Es esmu Stirnu buks I 02 (09) Tērvetes mežs I 2019. by Stirnubuks.lv

2019 #2 (9) | TĒRVETE

TĒRVETES MEŽS

27.04.

ES ESMU STIRNU BUKS

I n tervi j a s | A P S K AT I | s ac e n s ī b a s | re z u ltāti | k a rte s

LATVIJAS VALSTS MEŽU

SKOLU JAUNIEŠIEM TAKU SKRĒJIENOS

Distance 30.03.

Carnikava

4-6 km visām vecuma grupām.

KUR un KAD?

27.04.

Tērvete

08.06. 06.07. Saldus

☺ Vertesana

05.10. Cēsis

Tiks vērtēti katra dalībnieka trīs labākie rezultāti.

Balvu fonds

07.09.

Tātad, lai kļūtu par čempionu, jāpiedalās vismaz trīs posmos, skrienot 4-6 km distances.

visvairāk pārstāvētās Skolu komandas tiks apbalvotas ar sporta inventāru, attiecīgi 1000, 600 un 400 eur apmērā. (Balvu fondu nodrošina – Veikals SPORTLAND)

stiprākās komandas (skolas, sporta biedrības, draugu kopas un klubi - neatkarīgi no vecuma grupas), kuras sasniegs vislielāko punktu summu visos 7 Taku skriešanas čempionāta posmos, tiks apbalvotas ar sporta inventāru, attiecīgi 600, 400 un 250 eur apmērā. Vērtējumu noteiks katras Komandas 4 dalībnieku punktu summa, kuri attiecīgajā posmā uzrādījuši visaugstvērtīgākos rezultātus. (Balvu fondu nodrošina – Veikals SPORTLAND)

Dalíbas maksa

☼

e z i n Orga

17.08.

Alūksne Ventspils Krimuldas muiža

WWW.STIRNUBUKS.LV

4–6 eur/skolēns.

☺

Signis Vāvere, Žurnāla galvenais redaktors

Šis

ir devītais #esesmustirnubuks žurnāls. Intervējot stāstu varoņus un klausoties viņu piedzīvojumus, katru reizi pārliecinos, cik ļoti Stirnu buki mīl meža takas, burbuļojušos strautus, plaukstošās pļavas un pat grants ceļa putekļi un saules tveice nepadara viņu sajūsmu par Stirnu buku mazāku. Katram ir kāds mīļākais posms, kuru vajadzētu noskriet vēlreiz, katrs spēj saskatīt vairākas Latvijas vietas, kuru skaistumu un taku grūtumu Stirnu bukiem vajadzētu izbaudīt un katrs uzskata Stirnu buku par savas dzīves sastāvdaļu – gaida sezonas sākumu, nākamo posmu un pēc noskrieta buka lepojas ar iegūto medaļu un labprāt visiem stāsta par savu Stirnu buka piedzīvojumu. Mūsu Stirnu buki droši vien ir tādi, jo mēs paši katru posmu gaidām kā aizraujošu piedzīvojumu un sev sagādājam izaicinājumus. Ziemas sezonā bijuši izskrieties un visu ko izdomājuši, ko Stirnu bukam vēl vajadzētu. Paši jau smejamies – kad viss iet kā ieeļļots mehānisms, tad vajag ko jaunu, nebijušu un vēl pārgalvīgāku. Lai pirms posmiem nebūtu mierīgas naktis. Pilnīgi jaunas un nebijušas sacensību vietas,

milzīgs ekrāns un video komanda, kā arī gandrīz pieci tūkstoši smaidīgu un uzlādētu Stirnu buku. Kad mēs visi esam ierauti vāveres ritenī gatavojoties Tērvetei, Rimants devās tuksnesī vienā no grūtākājiem skrējieniem pasaulē. Nenormāli karsts dienā, dikti auksts naktī, smiltis, akmens šķembas un tikai tuksnesis. 225 kilometri, sešas dienas un iedod tikai ūdeni padzerties. Viss pārējais ir līdzi pašam no pirmās dienas – ēdamais, silta sedziņa un zobu birste. Bet Stirnu buks arī tuksnesī ir Stirnu buks, un mums ir pašiem savs Marathon des Sables finišētājs. Un ceru, ka Rimanta paveiktais dos iedvesmu jums pārspēt sevi, ļaut savam mazajam ķiparam doties Susura distancē un izbaudīt kā tas ir – skriet dabā. Un, ja bērns ir jau skolēns, tad ticēt viņam, iedvesmot, uzmundrināt un atbalstīt LVM Skolu čempionātā. Visa distance jau nav obligāti jāskrien – pauguros var uzkāpt, pa takām var arī pastaigāt, jo pie medaļas tiek visi finišētāji. Un arī tad, ja Buka kilometri ir šķietami daudz – mežā tie paiet ātrāk. Gan tāpēc, ka Šoko ar savējiem būs sataisījuši līkloču līkločus, gan tāpēc, ka finišā tu būsi tik pat lepns ar sevi, kā Stirnu buka boss tuksneša finišā. #esesmustirnubuks

Es esmu Stirnu buks 2019. #2(9)

Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Juris Dzenis, Andris Jermuts, Santa Sinka Druka: Dardedze Hologrāfija Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.

Izdevējs: Biedrība “Engures sportam” Galvenais redaktors: Signis Vāvere Redaktori: Rimants Liepiņš, Anda Sproģe-Vāvere Mākslinieks: Aldis Rocēns

Īpašs paldies

Latvijas valsts mežu dabas parkam Tērvetē, jo īpaši Annai Brigaderei, Kristapam Didžem, Normundam Namniekam, Lilitai Kaustei un pasaku meža taku vīram Jurim Redisonam!

IK CARN

AVA

27.04.

TĒRVETES MEŽA STIRNU BUKS

9:00 Sākas sacensību reģistrācija un numuru izņemšana. 11:00 Starts distances “Gardu muti Susurs” dalībniekiem. 11:30 Starts Kanikrosa distances – sportistiemi. 12:00 Starts distances “Viršu Zaķis” dalībniekiem. 13:00 Starts distanču “VENDEN Stirnu buks” un “Lūsis” dalībniekiem. 13:30 Starts LVM čempionāta taku skriešanā skolu jauniešiem un distances “EJ! Vāvere” dalībniekiem. 16:00 Apbalvošana LVM čempionāta taku skriešanā skolu jauniešiem. 16:30 Apbalvošana distanču “Viršu Zaķis”, “VENDEN Stirnu buks”, “Lūsis” un sprinta etapa “GO! Stirnu buka Kalnu karalis/karaliene” uzvarētājiem vecumā grupās un sacensību kopvērtējumā. 17:00 Masku parāde, kopfoto 17:30 Balvu izloze un sacensību noslēgums. No 11:00 Sacensību ekspo, radošās darbnīcas, rotaļas, mūzika un citas aktivitātes visas dienas garumā.

jai

u Sk

3 Rūķīšu

Līgas

Zaķi Lapsas Zeltiņi

Mārsili

Tērvetes mežniecība

27 5 11

Auziņas

Tērvete2019_Lūsis_V1.0: beigas

Mežnoras Eglītes Tērvetes sils

STARTS

1010

12 21

1 Raganu sils 19

Tērv ete

mežs

CP/1+H2O/1 (Tērvetes dabas parka skatu tornis)

CP/5 + H2O/5 (Meža skola)

Iļļēni

Anneles kalns

Pļavenieki

FINIŠS

H2O/2 (3 distanču sadales punkts pie Lutauša takas)

ENERĢIJAS ZONAS PARTNERI

Svētkalns

Sprīdīši

Labrenči

Ilgvari

Īkšķīši

Silkalni

Tērvete

Tērvetes kapi

Priednieki

Jumtiņi Dzenīši

200 m

Straujupes

Mežmalas

Silāji Strauti

Birznieki

P9 5

Vecbaļļas

CP/2 (Sprinta posma starts)

Jērumi

Zvaņi

Rehabilitācijas centrs "Tērvete"

Baloži

Majorati

Cīrulīš

Gulbju dīķis

ši

Putni

Vidusbaņi 13

Lielbaņi

Skudras

H2O/4 (Gulbju dīķis)

Pūteļu krejotava

Kamradži

te Tērve

4 Pļavasstrazdi

Mazpūteļi Pūteļi CP/4 (Lūšu tālais gals)

H2O/3 (Dzirnavas)

Namdari

14 Viesturi

Tītari

Mārsili

TRAŠU SHĒMAS

bit.ly/TērvetesMežaStirnuBuks

ZAĶIS

STIRNU BUKS

LŪSIS

~13 km

~20 km

~29 km

STARTS: 12.00

STARTS: 13.00

VĀVERE

KALNU KARALIS/ KALNU KARALIENE

~6 km

STARTS: 13.30

I E PA

I L AT V I T S Äª

TEKSTS: Tērvetes TIC

Latvijas valsts mežu dabas parks Tērvetē LVM dabas parks nav tikai mums daudziem kopš bērnības pazīstamās Sprīdīša takas un milža Lutauša mežs, tas ir daudz kas vairāk. Īpaši aizsargājamā dabas teritorija šeit izveidota Tērvetes upes senlejas aizsardzībai un tā iekļauj ainaviski unikālu priežu mežu masīvu, dabas un kultūrvēsturiskās vērtības.

arks izveidots 1957. gadā ar mērķi saglabāt Tērvetes upes senlejas raksturīgo ainavu, Latvijā un Eiropā īpaši aizsargājamos biotopus, īpaši aizsargājamās sugas un to dzīvotnes, vienlaikus nodrošinot teritorijas ilgtspējīgu attīstību, kā arī teritorijai raksturīgo dabas un kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu sabiedrības atpūtai un izglītošanai. Dabas parks ir vairāk nekā 1370 hektārus plašs un atrodas Tērvetes novada Tērvetes pagasta un Jelgavas novada Zaļenieku pagasta teritorijās. Dabas parks attīstījies dabas pieminekļa “Kalnamuižas sils” teritorijā. Latvijā reti sastopamais priežu meža tips – dižsils – aizņem lielu tā daļu. Šeit konstatētas arī daudzu retu un aizsargājamu augu sugu atradnes. LVM dabas parks Tērvetē ir viena no divām vietām Latvijā, kur atrodama ļoti retā orhideju suga - cepurainā neotiante. Šeit sastopama liela biotopu daudzveidība, bet par kultūrvēsturi liecina teritorijā ietilpstošie Tērvetes pilskalns, Svētkalna pilskalns un Klosterkalna pilskalns. Savukārt Tērvetes un Skujaines krasti ir ainaviskas vērtības. Pateicoties rakstniecei Annai Brigaderei, 20. gs. divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Tērvete bija nozīmīgs Latvijas kultūras centrs, kas šeit bieži pulcēja tā laika kultūras darbiniekus. Sešdesmitajos gados līdzās parkā mērķtiecīgi organizētai dabas izglītībai ienesti pasaku motīvi, pirmās ozolkoka skulptūras. Parkā esoši skulpturāli pasaku tēli veido sasaisti ar tuvumā esošo Annas Brigaderes muzeju “Sprīdīši”. Lielu ieguldījumu parka izveidošanā devis mežkopis Miķelis Kļaviņš, veidojot tādas vietas parkā kā Iršu dārzs, Rūķīšu mežs, Pasaku mežs, Saules noskaņu

parks, Veco priežu parks un nu apsaimniekošanu veic AS “Latvijas valsts meži”.

Labas uzvedības normas LVM dabas parkā Tērvetē Galvenie faktori, kas apdraud vai tuvā nākotnē var apdraudēt dabas parka vērtības, ir cilvēku radītā ietekme, izbraukājot, izmīdot un citādi ietekmējot dabisko zemsedzi.

Ko var šeit darīt: Baudīt dabas parka sniegtās rekreācijas iespējas, izvēloties atpūtniekiem īpaši veidotu infrastruktūru.

Ko šeit nevar darīt • nevar kurināt ugunskurus ārpus speciāli ierīkotām vietām • nevar iegūt sūnas un ķērpjus, kā arī lasīt ogas un sēnes, bojājot vai iznīcinot zemsedzi • nevar pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem, tai skaitā automašīnām, traktortehniku, motocikliem, tricikliem, kvadricikliem, mopēdiem, velosipēdiem, kā arī ar dzīvniekiem un pajūgiem ārpus ceļiem.

S tirnu

b uks

Teksts: Signis Vāvere un Anda Sproģe-Vāvere

Tērvetes meža pavēlnieks Apmaldītos trīs priedēs, viņš nesaprot karti, bet Tērvetes apkārtes meži ir viņa mājas un skaistās trases ir viņa darba rezultāts. Stirnu buks Juris Redisons nav liels runātājs, bet tieši tāpat kā Rimants, ir atsācis skriet pateicoties bērniem, abiem ir vēl kas kopīgs – viņi nekad neatteiks savu palīdzību. Garkalni un āķis lūpā 4. vieta grupā un 8. vieta Kā tu nokļuvi līdz Stirnu bukam? Biju tik tikko sācis vispār skraidīt. Gan Stipro kopsummā. Kopš tās dienas visos posmos nekas īsāks skrējienā, gan vietējos Tērvetes un tās apkārtnes par Buku nav skriets. skrējienos, kā arī centos orientēties, Kurš ir tavs labākais Stirnu bet tur man galīgi nekas nesanāca, buka skrējiens? visu laiku apmaldījos trijās priedēs. Aizbraucu uz Viennozīmīgi Gaiziņa posms! Savkārt parastos skrējienos rezultāti Pirmais pjedestāls, augstākais bija ļoti labi. Darba kolēģis ieteica Garkalni un āķis pakāpiens, emocijas plūda pāri pamēģināt Stirnu buku. 2015. gads, lūpā 4. vieta malām. Pat tad, kad Signis man atvēru mājas lapu un sāku pētīt, grupā un 8. vieta paziņoja par to, ka esmu pirmais, izskatās tīri forši, sapratu, ka jāpērk sākumā aizsitās elpa, pēc maza abonements. Samaksāju un tikai kopsummā. Kopš mirkļa emociju iespaidā arī prieka tad ieraugu – abonements ir tikai tās dienas visos asariņa nobira. Sieva dabūja mani Bukiem un Lūšiem. Vairāk par 15 mierināt. Un trases ziņā, Gaiziņš km dzīvē neesmu skrējis. Zvanu posmos nekas bija viens no aizraujošākiem, Rimantam un stātu savu bēdu stāstu. īsāks par Buku es pat teiktu trešais foršākais Uz ko Rimants atbild vienkārši – nu posms aiz Līgatnes un, protams, tu pamēģini, ja nevarēsi, nomainīsim nav skriets. Tērvetes. Un tad, kā reiz, aiz distanci uz īsāku. Aizbraucu uz

SKAISTĀKAIS POSMS GAIZIŅKALNS

Gaiziņa nāca Līgatnes posms, kurā biju nenormāli nobijies, jo iepriekšējā posmā taču uzvarēju - vai spēšu noturēt sev uzlikto latiņu. Bij smagi, bet uz pjedestāja tāpat kāpu, lai arī ne uz augstākā pakāpiena, bet tomēr kāpu!

ar Tērveti! Un tu būsi tas, kurš man rādīs skaistākās Tērvetes vietas.” Nu tā es arī tiku Stirnu buku saimē.

