Žurnāls Dzīvespriekam

Nr.1 (104), 2009. gada janvåris/februåris

Måris Püce:

Man patīk slēpot tikpat daudz, cik dejot!

Praktisko padomu pielikums

Signe Baumane:

«Kad palika 40, es domāju: ak Dievs! Dzīves, kādu es to pazīstu, vairs nebūs… Un tā izrādījās taisnība!»

Būtu labi, ja vīrieši dzīvotu ilgāk DER ZINĀT:

Uguns enerģija mierina un attīra Kå sagaidît sveçu ménesi?

Saimnieka vizītkarte – priekšnams • Lai lukturi kalpotu ilgāk • Slavinājums siļķei • Vasals Latgolā!

Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 1

LASIET VĒL:

1/22/09 6:46:00 PM

Redaktora sl eja

Saturs Íajå numurå

3

Saruna iedvesmai

6

Mājas

Intervija ar multiplikatori Signi Baumani

Vai ik uz soļa dzird piesaucam krīzi, kas mūs piemeklējusi un vēl sagaida. Taču šodien, pie jums nākot ar šo žurnālu «Dzīvespriekam», sakām – problēmas pašas mūs atradīs, vai par tām jau iepriekš vaimanāsim vai ne. Tas, par ko ir patiesi jārūpējas, – lai grūtībās nepazaudējam dzīves garšu, sparu, iedvesmu, mīļumu un sirsnību pret cilvēkiem ap sevi. Tieši to mēs, šā izdevuma veidotāji, vēlamies palīdzēt atrast un atraisīt. Katrs pats taču varam tik daudz ko paveikt, lai dzīvotu labāk, interesantāk un ar prieku! Reizi mēnesī nāksim pie jums, lai iepazīstinātu ar kādu jauku, darbīgu cilvēku, kas nesēž, rokas klēpī salicis, un negaida, ko pasaule viņam dos. Vedīsim jūs mājokļos, kuru iemītnieki cenšas uzburt mājīgumu ap sevi, rosināsim kaut ko salabot, izveidot savām rokām. Kopīgi noskaidrosim, kā parūpēties par veselību un labsajūtu, par saviem mīļdzīvniekiem, kā labāk aprūpēt savu dārziņu un auto. Stāstīsim arī par to, kādu izklaidi sev sagādāt, – kurp doties, ko redzēt, ko izlasīt. Un ja nu pavisam negribas rosīties, arī kādu āķīgu krustvārdu mīklu piedāvāsim. Lai dzīvesprieks, labestība un gaišas domas mums palīdz redzēt tālāk par šodienu ar tās rūpestiem!

Ligita Timma, redaktore

Dzīvespriecīgu gadu vēl mūsu autori!

Viesojamies grupas «Kaimiņi» mūziķa iekārtotajā ģimenes mājā

8

Svētki

9

Vīru darbi

Senči februāri dēvējuši par sveču mēnesi

Līmējam jaunas tapetes!

10

Es daru tā

11

Mājas mīlulis

12

Virtuve

14

Dārzs

18

Veselība

Kā vislabāk iekārtot koridoru

Suņa saimniekam arī laukos jāievēro likums

Padomi taupīgai saimniecei

Kas jāpagūst janvārī un februārī

20 24

26

Vīriešu problēmas

Tūrisms

Pirts jaukumi Latgalē

Tehnoloģijas

Kam jāpievērš uzmanība, iegādājoties un lietojot tīmekļkameru.

Auto

Lai lukturi kalpotu ilgāk

29–30 Kino, teātris, grāmatas 31

Izklaide Esi radošs un pievērsies amatnieku darbiem!

Dzīvesprieks noder gan kā vitamīns profilaksei, gan kā plāksteris brūcei.

Sandra Danosa

Aina Ušča

Ēdiens ir māksla, ko var izbaudīt gan vēders, gan deguns un acis.

Tehnoloģijas dara ikdienu spraigāku un interesantāku.

Aldis Dubļāns

Vents Dobrovskis

Edgars Sauka

Vilnis Auzāns

Grāmatas un kino rada drošības izjūtu.

Zaļo augu skaistums šajā laikā ir prieka un iedvesmas avots!

Inga Karlinska

Pārsla Konrāde

Edgars Kupčs

Ilze Vainovska

Pasaules apceļošana ļauj ielēkt dzīvesprieka jūrā!

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

2 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 2

1/22/09 6:46:20 PM

S

Saruna iedvesmai

igne jau 13 gadus dzīvo un strādā Ņujorkā, bet iedvesmu saviem darbiem rod arī ciemojoties vecāku mājās Tukumā, kur sastapām viņu pagājušā gada nogalē un aicinājām uz sarunu par lepnumu, sāpēm un iedegšanos.

– Jūs tikko no vilciena, vēl ar slapju sniegu matos…

Studijā «Rija» strādājām pie «Zelta zir­ ga» scenārija. Visu svētku laiku pavadīju studijā, un manējie mājās dusmīgi: manu muguru vien redzot, kā es no rīta ar vilcienu aizbraucu…

– Iepriekšējā Latvijā tapušajā filmā «Veterinārārsts» gan jūsu mājiniekiem bija liela loma! Māsa Aelita taču ir veterinārārste…

Jā, viņa bija scenārija iedvesmas avots! Visi manējie dzīvo kopā Tukumā, Veļķos, kur bija arī māsas veterinārā prakse, un visi neviļus visā iesaistīti: te slimu dzīvnieku kāds atved, te zvana pa telefonu, ka suns saslimis… Un tad tu pārdzīvo līdzi... Tur jau var traks palikt!

Ir skaidrs, ka jādzīvo atsevišķi un jāstrādā atsevišķi! Tāpēc scenārijā veterinārārsta nervu sabrukums radās – kā milzīgā atbildība par dzīvību, kas tev jāglābj…

Ne jau vienmēr var izglābt! Turklāt bieži vien nelaimes ar dzīvniekiem rodas no cilvēku nolaidības, bezatbildības. Suni, piemēram, var pārbarot… aiz mīlestības!

Jā, šī atbildība… Filmā vetārsts to vienu suni neizglābj, un viņam pašam tāpēc salūst sirds. Un tad sapnī pie viņa atnāk visi izglābtie dzīvnieki, sadodas rokās un dejo labu deju, un viņš saņem piedošanu un Mīlestību, un viņa sirds tiek sadzie­ dēta.

– Kā klājas Ņujorkā? Ir projekts – ir darbs. Nav projekta – nav darba…

Nav darba – nav naudas. Vai tā?

Tā gluži nav… Esmu brīvmāksliniece!

Kad ir naudas darbs, es strādāju naudas darbu, kad naudas darba nav – taisu jau­ nu filmu. Savu filmu. Tāpēc īstenībā nav tāda brīža, kad nav projekta, – ja nav, tas tiek radīts. Pati sev izdomāju darbu, un pati to izdaru! Reizi nedēļā eju uz zīmēšanas sesiju, zīmēju dzīvos modeļus.

Tas ir svarīgi, lai izprastu cilvēka ķermeni kustībā, lai es varētu animēt. Divas reizes nedēļā jāiet uz Kinoakadēmijas filmu ska­ tēm, kas aizņem visu dienu. Tās dienas sanāk īsas, un nedēļa – ļoti īsa! Tad vēl dažreiz nāk praktikanti. Viņi strādā par brīvu, apgūst pieredzi, es viņiem parādu, kā kas jādara, vakarā pārbaudu. Cilvē­ kam, kas pabeidzis skolu, ja nav aplieci­ nājuma, ka tev ir kāda darba pieredze,

Es pieñemu

izaicinåjumus!

Viņa ir plaukusi lēni un dzīvo ar sajūtu, ka labākie gadi vēl tikai būs. Māksliniece, kas jūtas savā laikā un vietā.

Signe Baumane – pasaules kino elitē pazīstamā animācijas filmu autore, scenāriste, režisore.

3

Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 3

1/22/09 6:46:27 PM

Saruna iedvesmai darbu dabūt ir ļoti grūti. Bet, ja viņi strādājuši manā studijā, tad animācijas pasaulē tas kaut ko nozīmē.

– Ja runājam par dzīvesveidu – daudziem latviešiem Amerika jau izsenis bijusi sapņu zeme…

Es uz Ameriku neesmu braukusi, lai sakrātu kaut kādus labumus! Jā, pašiem amerikāņiem daudziem ir savs amerikā­ ņu sapnis: liela māja un divas mašīnas.

Bet – tie labumi ir diezgan mānīgi! Tā lielā māja jau parasti ir uz parāda, un tad tu esi ievergots darbā, kas tev nepatīk, bet tur ir liela alga, un tev pie tā jāturas.

Un kāda tad ir dzīves jēga?! Ir starpī­ ba, vai tu esi bankas vergs vai pats sev noteicējs.

– Jums, Signe, ir cita vērtību skala. Vai sen to sapratāt un esat pieņēmusi?

To, ka manas dzīves vērtības nesakrīt ar daudzu citu cilvēku vērtībām, esmu pieņēmusi… Tas gan nenotika vienā die­ nā! Jo sabiedrība savā ziņā uzspiež savas vēlmes, un, ja pakļaujies tām, tu ej pret sevi. Tu jau to jūti un tad pagriezies un mēģini kaut kā citādi. Un tu pamēģini, un iedziļinies, līdz saproti – tas nav tev.

Es esmu māksliniece. Bet nedomāju par to kā par misiju vai ko tamlīdzīgu. Man patīk tas, ko daru, un es pieņemu, ka citiem patīk tas, ko dara viņi! Cilvēki ir visādi, ar dažādiem likteņiem, – ir inže­ nieri, un ir arī bezpajumtnieki… Es viņus saprotu vai cenšos saprast. Un ir cilvēki, kas arī mani saprot.

– Mākslas pasaulē saprot, un arī savējie saprot… Cik tas jums ir svarīgi?

Jā, savējie saprot, un man tas ir svarīgi!

Nezinu, kas būtu, ja tā nebūtu… Vecāki no sākuma mani īsti nesaprata, mēģināja tā maigi bīdīt virzienā, kurā mani gribēja redzēt… Vecāki kopā ar māsu ir izaudzinā­ juši manu dēlu Haraldu – viņš patlaban studē Jelgavā, Lauksaimniecības univer­ sitātē, un ir tā pa īstam aizrāvies ar dzel­ žiem!.. Mums katram ir sava, patstāvīga, no otra neatkarīga dzīve, katrs esam pats sava ceļa gājējs… Bet es saprotu viņu, un viņš saprot mani! Varu sacīt, ka patlaban jūtos saprasta un novērtēta.

– Jau skolas gados jūs bijāt savādāka, ar citu domāšanu…

Jā, ja tu tā īsti neesi pieņemts… Tas, protams, tobrīd sāp! Bet tagad man šķiet, ka tas bija… pat labi! Kad jautā, no kurie­ nes manī tāds stāstnieces talants, es atbil­ du: tas bija izdzīvošanas jautājums! Kad klases meitenes – mums klasē bija 16 meitenes – stāv riņķī un kaut ko runā, stāsta cita citai, un viņām ir jautri… Es

Par Signi Baumani Dzimusi 1964. gadā Aucē, vēlāk pārcēlusies uz Tukumu, kur gājusi skolā.

1989. gadā ieguvusi bakalaura grādu Maskavas Universitātē, sākusi strādāt Rīgā – vispirms par mākslinieci un animatori studijā «Dauka», bet 1993. gadā – Leļļu teātrī.

1995. gadā devusies uz ASV, Ņujorku, kur pēc kāda laika sākusi strādāt par producenti, koloristi un mākslinieci Bila Plimptona studijā. Patlaban Signei ir sava privātā studija, kur viņa gan pati, gan kopā ar citiem neatkarīgajiem animatoriem veido filmas, māca studistus.

2005. gadā uzņemta Amerikas Kinoakadēmijā. Ir Ņujorkas

īsfilmu un video izstādes, Floridas, Redbenkas, Vudstokas kinofestivālu konsultante, bijusi vairāku kinofestivālu žūrijās, ar savām filmām piedalījusies un guvusi godalgas vairāk nekā 30 dažādos starptautiskos kinofestivālos.

To, ka manas dzīves vērtības nesakrīt ar daudzu citu cilvēku vērtībām, esmu pieņēmusi…

Tas gan nenotika vienā dienā! arī gribu tajā riņķī! Un, kad ieeju bariņā, viņas gaida, ko sacīšu… Un man ir dotas precīzi piecas sekundes… Tu paver muti un… viens,… divi,.. trīs,.. četri,.. pieci!

Ja tajās piecās sekundēs neesi pateicis neko aizraujošu, viņas pagriež muguru un sāk runāt tev pāri. Tas tā «cirta pa lepnumu»! Es taču esmu lepna! Lūk, kad tā notiek, tu saproti, ka tev vai nu kaut kas interesants jāpasaka, vai labāk nemaz muti nevērt vaļā. Un stāstāma­ jam jābūt interesantam, nevar vairs stāstīt notikumu, kāds tas patiešām bijis! Tas var nebūt interesanti… Tā nu tā «bērnības elite» vai pusaudžu gadu nepopularitāte vēlāk nāk labumā!

Tas varbūt liek neuzplaukt pārāk ātri.

Lai gan – meitenes, kas bija populāras, uzplauka tik ļoti ātri.. Un tad ap 25 gadiem izrādījās, ka nākotnē vairs nekā laba nav priekšā, ka viss labākais dzīvē… jau ir noticis. Bet man liekas, ka mani labākie gadi vēl tikai būs. Ka īsti vēl nekas nav sasniegts, ka varētu ko izdarīt, varētu vēl labāk… (Smejas) Kad man

būs 100 gadu, es paskatīšos atpakaļ, zi­ nāšu un tad pateikšu, kuri bija tie mani labākie gadi! Jūtu, ka tagad, kad palieku vecāka, lietas, kas bija svarīgas 20 gados, vairs nav tik svarīgas. Izskats, piemēram.

Kā citi cilvēki tevi vērtē. Vai, piemēram, kādi vīrieši ar tevi flirtē. Tas vairs nav tik būtiski! Protams, tam joprojām ir nozī­ me, tas uzsit asinis, uztur tonusu, bet… tagad tas ir citādi. Jūtos daudz brīvāka!

Jo esmu neatkarīga no tā, kādu iespaidu varu atstāt uz cilvēku; neuztraucoties, ko par mani varētu padomāt… Bet ir, ir bijušas man arī krīzes! Kad palika 40, es domāju: ak Dievs! Tas taču ir tik daudz!

Brīdi likās, ka visa dzīve sabrūk, ka viss mainās, ka viss būs pilnīgi citādi, ka dzī­ ves, kādu es to pazīstu, vairs nebūs… Jā, un tā izrādījās taisnība! Tikai… nebija tik briesmīgi, kā to biju iedomājusies!

Sajutu, protams, ka dzīve ir savādāka, es pati – arī savādāka, un… izrādījās, ka viss ir… vēl labāk! Esmu gudrāka.

Brīvāka. Ražīgāka.

Esmu sapratusi, ka katram cilvēkam

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

4 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 4

1/22/09 6:46:28 PM

Animācijas filmā «Zobārsts» Signe ir scenāriste, režisore, animatore.

Signe Baumane animācijas filmas «Veterinārārsts» pirmizrādes pasākumā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā 2007.gada 19. jūnijā.

Decembrī Milānā tapa sienas gleznojums Ziemsvētku noskaņās.

ir savs uzdevums uz zemes, savs liktenis, un, ja tu to nepiepildi, tā vieta paliek tukša… Zinu, jūtu, ka esmu savā vietā.

Savā laikā un vietā. Es gan nesaku, ka man tāpēc ir vieglāk! Nesaku, ka dzīvoju tā kā pa gaisu. Arī man taču ir savas problēmas. Bet es savu darbu daru ar prieku, ar aizrautību! Un – no visas sirds.

– Bet kā ar sabiedriskajām aktivitātēm?

O! Ar vēlēšanām Amerikā biju patiesi aizrāvusies. Es tik ļoti pārdzīvoju par Ameriku! Ir taču tā, ka tagad pasaulē viss krīt un plīst. Un ir jābūt kaut kādai drošībai! Un tad nu mums ir divi kandidāti, un viens no viņiem – jauns, gudrs, ļoti labi izglītots. Viņš ir saprā­ tīgs, pasauli redz ļoti kompleksi un tajā pašā laikā spēj pārstrādāt informāciju. Šajā jaunajā laikā tas ir ļoti nepiecie­ šami! Bet otrs kandidāts… ir vecs. Visu redz tā kā pagātnē… Patiesībā man ne par vienu, ne par otru galva nesāp! Man ne vienu, ne otru nevajag! Man tikai gribas, lai tas bērniņš – tā Amerika – dzī­ vo… Gāja jau visādi. Bija reizes, kad visi kliedza par Obamu: kāpēc viņš tā dara?!

Kāpēc viņš to dara?! Un tad pēc trijām nedēļām izrādās, ka viņš… izdarījis labā­ ko no visa, ko tajā gadījumā vajadzēja

«Veterinārārsts» tapis 2007. gadā Latvijā. darīt! Bija sajūta, it kā… es jau nedomāju, ka Dievs, bet… it kā kāds viņu vadītu…

Jo neviens nevar paredzēt, kā situācija raisīsies, kā notikumi virzīsies...

Mani vecāki smējās par to, kā es savā neprātā un apmātībā biju iedegusies par šīm politiskajām kaislībām, ka četras nedēļas nogales veltīju Obamas kampa­ ņai! Mamma smējās: «Tu – aģitatore?!

Tā kā padomju laikos…» Savā ziņā tas bija ļoti interesanti! Tā bija bezmaksas kampaņa, kur tu pats tērē savu naudu, lai aizbrauktu pie cilvēkiem un ar vi­ ņiem runātu. Tās vēlēšanas izjutu kā tik svarīgas, ka vai nu pasaules gals klāt, vai cilvēka izdzīvošana. Visā nopietnībā!

– Nezinu gan, vai Latvijā kāds par kaut ko tik ļoti iestātos…

Bet arī Latvijā bija… «Lietussargu revolūcija»! Kad par to izlasīju, sev teicu: «Redz, Latvijā arī cilvēki samostas!» Tas ir galvenais, ka paši organizējas, saprot: pasaulē vajadzīga jauna politika, jaunas domāšanas cilvēki. Un visiem jāgrib, lai kaut kas mainītos, un visiem jāiedegas.

Vakarā pirms tālā atceļa uz Ņujorku ar Signi Baumani sarunājās Marija Anmane Foto no personīgā albuma un Jānis Buls /Diena/

5 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 5

1/22/09 6:46:33 PM

Majas

Māja, kuras saimniekiem ir stāsts par katru lietu

Gana ilgi izmēģinājusi pilsētnieku dzīvi, vidzemnieku Kokarēviču ģimene nosprieda – viss, gribam māju laukos. Omulīgo mājokli Jaunrūnēnos Smiltenes pilsētas pievārtē viņi iekārtojuši paši, neaicinot palīgā dizaineru. Tur Diāna un Pēteris Kokarēviči ar bērniem Elizabeti (9 gadi), Ilzi (17) un Kārli (18) dzīvo jau trīs gadus.

