Es esmu Stirnu buks I 06 Gaiziņkalns I 2018. by Stirnubuks.lv

06 | GAIZIŅKALNS

I n t e r v i j as | A P S K AT I | sac e ns ī b as | r e z u ltāt i | ka r t e s 1

Signis Vāvere, Žurnāla galvenais redaktors

as taču ir tik garlaicīgi, kāpēc tu skrien? Kādēļ jāskrien pa šaurām sakņainām takām, smilšainiem kalniem un vēl mežā? Maksā milzu nauda, lai skrietu barā sacensībās? Kāpēc jābrauc vairāk kā simts kilometrus, lai noskrietu desmit? Šādus jautājumus ir dzirdējis katrs skrējējs. Varu neskriet mēnešiem, bet, kad iedomājos par nākamo startu kādā maratonā vai taku skrējienā, mani pārņem patīkams satraukums. Vislabāk man patīk skriet vienam, bet tā sajūta starta koridorā, visa tā enerģija un apņēmība, atliek tikai uzlikt kādu no skrējēju himnām un ekstāze ir klāt. Un vienalga, ka trasē būs grūti un uzdosi sev tieši tos pašus jautājumus, par to, kāpēc skrienu un, ka pa to pašu naudu varēju zvilnēt baseina malā ar alu rokās… Kā arī finiša populārākā un bezjēdzīgākā apņemšanās – nekad vairs! Bet, vai tiešām? Man katras sacensības ir svētki un katrs finišs – uzvara, ko jānosvin, un tas šo garlaicīgo sporta veidu padara brīnišķīgu. Tieši tā mēs pieejam Stirnu bukam – katrs posms kā neliela ballīte mums un jums. Nu, lai ir pirmdienā tā, ka gribas ietu uz darbu, jo varēs nedaudz atpūsties. Un mums ir paveicies! Stirnu bukā ierodas

tūkstošiem priecīgu cilvēku – aukstumā, karstumā, lietus gāzēs un simtiem kilometru no Rīgas. Un nevar tā būt, ka mūsu fotogrāfi redz tikai priecīgos cilvēkus, jo visas bilžu galerijas ir reāla ballīte – smaidīgi, gandrīz pusmetru no zemes, rokas pa gaisu, bet, tai pašā laikā, taču atbraukuši uz sacensībām. Velciet savu skaistākos tērpus, kedas un kleitas, ņemiet atkal un atkal līdzi priecīgāko garastāvokli, aiciniet ģimeni un draugus līdzi! Cik nav dzirdēti stāsti, ka skriešana riebusies, bet vienreiz pamēģinājis un, nu jau uz Monblānu brauc skriet tam apkārt. Stirnu buka ballīte nav tikai Riekstu bungas sprinta etapā un muzikanti uz skatuves. Leciet mežā, trakojiet sprinta posmā un finišā lepojieties ar sevi! Ja mēs taisām vakara posmu, tad palieciet līdz rītam! Ja mēs taisām karnevālu, tad velciet maskas! Stirnu buka ballīte esat jūs visi un bez jums mums nekas nesanāks! Dabā karsto vasaru nomaina rudens. Kokiem parādās kāda krāsaināka lapa, mežā smaržo pēc viršiem un sēnēm. Trase būs dzestrāka un slapjāka, katrs saules stars mežā visu padarīs tik skaistu. Izbaudām Latvijas brīnišķīgāko gadalaiku un skrienam mežā!

#esesmuStirnu buks Nr. 6.

Mākslinieks: Aldis Rocēns Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Andris Jermuts, Juris Dzenis, Santa Sinka Druka: Dardedze Hologrāfija Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.

Izdevējs: Biedrība “Engures sportam” Galvenais redaktors: Signis Vāvere Redaktori: Rimants Liepiņš, Anda Sproģe Korektore: Anda Sproģe

Īpašs paldies

Artim Ločmelim (OK Burkānciems), Kalna Jurim jeb Jurim Stradiņam (atpūtas komplekss “Golgāts”), Pēterim Ločmelim (Piekūni.lv). Paldies Madonas novada pašvaldībai par atbalsta plecu!

AL K N I IZ

GAIZINKALNA 08. 09.

20 18.

GAIZINKALNS MADONAS NOVADS Starta/finiša zona: Atpūtas komplekss “Golgāts” (Gaiziņkalns), Bērzaunes pagasts, Madonas novads 10:00 Sākas sacensību reģistrācija un numuru izņemšana. 12:00 Starts distanču “Stirnu buks” un “Lūsis” dalībniekiem. 12:30 Starts Kanikrosa – sportistiem, kas skrien sasaistē ar suni - distances dalībniekiem. 13:00 Starts distances “Susurs” dalībniekiem. 13:30 Starts LVM čempionāta taku skriešanā skolu jauniešiem un distances “Vāvere” dalībniekiem. 14:00 Starts distances “Zaķis” dalībniekiem. 15:45 Masku parāde, kopfoto 16:00 Apbalvošana LVM čempionāta taku skriešanā skolu jauniešiem dalībniekiem. 16:30 Apbalvošana distanču “Zaķis”, “Stirnu buks”, “Lūsis” un sprinta etapa “Stirnu buka Kalnu karalis/karaliene” uzvarētājiem vecumā grupās un sacensību kopvērtējumā. ~ 17:30 Balvu izloze [kad finišējis pēdējais sacensību dalībnieks] un sacensību noslēgums. No 11:00 Sacensību ekspo, radošās darbnīcas, rotaļas, mūzika un citas aktivitātes visas dienas garumā. No 18:00 Vakara outdoor relax Ērgļu stacijā (ar Māri Olti), Stacijas iela 1, Ērgļi 3

ISTAN D / KARTE

CES

LŪSIS

STIRNU BUKS

ZAĶIS

VĀVERE

LVM Čempionāts

~27 km

~20 km

~11 km

~7 km

SKOLU JAUN. ~7 km

enerģijas zonas partnerI

F S

2. APLIS

1. APLIS

2. APLIS Gribi skatīt distanču kartes mobilajā telefonā, ielādē LVM GEO mobilo lietotni GooglePlay veikalā vai AppStore! Un tad meklē karti www.Stirnubuks.lv

Kartē izmantoti dati no: Ortofotokarte © Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra, 2013-2016, Autoceļu dati © SIA “Karšu izdevniecība Jāņa sēta”.

2. APLIS

1. APLIS

2. APLIS

IESAKA: Ilze Stūre, Madonas novada pašvaldības Tūrisma informācijas centrs

Gaiziņkalns

Foto: 30 gadu atklātne, kuras autors ir Valdemārs Upītis

aiziņkalns ir Latvijas augstākais kalns. Kalna absolūtais augstums ir 311,94 m vjl, relatīvais augstums - 61,6 m, tas stiepjas apmēram 1 km garumā un 650 m platumā. Gaiziņa vārds cēlies no vārda Gaiszinis, jo kalns arvien tiek uzskatīts par drošu laika pareģotāju. Ja tas tinas miglā vai no tā ceļas miglaina dūmaka, tad ne vēlāk kā trešajā dienā, gaidāmi nokrišņi. Ap Gaiziņkalnu plešas dabas parks “Gaiziņkalns” (2026 ha, dibināts 1957. gadā). Teritorija veidota, lai aizsargātu raksturīgo Vidzemes augstienes ainavu pauguraino reljefu un ezerus, to dabas un kultūras vērtības. Tā tiek definēta kā izcili ainaviska teritorija ar raksturīgo Vidzemes augstienes ainavu. Dabas parks ir iekļauts Eiropas Savienības aizsargājamo dabas teritoriju tīklā “Natura 2000”.

