots Marisas vārds par godu Vecgulbenes barona fon Volfa sievai. Restaurē arī vācu ražojuma Gr-319, ko sauks par Ferdinandu – barona māsas vīra, dirižabļa autora Cepelīna vārdā.

Šaursliežu dzelzceļš 33 kilometru posmā starp Gulbeni un Alūksni nav tikai tūristu izklaide, bet arī pastāvīgs maršruts vietējo iedzīvotāju ikdienas vajadzībām.

Laupītāji, kas nelaupa, bet smīdina un, meža vidū apturējuši bānīti, aicina pasažierus uz pikniku brīvā dabā. Osvalds Lucāns nereti ir viens no šīs «bandas». vasaru ar ģimeni devāmies ceļojumā.

Sēdos pie stūres, un braucām gandrīz vai uz dullo. Toreiz jau nebija normālas tūrisma kartes. Devāmies pa Pleskavas šoseju, zinot debespušu virzienus.

– Šodien uz dullo nav jābrauc.

Vai visi zina, kur meklēt bānīti?

Igauņi brauc pie mums ar katru gadu vairāk. Prieks, ka pamazām veidojas Latvijas tūrisma ģeogrāfija, kurā līdzās Rundālei, Rīgai, Siguldai un Ventspilij esam mēs.

Arī regulārajiem pasažieru pārvadājumiem šaursliežu dzelzceļā starp Gulbeni un Alūksni jābūt, jo tas ir «dzīvais dzelzceļš», kas piesaista ārzemju tūristus. Bez valsts finansiālā atbalsta ideju realizēt nebūtu iespējams. Bānīti filmās izmantojuši latvieši, igauņi, vācieši. Bija atbraukuši kino pārstāvji no Japānas, viņiem decembrī paredzēts filmēt vēsturiskas Pirmā pasaules kara ainas.

Diemžēl neiedomājami grūti rast līdzekļus dzelzceļa ritošā sastāva restaurēšanai. Pagaidām to dara entuziasti. Līdzās SIA «Gulbenes – Alūksnes bānītis» 33 darbiniekiem ir vēl pulka redzamo un neredzamo atbalstītāju. Tie ir cilvēki, kas stāvējuši klāt pie bānīša saglabāšanas ide-

jas. Cilvēki, kuri nāk un strādā svētkos, palīdzot tos radīt sev un pārējiem. Vai Bānīša svētki varētu notikt, ja vietējie iedzīvotāji neiesaistītos?

– Tas ir pluss vai mīnuss, ka par bānīša saimnieku kļuvāt, būdams šejieniešiem svešinieks?

Pluss, ka varu būt neitrāls. Man svaru kausi ir līdzsvarā, kad gulbenieši un alūksnieši savstarpēji apmainās replikām par to, kam bānītis mīļāks un tuvāks, es to uztveru kā savdabīgu vietējo kolorītu.

Kā humoru.

– Ar ko tieši šis vilciens atšķiras no citiem pasaulē?

Esam saglabājuši šo vēstures liecību dzīvu, kustīgu. Bānītis ir dzīvs. Vilciens ikdienā kursē 33 kilometru garajā Gulbenes – Alūksnes maršrutā. Tūrists iekāpj un ceļā redz vidi – mūsu stacijas, kas glabā senatnes elpu, mūsu vietējos cilvēkus – vilciena ikdienas pasažierus. Esmu novērojis: visi, kas brauc atpūsties ārpus savām mājām, vēlas būt pēc iespējas tālāk no civilizācijas. Piedāvājumam centrā, kaut vai tikai mazpilsētā, nākotnes nebūs.

Priekšroka būs nomalei. Cilvēki dodas šurp, lai varētu atslēgties un aizmirsties.

Diāna Odumiņa

Par Osvaldu Lucānu Dzimis 1952. gada 1. janvārī Varakļānos. Madonas rajons ar vienu kāju atrodas Vidzemē, ar otru – Latgalē. Tāpat ritējusi Osvalda dzīve. Māmuļa Varakļānos ilgi neesot varējusi dēlam piedot nodevību – pārcelšanos uz dzīvi čivļu pusē jeb Vidzemē, Rīgā.

Nu viņš atkal ir tuvāk Latgalei.

Mācījies dzelzceļnieku arodskolā. Strādājis par tvaika lokomotīves vadītāju, tad par dīzeļvielciena mašīnistu.

Beidzis Dzelzceļa institūtu Krievijā. Mācījies arī ekonomiku, psiholoģiju, mārketingu, biznesu, vadību.

2001. gadā kļuvis par SIA «Gulbenes – Alūksnes bānītis» valdes locekli un faktisko uzņēmuma vadītāju.

5

Majas Dziedātājam Jurim Vizbulim mājas ir gluži kā klavieru taustiņu melnbaltais salikums.

Balta pasaka «Mans nams ir mana stiprā pils» – tāds uzraksts rotā gleznu mājā, kurā mīt dziedātāja Jura Vizbuļa ģimene. Viņiem tā ir vieta, kur gūt mieru, atjaunot enerģiju un mīļi pabūt kopā Ieejot privātmājā netālu no gleznainā Lielupes krasta, pārņem tāds miers, ka negribas doties prom. Mājas iemītnieki stāsta, ka vasarā esot vēl jaukāk – lielajā pirmā stāva viesistabā teju visu dienu rotaļājas saules stari, bet aiz loga dzirdami daudzbalsīgi putnu treļļi, tomēr arī ziemā šī vieta šķiet kā pavisam cita pasaule.

Baltās sienas, kontrastējot ar melnajiem akcentiem mēbelēs un interjera elementos, rada sava veida ilūziju par klavieru taustiņu klasisko divkrāsu variāciju, un tas nav bez nodoma – šeit mūzikai ir īpaša vieta.

D z ī v e s p r i e k a m

6

03/09

Lielupes krastā Pašu izdomāta un īstenota

Jura ģimene šajā namā ienāca tieši gad­ simtu mijā, un kopš tā laika māja pārdzīvo­ jusi nopietnas pārmaiņas – uzcelta piebūve, noārdītas vairākas starpsienas, kas ļāvušas pirmajā stāvā izveidot lielu halli. «Šī ir vieta, kur mēdzam sanākt kopā, – īstākais ģime­ nes pavards. Mājā katram tās loceklim, arī dēlam, kurš ar savu ģimeni tur vairs nedzī­ vo, bet atnāk vien ciemos, ir savs stūrītis,» stāsta Jura mamma Ārija, kura ne vien pēc profesijas, bet arī aicinājuma ir māksliniece.

Pārplānošanas un remonta idejas dzi­ mušas mājas iemītnieku galvās un arī īs­ tenotas pašu rokām, profesionālu meistaru

piesaistot vien flīžu likšanā un kāpņu iz­ būvē. Tieši tādēļ šī vieta Jura ģimenei tik īpaša.

Īpašā vietā – sveces Pirmā stāva lielajā istabā, kura pārbū­ vējot zaudējusi starpsienas, taču ieguvusi piebūvi, viss šķiet tik balts kā tikko uzsni­ dzis sniegs. Pat grīda ir balta, kas daudziem varētu šķist ļoti nepraktiski, tomēr Ārijai par to ir cits viedoklis: «Putekļus praktiski nevar redzēt, turklāt gaišais tonis tai liek izskatī­ ties koptai.»

Baltajā pasakā, kas valda nama pirmajā stāvā (vienīgais izņēmums ir guļamistaba,

kas iekārtota zelta toņos), apzināti ielikti melni akcenti – mīkstie atpūtas krēsli, vā­ zes, stikla galdiņš, uz tā sveces. Melnā krāsa ģimeni neesot nobiedējusi, jo tā ir klasika, galvenais – mācēt to sabalansēt.«Svecēm mūsu ģimenē ir īpaša loma – tās sasilda sirdi, dod spēku un padara pasauli pavisam citādu, tādēļ tās savos koncertos saņemu dāvanā pat labprātāk nekā ziedus. Sveces mēdzam sadegt ne tikai mājās, bet arī dār­ zā un pie ieejas, it sevišķi, ja ir kādi svētki, kad sanāk kopā visa ģimene,» stāsta Juris.

Viņš izturējis milzīgu konkursu uz budže­ ta vietu (to bija piecas) un šogad mācās dziedāšanu Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, tāpēc māju tagad izjūt kā patie­ su miera ostu, pēc kuras ilgas nerimst ne mirkli.

Papildu dzīvīgumu telpai piešķir arī lie­ lie, stiklotie stūra logi, kas aizņem teju visu sienu. Tādu telpas vizuālās paplašināšanas un gaismas ielaišanas risinājumu Jura ģi­ mene iesaka ikvienam, jo esot jauki lūko­ ties saules zaķēnu rotaļās uz istabas grīdas vai pa milzīgajiem logiem aplūkot savu dār­ zu un zilās debesis.

Apzināti hallē iztiek bez televizora. Tie atrodas virtuvē un guļamistabā, turklāt pē­ dējā tālrādis noslēpts aiz bīdāmām durvīm.

«Tā ir mūsu pasaule, negribam, lai tajā ienāk kaut kas no ārpuses,» šādu izvēli skaidro Juris.

glezna. «Tā nebija domāta speciāli šai vie­ tai, tikai zināju, ka vēlos kaut ko vertikā­ lu. Manuprāt, viss izdevās brīnišķīgi,» par mākslas darbu priecājas Ārija.

Laika gaitā nākuši klāt jauni interje­ ra priekšmeti – dažāda izmēra vāzītes un sveces savu vietu atradušas ne vien liela­ Nenobiedē minimālisms jā istabā, bet arī virtuvē, kurā arī dominē Viesojoties Jura ģimenes mājā, daudzi melnbaltais tonis, savukārt dzīvīgu akcentu izteikuši atzinīgus vārdus par drosmīgo krā­ ienes sprakšķošā malkas plīts. su izvēli, tomēr tikpat uzmanības pievērsts arī minimālismam, kas valda telpās. Šāds Vēl daudz kas priekšā iekārtojums bijis apzināts, jo «cilvēks nevar Šādi tādi akcenti tuvākajā laikā tiks ie­ atpūsties pārblīvētā telpā». Turklāt, ja īste­ likti arī viesistabā, piemēram, savu kārtu nosies Jura sapnis par melnu flīģeli (patla­ gaida jau izgatavotie stūra plauktiņi, kas ban telpā atrodas brūnās klavieres «Rīga», būs saskaņoti ar kāpņu virsmu. Bet tie ne­ kuras nopirktas viņa mūzikas skolas gaitu būt nav vienīgie darbi, kas tuvākā vai tā­ sākumā), šajā vietā varētu notikt pat impro­ lākā nākotnē plānoti Jura ģimenes mājā – vizēti koncerti šauram klausītāju lokam. priekšnamā mainīs grīdu, un tas ļaus pa­ Minimālisms ieguvis jaunus akcentus – plašināt virtuvi, drīzumā iekārtos arī Jura pie logiem nonākuši Jura brāļa Ģirta sievas guļamistabu, un, iespējams, tiks piedzīvoti Lauras apgleznotie zīda aizkari, īpaši izvei­ vēl kādi uzlabojumi, jo ģimene kļūst lielā­ dotajā ģimenes fotogalerijā pievienojušās ka, un, saliekot kopā vairāk galvu, kas zina, jaunas sejas (Ģirtam un Laurai pirms kāda prātā ienāks vēl ne viena vien jauka un in­ laika piedzima mazulis), savukārt goda teresanta ideja.

Inga Karlinska vietā nokļuvusi Lauras veidotā melnbaltā

m ka rie – p s a īve Dz iesak ošs s!

radājum n risi

Kāpnēm uz otro stāvu pagaidām nav margu, taču pakāpieni tiek izrotāti ar svecēm un citiem dizaina priekšmetiem.

Foto: Inga Karlinska

Vertikālas formas gleznas vizuāli paplašina telpu, turklāt šajā gadījumā melnbaltie akcenti lieliski izceļ vienmuļo sienu.

Ģimenes locekļi līdzdarbojušies ne tikai mājas remontā, bet arī interjera veidošanā, piemēram, aizkaru apgleznoja Jura brāļa sieva Laura.

7

Mans

«Kikerigū»

pilsētā?

Pēdējo gadu tendence ir nemainīga – mājdzīvnieku kļūst vairāk. Bet ko darīt, ja rejošais vai ņaudošais mīlulis ir apgrūtinājums kaimiņiem? Troksni var sacelt arī vientulības mocīts papagailis vai gailis, kurš rītu ieskandina daudzdzīvokļu ēku masīvā uz balkona

jāapmāca. No otras puses, suns jūsu īpašu­ mā dažkārt var riet, bet jāņem vērā – ja tas tomēr traucē apkārtējos, viņiem ir tiesības iebilst un par to ziņot Pārtikas un veterināra­ jam dienestam, kā arī pašvaldības policijai.

Saimniekam jāatbild par visu Nedrīkst dzīvnieku uzticēt personai, kura ar to netiks galā. Piemērs – mazam bērnam liek pastaigā izvest lielu suni. Apdzīvotās vietās jāsavāc arī sava dzīvnieka atstātie ekskrementi, citādi īpašnieku var adminis­ tratīvi sodīt – no 5 līdz pat 250 latiem.

Ja apdzīvotā vietā kāds tur vairāk par pieciem vienas sugas siltasiņu dzīvniekiem (piemēram, kaķus, suņus, trušus, seskus), viņam jāreģistrējas Pārtikas un veterinārajā dienestā.

Būtiski ievērot – ja jūsu mīlulis sakodis cilvēku vai citu dzīvnieku, par notikušo ne­ kavējoties jāziņo Pārtikas un veterinārajam dienestam, kurš dos norādījumus, kā tālāk rīkoties. Atcerieties – vainīgo dzīvnieku ne­ drīkst likvidēt! Svarīgi, lai tas vismaz divas nedēļas paliek dzīvs. Tas ir sakostā cilvēka un paša dzīvnieka interesēs, jo nepiecieša­ ma novērošana, lai konstatētu, vai uzbrucē­ jam neparādīsies trakumsērgas pazīmes, un no tā ir atkarīga sakostā cilvēka vai dzīvnie­ ka tālākā ārstēšana.

Edgars Sauka

Der zināt Dzīvniekus aizliegts pastāvīgi izmiti­ nāt uz balkona. Piemēram, ierīkot suņa būdu vai būri vistām un gailim Dzīvoklī liegts turēt produktīvos dzīvniekus – cūkas, aitas, kazas un citus Ko drīkst un ko nedrīkst mājas mīluļa īpašnieks, nosaka labturības prasības. Tās attiecas uz visu sugu dzīvnieku turēšanu, nešķirojot, vai jums ir suns, papagailis vai jūras cūciņa.

Jārēķinās, ka daudzdzīvokļu nama kop­ lietošanas telpās (jā, jā, ne viens vien īpaš­ nieks vēlas savu mīluli izmitināt tieši tur, īpaši mājās ar dažiem dzīvokļiem) istabas dzīvnieku var turēt tikai tad, ja saņemta visu dzīvokļu īpašnieku un vēl apsaimniekotā­ ja rakstiska atļauja. Parasti tas attiecas uz kāpņu telpām. Starp citu, pēdējā laikā nav retums, kad kāda dzīvokļa saimnieks kop­ lietošanas telpās novieto savu zelta zivtiņu akvāriju. Un kāpēc ne, ja saņemta piekriša­ D z ī v e s p r i e k a m

8

03/09

na! Arī tad, ja, piemēram, kāds iedomāsies mājas pagalmā pie malkas šķūnīša uzcelt sunim būdu, viņam jādabū ne vien apsaim­ niekotāja atļauja, bet arī visu nama iemīt­ nieku rakstveida piekrišana.