Divstāvu būvē ģimene jūtas ērti. Plānojot un iekārtojot istabas, tika uzklausīts ikviena, pat mazās Elizabetes, viedoklis.

«Dizainerus neaicinājām, jo viņu pakalpojumi ir dārgi. Turklāt nav teikts, ka viņu gaume sakritīs ar mūsējo,» spriež Pēteris, savulaik Latvijā populārās šlāgergrupas «Kaimiņi» muzikants. Pašu radītā interjera stilu viņš raksturo kā retro un kantri miksli. Iespaids ir pārliecinošs, kaut arī ģimenē neviens nav studējis mākslu vai dizainu. Pēteris ir diplomēts sporta pedagogs un patlaban strādā par masieri. Diāna – sākumskolas skolotāja.

Izaug uz vecajiem pamatiem

Kad Kokarēviči pirmo reizi ieraudzīja Jaunrūnēnus, tur atradās nātrēs ieaugusi veca guļbūves māja ar iebrukušu jumtu.

Taču pilsētniekiem šī vieta iepa-

tikās. «Pērkam!» viņi nolēma.

Veco māju nojauca – malkas pietika diviem gadiem. Tagadējais divstāvu nams uzcelts uz vecās mājas pamatiem. Nedaudz saglabāta arī tās forma, piemēram, jumta laidumā. Kad vajadzēja rakt aku, Pēteris lūdza rīkstnieku izstaigāt arī tikko uzcelto māju.

Rīkstnieks staigājis pa istabām, kaut ko bubinājis un beidzot teicis: «Nevar būt, ka te nav nevienas āderes.» Varbūt arī tāpēc Jaunrūnēnos labi jūtas ne vien cilvēki, bet arī telpaugi, – tie zaļo uz nebēdu.

Pirmajā stāvā atrodas virtuve, viesistaba, vecāku istaba un vēl nepabeigta vannas istaba. Pēteris tur noskatījis vietu pirtiņai. Otrajā stāvā ir bērnu istabas, kabinets jeb datoristaba un tualetes telpa. Otrā stāva gaitenis pārtapis par omulīgu vietu ar dīvānu un lielu krēslu, kurā sēžot skatīties televizoru.

Gaitenī pie katra bērna istabas ir elektrības slēdzis, lai tumsā uzreiz atrastu ceļu uz labierīcībām. Tagadējais mājas veidols ir saimnieku ilgu pūliņu rezultāts.

Pēteris atceras, kad cēluši, konsultējušies ar paziņām, kuriem Viesistabā – bijusi līdzīga pieredze. «Vienu «dzīvais televizors» Mājas projektu ar konkrētām brīdi mums galvā bija putra,» telpu plānojuma vēlmēm Kokarē- smej Jaunrūnēnu saimnieks.

«Viens saka to, cits – pretējo. viči pasūtīja arhitektu birojam.

Tomēr no visa dzirdētā izlobījām, kas mums šķita piemērots.

Piemēram, griestus uzlikām par pusmetru augstāk nekā standartmājās. Kaut arī apkurei nepieciešams drusciņ vairāk malkas, to kompensē plašuma izjūta.»

Mājā dominē koka apdare.

Istabās ir koka grīdas, viesistabā – parkets. Otrajā stāvā un virtuvē griesti apšūti koka dēļiem.

Saimnieki uzsver, ka koks ir materiāls, kas elpo un dod siltuma sajūtu. Bet pirmā stāva gaitenī divas sienas apmūrētas ar dekoratīvajiem akmeņiem.

Ideju avots – antikvariāti

Kokarēviči iesaka mājokli iekārtot, sākot ar kādu konkrētu priekšmetu, un pārējos «ap-

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

6 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 6

1/22/09 6:46:41 PM

m eka pri – s e a īv Dz iesak ošs s! d

ra ājum n s ri i

Lai koka apdare nenomāktu ar vienmuļību, gaiteņa divas sienas apmūrētas ar dekoratīviem akmeņiem. audzēt» tam apkārt. Piemēram, viesistabas interjeru ģimene veidoja, pieskaņojot to kamīnam un antikvariātā atrastajai lustrai. «Kā mēs toreiz gaismekļus meklējām!

Veikalos, salonos un kur tik vēl ne. Sākumā šķita bezcerīgi. Citreiz izbrauc Rīgu krustu šķērsu un neko neatrodi, līdz beidzot ieraugi mazā veikaliņā un saproti – jā, tas ir tas, ko vajag,» atceras Pēteris. Daudz labu lietu uziets antikvariātos un lietoto mēbeļu veikalos. Tur Kokarēviči iegādājās arī viesistabas un virtuves bufeti, lielo virtuves galdu un tam pieskaņotus koka krēslus ar ādas sēdekļiem. Virtuves skapīšus Pēteris pasūtīja Vijciema galdniecībā «Cellīši», pieskaņojot tos restaurētajai bufetei. Virtuvē mājīgumu rada virkne šķietami sīku, taču būtisku lietu: antikvariātā atrasti tējas patvāri uz bufetes; Diānas tamborēti balti aizkari pie loga; kaltētu tējas zāļu buntīte un glezna pie sienas; malkas lāde, kuru retro stilā uzmeistarojis Pēteris. Uz ledusskapja vecs no klūgām pīts pudeļu grozs. To Kokarēviči atrada, ienākot Jaunrūnēnos. Virtuvē pie sienas ir piemiņa no Pētera muzicēšanas savulaik populārajā Smiltenes grupā «Kaimiņi» – Platīna disks.

Jau sākumā, kad mājai vēl nebija pat projekta, Kokarēviči zināja, ko grib viesistabā, – kamīnu.

To viņi dēvē par dzīvo televizoru.

saimnieki rūpīgi izvēlas. «Vairākas noliktas malā, jo neiederas interjerā, jo par daudz piesaista uzmanību. Mūs neinteresē, lai gleznai apakšā būtu dižs vārds, bet gan, lai tā būtu skaista un gribētos uz to atkārtoti skatīties,» skaidro Pēteris. Viesistabā virs klavierēm ir klusā daba ar ziediem, kuru gleznojusi Valkas Mākslas skolas direktore Maruta Stabulniece. Tā ir autores dāvana Diānai. Otra glezna ir Leo Kokles ainava. Šo darbu saimnieki iegādājās no privāta kolekcionāra.

Uz gleznām jāgrib Otrajā stāvā ir vairākas Edgara skatīties Vintera gleznas. Visas ierāmējis Saimnieki pārliecināti, ka gleznotājs Kristaps Zariņš savā mājīga interjera radīšanā nozīmī- darbnīcā Rīgā. Izņēmums ir ga ikviena lieta. viens tušas zīmējums kāpņu telMājā ir daudz gleznu. Arī tās pā. To aptver oriģināls rāmis, ko

Viesistabā ik pēc pusstundas iezvanās sens sienas pulkstenis.

Tam ir vēl kāds darbiņš – rādīt Mēness fāzes.

Malkas lāde retro stilā ir Pētera roku darbs.

Labs papildinājums omulīgam virtuves iekārtojumam.

Arī tā var ierāmēt tušas zīmējumu – pagatavojot ietvaru no jūras krastā atrastiem koka dēļu fragmentiem. Šis darbs izlikts kāpņu telpā.

Pēteris darinājis no jūras krastā gan vecākiem nāksies tajā šo un atrastiem koka dēļiem. to mainīt. Elizabete vairs negrib Taps ģimenes karogs uz griestiem gleznotās puķītes.

Otrā stāva istabas ir tādas, Mājokļa interjera veidošanā kādas tās vēlējās redzēt bērni. nevar pielikt punktu, atzīst KoIlzes istaba ir zaļā tonī. Otra karēviči. Ir jaunas idejas, jauni viņas vēlme bija sienas skapis, pirkumi, un process turpinās. lai būtu vairāk vietas. Vienā stū- Galvenais – māja vai dzīvoklis rī tētis speciāli ierīkojis plauktu jāiekārto tā, lai tajā būtu ērti un meitas kolekcijai – ēzelīšu fi- patīkami dzīvot ikvienam ģimegūriņām. Kārļa istaba ir tumši nes loceklim. Drīz Kokarēviču ģibrūna. «Dēls gribēja vistum- meniskumu apliecinās vēl kāda šākās tapetes, kādas vien var lieta. Tas būs ģimenes karogs, atrast. Sākumā iebildām, taču, kuru svarīgos brīžos vilks mastā kad pielīmējām, bijām patīkami mājas pagalmā. Tā skici zīmēs pārsteigti. Kārļa istaba ir viena ikviens ģimenes loceklis. Tad viņi no tām, kas mājā ļoti patīk,» at- izvēlēsies labāko ideju, un pie zīst vecāki. Elizabetes istaba ir karoga darināšanas ķersies Ilze. gaiša, plaša, ar rotaļu stūrīti un Sandra Pētersone paklāju, uz kura ērti sēdēt un teksts un foto spēlēties ar lego klucīšiem. Drīz

7 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 7

1/22/09 6:46:48 PM

Svetki

Sveces enerģija mierina un attīra

Foto: Āris Cēders

Gribi tici, gribi – ne

Sveču dienai raksturīgi dažādi tautas ticējumi. Liela daļa saistīta ar laika pareģošanu.

Piemēram, ja Sveču dienā saule nespīd, tās nebūs arī vasarā siena laikā. Ja 2. februārī snieg un putina, gaidāma silta un lietaina vasara, ja ir skaidrs laiks, vasara būs sausa. Ja Sveču dienā nosarmojuši koki, gaidāma laba vasara, bet, ja pil tik daudz ūdens, ka vista var padzerties, būs labs gads. Sveču dienas ticējumu ir daudz. Ticēt tiem vai neticēt, ir katra paša ziņā.

Lejam paši savas sveces

Gada tumšajā laikā tā vien meklējam iespēju, kā rast vairāk gaismas, – lai domas gaišākas un prāts priecīgāks. Izsenis mūsu senči februāri dēvējuši par Sveču mēnesi, kad tika lietas sveces, un tās visu gadu lietoja apgaismojumam. Sveces liesmai piemīt maģiskas īpašības – tā satur spēcīgu uguns enerģiju, spēj mierināt un attīrīt, sadedzināt un iznīcināt. Bet 2. februārī – Sveču dienā – tās deg īpaši gaiši un taupīgi.

Piedzimstot un aizejot no dzīves

Sveču dienu sauc par Ziemas Māras – Marijas dienu, jo kristīgajās baznīcās svētki apvīti ar tradicionāli latviskām ieražām.

Katoļiem tā ir Marijas šķīstīšanās diena, kad Marija ar Kristus bērniņu pirmo reizi apmeklējusi Jeruzalemes templi.

2.februārī baznīcās deg daudz sveču un tās tiek iesvētītas, tādējādi piedēvējot tām īpašu sargājošu spēku pret negaisu, slimībām, sērgām. Sveces aizdedzina, cilvēkam piedzimstot un aizejot aizsaulē, lai tās radītu gaišu ceļu.

Foto: www.sxc.hu

Praktisks cilvēks atradīs pielietojumu arī izdegušu sveču galiņiem. Ārija Nasteviča, kuras mājas rotā daudz sveču, iesaka no tiem darināt jaunas gaismas nesējas.

Lai būtu krāsaināk, sveču liešanai izmanto dažādu toņu parafīna paliekas un tās pārkausē. Varam mēģināt parafīna ietonēšanai izmantot parastu lūpu krāsu, kas ir lieliski šķīstoša taukviela. Sveces lej un pārkausē ūdens peldē. Pēc tam parafīnu pilda formās un gaida, kamēr tas pilnībā atdziest. Šķidro parafīnu var liet no cieta kartona veidotos trauciņos, interesantas formas stikla pudelītēs (ko gan pēc sacietēšanas nāksies saplēst), gumijas rotaļlietās un citos traukos, kur iepriekš ievietots deglis (rupjš lina diegs vai vairāki savīti kopā).

Rīkosimies tā:

• no kartona (sveču formām visērtāk izmantot biezu kartonu, jo parafīns tam nesūksies cauri) izveidojam vēlamo formu, notinot ar parasto līmlenti (skoču) un nostiprinām degli; • deglim vislabāk der iepriekš parafīnā izmērcēts rupjš lina diegs; • parafīns formā jāpiepilda atkārtoti – kad sākotnēji tā piepildīta un parafīns sacietējis, izveidojas bedre, kas atkal jāpielej; • procesu nesteidzinām un gaidām, līdz parafīns sacietē dabiskā procesā (vēlams nogaidīt diennakti) un nākamajā dienā sveci varam lietot.

Dace Diržine

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

8 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 8

1/22/09 6:46:51 PM

Foto: Āris Cēders

Brālīša vecāki slavenajā stāstā par Karlsonu nav vienīgie, kuriem jāuzklausa asarains lūgums pēc četrkājainā drauga, jo pēc tā ilgojas daudzu ģimeņu atvases.

Mammu, es ļoti gribu sunīti! iepriekšējam saimniekam izrā- nēt un vēlāk arī sterilizēt. IeJa lēmums pieņemts Pirms izlemjat spējams, dzīvnieciņš jau būs Jāizsver visi par un pret, kur dījies lieks. par jauna mīluļa Ja paņemsiet kaķi vai suni slims. Jāteic, ka visbiežāk var jūs pie dzīvnieka tiksiet – šķirnes dzīvnieku audzētavā, tirgū, no ielas, jārēķinās, ka pašam sastapties ar pretējo – ielas ienākšanu jūsu patversmē vai paņemsiet no tas būs jāattārpo un pēc tam dzīvnieks būs ar apskaužami mājās, kārtīgi ielas. Katrai vietai noteikti būs jāved pie veterinārārsta vakci- labu veselību.

Edgars Sauka sava specifika, jo mazuļu augpārdomājiet visus šanas apstākļi atstāj ietekmi uz plusus un mīnusus. to veselību un paradumiem. Ievēro likumu! Kārtībai jābūt arī laukos Lauku plašumos nav grūtību atrast vietu, kur mājas mīluļiem – Ja iegādāsieties šķirnes Pieredze gan dzīvnieku, vajadzēs šķirties no sunim vai kaķim – doties pastaigā vai nokārtot dabiskās vajadzības, liecina, ka jāizsver prāvas summas, toties būs zi- taču dzīve laukos pati par sevi nodrošinās tiem piemērotu dzīves kvagarantija, ka tas saņēmis litāti. Proti, daudzi lauku suņi dienas vada pie ķēdes, tā pildīdami sartieši mīnusi, jo būs nāma labu aprūpi, ir tetovēts vai či- ga funkcijas. Saimniekam šķiet, ka ķēde ir lēts un praktisks dzīvnieka jāpacieš kaķēna vai pots un vakcinēts. uzvedības kontrolēšanas veids. Nereti iespējams sastapties ar otru Vēl ir iespēja topošo drau- galējību – suns tiek palaists brīvi klejot. Jāatceras suņu un arī citu kucēna nedarbi – gu paņemt no dzīvnieku pa­ mājdzīvnieku labturības pamatprincips – katram saimniekam mīlulis tversmes. Tādas ir gandrīz vi- jāvāc un jāpieskata. Arī laukos mājdzīvnieku īpašniekiem jāievēro saplēstas tapetes, sās lielākajās Latvijas pilsētās. Ministru kabineta noteikumi «Labturības prasības mājas (istabas) norauti aizkari, Tur iemītnieki parasti tiek attār- dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai, pārvadāšanai un demonstrēšanai sagrauztas mīļākās poti, vakcinēti ar komplekso un publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai» (pilnu tekstu var izlasīt inprettrakumsērgas vakcīnu, bet dārgās kurpes un tā kucītes un kaķenes arī sterili- ternetā – www.likumi.lv/doc.php?id=132534). Tajos teikts, ka ciematos, ja suns atrodas ārpus telpām, īpašniekam jānorobežo teritotālāk. Turklāt ņemiet zētas. Vien jāuzsver, ka katram rija, novēršot iespēju dzīvniekam izkļūt. Pie ieejas jāierīko zvans vai dzīvniekam noteikti būs sava cita ierīce, lai sazinātos ar īpašnieku. Ja suns atrodas ārpusē, tam vērā, ka vajadzēs dzīves pieredze, bieži vien ļoti pie iepriekšējā saim- jābūt uzliktai kaklasiksnai vai, piemēram, iemauktiņiem. Ja īpašuuzņemties atbildību nežēlīga, nieka un tā no atmiņas pilnī- ma sargs atzīts par bīstamu, jābūt uzpurnim un sarkanai atšķirības par dzīvnieku visbā neizdzisīs. Tajā pašā laikā lentei ap kaklu. Ciematā suns bez pavadas var atrasties zaļajā zonā lielākā daļa uzvedības un rak- un mežā, taču tādā attālumā no saimnieka, lai spētu kontrolēt dzīvmaz uz desmit vai stura problēmu, cītīgi strādā- nieka rīcību. Viensētās suni drīkst turēt ārpus telpām nepiesietu un jot, ir labojamas. Iespējams, bez uzpurņa, ja tas neapdraud cilvēkus un dzīvniekus. Sabiedriskās pat piecpadsmit tieši patversmē tiekat pat pie vietās īslaicīgi var atstāt suni vienu, ja tas ir piesiets pavadā, kas gadiem. lieliska šķirnes dzīvnieka, kas nav garāka par metru, un ja tas netraucē garāmgājējus.

9 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 9

1/22/09 6:46:55 PM

Es daru ta!

Jāievēro specifiskas prasības

Priekšnamam nav dzīvojamās telpas statusa, un ļoti bieži tas ir samērā mazs. Tajā pašā laikā tam jāpilda daudz svarīgu funkciju. Priekšnamā mēs atstājam virsdrēbes un āra apavus, kā arī ieskatāmies spogulī pirms iziešanas ārā. Ņemot vērā šīs telpas funkcijas, tai tiek izvirzītas dažas specifiskas prasības.

«Man nepatīk, ja priekšnams ir piebāzts, tomēr tur jābūt kādam sēdeklim, kur piemesties, uzvelkot kurpes, gana daudz pakaramajiem, lai vietas drēbēm pietiktu arī ciemiņiem, turklāt visam jābūt gaumīgi un ērti,» tā Kristīne. Galvenais šajā telpā noteikti ir drēbju pakaramais. Ja priekšnamā nav daudz vietas, varat izvēlēties sienas paneli ar āķīšiem. Labāk, ja tas vēl papildus aprīkots ar stieni, uz kura novietot pleciņus. Nopērkami arī uz grīdas novietojami pakaramie, kas nereti pilda dizaina elementa funkcijas.