Kurš Tērvetes mežā galvenais – Šoko vai Redisons? Noteikti, ka mājās es esmu saimnieks un Šoko ir ciemiņš. Mežā esmu gandrīz katru dienu, bet, Kā tu sāki palīdzēt likt trasi Tērvetes posmiem? Tērvete nav vienīgais posms, kur esmu palīdzējis. kad liekam kopā trasi, tad es piekāpjos ilggadējam darbonim. Šoko tak ir liela Viss sākās jau 2015. gadā ar Zebrus pieredze šajā jomā! Un vēl – es ezera posmu. Tajā gadā trase vijās galīgi nemāku orientēties kartē, caur vienu no objektiem, kur strādāju Tad nu nopirku kad viņš man rāda karti, es – Krievkalni. Nākamajā gadā trase vienmēr saku – tu man nerādi to atkal gāja caur Krievkalniem, ar Tērvetes alus karti, izstāsti ar vārdiem, kur tas sacensību centru LVM Pokaiņu mežā. kolekciju un gāju ir un, kas tev vajadzīgs, es tevi Arī tad man bija sava roka jāpieliek. aizvedīšu uz turieni par īsāko Bet runājot par Tērveti – pats jau pie lielā bosa ceļu! uzprasījos. Braucot uz Pokaiņu ar tekstu – ja posmu, biju jau izdomājis, ka jāuzrunā Kā ir pašam skriet pa sevis Rimants, tad nu nopirku Tērvetes alus jau visapkārt ir izliktu trasi? kolekciju un gāju pie lielā bosa ar skrējieni, vai tad Nav ne vainas! Protams, ka tekstu – ja jau visapkārt ir skrējieni, vai ir savas priekšrocības, tu jau tad nevar uztaisīt posmu arī Tērvetē?! nevar uztaisīt iepriekš zini, kur jāpietaupās Vieta ir skaista, skriet ir daudz kur posmu arī un, kur vari izlikt visu. Kur un tā tālāk. Laikam ejot, katrā posmā Tērvetē? pagrieziens, kur bedre, kur vēl Rimantam atgādināju par sevi un kaut kas, bet skrienot tāpat ir Tērveti. Pienāca Liepājas posms, kurš ļoti interesanti. Visu jau nevar 2017. gadā bija pēdējais, staigājot pa atcerēties, un katru dienu jau arī sacensību centru, pamanīju nākamās sezonas kalendāru. Lasu un neticu savām acīm – 2018. neskrien pa trasi. Skrienot mājās ir lielāka atbildība pret gada pirmais posms – Tērvete! Skrienu pie Rimanta un līdzjutējiem, jo es tak esmu tērvetnieks. Kā tas būs, ja prasu, vai tas kāds joks? Uz ko atbilde bija sekojoša: savā trasē nenoskriesi pietiekami labi?! “Tas, Jurīt, nav joks! Nākamo sezonu sāksim tieši

Kādi skrējieni vēl notiek Tērvetes apkārtnē? Dobelē ir biedrība ar nosaukumu TSK “Sprīdītis”, kas rīko dažādus skriešanas un orentēšanās pasākumus, tādus kā – Sprīdīša kross, kur daļu no trases mēs skriesim arī Tērvetes Stirnu buka posmā, vēl ir “Bērzes apļi”, kurā ir diezgan interesanta gan trase, gan cīņa par kopējiem punktiem un kilometriem, skrējieni - “Apkārt Apguldes ezeram”, “Apkārt Augstkalnes ezeram”, vēl ir mums stundas skrējiens un daudz orientēšanās posmi. Gan jau es vēl kādu nenosaucu, bet ir pietiekami, kur piedalīties arī tepat blakus mājām. Otro gadu Stinu buks atgriežas Tērvetē. Cik daudz vēl ir kur skriet? Skriet jau var jebkur! Ir vajadzīga tikai gribēšana. Cik daudz laika esi pavadījis Tērvetes mežos? Uz Tērveti pārcēlos 12 gadus atpakaļ, kad iepazinos ar savu sievu. Tad lēnu garu iekārtojos, astoņus gadus atpakaļ sāku strādāt Latvijas valsts mežos. Kopš tā laika Tērvetes meži ir mana ikdiena, kur pavadu ļoti daudz laika. Tu dzīvo blakus parkam – kā tas radies? Par šo jautājumu daudz neko nevaru pateikt, jo kā jau minēju iepriekš, esmu iebraucējs. Zinu to, ka pie parka izveides ir stāvējis mana kaimiņa tēvs Miķelis Kļaviņš (Ulda Kļaviņa vectēvs), gadiem ejot, parks ir kļuvis par ģimeņu iecienītāko atpūtas vietu Latvijā.

vislatvijas DZiesmu un deju svētkos

Ar ko nodarbojies ikdienā? Strādāju LVM koktēlniecības darbnīcā. Nē, tēlnieks es neesmu, bet šad tad mākslinieks manī atmostas. Mana ikdiena ir mežs, parks, koki un vēl daudz citu lietu, kas ar to ir saistīti. Cik liela ir tava ģimene? Ģimene. Sieva Marita un trīs bērni – Tomass, Elīna un Edgars. Vēl mums ir ģimenes mīluļi – sunīte Dora mājas sargs Argo un runcis Persijs, kurš domā, ka mēs dzīvojam pie viņa, nevis otrādi. Paša bērni dzīvojas pa “LVM dabas parku Tērvetē”? Meita, man liekas, pa tur ir jau uzaugusi, vairāk laiku pavada parkā nekā mājās. Mazais puika vēl pa mazu, lai dotos tur viens, bet laika gaitā domāju arī viņam iecienīta vieta būs tieši parks. Tagad, kad tiek būvēta un labiekārtota jaunā velosipēdu trase blakus mājām, bērnus dažreiz nemaz nemana mājās. Puikam ir īstais vecums – 6 gadi, kad viss kaut kas interesē un ļoti patīk braukt ar riteni. Trase blakus mājām ir kā radīta priekš viņa.

PAR stipru Latviju

Tu esi azartisks, ar vēlmi uzvarēt. Ar ko nodarbojies bērnībā? Ar blēņām. Biju baigais blēņdaris. Visur kur varēju, vienmēr iekūlos... Izstāsti kādu blēņu stāstu. Nē, nē, nē! Blēņas lai paliek pie manis, žurnālu Skrien latvija nakts posms jelgavā

lai vasarā varētu skriet, trases jāplāno ziemā

Rīgas maratons

taču lasīs arī mani bērni! Bet nu labi, vienu stāstiņu es pastāstīšu. Kad biju apmēram savas meitas vecumā – 11 gadi, dzīvoju Ozolniekos Jelgavas rajonā. Pie mājas bija vecs šķūnis, kuru vecāki jauca nost, lai uzbūvētu jaunu. Protams, ka mēs ar māsu arī palīdzējām pie visiem darbiem. Kaut kādā brīdī es pamanīju, ka zem vecās dēļu grīdas kaut kas kustas, parāvu dēli nost un tur – tikko dzimuši, vēl rozā krāsā – maziņi žurkulēni. Man bija viņus žēl, kā tas tagad būs, ka viņus vienkārši apraks zemē. Ātri aizskrēju uz virtuvi un paņēmu tukšu burku ar skrūvējamu vāku, sadūru vākā caurumus un saliku vati iekšā, lai mazajiem nav auksti, nu un, protams, ka burku apraku.. Kas notika tālāk, paši saprotiet.. Kā sāki skriet? Laikam pirmās skriešanas iemaņas man parādījās armijā. Tiku iesaukts 1996. gadā Latvijas robežsardzē un aizvests uz Rēzeknes mācību centru (RMC). Kur jau otrajā dienā bija jāskrien 3 km krosiņš. Noskrēju priekšpēdējais... Divu mēnešu laikā, reizi nedēļā bija jāskrien uz šautuvi 12 km pilnā ekipējumā, tā kā ierindā nebiju no tiem garākajiem, bija jāpalīdz rotas vājākajiem posmiem. Laikam tur arī radās tas spēks un izturība. Pēdējā dienā RMC bija jāskrien 5 km kross, kuru noskrēju nu jau pārliecinoši – uzreiz aiz pirmā trijnieka, par ko pats biju izbrīnīts. Kad tiku nosūtīts uz tālāko dienesta vietu Valku bāzē Zāģezers, biju vienīgais rotā, kuram bija atļauja skriet ārpus bāzes teritorijas, tad laikam arī sapratu, ka varu skriet un tas patīk. Kā lai skolas vecuma bērni iemīl skriešanu mežā? Domāju, ka vairāk vai mazāk tas ir atkarīgs no vecākiem. Ja viņi spēj bērna domas novirzīt skriešanas virzienā, tad arī bērns to darīs. Lielā mērā es pats atsāku skriet pateicoties bērniem, lai iedvesmotu un rādītu piemēru viņiem. Un nu jau visi trīs skrien uz nebēdu un galvenais, ka visiem tas patīk! Pašam patīk labāk taku skriešana vai tomēr asfalts? Taku, taku, taku! it sevišķi atmosfēra, kas valda Stirnu bukā.

Big Bank skrien latvija

Kur tu gribētu atgriezties un noskriet vēlreiz? Grūti teikt. Katram posma ir sava odziņa. Un katrs posms ar kaut ko paliek atmiņā, kurš ir bijis grūtāks, kurš vieglāks, bet Līgatnes posmi ir bijuši tik aizraujoši, ka skrienot tur, kilometrus nemaz neskaiti un nejūti. Kāpēc Stirnu buks ir tik veiksmīgs? Jo ideja radās pirtī? Bet, ja tieši interesē mans viedoklis, tad domāju, ka pasākums pareizā laikā un vietā vienmēr būs izdevies ar veiksmīgu nākotni. Kur vēl vajadzētu Stirnu bukam lekt? Visur, kur vien iespējams! Latvija ir skaista un Stirnu buka komanda to parāda no cita skatu punkta. Tā tik turpināt, Buku saime!!!

ot kol

Ä js

Teksts: Signis Vāvere

Engures vidusskolā skrien visi Engures vidusskolas sporta skolotāja Indra Krēgere atbalsta katru, gan tos kuri skrien visātrāk, gan tos kuri skrien savam priekam. Un ne tikai atbalsta, bet pati dodas kopā ar saviem skolēniem distancē un skrien. Kad skolotāja atsūta savu skolēnu sarakstu, lai reģistrētu sacensībām, tas gandrīz vai katru reizi ir lielāks un lielāks. Engurnieku bērni skriešanā un Stirnu bukā aizvien vairāk ievelk arī savus vecākus. Kādas īpašības ir nepieciešamas, lai būtu sporta Vai tu vienmēr esi gribējusi būt par sporta skolotāja? skolotāju? Diez vai būt par sporta skolotāju nosaka tikai Noteikti nē. Jauniešu vecumā vēl nezināju kādu profesiju izvēlēties pēc 12. klases, un arī šobrīd ir daudz rakstura īpašības. Man tā noteikti ir arī attieksme skolēnu, kas nezina, kur iet tālāk mācīties pēc vidusskolas pret pašu sportu. Lai sporta skolotājs tiešām būtu absolvēšanas, bet viņiem lēmuma pieņemšanā var sporta skolotājs, pirmkārt, ir jāmīl pats sports, ar to es palīdzēt gan vecāki, bet galvenokārt profesionālis domāju, ka arī pašam aktīvi jāsporto. Labam sporta šajā jomā - karjeras konsultants. Pati 2018. gadā skolotājam ir jābūt tādām īpašībām kā organizatora pabeidzu Liepājas universitāte maģistrantūras studijas spējām, atbildības sajūtai, sadarbības prasmei, prasmei kā karjeras konsultants un, ja Engures vidusskolas aizraut un iedvesmot jauniešus aktīvam dzīvesveidam, jauniešiem ir nepieciešama palīdzība profesijas izvēlē - cīņassparam, entuziasmam, aizrautībai ar sportu un palīdzu saprast, kuras ir viņu stiprās puses, kas aktuāls mērķtiecībai. Cik daudz bērnu mācās mūsdienu darba tirgū. Par sporta Engures vidusskolā un kuri skolotāju esmu kļuvusi pateicoties sporta novirzieni dominē? saviem vecākiem, jo tad, kad Par sporta Engures vidusskolā mācās Sporta akadēmijā bija jāiesniedz skolotāju aptuveni 225 skolēni. Mūsu skolas dokumenti, tieši mamma bija tā, jaunieši pēc mācību stundām kas teica, ka man jāiet mācīties esmu kļuvusi pēcpusdienās/vakaros apmeklē par sporta skolotāju. Jāsaka, ka pateicoties florbola un volejbola treniņus pie tāda izvēle no vecāku puses nebija ļoti labiem treneriem (S. Kodoliņš, bez iemesla, desmit gadus Tukuma saviem vecākiem R.Šplīts). Engures jauniešu vidū sporta skolā trenējos basketbolā, dominē skriešana un bērniem ir divus gadus nospēlēju futbolu gan grūti pēc rudens sezonas sagaidīt Tukumā, gan Jūrmalā, un piedalījos skolu mačos, gan krosos, gan citos garajos gabalos, pavasari un jauno taku skriešanas sezonu. Jau decembrī/ izcīnot 1.-3. vietas gan Tukuma novadā, gan Zemgales janvārī tie interesējas, kad beidzot sāksies Stirnu buks. reģionā, gan valstī. Noteikti, paldies, arī manam sporta Kā arī kalna slēpošana/snovošana atpūtas kompleksā skolotājam - Gunāram Reimatam, par draudzīgu Milzkalns. 2018./2019.gada sezonā uz kalna bērni bija un cieņpilnu attieksmi pret skolēniem un iespēju 4 reizes, iepriekšējos gadus 2-3 reizes. Paldies, manām piedalīties dažādās skriešanas sacensībās. Varbūt kolēģēm – Simonai Balašovai un Inesei Vīksniņai, tas ir viens no iemesliem kāpēc pret skriešanu man kuras aizbrauca ar bērniem uz kalnu, kad pati netiku. nav riebums un esmu ņēmusi kā piemēru sava sporta Kad bērni uz kalnu slēpo/snovo, arī skolotāji ar viņiem kopā gan slēpo, gan snovo, jo Engures vidusskolā skolotāja attieksmi pret skolēniem. aktīvi ir visi.