Svarīgākais – netraucēt citiem Kā ar citām dzīvnieku īpašnieka tiesī­ bām un pienākumiem? Galvenais princips – jums ir tiesības turēt savu mīluli istabā un staigāt ar viņu pa āru, ja tas netraucē un ne­ rada draudus citiem cilvēkiem. Jāievēro, ka mājas dzīvnieku smaka, riešana un gaudo­ šana nedrīkst traucēt apkārtējos. Tas nozī­ mē – jādara viss, lai novērstu suņa ilgstošu riešanu vai gaudošanu, piemēram, speciāli

Suņus, kuri nav atzīti par bīsta­ miem, drīkst vest pa ielu pie pavadas bez uzpurņa. (Suni par bīstamu var atzīt tikai ekspertu (kinologu) komisija pēc tam, kad tas izrādījis agresiju pret cilvēkiem vai citiem dzīvniekiem) Sabiedriskajā transportā suns obligāti jātur īsā pavadā (līdz 1,5 m) un tam jāuzliek uzpurnis Ja kaimiņiem traucē, ka blakus dzīvoklī suns regulāri trokšņo vai, piemēram, pitons rāpo pa koplietoša­ nas koridoru, viņiem ir tiesības rakstīt iesniegumu Pārtikas un veterinārajam dienestam ar lūgumu dzīvokli pārbaudīt

Viru darbi

Atjaunojam mēbeles!

Tīrīšana

Lai atjaunotu senas mēbeles lakojumu, tā vispirms iespēju ro­ bežās jāizjauc un rūpīgi jānotīra.

Ja mēbele pirms tam krāsota, var izmantot rūpnieciski ražotu krā­ sas noņēmēju (Latvijā ražotais ir uz amonjaka bāzes un želejveida konsistences). Ar dabīgu saru otu (plastmasas sarus krāsas noņē­ mējs apēd) uzklāj uz detaļām un piecas līdz desmit minūtes nogai­ da, pēc tam ar špaktelīti, nazīti vai drāšu birsti ņem nost. Drāšu birste visām vietām nederēs, jo atstāj skrāpējuma pēdas. Pulē­ tām un liektām var izmantot arī smilšpapīru. Pēc vajadzības krā­ sas noņēmēju uzklāj atkārtoti.

Nākamais apstrādes posms – slīpēšana ar smilšpapīru. Ņem 80. izmēra smilšpapīru un apstrā­ dā vietas, kur vēl redzami krāsas pārpalikumi. Ja šo darbu neveiks­ iet kārtīgi, koka šķiedrās ieēdušās krāsas daļiņas nenoslēpsiet ne ar kādām beicēm. Ja nolemts mē­ beli krāsot, tad cita lieta.

Koksnes tonēšana

Nereti senās mēbelēs izman­ toti dažādi kokmateriāli – jāiz­ lemj, kuru akcentēsim. Lai no­ vērtētu, kāda izskatīsies mēbele pēc lakas uzklāšanas, to no­ tīra, piemēram, ar ekoloģisko lakbenzīnu «Unit Eko» – tas ir pietiekami ēterisks un eļļains, vai vēl vienkāršāk – samitrina ar ūdeni. Šādi paspilgtināsim koka dabisko krāsu.

Ja mēbele šķiet pārāk raiba, gaišākās detaļas var noklāt ar piemērota toņa beici. Jāpievērš uzmanība koka un beices sade­ rībai – piemēram, ja osim uz­ klāsim sarkankoka beici, iznāks ķirškoka tonis. Lai izvairītos no

pārspīlējumiem, drošāk izman­ tot melnās tējas izvilkumu (250 gramiem uzvārīta ūdens pievieno divas ēdamkarotes tējas) – tonis pasakains, jebkuras šķirnes ko­ kam dod dzidri dzintarainu no­ krāsu. Var izmantot arī kafijas uzlējumu – tas ozolkokam dos melnozolam raksturīgo pelēcī­ gumu, savukārt melleņu ievārī­ jums – zilgani violetu ēnojumu.

Bet jāņem vērā, ka pat vienas šķirnes koka mēbeļu daļas var iekrāsoties citādi.

Laku izvēle

Dabiskās beices uz ūdens bāzes ir labākas, jo pēc vajadzī­ bas tās var pašķaidīt un tonēša­ nu atkārtot. Gaišāku toni viegli panākt, paslīpējot ar smalku smilšpapīru. Dabiskās beices la­ bāk ieēdas kokā un elpo, kas ir svarīgi, ja mēbeli pēc tam vasko.

Tām ieteicama ekolaka uz ūdens bāzes – ļoti cieta, var pat nemēģi­ nāt dabūt nost vai pielabot.

Ar lineļļu ieteicams klāt gu­ ļamistabas mēbeles – labi atdzī­ vina koku un piesaista putekļus.

Pirmās Latvijas laikā bija pat tāda mode – mēbeles vispirms krāsoja (visbiežāk toņu gammā no okera līdz melnai krāsai) un pēc tam noklāja ar vasku – uzskatīja, ka tas atsvaidzina gaisu. Svarīgi ir lineļļu ierīvēt koksnē, ko vairs reti kuram pacietība darīt. Ar vasku ir līdzīgi – to nekarsē, bet pašķaida ar terpentīnu.

Veikalā pirktās beices uz spir­ ta bāzes ir «jaudīgākas» – ar tām vienkāršāk noslēpt krāsas vai līmes paliekas. Attiecīgi tām pie­ mērotākas ir stiprās lakas – par­ ketam vai jahtām domātās.

Vents Dubrovskis

Krēsla tapsēšanas ABC Mēbeļu restauratora Leona Čivļa pieredze kāda Sātu baznīcas bēniņos atrasta mīkstā krēsla atjaunošanā

Foto: Leons Čivlis

Veca, noplukusi mēbele var atgūt savu skatu un lietošanas vērtību un pat kļūt par interesantāko detaļu jūsu mājokļa iekārtojumā, ja veltīsiet laiku tās atjaunošanai. Savās amata gudrībās ar «Dzīvespriekam» lasītājiem dalās pieredzējis mēbeļu restaurators Leons Čivlis

«Šis krēsls bija izmests ārā, vienā buntē sasiets. Kad tas nonāca manās rokās, vispirms visu simboliski ar līmi saliku kopā, lai redzētu, kā trūkst. Padoms līmēšanā – vecas koka daļas žūstot vērpjas katra savā virzienā, tālab nelīmējiet atsevišķas daļas, bet visu krēslu uzreiz. Salīmētu es to novelku ar šņorēm, kas salīdzinājumā ar skrūvspīlēm ir elastīgas, un krēsls pats ieņem vajadzīgo stāvokli.

Krēslam bija visas daļas, izņemot polsteru spilvenus. Tos veidoju no jauna – vispirms no piecu milimetru finiera izzāģēju pamatni sēdvirsmai un atzveltnei; uz tās liku filcu (vorselīnu) un divās trīs kārtās vatelīnu. Kāpēc neizmantoju porolonu?

Tāpēc, ka tas «neelpo» – sēdētājam svīst pēcpuse; porolons apmēram trīs gadu laikā sairst, un virs tā grūtāk vienmērīgi nostiept audumu (teiktais neattiecas uz gumijoto porolonu, kādu lieto autosēdekļos). Salīdzinoši vatelīns ir dabisks, silts un izturīgs materiāls.

Kad sēžamā virsma sakārtota (biezumu var izvēlēties pēc patikas, taču vēlams ne biezāku par 20 milimetriem, citādi radīs sasēdēta spilvena iespaidu), ar smilšpapīru apslīpē malas, veidojot sēdvirsmai vēlamo spilvena formu; jāraugās, lai malas nebūtu robustas un kantainas, – tas atvieglos virsauduma uzvilkšanu.

Pēc tam piegriež un pirmo liek linauduma vai maisauduma kārtu un tikai tad virsaudumu. Ko dod starpkārta? Bez tās vatelīns saķersies ar virsaudumu un laika gaitā nevienmērīgi sablīvēsies. Liekot virsaudumu, pamatni griež otrādi un auduma malas pielīmē finierim (jāievēro secība: pēc katras pielīmētās malas nākamo nostiepj un līmē pretējās puses malu – tas ļauj saglabāt taisnu auduma rakstu). Izmanto līmi «Moments» vai «Nr.88»; kamēr līme mitra, var novērtēt «fasādes pusi» un audumu vēl koriģēt; līmēšana arī palīdz izvairīties no diegu saraušanas dārgos zīda audumos (visvieglāk strādāt ar kokvilnas audumiem – grūtāk ar plīšu un zīdu), virsaudumu pēc tam fiksējot ar nagliņām vai trīs milimetru skavām.

9

Virtuve

Pikantais

pîrågs ēģi

izm

19. gadsimta beigās Neapolē pirmās īstās picērijas maiznieks Rafaēls Espozito gatavojās svinīgam notikumam – karaliskās ģimenes apciemojumam. Lai izrādītu savu patriotismu, viņš pankūkveida maizi izgreznoja ar tomātu mērci, Mocarellas sieru un bazilika lapiņām, tā atveidodams Itālijas karoga krāsas. Viesi bijuši sajūsmā, jo īpaši karaliene Margareta, kuras vārds arī tika dots šai picai.

Iekams to gana augstā līmenī pacēla Margareta, pica esot bijusi nabagu ēdiens. Šis pīrāgs ieguvis neskaitāmas variācijas un miljonos lēšamu pielūdzēju pulku, tostarp arī Latvijā, jo īpaši jauniešu vidū. Kā nekā recepšu skaits ir neaptverams. Starp citu, karstmaizītes, ko bieži mēdz gatavot brokastīs, patiesībā ir picas atvasinājums.

Nevienam es recepti nedošu...

Vislabāk picu cept malkas krāsnī, kas būvēta no ķieģeļiem, apmēram 320 grādos. Plānai picai pietiks ar piecām līdz astoņām minūtēm. Elektriskajā vai gāzes cepeškrāsnī cep 250 grādos apmēram 15 minūtes.

Dažādas picērijas nopietni konkurē, tāpēc divas lietas tehnologi nevienam neatklās – mīklas un mērces pagatavošanas tehnoloģiju un sastāvu.

Par picu gatavošanas praktisko pusi «Dzīvespriekam» pastāstīja «Čili picas» picērijas direktore Aija Būmane. Vispirms gan lūdzām atklāt, kuras picas tad ir visiecienītākās. Izrādās, populārākā ir «Tradicionālā» ar sieru, salami, šampinjoniem, peperoni, eļļas – ķiploku mērci un raudeni. Vēl pieprasīta esot «Lauku» pica ar marinētiem D z ī v e s p r i e k a m

10

03/09

gurķiem, sīpoliem, karsti kūpinātu bekonu, oregano un eļļas – ķiploku mērci. Trešā populārākā ir «Pikantā» ar ananasu un klapētu marinētu vistas fileju.

Tikai brīva improvizācija

Cepot picu, nozīmīgi katru pildījuma sastāvdaļu iekausēt pamatpildījumā. Tas nu tā – teorētiski. Praksē visbiežāk notiek tā: ģimenes kulinārs veikalā nopērk picas mīklu, pārskata ledusskapja saturu, un turpmākais ir improvizācijas un garšas jautājums. Ikvienā ledusskapī ir produkti, to atlikumi, kas, laikus neizmantoti, sakalst un galu galā jāizmet. Ja negribas gatavot soļanku vai citu zupu, kur šādus krājumus mēdz izlietot, alternatīva ir pica. Protams, dažas sastāvdaļas nāksies piepirkt, taču iznākums būs tā vērts. Čaklās mājsaimnieces un garšu smalkmaņi mīklu gatavos paši un arī produktus pildījumam izvēlēsies uzmanīgāk.

Mērce picai

Ņem kārbu ar gabaliņos sagrieztiem tomātiem savā sulā un apmēram 15 minūtes vāra kopā ar izspiestu ķiploka daiviņu, tējkaroti medus, melnajiem pipariem,

Foto: Aldis Dubļāns

«Čili picas» tehnoloģe Īva Klarsone picu garnējusi ar melnajām olīvām, marinētu čili piparu un spinātu lapām.

am iek r p s ! īve ka Dz iesa nāt

Dažas aksiomas Gatavojot picu pildījumus, jāievēro pamatlikums – produktu izvēle atkarīga no cepēja gaumes. Tāpēc picu receptēs parasti norāda izejvielu nosaukumus, nevis to konkrētu daudzumu. Lai pica izdotos pēc iespējas gardāka, ieteicams ņemt vērā šos padomus: • mērci labāk gatavot no svaigiem tomātiem, nevis izmantot kečupu; • no garšaugiem visbiežāk izvēlas baziliku, timiānu, estragonu, ķimenes, dilles, pētersīļus un raudeni; • picai jābūt sulīgai, nevis apkaltu­ šai un kraukšķīgai; • siers ir picas vāks, tam jābūt izku­ sušam, nevis brūni apdegušam; • ja mīklu gatavojat paši, atcerieties, ka tā kārtīgi jāuzraudzē, lai rūgšanas process neturpinātos ēdājam vēderā. sāli un sausajām garšvielām – oregano, baziliku vai timiānu. Mērces gatavošanai var ņemt arī svaigus blanšētus tomātus, tiem novelkot mizu. Visbiežāk mājas apstākļos parasti izmanto kvalitatīvu tomātu mērci, to papildinot ar tīkamām garšvielām. Picai izmanto arī Pesto mērci.

Tā vairākās variācijās nopērkama lielveikalos vai arī pagatavojama mājās. Regulāri

apmaisot sausā pannā uz vidēji lēnas uguns, viegli apgrauzdē ciedru riekstus, līdz tie kļūst zeltaini. Noņem no uguns un atdzesē līdz istabas temperatūrai. Virtuves kombainā vai mikserī liek baziliku, sieru, olīveļļu, riekstus un ķiplokus.

Smalcina, līdz iegūst biezeni.

Klasiskās picu receptes «Napolitana» – anšovi vai sardīnes, tomāti, svaigs siers, ķiploki, olīvas, raudene jeb oregano un citi garšaugi, rīvēts Parmas siers. Karstā eļļā viegli sakarsē sakapātus ķiplokus un tomātus. Pievieno ar dakšiņu sasmalcinātus anšovus vai sardīnes un noklāj picas pamatni. Uzliek olīvas un svaigo sieru. Virsū kaisa garšvielas un rīvētu Parmas sieru.

«Cipolia» – sīpoli, ķiploki, puravi, timiāns, tomāti un rīvēts siers. Sakapā sīpolus, puravus, timiānu un tomātus.

Viegli izkarsē eļļā un pievieno garšvielas.

Noklāj picas pamatni un uzkaisa rīvētu sieru.

«Siciliana» – tomāti, sīpoli, olīvas, garšaugi, vistas vai cūkas gaļa un rīvēts siers. Gaļu sagriež kubiņos un viegli izkarsē eļļā. Sagriež arī citus produktus un noklāj picas pamatni. Virsū kaisa rīvētu sieru.

«Salami» – salami, anšovu filejas, šampinjoni, olīvas, tomāti, vārīta ola, Mocarellas siers un garšaugi. Salami, tomātus, sēnes un olīvas sagriež un viegli apcep eļļā. Noklāj ar tiem picas pamatni.

Pievieno anšovu filejas, sakapātu olu un garšaugus. Beigās liek sieru.

«Tunča pica» – konservēts tuncis, šķiņķis, tomāti, olīvas, paprika, sīpoli, dilles un rīvēts siers. Šķiņķi, papriku un tomātus sagriež nelielos kubiņos.

Sīpolu un dilles sakapā. Visus sagatavotos produktus samaisa un uzklāj uz picas mīklas. Ar dakšiņu virsū kārto tunci un šķēlītēs sagrieztas olīvas. Pārkaisa ar rīvētu sieru. Kad pica gatava, var uzlikt arī citrona šķēlītes.

«Veģetārā» – zilais siers, šampinjoni, kukurūza, pupiņas, ananass, paprika, sīpoli vai puravi, olīvas, svaigi tomāti, cietāks rīvēts siers.