Kā padarīt plašāku?

Koridora nelielo telpu ar dažādiem elementiem var vizuāli

m eka pri a – s e k īv Dz iesa eno ! i s

apnvkcija fu

Spogulis, pakaramais, kurpju plaukts, vieta somai.

Foto no JYSK reklāmas materiāliem

Ja priekšnamā nav daudz vietas, varat izvēlēties sienas paneli ar āķīšiem.

Saimnieka vizītkarte –

priekšnams

Kas ir pirmais, ko pamana, ieejot dzīvoklī? Protams, priekšnamu jeb koridoru. Tas daudz ko pasaka par mitekļa īpašnieku, tādēļ cilvēki cenšas, lai šī vieta izskatītos pēc iespējas interesantāk un individuālāk. Kristīne pēdējos septiņos gados nomainījusi sešus dzīvokļus, tādēļ viņa piekrita «Dzīvespriekam» dalīties ar priekšnama iekārtošanas idejām, kas radušās no praktiskās dzīves pieredzes. paplašināt. Lai palielinātu piesātinātību ar gaismu, izvēloties sienu apgaismojumu, tas jāizvieto augstāk nekā parasti, turklāt sienām jāizmanto apdares materiāli ar labām atstarojošām īpašībām.

Ja šaurā telpā apgaismojums izvietots gar griestu viduslīniju, istaba šķitīs vēl šaurāka. Lai to vizuāli paplašinātu, gaismas ķermeņi jāizvieto gar līniju, kas ir novirzīta pie vienas no sienām, turklāt gaismai jābūt izkliedētai.

Ekonomiski izdevīgs risinājums – nelieli apgaismes ķermenīši vai iebūvējamās lampas, kuras iespējams pagriezt uz visām pusēm. Dažus starus var pavērst pret spoguli, un telpa iegūs pavisam citu izskatu. «Kāda draudze-

ne, kura studē interjera dizainu, vienā no dzīvokļiem man ieteica durvīm, kas savieno koridoru ar istabu, izveidot stikla logu. Sākumā neticēju, ka tas kaut ko dos, taču beigās radās izjūta, ka telpa turpinās un vēlamais efekts bija sasniegts,» tā Kristīne.

Lai telpu vizuāli padarīt plašāku, jāņem arī vērā, ka sienas nevajag apšūt ar koku, krāsot tumšas – šāda apdare kalpo kā «samazinošais faktors». Jāizvēlas gaišas krāsas un tapetes ar lieliem rakstiem.

Spogulīt, spogulīt...

Ir vēl kāda viltīga metode – spoguļi. Tas, protams, ir neatņemams priekšnama elements.

Labāk, ja spogulī sevi iespējams aplūkot pilnā augumā. Taču lieli spoguļi arī vizuāli paplašinās jūsu pieticīgo priekšnamu un padarīs to gaišāku. Ja nebaidāties no moderniem, oriģināliem risinājumiem, pievērsiet uzmanību dekoratīvām konstrukcijām no spoguļiem.

«Esmu nākusi pie atziņas, ka, pirms izvēlēties absolūti askētisku dizainu, jāpārdomā, vai tas būs ērti sadzīvei.Savukārt, ja priekšnamā dažādu lietu dēļ radīsies haoss, visas mākslinieciskās idejas tiks izbojātas,» secina Kristīne.

Inga Karlinska Foto no personīgā albuma

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

10 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 10

1/22/09 6:47:15 PM

Līmējam tapetes!

Viru darbi

Par tapešu izvēli un līmēšanu labāk konsultēties ar speciālistiem. Viņi apgalvo, ka Latvijā pieprasītas esot papīra, vinila, flizelīna, tekstila un dabīgo materiālu, kā arī krāsojamās un foto tapetes.

Tekstila un dabīgo materiālu krāsojot vēlaties vairāk izcelt fakKas mums būtu jāzina blīvā vinila: pirmajām ir izteik-

Papīra tapetes ir vislētākās, ekoloģiski nekaitīgas, ar gana plašu krāsu un zīmējumu izvēli, toties neizturīgas, tāpēc ieteicamas bērnistabā, kur remonts parasti nepieciešams visdrīzāk.

Vinila tapetēs teju 50 procentu materiāla veido polivinilhlorīds (PVH), ko, piemēram, Skandināvijā par veselīgu neuzskata, tālab piedāvā alternatīvas bez PVH. Šā veida tapetes dalās divās lielās grupās – uzpūstā un

tāks reljefs, kas lieliski piemērots nelīdzenām virsmām, otrajām – visbiežāk gluda virsma, kas izceļas ar noturību pret UV stariem, mitrumu un tīrīšanas līdzekļiem.

Flizelīna tapetēm ir dabīgās celulozes un sintētisko šķiedru savienojuma pamatne. Tās ir gan elastīgas, gan izturīgas – nerausies mitruma ietekmē; ļoti ērta ieklāšana – ar līmi noklāj nevis tapešu slejas, bet sienu.

Sienu vidusdaļā ar zīmuli atzīmē tapešu sleju platumu un iemaisa līmi. Šajā gadījumā izvēlēta tapešu līme sārtā tonī, kas ļauj redzēt, kur tā uzklāta; līmei izžūstot, tā kļūst caurspīdīga. Ar līmlenti nosedz elektrības kontaktligzdas.

Ja sienu augstums atšķiras, tiek mērīts teju gandrīz katras slejas garums, uzrēķinot apmēram 2 cm pa virsu. Piegriezt vairāk par četrām piecām slejām uzreiz nevajadzētu, jo pat pieredzējis meistars var kļūdīties.

Tapetes, kurām slejās viena sānu mala pārklājas, ieteicams līmēt virzienā no loga, jo tad sadurvieta būs mazāk manāma.

Ja kur iznāk nepilns slejas platums, to labāk ieplānot vietās, kas neduras acīs, – virs durvju ailām, logiem, aiz skapjiem utt.

Tapetes ērtāk griezt ar nazi un lineāla palīdzību. Svaigi izlīmētu telpu labāk nevēdināt, citādi nevienmērīga žūšana var izraisīt atlīmēšanos. Ja gadās, ka slejas vidū parādījies gaisa pūslis, to pārdur un ar medicīnisko šļirci ielaiž līmi.

– lina, zīda, džutas utt. – tapetes pārsvarā ir grezns roku darbs, kura lielākie trūkumi – praktiski nav mazgājamas, mitruma neizturīgas un dārgas.

Krāsojamās tapetes mēdz būt no papīra, vinila vai stiklšķiedras; pēdējo priekšrocība ir augstā ugunsizturība, ūdens necaurlaidība un ilglaicība (kalpo vismaz 15 gadu). Stiklšķiedras tapetes var uzklāt uz jebkuras virsmas un mazgāt ar suku. Ja

tūru, ieteicams izvēlēties krāsas, kas veido glancētu, ne matētu virsmu; interesants paņēmiens ir arī svaigā krāsojuma noslaucīšana ar lupatu. Mīnuss – šīm tapetēm ir ierobežota krāsu un rakstu izvēle.

Fototapetes pieejamas uz papīra vai flizelīna pamatnes; otrais variants vieglāk kopjams, tāpēc arī dārgāks.

Priekšroka flizelīna tapetēm

Flizelīna tapešu līmēšanu «Dzīvespriekam» ierādīja divi meistari.

Darbu sāk ar materiālu iegādi – pirms tam aprēķina līmējamo virsmu platību un pieskaita vēl apmēram 10 – 20 procentu atgriezumiem (ērtāk ņemt 33,5 m rulli, tad tikpat kā neveidojas atgriezumi). Tapetes ar izteiktu faktūru labāk nosedz sienas nelīdzenumus. Tās noder, ja nevēlaties dzīvokļa sienas līdzināt ar ģipškartona plāksnēm. Mūsu situācijā ar tām tika noklāta siena kaimiņu pusē (metāla profilu rāmī iestrādāts 5 cm biezs akmens vates slānis, kas nosegts ar vienu ģipškartona plākšņu kārtu) – siltumam un skaņas izolācijai –, bet pārējās vienkārši pielīdzinātas ar apmetuma špakteli. Ģipškartona plāksnes un špaktelētās virsmas ieteicams gruntēt.

Vents Dobrovskis teksts un foto Raitākam darbam flizelīna tapetes meistari klāj ar nelielu atstarpi – vēlāk sleju vienkārši pabīda atstarpes virzienā. Svarīgi ir tapeti nesamocīt – ja gludināšanai izmanto lupatu, rodas nevēlami iestiepumi, un šis spriegums liek tapetei vēlāk atlīmēties, tālab lietderīgāk gludināšanai izmantot divus porolona rullīšus – mazāku sleju sadures vietām, bet platāku – vidum.

11 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 11

1/22/09 6:47:23 PM

Virtuve

Slavinåjums

si¬˚ei Tā sauc Holandes mākslinieka Jozefa de Braja 17. gadsimtā tapušo kluso dabu ar siļķi. Tieši Holande pasaulei deva tagad tik pazīstamo ēdienu – kartupeļus ar mazsālītu siļķi. Šī maltīte kopā ar degvīnu tik ļoti iepatikās caram Pēterim I, ka itin ātri izplatījās visā Krievzemē, un krievi to sāka uzskatīt par savējo. Stāsta, ka Amsterdama esot uzbūvēta uz siļķu asakām, jo, tieši pateicoties sālītām siļķēm, Holande izvirzījās par vadošo zemi tirdzniecībā starp Eiropas valstīm.

Skandināvi bauda raudzēto Baltijas siļķi. Zivi var raudzēt mājas apstākļos vai iegādāties jau gatavu, un Zviedrijā tā pie­ ejama katrā kārtīgā pārtikas veikalā.

Iegādājoties fermentēto siļķi (Sur­ strömming), kārba neatvērta jāuzglabā saldētavā, bet 48 stundas pirms ēšanas jānoliek istabas temperatūrā (neatvērta).

Kad pienākusi noteiktā diena, kārbu atver. Jāņem vērā, ka pūdētās siļķes ir pazīstamas ar smaku, kas rodas kārbas atvēršanas brīdī. Ja to dara pirmo reizi, visticamāk, ēdamais neliksies kārdinošs, taču jāatceras, ka nepieciešams dziļi ieelpot, un gandrīz tajā pašā acumirklī vairs nebūs jūtama nekāda nepatika pret dīvaino aromātu. Pūdētās siļķes ēd kopā ar vārītiem jaunajiem kartupeļiem, klāt piedzerot degvīnu vai alu. Tikai neliela daļa zviedru atzīst sevi par šā ēdiena cienītājiem.

Arī latvieša uzturā allaž īpaša nozī­ me bijusi siļķēm, ko tirgos iepirka nevis gabaliem, bet mucām – gadā saimniecībā apēda divas vai trīs mucas siļķu. Pašlaik tās ir lētākās zivis, bet kas zina, cik mak­ sās pēc pāris gadiem. Vēl pirms dažiem ga­ diem mencu uzskatīja par itin prastu zivi, taču tagad tās fileja ir dārgāka par laša fileju akciju laikā.

Avīzē cepta siļķe

Kutinot garšas kārpiņas un kavējoties bērnības dienu atmiņās, prātā nāk uz oglēm cepta avīzē ietīta siļķe. Parasti to gatavoja laikā, kad no zemes varēja izrušināt pirmos jaunos kartupeļus. Iztīrītas sālītas siļķes izmērcēja pienā. Kad plīts kurināšana gāja uz beigām un tur bija palikušas pē­ dējās ogles, tajās ierušināja mitrus avīžu sainīšus ar siļķēm, kuru vēderos bija miltos apvārtīti sīpoli. Siļķes aromāts un garša lieliska! To ēda vai nu ar kartu­ peļiem, uzdzerot rūgušpienu, vai mazos no asakām atdalītos gabaliņus iejaucot rūgušpienā.

Jansona gardums

Tas ir kartupeļu, sīpolu un siļķu sacepums, kas ļoti populārs Zviedrijā un Somijā visos lielos svētkos. Šim ēdienam lieto siļķi saldajā mari­ nādē. Kilogramu kartupeļu un piecus sī­ polus sagriež ļoti plānās šķēlītēs. Sīpolus izjauc gredzenos. Cepešpannā kārtās liek kartupeļus, sīpolus un smalki sakapātu siļķi. Atkarībā no pannas lieluma un dziļuma var veidot vairākas šādas kārtas, bet noteikti jābeidz ar kartupeļiem. Šo kārtojumu pārlej ar saldo krējumu, lai

tas nebūtu virs pēdējās kartupeļu kārtas.

Visu pārkaisa ar trijām ēdamkarotēm rīvmaizes un uzliek dažas sviesta piciņas.

Pārklāj ar foliju un cepeškrāsnī cep apmē­ ram stundu. 15 minūtes pirms cepšanas beigām foliju noņem, lai izveidotos kraukšķīga garoziņa.

Siļķu kroketes

Piedevām: sarkano sīpolu sagriež pēc iespējas smalkākos pusgredzenos, pārkaisa ar koriandra sēklām, uzmaļ mel­ nos piparus, pārlej ar puscitrona sulu, ēdamkaroti olīveļļas, sajauc un stundu ļauj iemarinēties.

Uz ovāla šķīvja pa perimetru izvieto marinētas siļķes gabaliņus. Tiem virsū ar kulinārijas maisiņu vai šprici uzspiež tikko uzvārītu kartupeļu biezputras rozītes. Šķīvi uz trijām minūtēm ievieto cepeškrāsnī (180 grādos). Pēc tam šķīvja vidū izkārto iemarinētos sīpolus.

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

12 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 12

1/22/09 6:47:29 PM

Siļķu sacepums

Caur gaļas mašīnu divreiz izmaļ puskilogramu nomērcētu siļķu, divus apceptus sasmalcinātus sīpolus un izmēr­ cētu cietu baltmaizi. Tad šo masu sajauc ar divām olām, divām ēdamkarotēm sviesta, ar maltajiem melnajiem pipa­ riem pēc garšas. Uzmanīgi lej klāt pienu un raugās, lai masa nebūtu par šķidru.

Dziļajā pannā, ar rīvmaizi pārkaisītu, šo siļķu ēdienu cep cepeškrāsnī. Gatavu pārber ar zaļumiem un pasniedz ar vā­ rītiem kartupeļiem. Labi der klāt svaigi gurķi ar krējumu.

Siļķe ķiplokos

Nepieciešamas četras mērcētas siļķu filejas. Siļķes marinādei: 75 mililitri etiķa, tikpat daudz ūdens un 75 grami cukura, pieci samalti smaržīgie pipari un tikpat daudz melno vai balto piparu. Ķiploku marinādei: 50 gramu majonēzes, 150 gramu salda biezpiena, 50 gramu smalki sagrieztu diļļu, tikpat daudz pētersīļu un divas daiviņas rīvēta ķiploka.

Pagatavošana. Siļķes iemarinē un tur dažas stundas. Sajauc visas ķiploku marinādes sastāvdaļas. Siļķu filejas ar papīra dvieli nosusina, apslaka ar ķip­ loku sālījumu. Ļauj pastāvēt vēsā vietā vismaz vienu dienu, lai iemarinētos.

Piena – sakņu zupa ar siļķi

Nepieciešams: četri kartupeļi, divi burkāni, kāposts, zaļie zirnīši, piens un mazsālīta siļķe.

Pagatavošana. Sakapātu kāpostu liek vārīties ūdenī, var pievienot sāli un citas garšvielas. Pēc tam pievieno kubiņos sagrieztus burkānus. Vāra, pēc laiciņa pieliek kubiņos sagrieztus kartu­ peļus un zaļos zirnīšus. Viss jāpievieno pamīšus, lai izvārītos vienmērīgi. Beigās pielej pienu.

Siļķi iztīra, noņem ādu, izņem asakas.

Sagriež gabaliņos. Kad viss ir gatavs, zupu pasniedz dziļajā šķīvī, bet siļķi – uz šķīvīša. Ēdot zupu, siļķi pamīšus piekož klāt.

Karstmaizītes ar siļķi

Nepieciešams: sālītas siļķes fileja, ēdamkarote sinepju, četru vārītu olu dzeltenumi, divas ēdamkarotes augu eļļas, sešas šķēlītes maizes un piens.

Pagatavošana. Siļķu filejas izmēr­ cē pienā apmēram stundu un sagriež šķēlītēs. Olu dzeltenumus sajauc ar sinepēm un daļu eļļas. Maizes šķēlītes apcep atlikušajā eļļā un ieziež ar sinepju maisījumu. Siļķi liek uz maizītēm un cepeškrāsnī cep piecas minūtes.

Taupības režīmā

Vairāk griķu biezputras

Gandrīz katrs no mums sastopas ar nepieciešamību ietaupīt. To dara gan tie, kas visu laiku izjūt naudas trūkumu, gan tie, kuriem ir tieksme krāt, un tas jau uzskatāms par dzīves stilu. Protams, visvieglāk ir taupīt ikdienas maltītei. Tomēr viens gan jāatceras – lai nekaitētu veselībai, ēdiens nedrīkst būt vienveidīgs un jāgatavo no allaž pieejamiem un uztura ziņā vērtīgiem produktiem.

Populārākais griķu vārīšanas veids neapšaubāmi ir, izmantojot fasētos griķus paciņās.

Padsmit minūtes uz plīts, un viss kārtībā. Darbietilpīgāk, taču lētāk un, iespējams, arī garšīgāk ir vārīt tradicionālos griķu putraimus.

Katliņā ieber vienu daļu griķu un aplej ar divām daļām ūdens, tas ir, ieber glāzi griķu, ielej divas glāzes ūdens un vāra uz lielas liesmas. Tiklīdz ūdens uzvārās, samazina uguni par pusi un, kad putra sāk biezēt, uguni samazina līdz minimumam un ļauj griķiem sautēties piecas līdz astoņas minūtes.

Vienlaikus gatavo biezputrai piedevas. Sviestā apcep rupji sarīvētus burkānus, sasmalcinātus sīpolus, uzber sāli, piparus un pievieno sakapātu vārītu olu. Gaļēdāji sīpoliem var pielikt smalki sagrieztu speķi vai kādu citiem ēdieniem neizmantojamu gaļu, cīsiņu, desu, konservus un tā joprojām, kas nu ledusskapī aizķēries.

Biezputru noņem no plīts un ļauj tai «atpūsties» vēl piecas minūtes. Šādi vārīti griķi būs irdeni un gardi. m eka pri a s e k īv āt!

Dz iesa

No cittautu virtuves –

KOREJA

n

ēģi

izm

Korejas burkānu salāti Korejas burkānu salāti vai saīsināti «Ča» Latvijā kļuvuši ļoti populāri.