Gaiziņkalnā atrodas 1 no 16 Latvijas teritorijā esošajiem “Strūves ģeodēziskā loka” punktiem. Punktu sauca par Gaisakalna punktu un to uzmērīja 1824. gadā slavenā Frīdriha Georga Vilhelma Strūves vadībā. Strūves ģeodēziskais loks ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Bloks: “Strūves ģeodēziskais loks ir triangulācijas uzmērīšanas ķēde, kas stiepjas aptuveni pa 26° meridiānu no Hammerfestas apkārtnes mūsdienu Ziemeļnorvēģijā 2820 km virzienā uz dienvidiem līdz Izmajilas pilsētas apkārtnei pie Melnās jūras. Meridiāna loka uzmērīšanas darbi tika veikti no 1816. gada līdz 1855. gadam Frīdriha Georga Vilhelma Strūves vadībā.”

Ko Gaiziņkalnā darīt vasarā? l

l l

Izstaigāt 2 km garo dabas taku. Tā ir apļveida un ved pār kalna virsotni un kalna pakājes ceļu. Taka ir marķēta, ziemeļu pusē ir kāpnes (paslēpušās aiz kafejnīcas), kalna virsotnē ir liela lapene, takā ir izvietoti informācijas stendiņi. No kalna virsotnes paveras gleznainas skatu panorāmas. Apmeklējumi ir bez maksas. Iet ekskursijā pa Gaiziņkalna taku kopā ar vietējo gidu. Gides: Danuta Kiopa, tel. 26141853 un Sarmīte Rukmane, tel. 20097882. Ekskursijas cena: 12-15 EUR stundā no grupas. Kalna ziemeļu pakājē izvietojusies atpūtas bāzes “Gaiziņš”, piedāvājumā: kafejnīca, troses ceļš “Tarzāns”, kameršļūkšana ūdenī (40 m), pirtiņa, naktsmītne, atpūtas un telšu vietas. Kalna dienvidu pusē atrodas atpūtas bāzes “Gaiziņkalns”, piedāvājumā: naktsmītne, atpūtas un telšu vietas. Netālu esošajā viesu mājā “GaiziņStars” ir apskatāma A. Čaka piemiņas vieta “Gaiziņa skapis”.

Pasākumi Gaiziņkalns ir ievērojams ar pasākumiem, kas notiek kā ziemā, tā vasarā. Gaiziņkalna un apkārtnes viesiem ziemas prieki nav iedomājami bez tradicionālā pasākuma “Auto Traks”, kurš notiek katru gadu februārī. Pasākumā notiek cīņa starp motoriem un “Gaiziņa” stāvāko slēpošanas trasi “Golgātu”.

Savukārt, Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas svētkos - maijā Gaiziņkalnā notiek Vislatvijas skolu koru sadziedāšanās svētki - “No Gaiziņa Latviju redzot”, kuri šogad ieskandināja Latvijas simtgades svinības. Gaiziņkalnā ir notikuši tādi pasākumi, kā “Gaiziņkalna karnevāls”, skriešanas sacensības kalnā “Gaiziņkalna bulta” un Gaiziņkalna salidojums.

“Gaiziņkalna karnevāls” Gaiziņa karnevāla pirmsākumi meklējami trīsdesmitajos gados. Katru gadu slēpotāju grupa no Rīgas brauca uz Gaiziņu, lai šīs brīvdienas pavadītu sportiskā garā. Daudzi tolaik uz Gaiziņu brauca ar slēpotāju vilcienu. Vālu vakarā tas izgāja no Rīgas un ap desmitiem pienāca Mārcienas stacijā, no kuras līdz Gaiziņam ir 14 kilometru. Kādu dienu 1936. gadā Funķis (Bruno Kalniņš- pašdarbnieku teātra aktieris) izdomāja, ka visiem jāpārģērbjas un jāsarīko karnevāls. Tika darīts! Katrs uzvilka ko nu tajos laikos varēja piemeklēt- kāds uzsedza lielu seģeni, cits uzvilka veclaicīgus saimnieces svārkus un apsēja kaut ko ap galvu. Tādi karnevāli, kā mēs šodien saprotam, sākās pēc kara, kad nāca nākamā slēpotāju paaudze. Ar katru gadu cilvēku interese par Gaiziņkalna karnevālu auga un ziedu laikos, pasākums pulcēja cilvēku tūkstošus no visām Latvijas malām. Krāšņas un unikālas, spocīgas un jocīgas maskas. Cilvēki, kas tajās laižas no kalna pašu būvētos braucamajos. Mūzika, joki, spēles, rotaļas un ziemas prieku baudīšana- tas ir Gaiziņa karnevāls!

Teksts: Juris Stradiņš

Atpūtas komplekss “Gaiziņš”

lavens un atpazīstams, gan kā augstākais Latvijas punkts, gan kā sena, daudziem ziemas mīļiem izauklēta un iemīļota vieta, kur paši kādreiz bija jauni un dulli, tagad ar to pašu nodarbojas bērni un mazbērni. Pirmais slēpošanas pacēlājs jau bijis uzstādīts pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā, slēpošanas trasē “Golgāts”, starp citu arī pirmais Latvijā un tikai pēc tam jau tika apgūtas nu jau zināmās Siguldas apkaimes slēpošanas vietas. Taču paši pirmsākumi ap Gaiziņu meklējami vēl stipri senāk, kad jau pirms kara laika un, protams, pēc, šo pašu Golgāta trasi rotājis lielais Gaiziņa tramplīns, kur vīri spēkojās tāluma lekšanas disciplīnās. Pats šobrīd dēvēju Gaiziņu par Vidzemes sirdi, jo kā tad bez tā, kas ir tik skaists, vienkāršs un vienreizējs. Starp citu, standarta jautājums, kā radies nosaukums slēpošanas trasei “Golgāts”. Ir pat kaut kur līdzība ar Stirnu buka norisi šodien, skrējiens, orientēšanās, pārgājiens. Toreiz, tajos gados, privātas mašīnas bija retajiem, un tad slēpotāji uz Gaiziņu devās ar slēpotāju vilcienu ”Sniedziņš” maršrutā Rīga-Ērgļi, tad līdz Gaiziņam mēroja 24 km pārgājienu ar kājiņām, slēpes pāri plecam, izslēpojās, pārgulēja nakti “Kulitēnu” mājās un no rīta devās atpakaļ uz vilcienu. Pārgājiens ne no vieglākajiem, ar ko arī iemantoja sarunvalodā Golgāta ceļš un no tā, attiecīgi, arī Golgāta” slēpošanas trase.