«Vezuva» – liellopu gaļa, «Tex-mex» mērce, jalapeno pipari, ķiploki, ananass, paprika, olīvas, sīpoli, tomāti, pupiņas, garšaugi, rīvēts Parmas siers.

Aldis Dubļāns

Taupības režīmā

reņģes

Ceptas un marinētas

Daudzi jūtas aizskarti, ka nosaukti par reņģēdājiem. Redzot garās rindas tirgus paviljonos, kurās pēc šīm pagaidām vēl nedārgajām zivīm stāv vidējās un vecākās paaudzes cilvēki, kļūst skaidrs, ka mazās zivteles ir ļoti pieprasītas, turklāt gana garšīgas. Rindas liecina, ka reņģes pieskaitāmas ekonomiskajiem ēdieniem.

Mūsu receptei nepieciešams puskilograms svaigu reņģu fileju, rupjie rudzu milti, sāls, baltie pipari, sviests. Zivis nomazgā, nogriež galvu, asti, uzšķērž vēderu, izņem muguras asaku, no muguras noņem lielo spuru. Izveidojas atvērts reņģes liemenis.

Uz dēlīša novieto reņģu filejas ar ādas daļu uz leju. Iesāla un apber ar baltajiem pi­ pariem, tad saliek kopā pa pāriem, lai otrai reņģei āda būtu virspusē. Tās apvārta rudzu miltos un apcep lielākā eļļas daudzumā, līdz kļūst zeltaini brūnas. Rudzu miltu vietā var izmantot arī parastos, olu un rīvmaizi. Kad reņģes uzceptas, tās liek uz papīra dvieļa, lai nosūktu lieko eļļu. Reņģes var ēst tūlīt ar vārītiem kartupeļiem, bet var arī iemarinēt.

Marinādei – 170 gramu cukura, 150 mililitru etiķa (12%), 300 mililitru ūdens, ēdam­ karote smaržīgo piparu, divas lauru lapas, sarkanais pipars. Sajauc visas sastāvdaļas un pāris minūtes pavāra. Ceptās reņģes vēl siltas ievieto vienu virs otras dziļā bļodā vai šķīvī.

Pārlej ar marinādi un ļauj vismaz nakti ievilkties un atdzist. Notīra sarkano sīpolu, pārgriež uz pusēm, sagriež plānās šķēlītēs un pārkaisa reņģēm.

Reņģes var iemarinēt arī tomātu mērcē. Uzvāra tradicionālo marinādi, pievieno etiķi, daudz ripiņās sagrieztu sīpolu un pavāra divas minūtes. Uzcep reņģes un kārtām liek bļodā – kārta reņģu un kārta sīpolu. Marinādei pievieno nesaldu tomātu mērci, uzvāra un pārlej zivtelēm. Ēd nākamajā dienā.

No cittautu virtuves

Pučero zupa Spānijā zupas ir iecienītas.

Latvijā populāra kļuvusi aukstā zupa gaspačo, retāk dzirdēta ir pučero, kuru piedāvājam mūsu lasītājiem.

Nepieciešams: 500 g liesas liellopu gaļas, 250 g žāvētas krūtiņas, 125 g balto pupiņu, 100 g ķiplokdesas, 250 g burkānu, sīpols, lauru lapa un seši graudiņi melno pi­ paru. Klimpām: 40 g speķa, 50 g krūtiņas, divas olas, gaļas buljons, ēdamkarote saka­ pātu pētersīļu zaļumu, ķiploks pēc garšas, rīvmaize un augu eļļa cepšanai.

Pagatavošana. Nakti nomērcētas baltās pupiņas, liellopa gaļu un krūtiņu vāra pus­ gatavus. Pievieno desu, kubiņos sagrieztus burkānus, sakapātus sīpolus, garšvielas un vāra, līdz gatavs. Krūtiņu, speķi, ķiploku un zaļumus klimpām smalki sakapā, pievieno sakultās olas, nedaudz gaļas buljona, rīv­ maizi un sajauc. Veido klimpas. Tās apcep lielā eļļas daudzumā, līdz izveidojas zeltaina garoziņa. Pirms pasniegšanas ieber zupā.

11

Darzs Oranži un izturīgi

tomāti

Jaunums «Kurzemes sēklu» veikalos ir oranžas krāsas tomāts «Zlatava» ar 140 – 160 gramu smagiem, apaļiem augļiem. Šķirnei rak­ sturīga laba slimību izturība, tomātiem bieza miziņa, labi transportējami. Ag­ rīns – pirmā ķekara gatavību sasniedz divus mēnešus pēc izstādīšanas. Inde­ terminants, tātad stiepjas nenormētā garumā un veido neierobežotu ķekaru skaitu.

Gurķis ar

adatu kažoku

Dekoratīvs vīteņ­augs. Sēj aprīlī maijā, var audzēt dēstu. Ļoti audzelīgs, krāšņi novij sieta žogu, sasniedzot pat divu met­ ru augstumu. Nelielie un ada­ tainie auglīši, kā liecina dārznieku pieredze un at­ sauksmes, bagā­ ti veidojas tādas apaudzētas sētas abās pusēs. Vīte­ ņa gurķīši sevišķi dekoratīvi rude­ nī, kad krāsojas dažādos toņos.

Tādēļ tos iecienījuši floristi. Var ēst svaigus un konservēt.

Melone un gurķis – vienā!

Vienlīdz piemērots deko­ ratīviem un gastronomiskiem priekiem. Augļi mini, meloņtipa, skābeni.

Lieto uzturā svai­ gus, marinētus vai sālītus. Kā «Dzīves­ priekam» zina teikt dārznieki, kas jau audzējuši meloņgur­ ķi, tas izaug ne vien kā skaists vīteņ­augs, bet tā auglīši svai­ giem salātiem dod īpatnēju, bet patīkamu piegaršu.

D z ī v e s p r i e k a m

12

Starts

sējai Foto: leksejs Belokopitovs

Pavasaris ir gadalaiks, kad prāts kļūst nemierīgs un nagi niez sēt zemītē kādu sēkliņu, lai pēc tam izaugtu dārzenis vai puķe, kas, paša lolots un aprūpēts, radītu prieku. Turklāt fiziskas nodarbes nāk par labu veselībai Sēklas šogad pērk tik daudz un agri kā nevienu pavasari, «Dzīvespriekam» apliecina gan sēklu ražotāji, gan tirgotāji. Tikmēr profesionāli dārznieki jau labu laiku nepaguruši ik pēc dažām stundām piemet malku apkurināmās siltumnīcās, kur koši zaļi plaukst puķu un dārzeņu dēsti. Aizvien spilgtākie saules stari, aukstuma atkāpšanās un dienas stiepšanās garumā ir apliecinājums, ka pie sēkliņām var ķerties arī amatieri.

03/09

mums sola, ka tas piemērots pēc mēslojuma prasīgu dārzeņu un puķu, piemēram, tomātu, gur­ ķu, paprikas, puravu, krizantē­ mu un citu dēstu audzēšanai. Šā substrāta sastāvā 70 procen­ tu ir frēz­kūdra, bet atlikusī daļa – grieztā sūnu kūdra.

Svarīgi zināt, vai substrāts bagātināts ar barības vielām. Šī informācija norādīta uz iepa­ Vispirms kojuma. Dēstiem piemērotajā jāizvēlas substrāts substrātā uz katru kubikmetru Viens no ieteicamajiem ir SIA pievienoti 1,2 kilogrami barī­ «Laflora» ražotais bagātinātais bas vielu ar NPK (slāpekļa, fos­ kūdras substrāts KKS-1. Uzņē­ fora, kālija) proporcionālo sastā­

Tā «Dzīvespriekam» šo laiku raksturo vietējās sēklu ražotā­ jas un ievesto fasētājas firmas «Kurzemes sēklas» agronoms Māris Grīnvalds. Viņš tāpat kā tirgotāji domā, ka sēkli­ ņu noiets un agrais pieprasī­ jums pēc tām sācies skarbo ekonomisko apstākļu dēļ – pašam audzēt ir izdevīgāk.

Saldumzāle Foto: Agris Samcovs

stēvija

Petūniju sīkās sēkliņas sēj, neap­ berot ar substrātu. Dēsti aug samērā ilgi, tādēļ sēj jau marta sākumā.

Vairākkārt galotņo, tādējādi iegūst kuplu, sazarotu augu, kas priecēs ar daudziem ziediem. vu 18 – 10 – 20. Tas nozīmē, ka šādā kūdrā ir mazāk fosfora, bet vairāk lapu un sakņu veidošanai nepieciešamā slāpekļa un kālija.

Ko sējam tūlīt?

Pirmie dārzeņi, kas jāsēj jau februāra beigās un marta sāku­ mā, ir puravi un sakņu selerijas.

Tie gan ilgi dīgst, gan krietnu lai­ ku (vismaz 60 – 70 dienu) aug, pirms var stādīt atklātā laukā.

Agronoms M.Grīnvalds brīdina, ka seleriju sēklas nedrīkst iesēt par dziļu – tās jādiedzē substrā­ ta virspusē.

Dēstu audzēšanai laiks sēt arī gurķus, papriku, tomātus, ja tos paredzēts kultivēt sil­ tumnīcās.

Ja paši gribam izaudzēt puķu dēstus, tad pirmās sējamās ir begonijas, pelargonijas, agerāti, heliotropi, nokarenās lobēlijas, mūra ģipsenes, cigarešu puķe, kobejas, jo līdz dēstu izstādīša­ nai laukā nepieciešams no 65 līdz 75 dienām.

Vecā labā ‘Vērša sirds’ Optimālā gaismas un tem­ peratūras režīmā tomātu dēsti izaug 50 – 60 dienās, tādēļ ar tomātu sēju nevajadzētu vairs kavēties.

Nedaudz vēl var pagaidīt gurķu sēšana, taču sēklas gan jāsagādā. Gurķu dēsts līdz izstā­ dīšanai izaug 30 – 40 dienās, bet ražot parasti sāk vēl 35 – 45 dienas pēc izstādīšanas. Populā­ rākie īsaugļu gurķi ir ‘Adam F1’,

Stēvijas noslēpums nav zie­ du vai krūmiņa skaistumā, bet rodams tās lapiņā, kas esot pat 300 reižu saldākas par cukuru.

Sējot neapber sīkās sēkliņas. Sa­ dīgst nepilna mēneša laikā gaišā un sil­ tā vietā. Pēc pārpiķēšanas Marta sākumā puķu dēstu audzētāja saimniecības «Bērziņi» augus stāda īpašniece Ilona Blumberga apkurināmā siltumnīcā jau trešo reizi dārzā vai po­ izpiķējusi novembra beigās sētās begonijas un fuksijas. Viņa teic, dos, galotņo, ka nu laiks sēt arī samtenes, lobēlijas, alisītes un virkni citu puķu lai veidojas ar smalkām sēkliņām, ilgu dīgšanas un stādu augšanas laiku. Tad zarots un jau maijā tās varēs rotāt apstādījumus un izrādīt savu skaistumu. kupls vainags ar daudzām ‘Aztec F1’, ‘Asterix F1’, ‘Motiva skaidro, ka tā ir lielaugļu šķir­ lapiņām. Daudzgadīga.

F1’, ‘Dirigent F1’. ne, ko audzēšanai siltumnīcās Tomātu sēklu izvēle ir plaša – sēj martā un aprīlī. Izstāda ap 30 šķirņu gara auguma (in­ siltumnīcā, audzē ar vienu vai determinanto) tomātu ar sarka­ diviem stublājiem. Augļi rozā, niem, dzelteniem un oranžiem ap 300 gramu smagi, plānu Daudzgadīgs garš­augs, augļiem. Populārākās un gadu miziņu, sulīgi. kas satur citron­eļļu. Pēc iesē­ gaitā dārznieku iemīļotākās ir Savukārt pilsētnieki iecienī­ šanas martā nodrošina 20 – ‘Jūrmala’, ‘Kondīne uzlabotā’, juši dažādas uz balkoniem un 25 grādu gaisa temperatūru, ‘Boris F1’, ‘Cunero F1’. lodžijām audzējamas tomātu sadīgst vienā Jāatgādina, ka F sēklu no­ šķirnes, kam raksturīgi sīki un divās nedē­ saukumos nozīmē, ka konkrētā ķekaros vienādi izkārtoti auglīši. ļās. Sasniedz šķirne ir īpaši radīts hibrīds, bet Tādus sola arī šķirne ‘Wilma’.

60 – 140 cipars apzīmē paaudzi. No hib­ Kā visagrīnākā Latvijā tiek centimetru rīdiem nevajadzētu ievākt sēk­ piedāvāta īsa auguma jeb deter­ augstumu. las, jo nākamajā sezonā šķirnes minantā tomātu šķirne ‘Terma’, Lapiņas un īpatnības vairs nebūs tipiskas kuras augļi sver ap 50 gramu dzinumus vāc sākotnējam hibrīdam. un pirmo gatavību sasniedz jau no jūnija līdz Aizvien ļoti iecienīta ir vecā aptuveni 45 – 50 dienās pēc iz­ pat rudenim. labā tomātu šķirne ‘Vērša sirds’. stādīšanas.

Edgars Kupčs Lieto svaigā Agronome Līvija Tamberga veidā salātos un mērcēs, žāvētas – arī tējās.

Ēdienu piedeva citronzāle

Padomi Stādus labāk mēslot vājākā koncentrācijā, bet biežāk. Dēsti aug ātri, tādēļ spēcināt ar papildu barības vielām tos nepiecie­ šams vairāk. Mēslošana jāsāk pēc nedēļas vai divām, jo substrā­ tā sākotnēji jau ir barības vielas.

Lai nesavairotos zaļaļģes un pelējuma sēnītes, dēsti jālaista tikai no rītiem un virskārtai jāļauj apžūt. Arī gaisa mitrumu ne­ drīkst pārmērīgi palielināt. Kad stāds pieņemas spēkā, pārlieku mitrumu var mazināt un zaļaļģu vairošanos nomākt, substrātu irdinot.

Substrāta pārmērīga laistīšana un nepietiekama ventilācija var izraisīt sakņu izsušanu, sevišķi augšanas sākumā, kad lapu virsma nav liela. Visbiežāk tas notiek plēves tuneļos un zemās siltumnīcās. Tādēļ tumšajam kūdras substrātam plānā slānī jā­ uzber gaišais vermikulīts – smalkākās frakcijas apdedzinātas māla granulas.

Ķiploks,

kam lapās spēks

Smalklapu ķiploka sēkliņu tirgotāji sola, ka šis daudzgadī­ gais garš­augs neveidos bumbu­ ļus dzinumu galos. Lapām piemīt da­ bīgs ķiploku aromāts, sa­ sniedz 40 – 50 centimet­ ru augstumu.

Sēj martā aprīlī, sadīgst dažās nedē­ ļās 15 – 22 grādu temperatūrā.

13

Darzs m eka pri a s e k ! īv Dz iesa nāt

Smēķējamā

tabaka...

ēģi

izm

puķudobē

Pēc vairāku gadu pārtrauku­ ma tirdzniecībā atkal pieejamas un pieprasītas kļuvušas smēķēja­ mās tabakas sēklas.

Tās sēj aprīlī un maijā, tad pārpiķē un izstāda atklātā laukā saulainā vietā. Lapas novāc un žāvē. Tabaku (arī mahorku) pareizāk Saspiestas kūdras ripiņas.

Ripiņu ieliek ūdenī, piebriedina audzēt ar dēstiem, tie Tās gan var atļauties izšķērdīgi (to cena atkarībā no izmēra ir no un tad katrā iebaksta pa sēkliņai. izaug 40 – 45 dienās. četriem līdz astoņiem santīmiem) dārznieki vai tie stādu audzētāji, Dēstu stāda ar visu «podiņu».

Audzē līdzīgi kā tomā­ kas vēlas tikt vien pie pāris dēstiem. tus, taču tabakas sēklas ir krietni vien sīkākas.

