Es esmu Stirnu buks I 04 (11) Pilssala I 2019. by Stirnubuks.lv

2019 #4 (11) | ALŪKSNE

PILSSALA

06.07.

ES ESMU STIRNU BUKS

I n t e r v i j as | A P S K AT I | sac ens ī b as | r e z u ltāt i | ka r t es

LATVIJAS VALSTS MEŽU

SKOLU JAUNIEŠIEM TAKU SKRĒJIENOS

Distance 30.03.

Carnikava

4-6 km visām vecuma grupām.

KUR un KAD?

27.04.

Tērvete

08.06. 06.07. Saldus

☺ Vertesana

05.10. Cēsis

Tiks vērtēti katra dalībnieka trīs labākie rezultāti.

Balvu fonds

07.09.

Tātad, lai kļūtu par čempionu, jāpiedalās vismaz trīs posmos, skrienot 4-6 km distances.

visvairāk pārstāvētās Skolu komandas tiks apbalvotas ar sporta inventāru, attiecīgi 1000, 600 un 400 eur apmērā. (Balvu fondu nodrošina – Veikals SPORTLAND)

stiprākās komandas (skolas, sporta biedrības, draugu kopas un klubi - neatkarīgi no vecuma grupas), kuras sasniegs vislielāko punktu summu visos 7 Taku skriešanas čempionāta posmos, tiks apbalvotas ar sporta inventāru, attiecīgi 600, 400 un 250 eur apmērā. Vērtējumu noteiks katras Komandas 4 dalībnieku punktu summa, kuri attiecīgajā posmā uzrādījuši visaugstvērtīgākos rezultātus. (Balvu fondu nodrošina – Veikals SPORTLAND)

Dalíbas maksa

☼

e z i n Orga

17.08.

Alūksne Ventspils Krimuldas muiža

WWW.STIRNUBUKS.LV

4–6 eur/skolēns.

☺

Signis Vāvere, Žurnāla galvenais redaktors

rīsdesmit Stirnu buka posmos finišu ir sasnieguši gandrīz septiņdesmit pieci tūkstoši skrējēju. Droši vien ir vēl daži simti, kuri pusceļā pārdomāja un noīsināja distanci, mājas bija tuvāk kā sacensību centrs, vai kuri pārvērtēja savu spēkus mežā, takās un saulē. Un ir daži, kuri nefinišēja, jo palīdzēja iepriekšminētajiem. Nevis traucās uz finišu pretī medaļai un finišētāja gardumiem, bet gan apstājās un pajautāja – “vai viss ir labi?”, vai pat uzreiz ķērās pie palīdzēšanas. Stirnu buka sacensību nolikumā ir rakstīs, ka tas ir dalībnieku pienākums – palīdzēt traumu guvušam un pat tam, kurš savas vieglprātības dēļ ir nokļuvis nelaimē. Lielajos pasaules taku un kalnu mačos, par nepalīdzēšanu dod diskvalifikāciju, asfalta maratonos tempa turētāji un pieredzējuši maratonisti vienmēr apjautājas par pašsajūtu un nepieciešamo palīdzību, tiem kuri apstājušies trases malā. Dažreiz dažas sekundes var izšķirt visu. Paldies Jums arī no mums! Un visi tie trakuļi, “jūra līdz ceļiem” un pat ļoti

pieredzējušie skrējēji, atcerieties – lai arī Stirnu buks tagad lec tuvāk pilsētām un tālāk no dažādām avantūrām – Stirnu buks nav pastaiga parkā. Būs meži, purva malas, upes un tiltu apakšas, būs noskrējieni un rāpšanās kalnā, būs ātrums, dinamika, šķēršļi un adrenalīns. Bet pat tad, kad distance iet pa no mašīnām atbrīvotām gludām ielām, saule, vējš, lietus un jebkura cita dabas stihija var nostrādāt, ne tā, kā jūs esat trenējušies un iepriekš piedzīvojuši. Tā pat nekautrējieties prasīt palīdzību, ja jūti, ka nav kaut kas kā vajag. Protams, ja nevarat uzskriet kalnā, tad tas ir treniņu trūkums un nevis saules, kalna vai Šoko vaina. Ja redzi, kādu pakrītam vai grīļojamies trasē – apstājies un apvaicājies, vai nav nepieciešama palīdzība, jo nekad nevari zināt, kad pašam nenākas nokļūt šādā situācijā. Skrieniet ar sirdi, bet galvu arī pieslēdziet. Izvērtējiet savas spējas un varēšanu, un atcerieties, ka labākais finišs ir tur, kur ir rakstīts – FINIŠS. Visu dariet tikai ar smaidu – sirdī vai sejā, bet ar smaidu. #esesmustirnubuks

Es esmu Stirnu buks 2019. #4(11)

Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Juris Dzenis, Andris Jermuts, Santa Sinka Druka: Dardedze Hologrāfija Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.

Izdevējs: Biedrība “Engures sportam” Galvenais redaktors: Signis Vāvere Redaktori: Rimants Liepiņš, Anda Sproģe-Vāvere Mākslinieks: Aldis Rocēns

Īpašs paldies

Trašu izveidē Stirnu bukam Alūksnē nesavtīgi palīdz malēnietis Vilnis Veļķeris un mūsu uzticamais takuzinis Artis Ločmelis (VSK Burkānciems&Co), īpašs paldies Alūksnes novada pašvaldībai!

KS ALÅª

06.07.

PILSSALAS STIRNU BUKS

13:00 Sākas sacensību reģistrācija un numuru izņemšana. 15:00 Starts distances “Gardu muti Susurs” dalībniekiem. 15:30 Starts LVM čempionāta taku skriešanā skolu jauniešiem. (Skolēnus trasē drīkst pavadīt skolotāji, vecāki un citi distances “EJ! Vāvere” dalībnieki.) 16:00 Starts distances “Viršu Zaķis” dalībniekiem. 16:10 Starts distances “Viršu Zaķis” dalībniekiem - nūjotājiem. 16:30 Starts distanču “VENDEN Stirnu buks” un “BENU Aptieka Lūsis” dalībniekiem. 16:40 Starts distanču “VENDEN Stirnu buks” un “BENU Aptieka Lūsis” dalībniekiem nūjotājiem. 17:00 Starts distances “EJ! Vāvere” dalībniekiem. 17:10 Starts distances “EJ! Vāvere” dalībniekiem - nūjotājiem. 19:00 DJ Monsta un Laima Jansone projekts ZeME 20:00 Apbalvošana ceremonija. 21:30 Balvu izloze. 22:30 Zaļumballe ar TirkizBand.

I E PA

I L AT V I T S Äª

FOTO: Alvits Grīvnieks, Ardo Kaljuvee, Ainars Gaidis

Ko apskatīt Alūksnē Par Alūksnes jeb Malienas Šveices bagāto vēsturi ir daudz liecību. Un tās var lieliski iepazīt ne tikai muzejos, bet arī teju uz ikviena soļa, dodoties skaistā pastaiga pa šo Ziemeļvidzemes pērli. Ko tad šajā pusē apskatīt?

Alūksnes muižas parks un Tempļkalna parks Ja vēlies nodoties skaistām pastaigām, vērts apdomāt divas lieliskas izvēles – Alūksnes muižas parku un Tempļkalna parku. Alūksnes muižas parks atrodas pašā pilsētas sirdī līdzās krāšņajām strūklakām un Alūksnes ezeram, kur lepni gozējas Alūksnes Jaunā pils. Tās parks bagāts ar mazajām arhitektūras formām – Granīta obelisku, Pomonas templi, Apaļo un Ovālo strūklaku, Putnu paviljonu, granīta soliņiem un čukstošo laternu, kas viesus aicina aiziet līdz Fītingofu dzimtas mauzolejam un izzināt parka stāstu. Savukārt Alūksnes ezera Tempļakalna parka teritorijā pērn ir labiekārtotas sešas makšķerēšanas un trīs atpūtas vietas, kā arī izvietoti īpaša dizaina stendi ar informāciju un teikām par Alūksnes ezeru un tā apkārtni. Pār ezeru lepni pilsētas viesus sveicina parkā celtais Slavas templis – granīta rotonda.

Alūksnes Jaunā pils Alūksnes Jaunā pils celta 19. gadsimta otrajā pusē pēc barona Aleksandra Jozefa fon Fītinghofa pasūtījuma un ir viens no ievērojamākajiem vēlās Tjūdoru neogotikas arhitektūras pieminekļiem Latvijā. Šobrīd Jaunajā pilī darbojas Alūksnes muzejs un privātais dabas muzejs “Vides labirints”. Alūksnes muzejā apskatāmas pastāvīgās ekspozīcijas: “Fītinghofu zelta dzīsla Alūksnē”, “Laikmetu mielasts”, “100 vēsturiski mirkļi Alūksnē”, “Leo Kokle. Mākslinieka istaba”, “Totalitārajā režīmā cietušo piemiņas istaba”, “Skulptūras un citi nesenās pagātnes liecinieki”. Savukārt pils noskaņu var sajust mēbeļu kolekcijas izstādē “19.gs. muižkungu guļamistaba”, bet latviskais mantojums iepriecina apmeklētājus izstādē “No trimdas Latvijā – Austras Lindes 120 tautu meitu miniatūras”. Pateicoties plašajam ekspozīciju klāstam, pilī kaut ko interesantu atradīs ikviens.

Alūksnes pilssala Vai vēlies pabūt pie dabas? Tad jādodas lūkoties uz Alūksnes pilssalu, kas ir Alūksnes ezera lielākā sala, uz kuras 1342. gadā tika uzcelta Livonijas ordeņa pils. Tagad varenais cietoksnis pārtapis gleznainās drupās un gaida ciemos ikvienu interesentu. Pilssalā labiekārtota peldēšanās vieta, bērnu rotaļu laukums, stadions, multifunkcionālā servisa ēka ar kafejnīcu un brīvdabas estrāde. Gana vareni, ne tā? Iepazīt Alūksni var arī, klausoties stāstos par pilsētu uz ezera – ar kuģīti “Marienburg” vai uz plosta “Kaija”. Savukārt aktīvās atpūtas cienītājiem iespējams izbraukt ar SUP dēļiem, airu laivām, ūdens velosipēdiem, bet asāku izjūtu cienītājiem iespējams izmēģināt arī ātrumlaivu un pūsli.

Bānīša stacija

Simboliski atvērt durvis uz pagātni var, dodoties uz pērn atklāto Alūksnes Bānīša staciju. Multimediālā

ekspozīcija aicina iepazīt un atklāt dzelzceļa vēsturi fotogrāfijās, unikālos video stāstos, informācijas krātuvēs, spēlēs, un arī pašam digitāli sajust, kā pasauli redz vilciena mašīnists. Ekspozīcijas dizains ir veidots gluži kā vilciena vagons – atrodoties tajā, rodas sajūta, ka esi vilcienā un dodies ceļā. Dzīvesstāstos un laikmetu ainās, fotogrāfijās un video sižetos simboliski atveras durvis uz senatni, kur iespējams atklāt dažādus dzelzceļa vēstures faktus, dzirdēt 10 unikālus staciju stāstus, kā arī sīkāk uzzināt par dzelzceļa pasauli kopumā.

Trīs skatu torņi, no kuriem pārredzēt Alūksnes ainavas Protams, vērts uzkāpt arī kādā skatu tornī, kas palīdzēs no jauna atklāt apkārtnes diženumu. Alūksnes skatu tornis atrodas Tempļakalna parkā blakus Alūksnes ezeram. Tas ir 37,8 metrus augsts un ir viens no augstākajiem torņiem Latvijā. Lai nokļūtu līdz augšējai skatu platformai, būs jāpieveic 153 pakāpieni. Savukārt Dēliņkalns ir Alūksnes augstienes augstākais paugurs, kura absolūtais augstums sasniedz 271,5 metrus, bet tā relatīvais augstums ir vairāk nekā 70 metri. Kalna virsotnē atrodas 27 metrus augsts skatu tornis ar skatu platformu ar binokli. No skatu torņa virsotnes uz dienvidu nogāzi paveras skaista, mežiem apaugušu pauguru un pļavu mozaīkainava. Skatu tornis liegumā “Korneti-Peļļi” ir 27 metrus augsts, un Drusku pilskalna dabas takas apmeklētājiem ir iespēja izbaudīt skaisto skatu gan uz Alūksnes, gan Hānjas augstieni Igaunijā un pat redzēt Munameģi. Torņa apkārtnē ir četras dabas takas, kas ļauj apskatīt iespaidīgo “Kornetu-Peļlu” gravu, ielejas, ezerus un pakalnus.

Aizsargājamo ainavu apvidus Veclaicene un Dabas mājas

Pašā Igaunijas-Latvijas pierobežā, starp pakalniem un vairāk nekā četrdesmit tumšzilajiem ezeriem, visi dabas draugi un miera baudītāji var izbaudīt savas brīvdienas Veclaicenes gleznaino ezeru krastos un izbaudīt jaunās Dabas mājās, kas atklātas šīs vasaras sākumā. Tās ir unikālas ar piedāvāto iespēju mierpilnai un pilnīgai apkārtējās dabas idilles baudīšanai, jo kalpo gan dabas izziņas punkti, gan arī kā naktsmītnes. Būves celtas kopumā pieciem ezeriem un katra veltīta savai tematikai. Piemēram, Ēka Vaidavas ezera krastā stāsta par ūdeņiem un zivīm, bet Raipala ezera tuvumā izbūvētā dabas pieturas tematika, kas veltīta lāčiem. Dabas māju apvidus nenoliedzami uzrunās velotūristus, bet to ezeri ieinteresēs makšķerniekus un laivotājus, savukārt, visgardākā maltīte, kā zināms, top tieši dabā, to pagatavojot virs ugunskura vai grilējot.

Jaunlaicenes muižas muzejs un Viktora Ķirpa Ates muzejs

18. un 19. gadsimtā Jaunlaicenes muižā dzīvoja un saimniekoja vācu baronu fon Volfu dzimta. Tagad Muižkunga dzīvojamā mājā ir ierīkots muzejs, kas stāsta par muižas apbūvi, Vidzemes muižu apsaimniekošanu, sadzīvi, baroniem un vietējiem iedzīvotājiem – malēniešiem. Dodoties uz Jaunlaicenes muižas muzeju, iespējams iepazīt malēniešu kultūru, tradīcijas, kā arī īpaši skanīgo izloksni. Savukārt Viktora Ķirpa Ates muzejā vienkopus lūkojama kultūrvēsturiskā ainava – brīvdabas muzejs ar 11 ēkām, proti, zirgu inventāra šķūni, ratnīcu, smēdi, pūnīti, traktoru un motoru šķūni, pirti, klēti, riju, labības šķūni, saimes māju un ēku “Laidars”. Apmeklētājiem piedāvā ne tikai apskatīt mūsu senču senos darba rīkus, bet arī pamēģināt pašiem tos darbībā.

2014

Pašu gatavoti bērzu ripuļi.

2015

Idejas autors – Aldis Rocēns. Ražošanas kopdarbs.

2016

Idejas autors un ražošana – Oskars Stirna.

2017

Idejas autors – Aldis Rocēns. Ražošana – Oskars Stirna.

2018

Idejas autori – Maigurs Mūrmanis, Mārtiņš Čivlis un Edgars Ameriks. Ražošana – “Creo Event”

2019

Idejas autori – Mārtiņš Čivlis un Maigurs Mūrmanis. Ražošana – “Creo Event” 10

Stirnu buka medaļas Stirnu bukā viss ir īpašs, atmosfēra, trase, sporta krekli, apbalvošanas rituāls un protams – medaļas. Tās saņem katrs, kurš ir finišējis, tās ir kā simbols pārciestajām grūtībām, priekam un uzvarai pār sevi. Nākamajā dienā pēc skrējiena ar to fotogrāfijām ir pilns Instagram un Facebook, jo tik tiešām, tās ir īsts mākslas darbs, kuru ir patīkami gan aplūkot, gan aptaustīt.