Atkāpe pagātnē

Šodien Gaiziņš joprojām stāv uz vietas, nav ne aukstāks, ne zemāks un diendienā pulcina ap sevi apmeklētājus. Ziemā to ir īpaši daudz. Pats Gaiziņā slēpoju, strādāju jau vairāk nekā 30 gadus un, nu jau tas viss ir absolūta dzīves sastāvdaļa, līdz pēdējai vīlītei. Laika gaitā slēpošanas trases pārveidotas, mainītas, uzlabotas, arī slēpošanas pacēlāji nav jau vairs ar izseni slavenajiem “āķīšiem”, bet jau mūsdienīgi un arī paši slēpotāji palikuši izvēlīgi, prasīgi, bieži vien izlepuši. Tas tā, viss ir mainīgs un nekas nestāv uz vietas. Savulaik, pat nemaz ne tik sen, aizrautīgi mēģināju

reanimēt izseni slavenos Gaiziņa karnevālus, kas savulaik pulcināja uz kalna, marta pēdējā sestdienā, rekord daudz apmeklētājus, pat līdz 18 tūkstošiem. Pasākumi bija skaļi, jaudīgi, ar simts niansēm, labākām un sliktākām, bet bija un visiem patika. Attiecīgi, jau manā saimniekošanas laikā, paņēmām no vecajiem karnevāliem to interesantāko, maskas, netradicionālie braucamie, sniega figūras, veidojām paši rotaļas, sporta atrakcijas un izklaides sīčiem. Cilvēki bija daudz un arī mazāk, kā gribētos, taču vieta un kalns atkal tika izrādīts un kustināts. Tādejādi ideja par to, ka Stirnu bukā dalībnieki varētu skriet maskās ir jautra un vienreizēja, tā īsti nekad nav bijis un kāpēc lai tā nedarītu. Gaiziņš vasarā, darba pietiek, pļaujam, kopjam, uzturam Gaiziņa pārgājienu taku, kalnā augšā, lejā, skatu vietas. Piedāvājumā ir arī peldvietas, atrakcija “NLO”- kameršļūkšana ūdenī, pirts pakalpojumi un, protams, arī garšīgi paēst tur pat kafejnīcā. Gaiziņu, kā pieturas punktu, iecienījuši velo un moto braucēji, kemperi un ģimenes, kuras vēlas relaksēties ar skaistajām Gaiziņa ainavām un brīvdienu pikniku.

Tradīcijas

Paralēli slēpošanai, snovbordam un slēpju pārgājieniem, jau astoņus gadus, ziemas sezonas pašā viducītī, tiek organizēts, gada lielākais pasākums “AUTO-TRAKS”, kas sevī ietver Gaiziņa stāvākās nogāzes, tā paša Golgāta motorizētā iekarošana. Dažādās auto, moto un kvadraciklu klasēs spēkrati cīnās ar stāvo nogāzi un sniegu pēc iespējas īsākā laikā “uzlidot” kalnā, kas izdodas ne tuvu visiem, attiecīgi radot lielu azartu un intrigas. Pasākums pulcina mega daudz cilvēkus, prasa tā norisei fantastisku skaistu un lielu darbu, taču ir vēl lielāks gandarījums par tām izjūtām, ko izbauda visi klātesošie un dalībnieki. Aptuveni šādi dzīvo Gaiziņš šodien, periodiski ir klusie brīži, periodiski iet karsti, kā jau parasti kalnos, augšā un lejā. Vienveidība nepastāv un arī nevajag. Par Stirnu buku Gaiziņā, burvīgi, gan par ieceri, gan par vietas izvēli, gan bravo visiem tiem, kuri to dara un organizē. Dullajiem pieder pasaule un tā ir jābūt!

CILT

Teksts: StirnubukS.LV

“Jautājumus uzdod Stirnubuks.lv Facebook lasītāji”

Laimīgie burkānus neskaita! Gatavošanās Stirnu buka sezonas pēdējam posmam notiek jau tagad. Trase gandrīz gatava, puiši jau darbojas mežā un Stirnu buka “birojā” notiek rosība. Un gandrīz neviens nezina, ka Stirnu buks nav tikai Rimants un daži čaļi. Simts un vienu svarīgu darbu izdara Viva un Mārcis. Sarunā mūziķus, nodrošina, ka būs alus, dažu dienu laikā sapako vairāk nekā trīs tūkstošus dalībnieku numurus un visu sacensību dienu pavada vienā skriešanā. Cik jūs sen jau esat ar Stirnu buku? Viva: Man šis ir ceturtais gads, nebiju tajā slavenajā pirmajā Šlokenbekas posmā! Mārcis: Man trešais! Bet Tu labāk pastāsti kā Tev tas pirmais sākās… Viva: Nu kā ar vellu, kam padod tikai mazo pirkstiņu.. Divus vakarus pirms Garkalnes posma Līga man zvana un palūdz aizbraukt čaļiem palīgā – netiekot tur neviens galā ar aplokšņu sapakošanu. Nu labi, izpalīdzēšu! Devos uz Garkalni ar autobusu, gandrīz apmaldījos, lai saprastu, ka man jānonāk tai “bļodā”. Neviens jau nepabrīdināja, ka saģērbies vajadzētu kārtīgi, aprīlis tomēr, līdz melnai naktij ārā, aukstā treilerī būs jāliek n-tās lietas aploksnēs, kaut kas ap tūkstoti+.. Nu labi, nosalušiem pirkstiem, es un pieaicinātie radi – darām! Redzu kā viss tiek riktēts, un man nav ne mazākās nojausmas – kas ir Stirnu buks?! Kur un kam es vispār ko pakoju? Un tad, es, tā starp citu, vēl izmetu, jo jūtu, ka palīdzīga roka

Visai Stirnu buka komandai, vispār, gribētos uzcelt tādu mazu totēmiņu...

noderēs arī pašā mača dienā – “jums rīt uz reģistrāciju nevajag palīdzīgas rokas”? Tu vari? Tas būtu dikti labi! Nu te nu es esmu! Tiem, kuri zina un atceras Garkalni – high five, lai arī kā mums tur gāja! Mārcis: Un tā viņa devās ik mēnesi “komandējumos”, pēc kuriem gan atveda piedzīvojumu atstāstus, taču ne pilnvērtīgu izpratni – kas tas viss ir par zvēru! 2016. gada Kuldīgas posms sakrita ar Līgo svētkiem, kurus nevēlējos sagaidīt nošķirti, tādēļ pieteicos līdzi, ja nu palīdzīgas rokas nepieciešamas?! Sākumā kā novērotājs mēģināju saprast notikuma veidotāju hierarhiju, atbildības zonas un iesaistītos cilvēkus. Viss mainījās ziemīgajā 2017. gada sezonas atklāšanas posmā Ogrē, kad man piešķīra rāciju, un jau pilnvērtīgi varēju būt lietas kursā par teritorijā un ārpus tās notiekošo.