Pildītas lauvmutītes un dzeltenas

salmenes

Puķu klāstā šo­ gad pirmo reizi sēklu veikalos pieejamas īpaši skaistas lauv­ mutītes ar pildītiem dzelteniem ziediem, dažādu toņu un gru­ pu asteres, dzeltenas salmenes, sarkanas ibēres, krūmu kri­ zantēmas, pildītas mārpuķītes un dekoratīvi pipari.

Ligzdiņas

sēklām

Kūdras ripiņas, kartona podiņi, plastmasas kasetes un kastītes nomainījušas dārzniekiem savulaik tik ierastās no koka latiņām sasistās kastītes. Tās ik gadu tika izņemtas no šķūnīšiem un pažobelēm, bet, ieklājot plēvi no vecās plēves mājas paliekām, dēstus piemeklēja dažādas kaites. Mūsdienīgie materiāli nav tik smagi, tos var ērti pārvietot, izmantot gadu no gada, viegli iztīrīt, turklāt dēsti tādos jūtas komfortablāk, jo to sakņu sistēmas veidojas atsevišķi un necieš pārstādot

Plastmasas kastīte.

Funkciju ziņā tāda pati kā savu­ laik no koka dēlīšiem darinātā.

Taču vieglāka, ērti tīrāma un pārvietojama. Tajās var likt arī kasetes vai podiņus, lai mitrums netiktu uz galda vai citām virs­ mām. Cena – no 14 santīmiem par mazu kastīti līdz 1,15 latiem par 40 x 80 centimetru lielu paliktni.

Dārznieki, kas dobēs atvēl vie­ tu arī kādai lauka jeb cūku pupu vadziņai, ierasto balto pupu vietā vai līdzās tām šopavasar var iesēt sarkanas. Sēklu tirgotāji piedāvā trīs dažādu krāsu lauka pupas, arī ar zaļganīgu miziņu.

D z ī v e s p r i e k a m

14

Foto: Agris Samcovs

Sarkanas lauka pupas

Kasetes. To klāsts pēdējos

gados kļuvis ļoti plašs. Cena – no 17 santīmiem par sešvietīgu (10 x 10 centimetru) līdz 1,15 latiem par 230 actiņu kaseti.

03/09

Kartona podiņi un kasetes. Kad dēsts gatavs pārcelties uz dobi, to ar visu ietvaru stāda substrātā, kur presētais trauciņš iz­ šķīdīs. Atsevišķi kantainas un apaļas formas podiņi nopērkami par četriem līdz desmit santīmiem, savukārt pa sešiem un deviņiem savienotie maksā, sākot no 45 santīmiem.

Der zinat Dārza darbi martā Košumdārzā

Acālijas – vai nu zaļo, vai nokalst

Atbildam «Kādēļ dažkārt skaisti ziedošās acālijas drīz pēc noziedēšanas nokalst, bet citkārt turpina zaļot un dzīt jaunus pumpurus?» «Dzīvespriekam» jautā Skaidrīte. Viņai ik ziemu februārī svētkos viesi uzdāvinot šo bagātīgi ziedošo krūmiņu, taču nereti gadoties vilties, jo augs aiziet postā.

Nokalšanai var būt ļoti dažā­ di iemesli, vērtē telpaugu dārz­ niece Gundega Gene, kas SIA «Dārzs» dārzniecībā ik ziemu ir līdzās tūkstošiem acāliju plauk­ šanai. Speciāliste teic, ka skādi augam var nodarīt jau tirgotavā, ja tas nav gana labi un regulā­ ri laistīts. «Acālijai labāk patīk lielāks mitrums nekā sakņu ka­ mola iekaltēšana,» saka G.Gene, piebilstot, ka daudzo ziedu puķe diezgan ātri patērē ūdeni.

Postošs var būt arī pavisam īss brīdis, kad acāliju pārvieto no dārzniecības līdz veikalam vai mājām. Ja «ceļošanas» laiks ilgāks, augs var ciest no aukstu­ ma. Līdzīgi kā ar iekaltēšanu se­ kas nav uzreiz pamanāmas, bet gan tikai kādu nedēļu pēc skādes nodarīšanas. Tādēļ dažkārt puķu mīļotājam šķiet – nodrošināti it kā labvēlīgi apstākļi, bet acālija nobirdina ziedus un lapiņas un nokalst.

Kā ikvienu telpaugu, arī acā­ liju nevajadzētu turēt tuvu pie siltuma elementiem. Tā drīzāk pacietīs vēsāku palodzi nekā ra­ diatoru izstaroto karstumu. Laista bagātīgi, var pat ar visu podiņu iegremdēt remdenā ūdenī, kamēr substrāts piesūcas ar mitrumu.

Kad acālijai sāk augt jaunie dzinumi, tos ik palaikam galot­ ņo, lai vainags veidotos blīvs un kupls. Vasarā var likt arī laukā, sargājot no tiešiem saules sta­ riem. Šī krūmveida puķe zied

Telpās ar centrālapkuri acālijas audzēt ir ļoti grūti, jo tām nepieciešams mitrums, turklāt parasti dzīvokļos ir pārlieku silts.

Augu var glābt bieža rasināšana un ūdens trauks tuvumā. Piemērotas ir verandas un citas vēsas un mitras telpas. tikai reizi gadā, rudenī tai nepie­ ciešams miera periods.

Lai acāliju uzziedinātu, to ienes telpā, kad ārā temperatū­ ra pazeminās zem pieciem grā­ diem. Augu tur gaišās un labi vēdināmās telpās aptuveni plus desmit grādos. Karstākā tem­ peratūrā ziedpumpuri var aiziet bojā.

Agrās šķirnes sāk uzziedināt janvārī, pakāpeniski paaugstinot temperatūru līdz 15 – 18 grā­ diem. Vēlās šķirnes nedrīkst uz­ ziedināt agri, jo tad nevar iegūt kvalitatīvus ziedus. Audzēšanai mājās piemērotākas ir agrīnās un vidēji vēlās šķirnes. Izturīgā­ kas ir sīkziedu acālijas.

Edgars Kupčs

Uzziņai Acālijas zied no novembra līdz maijam atkarībā no sugas un šķirnes. Izplatītākās ziedu krāsas ir balta, violeta, sārta Mēslo no marta līdz augustam, kad acālijas noziedējušas. Laistāmajam ūdenim divas trīs reizes mēnesī pievieno rododendriem piemērotu mēslojumu Pavairo ar galotņu spraudeņiem, ko griež jūnijā, jūlijā

• Poš dārzu – kad nokūst sniegs, aizvāc vēl pērnās lapas, zaru kritalas, zālienā nogrābj sūnas • Apgriež skujeņus un citus dekoratīvos krūmus un kokus • Apgriež dzīvžogus • Stāda pavasara sīpolpuķes • Marta beigās urbj bērzu sulas • Zālienā nolīdzina kurmju rakumus • Gatavo un dārzā izliek putnu būrīšus

Augļudārzā

• Kamēr nav piebrieduši un saplaukuši pumpuri, veidojami arī augļu koku un krūmu vainagi. Jāņogām un ērkšķogām izgriež vājākos zarus, bet saīsina spēcīgākos • Kad temperatūra vairs nekrītas zem mīnus trim grādiem, noņem segumu vīnogulājiem • Nolasa upeņu pumpurus, kas ir resnāki par citiem un invadēti ar upenāju ērcītēm. Slimākos zarus izgriež

Telpās

• Vāzēs plaucē forsītiju, ķiršu, plūmju, henomeļu, aprikožu, bumbieru un ābeļu zarus • Liek diedzēties agros kartupeļus, tad tos varēs stādīt ap 20. aprīli.

Agrīnākai ražai ņem lielākus bumbuļus • Sāk mēslot un biežāk laistīt istabas augus • Pārstāda un pavairo telpaugus • Sēj puķu un dārzeņu sēklas • Uz palodzes audzē garšaugus • Sēj tomātus. Pa kādam var sākt audzēt gurķu dēstus, nodrošinot substrātam siltu vidi • Dala kallu un kannu sakneņus • Gaismā ceļ gladiolu bumbuļsīpolus, noloba sausās zvīņas

Siltumnīcās, lecektīs, sakņudārzā • Neapkurināmās siltumnīcās gatavo augsni, tai pieberot kompostu un satrūdējušus kūtsmēslus • Steidzina dārzā izraktās skābenes • Lecektīs sēj redīsus, spinātus, salātus • Mēneša beigās sēj vēlīnos galviņkāpostus • Turpina dēstu audzēšanu – laista, mēslo, sargā no slimībām, kaitēkļiem • Marta beigās saulainās vietās, kur smilšaināka augsne, var sēt jau burkānus, pētersīļus un pastinakus

15

Dabas aptiecina

Foto: Dainis Ģelzis

m ka rie p s ! īve ka Dz iesa nāt

ēģi

izm

Drogu

dakteris

Tēja var būt rituāls ne tikai japāņiem, tomēr latvietim tā saistās ar vēlmi stutēt savu veselību bez medikamentiem Sāc ar sevis izzināšanu

Lilija Kalniņa pēc izglītības ir farmaceite.

Zemnieku saimniecībā «Akoti» audzē ārstniecības augus, gatavo zāļu tējas un to maisījumus.

Pagatavot tasi tējas reizēm nozīmē iegūt mirkli laika, un kuram gan mūsdienās nevajag vēl dažas minūtes!

Mazliet ilgāk pabūt kopā ar mīļu cilvēku, pārdomāt kādu izšķirošu atbildi vai gluži otrādi – vēl mirkli baudīt vienatni un nedomāt neko.

Tas vien jau nāk veselībai par labu un, ja vēl zina, kādu tēju un kā pagatavot, – lieliski!

D z ī v e s p r i e k a m

16

03/09

Vairāk uzzināt dodos pie ārstniecības augu audzētājas Lilijas Kalniņas.

«Nevar tā vienkārši depresijas māktam cilvēkam pateikt: jums jādzer asinszāle! Un tad viņš iet un pērk piecas pakas,» brīdinoši skan zāļu zinātājas vārdi. Mana sliņķa pārliecība, ka ar brīnumtējas tasi izzudīs visas kaites un izskalosies sārņi, sāk kust gluži kā cukurs tējā. Taču Lilijas kundze nomierina un precizē – ja zina, kas cilvēkam kaiš, var arī palīdzēt. Tieši tāpēc sākums ir sevis izzināšana, lai saprastu, kas un kāpēc organismā nav kārtībā. Vai sirds streiko aritmijas dēļ, vai asinsspiediens lēkā sirds mazspējas vai asinsvadu problēmu dēļ.

Vai pumpas ir tāpēc, ka poras aizsērē no ārpuses, vai tāpēc, ka organisms «saindējies», un vispirms cilvēkam jāpārskata, ko un cik daudz viņš lieto uzturā.

Tēja var uz divām trim dienām atbrīvot no sāpēm, bet tās ir organisma signālmehānisms, ko nedrīkst tā vienkārši «kušināt». Piemēram, vēderā ir gan kuņģis, gan aknas, gan liesa un aizkuņģa dziedzeris – plašas iespējas kaut kam sāpēt. Tāpēc no mediķu palīdzības atteikties nevajadzētu.

Dažādi var būt arī iesnu iemesli – piemēram, nevis vīruss vai alerģija, bet stress liek degunam pilēt. Satraukums var izraisīt arī bronhu spazmas, un tad klepum vai aizsmakušam kaklam vairāk palīdzēs vispārēja nomierinoša tēja.

Konsultējies ar mediķi Labā ziņa – tēju iedarbība nav tik traka, kā uz savu galvu lietojot medikamentus. Bet arī ar tējām nav vienkārši, L.Kalniņa pasmaida. Piemēram, tās iedarbību ietekmē, vai un kāds medus tiek

Bērnībā mammas dota tēja ar aveņu ievārījumu līdzēja pret temperatūru, bet kopmītnēs vakara tēja ar cepumiem ļāva iegūt draugus uz mūžu pievienots. Kāds ir kuņģa skābes līmenis, kāda ir zarnu mikroflora – tas ietekmē arī cilvēka reakciju uz zālēm. Ja pastāvīgi lietojat medikamentus, pirms ārstnieciskas tēju tūres vajadzētu konsultēties ar ārstu. Bet dzert aromātisku dzērienu savam priekam – uz veselību!

Tēju lietošanā ir teorija, kas saskan ar vienu no uztura mācībām – lietot tikai attiecīgā reģiona un gadalaika produktus. Skanīgie tēju nosaukumi «Tibetas attīrošā» vai «Himalaju skalojošā» un to iespējamā iedarbība katram pašam kritiski jāizvērtē.

Domā par labsajūtu Ne vienmēr tēja jādzer karsta – svarīgi, lai ir patīkami.

Diez vai veselību uzlabos ar verdošu šķidrumu apdedzināta gļotāda. Augu saišķis vai kaltētu puķu pušķis, kas karājas pie plīts vai istabā, var kalpot smukumam, bet tējai – ne.

Drogas nepieciešams glabāt auduma vai papīra maisiņos, lai tās nepieputētu. Kamēr neviens tās «nekustina», arī aromāts «snauž», bet, iebērts krūzītē, – pamostas.

Ilze Vainovska

Ingvera tēja

To var lietot mundrumam kafijas vietā. Ņem tējkaroti sarīvētas svaigas ingvera saknes uz glāzi karsta ūdens. Pieliek medu un citronu. Stiprs! Iesākumā labāk pamēģināt ar pustējkaroti sarīvētā ingvera.

Atdzesēta labi derēs arī karstā laikā.

Tēju ābece Vitamīnu tējas – nātre, mežrozīte, irbenāju augļi, plūškoka ziedi, gaiļpieši.

Možumam – upenes, avenes, pīlādži.

Mieram – vīgrieze ar melisu, piparmētru, raudeni, kumelīti.

Savam priekam un nodarbei var žāvēt ķīmiski neapstrā­ dātu vai kārtīgi nomazgātu augļu – ābola, apelsīna u.c. – mi­ ziņas, kā arī izkaltēt dzērveņu miziņas un pievienot tējām, lai tās aromatizētu. Apelsīna miziņai izgriež visu baltumu, lai nebūtu rūgtuma. Svaigas miziņas liek burciņā ar cukuru, lai veidojas sīrups, ko var izmantot tējas saldināšanai.

Der zināt Tēju vislabāk pagatavot māla krūzē. Iepriekš to sasilda, izskalojot ar karstu ūdeni. Aplejot drogas aukstā krūzē, daļa ūdens enerģijas aiziet krūzes sasildīšanai.

Tējai vislabākais ir mīksts ūdens. Sudraba karotes turēša­ nai ūdenī nav mīkstinoša, bet antibakteriāla iedarbība. Šķipsniņa ir šķipsniņa, lai gan mūsdienās cilvēki nereti pārjautā, cik gramu tas ir. Attiecībā uz drogām nav lielas atšķi­ rības – deserta vai ēdamkarote.

Jācenšas izmantot arī smalkumus, taču nevajag pārdzīvot, ja vienā uzlējumā nav visu maisījuma sastāvdaļu. Dzerot tēju piecas līdz desmit dienas, pamazām tās tiks izmantotas.

Parasti ieteic tēju turēt uz plītsmalas, lai ievelkas. Līdzīgi siltumu uztur elektriskais plītsriņķis. Jāņem vērā, ka miecvie­ las jeb tanīni sāk izdalīties tikai pēc 15 minūtēm.

Uzmanību!

Ja ādas problēmas izraisījusi alerģija pret ziedputekšņiem, nedrīkst lietot ziedu tējas, lai arī drogu maisījums saucas «Ve­ selīgai ādai» u.tml.

Organismu attīrošas tējas parasti veicina nieru, aknu dar­ bību, pastiprina vielmaiņu. Nedrīkst būt hronisku saslimšanu, kam šāda papildu slodze nozīmē kaitējumu organismam.

Piparmētra uzlabo garastāvokli, ja to nedzer ilgstoši, bet, lietojot pāris mēnešu un ilgāk, iedarbība ir pretēja.