C I LT

Teksts: ALDIS ROCĒNS

Stirnu buka medaļnieki Šī gada medaļas gatavo jautra kompānija – trīs puiši un četras meitenes. Lūkosim iepazīties ar viņiem tuvāk. Maigurs Mūrmanis ir 42 gadus vecs uzņēmējs, kuram ir bijusi gara un raiba dažādu darbu pieredze. Mārtiņš Čivlis ir 39 gadus vecs mākslinieks no Rīgas. Sandris Skudra ir 45 gadus vecs vidzemnieks, kurš darbošanos zemnieku saimniecībā tagad apvieno ar medaļu izgatavošanu. Viņiem palīdz četras daiļā dzimuma pārstāves: Amanda Marija Sproģe, Sintija Jansone, Sintija Šmoteka un Anita Mūrmane. Draugi viņus jau otro gadu sauc par “Medaļniekiem”.

Kā nokļuvāt Stirnu Buka ciltī Kā jūs varētu viens otru Katra medaļa - kurš kuru atrada? raksturot? Maigurs: Tā vienkārši notika, Sandris ir vienkārši maniakāli ir roku darbs. kā jau daudzas labas lietas, pozitīvs. Maigurs savukārt ir Katrā medaļā tiek pavisam netīšām. 2017. gadā cilvēks, kurš darbu uztver ļoti neplānoti nokļuvu man nezināmā nopietni un medaļu izgatavošana ir ieguldītas 10-12 pasākumā ar dīvainu nosaukumu viņa sirdslieta. Sintija Šmoteka ir darbības līdz tā – Stirnu buks. Ieraudzīju, ka ļoti mierīga un nosvērta, ar īpatnēju no materiāliem pazīstams džeks kaut ko pļāpā šarmu pret dzīvi, kurai šad tad sanāk mikrofonā. Pēc pāris dienām šim arī labi pajokot. Sintija Jansone ir kļūst par medaļu. džekam, kura vārds ir Rimants, labsirdīga un izpalīdzīga, vienmēr uzrakstīju e-pastu. Tā tas viss gatava jauniem izaicinājumiem, sākās. patīk spontānas un trakas idejas. Amandai, kā jau medicīnas studentei, nekad nav brīva Uzreiz saprati, ka gribi taisīt medaļas? laika. Nemitīgā skrējienā no skolas uz darbu un no Maigurs: Jā, tā tas vienkārši sanāca. Man bija tāds darba uz citu darbu. Anita ir ar labu humora sajūtu apveltīta dāma, kura pie reizes ir arī Maigura mamma. laiks, kad gribējās kaut ko radīt, gatavot savām rokām. Savukārt, Mārtiņš ir vienkārši laimīgs mākslinieks, Kaut ko skaistu un paliekošu, tā lai pašam prieks un citiem arī. Iepriekš biju daudz darbojies izklaides divu dēlu tēvs.

No kreisās: Maigurs, armands un mārtiņš medaļu gatavošanas procesa pašā sākumā

pasākumu organizēšanā, sponsorēšanas marketingā šim projektam. Vēlāk, kad vajadzēja vēl papildus darba un zīmolu aktivizācijā. Ar draugu atjaunojām festivālu rokas, saucu palīgā bērnības draugu Sandri. Pēc tam “ Saldus Saule”. Palīdzēju tapt festivālam “Summer mums pievienojās meitenes. Pirmās mūsu gatavotās Sound”. Biju klāt “Positivus” medaļas bija dzirnakmens formā pirmsākumos, esmu bijis pat FIBA 2018. gadā. Daudz domājām U-19 pasaules čempionāta mārketinga par to konceptu un izskatu. Idejas ierodas direktors. Tas bija vairāk tāds – Eksperimentējām ar materiālu. caur mums administratīvais darbs. Bija pienācis Ideja, kā jau vairākas radošās, laiks kaut kam citam. Padomāju un tapa pēc vīna malkošanas ar visiem, visas tās sapratu, ka tādam lielam darbam kūdras mākslinieku Edgaru tiek izsvērtas vajadzēs kompāniju un uzrunāju bijušo Ameriku. Sākuma procesā mums kolēģi, sadarbības partneri Mārtiņu. daudz palīdzēja arī mākslinieks un labākās tiek Arī viņš uzreiz aizrāvās un noticēja Armands Doķis Lācis. Milzīgs realizētas. paldies viņiem. Mārtiņš: Es iepriekš biju daudz strādājis ar koku un metālu. Pēc tam pievērsos dekoratīvajiem sienu krāsojumiem. Tad nāca kārta mākslas darbiem no kūdras, un tagad ir akmens. Katrā no materiāliem ir sava burvība un iespējas. Un tas vienmēr ir fascinējoši – radīt kaut ko no nekā. Stirnu buka medaļu recepte ir visu manu un draugu, meistarstiķu apvienojums. Mans pirmais darbs sešu gadu vecumā arī bija medaļu gatavošana, tēva medaļu un pinumu darbnīcā “Klintaine”. Laika cilpa ir noslēgusies, nu jau mans dēls nāk man palīgā, un mēs atkal taisām medaļas.

Mārtiņš ar dēliem Jēkabu un artūru

Vai medaļas dizaina autors ir viens vai visi trīs Kā top viena medaļa? kopā? Sandris: Katra medaļa ir roku darbs. Katrā medaļā Maigurs: Idejas ierodas caur mums visiem, visas tās tiek ieguldītas 10-12 darbības līdz tā no materiāliem tiek izsvērtas un pārdomātas, labākās tiek realizētas. kļūst par medaļu. Mūsu darbnīca sastāv no vairākām Šī gada lapas konceptu nosapņoja Mārtiņš. Atskrēja telpām, katrā no tām notiek savs process. Reiz uz darbnīcu un teica – Ir! Un bija. Bet no idejas līdz saskaitījām, ka Mārtiņš, pārvietojot medaļas no viena medaļas gala variantam ir garš ceļš. Ir radošās sapulces procesa uz otru, dienā nostaigā 25 km. par visām sīkākajām detaļām. Tas būtu jāredz, par kādām mikro toņu niansēm kādreiz Kurš no jums ir galvenais, kā mēdz būt diskusijas. Ir skaidrs, ka tiek sadalīti darbi, kas par ko neviens nepamanīs, bet nesākam atbild? medaļu gatavošanu, pirms neesam Maigurs: Par visiem Nesākam medaļu pārliecināti par pašu labāko variantu. jautājumiem mēs izlemjam kopā ar gatavošanu, Mūsu galvenais princips – svarīgs ir Mārtiņu, ņemot vērā Sandra viedo katrs sīkums! viedokli. Katru posmu sākam pirms neesam Mārtiņš: Pagājušā gada rudenī divatā, tad pievienojas Sandris, pārliecināti par ar dēliem gāju pa mežu un … un pēdējā nedēļā četras meitenes. pašu labāko un tā arī tā ideja dzima. Pēc Kopā esam septiņi Stirnu buka un tam daudz eksperimentējām ar Stirnu buka medaļu patrioti. variantu. Mūsu formām un tēliem, līdz uztaisījām galvenais pirmo paraugu. Kad parādījām Kā jūs atradāt meitenes, to Rimantam un pārējiem cilts kuras jums palīdz? princips – svarīgs sanāksmē, patika pilnīgi visiem un Sandris: Viņas pašas atnāca. ir katrs sīkums! mēs zinājām – esam uz pareizā ceļa. Un esam ļoti priecīgi par viņām. Šīs sezonas uzvarētāju medaļas Tā mūsu kolektīvā līdzsvarojas Iņ top sadarbībā ar tēlnieku, LMA un Jaņ. tēlniecības katedras metodiķi Andreju Ratkeviču un Amanda: Tā kā pārsvarā sēžu pie grāmatām viņa studentiem. Savu roku medaļu tapšanā ir pielicis vai strādāju slimnīcā, tad manas labākās dienas ir arī pieredzējušais datorgrafiķis Ivars Stūre. dienas pirms Stirnu buka skrējieniem, jo tad varu bez sirdsapziņas pārmetumiem sēdēt medaļu darbnīcā un

Amanda Marija Sproģe

Sintija Jansone

nodoties savam nepiepildītajam sapnim – mākslai. Maigurs: Viena meitene ir mana mamma. Katra virvīte katrā medaļā ir viņas nogriezta, sasieta un ievērta. Strādāju mammas uzraudzībā (smejas). Anita: Lepojos ar sava dēla nopietno attieksmi pret visu ko viņš dara. Viņš nepieļauj kļūdas vai pat vismazāko brāķīti. Vienmēr atkārto, ka viss ir jāizdara precīzi, tā it kā mēs to darītu paši sev – uz vislabāko!

SAndris gatavo diplomus no kūdras 2018. gada kopvērtējuma uzvarētājiem

Kā patīk strādāt ar Stirnu buku? Maigurs: Buks ir super klients! Sākumā gan diezgan ilgi nācās Rimantu mocīt, līdz viņš uzticēja medaļu gatavošanu. Bet nu jau pilnībā ļauj mums strādāt, viņš pat reizēm nezin’, tieši kāda būs medaļa nākamajā posmā. Pamatdizains, protams, ir apstiprināts, bet tālāk mums ir dota radošā brīvība. Tas ir fantastiski, tas arī papildus motivē visu izdarīt maksimāli labi. Sintija Š.: Stirnu bukā sports mijās ar radošumu, tas iedvesmo. Ļoti patīk. Man svarīgākais ir atrasties kompānijā, kur valda patīkama atmosfēra un smiekli, tad arī darbos veicas. Sintija J.: Man ļoti patīk! Mūsu komandā ir jūtams īsts azarts, ja vajag, raujam visu nakti. Tas ir darbs, ar kuru varu lepoties! Anita: Gaidu katru nākamo Stirnu buku. Tā ir izraušanās no ierastās vides, iespēja pabūt kopā ar jauniem, azartiskiem, darīt gribošiem cilvēkiem. Man ļoti patīk mūsu kolektīva attieksme pret darbu, darbs ir grūts, bet mēs strādājam ar prieku un bieži vien līdz rīta gaismai.

Sintija Šmoteka

Anita Mūrmane

Kā noteikt vajadzīgo medaļu skaitu? Maigurs: Šis ir nervozākais moments no Stirnu buka medaļu ražošanas procesa. Jo mums netiek pateikts skaits, cik un kuras medaļas vajadzēs. Varētu pat teikt, ka veicam milzu analīzi par katru Stirnu buka posmu. Skatāmies reģistrācijas online, zīmējam salīdzinošus grafikus, skatāmies laika apstākļus, attālumu no Rīgas u.c. faktorus. Medaļām ir jāpietiek visiem, bet bezgalīgu rezervi arī nedrīkst taisīt, lai tas, kurš par to maksā, nesāk raukt degunu. Kas notiek ar pāri palikušajām medaļām? Ko ar tām var iesākt? Vai tās var pārstrādāt? Mārtiņš: Medaļas var pārstrādāt, bet tas būs daudz dārgāk, kā izgatavot jaunas, no jauniem materiāliem. Ir ideja no tām izveidot mākslas darbu. Kāda ir sajūta, kad pēc sacensībām viss Instagram ir pilns ar jūsu veidotajām medaļām? Maigurs: Sajūta joprojām ir nedaudz dīvaina. Protams, ir ļoti patīkami, ka mūsu darbs, kas ir prasījis tik daudz spēka, nokļūst pie cilvēkiem un tiek novērtēts. Priecājamies par katru bildi. Šī gada medaļu gan ir grūtāk nofotografēt kā iepriekšējo. Sintija Š: Smaids līdz ausīm, gribās parādīt visiem draugiem. Bet es plānoju noskriet kādu distanci pati, tad arī manu Instagram kontu rotās pašas sviedriem nopelnītā medaļa. (taisot medaļas jau arī reizēm sanāk iesvīst, bet tas tomēr nav tā)

Maigurs ar draugiem katru gadu dodas laivu braucienā pa kādu mazpazīstamu upi. Šajā reizē laivu brauciens notiek uzvalkos.

Pēdējais medaļu gatavošanas posms – šņorēšana

Amanda: Sajūta laba. Viena lieta gan sāp – medaļu mūzikas festivālus, koncertus. Reizēm iesaistos kā slīcinātāji (lasīt: peldētāji ar medaļām, kuri ieiet upē ar, brīvprātīgā vietējos pasākumos, koncertos, festivālos, bet iznāk laukā bez medaļām). šogad arī, piemēram, Positivus. Anita: Tā ir svētku sajūta visas dienas garumā un vēl Amanda: Varētu teikt, ka medicīna ir mana sirdslieta, ilgi pēc tam. Prieks, ka tik daudziem prieks par mūsu studijas aizņem lielāko daļu laika un diez vai es to medaļām. Esam novērtēti. varētu izturēt, ja man tas nepatiktu. Protams, arī māksla Sintija J: Vienmēr ir liels visās tās izpausmēs. Brīvajā laikā, gandarījums un prieks par katru kas gan ir ļoti reti, gleznoju, dziedu izgatavoto medaļu un ar lielu ansamblī, audzinu savu kaķi un, Skrējēju prieks interesi skatos katru jaunu foto, kas ja sanāk, vienkārši guļu un skatos ir ievietots sociālajos tīklos, lasu griestos. Ļoti patīk pārgājieni, tā ir galvenā komentārus, kas ir zem tiem. skautu nometnes, izdzīvošana. balva, tā ir Sandris: Tā ir galvenā balva, tā Vasarās darbojos kā brīvprātīgais medaļa mums – ir medaļa mums – cilvēku pozitīvās vairākās bērnu nometnēs. emocijas! Starta rītā ir aizgādātas Anita: Man patīk teātris. cilvēku pozitīvās pēdējās kastes. Nāk miegs. Bet Kādreiz teātris bija simbols mūsu emocijas! vienalga, pirms krišanas palagos, kultūrai, mūsu iekšējai neatkarībai ar vienu aci (kura vēl vaļā) jāpalūr, un protestam pret Padomju kā pirmie finišētāji selfojas ar Savienību. Tagad ir citi laiki, taču medaļām. man teātris vēl joprojām ir kulta statusā. Kādas vēl ir jūsu aizraušanās (bez medaļu Sandris: Tabakas audzēšana un ģitāras spēle. Tabaku taisīšanas)? audzēju savam priekam lauku mājās, rūpīgi atlasu Maigurs: Varbūt tas skan jocīgi, bet šobrīd šķirnes un kopju katru stādiņu. Vēl es audzēju pasaulē aizraušanās ir tieši medaļas. Nezinu, tas ir labi vai asākos piparus. Varētu teikt – esmu asu izjūtu cienītājs slikti. Man šis darbs patīk, lai arī atņem laiku gandrīz (smejas). Ģitārai arī ir īpaša vieta manā sirdī. Agrāk visam citam. spēlēju ansamblī “Vinegar into Pearl”. Tagad gan laika Sintija Š: Ceļošana. Ik pa laikam vienkārši vajag spēlēšanai nav daudz. Būs jāgaida ziema, kad Stirnu izbraukt no valsts, lai nesajuktu prātā. Patīk apmeklēt buks liksies ziemas guļā.

katru nedēļu maigurs brauc peldēties. vienalga kāds ārā ir laiks, vai ziema, vai vasara

Vai jūs paši arī skrienat, varbūt piedalāties Stirnu buka sacensībās? Maigurs: Stirnu buka sacensībās gan nepiedalāmies. Gluži vienkārši tāpēc, ka pēdējās medaļas tiek pabeigtas sacensību rītā. Tad līdz Susuru skrējienam tās jāpagūst nogādāt līdz finišam, lai var uzkārt mazajiem kaklā. Man ļoti patīk peldēt – to es daru visu gadu, kad ir laiks, eju garās pastaigās, tā apmēram 30 līdz 50 kilometri. Tad varu apcerēt dzīvi, pārdomāt, ko daru pareizi un ko nepareizi.