Rimantam un trases izveidotājiem Stirnu buka posms sākas mēnešus pirms starta. Kad jums? Mārcis: Principā pēc atbraukšanas no katra posma. Sēžot virtuvē un pārrunājot kas bijis labi, ko būtu vērts iegaumēt nākamajās reizēs, ko katrs no mums piedzīvojis un izdzīvojis atsevišķi un kopā, bet tā – piektdienas rītā Šarlotes ielas ofisā ar visu štāba mantības loģistiku, tad maršruts pa Rīgu, kopā ar Jāni Cunski, kamēr Viva iekārto Expo un tad jau ceļā uz sacensību centru. Tāda mēs tā trijotne tur vienmēr ierodamies, ar vienu no daudzajiem pārkrāmētajiem busiem. Viva: Man būtībā mēnesi pirms sacensībām, ja

neiekrīt tā, ka ir 2 – 3 nedēļas starpā, tad gan jāpiedzen temps un darbi! Ar Ežiem un Rimantu braucam lūkot sacensību centra vietu, plānot kur kas atradīsies, izstrīdēties un atrast labāko versiju, jo trases ir 50 %, nu labi mazliet vairāk, no Stirnu buka! Sacensību centrs, atmosfēra, ērtības un viss pārējais, kas ir ap to – ir otra puse, kas raksturo to, lai mums katrs posms izdotos. Tad tiekos arī lokālajiem kultūras pārstāvjiem, runāju par tirdzniecības atļaujām, tiekamies ar domes pārstāvjiem un vietējiem entuziastiem, tālāk jau viss notiek caur telefonu, datoru Rīgā. Uz sacensību centru ierodos piektdienā – kopā ar to iepriekšminēto pārkrauto busu, kas augot bukam, ir audzis no maza minivena līdz līdz augšai piekrauta kargofurgona, kurš ir tikai viens no tādiem, kas ierodas, jo Ežu pārziņā ir atvest visu pārējo, lai arī pļavas vidū taptu mini festivāls – Stirnu buks! Vita, tu esi atbildīga par daudzām lietām, par kurām skrējēji nemaz neaizdomājas. Viva: Zini, ir jau gan, kad tagad tā jautā – visu uzskaitot kaut ko var palaist garām. Nu... nu, manos pienākumos un atbildībā, pirmkārt, ir nodrošināt to, lai viss būtu sarūpēts aplokšņu pakošanai (miljons adatiņas, aploksnes, uzlīmes uz tām), tālāk jau sezonas jaunums – Expo Dominā! Sazināties ar visiem piegādātājiem, kuri nereti man grib 7.00 no rīta jau atvest burkānus vai bukletus, bet es esmu nakts putns, kurš labāk līdz 3.00 naktī strādā, tamdēļ manis tajā rīta laikā ofisā fiziski nemaz vēl nav. Dažreiz gadās pat tā,

ka lietas tiek pievestas arī uz mājām. Vēl ir jāapzina visus partnerus, arī last minute draugus, kuri tomēr tiek pie mums un ir izrāvušies. Jāpārliecinās, vai viņiem pietiks vietas teltīm, cikos ieradīsies un kad varēs braukt prom, vai dāvanas izlozei vedīs man uz ofisu vai atdos uz vietas sacensību centrā. Jāsapako balvas, 134 gab. katrā posmā, ar vismaz 3 – 5 vienībām katrā balvas maisiņā – rēķiniet paši, cik tas ir sezonā? Šeit, es bez Mārča nekādi nevarētu tikt galā, un ne tikai bez viņa! Ir jāapzina kultūras ļaudis – kas uzstāsies, vai mums tikai būs grupa, vai arī mežā iesūtīsim kādu ar gongu vai taurēm. Ar mūziķiem un skaņas čaļiem ir jāsazinās. Un vēl, ir taču jāīsteno arī kādu no Rimanta dullajām un stūrgalvīgajām idejām! Jāiekārto bodīte, reģistratūra un, nu jau arī kopā ar Gundegu, jānovada brīvprātīgo sapulces sacensību rītā, no kurām Rimants, apzinādamies, ka viss ir kārtībā, veiksmīgi pamanās aizslīdēt, jebšu arī kārto nopietnākas lietas mežā. Dienā ir jāsagaida māksliniekus, jāapstaigā partnerus, jāpalaiž starti un uzrunas, jāpievaktē, lai viss norit pēc plāna! Un, lai Dinķis skan īstajā brīdī. Ak jā! Un atbildēt reizē: uz telefona zvaniem, sarunāties ar satiktiem sadarbības partneriem un kolēģiem risinot jautājumus un uztvert rācijas austiņā notiekošo problēmsituāciju un informāciju, šķiet šo es iemācījos tikai Stirnu bukā! Dažreiz tas ir crazy! Kā Stirnu bukā izvēlās muzikantus kas uzstāsies? Sākotnējos gados mēs ļoti spiedām uz folk un postfolk grupām, taču gan kvalitāte, gan viņu skaits un pieejamība ir izšķirošais faktors. Es braucot ar Rimantu uz posma vietu apskati, nereti izmetu, ka vajag mums pamēģināt kaut ko citu, folks ir forši un mums viņš arī skan teritorijā, bet mēs paši esam pietiekami lieli frīki un arī mūsu skrējēji nu gluži normāli arī nav, tāpēc sākām eksperimentēt, un pēc posma Ļipuškos tas lieliski pierādījās, ka arī metāls var skanēt Stirnu bukā un cilvēkiem patīk! Mārcis: Reizēm pat savas ikdienas vakaros mums izvēršas spraigas diskusijas, jo klausoties random latviešu mūziķus – cenšamies iztēloties, vai konkrētais mākslinieks iederētos Stirnu buka noskaņas konceptā vai tomēr nē. Viva: Tagad skatāmies pēc rocības, aktualitātēm un mūziķu pieejamības. Ja varam, tad labāk tā, ka skan, piemēram – Riga Reggae. Apzinos, ka skrējēji ir noskrējušies, un viss, ko viņi grib ir čilot, nevis mesties rokenrolā, tāpēc variācijas par tēmu ir dažādas. Kas ir tie darbi, kas jāizdara, lai Stirnu buka posms notiktu? Viņu ir ārkārtīgi daudz! Es atkārtošos jautājumā par saviem pienākumiem, taču viens ir skaidrs, ka tikai un vienīgi komandas darbā ir tas spēks, lai tas notiktu! Pluss šo ķēdes posmu kalējs – Rimants ar savu rūdījumu, domāt uz priekšu, tālāk, dziļāk! Mēs jau katrs pa saviem darbiem tomēr esam izmētāti un tad, kad satiekamies, tad top un tiek plānots. Trakajām pēdējā brīža domām un pārdomām, ko atrisinām, vai