17

Zāļu skapītī parasti stāv ne tikai trīs lietas

Der zināt Ja ir mazi bērni, aptieciņā jābūt pilieniem «Otipax» pret ausu sāpēm.

Noderēs spirts vai šņabis – augstas temperatūras gadījumā bērnu norīvē ar atšķaidītu spirtu. Augsta tempe­ ratūra, kuru nepieciešams mazināt, skaitās no 38,5 grādiem.

Brieduma gados, kad ir aktīvs dzī­ vesveids, noderēs kāda elastīgā saite, pretsāpju vai sildoša ziede. Tomēr ne ilgstošas pašārstēšanās nolūkos, tikai – lai varētu aizkļūt līdz ārstam.

Hronisku slimību pacientiem zāles, kas nepieciešamas regulārai lietošanai, labāk glabāt atsevišķi, ne mājas aptieciņā.

Foto: Dainis ģelzis

Vates kociņi var palīdzēt uzklāt briljantzaļo, dezinficējot nelielas brū­ ces, taču tie nav domāti auss ejas tīrī­ šanai vai svešķermeņu izņemšanai.

Lietošanas instrukcijas vajadzētu pataupīt – noderēs, ja nākamreiz pirk­ siet tikai daļu iepakojuma, piemēram, vienu plāksnīti.

Neapdomīgi un tuvredzīgi ir zāles pārbērt citos trauciņos, «lai būtu ērtāk».

K

atras mājas aptieciņas saturu parasti nekādas zāles, taču tāpēc nav uzreiz vaja­ ietekmē slimības, kas reiz ārstētas, kai­ dzīgs ledusskapis. Var izvēlēties parastu no­ tes, kuru novēršana tiek prognozēta, un slēgtu kasti, kas pasargās no mitruma. reklāma. Katrai no šīm grupām ir savi Daudzus medikamentus iespējams riski. uzglabāt istabas temperatūrā, kas parasti Pirmā draud ar vecām zālēm, kārdinā­ nozīmē ne vairāk par 25 grādiem. Taču, ja jumu bez konsultācijas ar ārstu tās izlietot instrukcijā norādīts, ka jātur vēsā vietā vai situācijās «tas man toreiz palīdzēja, pamē­ temperatūrā līdz plus astoņiem vai plus 15 ģini arī tu». grādiem, pareizā vieta būs ledusskapis.

Otrā liecina, cik aptiekas pārzinātājs reāli Vannas istabas skapītī zāles var turēt, spēj novērtēt draudus un vai nav pielavīju­ taču jāizvērtē, kādus iepakojumus neap­ sies panika «bet ja nu ievajadzēsies». Daži draudēs telpas pārmērīgais mitrums. Ska­ pārsēji, šķīdums brūču dezinficēšanai, pret­ pītis virtuvē vai atvilktne istabā varētu būt sāpju un temperatūru mazinoši līdzekļi būtu labāka izvēle. veselīgais minimums.

Ja iepakojums ir bojāts, medikamentu Trešās grupas risku lietot nevajadzīgas nevajadzētu lietot, pat ja derīguma termiņš zāles un uztura bagātinātājus efektīvi sama­ vēl nav beidzies. Nav ieteicams lietot sadru­ zina ierobežotas finansiālās iespējas. pušas, krāsu zaudējušas tabletes vai kapsu­ Visiem ģimenes locekļiem, viena dzī­ las. vokļa iemītniekiem vai biroja darbiniekiem Pavasara tīrīšana ir nepieciešama arī būtu jāzina, kur mājās tiek glabātas zāles. aptieciņā! Vecus medikamentus nedrīkst Katram pieaugušajam nepieciešamas ne vienkārši izmest sadzīves atkritumos vai iz­ vien pamatzināšanas, kura tablete kam līdz, liet kanalizācijā. Meklējiet aptiekās speciālus bet arī – kur to meklēt, ja zāļu krājums ir konteinerus! apjomīgs.

Ja zāļu krājums ir sakārtots un pārska­ Balts skapītis zālēm ir ne tikai tradīcija – tāms, vieglāk tajā orientēties. Kad sāp vai balts atstaro saules gaismu un neļauj tam asinis tek no brūces, satraukums liedz lēnām pārmēru uzsilt. un mierīgi visu pārcilāt.

Ilze Vainovska Saulainā vai siltā vietā nevajadzētu turēt D z ī v e s p r i e k a m

18

03/09

Aptieciņas minimums

• Pretsāpju medikamenti, • temperatūru pazeminoši līdzekļi, • brūču dezinfektori (briljanta zaļais vai ūdeņraža peroksīds), • pārsēji (plāksteri, marles saite), • jogurta kapsulas, smekta vai melnā ogle – zarnu trakta problēmu gadījumiem, • baldriāna tinktūra, • termometrs.

Dabas aptiecina

19

Turisma afiša

Uz «Trofi reidu»

Foto no Latvijas Automobiļu federācijas arhīva

Madonā!

14. un 15. martā Madonas rajona ceļos risināsies Latvijas čempionāta pirmais posms «Trofi reidā».

Vairākposmu sacensības speciālām vieglajām apvidus automašīnām.

Apvidus autobraukšana Latvijā ir viens no masveidīgākajiem ar auto saistītajiem sporta, tūrisma un aktīvās atpūtas veidiem. Čempionāta trasēs tiek iekļauti grūti pārvarami ceļu posmi vai kustība notiek bezceļa teritorijā, piemēram, karjeros, purvainās pļavās. Atpūta ar pipariņa piedevu garantēta!

Pianisma zvaigznes Liepājā

Foto no «Bauskas Dzīves» arhīva

No 8 . līdz 15. martam Liepājas teātrī un Liepājas Simfoniskā orķestra koncertzālē – 17. Starptautiskais pianisma zvaigžņu festivāls. Ieradīsies pazīstami un ļoti pazīstami mākslinieki. Arī piedāvātā programma veidota, lai atklāsme un pārsteigums mītos ar atkalre­ dzēšanās gavilēm. Jāmin Valērija Afanasjeva atkārtotā uzstāšanās Viena pianista izrādē. Šoreiz ar Roberta Šūmaņa «Kreisleriānu». Festivāla klausītājiem labi pazīstamā Lietuvas/Francijas māksliniece Mūza Ru­ backīte ar gandarījumu atsaukusies uz aicinājumu piedalīties koncertā «Bēthovens un Mūza».

Festivālā uzstāsies 12 ārvalstu pianistu. Kopumā 16 festivālos piedalījušies 135 pianisti no 28 valstīm.

Kaimiņvalsts galvaspilsētā sākas seno Viļņas amatu tradīciju atdzimšanas projekts. Tas ir «Viļņas – Eiropas kultūras galvaspilsētas 2009» dzīvās vēstures programmas daļa. Reizi mēnesī notiks dažādi vēstu­ riski pasākumi. Ir vērts turp doties, jo Viļņa nav tik tālu.

29. martā ikviens aicināts uz Viļņas drēbnieku manufaktūru, kas tiks atklāta un darbosies K.Sirvydo skvērā (starp Gaono, Švarco un Didžioji ielu) no pulk­ sten 11 līdz 18.

Kalēju amata darbnīca «Kalēja darbs šodien un pasakās» ļaudis gaidīs 4. aprīlī no pulksten 11 līdz 18 Viļņas ielā 22 pie Radvilos pils.

Uz Kinomuzeju – trešdienās

Kinomuzeja vadītāja Elīna Reitere 2008. gadā atzīta par labāko jauno muzeju vadītāju Latvijā.

bez ieejas biļetes

Rīgas Kinomuzejs pārņēmis Eiropas muzeju praksi, kas paredz iespēju trešdienās tos apmeklēt bez maksas.

Turpmāk ikviens nedēļas vidū var baudīt Rīgas Ki­ nomuzeja izstādes un sinematēkas pakalpojumus par brīvu. Muzejs atrodas Peitavas ielā 10/12 (ieeja no Alk­ snāja ielas pretī galerijai «Daugava»). Darba laiks treš­ dienās no pulksten 11 līdz 18.

Sagatavoja Anita Rozentāle Izmantotas ziņas no aģentūras LETA, www.laf.lv, www. culturelive.lt, www.lso.lv un www.travelnews.lv.

D z ī v e s p r i e k a m

20

Atdzīvina Viļņas amatu tradīcijas

03/09

am iek r p s a– s e īve Dz iesak oti

p d ties kuartpūs

Koncerti labam garastāvoklim «Pie joda visu! Te ir īstās zāles pret kreņķiem!» – tāds moto izraudzīts koncertam un ballei «Latvijas Radio 2 dziesmu salidojums». Visus latviešu dziesmu cienītājus uz to aicina «Arēnā Rīga» 28. martā.

4. augustā Tallinā norisināsies Madonnas koncerts. Uz šovu pārdošanā nonāks aptuveni 70 000 biļešu. To tirgošana sākta vienlaicīgi visās trijās Baltijas valstīs 5. martā. Varbūt vēl neesat nokavējuši?

«Deja mazajai sirsniņai» – 14. martā Rīgas Kongresu namā vairāki Latvijas vadošie deju ansambļi rīko labdarības koncertu, lai par saziedoto naudu atbalstītu bērnus, kuri slimo ar cerebrālo trieku, kas bieži kombinējas ar citām slimībām.

23. aprīlī «Arēnā Rīga» koncertēs viena no pasaulē populārākajām franciski runājošajām dziedātājām Patrīcija Kāsa.

Biļetes jāpērk tagad.

Ainārs Kovals Pekinas olimpisko spēļu vicečempions šķēpa mešanā, kuru sportista gaitas aizvedušas uz dažādām pasaules valstīm. Ceļot izvēlas arī ārpus sacīkšu un treniņu saspringtā grafika. Tūristu iecienītas takas nav viņa pašmērķis, priekšroku dod paša izveidotam kādas valsts apskates maršrutam.

Foto no Aināra Kovala personīgā arhīva

Celotajs

Aināra spilgtākais piedzīvojums

– Parīzes simbola – Eifeļa torņa – apmeklējums. No šā 324 metrus augstā un sarežģīti būvētā metāla torņa tik tiešām paveras elpu aizraujošs, fantastisks skats uz visu Francijas galvaspilsētu, kas atmiņu krātuvēs iespiežas uz ilgu laiku.

Sapņu galamērķis

Iespaidīgākais ceļojums

– Viena konkrēta punkta uz zemeslodes, kur vēlētos nokļūt, nav. Dzīvē ir tā – ja izvirzītais ga­ lamērķis sasniegts, galvā uzreiz jau nākamais. Pats svarīgākais ir dedzīgi nesaspringt uz kaut ko vienu.

– Pērn rudenī kopā ar sievu Sintu un kaimiņu ģimeni šķēr­ sojām visu Eiropu. Ceļojuma sākuma punkts bija Teika Rīgā, bet galamērķis Gandija Spānijā.

Tālajā dienvidzemē izbaudījām jūru, viesmīlīgās pludmales un līkumoto kalnu ceļu burvību. Ar savu autiņu pieveicām 8000 ki­ lometru. Ir vērts ceļot nesteidzī­ gi, ieelpojot svešas zemes smar­ žas un izjūtot gaisotni.

Labākais ceļabiedrs

– Ceļojumos dodos kopā ar sieviņu Sintu.

Ieteikums ceļotgribētājiem

Suvenīru kolekcija

– Mana vājība ir cepures. Bez šā atribūta es neizeju šķēpme­ šanas sektorā. No katra ceļojuma cenšos pa kādai cepurei atgādāt mājās.

– Parasti cilvēks vēlas, lai kāds viņa vietā visu organizē, esam diezgan slinki, vieglāk šķiet nopirkt ceļojumu un doties turp un tā, kā kāds jau saplāno­ jis. Taču pavisam cits azarts un cena, ja ceļojumu radi pats. Vis­ ideālāk iesēsties savā automa­ šīnā un doties, kurp acis rāda.

Esmu to mēģinājis. Sajūta gluži vienkārši fantastiska!

21

Ielīksmo kūts un

karaļgalms Kā spirgta kontrastduša izdevusies šī diena – tā domāju, pēc pirts atlaižoties linu palagos.

Eh, kā aizrāvās elpa, iekrampējoties dubļu un slīkšņu visurgājējas amfībijas kloķos!

Pēc tik asām izjūtām un svešzemju kustoņu apčubināšanas minizoodārzā bija patīkami iedzīvoties baroka smalkumā un apgūt menueta soļus. Un tas viss – tepat Bauskas apkaimē

Saules stari, izkūņojušies no tumšajām debesu dzīlēm, patīkami iepriecina gan manu mazo dēlēnu, gan drūmvaidzi vīru. Esam norunājuši, ka tieši šodien izmetīsim līkumu pa Zemgales līdzenumiem, lai dotos pretī pavasarim.

Ēzelītis atstāj apakšbiksēs Pirmā pieturvieta – Iecavas novada saimniecība «Dobuļi».

Tās atrašana grūtības nesagādā, braucam pa Rīgas – Bauskas D z ī v e s p r i e k a m

22

šoseju līdz Dzimtmisai un, ievē­ rojot norādes, visai drīz nonākam minizoodārzā, kur mūs ar spalgu bļāvienu sagaida ēzelītis Mikiņš.

Netālajā aplokā ganās četri pūkaini poniji – Diāna, Klaudi­ ja, Samanta un Sofija. Tik mīļi un mīksti miniatūri zirdziņi! Jau ielāgojuši, ka ar apmeklētājiem jādraudzējas, tie bezbailīgi nāk pie žoga. Mūsu kompānijai pie­ vienojies arī iespaidīgās «Dobu­ ļu» saimes īpašnieks Varis Ķelpe.

Viņš ir gatavs stāstīt par katru mazo dzīvnieku dārza iemīt­ 03/09

Foto: Ivars Bogdanovs

Nesežam majas!

garastāvokļa dzīvnieciņš, neviens nespēj prognozēt, kā viņam prāts iegrozīsies. Arī piedzīvojumi bijuši visādi. Kāda māmiņa ar mazuļa ratiņiem piebraukusi par tuvu ap­ lokam, Mikiņš ņēmis riteņus zo­ bos un pacēlis ratus gaisā. Citreiz nieku, taču varot arī atstāt visu dāmas izjokojis, raujot lindrakus mūsu ziņā – apmeklētāji drīkstot uz leju un atstājot apakšbiksēs. paši apskatīt, kustoņus pačubināt un paglaudīt. Labprāt ļaujamies Runcis par gidu Dodamies uz tuvējo lidoņu viņa aizraujošajam runas plūdu­ mam par dārza «eksponātiem», nojumi. Tiklīdz durvis vaļā, nonā­ kamēr Šetlandes ponijmeitenes kam klukstēšanas, pēkšķināša­ gardi notiesā mūsu līdzpaņemtos nas, gāgināšanas, šņākšanas un burkānus. Kad cienasts beidzies, dziedāšanas virpulī. Lepni izslējis asti, pie mūsu kājām pieglaužas izlīdzamies ar pērno zāli.

Bet kā tad ar vizināšanos? pelēkais runcis Leopolds un tai­ Tik ļoti mazajam dēlēnam gribas sās par laipnu gidu. Jā, vienuviet izmest līkumu, iekārtojoties mīk­ savākusies gana raiba kompā­ stajās krēpēs, un izkliegt: nūūū! nija. Daudzveidīgajiem spārnai­ Bet nekā! Kolorītie zirdziņi vēl ņiem blakus izkārtojies bars tru­ nav lāgā pieradināti un apmācīti. šu, nūtriju un jūrascūciņu. Cik Agrāk bērnu vizināšana uzticē­ tad kustoņu te ir? Varis tik met ar ta ēzelītim Mikiņam, taču viegli roku un teic, ka nemaz neskaita. nav klājies. Dzīvnieka funktieris Pavasarī būs vēl mazuļu birums līdz galam nav izzināms – gri­ pundurāzīšiem, Vjetnamas pun­ bu eju, negribu neeju, gribu un durcūkām, Kamerūnas kaziņām klausu, negribu un neklausu, ja un citiem. Dzīvā radība nepacie­ pavisam nepatīk – izplešu kājas tīgi gaida ziedoni. Dažam labam un «sabrūku». Mikiņš «Dobuļos» tas galvā jau tagad. Uzpūtīgais ir no pirmsākumiem, atceļojis tītars, sabozis spalvu, kliedz, cik no Rīgas Zooloģiskā dārza. Varis jaudas. Daudz no viņa neatpaliek smej – jo vecāks, jo dumjāks. Īsts zelta fazāns, kareivīgās bramas

un visādu šķirņu vistas. Šī iztu­ rēšanās esot visspilgtākā pavasa­ ra tuvošanās izpausme. Krāšņie pāvi savu daiļumu vēl nerāda.