Tos gatavo vai katrā kulinārijas virtuvē, bet kvalitāte ir atšķirīga. Tie, kas šos salātus pirkuši, piemēram, Rīgas Centrāltirgū, ēduši korejiešu krodziņos vai gatavojuši paši, diezin vai vairs gribēs lielveikalos piedāvātos. Salātu pagatavošanai ir dažādas nianses un sastāvdaļu proporcijas. Korejiešu burkāni ēdami ne tikai kā patstāvīgi salāti, bet ir arī lieliska piedeva gaļas ēdieniem. Specializētajos veikalos ir nopērkams garšvielu maisījums tieši šiem salātiem.

Nepieciešams: kilograms burkānu, tējkarote sāls, tējkarote cukura, puse tējkarotes svaigi maltu melno piparu, trešdaļtējkarotes čili piparu, 30 gramu sešprocentīga etiķa, divas vai trīs tējkarotes koriandra, 100 mililitru labas augu eļļas, vidēji liels sīpols, piecas daiviņas ķiploka.

Pagatavošana. Ar speciālu rīvi vai virtuves kombainā burkānus sagriež tievos garos salmiņos, pievieno sāli, cukuru un apmēram 20 minūtes patur vēsumā. Pievieno melnos un sarkanos piparus. Visu samaisa un patur vēl 10 minūtes. Uzlej etiķi, sajauc un tur vēl 20 minūtes. Nedaudz apcep koriandra sēklas, saspaida un pievieno burkāniem. Pēc 10 minūtēm sīpolus apcep eļļā, tos izņem un karsto eļļu uzlej burkāniem. Vēl pēc 10 minūtēm burkāniem pievieno sasmalcinātus ķiplokus. Pēc dažām stundām Korejas burkāni gatavi lietošanai.

Cita populāra recepte vēsta, ka saēvelētajiem burkāniem uzber sāli, lai tie atsulotos, tur pusstundu, nospiež, nolej sulu un pēc tam pievieno eļļu un visas pārējās garšvielas.

Aldis Dubļāns

teksts un foto

13 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 13

1/22/09 6:47:34 PM

Darzs

Dårzos pu˚es

büs arî ßovasar!

Latvietis drīzāk iztiks ar sālītu gurķi un rupju maizi, bet puķi iestādīs, saka viena no pieredzes bagātākajām ainavu arhitektēm Latvijā Gundega Lināre.

Viņa ir tieša un skarba, vērtējot pēdējos gados piedzīvotās izmaiņas dārzos un ainavā, bet ar savu padomu prot arī iedvesmot.

B

agātīgo zināšanu pieredzi ainavu arhitekte guvusi, projektējot gan neskaitāmus daiļdārzus, gan Rīgas parkus, kanālmalu un ekskluzīvās Tomsona terases ar plašiem jumta dārziem. Viņa ir arī skaistāko Latvijas daiļdārzu un sakoptāku sētu konkursa žūrijā.

Izaudzinājusi vairākas jauno ainavu arhitektu paaudzes un pamatoti tiek uzskatīta par autoritāti.

– Kas dārzu ainavā ieviesis pamanāmākās izmaiņas?

Būtiski jaunumi vērojami piepilsē­ tās, kur «būvējas» jaunie ciemati. Pēdējo desmit gadu laikā jo īpaši redzams, ka iedzīvotāji pamet pilsētas, iet laukā no daudzstāvu māju dzīvoklīšiem. Dažkārt gan šādi jaunie ciemati izskatās pēc barakām – uz zemiem pamatiem, tādi kā pagaidu mitekļi. Lai gan, ja jāizvēlas par vienādu cenu vecs dzīvoklis «daudzstāvu

blokos» vai sava privātmāja, labāks ir pēdē­ jais variants.

– Kā vērtējat šādus ciematus? Tās bieži vien ir plika lauka vidū steigā uzceltas mājas, bez apstādījumiem, bez lieliem kokiem...

It kā jau kaut ko sāk apstādīt. Bet ir arī raizes – tā kā lielākoties tādos blīvos ciematos mājas nav pirkuši bagāti cilvēki, vai šo māju īpašniekiem paliek līdzekļi arī dārzu ierīkošanai? Tādēļ vienmēr uzsveru – plānojot mājas būvniecību, uzreiz vai pat vēl pirms tam jādomā par dārzu, tā plānojumu un apstādījumiem. Izmaksas nav mazas, bet, ja šis darbs tiek atlikts, var gadīties, ka tā īstenošana ievelkas.

– Kā jaunie privātmāju ciemati iekļaujas ainavā?

Kur apbūve tālāk no šosejām, prob­ lēmu mazāk. Arī par ainavu domājot, noteikti jāņem vērā, ka prioritāte ir cil­ vēks un tā vajadzības. Ja ciemats atrodas lielceļa malā, noteikti ap to jāsastāda egles. Jo šoseju ņirboņa un dūmgāzes nav labas nevienam – ne vecam, ne jaunam, ne sunim, ne bērnam.

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

14 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 14

1/22/09 6:47:40 PM

– Bet egles jau tik drīz neizaugs!

Diezgan ātri! Sevišķi, kur mālaināka augsne, skuju kokiem patīk tīri labi. Sāku­ mā ieaugas un tad «rauj» 50 centimetru pa gadu! Dažos gados sakuplos un veidosies blīvs aizsargs.

– Kāda aina ir tā saucamajos dārgajos jaunajos ciematos, kur jau simtgadīgas priedes, skaisti nami un lieli zemesgabali?

Situācija nekur nav vienveidīga. Ar žūrijas komisiju esam bijuši dārgos Rīgas dārzos, ūdeņu tuvumā, ap Ķīšezeru, Balt­ ezeru. Tur mājas ceļ situēti cilvēki, kam pietiek naudas, bet bieži vien pietrūkst gaumes izjūtas. Dažs iedomājies, ka viņš izskatīsies sevišķi bagāts un sens, ja uztai­ sīs kaut ko no baroka laika. Ar cakotām arciņām, kapitelīšiem, kolonniņām, vāzītēm.

Mēs neviens vairs nestaigājam krinolī­ nos. Nebūtu jālien atpakaļ, lai pasvītrotu savu aristokrātismu, un šodien no jauna jābūvē kaut kas vecs. Daudz aristokrā­ tiskāks var būt, ja saprot, kas ir mūsu laikmets un stils.

– Kādas tad tendences valda pašlaik pasaulē?

Varu pateikt divus lielos lozungus, ko gan šajā, gan nu jau pāris iepriekšējos gadus ņem vērā, plānojot dārzus.

Pirmais ir vides pieejamība, par ko runā dažādi ES noteikumi. Pasaule tiek ar­ vien vairāk piebāzta ar tehniku, tā līdz ar straujo attīstību ir arī datorizēta un ķimi­ zēta. Tāpēc aizvien lielāks cilvēku skaits vai nu jau piedzimst ar dažādām kaitēm, vai dzīves laikā gūst traumas. Mēs neviens nevaram zināt, kurā mirklī, izejot uz ielas vai aizbraucot uz kalniem, kas ar mums var notikt. Daudz ir tādu, kam ierobežota kustību brīvība, tāpēc biežāk sāk projektēt vides, kurās nav kāpņu.

Agrāk tas bija ļoti svarīgi – lai pasvīt­ rotu mājas skaistumu, pie ieejas durvīm uzliekam divus trīs pakāpienus, lai izceltu reljefu, liekam pakāpienus dārza celiņos.

Tagad ir tieši pretēji – taisām pandusus ar astoņu procentu slīpumu. Un ir ļoti labi, invalīdi var iebraukt, arī gājēji pa tādiem lēzeniem slīpumiem droši iet. Ideja – no ieejas durvīm mājā līdz ielas vai ietves bruģītim neviena pakāpiena, ja vien to atļauj teritorijas īpatnības un platība. Arī no istabas uz terasi un no terases uz zālie­ nu nav pakāpienu, tas viss vienā līmenī. Šis lozungs uzsver, ka vajag zaļu vidi, bet arī ērtu, lai katrs var ieiet, iziet, atbraukt un aizbraukt.

Otrs lielais lozungs saistīts ar globālo sasilšanu. Pašlaik aktuāli ir nepieļaut pa­ saules sakaršanu, lai neiznīktu viena liela daļa civilizācijas auglīgo zonu, lai nesāktu

kust poli un ūdens līmenis nepaceltos.

Lai to kaut cik ierobežotu, visur taisām zaļos jumtus.

– Vai pie mums šī ideja gūst atsaucību?

Jā, Latvijā tā saucamie zaļie jumti ir jau daudzām būvēm. Tas cilvēkiem ir iepaticies, jo tādas mājas ir ekoloģiskas.

– Viens no pamanāmākajiem un pirmajiem objektiem šajā jomā ir jūsu projektētās Tomsona terases Rīgā. Vai pēc vairāku gadu ekspluatēšanas viss aug un procesi norit bez ķibelēm?

Bērzi aug griezdamies, kadiķi blakus, ir dažādi krūmiņi. Ja gribam likt ierobe­ žotos toveros, jumta dārziem labākie koki ir bērzi un kadiķi, varētu būt arī priedes, kas taču mēdz dzīvot arī kalnu galotnēs. Šie augi ir izturīgākie, un tas labi vēro­

Latvieši vienmēr bijuši kopā ar ziediem, un vajadzība pēc skaistas apkārtnes nav zudusi. jams dabā.

Zaļie jumti pasaulē ir vienreizējs lozungs! Piemēram, Varšavas Nacionālā bibliotēka uztaisīta kā zaļš kalns Vislas malā, kur pati grāmatu krātuve ir tikai apakšā zem šā kalna. Daudz augu ir arī bibliotēkā, augstu uzlaisti vīteņi, bet jum­ tā ir stikla logi, pa kuriem ienāk gaisma.

– Jumta dārzi nozīmē lielus ieguldījumus...

Protams, tas prasa lielu naudu, bet jūs paskatieties uz mūsu latviešu sievie­ tēm visās lauku sētās un arī pilsētās! Sāk no agra pavasara savā siltumnīcā audzēt dēstus vai jau aprīlī skrien pēc stādiem uz tirgu, sapērk petūnijas un karina tos podus visās malās. Cilvēks nosities ar lopiem un lauku darbiem, bet domā, ka viņš būs baigi moderns, ja ap savu lauku sētu, pie fasādes un vēl uz stabu galiem gar piena sētiņu sakarinās podus. Vai tad tas neprasa naudu, laiku, darbu? Katru dienu tur spainis ūdens jāuzlej! Un lauku sievas vienā mierā – dēsta katrā konteine­ rā, dabū vecus katlus, grozus, un ko tik laukos nevar redzēt piestādītu! Tāpēc, ka kaut kādos vācu žurnāliņos bijusi bilde.

Labi, ka tagad vairs neredz kā padomju laikos, kad labākais puķu ietvars bija veca mašīnas riepa.

Latvieši ļoti labprāt strādā un grib to puķi savā tuvumā, bet jāatzīst – daudz pa­ reizāka ir rosība, lai skats veidotos patiess un civilizēts. Ar biezu augsnes slāni, atbil­ stošu ūdens pievadīšanu un novadīšanu.

– Pēdējos gados dārzi ļoti strauji

attīstījušies, kā ainava varētu veidoties tuvākajā nākotnē, ņemot vērā ekonomisko panīkumu?

Der padomāt, cik nopietnas krīzes pē­ dējā gadsimta laikā bijušas citur pasaulē.

Amerikā starp Pirmo un Otro pasaules karu cilvēki burtiski mira no bada, tajā visā izmisuma un naida atmosfērā, kas pasaulei gāja pāri, sākās milzīgie totalitā­ rie režīmi. Arī Vācijā nebija saldi. Latvijai pagāja garām, mūsu valsts vairāk tendēta uz lauksaimniecību, šeit bija pēccara laiki, bija atgūtas saimniecības un katrs zem­ nieks varēja izdzīvot. Latvieši pēc savas dabas ir strādīgi un tika galā.

– Tātad dārzi Latvijā nepazudīs?

Nē! Latvietim – nemūžam! Kā tās burvīgās latviešu lauku sievas dalās ar dēstiem, sak, kas tev jauns, tu man to stādiņu, ja? Ziniet, kāpēc tas ir tā? Kopš seniem laikiem latviešu saimnieces sētā auguši ārstniecības augi un puķes skaistu­ mam. Katru sestdienu sieva nesa ziedus istabā, lai tie nedēļas beigās priecētu mā­ jasļaudis. Uz kapiem arī nekad bez puķēm negāja, bet ziediņus sprauda pie ņiebura, ņēma līdzi, ejot ciemos.

Latvieši vienmēr bijuši kopā ar zie­ diem, un vajadzība pēc skaistas apkārtnes nav zudusi. Muižu laikos dzimtcilvēku no mājas varēja padzīt un kalpa sieva līdz ar to gultu, kas bija viņas vienīgais īpašums, Jurģos ņēma līdzi kādu puķes stādu.

Edgars Kupčs Foto: Agris Samcovs un www.sxc.hu

15 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 15

1/22/09 6:47:41 PM

Id ejas Kāds ir mūsdienīgs dārzs?

Ārkārtīgi daudzveidīgs. Pasaules dārzu modē ir tāpat kā citās jomās – mūsdienu mūzikā, apģērbos. Bieži vien tā ir milzīga komercija – satiekas ievērojamākie rožu un citu ziedu audzētāji un sarunā – tagad modē būs violetās puķes. Tad sāk masu reklāmas kampaņas, visu ziemu nepārtraukti raksta žurnālos un citādi stāsta: jums vajag violetus augus, violeto krāsu gammu dārzā.

Cilvēks, kurš grib to, ko reklamē, dodas uz stādu audzētavu un prasa visu violeto. Jāatzīst, ka audzētāji daudz ko tādu nemaz nevar piedāvāt, jo tas tomēr ir starptonis, kas nav visai iecienīts. Šajā reizē «Dzīvespriekam» piedāvā dažus ainavu arhitektes Gundegas Lināres padomus.

Kādas krāsas būs šovasar?

To nevar pateikt ainavists, jo tā ir tikai un vienīgi komercija!

Gluži tāpat kā apģērbu un apavu modē – vienu gadu platformenes, nākamajā jau spiciem papēžiem. Pareizi projektētā dārzā ir gan augu, gan krāsu dažādība un samērība. Bieži vien tas, ko redzam žurnālos, Latvijas dārziem nemaz nav atbilstošs. Bet par to, lai pie mums neienāktu nevajadzīgais, lielā mērā atbildīgi ainavu arhitekti un dārzu plānotāji. Problēma, ka gadās arī tādi, kas starptautiskās izstādēs ierauga dažādus «brīnumus», pārbrauc mājās, un tad jaunas modes vilnis ik palaikam veļas pāri valstij.

Kas der Meksikai, neder Latvijai

Piemēram, Meksika ir tropu joslā, tur oļi ainavā iederas, bet arī uzkarst saulē. Tur ir vienkārši – saulē viss liekais nodeg, nezāles nemaz nevar tādos izaugt, vien varbūt ziemā, kad nav tik karsts un mitruma vairāk, dažs kaktuss izdzīvo, ieripojis kādā spraugā.

Bet kas notiek, ja celiņus, laukumus un citus ainavas elementus

Latvijas dārzos vajadzētu ko pamatīgu un ziemeļiem raksturīgu – kārtīgu granītu, īsta metāla kalumus. Pamatīgus celiņus dārzā ar bruģa vai koka iesegumu, kas patīkams basām cilvēka kājām vasarā. Saules pie mums maz, tādēļ jāveido terases, lai kafiju vasaras rītā svaigā gaisā baudītu.

Augu modei ne vienmēr jāskrien pakaļ – lauku sētās dārzi ir vienkārši un lieli, ar vecajām labajām peonijām, zeltslotiņām un priedītēm un eglītēm fonā tālākajā dārza malā.

Padomi Ja celiņu dārzā pārāk daudz, jāveido laukumi, sevišķi pie saimniecības ēkām. Šauras zāliena svītras blīvā taciņu plānojumā ir grūti kopjamas.

Pirms celiņu ierīkošanas rūpīgi jāizplāno, no kurienes uz kurieni visbiežāk pagalmā staigās.

Suņu voljēru liek gan tuvu sētai, gan netālu no mājas. Suns tad būs labs mājas sargs un pamanīs svešinieku, bet ziemā saimniekam nebūs jābrien pa sniegu pāri visam pagalmam.

Naudas maka biezumam maza nozīme – svarīgāk ir tas, kā cilvēks domā, cik gaumīgi izveido apstādījumus.

Senajās latviešu lauku sētās zāliens nav bijis noēnots, jo pie mums saule spīd tikai trīs mēnešus gadā. Jo vairāk gaismas telpās un pagalmā, jo dzīvespriecīgāki cilvēki.

no oļiem veido pie mums? Pirmām kārtām, gaisā vasarā ir ļoti auglīgs slānis, ko mēs nemaz neredzam. Tie ir ziedputekšņi, sākot ar pirmajiem kārkliem, pūpoliem, blīgznām, vītoliem, apsēm, bērziem, apsēm, lazdām, ozoliem, kļavām un pārējiem. Šie augi ražo smalkus putekšņus, kas tālu lido! Pavasaros pilsētu centros peļķēs vērojams tāds kā dzeltens sērs. Cilvēki sūdzas dienestiem – kas sacūkojis pilsētu? Un viņiem saka – atvainojiet, tie ir priežu ziedputekšņi! Tie ir barojoši, lipīgi, bet iet pāri mākoņiem.

Nākamais slānis – sēklas, tostarp pieneņu pūkas un sairušās bērzu skaras. Tas viss pielīp pie oļiem, turklāt sakrājas arī biezs putekļu slānis, uzlīst. Un tad brīnās, ka uz tīra jumta aug vesela bērzu birztala, kaut neviens tur zemi nav bēris!

Tā ir tā atšķirība, ka pie mums ir daudz audzelīgu vietu, kas patīk nezālēm. Tās jāvar vai nu pļaut, vai irdināt vai arī jābūt tik biezam augu slānim, ka nezāle cauri neizlaužas. Ja mēs noberam dārzu ar oļiem, kas ir brīnišķīgi dienvidos, iegūstam nekopjamu teritoriju. Nezāles drīz vien tādos «ieperas», viss

aplīp putekļiem, turklāt ēnainās vietās vēl noaug sūnām. Tādu vietu tīru un modernu, kā tas ir ārzemju žurnālos, var uzturēt, ja vismaz divas reizes gadā oļus nogrābj, liek kārtīgā baļļā un mazgā ar birsti! Ja to nedara, viss aizaug un pazūd.

Strūklaka kalpo tikai vasarā

Līdzīgi var salīdzināt daudz lietu. Piemēram, ūdens. Žurnālos tik skaisti – ārzemēs teju ik pilsētā pa glītiem sietiņiem paceļas neskaitāmas strūklakas. Tur rasojas migliņa, atveldzē, ir skaists izgaismojums. Itālijā vai Grieķijā ūdens uzrasināšana ir tik patīkama. Kas notiktu pie mums?