Vai mūsdienās skolās ir pavasara un rudens Kā jūs spējat konkurēt ar lielajām skolām? Ar Jelgavas 4. vidusskolu nespējam konkurēt, kross? Engures vidusskolā nav rudens/pavasara kross, tā mums atvest 110 bērnus uz Stirnu buku nozīmē atvest pusi skolas, bet Jelgavas 4.vidusskolai tā ir tikai vietā skolēni vienu reizi gadā – rudenī, veic 800-2000 piektā daļa, un tie ir tikai sākumskolas vecuma bērni, metru skrējienu, atbilstoši savam vecumposmam, kurā kad man tajā pašā laikā tie ir 1.-12.klases skolēni, jeb vērtējumu saņem, nevis par distancē uzrādīto laiku, esmu iesaistījusi visa vecuma jauniešus. Mēs mēģinām bet par skrējiena tempā veiktu skrējienu, kura distancē turēt līdzi lielajām skolām, bet tas nav tikai mans, nav veikta apstāšanās vai staigāšana. Godīgi sakot, bet arī manu kolēģu veselīgais cīņasspars – izcīnīt 1. bērniem šāds formāts patīk, jo viņiem nevienam nekas vietu. Piedalīšanās Stirnu bukā Engures vidusskolas nav jāpierāda, jāsacenšas pašam tikai ar sevi, skrienot jauniešiem ir kļuvusi par tradīciju, mūsu jaunieši var klausīties mūziku austiņās un pret skriešanu nav tajā piedalās jau no tā pirmsākumiem – 2014. gada, riebums. Ja bērnam ir jāskrien ātrāk, nekā viņš to var tur paldies jāsaka Rimantam Liepiņam, kas mūs tajā izdarīt, tas ir – noteiktā laikā, un viņš nevar sasniegt visā ir ievilcis. Par pirmo vietu pēc atvesto skolēnu manus noteiktos laikus – tad arī parādās šis riebums skaita čempionātā palīdz sacensties mani kolēģi Inga pret skriešanu. Pret šādu skrējienu vēl nelielu nepatiku Dreimane, Dana Gaile, Vita Liepiņa, kuras skrien kopā izjūtu no vidusskolas jauniešiem, bet domāju, tam ar bērniem un viņus pieskata arī pēc skriešanas. Jo iemesls ir meklējams tajā, ka iepriekš viņiem distance viena pati es ar 100 jauniešiem galā netiktu. Pēdējos bija jāveic noteiktā laikā. Tagad to katrs veic atbilstoši savām spējām. Ar šādu pieeju gados liels atbalsts ar savu skriešana jauniešiem ir palikusi dalību, kā arī jauniešu un savas forša, tās vairs nav mocības, jo ģimenes motivēšanas trikiem ir galvenais sporta stundu mērķis skolotājs Kaspars Kārliņš. Kādus ir veidot pozitīvu attieksmi pret tik interesantus motivēšanas Mani skolēni sportu jauniešu vidū! rīkus viņš nav izdomājis. Kā paši ar sevi Rudens un pavasara kross arī mūsu skolas direktore Ilze mums notiek starp Tukuma, Kalnozola, kura rūpējas par to, lepojas, ja visu Engures un Jaunpils skolām, bet lai būtu nodrošināts transportu. trasi ir skrējuši, tas īsti nepatīk ne man pašai, ne Ir vēl visādi “burkāni” no manas nevis gājuši, vai skolēniem. Jo īsa distance jāveic puses, piemēram, “Stirnu buks ir sprinta ātrumā un tādā brīdī nav foršs!” - tur skan mūzika, spēlē uzskrējuši lielajā laika skatīties zem kājām, bet tur dažādas grupas, tas ir foršs tusiņš kalnā. Tādās reizēs ir meža saknes, aiz kurām ķeras ar klasesbiedriem un draugiem, tā un bērni bieži gūst traumas. Kā arī ir iespēja saņemt Tallink dāvanu katrs ir lepns par Engures vidusskolas jauniešiem karti. Motivācijas un iedvesmas savu sasniegumu! nepatīk, ka startu dod ar pistoles vārdi gan no manas puses, gan šāvienu, viņi sabīstas no tādām no maniem kolēģiem ir dažādi, skaņām, man ir tādi bērni, kurus šī lai ieinteresētu un piesaistītu iemesla dēļ vairs nevaru pierunāt jauniešus skriešanai. piedalīties krosa sacensībās. Cik svarīgs ir vecāku atbalsts, lai uz Stirnu buku Kā mainīt to, ka skolēnam riebjas skriet uz to, ka atvestu tik daudz bērnus? Mums neatsverams spēks un atbalsts ir skolēnu skrien ar prieku? Skrienot Stirnu bukā draugu kompānijā, skrienot vecāki, kuri sniedz iespēju bērniem dzīvot veselīgu dzīvesveidu, un aizvien vairāk ir tādu vecāku, kuri savā tempā, bez laika limita un kopā ar vecākiem/ skrien kopā ar saviem bērniem: Kleinu ģimene, skolotājiem, tas rada jauniešos prieku pret pašu Freināti, Kārkliņi, Bērznieki, Stankusi, Tenbergi, skriešanu, un visas tās foršās lietiņas pēc skriešanas – Volodjkini, Tohvi, Šēri, Barkovi, Rosti, Stūrnieki, medaļa, kāds kārums, iespējas teltīs nopirkt vai laimēt Kulši un tā varētu turpināt. Šie paši vecāki motivē arī dažādus našķus. Bērniem nemaz tik daudz nevajag, lai citus iesaistīties – “skrietkopā ar bērniem ir forši!” radītu prieku. Jo Stirnu buks nav parastas sacensības, tā ir iespēja Skolēni ievelk vecākus skriet mežā vai otrādi? vecākiem pavadīt aktīvu dienu kopā ar bērniem, kā arī Mums ir gan, gan. Ir bērni, kuri ievelk līdzi vecākus, sniegt savām atvasēm nepieciešamo mīlestību, atbalstu, uzmanību un ticību saviem spēkiem, ka noskriet bet ir tādi, kuri negrib skriet un tad vecāki pēc Stirnu Vāveres distanci var arī septiņgadnieks. Vecāki, buka izplāno visādas foršas aktivitātes, lai jaunietis skrienot kopā ar saviem bērniem, Stirnu bukā veido skrietu. Tas ir forši, ka katrs tam Stirnu bukam atrod pašpārliecinātu un apmierinātu personību, jo skolotājs savu pieeju! nevar veltīt tādu nedalītu uzmanību katram jaunietim, Pati skrien tikai Stirnu bukā, vai ir noskriets arī kādu to var sniegt vecāks. Mums ir sava vecāku skrējēju WhatsApp grupa, kur kaut kas cits? Neesmu skrējusi ārpus Latvijas, un man nav tādas nepārtraukti viens otru uzmundrina, atbalsta un aicina lielas vēlmes arī to darīt. Man skriešana pēdējā laikā iesaistīties.

ir vairāk savam priekam, formas uzturēšanai, jautrībai kopā ar bērniem. Esmu divas reizes noskrējusi pusmaratonu Rīgas maratonā. Vienu “pusīti” skrēju, kad biju trenējusies - bija viegli, otru bez trenēšanās – grūti. Secinājums, ja gribi skriet pusmaratonu noteikti jātrenējas, citādi no tā nav nekāda prieka. Cik tālu tu varētu aizskriet? Neesmu par to domājusi, bet, ja būtu kompānija, noteikti varētu noskriet maratonu, varbūt pat vairāk – 50 km, bet tas pie nosacījuma, ja nekur neberž, nesūrst, neveidojas tulznas un tādā mērenā tempā. Agrāk skrēju treniņus ar vienu savu absolventu, tad skrējām daudz, jo kādā brīdī vienam apnīk, bet, ja esi kompānijā ar kādu, tad tas otrs var pavilkt Tevi un vari noskriet daudz vairāk. Kurš ir tavs sporta veids? Man tie sporta veidi ir mainījušies. No 9-18 gadiem trenējos basketbolā, no 17-19 gadiem futbolā, aptuveni 26 gadu vecumā sāku un arī šobrīd mana sirdslieta ir volejbols, gan zāles, gan pludmales. Paralēli komandas sporta veidiem, esmu nodarbojusies, nu jūs jau ziniet ar ko – ar skriešanu. Skriešana man bijusi aktuāla gan skolas laikos, gan arī tagad. Kad volejbola ir par daudz, jo piedalos ar Engures vidusskolas meitenēm atklātajā Tukuma sieviešu volejbola čempionātā, eju skriet. Bet, tā ir reti, jo kad ir zāles volejbols, īpaši ziemā, laukā neesmu bijusi skriet līdz pat diviem mēnešiem. Kāpēc bērnam ir jāskrien? Manuprāt, lai stiprinātu vispārējo fizisko sagatavotība, jo skriešana ir pats pamatu pamats

visiem sporta veidiem. Skriešana ir lētākais sporta veids pasaulē! Tu vari uzvilkt jebkādas sporta apavus un skriet! Skrienot stiprinās visa ķermeņa muskulatūra un izdalās laimes hormons! Pavērojiet bērnus pēc skriešanas – viņi visi ir priecīgi, smaidīgi un kāda viņiem pēc tam vēl ir enerģija, lai dauzītos! Man šķiet, ka skriešana dara bērnus laimīgus! Jo Engures vidusskolas jaunieši braucot mājās no Stirnu buka ir 10x skaļāki nekā braucot uz sacensībām! Viņi dzied, smejas un priecājas! Man, protams, žēl ir mūsu skolas šoferīšus, kuri grib klusumu, bet atpakaļceļā no Stirnu buka, Engures jaunieši ir sasmēlušies no meža tik daudz enerģijas un svaiga gaisa, ka ielikt viņus “rāmjos un klusumā” nav iespējams. Ja Stirnu bukā vērtētu procentuāli cik skolēnu ir atbraukuši, kura skola uzvarētu? Domāju, ka Engures vidusskola, bet noteikti konkurenti mums būtu arī mūsu kaimiņu skola – Smārdes pamatskola. Bet uzvarētēji, noteikti, tad nebūtu lielās pilsētas skolas, piemēram, Jelgavas 4. vidusskola. Mani nepārsteigtu, ja pilsētas skolas nemaz nebūtu pirmajā trijniekā. Jo cik zinu Jelgavas 4.vidusskolā mācās 1000 bērni, viņi atved 100, salīdzinot ar mūsu skolas pievedumu sacensībām, tas nav pilnīgi nekas. Vai skolēni skrien godīgi? Domāju, ka jā. Man jau šķiet, ka kaut nošmaukt ir grūti, jo nekad nevari zināt, kur būs kontrolpunkts. Cits jautājums, cik iet un cik skrien? Jo mani skolēni paši ar sevi lepojas, ja visu trasi ir skrējuši, nevis gājuši, vai uzskrējuši lielajā kalnā. Tādās reizēs katrs ir lepns par savu sasniegumu!

A KOM

NDA

Teksts: Māris Berķis

Pulsometrs.lv / SOS Bērnu ciemati Visu 2018. gada vasaru domāju par to, ka vajadzētu mēģināt radīt vēl kādu pievienoto vērtību skriešanai, skriešanas pasākumiem un līdz ar to arī ikdienas dzīvei un darbam. Ir forši darīt lietas savam priekam, bet kā teica filozofs Ludvigs Vitgenšteins “I don’t know why we are here, but I’m pretty sure, it’s not to enjoy ourselves.” Ir jādara vairāk!

Un,

kad gribas darīt vairāk, tad arī dzīve šīs iespējas piespēlē. Kādu dienu e-pastā iekrita ziņa no Āra Kundziņa ar jautājumu par komandas veidošanu Stirnu buks sacensībām. Un apmēram ap to pašu laiku pamanīju, ka Stirnu buka mājas lapā labo darbu sadaļā, kā viens no partneriem ir SOS bērnu ciemati. Ļoti labi, mēģināsim iesaistīties! Komanda mums ir izveidojusies tiešām spēcīga, pirmajā posmā esam jau ceturtajā vietā, tikai 11 punktus atpaliekot no trešās vietas. Lielisku sniegumu parādīja visi komandas dalībnieki, kuri startēja, arī uz pjedestāla gozējās vairāki mūsu skrējēji - Linda Boldāne, Jānis Kūms, Pēteris Grīviņš un savā grupā arī Āris Kundziņš. Jau Tērvetē ar komandas kreklu mugurā startēs olimpiete Ilona Marhele un, kas zina, varbūt sagādāsim vēl kādu sportisku pārsteigumu sezonas gaitā. Sportiskie sasniegumi ir svarīgi un sacensība ir aizraujoša. Bet šogad mums ir arī citi mērķi – lai sports vieno un vairo labo, aicinam visus, visus – arī Tevi – pievienoties mūsu komandai un popularizēt ideju, ka katrs solis jāsper arvien jēgpilnāks. Skrien par gaišāku

nākotni, skrien un atbalsti SOS bērnu ciematus, par ideju, ka katrs bērns ir pelnījis uzaugt ģimenē. Kā arī – skrien un atbalsti mūsu sportiskos līderus ar papildu motivāciju – Tavu atbalstu, mēs ticam, ka varam izcīnīt vietu uz kopvērtējuma pjedestāla!

Kā pievienoties komandai? 1. 2.

Iegādājies komandas kreklu – krekla cena ir 25 eur, no katra krekla 5 eur dodas uz SOS bērnu ciematiem. Iegadājies komandas bufu – bufa cena ir 10 eur, no katra bufa 2 eur nonāks SOS bērnu ciematu kontos.

Katru kurš pievienosies, aicināsim draugu listē un centīsimies katrā Stirnu buka pasākumā sagādāt kādu jauku pārsteigumu! Komandas atribūtiku vari iegādāties Pulsometrs. lv tirdzniecības teltī Stirnu buka pasākumā, kā arī Pulsometrs.lv veikalā Barons Kvartālā, Cēsu ielā 31. Vai pasūti mājas lapā – pulsometrs.lv/sos

Kā vēl atbalstīt SOS bērnu ciematus? • Sacensību reģistrācijas procesā Tev ir iespēja noziedot kādu eiro labdarībai • Pievienojies mūsu komandai, iegādājoties komandas atribūtiku, tā turpinot nest vārdu tautās! • Sacensību centrā atrodi SOS bērnu ciematu pārstāvi un pievienojies regulārajiem atbalstītājiem “Skrienot tu kļūsti labāks, tu iegūsti pozitīvas emocijas, ko pēc tam vari nodot arī sev tuvajiem. Savukārt, šī iespēja paceļ to visu jaunā līmenī, kad varam ne tikai sniegt pozitīvas emocijas sev un citiem, bet arī reālu atbalstu caur šo “reklāmu”. Domāju, ka, ja šādi spējam kaut vienam cilvēkam aizdomāties par iespēju palīdzēt SOS bērnu ciematiem, tad šis pasākums nav bijis velts.” Pēteris Grīviņš, pulsometrs.lv / SOS bērnu ciematu komanda “Labais vairo labo! Un kāpēc to nedarīt ar nodarbi, kas pašam patīk, tādejādi tiek “nošauti divi zaķi ar vienu šāvienu”. Domāju, ka šāda veida akcijas ir nepieciešamas vairāk, jo, tikai darot kopā, mēs varam sasniegt vairāk un kā nekā, ieskrienot mežā cilvēks kļūst labāks “ Jānis Kūms, pulsometrs.lv / SOS bērnu ciematu komanda

“Jāsaka, gan, ka līdz komandas iniciatīvai es par SOS bērnu ciematiem biju vien attālināti dzirdējis. Māra iniciatīva lika tiem pievērsties, izzināt un atbalstīt. Mums ģimenē ir trīs bērni un skaidrs, ka ģimeni vajag katram bērnam. Tāpēc ir forši atbalstīt un popularizēt šo projektu, lai tas īstenotos dzīvē. Katrā ziņā ir prieks, ka skriešanai “Pulsometrs.lv/ SOS bērnu ciemati” komandā ir vairākas pievienotās vērtības: komanda ir gana spējīga cīnīties par gana augstu vietu, kas liek domāt par komandas punktiem, nevis par savu nespēku, gan arī tas, ka varam pievērst vairāk uzmanības kādai problēmai – kā šajā gadījumā – bez vecākiem palikušiem bērniem un viņu atbalstam. Mēs neatrisināsim visas pasaules problēmas, bet tā varētu būt viena kolosāla lieta, ka katra Stirnu buka komanda definē savu labo mērķi – vai tas būtu – nokrāsot vienu soliņu parkā, sagrābt vecajos kapos lapas vai atbalstīt kādu SOS ģimeni. Un nav jau tik svarīgi, cik cilvēku pavelkas līdzi – galvenais ir izdarīt pašiem.” Āris Kundziņš, pulsometrs.lv / SOS bērnu ciematu komanda “Cilvēka attīstība sākas ar ģimeni. Ģimenei būtu jābūt kā cilvēka pamattiesībai. Bet kā mēs zinām, ne visiem ir paveicies ar atbildīgiem un mīlošiem vecākiem. Ir liels prieks, ka eksistē organizācijas, kas aktualizē šo tematu.” Matīss Haritonovs, pulsometrs.lv / SOS bērnu ciematu komanda

M RZE

ĒS

Teksts: Matīss Vecvagaris

Kur izskriet takas kaimiņzemēs? Spraigā taku skriešanas sezona ir uzsprāgusi tikpat strauji kā pumpuri pavasarī pirms lapu saplaukšanas. Pirmajiem Stirnubuka posmiem Carnikavas piekrastē un Tērvetes pasaku mežā sekos nākamie Saldus Kalnsētās jūnijā un Alūksnes Pilssalā jūlijā. Bet, kur skriet maijā un pārējās nedēļas nogalēs vasaras pirmajā pusē? Piedāvājam ieskatu tuvāko kaimiņzemju taku skrējienos, uz kuriem var doties vienas dienas braucienā.

Maijs

Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu var atzīmēt ne tikai pie balta galdauta, bet arī skrienot valstī, kurai pēdējos gados bijis jācīnās par savu brīvību. Visai eksotiskā taku skrējienā 4. maijā var piedalīties Ukrainas dienvidrietumos, kur Tatarivā risināsies Karpatu kalnu skrējiens “Fun Karpaty Dynafit Trail 2019” ar 18, 35 un 59 kilometru garām trasēm. Lai arī līdz sacensībām atlicis pavisam maz, reģistrācija joprojām ir atvērta un dalības maksa nepārsniegs 27 eiro. Aprīlī Latvijas pārstāvji bija sastopami ne tikai Ukrainas skriešanas sacensībās, bet arī Polijā, kur taku skrējieni risināsies arī jau pieminētajā 4. maijā valsts dienvidos Krakovas pusē 12 stundu braucienā no Latvijas. “Garmin Ultra Race Myślenice 2019” Mišlenicē piedāvā 27, 51 un 80 kilometru taku skrējienus.