Amanda: Šovasar trenējos volejbolā un aktīvi braucu ar riteni. Skrienu naktīs, lai izvēdinātu galvu. Tad atklājas pavisam cita pasaule, apkārt tāds miers un klusums. Vasaras naktis ir arī ļoti siltas, es varu pilnībā saplūst ar dabu. Sintija Š: Reizēm padodu bumbu draugam, kad viņam ir treniņi futbolā, bet spēlēt ar večiem man neļauj. Reizi vasarā var aiziet pārgājienā un paairēties ar Sup dēli. Man patīk pastaigas, gandrīz katru dienu nostaigāju vismaz 10 km. Gribētos gan reiz noskriet arī kādu Stirnu buka distanci, kaut visīsāko. Anita: Daudzus gadus jau nūjoju. Tā ir mana aizraušanās. Ir uzskats, ka tas ir veselīgākais sporta veids, un es tam varu pilnībā piekrist. Lai tas “Kalnu karalis” paliek jaunajiem, es vairs neesmu tik steidzīga. Sandris: Laukos dzīvojot, strādājot īpašas sporta aktivitātes nav nepieciešamas, izdzīvot dabā nozīmē – kustēties. Jāpiemin gan īpašs pasākums Cēsu pievārtē – Līgo pliko skrējiens. Tajā piedalos gandrīz katru gadu. Mārtiņš: Ha - ha, sports – būt neatlaidīgam un priecīgam.

Stirnu buks ir izraušanās no ierastās vides, iespēja pabūt kopā ar jauniem, azartiskiem, darīt gribošiem cilvēkiem.

SANDRA mīļākais sporta pasākums ap jāņiem

Kādas izskatīsies nākamā gada medaļas? Mārtiņš: Skaistas! Šobrīd ir četras ļoti labas idejas Stirnu buka nākamajām medaļām.

TA K U

IEŠ SKR

ANA

Bērziņš un Mežiels startē Eiropas čempionātā kalnu skrējienā Šosezon būs vismaz viens Stirnu buka posms, kurā kuldīdznieks Kristaps Bērziņš neuzvarēs Lūša distancē. Pilnīgi noteikti tas notiks šodien, 6. jūlijā Alūksnes Pilssalā, jo pirmo trīs posmu ātrākais Lūsis kopā ar Zaķa kopvērtējuma līderi ogrēnieti Jāni Mežielu šobrīd atrodas Šveices Alpos un gatavojas rītdienas startam Eiropas čempionātam (EČ) kalnu skriešanā. 22

Teksts: Matīss Vecvagaris

Kristaps Bērziņš

taku skriešanas Pasaules čempionātu (PČ) mūsu Stirnu buki ir iepazinuši un cītīgi startējuši piecus gadus pēc kārtas, tad kalnu skriešanas meistarsacīkstēs Latvijas skrējēji nav startējuši ilgāku laika posmu. Aizvadītajos gados taku skriešanas komanda devās 80-85 un 45-50 garās trasēs ar vairāku tūkstošu augstummetru summu Francijas, Portugāles un Spānijas kalnos. Kalnu skriešanas čempionātā pamatdistance ir aptuveni 10,1 kilometrus gara un kāpumu metru summa sasniedz 1020 metrus, kas relatīvi ņemot (ap 10 %), ir krietni stāvāk nekā mums ierastās takas. Par sacensību vietu nereti tiek izvēlēti kalnu slēpošanas kūrorti, lai finišu ierīkotu pie pacēlājiem. Kristaps Bērziņš un Jānis Mežiels ir ieradušies kalnu kūrortā Cermatā (Zermatt) pie viena no skaistākajiem Šveices Alpu kalniem Matterhorn (4478 metri virs jūras līmeņa), kurā savulaik uzskrējis pats Kílian Jornet Burgada. Abiem mūsu skrējējiem būs jāpieveic aptuveni 10 kilometri, kas nebūtu visai daudz, ja papildus nav jāpievar 10 procentu slīpums. Starts rītdien tiks dots pl. 12.15 (pēc Latvijas laika) Šveices slēpošanas un kalnos kāpšanas centrā Cermatā (Zermatt), kas atrodas 1604 metrus virs jūras līmeņa, savukārt finišs būs kilometru augstāk blakus Riffelberg dzelzceļa stacijai 2579 metrus virs jūras līmeņa majestātiskā Matterhorn pakājē. Skrējējiem būs jāpieveic 1020 metru uz augšu un 45

JāniS MežielS

metri uz leju, pa ceļam piestājot trijos dzirdināšanas punktos. Paredzamais uzvarētāju laiks ir 53 minūtes. Aptuveni divreiz īsāka 5,6 kilometru distance sagatavota U20 jauniešiem. Diemžēl pirmajā reizē Latvijas komandā nestartē dāmas un nevarēsim sacensties nacionālajā komandu ieskaitē, kur tiks ņemta vērā trīs labāko rezultātu summa. Četros startos spēkiem mērosies ap 300 dalībnieki.

Stirnu buka kopvērtējuma līderi Abi Latvijas skrējēji ir līderi kopvērtējumā divās Stirnu buka distancēs, līdz ar šo startu EČ zaudēs savus titulus vismaz līdz 7. septembra Krimuldas posmam. Kristaps Bērziņš ir uzvarējis visus šī gada Lūšus Carnikavā, Tērvetē un Saldū un līdz šodienai bija pārliecinošs līderis arī sezonas kopvērtējumā. Jānis Mežiels līdz Alūksnes posmam ieņēma pirmo vietu Zaķa kopvērtējumā, kaut arī nevienā atsevišķā posmā nav ticis trijniekā. Rītdienas starta gaidās abi šogad noskrējuši arī pa klasiskajam maratonam – Jānis Mežiels pirms nepilnām trim nedēļām 42,195 kilometru distanci pirmo reizi noskrēja Ventspilī (2:48:56), savukārt Kristaps Bērziņš savu 13. maratonu maija vidū noskrēja Rīgā (2:32:14), Latvijas čempionātā izcīnot sudraba medaļu.

Pagājušajā nedēļā kuldīdznieks Kristaps Bērziņš gatavošanās procesā bija devies uz īsu treniņnometni Tatros: “Ka braukšu uz Tatriem biju jau izlēmis pirms zināju, ka tieku arī uz EČ Šveicē. Plāns bija sekojošs: pa Jāņiem Lietuvā atsvaidzināt orientēšanās prasmes, tālāk uz Tatriem un atpakaļceļā vēl orientēšanās sacensības Polijā. Sākumā šis brauciens bija plānots vairāk kā atpūta, tomēr uzzinot, ka došos uz EČ, plāni nedaudz mainījās. Zakoponē biju tikai četras nepilnas dienas, bet ar to pietika, lai iemēģinātu trail takas pa kalniem un saprastu, kā tas ir – skriet tikai pret kalnu.” Stirnu buka žurnāla vaicāts par gaidāmām sacīkstēm, ogrēnietis Jānis Mežiels mēģināja iztēloties savu debiju tik augsta līmeņa sacīkstēs: “Šis čempionāts man atnesīs daudz jaunu iespaidu gan esot tik gleznainā kalnu pilsētā, gan pirmo reizi esot tik liela mēroga sacensībās. Skrējienu es kaut nedaudz iedomājos kā pāris gadus atpakaļ skrienot “Gaiziņkalna bultā” kur bija 10 reizes jāuzskrien augšā. Tikai šeit būs bez noskrējieniem, kuros var atvilkt elpu un kāp tik augšā.”

Kalnu skriešana nav taku skriešana Kalnu skriešanas sacīkstēs nav atļauts lietot taku skriešanā ierasto ekipējumu, piemēram, mugursomu un trekkinga nūjas, kuras nereti redzētas pat Pasaules vadošajiem taku skrējējiem, piemēram, elites atlēts spānis Pau Capell, kurš nesenajā Austrijas “Mozart 100”, lietojot nūjas, atstāja mūsu Andri Ronimoisu otrajā vietā. Vēl kāda atšķirība, ka kalnu skriešanas sacīkstēs reizēm nav takas, pa kurām skriet, bet tikai virziens – kalns. Tamdēļ arī šī skriešanas disciplīna tā arī saucas – kalnu skriešana, nevis mums, Stirnu buka ciltij ierastā taku skriešana. Taku skriešana ir masu sporta veids un Starptautiskās taku skriešanas asociācijas (ITRA) datubāzē ir pusotrs miljons skrējēju. Pasaulē populārākajā skrējienā apkārt Monblānam (UTMB) katru gadu sevi izaicina

divarpus tūkstoši takumīļu. Savukārt kalnu skriešana ir profesionāls sporta veids un Pasaules kalnu skriešanas asociācijas (WMRA) rīkotajās sacensībās startē līdz 100 dalībniekiem. PČ kalnu skriešanā (World Mountain Running Championships) šogad risināsies novembra vidū Argentīnā ar diviem startiem, no kuriem pamatdistances garums visticamāk būs starp Zaķi un Stirnu buku, kamēr otrās dienas maratona distance būs 42 kilometrus gara. Parasti tiek ievērota tradīcija pāra gados skriet kalnā, savukārt nepāra gados jāskrien gan lejup, gan augšup. No Pasaules kausa (PK) septiņiem posmiem pirmie divi jau aizvadīti. Maija beigās Francijā pie Ansī ezera Maxi-Race ietvaros, kur mūsu pārstāvji 2015. gadā pirmo reizi izmēģināja taku skriešanas PČ, risinājās pirmais 16,5 kilometru garš posms, savukārt 26 km garais skrējiens ASV notika Līgo svētkos. WMRA kalendārā vietu atraduši trīs reģionālie čempionāti – tā kā šis sporta veids ir visai iecienīts Balkānos, tad tur maijā aizvadītas atsevišķas meistarsacīkstes. Šajā nedēļas nogalē Šveicē risinās 18. Eiropas čempionāts, bet trešais reģionālais čempionāts oktobrī risināsies Meksikā. Pēc piecu gadu sadarbības starp Starptautisko ultramaratonu asociāciju (IAU) un ITRA nākamgad nav plānots PČ taku skriešanā, pie kura formāta bija pieraduši mūsu Stirnu buka cilts vadošie pārstāvji. Tā vietā plānots, ka aiznākamajā gadā sadarbībā ar Starptautiskās vieglatlētikas federāciju asociācijas (IAAF) atbalstīto WMRA tiks rīkots kopējas sacensības vairākās distancēs nedēļas garumā. Tādejādi tiks nojauktas barjeras starp taku skriešanu (trail running) un kalnu skriešanu (mountain running), no kurām pirmā pēdējos gadus ir kļuvusi populārāka pat par asfalta skriešanu un mēs esam apguvuši Pasaules labāko ultra-trail distanču veicēju uzvārdus, kamēr otra ir ceļa sākumā uz lielāku atpazīstamību. Iespējams, pienāks diena, kad mūsējie startēs arī “Skyrunning” PČ trasēs. Bet tikmēr turam īkšķus par Kristapu Bērziņu un Jāni Mežielu rītdienas startā Šveices vertikālajos Alpos.

MŪ

A SĒJ

Teksts: Signis Vāvere

Seldzītis Katrā posmā trasē dodas tūkstošiem skrējēji. Sākot ar mazajiem susuriem, skolēniem un vāverēm, ātrajiem zaķiem, stiprajiem bukiem un izturīgajiem lūšiem. Simtiem cilvēku palīdz pasākumam notikt visu organizējot, apkalpojot un nodrošinot. Bet ir daži, kuri uz katru posmu ierodas, lai mums visiem būtu jautrāk, tie nenoguruši lēkā, skrien, dejo un iepriecina. Selgas cepums Seldzītis ir viens no viņiem. Paldies, ka esi mūsējais.

Cūkmens noteikti iemaldītos mežā, lai sakoptu Stirnu bukā viens no redzamākiem dalībniekiem dabu, kamēr Seldzītis aizdejotos startā, uzmundrinot ir Selgas cepums. Cik posmos jau ir piedalījies? Selgas cepums Seldzītis ir īsts špicbuks, jo bijis visus klātesošos. Tas nozīmē, ka abi padarītu savu lietu godam un abi būtu uzvarētāji. klāt visos Stirnu buka posmos Seldzītis vienmēr priecājas par un nodevis enerģiju visiem taku paša paveikto un reizē jūsmo arī skrējiena dalībniekiem. Seldzītim Seldzītis par citu labajiem darbiem. tik ļoti patīk visus iepriecināt, ka kilometrus arī turpmāk viņš neizlaidīs nevienu Un kuru distanci Seldzītis taku skrējienu. neskaita, bet gribētu noskriet? skaita prieka Seldzītis gribētu skriet to Cik kilometrus noskrien un distanci, kurā varētu skrienot ēst nolec Seldzītis vienā Stirnu buka mirkļus. Tie ir cepumus un piedalīties dejošanas posmā? simtiem mirkļu pārbaudījumā. Vēl Seldzītim patīk Seldzītis kilometrus neskaita, skriet līdzi citiem un palīdzēt bet skaita prieka mirkļus. Tie ir katrā Stirnu buka pievārēt pat visgrūtāko distanci. simtiem mirkļu katrā Stirnu buka posmā. posmā. Jo tad, kad visi kopā jautri Ko Seldzītis dara lietū? pavada laiku, tad kilometri paskrien Seldzītim lietus, ai, kā patīk — nemanot. viņš lietū smaida un dejo vēl vairāk. Bet sirdī Seldzītim Ja Seldzītim un Cūkmenam vajadzētu sacensties vienmēr spīd saulīte, tāpēc pat vistumšākie mākoņi viņa omu tikai uzlabo. Vāveres distancē, kurš uzvarētu?