Ziemā viss aizsalst, pilsētu laukumi jākaisa ar sāli un smilti, bet strūklakās katrs tas verķītis ir milzīgi dārgs. Arī ierīkošana maksā bargu naudu, bet cik ilgi no gada 12 mēnešiem to izmantojam? Var jau tā, kā pie operas Rīgā, kur strūklakā skaista sievietes skulptūra. Tomēr strūklakai ir kāds akcents arī tad, kad tā nedarbojas. Vai ko tādu vajadzētu privātmājas dārzā? Iespējams, bet tad jādomā, lai skaisti ir arī rudenī, ziemā un pavasarī.

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

16 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 16

1/22/09 6:47:46 PM

Der zinat Darbi janvārī un februārī Košumdārzā

Kādēļ falenopsim nobira pumpuri?

Atbildam Kāds lasītājs «Dzīvespriekam» lūdz padomu, kā rīkoties un kas bijis par iemeslu, ka vienam viņa kolekcijas orhideju pārstāvim – falenopsim – nobiruši pumpuri, nemaz neuzziedot.

«Visu vasaru tas atvērtā lodžijā skaisti zaļoja, dzina jaunas, sulīgi zaļas lapas. Bet augustā lapu rozetē parādījās arī ziedkāts, un tas jau vasaras beigās vēstīja – pēc divu gadu pārtraukuma orhideja saņēmusies uzziedēšanai,» stāsta telpaugu mīļotājs. Rudenī falenopsi viņš ienesis istabā, novietojot to tuvu logam. Jau sariesušies skaisti pumpuri, bijusi ziediem raksturīgā rozīgā nokrāsa, bet tad ap oktobri tie sākuši it kā žūt, sačokurojušies un nobiruši. Ziedus tā arī neizdevās ieraudzīt.

Kā skaidro orhideju audzētājs Egons Tone, ziedi un pumpuri orhidejām visbiežāk nobirst tādēļ, ka augam pietrūcis enerģijas. Optimālā temperatūra, kādā labi jūtas falenopši, ir 20 – 25 grādi. Ja gaiss atdziest līdz 16 grādiem, tā šim augam jau ir avārija. Kamēr diena gara un nakts īsa, kā tas ir vasarās, orhidejām patīk, ja tumšajā laikā temperatūra ir par trim četriem grādiem zemāka nekā dienā.

Saules gaismas dienā ir vairāk, tad falenopši uzņem arī vairāk enerģijas, bet, tā kā naktī elpošanas procesi turpinās, augam gribas šajā laikā nedaudz «atpūsties», tādēļ var būt arī vēsāks gaiss. Taču tas nedrīkst būt aukstāks par minēto kritisko.

Rudenī, kad diena īsa un daudz tumsas, falenopšiem var nepietikt enerģijas. Ja vēl tiek kāda vēsma no atvērta loga vai rodas caurvējš, augs sajūt krīzi.

Līdz ar ziemas sezonu sākas arī apkure, karstā gaisa ietekmē

Falenopši tāpat kā citi augi zied, ne jau lai priecētu cilvēkus, bet gan ar mērķi vairoties. Skaisto ziedu uzdevums – piesaistīt apputeksnētājus. Tādēļ, ja orhideja sajūt krasu apstākļu maiņu, tā vispirms nomet pumpurus vai ziedus, lai saglabātu spēkus lapu un sakņu uzturēšanai. orhideju spēki izsīkst, tās sāk nīkuļot. Sajūtot briesmas, augs vispirms atbrīvojas no visa liekā, jo tad par prioritāti kļūst izdzīvošana.

Ko var darīt? Falenopsis grib gaišu un no caurvēja pasargātu, kā arī pietiekami siltu vietu. Ja tuvu apkures ierīces, būtu vēlama gaisa mitrināšana. To labi var panākt, orhidejas podiņu ieliekot lēzenā šķīvī, kurā ir ūdens.

Taču nepieciešams paliktnis, lai podiņš nemirkst ūdenī, citādi drīz vien sāks pūt saknes. Labos apstākļos falenopsis kļūs dzīvespriecīgs un drīz vien atkal dzīs jaunu ziedkātu.

Edgars Kupčs

teksts un foto

Uzziņai Orhideju audzēšanas eksperts Egons Tone uz jautājumiem par šiem augiem labprāt atbild pa tālruni 26411428 Portālā http://www.draugiem.lv izveidota domubiedru grupa «Orhidejas un neparastie mājdzīvnieki», kur var gan dalīties pieredzē, gan saņemt ekspertu atbildes uz jautājumiem.

• Ziemo rozes un citas ziemcietes • Ja zemi klāj sniegs, ēno skujeņus un citus mūžzaļos augus • Saules stari var apdedzināt skujas, tādēļ ap augiem liek agrotīklu • No augu zariem purina sniegu • Baro putnus • Februāra otrajā pusē ar plēvi var nosegt vietas, kur paredzēts visagrāk sēt ilgi dīgstošās puķes, tad zeme ātrāk uzsils

Augļudārzā

• Ogulājiem izgriež zarus, cērp dzīvžogus • Atkusnī pārbauda kociņus, žogus, saindētās ēsmas grauzējiem • Pārbauda ziemas ābolus, izvāc bojātos • Ja gaisā jau jūt pavasara smaržu, griež potzarus, lai aprīļa beigās pārpotētu šķirnes, kas nav tik tīkamas • Ogu krūmus februāra beigās lej ar vircu, tad iespējams izvairīties no miltrasas gaidāmajā vasarā

Telpās

• No janvāra beigām jau var sēt leduspuķītes, begonijas, balzamīnes un citas puķes, kurām ir garāks veģetācijas periods •Uzziedina ceriņu, lazdu, forsītiju zarus •Ziedēšanai steidzina sīpolpuķes •Potē rozes •Zaļumu ieguvei stāda sīpolus •Pārbauda, kā glabājas dāliju gumi un sīpolpuķes •Pelnus no krāsnīm krāj, tos var likt kompostā, uzlabojot tā kvalitāti •Pārskata esošos sēklu krājumus un gādā jaunas •Telpaugus tur iespējami gaišākā un salīdzinoši vēsā vietā, lai tie nestīdzētu •Ziedošās istabas puķes jāuzmanās nepārlaistīt, tam izmanto lietus vai izkausēta sniega ūdeni •Pārstāda istabas puķes, ja tas ļoti nepieciešams, bet lielākā rosība jāatstāj uz pavasari •Daļēji apkurināmās siltumnīcās gatavo substrātu redīsu sējai

Bišu dravā

• Ar skujām liedz putniem piekļūt stropiem, sevišķi kāras uz bitēm ir zīlītes – kamēr guza nav pilna, tās turpina klaudzināt ar knābi pie stropa, līdz «izlūkos» nāk bite pēc bites.

• Stropus sargā no grauzējiem • Skrejām nodrošina labu ventilāciju

17 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 17

1/22/09 6:47:53 PM

Foto: www.sxc.hu

Par vîrießiem

Vesela etīde ir Urologu asociācijas prezidenta Alvja Laukmaņa stāsts par tradicionālo latviešu pāri, kur sieva atvedusi vīru pie urologa. Uz visiem kungam uzdotajiem ārsta jautājumiem skan atbilde, kur vairāk ir nenoteiktas ņurdoņas un labi ja pasprūk kāds «nu... nezinu... varbūt... it kā...». Gan par urinēšanas un erekcijas aspektiem, gan nepieciešamību celties naktī, gan iespēju uzturēt sevi tīru un sausu kungs atbild ar stomīšanos.

Patieso ainu atklāj tikai enerģiski sievas grūdieni ar elkoni un skarbi precizējumi: «Kā nav problēmu – kādu pusgadu neesam mīlējušies! Kā tad nav pa nakti jāceļas – trīs četras reizes staigā! Tad nevar pačurāt, tad puse biksēs, smirdi taču!»

ar mîlestîbu

Problēmas ar urinēšanu ietekmē sadzīvi vairāk, nekā spējam iedomāties. Ja arī vīrs vēlas iet uz teātri ar sievu, braukt līdzi ekskursijā u.tml., nepieciešamība būt tualetes tuvumā var kalpot par atteikuma iemeslu, pat ja skaļi tiek nosaukts kas cits. Nereti pirms draudīgām situācijām tiek speciāli sarīkots kāds strīds, lai varētu no tām izvairīties.

Kopīgi par svarīgo Latvijā izveidojusies dīvaina, netais­ nīga situācija. Sievietēm valsts piedāvā pat divas onkoskrīninga programmas – krūts dziedzera un dzemdes kakla vēzim.

Vīrietim – nekā. Lai gan prostatas vēzis Latvijā ir otrs izplatītākais nāves cēlonis aiz sirds un asinsvadu slimībām. «Būtu labi, ja arī vīrieši dzīvotu ilgāk. Viņi taču lielākoties dzīvo kopā ar sievietēm, tām vajadzētu būt kopējām interesēm,» mudina aizdomāties urologs Egils Vja­ ters, Pārmantotā vēža institūta vadošais pētnieks. Tomēr tradicionālā attieksme – «ko tad es iešu pie ārsta, ja reiz nekas nekaiš». Turklāt vēl pie urologa. Tomēr pēc 50 gadu vecuma reizi gadā līdz uro­ logam būtu jāaizstaigā – kad parādīsies simptomi, būs par vēlu.

Viss, kas saistīts ar priekšdziedzeri, dzimumlocekli, vīrietim ir īpaša tēma, kas prasa smalkjūtīgu attieksmi, ko nereti dzīvesbiedres aizmirst. Iespējams, vīrietim ir pat vieglāk piekrist sievietes agresīvajiem pārmetumiem par mīļāko, nekā atzīt erekcijas vai urinēšanas problēmas.

Un viegli ir neatgriezeniski sabojāt attiecības, visbeidzot pārtraucot pat sarunāties.

Salīdzinoši nesen televīzijas reklāmās redzami arī stiprā dzimuma pārstāvji, kuriem «sieva neapmierināta, pats neizgulējies», bet kuri iedvesmo: «Esi pārliecināts vīrietis!» Šādas reklāmas urologi vērtē dažādi.

No vienas puses – var gadīties, ka ilgu laiku cilvēks pats uz savu galvu lieto medikamentus, nemeklējot ārsta palī­ dzību, radot sev liekus tēriņus un tikai padziļinot problēmu. Bet no otras – ja to rāda TV, tātad šāda problēma pastāv.

Vīrietim ir vieglāk adekvāti novērtēt savu veselību.

Priekšstati atšķiras Cits nodzīvo visu mūžu, cepuri kuldams, līdz ārsts brīnās, kā tik tālu var nonākt, kā vispār izdevies sākt dzimum­

dzīvi un radīt bērnus. Tikmēr cits smagi pārdzīvo paša iedomātas problēmas, iegrimst kompleksos, un tad tiešām ilgi nav jāgaida arī nepatikšanas.

A.Laukmanis salīdzina – ja cilvēks visu mūžu sadzīvo ar vienu celšanos nakts laikā pačurāt, tā neesot patoloģija.

Taču, ja tāda nepieciešamība uzrodas un nepāriet 45 gados, vajag ārsta konsul­ tāciju. «Fizioloģiskais ritms ir tāds, ka naktīs nevajag čurāt,» skaidro ārsts. Ja kāds no kolēģiem mierina «es arī katru nakti ceļos, tas jau nekas», abiem tomēr vajadzētu konsultēties ar urologu. Doma, ka zināmā vecumā tas ir normāli, neesot pareiza. Nepieciešamība naktīs celties vairākas reizes, lai urinētu, jeb niktūrija ir viens no palielinātas prostatas simpto­ miem, bet tas var liecināt arī par citām

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

18 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 18

1/22/09 6:47:58 PM

Dabas aptiecina saslimšanām.

«Viss sākas ar vecākiem. Ja ir labs ģimenes ārsts, puikas trīs gadu vecumā nosūta pie bērnu ķirurga, kurš paskatās, aprunājas. Bet vecāki un ārsti arī ir da­ žādi. Tad vēl paliek cerības uz veselības mācību skolās un masu medijiem,» atzīst E.Vjaters un teic, ka ar vīriešu higiēnu Latvijā ir briesmīgi, lai arī netiek prasīts nekas ekstremāls. Katru dienu apmazgā­ ties siltā ūdenī, atvelkot priekšādiņu, ir minimums. Tas ļautu arī agri atklāt, vai priekšādiņu vispār iespējams atvilkt – līdz skolas vecumam ar to nevajadzētu forsēt, bet vēlāk ādiņai brīvi jāstaigā.

Urologi nav vienisprātis par kādu īpašu mazgājamo līdzekļu nepieciešamību, taču nav vēlamas želejveida vai an­ tibakteriālās ziepes. Agresīva cīņa ar baktērijām var pastarpināti ietekmēt arī sievietes mikrofloru.

Garšīgs nav, bet labs – pret caureju un vēdersāpēm

«Fructus Alni» nebūt nav aļņu augļi, tās ir alkšņu augļkopas, kuras kā drogu vislabāk ievākt janvārī, kad miecvielu saturs čiekuriņos ir visaugstākais.

Smalkā saprašanās māksla 80 procentiem vīriešu pēc 40 gadās pa neveiksmei – īstajā brīdī «nestāv». Urologi uzsver – tā nav erektilā disfunkcija un pasaules gals. Par disfunkciju var runāt tad, ja pusgadu nespēj panākt un noturēt pietiekamu erekciju, lai veiktu dzimum­ aktu. Un arī tad tas nav pasaules gals.

Sievietes klasiskā kļūda šādā situācijā ir iedomas, ka viņa ir pasaules centrs un visu notikumu sakne. Ja reiz vīram «nestāv», izskan pārsteidzīgi secināju­ mi, ka viņam ir mīļākā, «esmu veca un neinteresanta», aug aizvainojums un dusmas, jo nav saprotams, kas notiek, un nevar samierināties, ka situācija ir nekontrolējama. Uzbrūkoši jautājumi vai agresīva seksuālā pavedināšana un centieni eksperimentēt situāciju neuzla­ bo, bet pasliktina, vīrietis ieraujas sevī.

Nerunāšanu sieviete interpretē pa savam, palielinās neuzticēšanās, un sliktākajā gadījumā attiecības vispār draud izjukt, scenāriju ieskicē A.Laukmanis.

Dzīvesbiedre nav iemesls «Erekcija ir neirovaskulārs, hormonu kon­ trolēts fenomens, to ietekmē daudzas un dažādas lietas, ieskaitot hipertoniju un neiroloģiskas saslimšanas,» viņš skaidro.

Sarunas bez aizvainojuma un dusmām labāk risināt kādā neitrālā teritorijā, ne guļamistabā. Lieti noder dzīvesbiedru pieredze un prasme runāt arī par nepatī­ kamām lietām. Ja ne citādi, jācer, ka pa rokai gadīsies kāda publikācija žurnālā, ko izlasīs arī vīrietis un beidzot pieņems drosmīgu lēmumu konsultēties ar ārstu.

Ilze Vainovska

T

autas medicīnā gan alkšņu mizas, gan čiekuriņi kopš seniem laikiem izman­ toti tieši augstā miecvielu satura dēļ. Mizas jāvāc vēlāk – agrā pavasarī, taču čiekuriņiem labākais laiks ir janvāris. Augļkopu miecvielās ir ap 25 procentiem tanīna un gandrīz četri procenti gallusskābes, kas noder ne tikai caurejas, dizentērijas un vēdera sāpju, bet arī kā sviedrēšanas līdzeklis saaukstēšanās reizēs.

Miecvielas bremzē rūgšanas – pūšanas procesu hronisku zarnu trakta kaišu gadījumos, kā arī veicina gļotādu atveseļošanos. Uzlējumu var izmanot kakla un mutes skalošanai. Ar vienkāršu tējas pagatavošanu nepietiks, jāgatavo uzlējums: uz glāzi verdoša ūdens ņem vienu divas ēdamkarotes (5 – 10 g) čiekuriņu, ļauj četras stundas ievilkties siltā vietā (vislabāk termosā), tad izkāš un lieto pa pusglāzei pāris reižu dienā pirms ēšanas. Ja pusglāze liekas par daudz, var dzert mazāk, bet biežāk. No rīta gatavotu uzlējumu dienas laikā vēlams izdzert.

Ar lapu, mizu vai čiekuriņu uzlējumu savulaik ārstēts reimatisms, podag­ ra. Alkšņu lapu uzlējums noderēja pret kāju svīšanu un nogurumu pēc tāliem pārgājieniem. Ne tik senā pagātnē mednieki un mežstrādnieki gumijas zābakos izsutušās kājas tinuši alkšņu lapās. Saburzītām, svaigām alkšņu lapām un atvasēm ir ādu attīroša, dziedējoša un pretiekaisuma iedarbība.

Ilze Vainovska Foto: Dainis Ģelzis

Vitaminus humoricus – Sāra, kāpēc tu vienmēr noņem brilles, kad tavs līgavainis iet garām?

– Zini, es bez brillēm esmu smukāka... un viņš tad arī.

Pie zobārsta.

– Nav nepieciešams tik plati atvērt muti.

– Vai tad jūs neurbsiet?

– Urbšu, bet es pats palikšu ārpusē.

– Jums, dakter, tāda pati kaite kā man.

Jūs ēdat un dzerat bez ierobežojumiem, bet man tik daudz ko aizliedzat!

– Starp mums, dārgais, ir liela atšķirība. Jūs gribat ārstēties, bet man tas pat prātā nav ienācis!

19 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 19

1/22/09 6:48:02 PM

Turisma afiša

Kurp doties

atpūsties?

Sagatavoja Anita Rozentāle Foto: Krišs Karnītis Izmantotas ziņas no aģentūras LETA www.culturelive.lt www.travelnews.lv iAuto.lv

Visus gaida «Sarma»

Autosportisti un līdzjutēji tiek aicināti doties uz atraktīvo un tradicionālo ziemas tusiņu Latvijas austrumos. Latvijas čempionāta pirmais posms rallijsprintā standartautomašīnām «Sarma» Gulbenes rajonā notiks no 31. janvāra līdz 1. februārim, turklāt jau pēc divām nedēļām, 14. un 15. februārī, šajos pašos ceļos Latvijas čempionāta autorallijā 2. posmā savu meistarību demonstrēs «lielā» rallija braucēji ar īstām sporta automašīnām.

Lielais orientēšanās brauciens

Portāla iAuto.lv rīkotais Lielais orientēšanās brauciens notiks 7. februārī. Pasākuma plāns – deviņās stundās jānobrauc aptuveni 600 – 800 kilometru, jāatrod un jānofotografējas aptuveni 60 – 70 punktos. Dalībnieki apmeklēs dažādas interesantas vietas, kurās, visticamāk, nav bijuši, – kultūrvēsturiskus objektus, bijušās PSRS armijas karabāzes utt.