Nāks siltās dienas, riesta laiks, tad nu gan būs parāde! Izpraš­ ņāju saimnieku, vai kāds eksotis­ kais putns nav pamucis. Kā gan bez tā, nosaka Varis. Nerātneļu atvērto durvju dēļ bijis jāzaudē mandarīnpīles, savu ceļu aizgā­ juši arī pāris fazānu.

Amfībijai pie ruļļiem Sakām ardievas minizoodār­ zam un esam ceļā uz ekstrēmu pasākumu – braucienu ar amfībi­ ju. Nokļūstam viesu mājā «Klin­ tis» Mūsas krastā, un mazais, zaļais agregātiņš jau gaida braukt­ gribētājus. Vispirms jāiepazīst motorizētā braucamrīka «virtu­ ve». Saimnieks Ivo Starodubcevs teic, ka miniatūrais traktorītis bez grūtībām pārvar bezceļus, peld ūdenī, nebaidās no sniega vērpe­ tēm un vadāms pat pusaudzim.

Visurgājējs biežāk tiek izmantots militāriem un pētnieciskiem mēr­ ķiem. Taču izstrādāti arī vienkār­ šāki modeļi, ar kuriem var pļaut zāli vai šķūrēt sniegu. Īpaši vīriešiem – tehniskie dati: jauda 14 – 28 zirgspēki, motora tilpums – 480 kubikcen­ timetru, sešriteņu piedziņa, svars no 304 kilogramiem, spēj attīs­ tīt ātrumu 50 kilometru stundā, stundā patērē 1,9 litrus benzīna.

Pirmā iemēģināt spocīgo traktoreli neeju, laižu pa priek­ šu dēlu, lai ar saimnieku Ivo pie stūres «izmaļ» trasi. Kad riteņi sakustējušies, pirmā nogāze pie­ vārēta, sadzirdam arī sajūsmas saucienus. Eh, gribas man ar' ātrāk tikt pie ruļļiem! Bet, ak, – amfībijai stūres nemaz nav, un izmisīgi ir mani meklējumi pēc tik ierastajiem pedāļiem. Lai to izkustinātu, visa gudrība slēpjas divos kloķos un mazā ļipiņā, kas ir šā spēkrata gāzes rokturis.

Nav vienkārši savaldīt amfībi­ ju. Esmu visai neveikla braucēja, «iekrampējos kloķos» un trīcu, jo bail, ka braucamrīks neapmet kūleni. Tālab neskartās dabas ainavas, kas atklājas amfībiju trasē, manam skatienam paslīd garām neievērotas. Saimnieks piedāvā izmest vēl lielāku līkumu un pa upes niedrēm padzenāt

lapsas un zaķus. Varbūt kādu buciņu izdosies ieraudzīt. Lai iet! Čunčinām uz priekšu, bet no meža iemītniekiem ne vēsts. Nu ko – varbūt citu reizi.

Menuets un vēdekļu valoda Dienas noslēgums paredzēts «karaļgalmā». Esam nonākuši pie Latvijas skaistākās – Run­ dāles – pils. Viss šeit vijas har­ moniskā vienībā. Klusā, skaistā daba ar greznu pili centrā, acīm

m ka rie p s īve ka āt!

Dz iesa

Rundāles pils muzejs un parks plkst.10 – 17; no maija līdz plkst.18

Šīs nedēļas nogales izpriecas mūsu ģimenei izmaksāja 50 latu. tīkama ainava un pasakaina pēcpusdienas saule. Lai arī te būts daudz reižu, katra vizīte ir īpaša un neaizmirstama. Šoreiz Zemgales pērles spožuma ap­ skatei esam nolēmuši izmantot individuālā uzņēmuma «Eleana» pakalpojumus. Uz pils kāpnēm mūs sagaida čaukstošos, krāš­ ņos tērpos ģērbtas galma dāmas, kuras pavada ceremonijmeistars.

Pūderētas parūkas, varen košas cepures, grima kastes arī krietni patukšotas, balti cimdi un gla­ mūrīgs kopskats.

Svītas pavadībā dodamies te­ atralizētā ekskursijā. Pils Baltajā zālē nākas vairāk izkustēties pa­ šiem, savu stīvumu izlokot me­ nueta dejā. Tīkamāka nodarbe ir galma dāmu piedāvājums. Viņas sola iemācīt runāt vēdekļa valo­ dā. Nu, vīriņ, saturies! No tuvām un tālām zemēm atvestie vēdekļi lieti noderēs, lai cienītajam neuz­ krītoši atklātu savas vēlmes un garastāvokli. Viegli vēdekļa piesi­ tieni pa rokas augšdelmu atklās manu uztraukumu un neapmie­ rinātību, bet pieskārieni zeltneša rotai, liecinās par kāri pēc jaunas greznumlietas.

Kad pils galma dzīves noslē­ pumi un kuriozi izzināti, izmests neliels loks pa pils parku, esam ceļā uz savām naktsmājām turpat Rundālē – «Baltajā mājā». Saim­ nieki jau gaidījuši, pirts iekurta, un galdā celtas gardas vakariņas.

Pie maltītes nepārstājam dalīties dienas iespaidos. Norunājam, ka uz pili atkal brauksim tulpju zie­ dēšanas trakumā.

Sandra Danosa

n

ēģi

izm

Minizoodārzs «Dobuļi» katru dienu plkst.10 – 14 (no 1. aprīļa līdz plkst.17); vēlams iepriekš pieteikties.

Atpūtas komplekss «Klintis» Bauskas raj. Gailīšu pag. Vienīgā amfībiju trase Baltijā.

Franču baroka laika krāšņi tērpta galma dāma un tās pavadonis laipni izrādīs greznos hercoga apartamentus. Kaut uz mirkli arī pašam tiek dota iespēja pārtapt augstdzimušā personā un iejusties vairākus gadsimtus tālā pagātnē.

Lai ar šo mazo agregātiņu varētu art sniegu un dubļus, jāpierod pie rokas vadāmības. Saimnieks Ivo gan mierina, ka arī prasmīgi autobraucēji dabū pirmajā reizē nopūlēties, jo pierastie refleksi šeit īsti nedarbojas.

23

Tehnologijas Palīdzēs saulīte

Retro mīļiem

«Epson R-D1s» retro stila kom­ paktklases fotoaparāts iz­ rādījies tik veik­ smīgs, ka ražo­ tājs nolēmis turpināt labi iesākto darbu un laidis klajā uzlabotu šā fotoaparāta aizstājēju – «Ep­ son R-D1x», kurš veikalos būs nopērkams jau aprīlī. Tā dizainā lielu izmaiņu nav, tomēr «Ep­ son R-D1x» ticis pie lielāka LCD ekrāna, «Leica» lēcām, SDHC atmiņas kartes pieslēgvietas un 6 megapikseļu APS-C CCD sen­ sora. Tomēr par stilu joprojām nākas piemaksāt, jo «Epson R-D1x» digitālā fotokamera mak­ sās 2000 ASV dolāru.

Gluži kā mini dators

Paredzams, ka jau martā de­ biju varētu piedzīvot «LG Versa» mobilais telefons. Tam komplektā telefonam līdzi nāks ērts maciņš, kurā atradīsies mazs OLED ek­ rāns un QWERTY klaviatūra. Lie­ totājs šo maciņu varēs arī noņemt un lietot telefonu, kā ierasts. Tam būs 480 x 240 izšķirtspējas OLED skārienjutīgs ekrāns, Wi-Fi sakaru atbalsts, divu megapikse­ ļu fotokamera ar sejas atpazīša­ nas funkciju, GPS uztvērējs un pieslēgvietu «microSD» atmiņas karte. Plānots, ka jaunuma cena varētu būt ap 200 latu.

D z ī v e s p r i e k a m

24

Jau četrdesmit gadu datoru īpašnieki labprātīgi piespiedu kārtā kļuvuši par «mājdzīvnieku» turētājiem, proti, viņu mitekļos savu dzīvesvietu atradusi «pele». Bez šā it kā niecīgā priekšmeta mūsu ikdienu diezgan grūti iedomāties

Pele, bez kuras –

nu nekā Foto no www.mousearena.com

Dizainers Knuts Karlsens izveidojis vairāku standar­ tu akumulatorus «SunCat», kas spēj uzlādēties saules gaismā. Tie ir pārklāti ar lokanām saules bateriju šū­ nām. Atliek tikai nolikt saules gaismā, lai pēc pāris stundām akumulatori būtu pilnībā uzlā­ dēti. K.Karlsens apgalvo, ka, ļoti iespējams, šie elementi jau drī­ zumā varētu nonākt ražošanā.

Ja esat nolēmis iegādāties jaunu datorpeli, vispirms jāsaprot, kādas tās ir un kādu vislabāk izvēlēties. Tiesa, pirms pirkuma ieteicams konsultēties ar kompetentu pārdevēju, tomēr arī pašam vajadzētu zināt vismaz galvenās lietas.

Neskati peli pēc gaismas Izšķir trīs veidu datorpeles – lāzera, optiskās un bumbiņas.

Pēdējās jau ir noiets posms, bet, runājot par lāzerpeles atšķirību no optiskās, jāmin, ka pirmā gaismu izstarojošo elementu pārvietoša­ nās reģistrācijai izmanto lāzer­ diodi, otrā – parasto gaismdiodi.

Lāzerdiodei ir šaurāks stars, līdz ar to tā ir precīzāka. Vairs nav arī būtiski, pa kādu virsmu pele tiek bīdīta.

03/09

paskatīties, vai jaunās peles vadu būs iespējams iespraust savā da­ torā. Parasti gan datorpelēm nāk līdzi arī pārejas, lai tās varētu iz­ mantot dažādām pieslēgvietām.

Peles seriālām pieslēgvietām jau labu laiku neražo. Taču, ja jums saglabājusies vēl lietojama vecā pele, arī jaunajos datoros to varēs izmantot, jo gandrīz visos ir šāds kontakts. PS/2 pieslēgvieta sastopama tiem datoriem, kas ražoti pēc 1994. gada. Tādējādi tiek nodrošināta mazliet ātrāka datu pārraide. USB pieslēgvie­ ta nodrošina daudz ātrāku datu pārraidi nekā abas iepriekš mi­ nētās. Vēl ir bezvadu peles. Lai gan tās darbojas arī bez vadiem, gluži bez pieslēgšanās datoram Pievērs uzmanību nevarēs iztikt. Parasti jāpievieno pieslēgvietai vismaz signāla uztvērējs. Tas var Izvēloties datorpeli, svarīgi būt jau iebūvēts datorā.

Optiskās savukārt ir daudz precīzākas par bumbiņu pelēm, turklāt sākotnējās problēmas ar tām nepieciešamo speciālo pa­ liktni tagad ir atrisinātas, un tās labi darbojas arī uz parastām virsmām. Nereti izskata dēļ pircē­ ji to maldīgi notur par lāzerpeli, jo tai apakšā tiek izstarota sarkana gaisma, kas uztver peles kustī­ bas un attiecīgi pārbīda kursoru ekrānā.

Tā kā arvien aktuālāka kļūst arī datu drošība, zinātnieki izstrā­ dājuši biometriskās peles, kas katru reizi pārbauda īpašnieka pirkstu nospiedumus, tādējādi cita persona ar to nevar darbo­ ties.

Jau 40 gadu

Datorpeles vēsture sākās pa­ gājušā gadsimta 60. gados, kad Stenfordas Pētniecības institūtā profesors Duglass Engelbārts izstrādāja pirmo mehānisko rā­ dītājierīci, kas uzskatāma par pašu pirmo peli. Tā apvienoju­ mā ar Engelbārta pārliecību par cilvēces sadarbību ar datoriem bija industrijas pirmsākums, kas šajā laikā uz darba galdiem iz­ vietojusi simtiem miljonu tādu rādītājierīču.

Tajā pašā laikā, kad kosmo­ sā devās pirmais cilvēks, proti, 1961. gadā, kādā konferencē jau minētais profesors D.Engelbārts no kabatas izvilka bloknotiņu un uzzīmēja rīku, kas nodrošinās fizisku mijiedarbību starp cilvē­ ku un CRT (katodstaru lampas) ekrānu.

Gadu vēlāk viņš zinātniskajā rakstā «Konceptuāla struktūra cilvēka intelekta pilnveidošanai» šo ierīci nosauca par «rādītā­

No koka kluča izgrebtajai pirmajai pelei bija ritentiņš, kas pārveidoja ierīces kustību kursora kustībā uz ekrāna, sarkana poga un vads ju», bet vēl pēc diviem gadiem D.Engelbārta Pilnveidošanas pētījumu centra vadošais inže­ nieris Bils Inglišs izveidoja pirmo datorpeles prototipu. No koka kluča izgrebtajai pirmajai pelei bija ritentiņš, kas pārveidoja ie­ rīces kustību kursora kustībā uz ekrāna. Pelei bija sarkana poga un vads. Kāds (šā cilvēka vārdu vēsture nav saglabājusi), kurš to aplūkoja, teica, ka ierīce atgādina peli, un šī palama pielipa.

1967. gadā iesniedzis sava izgudrojuma patenta pieteikumu, D.Engelbārts plašākai publikai to parādīja 1968. gada 9. decembrī kādā datoru konferencē Sanfran­ cisko.

pazīstamo datoru papildie­ rīci, bet 1974. gadā Šveicē radī­ tais «dzīvnieciņš» jau bija krietni attīstītāks. Mūslaiku peli, kurai ir tikai viena bumba un divas po­ gas, Šveices Valsts politehniku­ mā izveidoja Žans Daniels Nikū.

Un tieši šajā valstī pēc septiņiem gadiem tika dibināta firma «Lo­ gitech», kas pašlaik ir vadošā datorpeļu un arī citu datoru pa­ līgierīču ražotāja.

Tālākā peles attīstība sāka atgādināt neapturamu lavīnu, jo tās pilnveidē iesaistījās vairākas firmas, radās optiskā pele, tika domāts par ergonomiku (te īpašs nopelns kompānijai «Microsoft», kas radīja pirmo ergonomisko Pat «ziepju gabaliņš» peli, ko tautā iesauca par «ziepju D.Engelbārta pele tikai krietni gabaliņu»), un tā šo uzskaitījumu attālināti atgādināja tagad visiem varētu turpināt.

Kas gaida nākotnē?

Pēdējā laikā daži nozares pārzinātāji, ieskaitot uzņēmuma «Gartner» analītiķi Stīvu Prin­ taiku un «Microsoft» dibinātāju Bilu Geitsu, izteikuši apgalvo­ jumus, kas mudina uzdod jau­ tājumus par peles nākotni. Viņi uzskata, ka tuvākajā nākotnē tās attīstība un nozīme būtiski samazināsies.

B.Geitss lēš, ka pašlaik peli un tastatūru izmanto apmēram 95 procenti cilvēku, kuri lieto da­ torus. Viņš tic, ka šis rādītājs ne tik ilgā nākotnē būtiski samazinā­ sies par labu tādiem ievades me­ hānismiem kā ciparpildspalvas, balss un pieskārieni.