Seldzītis iekuļas arī kādos piedzīvojumos? Seldzīša ikdiena sastāv Ir nācies bēgt no vieniem vienīgiem no izsalkušiem piedzīvojumiem. Gadās uznest Stirnu buka dāmītes kalnā. bērniem finišā Citriez jāsarunā ar dīdžeju kādu un apmaldīties foršu cepumu himnu. Ir nācies bēgt no izsalkušiem bērniem mežā, kad finišā un apmaldīties mežā, kad mēģina saīsināt mēģina saīsināt distanci līkumos. distanci līkumos. Vai Seldzītim piedzīvojumu Starp citu, Seldzītis iekļuva nav par daudz? Tieši otrādi — arī Gaiziņa karnevāla iesildošajā viņš vienmēr kārs uz jaunām video, braucot laivā. trakulībām. Arī tad, kad apgāzies Visur, kur jautrība, tur Seldzītis ir klāt. Šoreiz Seldzītis filmējās laivā. Jā, jā — Seldzītis netiek vairs vertikāli, pat tad, ar deju un smaidu var ir ne tikai jautrs Selgas cepums, bet arī lielisks aktieris. visu! Video klipā viņš sevi parādīja no labās puses — un Un pats galvenais jautājums: kur Seldzītis dabū Seldzītim, kā jau cepumam, abas puses ir labās :) to milzu enerģiju visu dienu būt visur? Seldzītim ir īpašās enerģijas baterijas. Tās viņš Ko Stirnu buka dalībnieki prasa vai saka, kad uzlādē ar smaidiem un pozitīvām emocijām, ar ierauga nākam Seldzīti? “Vai Tu esi tas pats cepums, kuru satiku iepriekš?”, skriešanu, dejošanu, Latvijas dabu un, protams, “Uztaisīsim kopā bildi?”, “Uztaisīsi špagatu?”, “Iedosi garšīgiem cepumiem. Tieši šīs lietas ļauj Seldzītim cepumu?”. Šīs ir populārākās frāzes, kas Seldzīti spridzināt un nodot enerģiju arī citiem. Tāpēc vienmēr tur, kur ir Seldzītis, jautrība sit augstu vilni. vienmēr uzjautrina. Pagājušajā gadā Gaiziņā un šogad Tērvetē bija Stirnu buka karnevāls. Kuras maskas Seldzītim visvairāk patika? Seldzītim patika visas tās maskas, kuras bildējās kopā ar Seldzīti. Viņš vispār ir liels fotografēšanās fans, jo tā var notvert pozitīvas emocijas, ko vēlāk varēs rādīt mazbērniem un pat mazmazbērniem.

AU PA S

LÄ&#x2019;

Ultramaratonistes Diānas Džavizas

TOP 5

Diāna Latvijas ultramaratonu sabiedrībā ienāca ātri un skaļi. Ja pirms pāris mēnešiem pat rūdīti skrējēji šādu vārdu nebija dzirdējuši skriešanas apritē, tad nu vairs nav jautājumu, kas viņa ir?! Diāna ne tikai pārstāvēja Latvijas izlasi Pasaules čempionātā taku skriešanā, bet, vien pāris nedēļas vēlāk, laboja visu laiku labāko sieviešu rekordu 107 km garajā Latvijas ultramaratona klasikā RīgaValmiera.

The Barkleys Marathons

http://barkleymarathons.com

Viens no grūtākajiem skrējieniem pasaulē, kurā finišējuši ir tikai 16 dalībnieki. Gandrīz nereālas iespējas finišēt, kā arī limitēts dalībnieku skaits. Jāskrien 100 jūdzes ar vairāk nekā 16000 m kāpumu, laika limits – 60 stundas. Šajā laikā ir ne tikai jāskrien, bet katrā aplī arī jāatrod grāmata, no kuras jāizplēš viena lapa ar sava starta numuru, kā pierādījumam, ka ir noskriets pareizi. Aplī ir tikai 2 kontrolpunkti, kuros var dabūt ūdeni. Ceļš nav marķēts. Liels izaicinājums. Šeit jābūt lielam gribasspēkam, nerviem un koncentrēšanās spējām. Šis ir skrējiens ļoti trakiem cilvēkiem.

UTMB Ultra Trail du Mont Blanc

https://utmbmontblanc.com/en/home

Manuprāt, katra taku skrējēja sapnis. 100 jūdzes ar vairāk nekā 10000 m kāpumu, kas uzskatāms par vienu no grūtākajiem un prestižākajiem kalnu ultramaratoniem pasaulē. Tā saucamās Olimpiskās spēles taku skriešanā. Gribētos kādreiz izbaudīt atmosfēru, kaut gan skrējiens pēdējos gados ir ļoti komercializēts, kas mazliet atgrūž.

VESELĪBA

ĒST!

EFEKTĪVA KURŠTRENIŅA VĒRTĪGĀKS PIEMĒRS

SKRĒJĒJIEM?

Rīgas Stradiņa universitātē veiktos pētījumos noskaid35 minūtes, un to rekomendē veikt divas reizes nedēļā rots, ka visefektīvāk maksimālo skābekļa patēriņu iespēkatru nedēļu visu mūžu, būtiski uzlabojot un uzturot fiProtams, unJadārzeņi, produkti jams paaugstināt ar tā sauktajiem 4 x 4 intervāla treniziskāsvisi spējasaugļi un veselību. nepatīk skriet,pilngraudu der jebkura ņiem. Tas ir: četras minūtes skrien, trīs – aktīva pauze. kardioaktivitāte – var mīties ar riteni, nūjot vai slēpot, iratkarīgs veselīgi, taču šoreiz centāmies atrast pašus Šāds cikls jāveic četras reizes. Treniņš kopā ilgs aptuveni no paša gaumes.

piemērotākos garo distanču cienītājiem.

Svaigie augli

4 X 4 AEROBAIS TRENIŅŠ

IESILDĪŠANĀS.

6–10 min, soļošana vai lēns skrējiens līdz pirmajiem sviedriem.

ie vet

aug

B A N Ā N SAKTĪVA PAUZE. V Ī Ģ E S 3–4 minūšu skrējiens vai VA I VA I soļošana zemākā intensiĀ B O L S tātē – 60% no maksimālās A P R I KOZ E S

sirdsdarbības frekvences.

AUGSTĀKAS INTENSITĀTES PERIODS.

4 minūšu skrējiens. Intensitāte: 80–90% no maksimālās sirdsdarbības frekvences. Lai skrējiens būtu efektīvs: izmanto pulsometru; eni arz intensitātei ja pulsometra nav,Dtad jābūt tādai, ka pēc 4 min ir grūti elpot un runāt garos teikumos; jāmēģina atrast tempu, kuru iespējams noturēt 4 minūtes, ar domu, ka pietiktu spēka vēl piektajai minūtei.

ATSILDĪŠANĀS. BIETES

VA I B R Ointensitātes KO Ļ Ičetru Augstas

3–5 minūtes (iešana vai lēns skrējiens).

minūšu periodi tiek atkār-

nā ī ša

il d

Ies

3 Rmin U Z VA Ē TĀ J S : V Ī Ģ E S

3 min

AKTĪVA DZĪVESVEIDA UN PIEDZĪVOJUMU ŽURNĀLS

#VANLIFE

CITUS INTERESANTUS FAKTUS UN STĀSTUS MEKLĒ ŽURNĀLĀ

DZĪVE BUSIŅĀ

KALIFORNIJA– KANĀDA VASARA 2018

(06) CENA 3,50

4286 KM AR KĀJĀM

eur

PLUDMALES VOLEJBOLS PRET KLASISKO

KURŠ KURU?

KEIVINGS. KANJONINGS. VIA FERRATA. TEV TAS JĀPAMĒĢINA!

PAVADĀ AR

NELABO IEMĀCIES SĒRFOT UN LIDO UZ

VARI ARĪ NESKRIET!

ČĪLI! APSKATS:

LIELAIS SKRITUĻSLIDU GIDS

PĒTĀM:

ĶERMENIS UN KARSTUMS

KAS TUR ĪSTI NOTIEK?

ās

6 min U Z VA R Ē TĀ J S : B A N3Āmin NS

dī š

si l

ienā vidējā ābolā un vienā fāze, aizvaākums līdzīgs kā banāna un ābola rokoļi satur vairāk olbaltumAtjaunošanās toti četras reizes ar triju vidējā banānā kaloriju vielmaiņas daupārī: kalorijas, tauki, olbaltumvielas, tvaicētus da uzkrātos gaminūšu vielu, aktīvu un pauzi starp brokoļus ar laproduktus – pienskābi –, dzums, tauku, ogļhidrātu un ogļhidrātu saturs vienādi, tačuintervāliem. glinedaudz sierairuzskata par labu Pēc ceturtā intervāla lai ķermenis būtu gatavs kēmiskais lādiņš atkal – gandrīz kā diena olbaltumvielu daudzums ir līdzīgs. pēc treniņa. jābūt sajūtai, atjaunošanās ka varētu veiktproduktu vēl piekto nākamajām četrāmun intensī-pret nakti. Šoreiz – vīģu labā. Tās ir intervālu, tādējādi kontrolējot slodzesavots, vieglums, Taču atšķiras glikēmiskais indekss, divas Papildu olbaltumvielu vajām minūtēm. intensitāti. te, raugoties no maratonistu vajadzīreizes enerģētiskākas! Tātad, līdzīgi kā bakā arī brokoļos esošie vērtīgie antiokbām treniņu laikā, uzvar banāns, jo nāns, jāēd pirms skrējiena. Vīģes noteikti sidanti un pretvēža savienojumi – piee skaitļi! t a s i t ā tLūk, tas dod vairākg senerģijas. vajadzētu iekļaut uzturā beidzamajā nedētiekami daudz iemeslu, lai tos iekļautu A unbanāna e n glikēmiskā sloViena gatava ļā pirms maratona vai citām sacensībām, ēdienkartē. Brokoļi būs ideāla izvēle i t dze ir apmēram 14, ābolam: 8–9. Tas kur nepieciešama ilgstoša izturība. Tas, arī tad, ja skrienot vēlas notievēt, jo nozīmē, ka, apēdot banānu, izturība protams, nenozīmē, ka žāvētās aprikozes brokoļi satur maz kaloriju, bet rada ī v az ebanāns skrienot būs lielāka. Tādējādi ir sliktas, nebūt ne – vienkārši maratonissāta sajūtu. t k A a ukārtējā labi der kā pulveris pirms tiem pirms starta noderīgākas ir vīģes. Pēc Biešu salāti iederēsies kā pusdienu p skrējiena un neliels gabaliņš – arī treniņa atkal jāēd aprikozes. piedeva, piemēram, kopā ar brūnajiem skrējiena laikā. Bet! 30–40 minūtes Enerģijas uzkrāšanas brīdī dienā ieteirīsiem. Bietēs ir vairāk cukuru, tās pirms slodzes (nevis jau velkot kedas cams notiesāt līdz 10 vīģēm. Skaits nav kalpos kā rezerve enerģijai, kas nepiekājās), lai nebūtu smaguma sajūtas. minēts nejauši, jo pārforsēt ar tām arī ciešama skrienot. Ja vakarā treniņš nav paredzēts, banevajag – vīģes satur daudz šķiedrvielu, Tātad: brokoļi – pēc slodzes, bie nānu labāk ēst dienas pirmajā pusē, tādējādi var veicināt pastiprinātu vēdera tes – pirms. Šie ieteikumi nav nejauši, 4 min līdz gulētiešanai paspē4 min darbību, īpaši jau brīžos, 4 min kad to visma4jomin lai organisms bietēs ir augsts glikēmiskais lādiņš, tu iztērēt uzņemto enerģiju. zāk gaida, piemēram, distances vidū. brokoļos – nav gandrīz nemaz. U Z VA R Ē TĀ J3Smin : N E I Z Š Ķ I R TS

Transalpine Run by GORE-TEX

https://transalpine-run.com

nav uzsvars uz noskrieto laiku, kas vēl vairāk priecē, jo tas padara skrējienu īpašāku un var skriet ar pavisam citām sajūtām – domāju, ka šis varētu būt viens no neaizmirstamākajiem skrējieniem tieši emociju ziņā. Es uzsāku skriet, dēļ pozitīvajām sajūtām, kuras man sagādā skriešana, tādēļ izvēlos skrējienus, kas arī emocionāli piepilda. Tad pēc noskrietā ir dubults gandarījums, kas paliek sirdī vēl ilgu laiku.

Kāpēc jāmokās vienam, ja var divatā? 7-8 dienu skrējiens Alpos, kurš tiek absolvēts skrienot divatā. Jāskrien 200-300 km ar vairāk nekā 15000 m kāpumu. Šis skrējiens tiek uzskatīts par vienu no visgrūtākajiem Eiropā. Mans izaicinājums šeit ir pārvarēt grūtības kopā ar skrējiena partneri, jo parūpēties tikai par sevi māku, bet atbalstīt kādu citu grūtos brīžos ir pavisam savādāk. Šeit jāiemācās darboties komandā, un tas vēlams jau pirms sacensībām, citādāk jāpiedzīvo daudz nepatīkamu, nervu kutinoši brīži. Šo esmu ierakstījusi savā nākamā gada plānā.

Great Wall Marathon

https://great-wall-marathon.com Maratons ar iespaidīgiem skatiem un atmosfēru! Tie ir 5126 pakāpienu, kuri jāpārvar! Par klasisku maratonu šo nenosauksi – tādēļ tas tik ļoti vilina! Šeit

GGUT jeb Grossglockner Ultra Trail

https://www.ultratrail.at

Ultra, par kuru domāju un, kuru vēlos noskriet jau pāris gadus, bet vēl nav izdevies, bet tā kā skrējiens notiek Austrijā, tad domāju, ka nākamgad beidzot varēšu to izbaudīt. 110 km skrējienam ar 6500 augstuma metriem ir gan jākvalificējas ar ITRA Punktiem, taču ir iespēja skriet arī mazākas distances, piemēram, 75 km ar 4000 m kāpumu vai 50 km ar 2000 m kāpumu, kas arī ir pietiekami grūti. Grossglockner ir Austrijas augstākais kalns, skrējiena laikā ir iespēja izbaudīt iespaidīgus un neaizmirstamus dabas skatus. Tāds kārtīgs skrējiens dvēselei.

ĀRPUS PILSĒTĀM IR KRIETNI INTERESANTĀKA SKRIEŠANA

TUMSĀ PĀRSTEIGUMI UZGLŪN NO KATRA STŪRA

o Skol

t ā js

Teksts: Anda Sproģe-Vāvere

Treneris no Siguldas Sigulda ir viena no Latvijas sportiskākajam pilsētām. Lai arī zināmākie panākumi saistāmi ar ziemas sporta veidiem, Siguldas kalnu maratonu var uzskatīt par taku skriešanas vectētiņu Latvijas mērogā. Kaspars Kārkliņš savā pilsētā organizē visu ar skriešanu saistīto – asfalta skrējienu, orientēšanos, skrējienu tornī, pāri tiltiem un pat bobsleja trasē. Viņš iesaista sportā bērnus, viņa trenētajiem jaunajiem sportistiem ir lieliski panākumi Stirnu bukā. Sigulda ir ļoti sportiska pilsēta ar dažādiem sporta veidiem. Kā taku skriešana izskatās uz šī fona? Siguldā ir ļoti liels sportisko aktivitāšu piedāvājums – basketbols, vieglatlētika, futbols, kamaniņu sports, skeletons, peldēšana, slēpošana un cilvēkiem, kas ir aktīvi, nākas izvēlēties no plašā piedāvājumu klāsta. Taku skrējēju skaits ar katru gadu arī Siguldā palielinās, ja vēl desmit gadus atpakaļ, skrienot treniņus pa Gaujas Senlejas takām, reti kad varēja satikt kādu taku skrējēju. Tad tagad taku skrējēji ir kā skudru pūznī, īpaši Siguldas brīvdienās.

Siguldas novada Gada balvas sportā pasniegšanas ceremonijā titulu “Gada komanda” ieguva sporta skolas bērnu komanda. Tas ir tavs nopelns? Jā, komanda, kura piedalās Stirnu bukā, ar labiem panākumiem un augstajiem rezultātiem, tika novērtēta novada ietvaros un šajā gadā ieguva titulu “Gada komanda”, kas ir liels sasniegums, jo parasti šos titulus iegūst komandu sporta spēļu pārstāvji, bet šogad jaunie skrējēji ar saviem rezultātiem pierādīja, ka ir pārāki. Tas nav tikai mans nopelns, tas ir visu treneru darbs.

Sporta skola Stirnu bukā piedalās ar kvalitāti, nevis kvantitāti.