Garmin Ultra Race Myślenice 2019

37. Tartu meža maratonS

Nedēļu vēlāk, maija otrajā nedēļas nogalē atzīmēsim Mātes dienu, ko reizēm dēvē arī par māmiņdienu un ģimenes svētkiem. Ja šajos starptautiskajos svētkos būs vēlme sastapt citus taku skrējējus, tad kopā ar ģimenēm var doties uz Igauniju, kur 12. maijā Otepā vairāki tūkstoši dalībnieki startēs vērienīgajā 37. Tartu meža maratonā. Tāpat kā iepriekšējos gados, arī šogad

KOMPRESIJAS PUSZEĶES LīdZ mm SABALAnSēTA KOMPRESIJA: stimulē skābekļa apgādi un asins atteci, absorbē trieciena iespaidu PRET TULZnU vEIdOšAnOS TIK ēRTI Kā BEZ ZEĶēM: purngals maksimālai pirkstu ērtībai, velves atbalsts, nenoslīd apavā 30

Jautā TAKUsporta teltī Stirnu Buka norises vietās un TAKUsports.lv

42, 24, 10 un 5 kilometru distancēs dosies arī Latvijas skrējēji un nūjotāji, kuri Dienvidigaunijā būs ieradušies trīs stundu braucienā no Rīgas. Dienu iepriekš Ukrainas rietumos Ļvovā netālu no Polijas robežas var izskrieties “Lviv Ultra-Trail® 2019” no 24 līdz 124 kilometru garās distancēs. Mājāspalicēji 11. maijā izvēlēsies braucienu līdz Daugavgrīvas krosam. Gada 20. nedēļu Stirnubuki mēdz rezervēt Rīgas maratonam un meža takas nomaina pret asfalta slīpēšanu un ekskluzīvu skriešanu pa slēgtajām galvaspilsētas ielām un tiltiem. Tāpēc šajā nedēļas nogalē nav vērts doties uz Lietuvu, Ukrainu, Poliju, Ungāriju vai Zviedriju un 19. maijā būt starp skrējējiem zelta līmeņa sacīkstē tepat Latvijā. Maija izskaņā uz taku skrējieniem un peldskrējienu (swimrun) aicinās “Amber Race” Salacgrīvā un “Inov8 Latvia Trail”. Taču šo nedēļas nogali var pavadīt arī ārpus valsts robežām.

Rīgas maratonS 2019

25. maijā Somijas taku skrējienā “Nuts Karhunkierros 2019” varēs pārbaudīt ne tikai savu pacietību, bet arī ievākt Monblāna punktu ražu distancēs no 34 līdz 160 kilometru garumam. Šis noteikti nebūs tikai vienas dienas pasākums, taču tāds arī nav vienlaikus notiekošais 10 un 23 kilometru skrējiens “Myrdalshlaupid 2019” magnētiskajā Islandē, līdz kurai vienā dienā ar auto neaizbraukt. Parīzē aizsāktā “Eco trail” sērija 25. maijā turpināsies ar “Ecotrail Oslo 2019” ainaviskajiem 82 un 49 kilometru gariem taku skrējieniem Norvēģijas galvaspilsētas apkārtnē. Nedaudz tālāk no Oslo šajā pašā dienā būs iespējams izkustināt kājas arī citos fjordu zemes taku skrējienos, kā piemēram, 44 kilometru “Riska Trailrun” un 48 kilometru “Molde 7 Topper Ultra 2019”. Savukārt kaimiņvalstī Zviedrijā maija pēdējā sestdienā var piedalīties 90 kilometru skrējienā “Borås Ultra Marathon 2019” ar startu ostas pilsētā Gēteborgā. Eiropas dienvidos būs iespēja paskriet uz vienas no Adrijas jūras salām Horvātijā, kur “Green Trail Mljet 2019” aicinās 25. maijā startēt no 10 līdz 33 kilometru garos taku skrējienos. Nedaudz tuvāk, Polijas Tatros, līdz kuriem var aizbraukt ar auto vienā dienā, no 17 līdz 106 kilometriem piedāvā “Ultramaraton Jaga-Kora 2019”. Gada sestais mēnesis sāksies ar nakts taku skrējienu “Zilonis Babītē”, taču kāds noteikti vēlēsies aizceļot kur tālāk, piemēram, līdz arktiskajiem Norvēģijas arhipelāgiem, kur “The Arctic Triple Lofoten Ultra-Trail® 2019”, kur ar nemitīgu skatu uz okeānu varēs izbaudīt nemitīgus pacēlumus un noskrējienus, trases garumiem variējot no 12 kilometriem līdz 100 jūdzēm.

Molde 7 Topper Ultra 2019

Green Trail Mljet 2019

Jūnijs

The Arctic Triple Lofoten Ultra-Trail® 2019

Rykowisko Ultra Trail 2019

Teju Eiropas otrā galā trīs dienu skrējiens pieejams Ukrainas Karpatos no 51 līdz 118 kilometriem “Trail Karpatia 2019”, kur pirmajā dienā būs jātiek galā ar Lūsim atbilstošu garumu, taču otrajā un trešajā dienā skrienamās takas kļūs nedaudz garākas. Jūnijs ar pagarākiem skrējieniem sāksies arī Polijā, kur 35-240 kilometru takas piedāvās “Rykowisko Ultra Trail 2019” Varšanvas apkaimē un “Ultra-Trail® Malopolska 2019” Krakovas pusē. 8. jūnijā mēs visi būsim Saldus Kalnsētu parkā un iepazīsim medus pilsētas apkārtni, tāpēc šoreiz neapmeklēsim “Laulasmaa Ultra 2019” Igaunijā, kur skrienami 10 taku pusmaratoni pēc kārtas, kā arī nedosimies uz Zviedriju, Poliju, Čehiju (Devil’s trail 66.6), Ukrainu, Ungāriju vai Slovākiju. Taču Latvijas taku skriešanas izlase 8. jūnijā startēs Pasaules čempionātā, kas šogad 50 kilometru distancē risināsies Portugāles kalnos Koimbrā. Turēsim īkšķus par mūsējiem!

Kernave Trail 2019

Jūnija vidū jāizdara izvēle starp aizpērn Stirnubuku plaši apmeklēto “Ecotrail Stockholm”, kur Zviedrijas galvaspilsētas apkārtnē skrienami no 8 līdz 79 kilometriem, un Lietuvas galvaspilsētas Viļņas apkārtnes “Kernave Trail 2019” ar visai identiskiem 10-82 kilometriem trašu garumu ziņā. Kā alternatīva piedāvājumā ir tuvāki un tālāki skrējieni turpat Zviedrijā “The Alpaca Race 2019” (22-140 km), Slovākijas kalnu takās “Tatry Running Tour 2019” ar 33 kilometriem, kā arī “Hriňovská Stovka 2019” ar 125 kilomeriem. Kaimiņos Čehijā pieejami 101 kilometri “Krakonošova Stovka 2019”. 15. un 16. jūnijā vismaz trīs skrējieni tiek piedāvāti Polijā. Ar startu Slovākijā un finišu Polijā būs iespējams piedalīties Visegradas taku skrējienā “Vi Bieg Wierchami 2019” ar 11-30 kilometru garām distancēm. 20 kilometrus Polijas dienvidos varēs skriet “Zamczyska Trail 2019” dalībnieki. bet 65 kilometrus Vislas krastos veiks “Invicta Ustroński Bieg 66 Dookoła Doliny Wisły 2019” dalībnieki.

Vi Bieg Wierchami 2019

Birkebeinerlopet 2019

11 apļos iespējams zāģēt Islandes kalnu 14-79 kilometros “Mt. Esja Ultra 2019”. Nedaudz tuvāk Norvēģijas “Birkebeinerlopet 2019” pieejama trase ar 59 kilometriem krāšņu dabasskatu. Vasaras saulgriežos baltās naktis varēs baudīt, skrienot Rīga-Valmiera 107 kilometrus vai palīdzot dalībniekiem kontrolpunktos kā brīvprātīgajiem un trenējoties gaidāmās Līgonakts negulēšanai. Taku skriešanai gan gaidāma maza izvēle Jāņu noskaņās. 20. jūnijā Polijas dienvidaustrumos Slovākijas un Ukrainas pierobežā risināsies “Festiwal Biegu Rzeźnika 2019”, kurā būs iespējams izmēģināt spēkus 11-148 kilometru garos taku skrējienos. Nākamajā dienā turpat netālā “Stumilak 2019” dalībnieki skries no 50 līdz 179 kilometru garus skrējienus. Ja Jāņu brīvdienās tikts līdz Horvātijai, tad var izvēlēties startēt “Velebit 100

Lundhags Fjällmaraton 2019

Miles 2019” 100 jūdžu skrējienā vai kādā īsākā taku skrējienā, piemēram, 43 kilometru maratonā. Jūnija izskaņā gan netrūkst taku skrējienu tuvējās kaimiņvalstīs, tostarp Lietuvā, kur Šauļos vietējais taku skriešanas seriāls “Laukinis Trail” ar piekto posmu sasniegs sezonas ekvatoru tieši gada viducī ar 7, 16 un 30 kilometru garām distancēm. 28. un 29. jūnijā pieejami četri skrējieni Zviedrijā “#småland100 2019”, “Bocksten Trailrun 2019”, “Lundhags Fjällmaraton 2019” un “Silverleden På 1 Dag 2019”, kuros trašu garumi variē no 23 līdz 163 kilometriem. Tikpat daudz skrējieni uzņems dalībniekus Polijā, kur 18-67 kilometros aicina “Przehyba Trail 2019”, “Supermaraton Gór Stolowych 2019”, “11 Maraton Karkonoski 2019” un “Ultramarathon Górski 2019”. Norvēģija šajā nedēļas nogalē piedāvā divus taku skrējienus - 120 kilometru “Salomon Xreid VossBergen 2019” ar finišu Bergenā un 50 kilometru “Romeriksåsen På Langs 2019”. Savukārt Somijas ciemiņiem nedēļu pēc saulgriežiem joprojām būs iespēja baudīt ne tikai baltās naktis, bet arī izskrieties 22 un 13 kilometru skrējienā “Aulanko Tower Trail 2019”. Savukārt vasaras otrais mēnesis sāksies ar Pilssalas Stirnubuku 6. jūlijā Alūksnes pusē. Tiekamies mežā! #esesmustirnubuks

Supermaraton Gór Stolowych 2019

Salomon Xreid Voss-Bergen 2019

T aku

skrie

š ana

Taku skriešanas piedzīvojumi Kāpēc Tu skrien? Bieži uzdots jautājums, ko saņemu no tiem, kuri skriešanu uzskata par grūtu, varbūt pat bezjēdzīgu un pilnīgi noteikti ne priekš viņiem domātu nodarbi. Jautājums, kuram man tādas vienas konkrētas atbildes nekad nav bijis. Citreiz atbildu, ka tas ir lielisks veids kā attīrīt galvu no nevajadzīgām lietām, citreiz, ka man tas vienkārši labi padodās, bet visbiežāk kā galveno iemeslu minu piedzīvojumus, kas mani sagaida trasē. Piedzīvojumus, kas ar laiku pārvēršas par stāstiem un kurus atceros grūtajos treniņos, kad motivācija grib nedaudz atkāpties. Piedzīvojumus, kas ar laiku pārvēršās par sava veida mednieku jeb skrējēju stāstiņiem un ar kuriem es varēšu dalīties vēl ilgi pēc savas skriešanas karjeras beigām. 34

Teksts: Andris Ronimoiss

Piedzīvojumu Pastāsti Piebalgas PIEGUĻĀ

Bet

vispirms ķersimies pie teorijas tēmā “Kā tikt pie kvalitatīva skriešanas stāstiņa”?

Pirmkārt ir jāskrien ilgi. Jā, arī 100 metros var tikt pie piedzīvojuma, bet izvēloties šo distanci Tu ievērojami pasliktini savas izredzes. Patiesībā šeit algoritms ir ļoti vienkāršs, jo ilgāk būsi trasē, jo lielāka iespēja, ka kaut kas noies greizi. Otrkārt ir jāatrod pēc iespējas sarežģītāki apstākļi. Skriešana pa šoseju, pilsētas ielām vai citiem civilizētiem

ĀRPUS PILSĒTĀM IR KRIETNI INTERESANTĀKA SKRIEŠANA

apstākļiem, iespēju iekulties piedzīvojumā neizslēdz, bet noteikti to arī neveicina. Turklāt šeit piedzīvojumi ļoti bieži atkārtojās. Mašīnas, kas vēlās Tevi nobraukt, suņi, kuri vēlās Tevi sakost un rajona dzērāji, kuri vēlās Tev skriet līdzi, ir smieklīgi tikai pirmajās pāris reizēs. Savukārt takās iespējas ievērojami uzlabojās. Tu nekad nevari zināt vai aiz nākamā līkuma negaidīs izsalcis lācis, saulē pasildīties iznākusi odze vai līdzīgu motīvu vadīts vietējais maniaks. Takas sniedz neierobežotu iespēju salaist lietas dēlī un, jo tālāk no civilizācijas, jo labākas iespējas. Treškārt ir jāveic sabotāža. Izklausās jocīgi, bet neuztraucieties un uz šo sadaļu speciāli neiespringstiet - lielākajai daļai no mums, tas sanāk dabīgi. Mēs varam aizmirst ekipējumu vai vēl labāk, lietot vislētāko, kas atrodams vietējā bodē un nolemt to izmēģināt trasē. Mēs varam dienu pirms starta izdomāt nogaršot vietējā rajona delikateses vai vēl labāk, darīt to kamēr skrienam. Mēs varam neizsekot marķējumam trasē vai vēl labāk, izdomāt, ka tas nav pareizs un turpināt skriet pēc sava maršruta. Galu galā, mēs varam uzskatīt, ka mums ir pietiekamas tauku rezerves, lai izdzīvotu desmit stundas bez ēšanas vai vēl labāk, izlemt, ka ūdeni pildīsim nākamajā kontrolpunktā, neskatoties uz to, ka esam tuksnesī, ir vasaras vidus un pēdējo strautu mēs redzējām iepriekšējās sacensībās. Mūsu spējas sačakarēt lietas ir neierobežotas! Kad izvēlēta pietiekami gara distance, pietiekami trakā vietā un apzināti vai neapzināti ir veikta sabotāža, atliek mesties iekšā piedzīvojumiem. Kādi tie būs, to nekad nevar zināt, bet te daži piemēri iedvesmai!

23.02.2019. TransGranCanaria, Fontanales, 40. km no 128 km. Situācija: Būdams pilnīgā bezformā, mēģinu skriet ļoti prātīgi, taču tas ļoti nepalīdz. Šādi veicis 30 kilometrus, parādās sāpes labajā pēdā un es nolemju izstāties, tiesa līdz kontrolpunktam ir vēl 10 kilometri. Piedzīvojums:

Nonācis kontrolpunktā es ievērojami kliboju, tāpēc trases tiesnešiem vaicāju pēc dakteriem. Mani glābt steidz 15 gadīga meitene, kas mani stingri saķer aiz elkoņa un velk uz dakteru pusi. Mani argumenti, ka es ar tādu kāju esmu nogājis jau desmit kilometrus un droši varu paša spēkiem veikt arī atlikušos 50 metrus viņu neinteresē. Brīdī, kad nonākam pie ieejas kontrolpunktā, priekšā ir betona ceļš uz leju. Saprotot, ka šī ir bīstama situācija manai kājai, 15 gadīgā meitene pārmet manu roku sev pār plecu un praktiski ienes mani iekšā. Mana kāja ir glābta, bet mana pašcieņa vairs nekad neatgūsies.

Turpinājums:

Ticis pie dakteriem tieku ārstēts tā itkā būtu ar vaļēju brūci. Nepalīdz arī manas limitētās spāņu valodas zināšanas. Tā vietā, lai lūgtu bumbiņu (la pelota), ar ko pēdu izmasēt, prasu pēc biļetes (la boleta) un skaidrs, ka spāņos tas rada neizpratni. Pāris minūtes vēlāk, kad atmiņa ir nedaudz uzlabojusies, nonāku pie īstā vārda, bet skaidrs, ka bumbiņas viņiem nav un tā vietā tieku pie apelsīna. Aiztaupot jums pūles varu teikt, ka ar apelsīnu pēdu izrullēt nav iespējams.