Plānotā teritorija (kas tiks precizēta) – Vidzeme. Starts, iespējams, būs Bauskas rajona Iecavā. Piedalīties var ar jebkādu vieglo automobili, kuram izieta tehniskā apskate un kurš aprīkots ar CSN paredzētajām «lietiņām».

Ekipāža sastāv no, minimums, diviem cilvēkiem, bet var būt līdzbraucēji – tik, cik atļauj CSN (un drošības jostas). Obligāta prasība – digitālais fotoaparāts, kas spēj uzņemt vismaz 70 fotogrāfiju.

Ledus

skulptūru festivāls No 9. līdz 15. februārim Zemgales sirdī Jelgavā jūs gaidīs Starptautiskais ledus skulptūru festivāls! Kulminā-

cija, uz kuru īpaši vērts doties, – 14. februārī, Valentīna dienā. Šoreiz skulptūru tēma – «Mīlas galaktika». Dalībai festivālā apstiprinātas 15 komandas, pārstāvot deviņas valstis. Piedalīsies, piemēram, mākslinieks no ASV Stīvs Lesters, kurš ir pasaulē lielākā ledus skulptūru festivāla «Ice art» Fērbenksā, Aļaskā, dibinātājs. Viņš veidojis ledus skulptūras arī ziemas olimpiskajām spēlēm Lillehammerē 1994. gadā.

Viļņa – Eiropas kultūras galvaspilsēta

Viļņa no janvāra kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Šajā gadā plānots īstenot 120 mākslas un kultūras projektu, norisināsies vairāk nekā 900 pasākumu. Tos ievadījusi Viļņas gleznu galerijā atklātā izcilā gruzīnu mākslinieka Niko Pirosmani (1862 – 1918) darbu izstāde, kas apmeklētājiem būs pieejama līdz 31. maijam.

Foto: Agris Samcovs

Slēpošanas trases dimd «Žagarkalns» nedēļas nogalēs varētu būt atvērts līdz pat pulksten vieniem naktī.

Slēpošanas centrā «Baiļi» darbojas visas slēpošanas trases un arī kameršļūkšanas kalns.

Sestdienās «Baiļi» atvērti līdz pulksten 23.

«Reiņa trasē» darbojas bērnu parks ar pacēlāju, galvenā trase ar diviem pacēlājiem un iesācēju trase. Distanču slēpošanas aplis sagatavots divu kilometru garumā.

«Milzkalns» nedēļas nogalēs strādās līdz pulksten vieniem naktī un piedāvā galvenajā nogāzē trīs trases ar pacēlājiem, kā arī darbojas iesācēju kalniņš.

Distanču slēpošanu un slēpošanas trases no kalna cilvēki labprāt iemēģina arī Gaiziņkalnā, kas sestdienās strādās līdz pusnaktij.

Liela interese un rindas pie pacēlājiem izveidojušās slēpošanas kalnā «Lemberga hūte», kas atrodas Ventspilī.

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

20 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 20

1/22/09 6:48:09 PM

Celotajs

Māris Pūce

Taupības režīmā

Latvijas sporta deju finālists, vēl nesen kopā ar Aishu priecēja mūs TV 3 deju šovā «Dejo ar zvaigzni 2».

Iespaidīgākais ceļojums

– Viennozīmīgi brauciens uz ASV. Divos mēnešos paguvu redzēt vareno un bagāto aizokeāna zemi no dažādiem skatpunktiem.

Fantastiska brīvības, laimes, pārticības un pašapziņas izjūta.

Labākais ceļabiedrs

– Vienam nepatīk apkārt pa pasauli klejot. Labprāt ceļoju ģimenes lokā.

Sapņu galamērķis

– Noteikti vēlos aizbraukt uz pasaules modernās deju mūzikas klubu Meku – Ibizu (Spānijai piederoša sala). Gribas ar draugiem kārtīgi «patusēt» pa klubiem. Taču Ibiza nav tikai izklaides vieta, bet arī sala ar interesantu un labi saglabājušos dabu un vēsturi.

Spilgtākais atgadījums

– Man patīk slēpot tikpat daudz, cik dejot. Katru gadu braucu uz ārzemēm slēpot, jo Latvijā tas nav iespējams. Pērn Itālijā piedzīvoju neaizmirstamu piezemēšanos. Nobraucienā trasē biju nolēmis pagriezt uz tramplīnu. Lidojums bija iespaidīgs – gar acīm pazib koku galotnes, saule, debess. Pieceļos, nav ne slēpju, ne nūju, ne briļļu, bet kauliņi, paldies Dievam, vietā.

Tikai brīvajā lidojumā sapratu, ka tramplīns nebija parastais, bet atmuguriskais («back flip»).

Foto no personīgā albuma

Suvenīru kolekcija

– Ar tiem neaizraujos. Manuprāt, tie ir lieki krāmi, lai piepildītu telpu. Kaut ko jau esmu atvedis, piemēram, no Turcijas – tepiķi, bet no Spānijas – vēdekli un toreadora vesti.

Ieteikums ceļotgribētājiem

– Pirms došanās uz konkrēto vietu internetā vai grāmatu plauktos izpētīt informāciju un ceļā doties jau ar mērķi, ko vēlas redzēt, ko labāk laist garām. Daudzās vietnēs var atrast datus līdz pašiem sīkumiem: zinošākajam taksistam, lētākajām suvenīru bodītēm, gardākajām ēstuvēm.

21 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 21

1/22/09 6:48:29 PM

Nesežam majas!

am iek r p s ! īve ka Dz iesa nāt

ēģi

izm

Vasals

Latgolā!

Ideāla nedēļas nogale, klausoties ezera Tālu no civilizācijas Kad iebraucam klusajā latun vēju sonātē, nevis televizora vai pilsētas galiešu pagalmā, tik sārta kā pati trokšņos. Jauka atpūta, sarkanvīna vietā zemeņu oga pie apvāršņa parāsaņemot vērmeļu tējas trieciendevu, ēdot dās arī saimniece un tūlīt vedina zemenes ziemā un izbaudot neaizmirstamu uz rituālu telpu – divstāvu namiņu niedrēm aizsegta ezera kraspirts rituālu Ādama un Ievas kostīmā.

«Zemeņu krastiņi» – Krāslavas rajona Kastulinas pagasta viesu māja – vilina jau ar nosaukumu vien. Uzzinot plašo piedāvājumu – zemenes visu gadu, bioloģiskajā saimniecībā gatavoti saldo ogu produkti, zemeņu pirts rituāls, lauku SPA, masāžas ar māliem, nakšņošana brīvdienu mājiņā,– kājas pašas nesas to visu izbaudīt.

Pirms došanās uz Latgali tomēr gribu izzināt, vai tiešām zemenes dabūjamas arī šajā aukstajā laikā. Kādreiz pasakā «Divpadsmit mēneši» sērdienītei ziemā bija jālasa sniegpulk-

stenītes un jāatrod zemenes sniegā. «Zemeņu krastiņu» saimnieces Anitas balss telefona klausulē mani mierina – divpadsmit brāļi talkā nebūšot jāaicina. Pustonna zemeņu guldītas saimniecības saldētavā, lai jebkurā laikā tās varētu likt gan uz kārā zoba, gan ķermeņa kopšanas rituālā. Pirms brauc turp, jāievēro latgalietes dotie norādījumi – neko smagu neēst, no grādīgajiem pa gabalu, domāt tikai labas domas un būt pēc iespējas agrāk, jo rituāls ir laikietilpīgs un aizņemšot vismaz piecas stundas.

tā. Malkas krāsns karstais gaiss iesitas sejā, un aši tiekam aicināti atbrīvoties no visām drēbju kārtām, lai ietītos spilgtos, ar zemeņu ogām izraibinātos paladziņos. Mēs, trīs zemgalieši, kas četras stundas pavadījuši ceļā, apsēžamies uz košsārta dīvāna, iemērcam kājas karstā vērmeļu uzlējumā – katrs savas krāsas un izmēra bļodās, rokās turam auksta ūdens krūzes un izbrīna pilnām acīm veramies rituāla vadītājā. Uguns liesmiņas uzņēmušas līksmu danci omulīgās latgalietes acīs, kamēr viņa cītīgi cenšas stāstīt par ūdens dziednieciskajām īpašībām. Miesas

un gara attīrīšana ir sākusies.

Mums tiek iedalīti baltā māla gabali – mikli un vēsi, tepat no blakus dusošā ezera, kura tumšās dzīles stiepjoties līdz pat 47 metriem. No māla masas jāizveido tās dienas vēlēšanās. Izvirpuļoju kaut ko līdzīgu aplim ar porām un nosaucu to par veselību. Mana vēlēšanās saudzīgi tiek nolikta uz krāsns virsmas žūt, bet rokām sagādāts nākamais darbs – priedes koka vainadziņa pagatavošana. Sagataves sarūpētas, atliek noņemt mēru un ar skavotāju noslēgt loku, lai to varētu likt galvā. Anita skaidro, ka šī nav gluži rota, bet labs veids, kā noņemt lieko sasprindzinājumu un uzlabot garastāvokli.

Dvēseles tīrībai

Nemanot pienākusi kārta pirmajai lūgšanai – vainas izjūtas atbrīvošanai. Pēc tās – ceļš uz mazmazītiņo pirtiņu, kur knapi rūmes pieciem cilvēkiem. Gars tiek uzdots ar ūdens kausiņa lējumu uz zemē nokrautiem pirts akmeņiem, bet tveice izdzenāta ar izmērcētas liepas slotiņu. Rokās mums nonāk bļodiņa ar sāls un sodas maisījumu, kam pievienoti daži eļļas pilieni, – ar to jānorīvē viss grēcīgais ķermenis.

Kad pirmās sviedru lāses izdzī-

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

22 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 22

1/22/09 6:48:33 PM

«Zemeņu krastiņu» saimnieku Igora un Anitas Ruščenko ģimenē aug piecas atvases. Bērni ir pirmie, kas labprāt iemēģina kādu jaunu procedūru. Bez bailēm pēc pirts bērni atvēsinās gan sniegā, gan ezera āliņģī. tas un sārtums vaigos iegūts, ar plikām kājām pa sala stindzinošo zemi atgriežamies rituāla telpā.

Pēdas ātri mērcam karstajā zālīšu uzlējumā, kam pievienots rūgušpiens. Krūzēs šoreiz vērmeļu tēja.

Klausos Anitas vēstījumā par dabas ietekmi, kā arī nākamajā lūgsnā – par bailēm. «Mīļās bailes, piedodiet, ka es ielaidu jūs sevī. Jūs bijāt manī tik ilgu laiku.

Bailes par tuvākajiem, bailes par veselību, bailes par darbu, bailes par visu apkārt notiekošo. Mīļās bailes, šodien es jūs palaižu brīvībā...» līdzīgi kā priesteris no kanceles ar nemainīgu balss tembru skandina Anita.

Kārta otrajai iešanai pirtī.

Durstošs kadiķu slotas pēriens un 12 labu vārdu par sevi. Anita aizdurvē klausās, vai viss tiek izpildīts, kā nākas. Piesola tam, kurš labos vārdus neizvilinās no prāta krātuves, trīs reižu skrējienu apkārt mājai. Visu izdarām un kā no jauna radīti atgriežamies uz sarkanā zviļņa. Sākas masāža ar priežu un egļu čiekuriem, koka karotēm, līdz beidzot pa muguru kārtīgi tiek izvirpināts mīklas rullītis. Mūs aicina nobaudīt sarūpētās uzkodas – žāvēta speķa šķēles, skābētus kāpostus, kartupeļus ar kaņepju pavalgu, rūgušpienu, rupjmaizi, bet saldajā

Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 23

ir zemenes ar biezpienu un magonēm. Viss no pašu bioloģiskās saimniecības.

Atgādina raganu

Vainas izjūtu un bailes esam nogremdējuši tumšā ezera dzīlēs, tagad kārta dusmām.

Trešajā reizē pirtī sagaida ledū sasaldētas zemenes, kas jāizmanto vieglām masāžām, bet es atļaujos tās kāri ieslidināt mutē.

Gara sakārtošana beigusies, kārta miesai. Anita taujā, kurš pirmais likšoties uz lāvas kārtīgam pērienam, pēc kura jāgremdējas ezera ledusaukstajā ūdenī. Mani stindzina jau doma par šo peldi, taču apaļvaidze latgaliete nav pierunājama – bez tā rituāls nav noslēgts. Šā vai tā, pirmā neeju, bet nolemju palikt vērotājos. Sintētiskie peldkostīmi un peldbikses esot inde pirtij, tāpēc pirtniece visā savā kailumā gatavo slotu pēc slotas manam mīļotajam, kurš bez ierunām Ādama kostīmā liekas uz lāvas. Kad pērts ir gana, abi teciņus rikšo uz ezeru, kur plikumi tiek nosegti līdz pat kaklam. Esot izturams. Pienākusi mana kārta. Uz pirts akmeņiem tiek uzgāzta krietna ūdens deva, un pirmā pār manu muguru slīd liepas slota, kas domāta sievišķībai, tad ozola – aizsardzībai

Zemeņu pirts rituāls palīdz attīrīt gan garu, gan miesu.

Tas lieliski noņem spriedzi, uzlabo pašsajūtu un ļauj uzkrāt enerģiju krietnam laikam uz priekšu. Gadā esot jāapēd vismaz septiņi kilogrami svaigu zemeņu. «Zemeņu krastiņu» iemītnieki apgalvoja, ka apēdot vismaz divtik. Sārto ogu burvestība ir ielijusi viņos. Droši vien arī tāpēc tālās latvju austrumsētas ļaudis vienmēr smaida. un gudrībai, bet pēdējā – bērza, kam piemīt dziedējošas īpašības.

Esmu iespītējusies un palikusi pie sava – ezerā nedošos, tāpēc tieku aicināta gulties uz zemes. Ezers tomēr atnāk pie manis – Anita no ūdenskrātuves atstiepusi spaini ūdens un uzgāž uz galvas. Pēc tam atkal gūliens uz lāvas.

Visbeidzot kārta arī solītajām maskām. Ieziešanās ar baltajiem māliem, tad rūgušpienu, zemenēm notiek zem klajas debess.

Miesai atdziestot, izplestās poras savelkoties un visu iesūcot. Noteikumi ir arī ķermeņa mazgāšanai.

Dušā jānoskalojas bez ziepēm,

Uzziņai «Zemeņu krastiņi» atrodas: Krāslavas rajona Kastulinas pagastā, 14 kilometru no Aglonas uz Dagdas pusi;

piedāvā:

• izjust brīvību; • iepazīt sevi; • slidot; • meklēt zemenes zem sniega; • slēpot un vizināties ar ragavām; • griezties ledus karuselī uz ezera; • garšot zemeņu ēdienus; • baudīt zemeņu pirts rituālu; • izpaust savas radošās prasmes, darbojoties ar dabas materiāliem.

jo citādi viss labais tikšot pazaudēts, savukārt matiem šampūna vietā Anita atnes olas, ar kurām jāspodrina galvas rota. Miesai jāļauj nožūt, bet zīdainai ādai tiek pagādāti dažādi eļļas uzlējumi – kliņģerīšu, priežu pumpuru, kaņepju un citi. Anita uz krāsns sakarsējusi akmeņus, ar kuriem eļļas jāiemasē ādā. Šīs dienas baudām punktu pieliek sātīgas vakariņas, pēc kurām, ievīstījušies sarkanos halātos, dodamies ārā, lai pa kāpnēm sasniegtu savu guļvietu. Tiek piekodināts naktī uzpasēt krāsni, gultām sarūpēti elektriskie sildošie palagi, bet našķiem – sārti āboli. Nākamajā rītā gaiss istabā pamatīgi atdzisis.

Labprātīgi siltumu gādāt piesakās mazais, kas pēc tam apņemas iet arī izlūkos, vai brokastu galds ir klāts. Pēc pirts apetīte uzradusies ne pa jokam. Kad uzzinām, ka pankūku krāvums un svaigas zemenes rotā galdu, kājas pašas nes uz brokastu vietu. Iemalkojot pelašķu, priežu pumpuru, vīgriežu, vērmeļu, upeņu, aveņu dzinumu uzlējumu, secinu, ka pirts savu uzdevumu veikusi – uzturējusi miesas tīrību un veselību, kā arī attīrījusi un harmonizējusi dvēseli.

Sandra Danosa teksts un foto

23 1/22/09 6:48:37 PM

Tehnologijas Mobilā ierīce ar GPS

Pirmo reizi informācija par «Viliv S5 MID» parādījās pirms pāris mēnešiem, bet tagad jau pieejama arī tās tehniskā specifikācija. Šis jaunums var lepoties ar 1,33 GHz «Intel Atom» enerģiju taupošu procesoru, 1 GB operatīvo atmiņu, 4,8 collu skārienjutīgo ekrānu ar 800 x 480 pikseļu izšķirtspēju un iebūvētu GPS uztvērēju. Tiek solīts, ka ar vienu uzlādes reizi baterija to varēs darbināt sešas stundas. Diemžēl sākumā tas strādās ar ne pārāk pievilcīgu «Viliv» veidotu operētājsistēmu, bet vēlāk būs pieejama arī «Windows XP» operētājsistēma.

Dārgais no giganta

Spītējot ekonomiskajām krīzēm, mobilo sakaru gigants «Nokia» prezentējis ekskluzīvu mobilā telefona modeli – «8800 Gold Arte». Slaidera tipa telefona korpuss pārklāts ar 18 karātu zeltu, un abās pusēs iestrādāti arī ādas elementi. «Nokia 8800 Gold Arte» atbalsta 3G sakarus, un tas aprīkots ar 2 collu OLED ekrānu ar 320 x 240 pikseļu izšķirtspēju, 4 GB iebūvēto atmiņu, 1000 mAh litiju jonu bateriju un 3,2 megapikseļu fotokameru, kā arī telefonā iestrādātas multimediju atskaņošanas iespējas. Pagaidām netiek ziņots, kāda būs šā telefona cena.

Lai draugi

IERAUDZĪTU tavu seju

Mūsdienās populārākie, lētākie un jautrākie saziņas veidi nav iedomājami bez tīmekļkameras. To var izmantot, lai uzņemtu un nosūtītu digitālas fotogrāfijas un videoklipus, kā arī veiktu videozvanus ar interneta starpniecību.

Tādēļ piedāvājam dažus ieteikumus, kā sev sagādāt šo prieku.

Tu dzirdi, kā citi par to runā. Draugi un kolēģi jau tagad ar to nodarbojas. Arī tu vēlies piedalīties šajā aizraujošajā pasākumā, ko sauc par videozvanu? Bet tu mazliet baidies, jo īsti nezini, ar ko sākt un kas būtu jāzina?