Kas bērnus piesaista taku skriešanai? Skriešana notiek svaigā gaisā – mežā, kas lieliski noder sirdsdarbības un elpošanas uzlabošanai. Trases un skriešanas maršruti bieži mainās, šī iemesla dēļ daudzi vieglatlēti, kuri skrien stadionos, laika gaitā pārkvalificējas par krosa un garo distanču skrējējiem, jo stadiona aplis tos vairs neuzrunā un, lai arī kur tu skrietu, skriešana ir un paliek skriešana. Šī iemesla dēļ arī es no vieglatlētikas pārgāju uz orientēšanās sportu. Cik bērnus no Siguldas Tu atved uz Stirnu buku? Uz Stirnu buku no Siguldas bērnus centralizēti nevedam, liels paldies bērnu vecākiem, kuri bērnus motivē un ved uz visiem sacensību posmiem.

Siguldas sporta skola pašreiz ir “Visstiprākās komandas” līderu pozīcijā LVM čempionātā skolu jauniešiem taku skrējienos. Siguldas Sporta skolas komanda ir ļoti labi nokomplektēta ar bērniem, kuri trenējas garajās distancēs vieglatlētikā, distanču slēpošanā, kas ir izturības sporta veidi un kalnu slēpošanā. Treneri - Kaspars Kārkliņš (distanču slēpošana), Gunta Blūmiņa (vieglatlētika), Ieva Meldere (kalnu slēpošana). Siguldas Sporta skola Stirnu bukā piedalās ar kvalitāti, nevis kvantitāti. U14V grupā kopvērtējumā ir interesanta situācija. Pirmajā četriniekā ir trīs Siguldas Sporta skolas pārstāvji. Kurš uzvarēs un vai kāds no Siguldiešiem tiks galā ar pašreizējo līderi Ralfu? To ir ļoti grūti prognozēt. Vēl šai cīņā iesaistīsies Emīls Matiass Reinfelds no Rīgas 69. vidusskolas

Teksts: Andris Ronimoiss

Kaspars ar dēliem helviju, DANIELU UN KRISTAPU

un Artūrs Filips Igaviņš no Lejasciema vidusskolas. Būs ļoti sīva cīņa par pirmo vietu grupā un gada kopvērtējumu.

organizēšanā un tehniskajā nodrošinājumā. Nereti pirms paša startiem MTB mačos, brauc un marķē trases, izdzīvo sacensības no organizatoru puses, to uztverot kā treniņu pirms paša startiem.

Kuri ir tavi lielākie sasniegumi sportā? Tu pats nāc no slēpošanas un orientēšanās puses, Esmu Latvijas čempions Elites grupā orientēšanās sportā garajā distancē, trīskārtējs Latvijas vicečempions ko šiem sportiem dod taku skriešana? Tā kā slēpošana un orientēšanās ir izturības sporta orientēšanās maratona distancē, bronzas medaļas ieguvējs Latvijas čempionātā orientēšanās sprintā. veidi, tad taku skriešana ir ļoti liela abu šo sporta veidu Vairākkārtējs medaļnieks Rīgas rogainingos, kur treniņu sastāvdaļa. 2016. gadā Stirnu buks lēca startēju kopā ar dēliem. Mani tavās mājās Siguldā, Tu palīdzēji lielākie sportiskie sasniegumi Esmu jau to organizēt. saistīti ar orientēšanās sportu, tāpēc 2016. gadā, kā jau visus arī Stirnu buka taku skriešana ir tik padomājis kuras gadus, organizēju ļoti daudz tuva sirdij. takas varētu sporta pasākumus – Siguldas pusmaratonu, Fischer skolēnu Trīs dēli. Visi sportisti? Kas izmantot Stirnu čempionātu distanču slēpošanā, viņiem sanāk vislabāk? buka trasēm Siguldas UP CUP 4 posmus, Divi sportisti, trešais Latvijas Čempionātu orientēšanās mākslinieks. Visi ir sportā no brīža, Krimuldas novadā. sportā, kā arī palīdzēju un ieteicu kad iemācījās staigāt – vecākais Rimantam labākās takas Siguldas Daniels, arī sāka ar vieglatlētiku, Stirnu buka posma organizēšanai. tad pievērsās orientēšanās sportam, kur startēja ar vislabākajiem panākumiem, tagad MTB Par to tikām arī novērtēti, apkopojot paveikto, Siguldas un dažādu sporta pasākumu organizēšana un vadīšana. Maratona klubs saņēma gada balvu sportā, kā aktīvākā 2018. gadā, kad Latvijā bija Pasaules čempionāts sporta organizācija Siguldas novadā. orientēšanās sportā, viņš bija pasākuma tehniskais Šogad septembrī Stirnu buks atgriezīsies direktors. Vidējais Kristaps – distanču slēpošana, tagad ir nopietni pievērsies MTB. Un jaunākais Helvijs – Siguldas apkārtnē. Zini kuras takas ir jāskrien? Man prieks, ka Stirnu Buks atkal ir pagodinājis distanču slēpotājs. Tagad mākslinieks – akordeons, Siguldas apkārtni un atgriezīsies pie mums, šoreiz teātra studija. gan Gaujas otrā pusē, Krimuldas novadā. Jau esmu Kristaps bieži redzams uz riteņa gatavojot Stirnu padomājis kuras takas varētu izmantot Stirnu buka posma organizēšanai, bet viss atkarīgs no Dabas buka takas. Jā, Kristaps palīdz daudzu sporta pasākumu Aizsardzības pārvaldes inspektoru labvēlības.

Spr iedzes fil m a

Vi ņš not v er to, pa r ko PRODUCENTS: LATVIJAS VALSTS MEŽI REŽISORS: MAMMADABA GALVENAJĀ LOMĀ: BRIEDIS LĪKRAGS

K ATRU DIEN U BE Z M A K S AS L AT VIJAS VA L S T S M E ŽO S

mēs ba idā mies dom āt SKAŅU INŽENIERIS: NAKTS

ŠALTIS GAISMU OPERATORS: PILNMĒNESS TĒRPU MĀKSLINIECE: MAMMADABA 41

Abo

nements

Teksts: Signis Vāvere, Anda Sproģe-Vāvere

Septiņi Pasaules čempionāti florbolā Skriešana ir gandrīz visu sporta veidu pamats. Un taku skriešana apvieno gan skriešanu, gan papildus izaicinājumus pauguros, gan būšanu pie dabas. Stirnu buks to visu pārvērš emocijās un īpašajā gaisotnē. Evita Knopa, Latvijas čempione florbolā, dodas mežā, lai izbaudītu to visu un nākamajos Pasaules čempionātos Latvijas izlase parādītu vēl labāku sniegumu. Ko florbolam dod taku skriešana? Skriešana ir viens no veidiem kā uzturēt sevi labā fiziskajā formā. Florbolā ir jāskrien gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Jo labāk fiziski sagatavots Tu esi, jo esi ātrāks, spēcīgāks un labāks par pretinieku. Un, ja var apvienot skriešanu un dabas baudīšanu, iepazīt skaisto Latviju, tad iegūtās emocijas ir uz visiem 100%. Tās ir neaprakstāmas sajūtas – atrasties daudzu tūkstošu skrējēju pūlī. Visi tik apņēmīgi, pārliecināti un priecīgi. Jā, un arī atsaucīgi. Skrējējiem vienmēr būs par ko parunāt un ar interesi. mīļa man

Kas florbolā ir svarīgākais – ātrums, precizitāte vai komandas sadarbība? Grūti izcelt vienu no šīm īpašībām, jo florbolā tās visas ir svarīgas. Ātri jādomā, jāpieņem lēmums, ar precīzu piespēli vai kustību, jo no Tevis pieņemtā lēmuma laukumā atkarīgas ir arī maiņas biedrenes. Ļoti liela loma ir sadarbībai ar maiņas biedrenēm, ja izdodas atrast “pareizo ķīmiju” maiņā, tad viss notiek pats no sevis. Skaista spēle, emocijas uz soliņa, visa komanda uz viļņa, skaisti goli un uzvara komandai.

Lai cik

Kā izskatās florbola treniņš? ir skriešana, Kā tu nokļuvi sportā? Spēlēju komandā “Rubene”, ar Sportā esmu jau no mazotnes, mājas zāli Kocēnos, kas ir pirms florbols tomēr ir visa mana ģimene ir sportiska. Valmieras. Florbola treniņš sākas un paliek sporta Tētis un mamma brauca ar braucienu no Rīgas, kopā ar autosportā, kam loģiski sekoja, komandas biedrenēm, ar smiekliem, veids nr.1, kuram ka vecākais brālis to turpināja... sarunām par un ap florbolu. Un tad arī nereti tiek es sāku ar vieglatlētiku, kas ir tad, kad botes ir aizšņorētas, tad pamatu pamats jebkuram sporta sākas treniņa labākā daļa – visas pakārtots viss. veidam. Patika un padevās darbojamies viena mērķa labā. skriešanas disciplīnas virs 800 m, Protams, viss sākas ar iesildīšanos, tad skolā, protams, visas sporta kam seko trenera norādījumi – spēles, kad arī sapratu, ka man kāds šodien būs treniņš, vārtsargu ļoti patīk komandas sporta veidi. iesildīšana, jo florbola bumbiņa lido ļoti ātri!, tiek izrunāts, kādām niansēm pievērsīsim Vidusskolā mana klasesbiedrene piedāvāja vai negribu lielāku uzmanību. Tā var būt tehnikai, taktikai, spēlēt florbolu? Hmm.. kāpēc gan nē, un jau pēc pāris uzbrukumam vai aizsardzībai. Protams bez sportiskā dienām bija mans pirmais florbola treniņš Lielvārdes azarta treniņā neiztikt. Florbols ir tik dinamisks sporta sporta skolā. Pēc nedēļas jau komandas “Triāls” sastāvā veids, ka divi vienādi treniņi nemēdz būt. Nav rutīna, spēlēju Latvijas čempionātā, kā pirmās maiņas kreisais uzbrucējs. Tā sākās man florbola karjera. kas ir pats svarīgākais.

Tu esi no Carnikavas, bet Piekrastes Stirnu bukā nepiedalījies, kāpēc? Kad uzzināju, ka šogad Stirnu buka pirmais posms būs Carnikavā, ļoti nopriecājos, ka visiem būs iespēja redzēt, cik Carnikavā ir skaista daba, ka var skriet ar skatu, redzēt meža ezerus, jūru un skaistos priežu mežus, un tevī ir tā drošības sajūta, ka katra taka pazīstama un zināma. Diemžēl šis posms sakrita ar Latvijas čempionāta virslīgas sieviešu pusfināla spēli florbolā, pat vienā laikā. Lai cik mīļa man ir skriešana, florbols tomēr ir un paliek sporta veids nr.1, kuram tad arī nereti tiek pakārtots viss. Šogad kļuvi par Latvijas čempioni. Kāda ir tava loma komandā? Jā, šogad kļuvām par čempionēm. Rubenes komandas sastāvā šis man bija astotais čempiones tituls. Lielisks sasniegums, lieliskā komandā. Esmu uzbrucēja un tur jūtos visērtāk, gadās arī tā, ka ir nepieciešamība “aizlāpīt kādu robu”, tad spēlēju arī aizsardzībā. Mēs esam komanda ar lielo burtu, tāpēc pašsaprotami ka jāspēlē tur, kur konkrētajā brīdī vajag. Savukārt priekš manis kā sportistes tas ir izcili, ka vari būt daudzpusīgs. Esmu vairāk piespēļu devēja, katrā sezonā statistikas ailē tas arī parādās. Šosezon gan vārtu guvumu ir mazliet vairāk nekā piespēļu – vārti 19, bet piespēles 16, kopā 35 punkti, kas dod 12. rezultatīvāko vietu spēlētāju sarakstā Latvijā. Tu es arī pārstāvējusi Latvijas sieviešu izlasi. Kā Latvija izskatās florbola pasaulē? Jā, Latvijas izlasē esmu no 2005. gada. Pirmais Pasaules čempionāts bija Singapūrā. Kopā esmu piedalījusies septiņos Pasaules čempionātos! Esam Top sešiniekā pasaulē. Augstākā vieta, kuru esam izcīnījušas ir 4. vieta pasaulē! Likumsakarīgi, bet visbiežāk esam bijušas 5. vietā. Uzreiz aiz visām Top valstīm – Zviedrija, Somija, Šveice un ka turpmāk Latvija varētu Čehija. cīnīties par TOP 5. Šobrīd tā situācija Pasaulē Kopā esmu Daudz pie tā jāstrādā ir tāda, ka vadošās komandas ir piedalījusies septiņos un jāmaina sagatavošanās praktiski neiespējami pārspēt. Pasaules čempionātos! cikls, daudz kvalitatīvāks un Ļoti liela plaisa ir starp pirmo atbildīgāks. un otro četrinieku. Pasaules Esam Top sešiniekā čempionāts ir reizi divos gados, pasaulē. Augstākā Vai citi florbolisti piedalās līdz ar to reti sanāk spēlēt ar skriešanas sacensībās? augsta līmeņa komandām, lai vieta, kuru esam Florbolisti ir super iegūtu lielāku pieredzi. izcīnījušas ir 4. vieta pozitīva un sportiska saime. Tu spēlē Latvijā, ikdienā ej Florbola sezona ir no rudens uz darbu, vakarā treniņš, pēc pasaulē! līdz pavasarim, brīvajā laikā tam laiks ģimenei. Tev liekas florbolisti mājās nesēž, visi ka līmenis ir diezgan labs, ka paralēli nodarbojas ar citiem tavi sportiskie sasniegumi ir labi. Ar sportu tu nokļūsti ārpus Latvijas uz Eiropas sporta veidiem, par ko liels prieks. Citam tie ir citi kausiem, Pasaules čempionātiem, bet tur tu nokļūsti komandu sporta veidi. Ir meitenes, kas pēc florbola citā florbola vidē un saproti, ka ļoti daudz jātrenējas, lai pievērsušās kārtīgai skriešanai. Skrien maratonus, skrien dažādas īsās distances, un pat piedalās skrējiensoļojumā sasniegtu tādu līmeni, kāds valda pasaulē. Tas ir iemesls, kāpēc vadošās Latvijas izlases Rīga-Valmiera! Arī pagājušās sezonas čempione Lūša spēlētājas ir devušās uz Šveici, Norvēģiju, Zviedriju, distancē Laura Čakle ir spēlējusi florbolu. Runājot par Somiju, attīstīt savu florbola karjeru, kas dod cerības, Stirnu buku, Zaķa distanci skrien daudzi florbolisti,

no Rubenes komandas šogad esam četras meitenes, un arī mūsu superīgākais treneris Jānis Dainis, kurš ne tikai pats skrien, bet arī uz katru posmu atved ap 50 Rubenes jaunos florbolistus. Tā vairs nav tikai sirdslieta, tā ir kļuvusi par dzīves sastāvdaļu. Tās ir emocijas, kuras var gūt tikai sportā, tādas par naudu nenopirksi.

Nav nepieciešams piespiest pašiem sevi motivēt sportot, tas viss notiek organiski, un bērni jau tagad nereti jautā – kad iesim skriet krosiņu?