28.07.2019. Montreux Trail Festival, tehnisks noskrējiens uz Montrē, tumsa, 50. km no 58 km. Situācija: Montreux Trail Festival, sacensības, kuru galvenais simbols ir Fredijs Merkūrijs. Vīrs, pie kura statujas ir sacensību finišs. Sākotnēji paredzētais starta laiks ir sestdienas rītā, bet briesmīgo laikapstākļu dēļ, tas tiek pārcelts uz vēlu pēcpusdienu un ir skaidrs, ka finišs būs naktī. Montrē kalni pret mani nav žēlīgi jau startā. No pirmajiem metriem jūtu augstkalnes ietekmi uz manām spējām skriet ātri. Vēlāk trasē, vispirms pataustot ar roku, pārliecinos, ka elektrogans ir izslēgts, bet brīdī, kad neiespringstot kāpju tam pāri, izrādās, ka nav gan un es kārtīgi atraujos augšstilba un ribu rajonā. Vēlāk, kad jau ir tumšs, nonāku uz tehniskākās taisnes kādā jebkad esmu bijis un lai arī ātrāk par 7

NE VIENMĒR ESMU PILNĪBĀ GATAVS SKRĒJIENAM

min/km šādā apvidū pārvietoties nespēju, tieku pāri un visbeidzot nonāku pie pēdējā noskrējiena.

Piedzīvojums: Pēdējais noskrējiens ir ļoti

tehnisks. Smalkajā smiltiņā ir jābūt ļoti uzmanīgam, tāpēc nav pārsteigums, ka visu savu enerģiju veltu, lai skatītos zem kājām. Rezultāts ļoti loģisks, pēc mirkļa aizskrienu nepareizi, jo apvienot skatīšanos uz segumu sev zem kājām un izsekošanu marķējumam ir grūti apvienot. Drīz jau esmu atpakaļ uz takas un turpinu cītīgi sekot segumam sev zem kājām. Vienā mirklī izdomāju pacelt galvu un man dažus metrus priekšā ir govs dibens. Strauji bremzēju un apstājos vien metru pirms govs. Gar acīm nozib kadri no Eisa Venturas filmas, kur viņš līda ārā no degunradža dibena. Nekad nebiju domājis, ka nonākšu tik tuvu, lai šos kadrus atkārtotu.

Turpinājums: Veiksmīgi tieku garām govij un viņas domubiedrēm, kas visas rindiņā sastājušas uz takas. Te viss loģiski – ir nakts, zāle ir slapja un govis lien uz takas sildīties. Atlikušo distanci veicu bez lieliem starpgadījumiem un Fredija statuju sasniedzu kā otrs ātrākais.

TUMSĀ PĀRSTEIGUMI UZGLŪN NO KATRA STŪRA

17.03.2018. Paris Eco Trail, netālu no Parīzes, vēlāk arī pašā Parīzē, pavasaris Francijas vidienē. 20.-80. km no 80 km. Situācija:

Nedaudz nomākts pēc garās un tumšās ziemas Latvijā, dodos uz Parīzi, lai izbaudītu pavasari. Dienās pirms starta pavasaris ir pietiekami jauks, ar padsmit grādu gaisa temperatūru, tomēr uz starta dienu sola nedaudz vēsāku – 8° virs nulles. Izvērtējot apģērba opcijas izvēlos skriet šortos un t-kreklā, bet kā drošības garants man līdzi ir obligātajā ekipējumā iekļautā lietus jaka. Starts ir ārpus Parīzes un tur mēs visi tiekam nogādāti ar vilcienu. Jau nonākot galā un sākot iesildīšanos, izlemju, ka vismaz startā skriešu ar lietus jaku, jo gaisa temperatūra nešķiet +8° līmenī. Startā ar jaku ir ļoti komfortabli un kādā brīdī pat apsveru domu to vilkt nost, bet tad ap divdesmito kilometru sāk snigt.

Piedzīvojums:

Sākumā sniegs nav ļoti traucējošs, bet drīz visas takas pārvēršās 10cm biezās dubļu peļķēs un kājas ir nemitīgi slapjas. Kādā brīdī arī sniegs pieņemās spēkā, pārslas ir krietnu 2 eiro monētu lielumā, sitās acīs un lēnām caur plāno drēbju kārtu manī sāk iezagties aukstums. Kontrolpunktos ar

SLAPJUMĀ UN AUKSTUMĀ muskuļi dažreiz nespēj veikt ierasto darbU

asarām acīs skatos kā vietējiem skrējējiem atbalstītāji dod sausas drēbes, bet man jāturpina slapjajās un šādam laikam pilnīgi nepiemērotajās. Jo tuvāk esmu finišam, jo mazāk funkcionētspējīgas ir manas kājas. Visi muskuļi dēļ aukstuma nespēj veikt ierasto darbu un Parīzē es iesoļoju. 100 metrus man priekšā, knapi kustoties ir trešā vieta, bet es vairs neesmu cīnītājs. Finišā kāpjot Eifeļa tornī mētājos no vienas margas uz otru un taisni noiet nespēju. PĒC PĒRCIESTĀM GRŪTĪBĀM GANDARĪJUMS IR MILZĪGS

SKAISTIEM SKRĒJIENIEM SEKO SKAISTA ATPŪTA

Turpinājums: Ar brīvprātīgo palīdzību ticis 23.09.2017. Gaujas līdz siltai dušai un svaigām drēbēm, otrajā reizē, šoreiz uz apbalvošanu, es Eifeļa torni pieveicu trīs reizes ātrāk kā sacensībās. Šī ir tā reize, kad trešā vieta palika viesnīcā esošajā čemodānā.

Senlejas Stirnu Buks, Līgatnes apkārtne, 20.28. km no 28 km.

Situācija: 2017. gada sezonu beidzu laicīgi. Ir septembra sākums, es tikko esmu noskrējis 100 km garo CCC distanci, bet nākamais nopietnais starts ir decembra sākumā Keiptaunā. Šī iemesla dēļ lielāko daļu septembra no skriešanas atpūšos un Līgatnē ierodos labi atpūties, bet aizmirstot, ka fiziskā forma nav tāda kā ierasts. Piedzīvojums:

Sāku kā parasti. Lūša distancē turos trešajā pozīcijā, bet tad ap 20. kilometru saprotu, ka spēki ir galā. Kājas vairs nevelk un ļoti sāk gribēties ēst. Sāku tuvākajos dārzos meklēt ābolus, taču neko jēdzīgu neatrodu. Turpinot savu skrējienu, kas nu jau pārvērties par gājienu, ceļa malā satieku velo braucēju un pazemīgi lūdzu vai viņam nav kaut kas ēdams. Esot, bet tikai desu maize. Tā ir kā mūzika manām ausīm. Eju pa Līgatnes granteni un ēdu gardu desu maizi. Ja vien tas nebūtu sacensībās, varētu teikt, ka dzīve ir skaista.

Turpinājums: Mēģinu saņemties uz kalnu RIEKSTU KAROGS BRAŠI PLĪV GAN STIRNU BUKĀ, GAN Vilkaču maratonā

karali, bet uzskrienu vien pirmo trešdaļu, bet pāris kilometrus vēlāk finišu sasniedzu kā 19. Gribās ielīst

zemē un pazust, bet mācība ir gūta – ja neesi formā, neskrien tā it kā būtu.

24.02.2017. TransGranCanaria, Tamadaba, 15.-30. km no 125 km. Situācija: Mans otrais mēģinājums pieveikt pietiekami grūto TransGranCanaria trasi. Esmu kārtīgi noskaņojies labam skrējienam un pirmo kāpumu pieveicu kā otrs ātrākais. Arī pirmajā noskrējienā sākumā iet labi, taču tad lēnām sāk izbeigties lukturis. Dienu pirms starta esmu vietējā veikalā nopircis vietējās baterijas. Piedzīvojums:

Brīdī, kad mani apdzen kāds no skrējējiem, es saprotu, ka viņa luktura gaismā, mans lukturis pazūd. Brīdī, kad beidzās noskrējiens un mēs skrienam pa ceļu, es kādā brīdī iekāpju peļķē, bet uzspīdinot ar lukturi peļķes virzienā, es to nespēju ieraudzīt. Palicis viens es cīnos ar vājo apgaismojumu līdz vienā brīdī esmu spiests mesties uz ceļiem, jo saprotu, ka taka neiet tajā virzienā, kurā es skrienu un dažus metrus priekšā man ir aiza. Ticis pie pamatīgas panikas lēkmes, es līdzīgā veidā turpinu, bet risinājumu situācijai neredzu, jo izņemot no luktura briesmīgās baterijas, es nonāktu pilnīgā tumsā un tādā situācija diez vai spētu nomainīt baterijas. Brīdī, kad satieku pirmos cilvēkus, es palūdzu, lai viņi spīdina gaismu un es nomainu baterijas uz kvalitatīvākām.

TĒRVETES PILSKALNS NAV TĀ VIEGLĀKĀ VIETA

Turpinājums:

Lai arī jaunās baterijas ir stipri spēcīgākas, mans lukturis ir pietiekami vājš, lai es skriešanu tumsā neizbaudītu. Tiklīdz iestājās gaisma, palieku ievērojami ātrāks un beigās spēju aizcīnīties līdz augstajai 11. pozīcijai, bet lētās baterijas un lukturus es vairs nelietoju.

SIGULDAS “PILSĒTAS TRASE” ARĪ...

VISBIEŽĀK PIRMAJĀS RINDĀS

KAD VISI SPĒKI IR ATSTĀTI TRASĒ, TAD LĪDZĒT VAR TIKAI MĪĻOTĀ

Abo

nements

Tālavas taurētājs Ja tu trasē pamani kādu, kurš ļoti pūš un elš, tad zini – tas nebūs pūšamo instrumentu orķestra dalībnieks. Viņi prot pareizi elpot. Uldis Kļaviņš ir viens no ātrākajiem Stirnu buka skrējējiem un, domājams, ka ātrākais mežraga spēlētājs valstī un iespējams pat pasaulē. Savienot mežragu ar skriešanu ir Ulda talants. 44

Teksts: Signis Vāvere

Kāpēc gan skriešana, gan orķestris? Orķestris un skriešana manā skatījumā nemaz tik ļoti neatšķiras. Tu vari būt solists gan uz sava mūzikas instrumenta, gan uz savām kājām, bet baudāms pasākums jau rodas katram iesaistoties ar savu daļiņu no kopējā stāsta – vai tas būtu koncerts, vai skriešanas pasākums pie dabas. Mani laikam vilina tā piederības sajūta kaut kam lielākam. Kurš ir tavs orķestris? Par savu orķestri visilgāk saucu Rūjienas kultūras nama pūtēju orķestri ‘’Tālavas taurētājs’’ ar diriģentu Gvido Brenčevu, bet kopš laika, kad pārcēlos dzīvot tuvāk Rīgai, cenšos būt klāt arī diriģenta Māra

Martinsona RTU studentu pūtēju orķestra ‘’SPO’’ zīmīgākajos piedzīvojumos, kuru studentiem netrūkst. Ar sportiskajām ambīcijām arī šiem orķestriem viss kārtībā. Kamēr 31. martā buki sacentās piekrastē, mēs ar ‘’Tālavas taurētāju’’ savā grupā izcīnijām 1. vietu orķestru konkursā ‘’Baltic Open’’ Siguldā. Arī pēdējos dziesmu svētkos orķestris no Rūjienas paveica ko līdzīgu. Ar ‘’SPO’’ pirms diviem gadiem uzvarējām jau minētajā ‘’Baltic Open” visaugstākās grūtības pakāpes amatieru orķestru grupā. Turklāt ar ‘’SPO’’ ir interesanti, jo tas nereti dodas spēkoties arī orķestru konkursos un festivālos uz tuvākām un tālākām Eiropas valstīm, un mēdz atgriezties arī ar uzvarām.

Vai esi ātrākais skrējējs savā orķestrī? Jā, ir dzirdēti apgalvojumi, ka esmu ātrāko kāju īpašnieks orķestrī, bet pārbaudīts praksē gan tas nav. Ja par Latvijas mērogiem, tad gan jau būtu interesanti veikt aptauju, vai kāds no ātrākajiem skrējējiem gadījumā nav arī pūtējs. Zinu, ka ātrākā pūtēja titula saglabāšanai man vajadzētu pieskatīt Andri Ronimoisu, lai viņš neatsāk apgūt trompetes spēli, ko sen atpakaļ bija iesācis darīt. Ar ko brīvajā laikā citi orķestrī nodarbojas? Ar visu ko – makšķerē, fano par senākiem spēkratiem, ar dažādām mājsaimniecības lietām nodarbojas, ceļo, fotografē. Bet ir arī tādi, kuriem patīk fiziskas aktivitātes – braukt ar velo, skriet, ziemā slēpot. Bet sacensībām gan es laikam vienīgais gatavojos. Cik viegli apvienot orķestri un skriešanu? Ne vienmēr izdodas apvienot. Tādos gadījumos kā šogd pirmais Stirnu buks, priecājos, ka man ir saprotoši kolēģi tajos kolektīvos, kuros esmu iesaistījies. Orķestrī kopreniņiem ir lielāka nozīme kā skriešanā, tāpēc tad, kad tuvojas kāds nozīmīgs koncerts vai konkurss, tad skriešanu vairāk pielāgoju orķestra mēģinājumiem un uztāšanās brīdim. Citos gadijumos Stirnu bukam dodu priekšroku, ja sakrīt ar kādu vietēja mēroga orķestra uzstāšanos. Kā izvēlējies spēlēt mežragu? Mūzikas instruments, pirms sāku to apgūt, man bērnībā likās kaut kas līdzīgs modernai spēlei – tev rokās iedod kaut ko neparastu, tu spaidi pogas, un tas izdod interesantas skaņas. Kaut kas aizraujošs. Kā konkrēti pie mežraga nonācu, īsti nezinu, bet atceros kā ātri vien sapratu, ka apgūt mūzikas instrumentu nav gluži izklaide. Vai pūšana palīdz skriet? Jā, iespējams palīdz, jo pūšanā māca pareizi elpot, kas arī skriešanā ir viens no svarīgakājiem elementiem. Kurš ir ātrākais instruments? Kura instrumenta spēlmanis labāk skrietu, nemāku teikt, bet no kalna gan jau bungas visātrāk noripotu. Cik mežragu tev ir un cik skriešanas apavu? Savs mežrags man ir tikai viens. Kādreiz uz kādu koncertu aizņemos citu. Iemesls pavisam vienkāršs – atpazīstama zīmola mežrags maksā tikpat, cik apmēram divdesmit atpazīstama zīmola skriešanas apavu pāri. Mežrags arī kalpo daudz ilgāk kā skriešanas apavi, ja prātīgi ar to apietas

Par mežragu: ir neatņemama simfoniskā orķestra sastāvdaļa; metāla pūšamais mūzikas instruments, kas izveidojies no mednieku raga; skanējuma ziņā tas ir pārejā starp koka un metāla pūšamajiem instrumentiem; angliskais nosaukums ir “franču rags,” lai arī radīts Vācijā; ja visas trubas iztaisno, tad kogarums ir virs 5 m; platais gals tīri labi noder viena veldzējoša dzēriena ievietošanai, kad to nav iespējams nest rokās.

visas distances garumā, uzmundrināt un pieredzēt viņu emocijas uzvarot sevi, nereti ir tikpat elpu aizraujoši brīži, kā sekot sacensību absolūtajiem uzvarētājiem. Atšķirība tikai tāda, ka esot tempa turētājam, tu visu laiku vari būt pašās labākajās līdzjutēju vietās – blakus skrējējiem. Kuras sacensības gribētos noskriet vēlreiz? Iespējams tas būtu Čelmsfordas maratons, kas notiek netālu no Londonas. Pirmkārt tāpēc, ka tajā neizdevās parādīt savu labāko sniegumu un otrkārt tādēļ, ka tam, kā labdarības pasākumam, bija ļoti īpaša atmosfēra. Kādi ir tavi plāni saistībā ar Stirnu buku? Neesmu vēl šogad domājis par konkrētu rezultātu sasniegšanu. Iespējams, ka šogad lūša distances vietā, vairāk skriešu buku un baudīšu dabu.