Tirgū tās parādījās jau pirms desmit gadiem, šajā laikā notikusi pamatīga attīstība. Veikalā ir tik daudz dažādu tīmekļkameru, var būt pat ļoti grūti izvēlēties sev pareizo. Vairumam cilvēku būtiskie elementi tīmekļkamerā ir attēla un skaņas kvalitāte. Lielākoties dārgāka tīmekļkamera nodrošinās labākus rezultātus, jo tajās ir augstākas kvalitātes komponen-

būs attēli. Taču megapikseļi vien nenodrošina augstas kvalitātes attēlu, tajā būtisks ir arī matricas izmērs un citas lietas.

ti – lēcas un jaunākā program- Augstas izšķirtspējas matūra, lai novērstu atbalsi un (HD) video Jēdziens HD attiecas uz apkārtējo troksni. Pirmais solis pareizās tīmekļkameras izvēlē ir jebkuru videosistēmu, kuras dažādu ar šīm tehnoloģijām sais- kvalitāte ir augstāka par vidējo. tītu jēdzienu un iespēju apguve. Daudzām tīmekļkamerām ir HD iespēja, bet tas parasti nozīmē spēju uzņemt attēlus vai ierakstīt Megapikseļi Jeb viens miljons pikseļu ir HD video, nevis HD video pārpunktiņu skaits digitālā attēlā. Jo sūtīt tīklā. Tas ir tāpēc, ka mūsvairāk megapikseļu, jo skaidrāki dienās interneta savienojumiem

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

24 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 24

1/22/09 6:48:43 PM

joprojām nav nepieciešamās objektu – cilvēka seju –, kurš atjaudas, lai pārraidītu ar HD video rodas ekrāna vidū. Kad objekts kustas, tīmekļkamera automātissaistīto datu apjomu. ki tam seko un ļoti ātri atjauno Videokonference/video fokusu. Automātiskā fokusēšana zvans būs labākā izvēle tiem cilvēkiem, Videozvans ir divu cilvēku sa- kuri videozvana laikā vēlas pieruna, atšķirīgās vietās izmantojot celties no krēsla un pakustēties, datortīklus, lai pārraidītu audio demonstrēt attēlus vai kādu un video datus. Videokonference mākslas darbu, kā arī tiem, kuri ir tieši tas pats, vien sarunā pie- ar tīmekļkameru grib uzknipsēt dalās vairāk nekā divi dalībnieki. tuvplāna fotoattēlu.

Tīmekļkamerām lielākoties ir instalēts mikrofons. Ja ne, būs va- Plastmasas un stikla lēcas jadzīgas austiņas ar mikrofonu.

Domājot par tīmekļkameras Tūlītēja ziņojumapmaiņa kvalitāti, viens no būtiskākajiem Tīmekļkameras izmanto prog- aspektiem ir tieši lēcas kvalitāte, rammatūru, kura saucas IM, tā jo tā nosaka, cik daudz gaismas ir vide zvanu pamatā. Te runa tīmekļkameras sensors saņem, ir par tādām IM programmām līdz ar to nodrošina attēla skaidrīkā «Skype» un «Windows Live bu un detaļu pakāpi. Stikla lēcas Messenger», kas ir bezmaksas, ir labākas par plastmasas, jo pēun arī videozvani tajās bezmak- dējās bieži vien izkropļo attēlu. sas. Videozvani būs iespējami, līdzko tiks instalēta nepiecieša- Galda un portatīvās tīmekļkameras mā IM programmatūra.

Ja tīmekļkameru galvenokārt Automātiskais vēlaties lietot mājās, pieejams vai manuālais fokuss plašs dažāda veidola un lieluJaunākajām tīmekļkamerām ma galda tīmekļkameru klāsts. mēdz būt automātisks fokusa Portatīvā datora lietotājam būs mehānisms, kas centrējas uz to loģiskāk izmantot tīmekļkameru,

kas konstruēta darbam ar klēpjdatoru. Lielākoties tās ir mazākas un var piespraust pie ekrāna augšas.

Kā atrast visizdevīgāko

Atceries, ka vienmēr ir prātīgi mazliet papētīt situāciju, pirms pirkt tīmekļkameru. Laimīgā kārtā tagad daudz kas uzzināts par attiecīgo terminoloģiju, un tas nozīmē, ka pirmais solis jau sperts.

Taču kādā nozīmē viena tīmekļkamera ir labāka par citu?

Kā vari zināt, kura ir laba, kura – labāka, kura – vislabākā? Un cik tas viss maksās?

Ja videozvani lietotājam ir jauna joma, varbūt pareizā izvēle būs pamata tīmekļkamera, kuru vari atļauties. Tai būs standartveida lēcu sistēma un iebūvēts mikrofons. Tāda maksās mazāk par 25 latiem.

Ja vēlies izdot mazliet vairāk naudas, meklē tīmekļkameru ar stikla lēcu un augstākas kvalitātes programmatūru gaismas un skaņas noregulēšanai.

Inga Karlinska Foto no reklāmas materiāliem

Pieskārieni jaunā dimensijā

«Microsoft» sadarbībā ar Japānas kompāniju «Mitsubishi» izstrādājis jaunu skārienjutīgo ekrānu tehnoloģiju ar nosaukumu «LucidTouch». Tā atšķiras galvenokārt ar to, ka ekrāns tiek vadīts no aizmugures, nevis no priekšas, kā esam pieraduši.

Pirmais koncepts prezentēts jau pirms gada, bet tad tas vēl nebija līdz galam izstrādāts, turklāt šo ekrānu izmēri vēl bija salīdzinoši lieli, toties tagad tie pieejami krietni mazākā – 2,4 collu – izmērā. «Microsoft» apgalvo, ka mazām ierīcēm, darbojoties ar skārienjutīgo ekrānu, ar roku tiek aizsegta liela tā daļa, toties «LucidTouch» šo problēmu atrisina.

Videozvanu etiķete Arī tad, ja kāds apgalvojis ko citu, patiesībā izskats ir svarīgs. Pirms sākt videozvanu, sakārto matus un pārliecinies, ka drēbes ir tīras.

Uzmanies ar ķermeņa valodu. Atceries, ka citi to redz, un skatīšanos debesīs un ņirgšanu uzreiz pamanīs.

Nekādas ēšanas! Neviens nevēlas skatīties, kā sarunu biedrs aprij veselu paku čipsu. Tāpat – nekādu košļeņu.

Centies demonstrēt ieinteresētību. Neskaties pulkstenī, neliec kājas uz galda, nezīmē ķinķēziņus uz papīra. Arī tad, ja pēc dabas esi nemierīgs, vismaz izliecies, ka tevi interesē tas, ko otrs cilvēks saka.

Padomā par savu apkārtējo vidi. Varbūt fonā ir kaut kas tāds, kas novērsīs uzmanību, – netīrs krekls uz krēsla, dīvains mākslas darbs utt.

Novērs pārāk daudz fona trokšņa. Labāks rezultāts būs tad, ja videosaruna notiks klusā vidē.

Pārbaudi gaismas. Lai nodrošinātu labāko videokvalitāti, izmanto labi apgaismotu telpu un dienas laikā centies nesēdēt tā, lai aiz muguras būtu logs.

Soma – palīgs datoram

Bieži gadās situācijas, kad portatīvā datora baterija izlādējas visnepiemērotākajā brīdī, bet nevienas elektrības kontaktligzdas tuvumā nav. Šo problēmu atrisina «Voltaic» ražotā «Generator» portatīvo datoru soma, kas viscaur pārklāta ar saules baterijām un spēj ģenerēt elektrību. Šīs datorsomas priekšrocība ir tāda, ka tā uzlādēs datora bateriju brīžos, kad tas tiek pārvietots no vienas vietas uz citu, kā arī to var izmantot kā enerģiju ražojošu saules paneli. Ja vēlēsieties iegūt savā īpašumā «Voltaic Generator» datorsomu, nāksies šķirties no 499 ASV dolāriem.

25 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 25

1/22/09 6:48:46 PM

Auto Foto: Āris Cēders

Gaišā ceļa

rādītāji Pieredze liecina, ka jaunu automašīnu gaismas avotu darbība nerada problēmas.

Efektivitāte samazinās ekspluatācijas gaitā. Ko darīt, ja lukturu izstarotā gaisma atgādina vārgu sveces liesmu?

Uz šo jautājumu «Dzīvespriekam» palīdzēja atbildēt pieredzējušais automehāniķis Haralds Sauka. Viņš uzsver, ka iespējami vairāki iemesli, kāpēc automašīnas lukturi nedod tik daudz gaismas, cik pienākas.

Ziemā, kad debesis ir tumšas lielāko diennakts daļu, auto lukturu loma pieaug. Protams, dienā, kad jāpārvietojas ar iedegtām tuvajām gaismām, pretī braucēji tās ieraudzīs, pat ja lukturos būs pamatīgs defekts. Situācija kļūst daudz nopietnāka, ja jābrauc tumšajās diennakts stundās. No gaismas avotu tehniskā stāvokļa bieži vien atkarīgs daudzu satiksmes dalībnieku liktenis.

«Paslēptā» gaisma

«Ja auto īpašnieks secina, ka gaismas atdeve no lukturiem ir pārāk maza, tas nav iemesls, lai sāktu domāt par to nomaiņu vai pat ksenona gaismekļu iegādi,» skaidro speciālists. Jāsāk ar to, ka jāpārliecinās, vai lukturi ir pietiekami caurspīdīgi. Visbiežāk par nepietiekamu gaismas atdevi sākam sūdzēties pēc brauciena pa dubļiem klātu ceļu. Darbinot lukturus, tie sasilst, un uz tiem nonākušie dubļi ātri vien izveido gaismu necaurlaidīgu biezu kārtu. Ideālā gadījumā to var dabūt nost mazgājot. «Prakse liecina, ka, braucot ziemas apstākļos,

Spožumu zaudējušiem plastmasas lukturiem gaismas caurlaidības spēju var atjaunot, tos pulējot. Bet, ja bojāta stikla luktura virsma, līdzēs tikai tā nomaiņa pret jaunu (pa kreisi – vecais lukturis, pa labi – jaunais) Foto: Edgars Sauka pielipušos netīrumus nenotīrīs ar speciālām lukturu mazgāšanas sprauslām aprīkoti braucamie,» turpina H.Sauka. Mazgājamā šķīduma spiediens šādas ierīces maģistrālajos vados ir neliels, un tas tiks galā vienīgi tad, ja dubļi nebūs piekaltuši pie lukturu virsmas. Ko šādā gadījumā dara autovadītāji? Ņem rokās lupatu un mēģina dubļu kārtu noslaucīt.

Ja lukturi ir no stikla, slaucīšana tiem neko ļaunu nenodarīs. Problēmas rodas, ja tie ir plastmasas. Šajā gadījumā lupata kopā ar dubļiem veido abrazīvu virsmu, kas slaukot lukturu virsmā rada nelielus skrāpējumus. Ar laiku švīku sarodas tik daudz, ka tās sāk traucēt normālai gaismas plūsmai.

Tomēr šāds defekts nav sprie-

dums lukturiem. No skrāpējumiem iespējams tikt vaļā, lukturu virsmu pulējot, tas laika ziņā aizņem aptuveni divas stundas. Nav nepieciešams lukturus demontēt.

Procedūra ir līdzīga, kā pulējot virsbūves krāsojumu. Protams, atšķiras tehnoloģija un izmantotie abrazīvie materiāli.

Liktenīgā aukstā duša

Ja ir problēma ar plastmasas lukturiem, varbūt daudz drošāki ir no stikla izgatavotie? Izrādās, stikla lukturiem ir bīstamas krasas temperatūras svārstības. Piemēri tālu nav jāmeklē. Pietiek aukstā ziemas rītā ieslēgt tuvās gaismas.

Var notikt arī pretējais – braucot uz karstas lukturu virsmas nonāk ledusauksts peļķes ūdens. Visu minēto gadījumu rezultātā parādās plaisas, kuras praktiski nav iespējams aiztaisīt.

«Spēkā likumsakarība – jo

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

26 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 26

1/22/09 6:48:50 PM

lukturi novietoti tuvāk zemei, jo lielāka iespēja, ka tie tiks bojāti,» skaidro meistars. Interesanti, ja tuvo gaismu vietā autovadītājam ir ieradums lietot iedegtus miglas lukturus, tie šādi biežāk tiks arī sabojāti, jo uz tiem gandrīz nepārtraukti nonāk ceļa virsmas aukstais ūdens. Neesot arī nozīmes automašīnas markai, jo lukturus zemu novieto praktiski visi autoražotāji, un ne vienmēr servisa stacijās ieplīsušo nomaiņa tiks uzskatīta kā garantijas remonts.

Problēma iekšpusē

Bieži vien problēmas rodas ne vien no ārpuses, bet arī lukturu iekšpusē. Jāatceras, ka plaisas var parādīties ne tikai to virsmā, bet arī korpusā, kas paslēpts automašīnas virsbūvē. Pa šādām plaisām lukturī var nonākt mitrums, kas savukārt visbiežāk bojā atstarotājus vai to virsmu padara «matētu». Tādējādi samazinās lukturu gaismas atdeve.

Vai šādi bojājumi ir remontējami?

Tas atkarīgs no to rakstura un cik tālu vaina būs ielaista. Ja nav bojāts atstarotājs, iespējams uzmanīgi lukturi izjaukt, izžāvēt un plaisu korpusā aizlīmēt ar kādu plaši pieejamu kompozītlīmi.

Lampas nomaiņa – tas ir nopietni!

Ko darīt, ja no ārpuses nekas neliecina par luktura bojājuNomainot halogēna lampu, tās kvarca stikla kolbu nedrīkst aiztikt ar rokām. Pretējā gadījumā uz tās paliek taukaini nospiedumi, kas aizkavē pareizu gaismas atdevi. miem, tomēr to gaismas atdeve ir neapmierinoša? Kā skaidro H.Sauka, iespējams, vainīga ir ražotāja neveiksmīga gaismas avota konstrukcija. Tas gan notiek ļoti reti. Visbiežāk vaina meklējama citur, piemēram, ekspluatācijas laikā samazinās kvēldiega gaismas atdeve. Pēc aptuveni 200 darba stundām šāda tipa lampu gaismas atdeve būs tikai aptuveni 70 procentu no jaunas. Tātad – jāgādā jauna.

Iespējams, lampas nomaiņa nedod cerēto rezultātu. Daudzi pat nenojauš, ka vaina ir halogēn­lampas nepareizā no-

maiņā. Atcerieties – nedrīkst ar pirkstiem pieskarties tās kvarca stikla kolbas daļām! Pretējā gadījumā uz tās paliek taukainas pēdas, kas ievērojami samazina gaismas atdevi.

Mainām jaunu!

Automašīnas ekspluatācijas gaitā var rasties pietiekami daudz problēmu, kas izraisīs sliktāku lukturu gaismas atdevi.

Piemēram, gaismas izkliedētāji ir pietiekami trausli, lai tiktu bojāti pat niecīgas avārijas dēļ. Pietiek neveiksmīgi «noparkoties».

Ir dzirdēti autoīpašnieku stāsti, ka izcili sava aroda pratēji varot salabot bojātu lukturu gaismas izkliedētāju. «Cik zinu, pastāv tikai teorētiskas cerības, ka šādi atjaunota luktura gaismas atdeve būs tāda pati kā neremontēta,» komentē speciālists. Šajā gadījumā būs vien jāpārvar nevēlēšanās tērēties un jāiegādājas jauns lukturis.

Nobeigumā atgādināsim, ka pareizi funkcionējoši automašīnas gaismas avoti ne tikai sniedz vadītājam nepieciešamo braukšanas komfortu, bet arī drošību citiem ceļu satiksmes dalībniekiem.

Edgars Sauka

Autoziņas Apdrošinātājiem izdevumi

Saskaņā ar Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja datiem pērn deviņos mēnešos apdrošinātāji pieņēmuši 41,2 tūkstošus lēmumu par zaudējumu atlīdzību ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem. Kopējā piekritušo atlīdzību prasību summa – 29,2 miljoni latu, kas ir par 33% vairāk nekā 2007. gadā šajā laika posmā. Vidējās atlīdzības izmaksas lielums par apdrošināšanas gadījumu audzis par 30% un no 607,78 latiem 2007. gada deviņos mēnešos, pērn sasniedzot 792,48 latus. To skaidro ar ārstēšanās pakalpojumu sadārdzināšanos, kā arī transportlīdzekļu remonta izmaksu kāpumu.

Kurš būs «zaļākais» automobilis?

Konkursa «Gada pasaules automobilis» organizatori publicējuši sarakstu ar 22 titula «Gada zaļākais automobilis 2009» pretendentiem. Konkursā piedalās ekoloģiski «vistīrākie» modeļi.

Sarakstā iekļauti tādi ne izmēros mazākie auto kā «Audi Q7 3.0 TDI», «BMW 335d Blue Performance» un «Chevrolet Tahoe/GMC Yukon Hybrid». Starp pretendentiem ir arī īsti mazauto – «Citroen C1», «Mini Cooper D», «Mitsubishi iMiEV», «Smart Ed» un «Toyota iQ». Visinteresantākie, pēc daudzu ekspertu domām, šajā sarakstā ir pilnīgi elektrificētie «Tesla Roadster», «Fiat Palio Weekend Electric» un «Mini E», kā arī sporta kupeja «Mazda RX – 8» un ģimenes auto «Honda FCX Clarity», kuri kā degvielu izmanto ūdeņradi. Pārējie pretendenti lielākoties ir dīzeļautomobiļi un auto ar hibrīdiekārtām. Uzvarētāji tiks paziņoti 2009. gada 9. aprīlī Ņujorkas autosalonā.

Auto biznesa cilvēkiem

Latvijas biznesa laikraksta «Dienas Bizness» un portāla www. db.lv lasītāji pirmo reizi izvēlējuši gada «Biznesa auto». Ar pārliecinošu balsu vairākumu uzvaru svinējis «Volkswagen Passat CC». Šī četrdurvju kupeja aptaujā konkurēja ar 15 citiem gada jaunumiem, tostarp tādiem populāriem automobiļiem kā «Mercedes Benz C – klase», BMW 3. sērija, «Audi A4 Avant» un citiem. «Volkswagen» uzvarēja visās balsojuma kategorijās – visvairāk punktu, visvairāk balsu un visaugstākais vidējais novērtējums. Turpmāk balvu šajā nominācijā plānots izcīnīt katru gadu. «Passat CC» var aprīkot ar pieciem dažādiem dzinējiem ar jaudu no 140 līdz 300 zirgspēkiem.

Foto: www.motortrend.com

27 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 27

1/22/09 6:48:53 PM

Mana filma Kadru, kas atgādina gleznas, filmā «Austrālija» ir daudz.

Attēlā – galveno lomu atveidotāji Nikola Kidmena un Hjū Džekmens.

Dižciltīgu dāmu

«Austrālija»

(Austrālija, ASV) Romantisks mīlas stāsts krāšņu, panorāmisku ainavu un dramatisku notikumu fonā. Titullomā – ekrāna dīva Nikola Kidmena.