Cik daudz tiek noskriets vienā florbola spēlē? Šogad, pateicoties sadarbībai ar EchoSports, Kocēnu sporta zālē, katrā mājas spēlē ir iespēja novērot katra spēlētāja kustību datus, kurā atspoguļo pavadīto laiku laukumā, veikto distanci, vidējo ātrumu utt. Tas dod trenerim redzējumu, cik katrs spēlētājs ir lietderīgs, kādu pienesumu dod komandai. Vidējais ātrums virslīgas spēlē mūsu komandā ir uz 8,5 km/h. Noskrieto kilometru skaits atkarīgs no spēles un maiņu skaita. Ja izspēlē trijās maiņās un bez pagarinājumiem, tad tie ir no 3-4 km, 2 maiņu spēlēs pat līdz 6-7 km. Vidējais noskrietais km skaits spēlē varētu būt apmēram 4,5-5 km. Vāveres distance katrā spēlē. Stirnu bukā tu skrien Zaķa distanci. Stirnu buks vai Lūsis nav plānā? Jā, ikdienā pēc darba mans krosiņš arī ir 10 km, tāpēc tā ir mana mīļākā distance. Dienā viena stunda treniņiem atrodas vienmēr,

nākošajām distancēm jau jātrenējas vairāk un ilgāk. Aizvien vairāk gan sāku domāt par Stirnu buka distanci, kas liek domāt, ka nākotnē skriešu kaut ko vairāk par Zaķi. Hmm.. tikko iešāvās prātā ideja par to, ka vajadzētu visu distanču medaļu komplektu. Tā, ka viss ir iespējams, iespējams, jau pavisam drīz izmēģināšu arī visas pārējās Stirnu buka distances.

Kāpēc tavi bērni piedalās Stirnu bukā? Mēs abi ar vīru esam sportisti, mūsu ikdiena sastāv no sporta aktivitātēm, un tas ir pilnīgi pašsaprotams, ka bērni ir copy-paste vecākiem. Piedalāmies gan skriešanas, gan riteņbraukšanas sacensībās! Nav nepieciešams piespiest pašiem sevi motivēt sportot, tas viss notiek organiski, un bērni jau tagad nereti jautā – kad iesim skriet krosiņu? Mans četrgadnieks zina, ka sportošana nostiprina sirsniņu, stiprina kaulus, tā veidojas muskuļi un var izvairīties no slimošanas, mēs esam piemērs it visā viņiem. Stirnu buka trases bērniem ir perfekts veids, kā mācīt bērniem sadalīt savus spēkus visas disciplīnas garumā, kā ir skriet pa mežu, cik viegli vai grūti uzskriet kalnā vai noskriet no tā lejā. Pie reizes paskatīties pa labi vai kreisi un ieraudzīt skaisto Latvijas dabu. Kā meita saka, šis ir mans laimīgais rīts, jo braucam uz stirnu buku! Laime pilnīga! Nākotnē bērni Susuru nomainīs uz Vāveri.

# esesmu

stirnu

b uks

Teksts: Signis Vāvere

Jaunākais taku skriešanas boss Skriešana Latvijā ir uz viļņa. Gandrīz vai katru nedēļas nogali var atrast kādu pasākumu, brīžiem pat esi izvēles priekšā – doties noskriet kādu asfalta, šķēršļu vai taku skrējienu. Un tā jau pilno kalendāru, iespējams, jaunākais taku skriešanas sacensību organizētājs Edijs Dzalbs, papildināja ar vēl vienu – Inov-8 Latvia TrailRace Daibē. Stirnu buks tur bija, patika un brauks vēl. Kā tu nokļuvi līdz skriešanai mežā? Mežā es nokļuvu pateicoties orientēšanās sportam, ar kuru nodarbojos jau no bērna kājas. Pirmos taku skrējienus sāku skriet tikai pirms pāris gadiem, kad tie sāka strauji attīstīties Latvijā. Inov-8 komanda bija pirmie, kuri man izrādīja, kas tad īsti ir tā taku skriešana. Pirmo Stirnu buku piedzīvoju 2018. gadā Ogrē, no tās reizes neesmu nevienu posmu izlaidis. Tās emocijas un pieredze, kuras ieguvu jau pirmajā Stirnu bukā, tagad vienkārši, bez vārdu runas, liek doties uz katru posmu bez atrunām. Kurš no Stirnu buka zvēriem esi Tu? Par īsto zvēru būs grūti teikt, jo skrienu gan īsas un ātras distances, gan garas un lēnas. Kaut kas starp zaķi un lūsi. Stirnu bukā skrienu zaķi, kaut gan gribētos skriet arī lūsi un buku. Tavs labākais Stirnu buka poms? Labākais Stirnu buka posms bija pagājušajā gadā Kamparkalnā, jo tā bija pirmā reize, kad izdevās izcīnīt vietu Zaķa absolūtajā kopvērtējumā. Man vienmēr ir patikuši sarežģīti apstākļi. Kur Stirnu bukam būtu jālec? Ja nemaldos tad Siguldā vēl nav bijis, tas būtu forši, dēļ apvidus un kalniem. Labprāt gribētu lai “Ziediņš“ būtu kalnu karalis. Nebija bijis Cēsīs, bet tagad būs, par to esmu ļoti priecīgs – tomēr pie mājām. (red. piez. Siguldā Stirnu buks lēca 2016. gada maija beigās, kur Kalnu karalis bija Siguldas pilsētas kalnā)

Kas tev vislabāk patīk trasē? Labākā lieta šajā pasākumā, protams, ir atmosfēra. Man ir arī cits skats uz šo pasākumu, jo esmu tas “mutīgais” puisis zem OSveikals telts, kurš māk pastāstīt visu par Inov-8 un par to, ko labāk apēst distancē. Mans rīts sākās agri un beidzās vēlu vakarā, tāpēc redzu visu pasākumu no A-Z. Kas pietrūkst Stirnu bukam? Vienmēr ir lietas, ko pasākumā var uzlabot, bet mani viss apmierina. Vienīgais ko varu bilst ir tas, ka pagājušā gada “kasete”, manuprāt, bija mazliet labāka par esošo. Otra foršākā lieta pēc taku skriešanas? Pēc kārtīga treniņa vai sacensībām vienmēr ir labi apēst kādu kebabu vai piciņu! Tā noteikti ir mana otra mīļākā lieta dzīvē. :) Kam vajadzētu uzstāties uz Stirnu buka skatuves? Es domāju, ka Stirnu buka komandai vajadzētu uzdziedāt kādu reizi. Tā būtu lieta, ko cilvēki, domāju, patiešām gaidītu un ilgi atcerētos. Cik Stirnu bukos tu esi piedalījies? Laikam sanāk, ka astoņos posmos esmu bijis un skrējis. Kā tevi sauc un kura ir tava komanda? Edijs Dzalbs no Inov-8 | OSveikals.

V eselī

Teksts: Sintija Geidāne

Vasaras sezona ir kā radīta sportiskām aktivitātēm dabā un taku skrējienu baudīšanai. Pieredzējušie skrējēji sezonai un sacensībām gatavojas jau savlaicīgi, bet ko darīt tiem, kas tikko uzsākuši skriet vai tikai plāno to darīt? Kā pareizi sagatavoties sacensību skrējieniem? Piedāvājam Jums BENU Aptiekas farmaceita asistentes un garo distanču skrējējas Sintijas Geidānes padomus, kas palīdzēs pareizi sagatavoties sacensību startam.

8 ieteikumi iesācējiem, kā pareizi gatavoties skrējienam

ai arī skriešana ir tas, ko protam no bērnības, un reizēm šķiet, ka īpaša sagatavošanās nav vajadzīga, tomēr tas ir aplams uzskats. Jebkurai sportiskajai aktivitātei un slodzei, ko neveicam ikdienā, nepieciešams sagatavoties, pakāpeniski pieradinot savu ķermeni un ņemot vērā dažus būtiskus ieteikumus, kas palīdzēs izbaudīt skrējienu, nevis atmest visam ar roku pēc pirmā mēģinājuma. Ar ko sākt un ko ņemt vērā?

1. Pienācīga sagatavošanās un treniņi.

Nekas tā nepalīdzēs sagatavoties skrējienam kā treniņi. Lai arī kādu distanci izvēlies veikt sacensībās – treniņi ir nepieciešami! Jo garāka izvēlētā distance – jo savlaicīgāk ir jāuzsāk treniņu process, un, ja vēl neesi sācis gatavoties, tad garākās sacensību distances lai paliek nākamajam gadam vai sezonas beigām. Savukārt īsākajām distancēm sagatavoties palīdzēs 1-3 treniņi nedēļā, taču arī tos nevar atlikt uz pēdējo mēnesi, ja

pirms tam neesi nodarbojies ar fiziskām aktivitātēm. Sāc ar īsāku distanci un ļauj sev pēc treniņa kādu dienu atpūsties. Nepārpūlies pirmajā reizē, jo, ja nākamajā dienā mocīsies ar muskuļu sāpēm, tad psiholoģiski skriet vairs nevēlēsies. Ar laiku pakāpeniski palielini treniņu ilgumu un distances garumu, bet nepārspīlē – seko tam, kā jūtas Tavs organisms! Palielinot distances, būtu vērtīgi arī sekot līdzi savam sirds ritmam, lai to nepārslogotu. Ja Tavā ekipējumā nav nevienas ierīces, kas varētu Tev to pateikt priekšā, tad ņem vērā: ja skrienot vari parunāt bez lielas aizelšanās, tad arī sirds jūtas labi.

2. Iesildīšanās un atsildīšanās. Lai sagatavotu savu ķermeni skrējienam un samazinātu traumu risku, neaizmirsti par iesildīšanos. Velti tai vismaz 3-5 minūtes pirms katra skrējiena. Izapļo locītavas – sākot ar potītēm uz augšu līdz pat kaklam un uzsāc skrējienu lēnā tempā. Nekad

nesāc treniņu ar ātru skrējienu un strauju startu! Arī skrējiena beigām jābūt mierīgākām – pēc skrējiena ir ieteicama 10-15 minūtēs aktīva pastaiga, kas ļaus normalizēt pulsu un atsildīties pēc aizvadītā skrējiena. Savukārt kāju un roku izvicināšana un viegli stiepšanas vingrinājumi palīdzēs atslābināt muskuļus pēc slodzes. Par iesildīšanos un atsildīšanos nedrīkst aizmirst arī sacensību dienā! Turklāt neliels, ļoti lēns iesildīšanās skrējiens pirms starta palīdzēs samazināt pirmsstarta satraukumu un iesildīt muskuļus.

3. Pacietība un sava ritma atrašana

Visbiežāk sastopamā kļūda, sākot skriet, ir pārāk straujš sākums – gribam katru nākamo treniņu noskriet ātrāk nekā iepriekš un pievarēt arvien lielāku distanci ikreiz, kad dodamies skriet. Tas nav pareizi! Lai arī treniņu gaitā noskrietā distance ar laiku tiek palielināta, tomēr tas ir jādara ļoti pakāpeniski! Jāļauj savam organismam pierast pie jaunās slodzes! Atceries – arī lēni treniņa skrējieni ir ļoti nepieciešami, tie ļauj sagatavoties ilgstošākai slodzei un trenē sirdi, tādēļ sākotnēji nekoncentrējies uz ātrumu, bet gan pašsajūtu un kvalitāti! Atrodi savu ritmu! Atceries, ka īsi pirms sacensībām necenties noskriet treniņu distanci tādā pašā tempā, kā plāno skriet sacensību dienā. Kā arī nedēļu pirms sacensībām neskrien garas distances un neveic smagus treniņus. Tev ir jāatpūšas un jākrāj spēki lielajai dienai. Citādi pastāv liels risks iedzīvoties traumās, vēl nesagaidot sacensību dienu!

4. Ekipējums Tas, kādu apģērbu un apavus izvēlies, ir ļoti individuāli, un šeit nav vienas universālas receptes. Tomēr ir dažas nianses, kas ļaus Tev skrējiena laikā justies labāk. Pirmkārt – vienmēr, it īpaši pirms sacensībām, apskaties laika prognozi. Ja sola karstu un saulainu laiku, izvēlies vieglāku apģērbu un neaizmirsti par galvas segu un saules aizsargkrēmu. Skrienot bez saules aizsargkrēma aktīvajā pavasara saulē, kad āda vēl nav pie tās pieradusi, ir ļoti viegli gūt nopietnus saules apdegumus, risku palielina tas, ka skrienot mēs daudz svīstam. Tas pats attiecas uz galvassegu – neriskē ar karstuma dūrienu, uzvelc cepuri vai bandanu! Ja solās lietains laiks, izvēlies tādu apģērbu, kas ātri žūst un neuzsūc sevī daudz mitruma. Būs grūti skriet ar cauri slapju kokvilnas kreklu, turklāt palielināsies noberzumu risks. Nekad neizvēlies sacensībās startēt ar jaunu, svaigi iegādātu apģērbu un apaviem. Vienmēr izmēģini visu ekipējumi jau treniņos, lai būtu drošs, ka tas der – neberž, nespiež un vienkārši ir ērts kustoties. Ja satraucies par pēdu noberzumiem, kas karstos laikapstākļos pēdu svīšanas dēļ ir īpaši izplatīta problēma, iegādājies pēdām svīšanu mazinošu līdzekli, piemēram, kāju dezodorantu ar talku – tas palīdzēs ilgāk saglabāt pēdas sausas un sniegs komforta un svaiguma sajūtu. Ja tomēr esi ticis pie noberzumiem apģērba dēļ, tad tos daudz ātrāk sadziedēsi ar cinku saturošiem krēmiem, tie arī sniegs patīkamu komfortu akūtajā fāzē. Bet, lai no tiem izvairītos, vari ādu apstrādāt ar speciālu prettulznu zīmuli. Ja pēc finiša konstatē, ka tomēr ir uzradusies kāda tulzna, tad neaizvietojams palīgs ir

DDu ub ub lut lm ta m r aat r o nast o n

TAISNAI TAISNAIS 12.10.2019. 12.10.2019. 84.4KM 84.4KM 42.195KM 42.195KM 21.0975KM 21.0975KM

speciālie gelveida tulznu plāksteri, kuri ne vien remdē sāpes, bet arī veicina dzīšanas procesu. No tulznām var izvairīties, arī velkot speciālas prettulznu zeķes.

5. Ēdienkarte

šķīstošais magnijs ļaus papildus uzņemt arī šķidrumu, kas sportojot ir ļoti svarīgi. 300 mg un 500 mg mutē beramie pulveri ieteicami sacensību vai smagāku treniņu dienā pirms skrējiena uzsākšanas. Magnija preparāti bieži ir kombinēti ar B grupas vitamīniem, jo tie nodrošina enerģijas vielmaiņu, piedalās proteīnu sintēzē, kā arī atjauno bojātos audus. Īpaši garāku distanču skrējējiem vajadzētu padomāt par aminoskābju un vitamīnu uzņemšanu – bieži vien ikdienas “skrējienā” mēs nespējam nodrošināt sev pārtiku, kura saturētu visu nepieciešamo. D vitamīns ir viens no tiem, kuru ir grūti uzņemt ar pārtiku nepieciešamajās devās, arī saules gaismu mēs nesaņemam pietiekamā daudzumā, it īpaši ziemas mēnešos. Kā arī kopā ar D vitamīnu ir ieteicams uzņemt kalciju, kas nodrošinās to, lai kauli būtu stipri.