Bieži esi manāms kā tempa turētājs, kas tajā tevi aizrauj? Man patīk, ka skrienot kā tempa turētājam un nekoncentrējoties uz to, lai pašam būtu labākais rezultāts, iespējams labāk izgaršot pasākuma pozitīvo atmosfēru. Cilvēkiem, kuriem turi tempu, skrējiens ir kā sava veida atalgojums pēc labi padarīta darba vairāku mēnešu treniņos, tāpēc būt viņiem blakus

# esesmu

stirnu

b uks

Teksts: Signis Vāvere

Neapturamais lūsis Kā tu nokļuvi līdz skriešanai mežā? Man patīk daba, meži, purvi, jūra, nepatīk asfalts un betons. Cilvēks ir radīts, lai būtu vienots ar dabu, nevis dzīvotu pelēkos dzelsbetona vai digitālos “džungļos”. Pirmās sacensības mežā bija 10 km Olaines apļos 2015. gada 23. maijā. Pēc tam nākamās sacensības tā pamatīgi mežā bija 80 km Cēsu Eco Trail tā paša gada augustā. Pēc tam arī pirmais Stirnu Buka lūsis Āžu kalnā. Kurš no Stirnu buka zvēriem esi Tu? Pārsvarā lūsis, jo šis no Stirnu buka zvēriem vienīgais ir plēsējs. Kad esmu nedaudz saguris, esmu skrējis arī bukus. Tavs labākais Stirnu buka poms? 2016. gada oktobra Beverīnas Pilskalna lūsis. Temperatūra bija pietiekami patīkama un vēsa, trase arī nebija ļoti kalnaina, kā arī forma pa sezonu satrenēta diezgan laba. Kur Stirnu bukam būtu jālec? Skatoties Latvijas karti, vietu, kur nav lekts, ir vēl ļoti, ļoti daudz. Protams, daudzas ir diezgan līdzenas,

bet pārmaiņu pēc jau derētu arī kāds ne tik rāpjamais posms. Kas tev vislabāk patīk trasē? Patīk, ja kalnu karalis ir sākumā. Patīk, ja taku trasē ir vairāk kā asfalta vai grants ceļu. Patīk tas transs un ieiešanā nedaudz citā realitātē. Kas pietrūkst Stirnu bukam? Nekas līdz šim nevienā posmā tā īsti nav pietrūcis. Otra foršākā lieta pēc taku skriešanas? Kārtīgi izgulēties. Kam vajadzētu uzstāties uz Stirnu buka skatuves? Skyforger. Cik Stirnu bukos tu esi piedalījies? 21 Kā tevi sauc un kura ir tava komanda? Mārtiņš Dīcis. VSK Noskrien.

T aku

skrie

ĹĄ ana

Teksts: Uldis Varnevičs, laikraksts “Bauskas Dzīve”

Iecavnieks piedalās elpu aizraujošā skrējienā Šveices Alpos Ja apnīk skriet pa Latvijas līdzenumiem, var izvēlēties ko ekstremālāku, kā to darīja iecavnieks Andis Ozoliņš, – Šveicē Alpu kalnu skrējiena distancē kāpums bijis divi kilometri. Šveices pilsētā Teseretē katru gadu notiek skrējiens “Scenic Trail”. Pasākuma organizators ir kāds itālietis, kura sieva ir igauniete. Viņi abi veiksmīgi uzrunā ļoti plašu interesentu loku – šogad skrējienā bija pārstāvētas aptuveni 30 valstis, startēja 22 Latvijas sportisti.

Starta paka

Bez drošības sistēmām

Ideja par dalību skrējienā radās vairāk nekā pirms Uz skrējienu vienā grupā ar mikroautobusu devušies pusgada. “Tie, kas reiz piedalījušies šajā skrējienā, deviņi sportisti. Aizbraukuši ļoti ātri – ceļā devušies vēlas to darīt vēlreiz. Dalībnieku vidū pārsvarā ir otrdienas rītā pulksten 6 un jau trešdien, 6. jūnija sievietes. Draugi, kas bija skrējuši, rādīja fotogrāfijas. vakarā, bijuši Šveicē. Likās interesanti, ir skriets dažādās vietās, bet kalnos Nākamajā dienā izstaigāta pilsēta. Divās dienās vēl nebiju mēģinājis to darīt,” stāsta A. Ozoliņš. iepazīta arī skriešanas trase. “Klinšu nebija, trase Iecavnieks regulāri trenējas likās kā kalnu takas. Tomēr bija skriešanā un piedalās sacensībās nedaudz baisi, jo tur gar malām ar garām distancēm – veic vairāk nav drošības sistēmu. Sākumā Esot kalnos un nekā desmit kilometru. Andis caur visādām meža takām atzīst, ka viņam “otrā elpa atveras” devāmies augšā. Esot kalnos un skatoties uz tikai pēc desmitā kilometra, tāpēc skatoties uz malām, redzams malām, redzams gari skrējieni liekas interesantāki. tikai stāvs kritums. Ja ripinies Braucienam grupa gatavojās jau lejā, iznākums ir letāls. Nav tikai stāvs kritums. iepriekšējā gadā – vāca ekipējumu, nekādas drošības sistēmas, skrien Ja ripinies lejā, pasūtīja vienādus kreklus. un skaties priekšā esošā pēdās,” Skrējienam pieteicās laikus, par iespaidus apraksta iecavnieks. iznākums ir letāls. dalību bija jāmaksā 30 franku Parasti viņš sacensībās skrien (aptuveni tikpat eiro). “Tikpat ar austiņām un klausās mūziku, izmaksā starta paka – tajā bija bet šoreiz ieteikuši tā nedarīt, numurs, galvas apsējs, lai sviedri netek acīs, krekliņš, jo svarīgi dzirdēt visu apkārt notiekošo. Pirms tam enerģijas batoniņi, neliela aptieciņa, vēl daži sīkumi un izstaigājot trasi, sapratuši, ka posms ir sarežģīts. Jau kupons baseina apmeklējumam dienas garumā. Bija pirmajos četros kilometros kāpums bijis 500 metru, pieejami arī bezmaksas ēdieni,” atceras Andis. 20 kilometru posmā tas pavisam bijis divi kilometri. Lielākās izmaksas veidoja transports, ekipējums “Redzi vienu, otru kalnu, bet, izrādās, ka aiz tiem ir vēl un dzīvošana Šveicē, lai arī tā bijusi diezgan niecīga divi lielāki,” smej skrējējs. – nakšņojuši telpās, kur gultas bijušas trīs stāvos. Taču Izstaigāti arī citi kalni, skats bijis pārsteidzošs. neesot bijis nekādu problēmu. Nākamajā dienā pēc Izbrīnījis kāda kalna korē ieraudzītais zirgu ganāmpulks. skrējiena izmantojuši iespēju apmeklēt vietējo baseinu, Izrādījies, ka blakus ir staļļi, no kuriem zirgus ved bijis aizraujoši. ganībās uz nogāzēm. Apkārtne blīvi apdzīvota. “Tur ir daudz dažādas pilsētiņas. Kalnā pilsēta, lejā – atkal

30% 30% ATLAIŽU ATLAIŽU KODS KODS

5SWISSBESTTRAIL2019

derīgs līdz 15.05.2019

no 14. līdz 16. Jūnijam K18 - K27 - K54 - K113 - K4

+1100m 52

+2200m

+3800m

+7400m

+900m

scenictrail.ch

sācis zust spēks. Iecavnieks apsēdies, apēdis dažus enerģijas batoniņus, un tas palīdzējis. Tas bijis pēdējais kāpums, pēc tam ceļš vijies lejup un kļuvis vieglāk. Pēc 20. kilometra kājās bijuši jūtami krampji. Bijusi nogāze, ātri lavierējot, skrējuši kopā ar itāliešu Skrējienā “Scenic Trail” ir dažādas sarežģītības sportistu pa šaurām gravām. Tempa dēļ vienu brīdi jutis distances. Vienkāršākā ir 11 kilometru soļošana. Andis krampjus, lai arī pirms tam dzerts magnijs. Nedaudz mazinot ātrumu, finišs sasniegts startēja 27 kilometru kalnu skrējienā, pulksten 13.45, distancē pavadītas kas ir īsākais posms. Bija arī 54 un četras stundas un 45 minūtes. 113 kilometru distance. Finišā bija “Finišā bija milzīgs gandarījums. “Garajā posmā dalībnieki startēja milzīgs Katru tur atbalsta, skan lieli zvani,” pusnaktī un skrēja vairāk nekā 20 emocijas atklāj Andis. Posmā bija stundu, ap pusnakti finišēja. Skrēja gandarījums. 640 skrējēju, iecavnieks finišēja ar lukturiem galvā. Izskatījās diezgan Katru tur 191. bīstami – pa tumsu un kalniem. Tas “Skrējiens pagāja ļoti ātri. nelīdzinās uzkāpšanai Gaiziņā, tur ir atbalsta, skan Visu laiku skatījos apkārt. Ja būtu pieci tādi Gaiziņi,” vērtē iecavnieks. lieli zvani... koncentrējies uz rezultātu, būtu Kalnu skriešanas pieredzes Andim noskrējis ātrāk. Finišā šķita, ka nebija. “Vienreiz bijām trenēties vajadzēja izvēlēties garāku distanci Siguldas serpentīnā – pa trepēm skrējām augšā, pa serpentīnu – lejā. Toreiz noskrējām – 54 kilometrus. Tomēr fiziski tas būtu ļoti sarežģīti, tad aptuveni desmit kilometru,” atceras A. Ozoliņš. Viņš jātrenējas kalnos skriet,” atzīst Andis Ozoliņš. atklāj, ka liels balsts bijušas soļotāju nūjas. Kāpumos bez tām būtu bijis ļoti grūti. Iesācēji, kas distanci veikuši bez nūjām, pēc tam to nožēlojuši. pilsēta. No kāda kalna var pamanīt, ka dažu kilometru rādiusā ir piecas pilsētiņas,” atceras A. Ozoliņš.

Tumsā pa kalniem

Ūdens un arbūzi

It kā īsajā 27 kilometru distancē skrējējs startējis pulksten 9. “Bija tāds pavēss, aptuveni 21 grāds. Kalnu gaiss ir citādāks – mitrāks, elpošana vieglāka, bet vienalga uztrauca – kā tur augšā būs? Tomēr bija labi,” stāsta A. Ozoliņš. Viņš atceras, ka mainījās garša. Kontrolpunktos lielā apjomā varēja ēst arbūzus – pēc smagajām distancēm tas bijis labs veids, kā organismā atjaunot ūdens daudzumu. Kalnā tie garšojuši citādāk. Skrējiena laikā patērēts milzīgi daudz ūdens. “Vienā punktā pietika neuzpildīties, un kādā no stāvākajiem kalniem beidzās ūdens. Bija šoks – it kā pusotrs litrs bija dzeršanas sistēmā, bet tā izrādījās tukša,” atceras iecavnieks. Tas bijis smagākajā kāpuma posmā, un

Bl o

Teksts: Jānis Pārums

Ceļš līdz Stirnu bukam

taku skriešanu iepazinos tieši pirms desmit gadiem, kad nolēmu pagodināt savu vārdu un piedalīties skrējienā “Jānis, Jānītis” Cēsīs. Toreiz biju diezgan apvēlies jauneklis, kurš tikai pirms mēneša bija uzsācis likvidēt savu lieko svaru. Pilnīgi no visiem skatu punktiem minētais skrējiens bija iesācēja avantūra, bet tā kā man vienmēr paticis sevi pamocīt, tad distanci noskrēju. Vēlākajos gados, notievējot un aktīvi piedaloties pusmaratonos, es biju lietas kursā arī par visām pārējām sacensībām, tāpēc neapšaubāmi Stirnu buks manā radarā bija jau no tā pirmsākumiem – 2014. gada. Var teikt, ka no manas puses tas tika nepelnīti ignorēts vairāku gadu garumā, arī tad, kad buka nopelniem bagātā kalnu karaliene Evija Bērziņa (Melberga) mani aicināja beidzot debitēt, jo alus kausi, ko viņa regulāri saņēma balvās bija par lielu un kādam bija jāpalīdz tos iztukšot. Nav pārsteigums, ka izvēle krita uz mani, zinot, ka viena no manām mūža mīlestībām ir alus. Sākotnēji buku neņēmu par pilnu, jo koncentrējos uz rezultātiem šosejā, galvenokārt pusmaratoniem, bet vēlāk, 2016. gadā, atkal biju palaidies “pelmenītī”. Kāds gan no manis Stirnu buks ar lērumu lieku cukura paku? Tieši tā es tobrīd domāju, tāpēc mana debija aizkavējās, taču apņēmos, ka agrāk vai vēlāk Stirnu buka ciltij pievienošos. 2016. gada vasarā, kad svari atkal rādīja pagalam neglaimojošus ciparus, publiski paziņoju par “Projektu Etiopietis”, kas paģērēja līdz Siguldas pusmaratonam, tātad faktiski nieka trīs mēnešu laikā, nomest 27 kilogramus. Līdz pieminētajām sacensībām gan es šķīros no “tikai” 20 kilogramiem, bet ar to bija pietiekami, lai es beidzot beigtu lauzties un ļautos Stirnu bukam. Mana debija notika Valmieras Beverīnas pilskalna Stirnu bukā, iesākumam prātīgi izvēloties Zaķa distanci. Domas pēc starta bija visumā daiļrunīgas, jo jutos kā sapīpējies vai apreibis, un neesmu drošs, ka tas bija normāli, bet iespējams, ka tāds ir tas Stirnu buka kaifs.

#EsEsmuStirnuBuks Tas, ka “bukmānija” ir reāla un tikpat bīstama kā Gaujas atvari, ir fakts. Par Stirnu buka fanu kļuvu līdz ar debijas reizi un kopš tā laika esmu izlaidis tikai vienu posmu, kam diez vai ir attaisnojums. Smeceres sila buciņu atļāvos iemainīt pret Aizkraukles pusmaratonu, kas patiesībā bija patīkamā apvienojums ar lietderīgo, proti, apciemoju arī kāda laba drauga ģimeni. Aizkrauklē bija arī pirmā un vienīgā reize, kad vairāk nekā 40 pusmaratonu bagātajā pieredzē ar par sevi

visumā štruntīgu rezultātu savā vecuma grupā kāpu uz goda pjedestāla, izcīnot trešo vietu. Šobrīd man būtu grūti iedomāties savu sacensību sezonu bez Stirnu buka. Man patīk skriet jebkur un šosejā aizvien ir daudz nenomedītu jaunu personisko rekordu, bet... mani velk mežā. Tik ļoti, ka šoseja un personiskie rekordi palikuši sekundāri.