turpinām risināt. Visi perfektie ķēdes posmi griež to lielo zobratu, ko jūs redzat kā kārtējo Stirnu Buka pasākumu! Kad satikāmies ar Ežiem šīs sezonas sākumā, nosmējāmies – cik ļoti jocīgi būtu, ja viņu vietā, vai manā vietā būtu kāds cits. Vispār es varu teikt, ka Eži ir neatsverams spēks šajā mehānismā, un man ir liels prieks, ka ar viņiem esam tik ļoti sastrādājušies un sadalījuši tās atbildības un spēka apjomus, ko katrs varam, spējam un arī izdarām! Vai, piemēram, Jēzus Marija! – ja Šoko vietā pēkšņi cits meža vecis skrietu ar mačeti un kvadru??? Vai Jānis! Es taču pati vispār neko nesaprotu no tiem ūdens punktiem, bet tur ir loģistika un loģika, man tikai pasaka, “Vivci, glāzītes vajag pasūtīt klāt!“ Nu, ko tad ņemam un sūtam! Tas pats ir ar pakošanas meitenēm, reģistrācijas dāmas un manas mīļās meitenes pie apbalvošanas! Brīvprātīgie. Laika ņēmēju komanda ar Signi priekšgalā. Nu tak, tracina dažreiz, bet – nu vajag tik un tik ekrānus, nu, protams, ka būs! Gaļinovskis – lai Dievs nogrābstās ar visiem viņa fotogrāfiem kopā! Tas apjoms! Aldis – kā var viens cilvēks izturēt tos e-pastu apjomus no katra no mums – pagriez tā un uztaisi vēl to! Mārcis: Un logotipu lielāku vai tomēr mazāku.. Un visiem, visiem pārējiem! Katram ir tā sava uts un raksturs, ambīcijas, deadline un robežas, taču visi, kurus es zinu šos 4 gadus – nu ir taču draugi un no vienas cilts! Visai Stirnu buka komandai, vispār, man gribētos uzcelt tādu mazu totēmiņu, neredzamu, bet jūtamu, par to degsmi un atbalstu, spēku un darbu, un izdošanos no matter what!

Tērvetes posmā bija vairāk kā četri tūkstoši dalībnieku. Kā viņiem visiem var sapakot numurus? Redzi, ka var! Man ir superīga komanda ar Agnesi kā virsvadītāju. No meitenēm dažas ir ar nu jau 3 gadu stāžu Stirnu buka pakošanā. Protams, tā kā Tērvete bija pirmais posms sezonā – nācās pietupties, atsperties un izdarīt kaut “čerez ņemogu”, bet meitenes to paveica. Liels atspaids ir tas, ka tagad partneri savus voučerus izvieto internetā, jo toreiz, kad es sāku, mēs bez numura, izlozes taloniņa, adatiņām un dažām ekstrām, pakojām līdz pat 15 gab. dažādus izdales materiālus. Godīgi sakot, tas bija vājprātīgi! Bet manas pakošanas dāmas spētu, ja vajadzētu, arī to! Un es tikai drusku burkšķu, ka divas dienas ofiss ir pilnīgā haosā, lai to īstenotu, un man pašai paliek maza vietiņa kur pabeigt darīt visas organizatoriskās lietas. Mārcis: Nu kā var nesapakot? Ir uzdevums! Starts susuriem ir divpadsmitos. Cikos jums jāceļas, lai tas notiktu? Tieši pagājušajā Šlokenbekas posmā ar Jāni (ūdens punktu pavēlnieku un manu cīņu biedru gandrīz no paša Stirnu buka sākuma) stāstījām Mārcim, cik ļoti esam izauguši gan profesionalitātes, gan savstarpējās sadarbības ziņā. Kad mēs abi sākām – vidēji gulējām 45 min līdz max 2 stundām! Tad komanda vēl nebija tik ļoti izaugusi un tik spēcīga, nebija tik ļoti perfektas tās iestrādnes. Es pati iepriekšējos vakaros biju viena no tām, kas pako aploksnes, lasīju puķes pļavā un liku viņas vāzītēs, dekorēju skatuvi, viena pakoju tās 134 balvas, sazinājos ar partneriem un vēl strādāju reģistratūrā, plus nokopu kultūras sadaļu un apbalvošanu. Tagad ir savādāk un lielākoties sanāk pat visas 4 h un vairāk pat pagulēt, ceļamies mēs tā, lai kopā ar Ežiem sagaidītu pirmos tirgotājus un pagūtu apdarīt rīta lietas, pirms ierodas pirmie skrējēji! Un dažreiz var pat pie Didža pagūt rīta kafiju izdīkt. Vai Stirnu buka pasākuma dienai ir scenārijs? Vairāk tāds kā laika plāns, bet būt – ir! Svarīgākie brīži ir starta laiki un to, kas notiek uz skatuves un startā, tajā brīdī, kurš teiks uzrunu, vai kāds dancos vai spēlēs, kurā vietā un par kuru ir jāpasaka kādi īpaši vārdi. Cikos apbalvošana un loterija. Mums jau tas scenārijs ir, kā saka, asinīs, īpaši pēc kāda 3. posma sezonā, tad daudz kas notiek rācijās un papīri un pieraksti ir lieki, jo lielā programma jau visiem ir zināma, pie tās arī turamies, nianses – visiem nav jāzina. Mārcis: Nu jau es uz to lūkojos kā uz laika paternām, kam kurā brīdī jānotiek. Mainās tikai ģeolokācijas, izkārtojumi un ietekmējošie apstākļi. Un katrai problēmsituācijai pretī nu jau ir risinājums, jo katrs zinām, ko dara citi katrā no brīžiem. Un, ja nezinām – tad tam kalpo rācijas. Ir rīts ar teritorijas apdzīvošanu, tad ierodas brīvprātīgie, tiek sadalīti pa posteņiem, tad sabrauc skrējēji, izstāv rindas, apgūst apkārtni. Tad starti, tad uz brīdi iestājas relatīvs miers. Kad pamazām skrējēji sāk atgriezties, organizatoriem jālūko šo vidi pārskatīt un veidot tīkamu, tad izklaides starpbrīdis pirms apbalvošanas, tad pati apbalvošana ar tūkstoš

vienībām, kuras lietu kārtību tikai Viva vien vislabāk pārzin, un tad jau loterijas un beigas. Ja jūs varētu piedalīties Stirnu buka balvu izlozē, kuru balvu gribētu laimēt? Viva: Hmmmm! Mārcis jau vienreiz vinnēja, bija nopircis kafiju, aizpildījis kuponu un iemetis kastītē, beigu beigās, viņu kā laimīgo izlozēja kafijas dzirnaviņu loterijā. Aizgāja Līgai ar Rimantu pēc kafijas. Kurš gan negribētu “Sprotland” kedu vai “Garmin” pulksteni? Bet es nesūdzētos arī par “Ezerkauliņu” labumu kasti Mārcis: Šoko kvadru! Viva: Vispār, jā, Šoko kvadru varētu! Kad jums Stirnu buka posms beidzas? Mums ar aplokšņu pakošanas guru Agnesi ir tāds teiciens: “Stirnu buks ir beidzies? Stirnu buks nekad nebeidzas!” Jo es pat nejūtu īpašu pauzi starp sezonām.. Bet posmos – emocionāli, pēc pēdējās balvas izlozes. Faktiski tajā brīdī, kad tiek izlozēta slavenā keda. Mārcim ir komentārs par to pēdējo izlozes balvu.. Mārcis: Pēc katra posma var novērot amizantu skatu. Izlozei tuvojoties uz beigām, visi zin, kas ir Garmin pulkstenis un Sportland keda, taču tiek tikai vienam, un lozējot, saucot pirmos ciparus – pūlis sāk griezties riņķī un doties prom, ja sākumcipari nesaskan ar viņa numuru. Izvilktās lozes saimnieks neatsaucās, pūlis apstājas, tiek saukts nākamais cipars, ir vinnētājs, taču pūlis jau pašpārliecinātāk sāk plūst prom. Man ir video, kurā redzams, ka pirms minūtes pilnībā sadrūzmētā skatuves priekša pēkšņi ir tukša un pēc minūtes vairs nav neviena. Visi dodas mājup. Bet mums vēl nekas nebeidzas, jo visa atribūtika kā savesta – tā atkal salādējot tetrī, busā – atkal jāvāc kopā un jānogādā no kurienes ņemta. Bet, par to, kad beidzas posms? Praktiski tad, kad ienāc mājās, satiec kaķus un noliec somas. Un ieej dušā! Un tad bieži vien līdz agram rītam notiek analizēšana un spriedelējumi, vēlāk jau gaidām fotogrāfijas un