Lai arī pastāv dažādas pieejas, ko pareizi ēst sportojot, gan treniņos, gan sacensībās – neatkarīgi no tā, kādu pieeju Tu izvēlētos, būtiskākais ir neeksperimentēt sacensību nedēļā. Ja gribi izmēģināt ko jaunu – dari to jau treniņos, bet ne pirms sacensībām. Tas attiecas gan uz pārtiku, ko uzņem ikdienā, gan uz enerģijas želejām, ko lieto garo distanču skrējēji, – vienmēr izmēģini visu treniņu procesā. Distances laikā trasē ir pieejams ūdens, noteikti neaizmirsti par to. Ja gaidāms ļoti silts laiks, tad noteikti noderēs arī paša līdzi ņemtais elektrolītu un sāls dzēriens. Atceries, ne viens “superēdiens” nepalīdzēs Tev gūt labus rezultātus – to spēs tikai treniņi. 7. Garīga sagatavošanās Pirmssacensību nedēļā ir būtiski dzert daudz šķidruma un ēst veselīgi, uzņemot daudz ogļhidrātus. Savukārt Sacensības var dot lielu pacēlumu un daudz pozitīvu pirmssacensību dienā neēd smagus, treknus, kā arī emociju, taču var radīt arī lielu pirmsstarta satraukumu. šķiedrvielām bagātus ēdienus – tie var ļoti apgrūtināt Ja tā ir noticis, centies neļaut tam ietekmēt savu Tavu nākamās dienas skrējienu. Dod priekšroku skrējienu. Atceries – necenties startēt ātri un jau pirmajā viegliem ēdieniem – rīsiem, kilometrā apdzīt apkārt skrienošos. makaroniem, pilngraudu maizei. Ja tā darīsi, būsi iztērējis daudz Sacensību rītā brokastīm jābūt spēka un enerģijas, kas Tev daudz Izbaudi skrējienu, īpaši vieglām. Derēs, piemēram, vairāk noderētu distances pēdējos auzu pārslas, grauzdiņš ar kilometros. Lai citi skrien kā vēlas neriskējot ar medu, no augļiem piemēroti būs – tas ir Tavs skrējiens! Sāc mierīgā savu veselību, un banāni. Nepārspīlē ar brokastīm tempā, ko vēlāk vari kāpināt, ja jebkādu sūdzību – ar pilnu vēderu nekāda jūties pietiekami labi un enerģiski! patīkamā skriešana neizdosies. Izbaudi skrējienu un domā par vai jautājumi Neaizmirsti par nepiesātinātajām savu pašsajūtu, nevis apdzīto vai gadījumā vērsies taukskābēm, jo tās ir visu mūsu neapdzīto cilvēku skaitu! Skrējiens šūnu pamatsastāvā. 3 stundās ir jāizbauda, nevajag dzīties pakaļ pie speciālista pēc slodzes lieto ogļhidrātiem un citiem. – ārsta vai olbaltumvielām bagātu pārtiku. Lai arī skriešana kopā ar Uzreiz pēc finiša ir ieteicams simtiem citu skrējēju ir pacilājoša farmaceita! uzņemt proteīnus, te noderēs kāds un iedvesmojoša, atceries par savu proteīna dzēriens vai batoniņš. tempu, neskrien līdzi pārējiem. Tev Pastāv uzskats, ka pēc treniņa ir jāatrod sava sacensību tehnika. jāliek uzsvars uz olbaltumvielām jeb proteīniem, taču Citi skrējiena pirmo daļu skrien ātrāk, lai beigās, kad visam jābūt līdzsvarā – arī nepiesātināto tauku un spēku ir mazāk tempu, var samazināt. Otra daļa dara ogļhidrātu uzņemšana ir ļoti svarīga. Turklāt nevis tieši pretējo. Bet trešā daļa vienkārši klausa savai sirdij to, kas atrodami pusfabrikātos un ātri pagatavojamās – gan garīgi, gan fiziski. maltītēs, bet gan veselīgos ēdienos, piemēram, riekstos, sēklās, avokado, zivīs. Gatavo ēdienu pats – tā zināsi, 8. Skrējēja aptieciņa kas tajā iekšā, un tas būs arī veselīgāks! Lai arī, gatavojoties sacensībām, traumas ir pēdējais, par ko gribas domāt, tomēr labāk, ja esi 6. Uztura bagātinātāji gatavs arī neparedzētiem gadījumiem. Sacensību dienā neaizmirsti savā sacensību aptieciņā ielikt kādu un vitamīni ātras palīdzības līdzekli dažādiem savainojumiem, Arī sava organisma nodrošināšana ar vajadzīgajiem piemēram, pretsāpju gelu, aukstuma aerosolu un vitamīniem un mikroelementiem ir svarīga ne vien plāksterus, gan parastos, gan tulznu, kas palīdzēs sacensību sniegumam, bet arī visam treniņu procesam. remdēt sāpes dažādu sporta traumu gadījumiem – pie Tādēļ neaizmirsti par magnija lietošanu. Tas palīdzēs sastiepumiem, samežģījumiem, sasitumiem. Savukārt nodrošināt enerģiju, veicinās normālu muskuļu darbību atvēsinošie un aukstuma terapijas produkti palīdzēs un palīdzēs izvairīties no krampjiem. Magnijs ir pēc finiša, ātri un efektīvi mazinot sāpes, iekaisumu pieejams dažādos veidos – gan tablešu, gan pulveru un pietūkumu, kā arī atbrīvos no pārmērīga muskuļu un šķīstošā veidā. Izvēlēs sev ērtāko! Piemēram, sasprindzinājuma.

ST AK

Teksts: Mārcis Viļums, sapniundzive.wordpress.com

KALNSĒTAS

Dibenkāju skats jeb Saldus šaurās takas

Ierodamies laicīgi, tāpat kā vēl tūkstotis citu dalībnieku.

ēs ar kolēģi jau laicīgi esam sākuši gatavošanos. Faktiski, kā no Tērvetes meža laukā, tā ar prātu, sirdi un kedām Saldus trasē iekšā. Cik nu iekšā, bet piereģistrējāmies. Tagad kad rakstu, iedomājos paskatīties, kad beidzas 15 eiro dalības maksa Alūksnei. Diemžēl jau beidzās. Nu nekas, nākošreiz skriešu dārgāk. Bet vēl jānoskrien Saldus. “Es jau tur visu zinu”, stāstu kolēģim par savām bērnības takām, izietām un neizietām. Bērnībā vairāk gan dzīvojos Brocēnos nevis Saldū, bet Kalnsētas parku un Dzirnavu dīķi un karjeras es noteikti saistu ar savām labākajām atmiņām. Izpētot trasi, saprotu, ka pa tām bērnības takām būs jāstaigā kādu citu reizi, jo lielākoties trase tikai sākumā iet cauri Kalnsētas parkam, bet tālāk vedīs uz Veides mežu. Ģimenes mums arī plāno braukt līdzi. Kolēģis saka, ka viņa sieva arī priecājas, ka varēs atbalstīt viņu šajā grūtajā piedzīvojumā. Manējie arī. Kopīgs pasākums ir labi, bet ja tas ir ar sportisku piesitienu, tad divreiz labāk. Tuvojas starta diena un kā jau tas cilvēkiem

ierasts, sāk šķobīties līdzbraucēju noskaņojums. Kolēģa sieva ir izdomājusi trīs variantus, kuru gadījumā viņa noteikti nebrauks. Saprotam, ka tikai spēcīgas snigšanas gadījumā viņas brauciens

būtu iespējams. Sestdienas rītā kolēģis brauc ar savu novadnieku nedaudz dullāku skrējēju. Es ar savējiem, kuri skrējiena laikā izpētīs Saldu līdz mielēm. Ierodamies laicīgi, tāpat kā vēl tūkstotis citu dalībnieku. Viesmīlīgie piestadiona ābeļdārzi pacieš mašīnu riepu smagos nospiedumus un Kalnsētas parks sagaida ar skaļu mūziku. Jau otro reizi Stirnu bukā ierodos “Tautumeitu” dziesmas pavadījumā. Pirms mums jau skrējuši dalībnieki ar suņiem. Pavisam pārkarsuši, tie tagad smagi elpo un aizpilda pauzes ar ūdens dzeršanu. Pēc finiša mēs noteikti izskatīsimies tieši tāpat. Tad arī viņi mums garām ejot padomās, nabaga skrējēji, viņiem taču ir tikai divas kājas un tā elso. Drīz jau starts - cauri gleznainajam Kalnsētas parkam, ko Rozentāls savās gleznās nav iekļāvis, tek Cieceres upīte, kur dalībnieki pirms starta sevi

Teksts: ALDIS ROCĒNS

Stirnu buks

Indiānis “Dundurnāve”

Ļoti ātri pienāk sprinta posms. Priecīgs, redzu, ka ir norādes.

tarts. Diezgan jauka sajūta, ka blakus atrodas estrādes tribīnes. It kā cilvēki būtu sasēdušies, lai redzētu mūsu startu. Līdzjutēji jau vienmēr ir svarīgi un dod papildus mundrumu, skaidrs, ka šoreiz tur atrodas tie, kas pārģērbjas un gatavojas LVM skolu čempionātam, taču tas mundrumu nemazina. Es sāku no beigām, jo kājas nav vēl atkopušās no iepriekšējās dienas strītbola sacenēm. Nez kāpēc sāp arī mugura, ribas un sāni, sen biju aizmirsis cik nopietnas ir cīņas zem groza. Tāpēc uzreiz nolemju - galvenais ir noskriet! (Nez kur es šo esmu jau dzirdējis :)) Pūlis rikšo mierīgi, visi pacilāti, es arī. Ļoti ātri pienāk sprinta posms. Priecīgs, redzu, ka norādes “Ātrais temps, lēnais temps” tomēr ir nodrukātas un iespraustas zemē. Taču nez kāpēc neviens šīs norādes neievēro. Es skrienu augšā un dzenu visus uz labo pusi, sakot: “Tūlīt nāks ātrie skrējēji, būs jāpalaiž garām”. Cilvēki parausta plecus un uz mirkli paklausa. Taču neviens ātrais skrējējs nenāk, es

nedaudz sāku justies kā idiots. Vēlāk pielec - ātrie taču sen jau ir gabalā, mēs visi esam palikuši “lēnie”. Paldies Dievam pašā beigu stāvumā parādās ātrā “kalnu Karaliene Blūmiņa”, jau tā pārgurusi, ka es spēju viņai turēt līdzi un uzmundrināt. Tad nu bļauju arī cik spēka. Izturu kādas 5 sekundes un tad liekos mierā. Klāt jau arī kalna gals. Maza burzmiņa pie ūdens glāzītēm un dodamies tālāk. Skaistas parka pļaviņas un šaurā patilte klāt. Burzma diezgan neērta. Pēc tam jautāju saviem skolēniem - viņi teica, ka baigi ilgi gaidījuši, kad tiks cauri. Tie, kas skrējuši pa ūdeni, pēc tam pie lielā akmens, taisījuši vēl lielāku burzmu. Bet mūsu bukiem jāstāv nebija. Lēnā garā izčunčinājām cauri un parka taciņas turpinājās. Ēnains, smuks un šaurs. Varētu skriet arī ātrāk, taču taciņa ir pārāk šaura un stāva, un meitene, kas skrien pa priekšu ir drusku bailīga. Un es esmu pārāk noguris (ha tikai trešais kilometrs vēl). Ļoti negaidīti parādās estrādes ēka un STĀVAIS KALNS. Ho ho ho - tas nu ir kas reāli

apšļaksta, skaļi sapņodami kā viņi šeit slacīs savas miesas pēc finiša. Nostājamies kaut kur pa vidu. Starts. Grūti teikt cik mēs te esam, bet daudz. Skrējēju upe dodas slavenā Saldus kalna virzienā, kur lejā paveras burvīga Saldus ezera ainava. Kalna lejā, skrienot cauri Sportland vārtiem, visi nopīkst, jo ir sācies kalna karaļa titula posms.

Ko te daudz titulēt, skrējēji pusotrā kilometrā vēl nav izretojušies. Apdzīt šo daudzumu faktiski nav iespējams. Pat ar visām norādēm, ka labajā pusē turas lēnie, kreisajā ātrie, diezin vai šai masai var likt ievērot noteikumus. To noteikti varēja labot, uzkliedzot niknāk un varbūt pat nedaudz pagrūstoties ar elkoņiem, ko teju grasījās darīt kāds augumā mazs vīrelis, kurš skaļi kliedzot, lai visi iet malā, ātri joza garām klusi un vēl ļoti viegli elsojošam cilvēku pūlim. Viņa mazais augums un izskats man sēja šaubas, vai maz tāds var kļūt par karali, jo kronis viņam nudien nepiestāvētu. Turklāt ar tādu miesas būvi, uzkliedzot ne tam cilvēkam, viņš drīzāk varētu noripot no kalna lejā te redzot, te neredzot Saldus ezeru. Tā prātodams, sasniedzu kalna galu. Ir tikai otrais kilometrs un jau dod dzert. Es arī paķeru glāzīti. Jāpadzeras, jo nākošo reize būs ilgi jāgaida. Šādā saulītē varbūt pat ļoti.

Taka ved lejup un jau pirmais sastrēgums. Pusotrs tūkstotis gaida rindā uz 50 cm plato taciņu pie upes. Mazohistu, kas gatavi ar botēm iet pa ūdeni, lai vēlāk desmit kilometrus skrietu ar slapjām kājām, nav. Rindā esam apmainījušies ar viedokļiem, jokiem un prātulām. Brīdī, kad teju, teju iestāsies tā neveiklā pauze, kad jārunā par personīgām lietām vai jāiet katram uz

savu pusi pienāk mana kārta laipas šķērsošanai. Atkal skrienam. Kalns augšup, tad lejup. Atkal korķis. Takas šeit ļoti šauras.

Esam pie ļoti stāvas nogāzes, pareizāk jāsaka uzgāzes, jo jāskrien augšā. Te ir tik stāvs, ka var tikai uzrāpties. Augstums ir tāds, ka paskatoties lejup, cilvēkam, kam bail no augstuma būtu iemesls izstāties tieši šeit un pieprasīt helihopteru evakuācijai. Mēs kaut kā uzlienam, jo labi, ka ir sākuma posms un spēka vēl daudz. No kalna dabūtais aizelsiens kādu brīdi turpinās, bet ar katru metru izgaist tāpat kā nesen izdzertā ūdens glāze vēderā. Skrējiens ieņem savu rutīnas gaitu. Tu pazīsti tos trīs vai četrus, kas skrien priekšā un tevi pazīst visi tie trīs, kas skrien aizmugurē. Pļaviņā saulīte labi cepina. Pa labi paliek Saldus un mēs dodamies meža virzienā. Izpļautā taciņa ir tieši tik šaura, lai apdzīšana būtu diezgan pauguraina un nestabila. Daži ātrāki skrējēji, ļodzīdamies potītēs, kā jauni, tikko dzimuši teliņi, kaut kā aizklumburē mums garām. Taka kļūst vēl šaurāka. Klāt ir meža posms. Apdzenot lēnāka ritma piekritējus, sākam skriet savējā tempā. Esmu ieņēmis labu vietu aiz kādas dāmas rozā šortos un baltās zeķēs. Skats no vidukļa uz leju kļūst par manu turpmākās distances redzeslauku. Saknes un mazie celmiņu liek ik pa laikam kādam skaļāk iesaukties vai pateikt kādu spēcīgāku vārdu, tāpēc acu skatiens ir tikai priekšā skrienošā dibena un kāju rajonā. Ļoti svarīgi šādos posmos izvēlēties laba auguma priekšā skrienošo, tāpēc pa brīdim kādu apdzenam, lai

pamainītu skatu. Ilgi jau esmu turējies kāda baltšortaina tievkāja dibenplānā. Izklausās jautrs cilvēks, jo pārmijot pāris frāzes, saņemu asprātīgas atbildes. Nākošā ir kāda dāma sporta biksēs ar mistiskiem rakstiem. Rakstus