25

Auto

Vajadzīgs

D z ī v e s p r i e k a m

26

Automašīnu piederumu tirgotāji novērojuši, ka pieprasījums pēc jauniem akumulatoriem ievērojami palielinās ziemas sākumā, taču to uzlādēšanai paredzētās ierīces pērk neatkarīgi no gadalaika situāciju var glābt akumulatoru uzlādējamā ierīce.

Ērtie palīgi

Foto: Agris Samcovs

Nereti autovadītāji uzskata, ka akumulatora bateriju ietilpības samazināšanās ir ziemai raksturīga īpatnība.

Praktiski tā izpaužas kā tā saucamās palaišanas strāvas sprieguma kritums, ko var ie­ tekmēt straujās āra temperatū­ ras svārstības. Savu lomu spēlē arī vienlaikus ieslēgtas daudzas ierīces, kas patērē elektroener­ ģiju, – lukturi, logu tīrītāji, salona un aizmugurējā stikla apsilde. Šādā gadījumā ģenerators nespē­ jot pienācīgi papildināt akumula­ toram atņemto enerģiju. Speciā­ listi atbild, ka sava daļa taisnības šādā apgalvojumā ir. Tomēr mi­ nētā situācija iespējama vienīgi gadījumos, ja pats akumulators ir uz «izbeigšanās» robežas, pro­ ti, savus resursus nokalpojis. Ja automašīnā ir darboties spējīgs enerģijas avots, no tā saņemamo elektroenerģijas daudzumu neie­ tekmē nekāda temperatūra. Taču par nepietiekamu bateriju ietilpī­ bu sūdzas arī salīdzinoši jaunu braucamo īpašnieki, kas īsā laikā spēj pilnībā «nosēdināt» aku­ mulatoru. Vairāku servisa staciju meistari «Dzīvespriekam» visi kā viens apgalvo, ka pie vainas

Foto no www.us-auctioneers.com

donors!

Visos gadījumos, kad «nosēdušās» akumulatora baterijas, situāciju var glābt uzlādēšanas ierīce.

būs daži vienkārši, tomēr būtiski novērsis bojājumu automašīnas elektroinstalācijā. Fināls ir viens – iemesli. tukšs akumulators. Starp citu, Paša vaina runājot par papildu audioierīcēm Galvenais un izplatītākais ie­ (īpaši jaudīgiem pastiprinātājiem, mesls ir banāls – autovadītāja sabvūferiem un citām), bieži vien nolaidība. Kāds, atstājot savu dažs labs neņem vērā, ka eks­ dzelzs rumaku, aizmirst par ie­ pluatācijas instrukcijā norādītās slēgtajām tuvajām gaismām, akumulatoru baterijas tilpums cits pilnā skaļumā, neiedarbinot lēni, bet pakāpeniski tiks «ap­ dzinēju, izmēģinājis jaudīgo au­ ēsts», ja to laikus nenomainīs diosistēmu, vēl kāds laikus nav ar ietilpīgāku. Visos gadījumos 03/09

Modernās akumulatoru lā­ dējamās ierīces kļuvušas kom­ paktas. Modeļu daudzveidību grūti aptvert. Nebūs brīnums, ja kādu ieraudzīsiet arī lielveikalā autopiederumiem paredzētajos plauktos. Gan jāatgādina, ka tur ierīces pārbaude var izrādīties neiespējama. Kaut arī akumula­ toru rotā lepns zīmols, vairums lādētāju ražoti kādā Āzijas valstī, kas nereti norāda arī uz attiecīgu kvalitāti. Gan jāpiebilst, ka visas veikalos iegādājamās akumulato­ ru uzlādējamās ierīces pieslēdza­ mas 220 voltu elektrotīklam, kā arī aprīkotas ar automātisko strā­ vas sprieguma regulēšanu.

Iegādājoties šādu relatīvi lētu ierīci, jāraugās, vai to var izman­ tot arī kā papildu elektroenerģijas avotu automobiļa dzinēja atdzīvi­ nāšanai. Ne visas, īpaši no «lētā­ kā gala», tam derēs.

Kurš zīmols kam pieder?

Atbildam «Kad pirms 12 gadiem iegādājos savu pirmo «Opel», uzzināju, ka šī kompānija pieder ASV korporācijai «General Motors». Vēlāk, lasot par citiem automašīnu ražotājiem, secināju, ka zīmolu īpašnieki pārsvarā ir tikai daži «lielie spēlētāji». Vai, lūdzu, neizskaidrotu – kas īsti kam pieder?»

Tā «Dzīvespriekam» jautā kāds mūsu lasītājs no Jelgavas.

Parakņājoties interneta dzīlēs, jāsecina, ka vairums dzirdēto automašīnu marku ne­ pieder vis tikai dažām lielajām korporācijām.

Vienlaikus jāpiebilst, ka tendence apvienoties turpinās jau vairākas desmitgades, jo izdzīvot konkurences apstākļos spēj tikai spēcīgākās kompānijas.

Vislielākais vieglo spēkratu zīmolu «port­ felis» ir amerikāņu koncernam «General Mo­ tors» – «Chevrolet», «GM Daewoo», «Opel/

Pirms iegādāties akumula­ toru lādētāju, pārliecinieties, vai tas aprīkots ar aizsardzību pret pārslodzēm. Vēlams arī, lai uz­ lādējamās strāvas lielums (am­ pēros), ko vienmēr norāda uz šādām ietaisēm, būtu aptuveni desmitā daļa no uzlādes tilpuma (ampērstundās), kas minēta uz akumulatora baterijas.

No pieredzes Atis K.: Reiz nosēdināju aku­ mulatoru, piknikā pārāk skaļi un ilgi darbinot audiosistēmu. Palī­ dzēja citi autovadītāji ar tā sauca­ mo piepīpēšanas metodi.

Skaidrīte T.: Abi ar vīru esam diezgan aizmāršīgi, arī auto nav apgādāts ar moderniem atgā­ dinošiem «pīkstuļiem», tāpēc nosēdināts akumulators, atstājot ieslēgtas tuvās gaismas, nav ne­ kāds retums. Izeju no situācijas atradām, iegādājoties lādētāju.

Sergejs V.: Strādājot maksas stāvvietā, vēroju, ka grūtības ar auto iedarbināšanu, īpaši ziemā, nav retums. Pierunāju stāvvietas īpašnieku iegādāties lādētājierīci, kuru par nelielu samaksu var iz­ mantot mūsu klienti.

Edgars Sauka

Vauxall», «Cadillac», «Hummer», «Saab» un «Buick».

Savukār t koncernam «Volkswagen» pieder zīmoli «Audi», «Škoda», «Seat», «Bentley», «Lamborghini» un «Bu­ gatti». Interesanti, ka arī koncerns «Volkswa­ gen» jau tuvākajā laikā, ticamākais, apvie­ nosies ar citu vācu kompāniju – «Porsche».

Pēdējie grasās iegādāties «tautas auto» ražotāja akciju kontrolpaketi. Bet itāļu kon­ cerna «Fiat» aktīvos ir tādi savas valsts citi auto uzņēmumi kā «Alfa Romeo», «Lancia», «Ferrari» un «Maserati».

Līdz šim varenajai ASV korporācijai «Ford» pēc «Land Rover» un «Jaguar» akciju pār­ došanas Indijas uzņēmumam «Tata Motors» nav palicis nemaz tik daudz – «Mercury», «Lincoln» un «Volvo». Vēl jāpiemin, ka ame­ rikāņiem pieder trešā daļa «Mazda» akciju.

Japāņu «Toyota» kontrolē luksusa automa­

šīnu zīmolu «Lexus» un pārsvarā mazauto ražotājus «Daihatsu».

Varenajam vācu BMW pieder zīmoli «Mini» un «Rolls – Royce». Pēc «Daimler Chrysler» konglomerāta sadalīšanas ameri­ kāņiem palika «Dodge» un «Jeep», bet vā­ ciešiem – «Mercedes Benz», «Maybach», «Smart» un tjūninga kompānija «AMG».

Francijas korporācija «PSA Peugeot Citroen» bez abiem minētajiem zīmoliem ir savienībā ar «Nissan». Savukārt «Nissan» luksusa kla­ ses automašīnas ražo arī ar zīmolu «Infiniti».

Izrādās, arī Dienvidkorejas autoražotāji ir ap­ vienojušies – «Hyundai» pieder «Kia» preču zīme. Relatīvi nabadzīgāka ir Japānas korpo­ rācija «Honda». Tai vēl īpašumā ir tikai ASV autotirgū pārdotie braucamie «Acura».

Arī pārējās kompānijas par neatkarīgām var nosaukt nosacīti, jo autogigantiem pieder lielākas vai mazākas to akciju paketes. Glo­ bālā ekonomiskā krīze, ticamākais, ieviesīs izmaiņas piederības portfelī. Jau zināms, ka no zīmola «Hummer» vēlas atbrīvoties «Ge­ neral Motors». Droši vien tik «ēdelīgām» au­ tomašīnām jaunus saimniekus atrast nebūs viegli.

Autoziņas Sargiet spilvenus!

Pēdējā laikā krasi audzis zādzību skaits no automašīnām. Tas nebūtu nekas pārsteidzošs, ja vien neizrādītos, ka mūsdienu gar­ nadžus arvien vairāk interesē drošības spilveni, pārsvarā no jaunā­ kajiem modeļiem. Kriminālpolicijas priekšnieks Ints Ķuzis atzīst, ka neviens zaglis vēl nav notverts. Drošības spilvens maksā 400 – 500 latu, tādēļ tas esot visai ienesīgs ķēriens. Nav arī konstatēts, kur sazagtais tiek realizēts. Garnadži nesmādē arī navigācijas iekārtas un riepas ar visiem diskiem.

Ātrākais uz diviem riteņiem

ASV kompānija «Mission Motors» gatavojas sākt sava pirmā izstrādājuma – motocikla ar elektromotoru – ražošanu. Interesantā­ kais, ka tas būs visātrākais šāda veida braucamais pasaulē. «Mis­ sion One» elektromotocikls spēj paātrināties līdz 240 km/h. Tas aprīkots ar trīsfāžu elektromotoru un maksimālo griezes momentu – 135 Nm – sasniedz jau brīvgaitā. Dzinējs enerģiju iegūst no litija jonu akumulatoriem, kas tiek uzlādēti no bremžu sistēmas enerģijas reģenerācijas sistēmas vai no tradicionālās mājsaimniecības elek­ trorozetes. No 240 V rozetes akumulatori uzlādējami divās stundās, bet no 120 V – astoņās. Bez atkārtotas uzlādes «Misson One» mo­ tocikls spēj nobraukt aptuveni 240 km. Cena šim brīnumam atbil­ stoša – aptuveni 37 tūkstoši latu.

Nenotveramā mīkla atrisināta

Īru ceļu satiksmes uzraudzītāji beidzot sapratuši, ka vārdi poļu valodā «Prawo Jazdy» nav autovadītāja vārds un uzvārds, bet gan «autovadītāja tiesības». Policija kādu poļu braucēju par satiksmes noteikumu pārkāpumiem šādi bija reģistrējusi vairāk nekā 50 reižu.

Likumsargiem šķitis – lai izvairītos no soda, katru reizi šis šoferis nosaucis citu dzīvesvietas adresi. Vēlāk noskaidrojās, ka policijas informatīvajā sistēmā ar šo «vārdu» reģistrēts vismaz 50 cilvēku.

27

Jauna kinovaloda ir lielākais un pārsteidzošākais atklājums, skatoties 2008. gada labāko ar astoņiem «Oskariem» nesen apbalvoto filmu «Graustu miljonārs». Stāsts par mūsdienu Indiju ir apskaužami brīvs no stereotipiem, kas gribot negribot valda mūsu apziņā

Foto: www.filmbuzi.hu

Mana filma

Izšķirošais mirklis televīzijas spēles studijā, kad Džamals vēl nezina, vai izdosies kļūt par miljonāru.

Attēlā – aktieri Devs Patels (no kreisās) un Amils Kapūrs.

Indiešu vitalitātes (Lielbritānija)

«Graustu

miljonārs»

Foto: www.slashfilm.com

Īsts brīnums ir aktieru snie­ gums, jo filmā par Mumbajas (Bombejas) graustu iemītnieku sadzīvi galvenokārt spēlē mazi bērni. Viņi ir parasti indiešu pui­ kas. Profesionāli, ļoti jauni aktieri atveido tikai galveno personāžu – 18 gadu veca puiša un viņa mī­ ļotās meitenes – lomas. Sociālā drāma, kam skatītājos it kā būtu jāizraisa nomācošas un bezce­ rīgas emocijas, neticamā veidā iedarbojas pretēji. Daudzmiljonu kontrastainās Mumbajas fonā mutuļo pārsteidzoša vitalitāte un

Puisim, kura dzīve rit graustos, pārticīgās Mumbajas panorāma šķiet kā mirāža.

D z ī v e s p r i e k a m

28

spēks. Šo efektu režisors panāk ar paātrinātu tempu, kadru uz­ būves ritmisku principu un spožu vizuālo risinājumu.

Britu filma patiešām uzņem­ ta reālā vidē – Mumbajas naba­ dzīgāko ļaužu mikrorajonā. Divi mazi brālīši, zaudējuši māti nai­ dīgu reliģisku grupējumu grauti­ ņā, turpmāk pa dzīvi kuļas pašu spēkiem. Viņiem nav nekā, izņe­ mot žiglas kājas, izveicību, viltī­ bu. Viņus vada tikai izdzīvošanas instinkts, kas ne reizi nepieviļ.

Vecākais brālis Džamals, sasnie­ dzot pilngadību, nokļūst citos ļaudīs. Milzīgā telekomunikāciju kompānijā viņš kļūst par tējas iznēsātāju datorspeciālistiem.

Puisis ir ļoti vērīgs, apķērīgs, bet hinduisma un budisma tradīcijās

03/09

balstītā ģenētiskā atmiņa ļauj nolasīt dažādas zīmes. Būdams pusanalfabēts, Džamals sevī ir attīstījis spējas, ko intelektuāļi iz­ kopj tikai ar mērķtiecīgu darbu.

Liktenīga nejaušība jauno indieti aizved uz populārā tele­ vīzijas šova «Vai gribi būt miljo­ nārs?» studiju. Džamala panāku­ mi ir fenomenāli, jo spēles visās kārtās viņš ne reizi nav kļūdījies un tuvojas izšķirošajam finālam. Šajā mirklī producentiem rodas aizdomas par krāpšanos un viņi nodod puisi policijai. Ar vardarbī­ bu un viltu likuma sargi cenšas Džamalu piespiest atzīties neeso­ šā pārkāpumā. Pratināšanā poli­ cijas iecirknī caur televīzijas šova pareizi atminētajām atbildēm puisis atklāj savu dzīvesstāstu, jo citu aizstāvības argumentu viņam nav. Jauneklis ir graustu bārenis, beztiesīgs, sociāli neaizsargāts cilvēciņš. Bet nevienlīdzīgajā vār­ du divkaujā viņš uzvar. Tas, nevis šovā apsolītais miljons dolāru ir Džamala lielākais triumfs.

Amizanti, ka stāsta gaišais fināls veidots indiešu filmu kla­ siskajās tradīcijās ar ritmiskām dziesmām un dejām uz stacijas perona.

Foto: www.butaca13.com

spožs apliecinājums

«Lasītājs»

Filmas darbība notiek Vāci­ jā pēc Otrā pasaules kara. Pus­ audzis Maikls iemīlas vecākā sievietē. Viņu spēlē Keita Vinsle­ ta, nopelnot «Zelta globusu», kā arī «Oskaru» par 2008. gada la­ bāko sieviešu lomu. Lentes para­ lēlā līnija risinās mūsdienās, kad Maikls kļuvis par slavenu juristu.

Savu jaunības mīlestību – nove­ cojušu un izmisušu – viņš satiek cietumā. Tā nav krimināldrāma, bet psiholoģiski daudzslāņains stāsts par nacisma noziegumu vēsturi un lentes varones perso­ nisko traģēdiju.