Un kurš ir tas brīdis, kad “mati paliek sirmi”? Viva: Jāatliek starts! Kādam paliek slikti mežā! Nav rezultātu! Neierodas pasākuma vadītājs. Tad es gandrīz noģību... Mārcis: Atmiņā paliks arī tās reizes, kad daba Skrējēji redz trasi, muzikantus un skaisto pusi, bet jums, organizācijas kodolam, kurš posms ir bijis – gribi to vai nē – pati koriģēs, kādam būs jābūt pasākumam. Piesnigusī Ogre, gāziens Šlokenbekā, vislabākais? Viva: Man vis vismīļākais laikam ir un paliks Kamparkalna karstums… Kornetu lietainā diena Pokaiņu posms, nezinu vai tās īpašās auras un parādīja, ka arī tādos apstākļos pasākumu nesalauzīs, atmosfēras un mistikas dēļ, vai tās ciešās sacensību visi dubļos nomūrējušies līdz acīm, buss, kas jāvelk ar traktoru. Balanss uz naža asmeņa, centra, karstuma un tuvības sajūtas lai notikums tiktu sačakarēts, bet dēļ! Starp citu, tas ir vienīgais no norambājām līdz beigām, un cilvēki posmiem, ko ar Ežiem, vismaz Balanss uz naža sajūsmā paldies vārdus dāļāja. Vāveres trasi izgājām, lai redzētu, asmeņa, lai kā ir mežā. Kur un kā jātaisa Stirnu buka Un, protams, eksperimentālais pasākums tiktu posms, lai arī Jūs nostātos uz Piebalgas posms ar vakara festivāla sačakarēts, bet starta strīpas? piesitienu! Tur arī mēs kā orgkoms Viva: Oj, cik reizes neesmu drusku vairāk noķērām to kopības norambājām domājusi, ka kaut to Vāveri un reizē atpūtas sajūtu. Saule, līdz beigām, un nočāpošu, bet realitāte parāda, Pērkons, Daugava. ka nevaru – vienkārši nav man Mārcis: Man patika Tērvete, cilvēki sajūsmā opcijas tās 40 minūtes vai stundu sākoties sezonai – bija patīkami paldies vārdus pazust un atstāt visu pašplūsmā. atskārst, ka visi pasākuma norises Vai arī ierasties atpakaļ lepnai ar elementi ir under control. Visos dāļāja. medaļu kaklā un saprast, ka citiem iestājies nepieredzēts miers. taču rezultāti, diplomi, balvas, kur Katrs pārzin savu sfēru, uzstājās mūzika, kāpēc nekas nenotiek. mana mīļākā latviešu grupa, nav knišļiu, nav mokoši karsti. Nezinu kādas tās Mārci, tu visu dienu esi kustībā, ar Lūsi tiktu takas, bet pasākuma centrā bija patīkams miers. Un līdzīgi kā Vivai – Vanagkalna pasākums. Nu normāls galā? Mārcis: Nu kāds Lūsis? Tas, ka, nupat pēc mini-festivāls katram. Arī mums, drusku noliekot malā nepārtraukto “vēl nekas nav beidzies” sajūtu. Šlokenbekas telefona soļu skaitītājs muižas iekš Kamparkalna ezers! Vēl ne reizi nekur citur nebijām teritorija (un drusku līdz reģistratūrai), pamanījās kopā atraduši laiku peldēšanai, taču tur to izmantojām bieži, saskaitīt teju 25 km (ar plus/mīnus pāris kilometru pieļaujamajām nobīdēm) nostaigātu distanci – tveroties no karstuma. nenozīmē, ka tā nu es būtu gatavs to pašu riksī pieveikt mežā, pļavās, takās. Jau sporta nodarbībās uz skrejceliņa manas ierastās iesildīšanās piecas minūtes 14 km/h un pēdējā, nobeiguma minūte 18 km/h, jau tiek gaidīta katru sekundi, kā atpestīšana, kad beigsies. Skriešana nav mana stihija. Eksperimentam Vāveri vēl iztēlojos diebjam, bet pēc tam gan, pieļauju, ka gribētos, lai visa pasaule liek man mieru, sarūpē siltu vannu un teleportē uz mājām. atsauksmes un tā līdz pirmdienas rītam, kad jāsāk nodod atskaites, atbildēt uz jautājumiem, sākt plānot jau nākamo posmu!

Viva un tu, kuru distanci skrietu, ja tev ļautu? Viva: Kurš tad man liedz? Pienākums, vēlme visu kontrolēt un novadīt līdz galam un tā, lai smuki, tas laikam! Un kā jau minēju – nedrīkstu īsti pazust tajos mežos! Bet, ja man tagad jāizvēlas kuru? Laikam Zaķi, nevar jau pavisam atdot galus, bet nav arī tā, ka neredz tos lielākos labumus un smukumus. Lai gan Mārcim taisnība, lai arī tajā visā esmu un organizēju, tā nav mana stihija un, tamdēļ, apskaužu visus skrējējus, nezinu vai man tas būtu pa spēkam, īpaši +30 grādos un pieļauju, ka mēs viņiem esam tieši tik pat lieli psihi ar to, ko darām. Mārcis: Viva, bet Zaķi taču tāpat mēs, kā minimums, pa pasākumu centru nūjotāju (nesēju un desotāju)