Veclaicene, Piebalga, Carnikava Kopumā esmu startējis 15 Stirnu bukos un, lai gan katrs posms ir kā medus kūka, daži tomēr iekrituši sirdī tā dziļāk. Kā sapni vasaras dienā atceros slapjo un dubļaino Veclaicenes Stirnu buku Kornetos. Fiziski grūts un izaicinošs, taču fascinējoši valdzinošs posms. Tas man savā ziņā nāca kā svētība, jo tobrīd man ar motivāciju bija zināmas problēmas, bet Veclaicenes Stirnu buks iedeva motivācijas un enerģijas devu ilgam laikam. Neskatoties uz lietu, iestigšanu dubļos un vairākiem kritieniem, tur es arī atradu recepti, kā cīnīties ar motivācijas trūkumu – ieskrien mežā un esi Stirnu buks. Tik vienkārši. Dīvaini, ka es to nesapratu agrāk, lai gan biju jau ar buka rūdījumu. Uzreiz pēc Veclaicenes posma devos uz lauku mājām Jaunpiebalgas novadā, nākamajā rītā izskrēju vieglu treniņu un nodomāju – un kāpēc gan te nevarētu būt Stirnu buks?! Manas domas sadzirdēja Visums, Dievs vai Rimants ar Stirnu buka orgkomiteju, bet fakts paliek fakts – man par lielu prieku 2018. gada vasarā Stirnu buka kalendārā bija iezīmēts Vanagkalns Piebalgas pusē un, zinot savu bērnības taku “piedāvājumu”, sapratu, ka tas būs vēl viens kolosāls posms. Par to sociālajos tīklos brīdināju arī radus, draugus un paziņas, jo uzskatīju par savu pilsoņa, buka un skrējēja pienākumu reklamēt gaidāmo pasākumu. Nē, man neviens par to nemaksāja, nopelnīju uz emocijām. Un jā – ne gluži ar varu (tas arī nebūtu iespējams, ņemot vērā, ka brālis ir 203 cm garš un arī dzīvsvarā padevies brangāks par mani), bet piespiedu debitēt Stirnu bukā arī brāli, kam tas bija labs treniņš pirms mūsu pārgājiena no Iecavas līdz tēva mājām Mauragos, pa ceļam ieejot arī Vanagkalnā. Tas notika divus mēnešus pēc Piebalgas Stirnu buka, kopā četrās dienās noejot 186 kilometrus. KolkaDubulti dalībnieki šai vietā noteikti vīpsnā, kūpinot Kubas cigāru un malkojot izsmalcinātu viskiju, bet mums Iecava-Mauragi bija personisks pasākums ar personisku stāstu.

Dzīve ir skaista un interesanta, metot valdzinošus lokus kā Gauja. Gar tēva mājām Mauragos plūst Gauja un šī upe man vienmēr šķitusi īpaša. Kad tika izziņots 2019. gada Stirnu buka kalendārs, nopriecājos par vairākiem posmiem, tai skaitā Carnikavu. Protams, arī Gaujas dēļ, taču galvenokārt tāpēc, ka man taču Carnikavā allaž ir veicies “resno skrējienā”. Taču atgriežoties pie dzīves mestajiem lokiem, jāatzīst, ka jau kādu laiku mana ikdiena rit Carnikavas pusē, tāpēc pirms Stirnu buka sezonas Grand Opening izmantoju iespēju izskriet potenciālo pirmā posma trasi. Jau pirmoreiz noskrienot gar Garezeriem, sapratu, ka sezonas ievads būs burvīgs, bet nedēļu pirms sacensībām, treniņrežīmā ar Iecavas “ņipro ikru” Andi, veicot “lūša” distanci (37km), secināju – o jā, Carnikava būs uz mana visu laiku burvīgāko posmu goda pjedestāla. Kur bukam vēl būtu jālec? Mana dzimtā puse ir Iecava un pēdējos gados te ar domubiedriem izskrietas arī līdz šim nezināmas meža takas. Ar kalniem un pauguriem mums ir tā pašvakāk, par nopietnu vietējiem mērogiem var saukt vienīgi Divkalniņu, taču tas rūdītiem bukiem būs kā romantiska pastaiga saulainā vasaras dienā. Taču to, ka Stirnu bukam Iecavā būt esmu visnotaļ drošs – valdzinošu taku un ainavu mums pietiek, izaicinājumu netrūks un iesvīst dabūtu visi. Vēl? Priecāšos par atgriešanos Veclaicenē un Piebalgā, bet vispār, ja godīgi, tad aplūkojot vietas, kur ir skriets, nav tāda posma, ko negribētu uzskriet vēlreiz. Katram ir savs šarms un valdzinājums. Savā relatīvi īsajā buka karjerā vēl neesmu skrējis Latgalē,

jo Mākoņkalna Stirnu buka laikā vēl tikai gatavojos debitēt. Latgales valdzinājumu labprāt izbaudītu kaut kur posmā starp Andzeļiem un Ezerniekiem. Tur man, protams, dominē personiski motīvi, jo tur dzimuši un auguši mani vecvecāki, taču varu jums garantēt, ka tās puses daba jūs aizvestu vēl vienā pasakainā piedzīvojumā.

Lūsis, buks vai zaķis kas esi Tu? Piekrastes Stirnu bukā pieteicos lūša distancei, neskatoties uz to, ka bija problēmas ar pēdu, kas signalizēja, ka vairāk par 10-15 kilometriem negrib skriet. Kājai neklausīju, tāpēc organisms nolēma iedot pa elpceļiem, lai beidzot nāku pie prāta un nomainītu distanci. Būdams optimists, to izdarīju tikai sacensību rītā, nomainot lūsi pret zaķi. Izvēle bija prātīgi pareiza, jo, lai arī neskrēju gar iemīļotajiem Garezeriem, izbaudīju 13 kilometrus Carnikavā un Garupē. Vēl viens pasaku mežs... Veselības likstas, reizēm arī kāds nozīmīgs šosejas skrējiens ik pa laikam licis piekoriģēt plānus, tāpēc pēc Carnikavas posma visbiežāk skrieto distanču galvgalī izvirzījies zaķis, kas manā apziņā nav populārs fakts. Zaķi esmu skrējis sešas, buku piecas, bet lūsi – četras reizes. Citējot Zatleru, rodas eksistenciāls jautājums – kas es esmu? Ja ieklausās sirdī, tad atbilde nav tālu jāmeklē – #EsEsmuStirnuBuks.

U ztura

ieteikumi

Teksts: Antra Briede, ārste, ortomolekulārās terapijas speciāliste

Uztura ieteikumi, kad vēl mēnesis līdz kaut kam ekstrēmam Viss, kas attiecas uz uztura ieteikumiem sportistam, gatavojoties superizturības slodzēm, ir pilnīgi pretējs rekomendācijām “normālam” cilvēkam veselīga dzīvesveida uzturēšanai vai vēl skaļāk - cilvēces izdzīvošanai kopumā. Tāpēc trīsreiz padomājiet, pirms jautājiet ārstam viņa viedokli par maratona skriešanu.

āņem vērā fakts, ka, ja pārdesmit gadus atpakaļ ir dažas dienas pirms slodzes, tomēr, kamēr līdz ar “nopietnu” sportu nodarbojās tikai gados jauni, gaidāmajam maratonam ir kāds laiciņš, ir vērts papētīt teorētiski veseli cilvēki, tad tagad novecošana savas organisma reakcijas, kā tiekam galā ar dažāda veidā ogļhidrātiem. Lai nav tiek attālināta, un augstas raudzes jāeksperimentē pirms starta. Viegli sportistu kļūst ne tikai vairāk, bet šķīstošie un šūnai nepieciešamie arī gados vecāki. Un te runa nav par ogļhidrāti jeb monosaharīdi ir senioriem. No organisma bioķīmijas Uztura ieteikumi glikoze, fruktoze un galaktoze. viedokļa jau pēc 40. dzimšanas nevar būt vienas Visvairāk jautājumu varētu būt dienas vielmaiņa lēnītēm mainās. par fruktozi jeb tā saukto augļu Jaunas šūnas protams, joprojām rekomendācijas cukuru. Katram sportistam veidojas, bet procesi vairs nav tik visiem, jo mēs laicīgi jānoskaidro, kādas ir elastīgi, organisms ir daudz jūtīgāks fruktozes šķelšanas spējas, jo uz izejvielu nepietiekamību un katrs esam glikozi un fruktozi šķeļ atšķirīgi ūdens trūkumu, ražošanas procesā dažādi enzīmi, bet fruktozes nepanesība rodas vairāk “izdedžu” jeb brīvo sastopama biežāk, nekā parasti radikālu. Tas nozīmē, ka arvien domā. Fruktozes nepanesība var nopietnāk jāpiedomā pie savas būt gan ģenētiski noteikta, gan pastiprināties līdz ar ikdienas ēdienkartes, īpaši tās dažādībās. Uztura ieteikumi nevar būt vienas rekomendācijas vecumu (tātad jau pēc 40 gadu vecuma), kad mazinās organisma spējas sintezēt fruktozi šķeļošos enzīmus. visiem, jo mēs katrs esam dažādi. Pamatprincips – jo lielāka sporta slodze, jo vairāk Tātad, izvēloties vieglo ogļhidrātu pirms starta vai ogļhidrātu nepieciešams enerģijas sintēzei. Sportā šis skriešanas laikā, jāzina, vai tas būs cukurs no batoniņa, princips ir absolūtā pretrunā ar pašreizējām modernajām vai, piemēram, fruktoze no aprikozes. Savu fruktozes dietas tendencēm, kas iesaka samazinātu viegli šķīstošo šķelšanas spēju katrs aptuveni var noteikt pats, jo ogļhidrātu daudzumu uzturā, palielinot kalorijas uz fruktozes šķelšanas traucējumi izpaudīsies kā vēdera tauku vai proteīnu rēķina. Katram pašam jāizlemj, kas uzpūšanās, gāzes, zarnu spazmas, pilnuma sajūta ir prioritāte – sportiskais rezultāts vai veselīgs uzturs un pāris stundu laikā pēc ēšanas un ūdens uzkrāšanās pārsteigums uzkāpjot uz svariem otrā rītā. Piemēram, nepieciešamība samazināt ķermeņa masu. Uztura bagātināšana ar ogļhidrātiem visnozīmīgākā viens bumbieris – viss labi, trīs bumbieri – vēders

uzpūšas. Mandarīns – labi, apēsts puskilograms – Šūnapvalku kvalitāte būs atkarīga no tauku kvalitātes šausmas. Tas pats sakāms par cita cukura veida – piena uzturā. Veselīgie tauki ir tā sauktās polinepiesātinātās cukura šķelšanos. Piena cukurs ir disaharīds, kas sastāv taukskābes. Labie tauki vairāk būs augu valsts uzturā no glikozes un galaktozes un arī ir viegli pieejama un zivīs. Jācenšas mazināt gaļas daudzumu uzturā, izejviela enerģijai, tomēr piena cukura nepanesība jāizvairās no produktu cepšanas taukos, arī eļļā, jo tas ir ļoti bieži novērojama, un atkal - līdz ar vecumu maina tauku kvalitātes, jāizvairās no piena produktiem traucējumu biežums palielinās. Te gan jāmin, ka piena ar augstu tauku saturu. Tauki sporta slodzes laikā tiks cukurs nav tas pats, kas piena olbaltums, tāpēc laktozes izmantoti kā enerģijas avots. Augsts tauku saturs uzturā mazina sportisko nepanesības gadījumā piena jeb sūkalu proteīnu var lietot. Raudzētajos piena produktos piena cukurs jau ir veiktspēju, jo tauku iesaiste organisma vielmaiņā patērē skābekli un papildus tērē enerģiju, tāpēc pēc sašķeltā veidā, tāpēc tos var lietot. Labs ātrās glikozes avots ir kukurūzas pārslas. trekna ēdiena jūtam nogurumu. Tauku izmantošana enerģijas ražošanai Tajās esošais ogļhidrāts ir maltoze, kas sastāv no divām glikozes molekulām. Abas tiek labi izmantotas. proporcionāli ir lielāka zemās un mērenās slodzēs. Salīdzināšanai, galda cukurs sastāv no vienas glikozes Varētu teikt – vislielākā tauku izmantošana enerģijas ražošanai, proporcionāli pret un vienas fruktozes molekulas. ogļhidrātu izmantošanu, ir sēžot Fruktozi šķeļ citi enzīmi, kas varētu pie televizora. Tomēr kopējais būt problēma dažiem sportistiem, zaudēto tauku daudzums šajā un otrkārt, fruktozes aknās tiek Jo lielāka nodarbē nav liels. Bet meitenēm pārveidota par glikozi, un šī reakcija muskuļu masa, svara mazināšanai nav jāskrien prasa laiku. Domājam apmēram maratons. Pilnīgi pietiek ar vieglu tā: ja nepieciešamas divu minūšu jo lielāki vakara skrējienu vai nūjošanu. maksimāls jaudas uzrāviens, tad iespējamie Varētu būt interesanti zināt, ka kukurūzas pārslām kā ogļhidrātu veids, kādā tauki tiek organismā avotam ir lielāka priekšrocība, glikogēna uzkrāti ir tā sauktie triglicerīdi, jo tās šķeļas ātrāk, radot strauju krājumi muskuļos kas sastāv no vienas glicerola glikozes pīķi asinīs, bet, ja molekulas un trīs taukskābes uzrāviens nepieciešams 10 minūtes, molekulām. Glicerols ir īpatnējs piemēram, pēdējie kilometri jānoskrien, tad arī galda cukuram nav ne vainas, jo lipīdu (tauku) veids, kas bioķīmiski ir tauki, bet paaugstināts, bet vienmērīgs glikozes līmenis asinīs būs vielmaiņā iesaistās kā glikoze. Bet stāsts ir par to, ka glicerols piesaista ūdeni. Kādam cītīgam svara pieejams dažas minūtes ilgāk. Tātad - jau laicīgi jāatrod sev vispiemērotākais viegli vērotājam var rasties jautājums, kāpēc “vakar biju uz pieejamās enerģijas avots pirms starta un skriešanas intensīvu treniņu, bet šodien pusotrs kilograms klāt”. laikā. Sporta slodzes laikā un tūlīt pēc tās jāizvēlas Tāpēc, ka tauki tika šķelti, atbrīvojās glicerols, bet tas produkti ar iespējami augstu glikēmisko indeksu piesaistīja ūdeni. Glicerols, starp citu, kā viela ir WADA (GI): GI virs 70. Makaroni, ko parasti nerekomendētu aizliegto vielu sarakstā tieši dēļ šīs spējas piesaistīt parastam cilvēkam, ir ieteicami, jo tajos ir augsts ūdeni, tādējādi veidojot “superhidrātu”. Vēl viens interesants aspekts par ko vērts piedomāt ogļhidrātu saturs, maz šķiedrvielu. Šķiedrvielas var jau laicīgi pirms lieliem pasākumiem, ir spēja tikt radīt vēdera problēmas slodzes laikā. Pētījumos pierādīta augsta ogļhidrātu satura diētas galā ar stresu. Sports ir saistīts ne tikai ar fizisku priekšrocība sportiskajā veiktspējā. Piemēram, sportista slodzi. Pastāv jēdziens “fizisks stress”, kad domājam maksimālās izturības laiks taukiem bagātas diētas par pastiprinātu stresa hormonu izdali. Ikviens sports gadījumā ir 57 minūtes, jauktas diētas gadījumā – 114 saistīts ar stresa hormonu ražošanu, bet īpaši izteikts tas minūtes, bet augsta ogļhidrātu satura diētas gadījumā – ir komandu sportā. Visas tās sajūtas, kad “man vajag” pārspēt kādu citu, pārspēt savu iepriekšējo rekordu, 167 minūtes. Vēl interesanta sakarība – jo lielāka muskuļu masa, uzvarēt, pārvarēt savu “es vairs nevaru” – saistāmas ar jo lielāki iespējamie glikogēna krājumi muskuļos. Bet, stresa hormonu (adrenalīna, kortizola) izdali. Atsevišķs glikogēns piesaista ūdeni. Arī tas nav viennozīmīgi labi ir stāts par to, cik šo stresa hormonu ražošana ir enerģiju vai slikti - no viens puses visa tā muskuļu-glikogēna- un uzturvielas patērējošs process. Šoreiz par stresa ūdens masa skrienot jāstaipa līdzi, bet no otras puses hormoniem un mūsu glikogēna krājumiem muskuļos. – dehidratācijas risks mazāks. Maratonistam ar lielāku Daba ir paredzējusi, ka datora vārdā “cilvēks” vadības muskuļu un laicīgi nodrošinātām glikogēna rezervēm pults atrodas smadzenēs. Tāpēc visi organismā noritoši muskuļos karstā klimatā būs zināma priekšrocība, procesi ir pakārtoti tam, lai pirmkārt smadzenes jo viena glikogēna molekula piesaista trīs ūdens justos labi un būtu paēdušas, tātad darboties spējīgas. Smadzenēm nepieciešams cukurs stabilā, nemainīgā molekulas. Ja līdz maratonam atlicis mēnesis vai divi, ir īstais daudzumā, režīmā 24/7. Stresa hormonu viena no laiks atcerēties, ka organisms sastāv no šūnām, un katrai pamatfunkcijām ir uzturēt stabilu cukura līmeni asinīs, šūnai ir apvalks, ka tas tiek veidots no taukiem, un, jo lai nodrošinātu vitālos orgānus, pirmkārt, smadzenes. labāki tauki, jo labāk darbojas šūna un labāk komunicē Diemžēl avots, no kurienes tiek ņemts glikoze ar citām šūnām, un labāk saprot šūnai raidītos signālus. smadzenēm, lai kā sportistam to negribētos, ir aknu