kruts! Visi kārpās augšā (labi, ka nelīst un un mēs sākam rīt putekļus ar divkāršu jaudu. neslīd). Brīnos, ka neviens tā īsti netirinās un Nav nevienas drāniņas ar ko muti aizklāt, jo negāžas zemē. Kāpums reāli stāvs. Un pats skrienu bez krekla. Labi, ka brilles ir uz acīm, labākais - pamatīgi plats, neviens netraucē ar vismaz tās ir pasargātas. Iedomājos, ka esmu savu čammāšanos, un es ar savu čammāšanos tuksneša vētrā, pagriežu mūziku skaļāk un jožu tik tālāk. Mainu atspēriena veidu, lai pastrādā arī netraucēju nevienam. Augšā esmu un pa meža maliņu tīkamā citas muskuļu grupas arī. Liekas, ka bezgalīgajā riksītī dodamies tālāk. Ātri nonākam mežā, grants un putekļu tuksnesī tomēr būs oāze skrienam pa jancīgu tiltiņu un redzu, ka zaķi pa ūdens punkts un Aiwarmens pēc 200 m. Redzu apakšu cilpo uz finišu. Dīvaina sajūta, it kā mēs jau tālumā stāvam auto ar ūdens pudelēm. Urā! “Tūlīt būs rumulēšanās”, es uzsaucu citiem būtu ievesti mistiskā labirintā, kur viens otru redzēt varam, bet pieskarties nē, un tikai lielais, un enerģiski metos mežā pie lielās ūdens varenais labirinta Meistars zina, kā no tā tikt ārā, cisternas. Ak vai - tā ir pilnīgi tukša. Zem tās ir milzīgas peļķes, kas mums rāda citu saņemtās un mēs visi atrodamies viņa varā. Cool! :) veldzes izskaņas. Ek, mēs No meža ārā, pa pļaviņu esam pārāk lēnu skrējuši un prom, saule mūs karsē un es laistāmais ūdens ir jau beidzies. zinu, ka ūdens būs tikai pēc 6 Labi, ka aiz kokiem redzams km. Ierauju šļuku no pudeles Lēnā garā dzirdināšanas punkts. Vismaz un piedāvāju citiem, neviens leju ūdeni sev tur ūdens vēl ir. Un tas ir labs! vēl negrib. Karsti. Taču drīz jau Slapjš un vēss - tieši tas, kas atkal mežs un tur ir patīīīīkama uz galvas un vajadzīgs. Lēnā garā leju to sev ēna. Pēc dzirdināšanas punkta izbaudu. Sajūta uz galvas un izbaudu. Piepildu nonākam uz ceļa. Tāds - mēreni vienkārši kaifīga! putekļains, taču ātri atkal esam mežā un cilpojam pa taciņām šurpu turpu. Lēnajiem bukiem jau klājas diezgan pašvaki. Dažas zināmas sejas, kas parasti turas diezgan braši, tagad jau izmisīgi skatās uz visām pusēm un pāriet soļos. Laikam karstums vainīgs. Bet vēl taču tikai 8-ais kilometrs. Vienu brīdi izskrienam uz stigas, cibric cibric un atpakaļ mežā. Es gaidu, kad tas atkārtosies, jo liekas diezgan jauka tāda pārmaiņa. Taču šoreiz tā nav. Toties izskrienam atkal uz ceļa. Šoreiz tas ir krietni garāks. Un trakoti taisns. Tālu uz priekšu varu redzēt putekļainos skrējējus velkot savas kājas nežēlīgajā saulē, dažs pagurst un savas ūdens pudeles, apēdu vēl vienu želeju sāk soļot. Es tik ierauju pa šļukai, apēdu 1 želeju papļāpāju ar brīvprātīgajiem. Izrādās - nākamais (2 paliek) un dodos soļotājiem garām savā punkts būšot vēl tālāk, tikai ap 18-to kilometru. lēnajā riksītī. Iztēlē mēģinu atcerēties citus, Bet tur būšot arī enerģijas dzērieni, maizītes, desa, speķis, skābi gurķīši, frī kartupeļi, Vīnes šnicele, ledus auksts Chardonnay un desertā krēms brulē ar šokolādes fondantu. Pēc tam varēsim atlaisties un atpūsties Cieceres ezera gleznainajā pludmalē. Varēšot arī nopeldēties. Tas man der! Uztankojies un apgādājies apņēmīgi dodos tālāk. Kilometrs seko kilometram, kājas kustas pašas no sevis, es domās lidinos savos projektos un mākoņos. Nevarētu teikt, ka patlaban ķeru baigo kaifu, taču prieks, ka pulkstenī cipariņi mainās pietiekoši raiti. Pēc pāris pagriezieniem mežs pēkšņi kļūst nedabīgs - eglītes sastādītas precīzās rindās un attālumos. Sajūta, ka esmu kādā virtuālā spēlē. Eglīšu rindas, kurām skrienu daudz garākus un nogurdinošākus skrējienus, garām rada nedaudz hipnotisku efektu. Skatos, kurus esmu pievarējis. Tas palīdz. Kaut kad vai nevarētu starp tām izskriet līku-loču čūskiņā, jau jābūt ari Aiwarmenam ar savu “lejkannu”. nē - izskatās, ka šoreiz nevarēs, zari saskrāpēs. Mušas un dunduri uzbrūk un liekas, ka grants Atkal varam redzēt gandrīz kilometru uz ceļam nebūs gals. Garām pabrauc 2 mašīnas priekšu un tas nav īsti labi. Priekšā skrienošie

pētu pāris minūtes, bet tad viņas temps kļūst lēnāks. Nākošai, sarkanos šortos tērptai, aizmugurē iekārtojas mans kolēģis. Mūsu pāris jautrās sarunas frāzes uz ko viņa arī kaut ko atbild, bet izdara kļūdu un paceļ acis no trases, kam seko kritiens. Viņa paliek malā, smejoties par saviem trijiem, iespējams izmežģītajiem pirkstiem, bet apgalvo, ka viss super. Mēs skrienam tālāk. Ir sajūta, ka esam amerikāņu desantnieki, kuri bez ieročiem izbēguši no vjetnamieši gūsta tagad bēg pa mežiem. Tikai bambusu vietā te aug egles un lazdas.

Cauri biezokņiem uzspīd saule un parādās uzraksts, ka pēc simts metriem būs ūdens. Seko vēl viena izkārtne, kur rakstīts, ka tūlīt būs ūdens. Labi, ka tas nav joks un ūdens tomēr ir, nevis kārtējais uzraksts “Te bija ūdens”. Nelielā pļaviņā pār galvām līst auksts ūdens, kam seko galdiņi ar ūdens glāzēm. Nesaprotu, vai es padzēros vai nē, jo ir tikpat karsts un dzert gribas tikpat daudz, kā pirms ūdens dzeršanas vietas. Nekas, jau 8 kilometrs, tātad finišs nav aiz kalniem. Skrējiens tāpēc ir skrējiens, ka viss mainās un skatienam parādās ne tikai jauns dibenkāju veidojums, bet arī pļava silto saulīti. Saule nav vakarējā un uzreiz atrod manu galvvidu, ko ņemas karsēt, cik vien spēka. Tuvojamies Saldum.

Kāds pāris, iznācis no savas privātmājas, visus dalībniekus laista ar ūdeni. Visi viņiem saka paldies. Cits pat gatavs krist ceļos, lai tikai dabūtu vairāk ūdeni. Un te jau tā ir. Visā savā zili baltajā krāšņumā. Atzīme - 2 km līdz finišam. “Finiša zona ir aiz kalniem”. Tādu uzrakstu noteikti būtu pelnījusi arī Saldus finiša tuvošanās zona.

Uz leju, uz augšu, uz leju nedaudz, uz augšu biškucīt vairāk. Smagi elsodami, blakus skrienošie kāpj šaurās takas līkumotajās ejās. “Kalns ies tikai uz leju līdz pat finišam, tāpēc aiziet, aiziet!” kāda sieviete takas malā uzmundrinoši sauc. Šoreiz kolēģi ar vārdiem neuzmundrinu, jo trasē viņš ir daudz naskāks, kā pagājušo reizi. Pa ceļam apēdis divas sporta želejas, viņš ļoti labi tur tempu. Un ko jūs domājiet, mans kolēģis sāk kurināt tempu. Tā kurina, ka es pat domāju, vai sekot šādam pārgalvīgam piemēram vai nē. Ko tur daudz, sacensības tāpēc ir sacensības, lai cīnītos. Ja jau, tad jau un es jožu līdzi. Iedomājos, ka esmu ukraiņu dejotājs platās un plandošās gaiši zilās biksēs, kurš sviež cepuri zemē un ar svilpienu apstiprina gatavību mesties trakajā dejā. Kājām sperot lielos soļus traucamies pa kalnu lejā.

Ātrums ir tik liels, ka atsperoties es pārlecu pāri lielam akmeni un ar nākošo soli, viegli pieskardamies celmam, uzlidoju gaisā. Liekas, ka pat pārlēcu pāri kādai mazāka auguma skrējējai. Kalns kļūst stāvāks un šaurāks. Kājas vairs nejūt. Vējš plīvo gar ausīm. Tagad ir sajūta, ka es braucu ar riteni. Apdzenu vienu pēc otra. Ja nebūs finišs, tad šis skrējiens tik labi vis nebeigsies, jo akmeņi un saknes kļūst lielākas un bīstamākas. Atskan skaļas balsis. Sagaidītāji, aplausiem skanot, sveic finišā. “Tas tik bija lidojums”, nosaku kolēģim. Saņemam medaļas un ar visam drēbēm ieguļamies Cieceres upītes siltajos ūdeņos. Tur priekšā vēl tādi paši gulētāji. Cits pat ar aliņu rokās. Tāds kaifs! Neskriesi, neticēsi.

sāk pagurt. Es mēģinu nesamazināt savu jau tā lēno tempu un pamazām tos panāku. Pagrieziena stiga un atkal taisnais gabals. Cik jauki, ka vismaz pa mežu. Pēc kilometra sānos sāk parādīties arī kādas pļaviņas un ir sajūta, ka tūlīt kaut kas mainīsies. Dzeršanas punkts vēl tālu, taču ūdens man vēl ir un viena želeja arī.

Un te nu tas ir - izskrienam uz grants ceļa un ārā no meža. Redzu, ka pēc 1/2 km būs pagrieziens, taču vairs nespēju sevi motivēt un pāreju soļos. Tās kājas tomēr ir pārāk nogurušas. Saule cepina un sāk uzbrukt dunduri. Redzu, ka tie tuvojas man arvien lielākā skaitā. Dzelt vēl nedzeļ, tikai izpēta. Skaidrs, ka es būšu viņu upuris. Aizbēgt jau es nevaru. Lieli maitas! Viens tāda lidojoša suņa lielumā, gribu tam iesist, taču roka kustas vēl lēnāk par kājām. Ataust atmiņā stulba kredītu reklāma, ka kredīts ir kā ods – vienu vēl var paciest, taču ja tie uzbrūk barā tad vairs nav izturams! Negribu es ne kredītus ne odus ne dundurus un tā nu paliek tikai viena izeja - bēgt! Un sāku atkal skriet. Pēc pagrieziena grants turpinās ar tikpat taisnu gabalu. Kādi 200-300 metri, pēc tam gan visi pazūd krūmos. Tātad jāiztur tikai līdz krūmiem. Ak vai! Izrādās, ka tas ir superviltīgs S veida līkums, pēc kura atklājas, ka taisni būs jāskrien vēl kilometrs. Apriju pēdējo želeju un ceru, ka ūdens pietiks. Galu galā, kaut kad būšot ezers un visi citi solītie labumi. Bet līdz tam es tomēr netieku. Pēc 1/2 kilometra redzu kaut kādu burzmu ceļa malā - izrādās vienam jauneklim ģībonis. 4 vai 5 atsaucīgi skrējēji laista viņu ar ūdeni un cenšas atdzīvināt. Organizatoriem jau paziņots, koordinātes nosūtītas, tagad tikai jāsagaida palīdzība. Padomājis, ka man rezultāts šoreiz neko neizteiks, palieku pie vājinieka kopā ar divām atsaucīgām un daiļām meitenēm. Pārējie notinas. Viena no meitenēm, laikam kaut ko sajēdz no medicīnas, jo tur un masē puisim kājas, saka, kas jādara utt. Es turu viņam galvu, uzmanīgi leju uz pieres ūdeni un skatos kā viņš mokās. Nekāda patīkama gulēšana viņam vis nav, liekas, ka viņš pat neredz cik smukas meitenes viņu aprūpē. Labi, ka vismaz nevemj.

Dunduri arī klāt un viņu stratēģija uzreiz skaidra. Kamēr es vienus gaiņāju prom no cietušā, tikmēr citi man uzbrūk no mugurpuses. Tā nu mēs visi cīnāmies, es ar dunduriem, meitenes par puiša dzīvību, puisis ar galvas sāpēm, garām skrienošie ar savu nogurumu un karstumu. Atbrauc Mārtiņš ar kvadriciklu un pēc brīža klāt arī cietušā draugs ar auto. Drīz būšot klāt arī ātrā palīdzība. Nu gan es nolemju, ka man laiks turpināt ceļu uz finišu. Galu galā mani pusaudži savu distanci noteikti jau pabeiguši. Rēķinu cik man vēl jānoskrien. Nez kapēc man sanāk 8 km. Kad pasaku to citiem, tad izrādās, ka tas ir karstuma delīrijs - esot tikai 4. Nu tas ir vēl labāk :) Pēdējā ūdens punktā, pie skaistā skatu torņa, tā īsti dzert nemaz negribas. Ielieku ribās pāris speķmaizītes, drošībai piepildu ūdens pudeles, izkratu smilšainos apavus, un dodos tālāk. Uznāk mākoņi, nokrīt dažas lietus piles un karsti vairs nav. Taciņas gar Cieceres ezeru ir patiešām skaistas un skriet ir patīkami, kaut arī kājas lāgā nekustās. Atkal neliels gabals pa ceļu, taču, kad saule necepina un vēders ir pilns, ir pavisam citas sajūtas. Apņēmība atkal atgriezusies! Pie Dzirnavu dīķa jau pavisam skaisti. Ik pa brīdim garām paskrien kāds “lūsis”, malači, pie sevis nodomāju, un turpinu čunčināt. Sajūta, ka finišs jau tuvu, kaut arī zinu, ka attālums var būt mānīgs. Tērvetē pēdējie 2 km bija jārinķo ap finiša zonu, tāpēc īpaši nedomāju par to. “Ātrāk, ātrāk! Nu vairs tikai 100 metri!” man sauc meitene no stūra. “Lej vien!” nodomāju “Zinām tādus uzmundrinātājus!” un sagatavojos uz puskilometru. Taču pagrieziens un viss - priekšā

stāv finiša arka ar sagaidītājiem. Tas nu gan bija negaidīti! Un patīkami! Saņemu savu medaļu, un visu pārējo un lēnā garā dodos pēc alus. Kalnsētas Stirnu buks ir noskriets. Vai tas bija mans grūtākais buks? Noteikti, ka nē. Grūtākais noteikti bija Zebrus ezera lūsis, kad man izlādējās telefons un nevarēju vairs sevi uzmundrināt ar mūziku. Šis bija labs un skaists jubilejas buks, divdesmit piektais man - trīsdesmitais Rimantam! Kārtējā labākā diena manā mūžā!

LT EZU

ĀT I

KALNSĒTAS STIRNU BUKS. SALDUS Zaķis

Dalībnieks Dmitrijs Serjogins

Rezultāts

P dist.

P KK P kopā

00:43:56 1000 300 1300

Dalībnieks Patrīcija Eiduka

Sievietes

Rezultāts

P dist.

P KK P kopā

00:53:16 1000 240 1240

2 Andris Ronimoiss