ātrumā, tomēr, esam pieveikuši. Katru reizi! Viva: Tas gan, un daudzi tam netic! A jums ko - citu ko darīt nav ko? Ko jūs darāt bez Stirnu buka? Mārcis: Es pats ikdienā esmu grafiskais dizainers reklāmas aģentūrā, un pēdējā desmitgadē, brīvbrīžos esmu iesaistījies mūzikas pasaulē, sākotnēji spēlējot akordeonu grupā Gaujarts, tagad kā skaņotājs vairākām muzikālajām apvienībām. Starp citu, kad Tērvetē uzstājās ansamblis Manta, es ļaužu vidū stāvēju ar planšeti un regulēju skanējumu, lai visiem patīk. Un paradokss – ir gadījies, ka tikmēr, kamēr piektdienā esmu atprasījies no darba, lai varētu jau atkal atrasties kādā no Latvijas nostūriem, uz kuru es “aiz neko darīt” diez vai iedomātos aizpērties – manā vietā, darbā pie datora tiek piesaistīts frīlancers, kuru es pats nekad nesatieku, jo esmu Stirnu bukā – izrādās, ka likteņa ironija saliek tā, ka tas freelancers manā vietā ir Stirnu buka galvenais dizaineris Aldis, kuram uz to brīdi visas dizainējamās lietas jau sadarītas un atdotas prom uz drukām. Viva: Mana ikdiena pārsvarā ir saistīta ar kultūru un šov biznesu lielākos apmēros, un netieši – tieši, arī ar Stirnu buku, gadu pirms “liktenīgā Garkalnes posma” sāku strādāt pasākumu aģentūrā “Labadako” (Labo darbu komanda), caur turieni arī tas vells to mazo pirkstiņu paņēma, iesaistīties Stirnu bukā. Tā nu ikdienu un darba gaitas pavadu plānojot dažādus mazākus, lielākus un vēl lielākus korporatīvos pasākums, sanāk savādāks uzsvars pienākumiem un atbildībām. Var vairāk arī uzpucēties un frizūru sataisīt! Kam paralēli kolēģes akceptē arī to, ka vienā brīdī esmu off, jo reizi mēnesī ir jārīko Stirnu buks. Paralēli uzspēlēju teātri (ne tikai dzīvē), no vāka līdz

vākam varu vienā dienā izlasīt grāmatu, gurmāniski gatavoju ēst, pārvietojos ar velosipēdu, mīlu Mārci un savus kaķus... Un Savignon Blanc. Vita Viva, kā Tu vari Mārci izturēt - klausa viņš Tevi uz vārda, pretim neburkšķ, ir izpalīdzīgs, čakls, draudzīgs, atvērts un vienmēr pozitīvs? Viva: Es arī nezinu! Pilnīgas šausmas! Un, galvenais – kā viņš var izturēt mani? Kas tieši dara daudz ko pretēji! Mārcis: Es arī tādu čali nevarētu izturēt! Cik tonnas burkānu esat iznēsājuši pa pēdējām sezonām? Viva: Ja mana statistika mani neviļ, tad ap tonnu sezonā! Mārcis: Visas tonnas! Jo ātrāk man viņus atņem, jo gandarītāks es esmu. Tie smaidi un kautrīgās roķeles, kas kautrējas paņemt divus vai vairāk un tad taisnojas un skaidro iemeslus, citi piešķir nozīmi izmēriem un ir neizlēmīgi… Bet tā burkānu izdalīšana ir tikai tāda viena pusstundas garuma epizode, kurā vairāk sanāk būt tiešā kontaktā ar apmeklētājiem, bet bez tās – vairāk tveroties pa ēnas zonām, sanāk iznēsāt arī palielāku tonnāžu ar uzvarētāju balvām, un visām citām saimniecības mantām, kas nepieciešamas, lai dažreiz pat pļavas vidū, tukšumā, tiktu izveidoti šie vienas dienas minifestivāli. Cik daudz paši nograužat, kamēr pozējat fotogrāfam? Vairāk jau iepriekšējā vakarā, īpaši, ja nav sanācis paēst, tad mīļuprāt visi pa kādam burkānam, bet, jo īpaši, ja ir gurķi, nograužam. Mārcis: Laimīgie burkānus neskaita!

IS A J SE

Teksts: SIGNIS VĀVERE

Lattelekom Rīgas maratona Nords Šosejas skrējēji reti kad izrāda nopietnu konkurenci labākiem taku skrējējiem, kā arī šoseju skrējienu organizatori lielākoties skrien Stirnu bukam ar līkumu. Lattelekom Rīgas maratona galvenais organizators Aigars Nords gan ir Stirnu buks. Viņš, pašam to nezinot, ir palīdzējis nonākt pie Stirnu buka idejas, un ļoti daudz no viņa organizētiem mačiem mācamies. Aigar, paldies, ka esi mūsējais.

Bukam laiks kļūt

Šlokenbekā tādu bija daudz. Vai ir atšķirība skriet pa meža par labāko taku takām vai pilsētas ielām? skriešanas seriālu Tu esi uztaisījis lielākos Un vēl kāda! Šlokenbekā pēc skriešanas svētkus valstī. No Stirnu buka distances biju beigts, vismaz Baltijā. Stirnu buka nebaidies? lai gan identiskus attālumus Rīgas Gan Stirnu bukam, gan mums ielās noripinu bez īpašas drāmas. novēlu neapstāties pie valsts Līkumošana pa taciņām un rāpšanās Milzkalnā tomēr prasa cita veida sagatavotību, kuru, robežām. Bukam laiks kļūt par labāko taku skriešanas skrienot no centra līdz Mežaparkam un atpakaļ, kas ir seriālu vismaz Baltijā, bet mēs tikmēr pacīnīsimies par vietu pasaules maratonu topā. Un tad, lai visa pasaule mans ikdienas maršruts, īsti satrenēt nevar. baidās no mums, dullajiem letiņiem! Kā tu nokļuvi līdz Stirnu bukam? Kas Stirnu bukam pietrūkst? Ja man kaut kas patīk, tad es tur nokļūstu. Sāciet ar kādu posmu, piemēram, Igaunijas salās? Vai nav kaitinoši, ka lielajā salu dalīšanā visas salas tika Kuras distances esi skrējis? Igaunijai? Zaķi un Stirnu buku. Tu vari noskriet maratonu. Bet Lūsi? Varu arī Lūsi. Ko vairāk par maratonu esi skrējis? Man patīk maratons. Maratons ir tieši tik īss, lai tādi, kā es, to spētu pieveikt, un tieši tik garš, kopā ar bezgalīgo treniņu procesu ieskaitot, lai saprastu, ka neko vairāk par maratonu man noteikti nevajag. Bet nekad nesaki nekad… Kuri ir labākie taku skrējēji Latvijā? Visi tie, kas man garām aiziet kā stāvošam.

Stirnu buku Rīgā varētu uztaisīt? Brauciet ciemos, štukosim! Šogad bija ļoti smuka maratona medaļa. Ko plānojat nākamā gadā? Runā, ka pēc simtgades svinībām valstī iestāšoties vispārējas simtgades paģiras, kas vilkšoties visa nākamā gada garumā. Ar to gribu teikt, ka Mildas medaļu pārsist būs grūti, kā arī man, pagaidām, nav vispār nekādas nojausmas, ko uzkarināt kaklā 2019. gada finišētājiem. Bet varu galvot, ka iedvesma atnāks skrienot, un, ka smuka medaļa būs arī nākamgad.