Filma pārsteidz ar operatoru apbrīnojamo darbu, kas ļauj izjust tālā kontinenta kolorītu, uzburot izsmalcinātu un niansētu dabas tēlu ar etniskiem akcentiem. Režisors – austrālietis Bezs Lurmens. Filmā «Austrālija» sižetu, kas nevar lepoties ar oriģinalitāti, talantīgais meistars pārvērtis baudāmā mākslas darbā. Notikumi risinās 20. gadsimta 40. gados, kad Eiropu plosa Otrais pasaules karš. Austrālijā ierodas eleganta angļu aristokrāte Sāra Ešlija, kas mantojusi rančo. Izrādās, ka fermu un mantotos ganāmpulkus jau nolūkojuši vietējie iedzīvotāji. Ar dzelžainu gribasspēku apveltītā dāma sāk cīņu par savām likumīgajām tiesībām. Kā saukts, protams, parādās palīgs neatvairāma lopu gana izskatā. Viņu spēlē austrālietis Hjū Džekmens. N.Kidmenas iemiesošanās Sāras tēlā tuvojas pilnībai, bet H.Džekmens ir līdzvērtīgs partneris. Abi aktieri spēlē ar milzīgu pašatdevi. Lopu gana un aristokrātes attiecības veidojas bezgala grūtā ceļojumā. No Austrālijas vienas malas uz citu viņi pārdzen ganāmpulku.

Filmas sižets ir tikai karkass, uz kura balstās piesātināta dramaturģija, teicami izturēts temps, iespaidīgi gaismu, skaņu, krāsu efekti un titullomu izpildītāju teicama spēle. Pie vērtībām vēl jāmin cilvēcīgā intonācija, ar kādu režisors uzrunā skatītājus.

pārdrošās spēles

Foto: www.forumcinemas.lv

Kinoteātros šomēnes un arī februārī joprojām var noskatīties filmas «Austrālija» un «Hercogiene». Episkā lente par angļu lēdijas un kovboja attiecībām risinās krāšņu Austrālijas ainavu fonā, bet britu vēsturiskā drāma ar izcili skaistiem tērpiem veltīta Devonšīras hercogienei, kas jau 18. gadsimtā iestājās par sieviešu tiesībām.

Keira Naitlija filmā «Hercogiene» apliecina dramatiskas aktrises talantu.

«Hercogiene» (Lielbritānija) Izsmalcināts mākslas darbs no pirmā līdz beidzamajam kadram. Stilistiski tīrs un dzidrs kā kristāls. Tā nav parasta kostīmfilma Lielbritānijas karaļnama dzīvi aprakstošo darbu sērijā. Filma atspoguļo Devonšīras hercogienes Džordžeinas Spenseres biogrāfi-

jas skandalozākos faktus, nepārvēršoties par banālu melodrāmu ar mīlas trīsstūri centrā. Darbība risinās 18. gadsimtā. Nesaprotami, kādēļ skatītāji un kritiķi meklē atsauces uz princeses Diānas dzīvi. Vienīgā līnija ir ciltskoks, jo princese ir cēlusies no Spenseru dzimtas. Izcilais britu teātra un kino aktieris Ralfs Fainss filmā nospēlējis vienu no savām

labākajām lomām – despotisko pusmūža hercogu Viljamu, kurš apprec pavisam jauniņo Džordžeinu. Fainsa lakoniskajam stilam un spēles manierei ir grūti atrast analogus. Dramatiskas aktrises lielisku potenciālu demonstrē Keira Naitlija, kurai ir tikai 23 gadi. Hercogienes tēlā viņa atspoguļo izjūtu kontrastainu gammu no meitenīgas koķetērijas līdz vīra pazemotai, taču pašcieņu saglabājušai sievietei.

Uz ekrāna var ieraudzīt arī citas pazīstamas sejas, piemēram, Dominiku Kūperu, Šarloti Remplingu.

Sižets gana intriģējošs un pārņem savā varā, tādēļ atturēšos no izklāsta, lai netraucētu katram iedziļināties attiecību labirintā. Filma uzņemta ļoti meistarīgi. Režisors – dokumentālists Stīvs Dibs. Jau krietnu laiku nav redzēts vizuāli tik izteiksmīgs Eiropā tapis darbs.

«Revolūcijas ceļš»

Psiholoģiska drāma par laulāta pāra attiecību krīzi. Galvenajās lomās – Keita Vinsleta un Leonardo di Kaprio. Šo duetu pirms vairāk nekā desmit gadiem redzējām filmā «Titāniks».

Darbība risinās pagājušā gadsimta 50. gados ASV, no kurienes pāris vēlas pārcelties uz Franciju.

Režisors Sems Mendess.

Aina Ušča Foto: www.forumcinemas.lv

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

28 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 28

1/22/09 6:48:55 PM

Jaunas izrad es

Romantika un šoks

Gunāra Janovska laiks

Lai gan ir problēmas ekonomikā, teātros jaunais gads sācies ar pirmizrādēm. Jaunus iestudējumus skatītāju vērtējumam nodevuši vai visi profesionālie teātri.

Janvāri varam uzskatīt par latviešu trimdas autora Gunāra Janovska laiku mūsu teātros.

Valmierā un Rīgā pirmizrādes piedzīvojuši divi viņa literāro darbu dramatizējumi.

Nacionālajā teātrī jauniestudējums ir režisores Indras Rogas sagatavotais Ingas Ābeles dramatizētais Gunāra Janovska darbs «Uz neatgriešanos». Literatūrkritiķi to atzinuši par vienu no skaistākajām versijām latviešu literatūrā par Romeo un Džuljetas tēmu.

«Uz neatgriešanos»

Režisore Laura Groza pārsteidz Dailes publiNacionālajam teātrim Inga Ābele dramatizējusi G.Janovska ku ar pirmizrādi, kuras romānu «Uz neatgriešanos». To iestudējusi režisore Indra Roga, nosaukums vien ir ko savdabīgu skatuvisko ietērpu veidojis Gints Sippo. Izrādes galvevērts. Tā ir mūsdienu teātra nie varoņi ir baltvācu meitene Zigrīda un latviešu puisis Jānis.

Viņas vecāki ir bagāti, viņš dzīvo kopā ar tēvu, kara invalīdu. Sociālā atšķirība tomēr nav izšķirošā, jo ir 1939. gads, teorētiski iespēja dzīvē ko sasniegt ir visiem. Tomēr jaunieši nevar būt kopā, jo Vācijas vadonis aicina baltvāciešus atgriezties senču zemē.

Savukārt Latvijas vadonis pat mudina vāciešus doties prom «uz neatgriešanos». Nevis sadzīve, bet laikmeta grieži pavēršas pret abu jauniešu mīlestību.

kulta figūras Marka Reivenhila pirmā un vispazīstamākā luga «Shopping&fucking».

Autors izmanto teātri kā platformu, uz kuras runāt par šodienas aktuālajām problēmām. Te valda vaļīga leksika un ekstrēmas tēmas: vardarbība, sekss, narkotikas,

netradicionāla seksuālā orientācija. Luga ir kā sitiens pakrūtē, kas piedāvā ārstniecisku šoka terapiju.

Janvārī Dailes teātrī vēl viena pirmizrāde.

Nacionālā teātra izrādē «Uz neatgriešanos» interesantus skatuviskos tēlus izveidojuši jaunie aktieri Artūrs Krūzkops (no kreisās), Inga Misāne un Kaspars Zvīgulis.

Režisors no Maskavas Romans Kozaks piedāvā darbu «Spēlmanis. Kūrorta piedzīvojumi», kas

veidots par Fjodora Dostojevska romāna «Spēlmanis» motīviem.

Tas daudzējādā ziņā ir autobiogrāfisks romāns, ko krievu ģēnijs raksta, lai tiktu vaļā no saviem spēļu parādiem. Krievisks vēriens fantāzijās par Dostojevska pieteiktajām tēmām nosaka R.Kozaka skatuves versiju. Fantastiskajā, dīvainajā, neprātīgajā mīlas stāstā iesaistās spēle un tās noslēpumi. Šā vai tā, bet atrisinājumam jānāk. Katastrofas gaidas saspīlē gaisotni. Viens ruletes rata apgrieziens – un viss var mainīties.

Artūrs Skrastiņš Dailes teātra jaunākajā iestudējumā «Spēlmanis. Kūrorta piedzīvojumi».

m

! a k sa eka

ri esp zīv

D

ie

«Gredzens uz tilta»

Valmieras drāmas teātrī šomēnes skatītāju vērtējumam nodots romāna «Helmī» dramatizējums. Režisors Varis Bralsa, kurš ir arī dramatizējuma autors, tam devis skatuves vārdu «Gredzens uz tilta».

Vāciete Helmī un latvietis Ojārs satiekas vilciena kupejā. Nejauša izpalīdzība, notēlojot radu priekšā laimīgu laulātu pāri, pamodina sapņus, kas var piepildīties, bet var arī nepiepildīties. Darbs veidots kā romantisks mīlas stāsts, kurā netrūks dēku, avantūras un citu piedzīvojumu. Valmierā šis ir jau trešais G.Janovska darbu dramatizējums. Skatītāji tur redzējuši izrādes «Sōla» un «Izdedži».

Vilnis Auzāns Foto: Gunārs Janaitis un no Dailes teātra arhīva

29 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 29

1/22/09 6:48:58 PM

Mana gramata Lilita Lauskiniece, Latvijas Kultūras akadēmijas režijas maģistrantūras studente

Nu jau iznākuši vairāki atkārtoti K.Bobēna esejas izdevumi.

Manu apbrīnu izraisa poētiskā forma, ko autors izmanto, stāstot par A.Franciska Dieva meklējumiem. Pirmo teikumu grāmatā, lai cik reižu tas lasīts, nespēju uztvert bez saviļņojuma skudriņām: «Bērns ar eņģeli devās ceļā, un suns viņiem sekoja.» Trīs simboliskie tēli ietver sevī asociāciju bezdibenīgu dziļumu – absolūtu pazemību, ko pauž suns, Dieva neredzamo klātesamību, ko iemieso eņģelis, un bērna bezrūpīgo paļāvību.

Bērns ceļā ar eņģeli un suni

Putnu simboliskie tēli

kad lasītajiem darbiem. Tā man ir ļoti personiska grāmata, kas apbur ar izteiksmes vienkāršību, maigumu, klusumu un siltumu.

Esmu neskaitāmas reizes citējusi tās fragmentus, bet joprojām nespēju atrauties no teksta. Tas ir neizskaidrojami, taču grāmatas pie manis vienmēr «atnāk» Vienkāršība pašas. Pirms dažiem gadiem un maigums veikalā uzmetu skatienu plaukFranču autora Kristiāna Bo- tam un ieraudzīju tikai «Visuzebēna grāmata, kaut arī ārēji neci- mais». Tobrīd neviena cita grāla, ir viens no vismīļākajiem jeb- mata manu uzmanību nesaistīja.

(Kristiāns Bobēns «Visuzemais». Apgāds «KALA Raksti») «Jau ilgus gadus nebeidzu domāt par Asīzes Franciska personību. Viņš mani interesē arī no kristietības vēstures viedokļa, bet Franciska «Sprediķis putniem», manuprāt, ir fascinējošs.

Izlasi!

m

! a k sa

Grāmatā mani uzrunā veids, kā A.Francisks meklē savu Dievu, metoties izpriecās, vīnā, naudas vilinājumā. Kopš viduslaikiem nekas nav mainījies. Arī mēs rīkojamies tāpat, līdz atskārstam patiesību. Franču rakstnieka darbā visvairāk aizrauj putnu tēli. To simboliskā nozīme mani allaž interesējusi gan literatūrā, gan vizuālajā mākslā. Bībelē esmu atradusi zīmīgu paralēli – putni, dzīvnieki un cilvēki ir radīti vienā dienā. Putni sasaista zemi ar debesī. Tās ir vienīgās būtnes, kas spēj pacelties augstumos, kur aizlido cilvēku domas. Savā «Sprediķī putniem» A.Francisks

saka: «Mani brāļi putni, jūs esat Dievam parādā daudz pateicības, un Viņš vienmēr un visur jums ir jāteic un jāslavē, tāpēc ka jūs varat brīvi lidot, kur gribēdami...»

Eseja ar mirdzumu

Reiz vokālās grupas «Putni» koncertā izdzirdēju skaņdarbu «Asīzes Franciska lūgšana putniem». Biju ļoti izbrīnīta, ka tāda kompozīcija eksistē un to sacerējis jauns latviešu autors. Esmu skaņdarbu ierakstījusi un klausos, kad kārtējo reizi pārlapoju K.Bobēna grāmatu un domāju par A.Francisku.

Ja man vajadzētu savas izjūtas raksturot vienā teikumā, es sacītu, ka «Visuzemais» ir dvēseliskas mīlestības apmirdzēta grāmata. Esmu lasījusi arī Johana Jorgensena apceri «Svētais Asīzes Francis», tomēr K.Bobēna eseja manā literāro šedevru sarakstā paliek nepārspēta. Es vadu bērnu un jauniešu teātra studiju «Savējie» un joprojām ticu, ka piepildīšu savu sapni, iestudējot poētisku uzvedumu par Asīzes Francisku.»

Lilitu Lauskinieci uzklausīja Aina Ušča Foto: Ivars Bogdanovs

ka

rie esp v ī z

D Sanita Jemberga, Pauls Raudseps, Gunta Sloga «VVF. Vairas VīķesFreibergas politiskā biogrāfija» Apgāds «Dienas grāmata».

Laikraksta «Diena» žurnālisti, kuri V.VīķesFreibergas prezidentūras laikā viņu vērojuši tuvplānā, uzrakstījuši dokumentālu pētījumu par politiķes darbību ilgstošā laika posmā.

Autori pievēršas arī dažiem vēl neatbildētiem jautājumiem.

ie

Ildefanss Falkoness

«Jūras katedrāle»

Apgāds «Dienas grāmata» Barselonas vecpilsētā atrodas brīnišķīgā Dievmātes Marijas baznīca. Tajā allaž jūtama viegla ziedu smarža, bet pagalmā ganās zosis. Netālu ir arī Marijas Jūras katedrāle. Spāņu autors, romānā aprakstot abu celtņu būvniecības periodu, iemūžina Katalānijas vēstures izšķirošus notikumus, kas risinās 14. gadsimtā. Grāmata 2006. gadā tika atzīta par Spānijā vislasītāko.

Stefānija Meiere

«Krēsla»

Apgāds «Zvaigzne ABC» Netverami maigs un trausls mīlas stāsts. Nevajag ticēt apgalvojumam, ka tā ir pusaudžiem adresēta grāmata par vampīriem.

Patiesībā romāns ir tests pieaugušajiem, lai pārliecinātos, vai mūsos vēl ir dzīvs jūtīgums, spēja mīlēt un ziedoties.

Emocionāli nobriedis lasītājs vampīrus, visticamāk, uztvers kā domu formas.

D z ī v e s p r i e k a m 01-02/09

30 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 30

1/22/09 6:49:01 PM

Izklaid e

Dome gadu mijā iedzīvotājus

cienāšot ar šampanieti!?

Korespondente, piedaloties pilsētas domes sēdē, cītīgi pieraksta informāciju par Jaungada sagaidīšanu pilsētas centrālajā laukumā. Kā tikai tur nebūs! Lielā egle, koncerts, salūts, mēra uzruna. Kāds deputāts izmet repliku, ka trūkst tikai šampanieša. Atbildē par pasākuma organizēšanu atbildīgais pilsētas domes darbinieks ar pilnīgi nopietnu sejas izteiksmi saka: «Pašvaldība iedzīvotājiem uzsauks arī to.

Piebrauks klāt smagais auto ar šampanieša kravu. Visiem pietiks!»

Korespondente tā arī uzraksta rajona laikrakstā, smalki un plaši pastāstot, kas un kā paredzēts gadu mijas kopējā sagaidīšanā pilsētas centrā. Lasītāji nospriež, ka ir nu gan pilsētā tā pašvaldība dāsna un deputāti – cilvēki bez aizspriedumiem.

Bet, ak neraža, jau nākamajā laikraksta numurā šī informācija tiek precizēta. Iz-

Šis amizantais, bet patiesais notikums savulaik risinājās kādā Vidzemes pilsētā. Bija tā...

rādās – par to šampanieti domes sēdes dalībnieki tikai pajokojuši.

Lai arī mērs sākotnēji uzstāja, lai korespondente lasītājiem atvainojas par aplamo informāciju, viņa atteicās to darīt, pamatojot misēkli, pirmkārt, ar savu labticību domei un iedzimtu humora

Konkurss berniem Uzzīmē sniegpārsliņu!

Sniegs ir ne tikai balts, auksts un slidens, bet arī skaists!

Mazo lasītāj! Uzzīmē savu visskaistāko sniegpārsliņu un atsūti sava laikraksta redakcijai līdz 16. februārim, norādot vārdu, vecumu un adresi.

Interesantākos darbiņus publicēsim.

mija. Latvieši zina: kā veco gadu pavadīsi, tāds būs viss nākamais gads. Kam gan gribas 12 mēnešu pavadīt vienos pārpratumos, kaunā un konfliktos ar presi?

Priekā!

Diāna Odumiņa Zīmējums: Anita Savicka

Burtu salåti R S

I

K A S B E A A B D D

Ī

Ņ A

K U M U S

K A V E

V ,

I

S Š

U

I I

A A N A Ī G A

J A U E E J Š G O D L P S

T

I

P

Z P T

I

Ī

V

V U

S T

Ja attiecīgās vertikāles burtus ievietosiet īstajās rūtiņās, izlasīsiet, ko Jaroslavs Hašeks rakstīja par Šveiku.

Praktisko padomu pielikums Redaktore Ligita Timma.

Mākslinieciskā redaktore Ramona Bārene, PANDAdesign.

Vāka foto: Āris Cēders, PANDAdesign. e-pasts: dzivespriekam@dzivespriekam.lv Rakstiet! Iesakiet! Vērtējiet!

izjūtas trūkumu. Otrkārt, viņa uzsvēra, ka domes sēde bija oficiāla, atklāta un kārtējā. Korespondente rakstīja avīzē tikai to, ko dzirdēja. Ne zilbes vairāk. Pilsētas vadonis paraustīja plecus un nolēma uz korespondenti nedusmoties, jo tuvojās taču gadu

!

Pas

ji es e m

Komandieris jautā ierindā nostādītiem jauniesaucamajiem: – Kurš no jums prot vārīt?

– Es! – viens atbild. – Labi, tad tu būsi pavārs! Pēc pāris nebaudāmu ēdienreižu dienām komandieris jautā jaunajam pavāram: – Klausies, vai tu maz kādreiz esi vārījis kaut ko tik lielos katlos? – Protams! – Ko tieši? – Asfaltu!

31 Dzivesprieks_1.nr._READY_Monc.indd 31

1/22/09 6:49:07 PM