Box 1 Ogļhidrātu kā viegli pieejama enerģijas avota nozīme pieaug: • Augstas intensitātes aktivitātēs (sprints, 2 min.izgājiens hokeja laukumā) • Ilglaicīgās aktivitātes (maratons) • Paaugstinātas vai pazeminātas temperatūras apstākļos • Augstkalnes apstākļos • Jauniešiem vairāk nekā gados vecākiem cilvēkiem Ogļhidrātu kā enerģijas avota nozīme mazinās: • Spēka aktivitātes • Labā aerobā kondīcijā (labas plaušas) • Laba temperatūras adaptācija glikogēns. Tāpēc tā sauktā stresa tolerance sportistam ir ļoti nozīmīga. Jo vairāk sportists spēs “pārvaldīt savus nervus”, jo līdzsvarotāka būs nervu sistēma, jo mazākas stresa hormonu devas būs nepieciešamas, tātad, vairāk glikogēna paliks muskuļu darbam. Jāmēģina līdzsvarot to sajūtu starp “noskriet vieglā čiliņā” un “man par katru cenu jāuzvar”. Salīdzinot ar trauksmainu, nervozu tipiņu, priekšrocības būs relaksētam, ar dzīvi un pastāvošo situāciju apmierinātam skrējējam, īpaši papildus stresa apstākļos – karstums, aukstums, augstums. Pāris mēneši pirms gaidāmajām sacensībām ir īstais laiks sākt trenēt savu nervu sistēmu. Kā? Lai cik tas nesportiski neizklausītos – meditācija, ciguns, joga. No uzturvielām – holīns, fosfatidilserīns, fosfatidilholīns, lecitīns, jeb olas, zirņi, pupiņas, aknas. Holīns no uzturvielu viedokļa varētu būt nākamais, ko apspriedīs tikpat dedzīgi, cik šobrīd D vitamīnu. No holīna organismā tiek ražots acetilholīns – parasimpātiskās sistēmas mediators, viela, ko mēs veicinām ar meditāciju, nomierināšanos. Holīnam ir milzīga nozīme impulsu pārvadē starp šūnām, tostarp starp nervu un muskuļu šūnām. Un vēl – holīns piedalās homocisteīna noārdē. Homocisteīns ir blakusprodukts, kas rodas stresa hormona adrenalīna sintēzē un paaugstināts homocisteīna līmenis ir kaitīgs organisma šūnām. Medicīnā paaugstinātu homocisteīna līmeni asinīs izmanto sirds slimību risku analīzē, bet pētījumos pierādīts, ka izturības sportistiem holīna līmenis ir samazināts. Bez tam apstiprināts, ka holīna normāls līmenis asinīs uzlabo sportiskos rezultātus. Ar holīnu lielāka problēma var būt sportistiem – veģetāriešiem. Ja domājam par holīna papildus uzņemšanu, to vērs veikt pāris mēnešus pirms plānotā starta. “Smadzeņu stresa” aspektā jāmin laimes hormons serotonīns. Ja parasti cilvēkiem iesaka veicināt šī laimes un labsajūtas hormonu sintēzi, tad slodzes laikā serotonīna līmeņa paaugstināšanās smadzenēs nav vēlam, jo serotonīns veicina atslābšanu, pat miegainību. Bioķīmiski serotonīns tiek sintezēts no aminoskābes triptofāna, kas iekļūst smadzenēs pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem sportistiem zināmās zarotās aminoskābes (BCAA). Triptofāns un BCAA

Box 2

Omega-3 taukskābju nozīme sportistiem • samazina asiņu biezēšanu • uzlabo skābekļa un citu uzturvielu iekļūšanu šūnā, tādējādi • veicina aerobo metabolismu, tostarp veicina tauku izmantošanu enerģijas ieguvei, kas ir ļoti svarīgi ilgstošām, intensīvām slodzēm (maratonistiem) • uzlabo augšanas hormona (somatotropīna) atbrīvošanos, tādējādi veicina anabolos efektus, bet pretdarbojas audu sabrukšanai jeb katabolajiem efektiem, tādējādi • uzlabo atjaunošanās laiku pēc slodzes • samazina iekaisuma reakcijas • samazina bronhu spazmas slodzes laikā (daļai sportistu tā varētu būt pazīstama problēma)

savstarpēji konkurē, lai piesaistītos pie receptoriem un, vienkārši sakot, tiktu ielaisti smadzenēs. Jo vairāk asinīs BCAA, jo triptofāna iekļuve smadzenēs ir labāk kontrolēta, tas nozīmē, ka mazāk serotonīna tiek sintezēts smadzeņu audos, jo mazāks atslābums. Tāpēc zināms bioķīmisks pamatojums vēl pirms slodzes nodrošināties ar BCAA. Ikdienas stresa nomāktam veselam cilvēkam rekomendācija būtu pilnīgi pretēja. BCAA un ogļhidrāti asinīs mazina serotonīna ražošanu smadzenēs, tātad mentālo nogurumu un secīgi – fizisko nogurumu. Pāris mēnešus pirms nozīmīga starta ir vērts noskaidrot visu, kas saistīts ar dzelzs vielmaiņu. Tā kā izturības sportistiem tauki ir nozīmīgs enerģijas avots, bet tauku dedzināšanai nepieciešamas skābeklis, kas, savukārt organismā tiek transportēts ar hemoglobīnu, kura centrālais atoms ir dzelzs. Sacensību laikā priekšrocība būs sportistam ar pietiekamu dzelzs līmeni asinīs un labu enzīmu sistēmu, kas skābekli atdod šūnām enerģijas ražošanai. Ir pierādīts, ka maratonistiem ir anēmijas risks dažādu faktoru dēļ, tostarp skābas vielmaiņas dēļ eritrocīti asinīs plīst, vēl lielāks anēmijas risks ir sievietēm – sportistēm. Tātad – jau laicīgi konsultējamies ar ārstu par dzelzs vielmaiņu, jo, ja būs nepieciešama dzelzs korekcija, tā ilgs vairākus mēnešus. Sporta traumatisms dažkārt tiek uzskatīts par normālu un neizbēgamu “sporta dzīves” sastāvdaļu. Bet, nē, tā tam nevajadzētu būt. Ja tomēr saites, locītavas, vai biežs traumatisms traucē dzīvi, tad, pirms skriet pie ārsta pēc smalkiem izmeklējumiem, būtu vērts pašam padomāt, vai es pats esmu darījis visi nepieciešamo, lai tāda traumatisma nebūtu. Vai mans uzturs ir pietiekami sabalansēts un atbilstošs sportiskajai, un protams, arī psihiskajai slodzei. Vai es uzņemu visu nepieciešamo ar uzturu, lai manas šūnas spētu sintezēt jaunas vai labot esošās muskuļšūnas vai kolagēnās šķiedras? Vai es dzeru pietiekami daudz ūdens? Neviens ārsts un neviens izmeklējums nepalīdzēs, ja manu šūnu sintēzei nebūs pieejamas visas nepieciešamās izejvielas pareizajā laikā un pietiekamā daudzumā.

AK BIOH

INGS

Teksts: Māris Žunda, Oxygen Advantage metodes instruktors

Paveiciet vairāk, darot mazāk jeb darbs ar elpu Bez ēdiena mēs varam izdzīvot vairākas nedēļas, bez ūdens — vairākas dienas, bet bez gaisa — tikai dažus īsus mirkļus.

Lai

gan mēs daudz laika un uzmanības maksimāli izvairoties no elpas trūkuma. Īsāk sakot, jūs veltām tam, ko ēdam un dzeram, mēs varēsiet uzlabot savu veselību un fizisko sagatavotību, teju vai vispār nepievēršam uzmanību kā arī demonstrēt labāku sportisko sniegumu. tam, kā elpojam. Ir labi zināms, ka mūsu ikdienas pārtikas un ūdens patēriņam ir jāatbilst noteiktiem kvalitātes un kvantitātes kritērijiem. Ja tas ir pārmērīgs vai nepietiekams, rodas problēmas. Mums ir zināms arī tas, kāda nozīme ir kvalitatīva gaisa elpošanai, taču kā ir ar kvantitāti? Cik daudz gaisa mums vajadzētu elpot, lai nodrošinātu optimālu veselību? Vai nebūtu pareizi pieņemt, ka gaisam, kas cilvēka izdzīvošanai ir vēl svarīgāks par ēdienu un ūdeni, arī jāatbilst noteiktām Hemoglobīns ir asinīs atrodama olbaltumviela, un pamatprasībām? viena no tā funkcijām ir skābekļa pārnešana no plaušām Jūsu ieelpotā gaisa daudzumam ir potenciāls uz audiem un šūnām. Viens no “Oxygen Advantage®“ pārveidot visu to, ko, pēc jūsu paņēmiena pamatelementiem ir domām, jūs zināt par savu ķermeni, izpratne par Bora efektu — veidu, veselību un fizisko sniegumu, un kādā skābeklis tiek atbrīvots Fiziskās tas attiecas gan uz topošo sportistu, no hemoglobīna un nogādāts kurš vienkārši mēģina piecelties no muskuļos. Šī apmaiņa veido sagatavotības dīvāna, gan uz “brīvdienu cīnītāju”, pašu pamatu tam, kā apgūt jūsu uzlabošana ir kurš nedēļas nogalēs skrien 10 km ķermeņa īsto potenciālu attiecībā distances, gan arī uz profesionālo uz fizisko sagatavotību, ļaujot cieši saistīta sportistu, kam nepieciešams jums uzlabot savas spējas un ar muskuļu, gūt reālu pārsvaru pār saviem sasniegt tādus rezultātus, kādus sāncenšiem. patiešām vēlaties. orgānu un audu Iespējams, jūs sev jautāsiet, ko Bora efektu 1904. gadā skābekļa apgādes tad es īsti domāju ar kvantitāti. atklāja dāņu fiziologs Kristians sekmēšanu Galu galā gaiss nav kas tāds, ko, Bors (Nīlsa Bora tēvs, Nobela vēlā vakarā sēžot pie virtuves prēmijas laureāts fiziķis un galda, varam “pārēsties” — vai futbolists). “Oglekļa dioksīda arī nedēļas nogalē iemalkot par spiediens asinīs ir uzskatāms par daudz. Bet ja zināmā mērā tas tāds tomēr ir? Ja nu svarīgu faktoru iekšējā elpošanas vielmaiņā. Ja oglekļa veselīgas elpošanas paradumi maksimālas fiziskās dioksīds tiek patērēts pareizajos daudzumos, uzņemto sagatavotības attīstīšanai ir tikpat svarīgi kā veselīgas skābekli var izmantot efektīvāk visā organismā,” tā reiz ēšanas paradumi — vai pat vēl svarīgāki? izteicies Kristians Bors. Fiziskās sagatavotības uzlabošana ir cieši saistīta ar Būtiski ir atcerēties, ka hemoglobīns skābekli muskuļu, orgānu un audu skābekļa apgādes sekmēšanu. atbrīvo oglekļa dioksīda klātbūtnē. Kad mēs elpojam Palielināta apgāde ar skābekli ir ne tikai veselīgāka pārmērīgi, no plaušām, asinīm, audiem un šūnām tiek — tā ļauj sasniegt arī augstāku treniņu intensitāti, izvadīts pārāk daudz oglekļa dioksīda. Šo stāvokli

Skābekļa piegāde no asinīm uz muskuļiem un orgāniem

sauc par hipokapniju, kas liek hemoglobīnam skābekli “nelaist vaļā”, kā rezultātā samazinās skābekļa izdalīšanās un līdz ar to — skābekļa piegāde audiem un orgāniem. Ja muskuļiem tiek piegādāts mazāk skābekļa, tie nespēj darboties tik efektīvi, cik mēs varētu vēlēties. Lai arī cik absurdi tas nešķistu, treniņa laikā, kad mēs it kā “atduramies pret sienu”, vēlme ievilkt lielākus, dziļākus elpas vilcienus vairāk skābekļa uz muskuļiem nenogādā, bet gan vēl vairāk samazina to apgādi ar skābekli. Turpretim, ja elpošanas tilpums ir tuvāks pareizajam līmenim, oglekļa dioksīda spiediens asinīs ir augstāks, kas savukārt atbrīvo saiti starp hemoglobīnu un skābekli, kā arī veicina skābekļa piegādi muskuļiem. Grāmatas “Respiratory Physiology” autors Džons Vests atklāj, ka “slodzei pakļauts muskulis ir karsts un izdala oglekļa dioksīdu, un palielināta O2 [skābekļa] izdale no tā kapilāriem tam ir labvēlīga.” Jo labāk mēs savus muskuļus fizisko aktivitāšu laikā spēsim apgādāt ar skābekli, jo ilgāk un smagāk tie spēs strādāt. Pārmērīga elpošana ir pilnīgs pretstats Bora ieteiktajam. Tā ierobežo skābekļa izdalīšanos no asinīm, un tas savukārt ietekmē to, cik labi spēj darboties mūsu muskuļi.

Elpceļu un asinsvadu paplašināšanās un sašaurināšanās Pārmērīga elpošana var izraisīt arī samazinātu asins plūsmu. Vairumam cilvēku pie smagas elpošanas pietiek vien ar divām minūtēm, lai samazinātu asinsriti

visā ķermenī (tostarp smadzenēs), kas savukārt var izraisīt reiboņa sajūtu. Kopumā ņemot, asins plūsma uz smadzenēm samazinās proporcionāli oglekļa dioksīda samazinājumam. Izdevumā “American Journal of Psychiatry” publicētajā Dr. Daniela Gibsa pētījumā, aplūkojot pārmērīgas elpošanas izraisītu artēriju sašaurināšanos, tika atklāts, ka dažiem cilvēkiem asinsvadu diametrs samazinās par līdz pat 50%.5 Tas parāda, cik radikāli pārmērīga elpošana var ietekmēt jūsu asinsriti — tā uz pusi samazina to tilpumu, kāds jums ir kopš dzimšanas. Apgrūtinātu asins plūsmu uz smadzenēm, kas radusies pārmērīgas elpošanas rezultātā, ir sajutuši lielākā daļa cilvēku. Nemaz nevajag daudz laika, lai no pāris lielām ieelpām un izelpām caur muti sajustu reiboņa iestāšanos. Līdzīgā veidā daudziem cilvēkiem, kuri guļ ar muti vaļā, no rīta var būt grūtības uzsākt dienu. Neatkarīgi no miegā pavadītā laika pirmās pāris stundas pēc pamošanās viņi jūtas noguruši un grīļīgi. Ir labi dokumentēts fakts, ka ieradums elpot caur muti nomodā un miega laikā izraisa nogurumu, pavājinātas koncentrēšanās spējas, samazinātu produktivitāti un sliktu garastāvokli. Tā nebūt nav ideāla recepte ne augstai dzīves kvalitātei, ne produktīvai treniņprogrammai. Tāpēc ņemiet vērā, ka ikkatrs elpas vilciens ir svarīgs un veids kā jūs to veicat var būtiski ietekmēt jūsu muskuļu fizisko aktivitāti un spēju apgādāt tos ar skābekli. Raksta veidošanai izmantota grāmata “The Oxygen Advantage: The simple, scientifically proven breathing technique that will revolutionise your health and fitness, Patrick McKeown”.

REZU

8 I 201 T Ā T L

LVM čempionāta taku skriešanā skolu jauniešiem Zēni U10 Dalībnieks

Meitenes U10 Skola

Skola

Rezultāts

Leo Bilāns

Laurenču sākumskola/ Siguldas sporta skola

00:25:56

Annika Zālīte

Ulbrokas vidusskola

Roberts Kanģīzeris

Jaunmārupes pamatskola