Režisors Stīvens Daldrijs.

Aina Ušča

Jaunas izrad es

Spēles ar pārģērbšanos

Svetlanas Bless atveidotā žurka Kornēlija Nacionālajā teātrī nav saimniekojusi pāris gadu. Martā viņa atgriežas.

Foto: Gunārs Janaitis

Gatavojot šo apskatu, noskatījos trīs izrādes Rīgas teātros. Katrā ir kas interesants, skatīšanās vērts

«Spēlmanis.

Kūrorta piedzīvojumi» Kritiķu atzinumos vismazāk labu vārdu veltīts Dailes teātrī Romāna Kozaka iestudētajai izrādei «Spēlmanis. Kūrorta piedzī­ vojumi». Mani tā pozitīvi pārsteidza ar vizuālo tēlu, spilgtajām dekorācijām. Diemžēl saturs garlaikoja. Neizprotama bija galve­ nā varoņa atveidotāja Artūra Skrastiņa rosīšanās. Tēlam neatbils­ toša šķita Lilita Ozoliņa.

Žurkas Kornēlijas atgriešanās

«Shopping&fucking»

Teātra dienas tradīcija mūsu skatuves mākslā joprojām ir dzīva. Patīkami pārsteigumi skatītājiem sagādāti arī šogad

Dailes teātra Kamerzālē režisores Lauras Garozas izrāde «Shopping&fucking» ir labi apmeklēta. Varētu piesaistīt Andra Sili­ ņa tēlojums, interesants ir arī Intars Rešetins. Izrādes tēma – nar­ kotiku posts un geju mīlestība. Skatītāju uzmanību tas piesaista, diemžēl līdzpārdzīvojums ir niecīgs.

«Kā kļūt slavenai»

Lielāko intrigu, šķiet, sarū­ ja. No 27. marta paredzēti vai­ pējis Nacionālais teātris, rāki koncerti «Teātra žurka solot, ka šopavasar «augšām­ 2009 jeb Kornēlijas atcelsies» Kronvalda bulvāra ēkas griešanās». īstenā saimniece žurka Kornēli­

Visspēcīgāk mani uzrunāja Gaļinas Poļiščukas veikums Teātra observatorijā. Izrāde «Kā kļūt slavenai» – lielisks aktiera Andra Buļa talanta apliecinājums mātes lomā. Tajā viņš ir daudzšķautņains, vi­ zuāli pievilcīgs, skumjš un mīļumu izraisošs. Iestudējumu emocio­ nāli bagātina mazā spēles laukuma radītais klātbūtnes efekts, nos­ talģiski sentimentālu smeldzi vieš lugas tēma – atmiņas par mūsu padomju laiku bērnību. Sirsnība, smiekli un mīļums raisa emocijas nepilnu divu stundu garumā. Pārliecinoša meitas lomā ir Maija Doveika, ar augstu aktiermeistarību visdažādākajās tās izpausmēs priecē Karīna Tatarinova, arī Maksims Šohovičs. Ja vien ir iespēja uz šo izrādi nokļūt, iesaku to izmantot.

Teātra dienas koncertu līdzīgā izklaides stilā saviem profesionālajiem svētkiem sarūpējis Dailes teātris. Pirmizrāde jau 20. mar­

tā. Dailēnieši atzīst, ka šī nu ir tā īpašā reize gadā, kad aktieri atļaujas vistrakākās dullības un ēverģēlības. Šoreiz tieši smiekli būs tās zāles, ko likt lietā, ār­ stējot un pasargājot sevi no

m

! a k sa eka

pri ves

ī

Dz

Foto: Juris Zariņš

ie

Izrādē «Kā kļūt slavenai» drosmīgā aktrise Maija Doveika ļauj savus zobus aplūkot «zobārstam» Maksimam Šohovičam.

Viņam asistē Andris Bulis – gādīgās mātes lomā.

apkārtējās pasaules pesimisma, krīzes un degradācijas.

Dailē Teātra dienas koncertā uz skatuves izspēlēs populāras pasaules kino melodijas. Aktieri iemiesosies atpazīstamos filmu personāžos. Turklāt satiksies vi­ siem zināmi tēli visneticamākajās kombinācijās. Teātris – tā šoreiz būs aizraujoša spēle. Koncerta režisors šogad ir Valdis Liepiņš.

Martā dienas gaismu ierauga «Neuzticīgie» Nacionālajā teātrī. Latviešu autora

Jāņa Veseļa romānu «Dienas krusts» dramatizējusi Inga Gaile, iestudējis režisors Andrejs Jaro­ vojs.

Psiholoģiski spraigais sižets, kurā skatītājiem sola mīlestības trijstūrī ieslēptas kaislības. Vēl interesanta varētu būt darba ne­ parastā struktūra – hronoloģiski precīzi ievērotais laiks – viena diennakts dažādās Rīgas vietās.

J.Veseļa darbs būvēts, darbību sadalot starp 24 stundām, – ar gausu pamošanos rīta pusē, strauju steigu un drudžainu sa­ springumu dienas vidū, kā arī cilvēciskām kaislībām vakarā un naktī, cilvēkam neatkarīgi no paša gribas elpojot vienā ritmā ar pilsētu.

Lomās skatīsim Madaru Sal­ doveri, Mārtiņu Eglienu, Jāni Skani, Daigu Gaismiņu, Egilu Melbārdi un citus aktierus.

Vilnis Auzāns

29

Radniecīgu personību klātbūtne

Kanādas rakstnieces Margarētas Atvudas vārdu pirmo reizi izdzirdēju no gleznotājas Elgas Grīnvaldes. Viņa mūsu salonā vadīja gleznošanas nodarbības.

Reiz Elga atbrauca sagurusi un atzinās, ka līdz rītam nav spējusi atrauties no kāda Margarētas Atvudas romāna.

Uztveres īstais laiks Latviešu valodā tulkoti vairāki rakstnieces darbi. Elga bija ļoti aizrāvusies ar viņas romāniem un ieteica arī man izlasīt. Izvē­ lējos grāmatu «Kaķacs», bet drīz noliku malā. Bija sajūta, ka neuz­ runā. Pēc laiciņa mēģināju atkal.

Nekas nemainījās, bet šoziem, atverot romāna pirmās lappuses, es tajās burtiski ieniru. Nu esmu aizrāvusies tāpat kā Elga. Tas vēl­ reiz apstiprina pieņēmumu, ka ikviena grāmata jāsāk lasīt, kad cilvēks ir gatavs to uztvert.

Stils un neatkarība Mani ļoti valdzina rakst­ nieces stils – tajā jaušama

Izlasi!

smalka ironija un humors, brīvī­ bas gars, kas iemiesojies viņas varonēs. Romāna galvenā perso­ na ir gleznotāja Eleina, kura pēc ilgstošās prombūtnes atgriežas dzimtajā Toronto un kļūst par galeristi. Šā gada sākumā es iz­ vēlējos darbus gleznotājas Īras Rozentāles personālizstādei un brīžiem jutos kā Eleina. Lai gan mākslas galeriju vide grāmatā neieņem svarīgāko vietu, paralē­ les ar romāna galvenās varones gaitām šķita patīkamas. Lasot sapratu, ka noteicošais nav sa­ turs, bet autores paustās atziņas un domāšanas veids, kas radnie­ cīgs manējam. Minēšu zīmīgu epizodi. Mākslas galerijā Eleina ierodas, ģērbusies gaišzilā tre­ niņtērpā. Viņa, protams, zina, ka valda nerakstīts likums – galeriju vadītājām vēlams tērpties vis­ caur melnā. Eleina risina iekšēju monologu: «Varbūt šādi es cīnos pret tradicionāliem aizspriedu­ miem? Gaišzilam treniņtērpam trūkst jebkādu pretenziju. Ja esi vecmodīga, tam ir viena laba īpa­ šība – tu arī nekad neesi modē, tāpēc nekad nevari būt pērnga­ da modelis. Tāpat es aizbildinu savu mākslu...» Ma­ nuprāt, tā ir ļoti m laba doma. Mēs a iek r ikdienā pārāk p es

īv

Dz Daniels Glatauers

! a k sa

ie

«Sargies ziemeļvēja»

Apgāds «Zvaigzne ABC» Kā bērnam leļļu teātra izrādē ik pa brīdim gribas iesaukties: «Nu, brauc pie viņa, lūdzu, ātrāk!» Stāsts ir par lielu mīlestību, kaislību un... nesatikšanos.

Trauslu, niansētu izjūtu vibrācijas pārņem savā varā tik pārliecinoši, ka lasītājs spēj pilnībā identificēties ar abiem varoņiem. Spilgts vēstī­ jums par mūsu laik­ meta cilvēku globālo vientulību, jo darbība risinās virtuālajā vidē.

D z ī v e s p r i e k a m

30

03/09

Foto: Ivars Bogdanovs

Mana gramata

Indra Liepa, mākslas salona «Meistars Gothards» vadītāja: «Katra grāmata ierodas pie lasītāja noteiktā laikā.» daudz prātojam par to, kā izska­ tāmies citu acīs, un aizmirstam, ka vissvarīgākā ir pašu labsajūta.

Savs stils ir nobriedušas personī­ bas iezīme, tas nav jāslēpj.

Lasītāja izvēles tiesības Grāmatā atradu vēl kādu svarīgu apstiprinājumu savām domām: «Ja zini par citiem pā­ rāk daudz, tu nonāc viņu varā!»

Romānus es nepērku, bet izman­ toju publiskās bibliotēkas piedā­ vājumu. Tas ir gana plašs. Arī

«Dejo ar zvaigzni. Deju vīruss Latvijā»

Apgāds «Valters un Rapa» Fotoalbumā fiksētas televīzijas skatītāju ie­ cienītā šova epizodes.

Apkopoti arī dalībnie­ ku izteikumi. Bilžu albums uz «lielo» mākslu nepretendē.

Tā ir godprātīgi veidota šova hronika, adre­ sēta plašam lokam.

Dinamiskajos kadros fotogrāfi Normunds Reiniks un Mikus Fo­ mins centušies atklāt dejas dvēseli. Skaistas pozas, skaisti tērpi – visam piemīt plakā­ tisks spožums, arī pašiem dalībniekiem.

mana meita ir aizrautīga lasītāja.

Viņa gan dažkārt pārmet, ka lasu arī detektīvus, jo uzskata, ka tā ir slikta gaume. Nebūt ne! Detektīvi ir līdzvērtīgi atslodzes terapijai.

Man gadījās izlasīt intere­ santu angļu skolotāja darbu par lasīšanas ieradumiem. Joprojām esmu paturējusi prātā viņa at­ ziņu: «Jums ir tiesības lasīt un tiesības nelasīt. Tāpēc nav jājūtas vainīgam.»

Indru Liepu uzklausīja Aina Ušča

Kārena Eseksa

«Valdniece»

Apgāds «Zvaigzne ABC» Tas ir rakstnieces iepriekšējā romāna par Ēģiptes valdnieci Kleopatru turpinājums, tikai vēl dziļāks un saistošāks. Vēstures liecībās balstītās ref­ leksijas ir veltītas varas fenomenam, jo līdzās Kleopatras neordinā­ rajai personībai autore atklāj arī senās Romas slaveno vīru Jūlija Cēzara un Marka Antonija dramatisko likteni. Neparasts ska­ tījums, kas paplašina vēstures grāmatās minētos Kleopatras dzīves aprakstus.

Izklaid e

Zīmējums: Anita Savicka

Kaķa medības

taču tas muka prom.

Kaķis zibenīgi uzskrēja līdz piektajam stāvam. Rūdis els­ dams dzinās pakaļ. Kad šķita, ka bēglis jau tūliņ būs rokā, runčuks no tvēriena izslīdēja kā zutis un metās pa kāpnēm lejā. Rūdis atkal lēkšoja lejup uz pirmo stāvu. Beidzot izdevās pūkaini sagrābt, taču tas nikni iecirta ar ķepu degunā, un vīrs, sāpēs ievaidējies, šo atlaida.

Ka tik nav palicis traks, viņš nodomāja, taču pakaļdzīšanos negrasījās pārtraukt.

Manai draudzenei Valentīnai ļoti patīk kaķi, tāpēc viņa vareni nopriecājās, saņemot šādu dzīvu dāvanu. Jaunais mājas iemītnieks bija svītrains kā tīģeris, bet, galvenais, ļoti mīlīgs. Kaķēns ātri iekaroja arī Valentīnas vīra Rūda sirdi, kurš līdz šim apgalvoja, ka viņam labāk patīk suņi.

Viendien, nākdams no dar­ ba, Rūdis bija ļoti izbrīnīts, ka­ ķēnu pamanot kāpnēs. «Galīgi bezatbildīgi!» viņš pie sevis pu­ kojās un gribēja mīluli paņemt,

Jāmēģina ar maigumu, vīrietis prātoja un, aplicis ap kaklu cīsiņu virteni, ko bija pircis vakariņām, lēnām rāpoja pa kāpnēm, maigi saukdams: «Kis! Kis!» Kaķēns pārbijies sa­ stinga kā ledus figūra, bet tad atkal metās bēgt.

Nu Rūda pacietības mērs bija pilns. Atcerējies vecās­ mātes padomu, ka bēguļojošu kaķi visvieglāk noķert, uzmetot viņam kādu lupatu, novilka svī­ teri. Ar kaujas saucienu: ahoi! viņš metās uz piekto stāvu.

1 7

2 12

Viens aiz otra Katra vārda pēdējais burts ir nākamā vārda pirmais burts.

Atbildes vārdu izlasīsiet ietonētajās rūtiņās.

15

8

11

16 18 3

6

17 14

13 10

5

Praktisko padomu pielikums Redaktore Ligita Timma.

Mākslinieciskā redaktore Ramona Bārene, PANDAdesign.

Vāka foto: www.corbis.com. e-pasts: dzivespriekam@dzivespriekam.lv.

Rakstiet! Iesakiet! Vērtējiet!

9 4

Trāpījums izrādījās precīzs, «ie­ naidnieks» beidzot bija sagūs­ tīts.

Galīgi piekusis un asiņojošu degunu, ar džemperī ievīstītu minci Rūdis lepni kā uzvarētājs beidzot vēra dzīvokļa durvis un apstulba.

Klubkrēslā ar kaķēnu klē­ pī sēdēja sieva. Izrādās, Rūdis kāpņu telpā bija tvarstījis klai­ ņojošu līdzinieku, kurš nejauši tur iemaldījies...

Ināra Sudare

1. Ārsts acu slimībās. 2. Periodisks eksāmenu laiks augstākajās un vidējās speciālajās mācību iestādēs. 3. Fosila ogle. 4. Sivēns. 5. Skaņdarbs vienam instrumentam vai vi­ enai balsij. 6. Atspirdzinošs dzēriens no vakuumā ietvaicētas apelsīnu sulas, ūdens un cukura. 7. Augstākās kārtas eņģelis.

8. Detaļas, elementi, ko novieto starp ko (piemēram, lai ko atdalītu, izolētu, arī blīvētu). 9. Tumši zila kristāliska viela; attiecīgā krāsviela. 10. Sieviete, kas, parasti publiski, apstrīd kāda domas, kādu uzskatu, iebilst pret ko. 11. Fermenti.

12. Darbarīks. 13. Augošā vai dilstošā kārtībā sakārtotu skaitļu vai lielumu virkne. 14. Rožu dzimtas augs ar spīdīgām lapām, baltiem ziediem, melnām ogām. 15. Juvelieru darināts smalku metāla pavedienu pinums. 16. Sega.

17. Jūtas. 18. Baroneta tituls Anglijā, lietojams kopā ar vārdu.

Iepriekšējās mīklas atbilde «Viņš bija tik godīgs, ka ietaupīja valsts kasei izdevumus par savu apbedīšanu.»

Jaroslavs Hašeks.

31