TAKU

S SKRIE

ANA

Latvijas taku skriešanas vēsture ar Siguldas kalnu maratonu S

kriešana dabā ir tik vienkārša un pašsaprotama, ka varam uzskatīt, ka tā bijusi vienmēr. Nedaudz sarežģītāk ir tad, ja sākam pētīt organizētu skrējienu vēsturi. Septiņdesmito gadu vidū viņpus Atlantijas okeānam dzima simtjūdžnieks “Western States Endurenace Race” un nedaudz garākais 135 jūdžu karstā asfalta brālis “Badwater”. Nākamajā desmitgadē savu dzīves ciklu aizsāka tādi slaveni simtjūdžnieki kā “Leadville Trail 100” un slavenais “Barkley Marathon”, kurš arī šogad lepni iztika bez neviena finišētāja. Deviņdesmitajos gados ASV dzima

arī “Hardrock 100”, kur pirms mēneša pirmo reizi sacensību vēsturē tikai dikvalificēts kāds no skrējējiem, jo 10 jūdzes pirms finiša sacensību līderis Havjērs Thévenard no Francijas saņēma ūdeni ārpus oficiālā kontrolpunkta. Protams, uzskatītie skrējieni ASV nav vienīgie, kas aizsākuši savas tradīcijas 20.gadsimta nogalē un priecē dalībniekus arī šodien. Tikmēr Rietumeiropas augstākā virsotne Monblāns var lepoties ar planētas lielāko un prestižāko 100 jūdžu skrējienu, kas pa trekinga taciņām kopš 2003.gada ved skrējējus apkārt Baltajam kalnam

Teksts: Matīss Vecvagars

cauri vairākām Alpu ielejām Francijā, Itālijā un Šveicē. Tikai gadu jaunāks ir Latvijā senākais taku skrējiens – Siguldas kalnu maratons (SKM). Tā pirmsākumi 2004. un 2005. gados meklējami Daugmalē un 2006. gadā Ogres Zilajos kalnos. Taču kopš 2007. gada prestižais taku skrējiens radis mājvietu Siguldas nogāzēs un Gaujas senlejā. Neskaitāmi taku skrējēji kā sava veida tramplīnu izmantojuši SKM, lai kvalificētos kādam no Monblāna skrējieniem, jo finišētāji kopš 2007. gada saņem četrus Starptautiskās taku skriešanas asociācijas

(ITRA) punktus dalībai citās sacensībās. Kad tikts pie kārotajiem punktiem Latvijā, var lūkoties pēc papildus skrējieniem arī tuvējās kaimiņvalstīs, piemēram, Somijā vai Polijā. Laika gaitā SKM garums mainījies no 44 kilometriem četros apļos un 55 kilometriem piecos apļos līdz 70 un 80 kilometriem trijos apļos abpus Gaujas krastos. Šogad sacensību rīkotāji sola 70-74 kilometrus četros apļos ar kāpumu summu līdz 3000 augstuma metriem. Pusmaratonistiem divos apļos būs veicams divreiz īsāks attālums ar attiecīgi mazāku

vertikālo metru summu. Vienā 14-16 kilometru kalnu krosa aplī dosies 600 augstuma metru skrējēji. Valsts simtgadē būs vairāki laimīgie, kas 6.oktobrī uzliks punktu uz i, savācot pilnu finišētāja medaļu komplektu, kas veidots no vārda “S!GULDA”. Vārda pirmais burts tika 2012. gada dalībniekiem, kuriem bija iespēja piedzīvot teiksmām apvīto sniega balto skrējienu oktobra izskaņā. Otrais burts savulaik tika izlaists un pietaupīts šī gada pamatdistances skrējējiem. Uz pilnu “vārdu” pretendē deviņi skrējēji, tostarp vienīgā dāma Svetlana Kuļčihina, kura allaž spējusi finišēt SKM kopš 2011.gada. Pirmo reizi SKM tiks sadalītas valsts čempionāta medaļas taku skrējienos un par Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) medaļām cīnīsies pašmāju labākie sportisti. Čempioni sieviešu un vīriešu vērtējumā iegūs bezmaksas dalību nākamā gada Pasaules čempionātā (PČ) taku skrējienā, kas 8. jūnijā risināsies Portugālē. Lielākā taku skriešanas slavenība, kas startējusi SKM, ir lietuvietis Gediminas Grinius, kurš nosacīti tālajā 2011. gadā Siguldā izcīnīja savu pirmo uzvaru. Tajā pašā gadā 55 kilometru distancē ar 2000 augstuma metriem sieviešu konkurencē triumfēja soļotāja Anita Kažemāka, kas šodien kļuvusi par vienu no vadošajām maratonistēm. Vairāk nekā 10 gadu laikā sevi Siguldas gravās parādījuši arī citi soļotāji. Par divkārtēju SKM uzvarētāju kļuvis Igors Kazakēvičs, bet vienreiz triumfēja Arnis Rumbenieks, kurš līdz savai uzvarai 2014.gadā trīsreiz izbaudīja pirmā zaudētāja jeb otrās vietas garšu. Interesanti, ka divus gadus vēlāk uzvaras laurus plūca soļotāja vecākais brālis Andis Rumbenieks. Orientierists Mārtiņš Puriņš (2012., 2013. un 2015.) ir vienīgais SKM trīskārtējs uzvarētājs un tuvākajos gados viņa sniegumu pārspēt būs grūti, jo konkurence ir augusi un katru gadu cīņa par prestižo uzvaru ir aizvien saspīlētāka un neprognozējamāka. Sieviešu konkurencē divas uzvaras ir tikai Iritai Puķītei (2014 un 2015), kura pēdējos divos startos bija spiesta atteikties no SKM, jo papildināja orientēšanās izlases sastāvu. Otro uzvaru šogad kāros izcīnīt pērnā ātrākā taku skrējēja Anete Švilpe (2017), kura pēdējos divos gados kļuvusi arī par komandas līderi Pasaules čempionātos. Viena uzvara ir arī aizpērnā gada ātrākai dāmai Vivianai Veronikai Kirilvai (2016), kura pēdējos gadus ir viena no stabilākajām taku izlases pārstāvēm. Sacensību pirmsākumos Baldones pusē pie divām uzvarām tika Baiba Ozola un Kaspars Kursinskis, kurš sesto gadu ir viens no Baspēdu ultramaratona rīkotājiem. Divreiz Siguldā triumfējusi arī savulaik spēcīgā piedzīvojumu sporta eksperte Dace Traniņa. Piebilstams, ka pirmos septiņus gadus Siguldā uz pjedestāla allaž kāpa kāda meitene vārdā Dace. Pēdējā šo tradīciju ievēroja olimpiete Dace Lina, kura 2013. gadā izcīnīja uzvaru nākamajā sezonā pēc dalības Londonas olimpiskajā maratonā. Pēc otrās uzvaras lūkos pērnā gada uzvarētājs Artūrs Vadzis (2017), kurš pagājušajā gadā cīņā par pirmo Latvijas čempiona titulu taku skrējienos piekāpās Dmitrijam Ničiporam un Pēterim Grīviņam “Cēsis Eco Trail”, kas šovasar atzīmēja piekto norises gadskārtu.

Pēc 10 gadu pārtraukuma otru uzvaru visticamāk neizcīnīs Artūrs Veics (2008.), kurš savulaik noskrējis virkni Pasaulē zināmāko ultramaratonu, tostarp “Badwater”, “Marathon Des Sables”, “Ultra-Trail du Mont-Blanc” un citus. Tajā pašā 2008. gadā uzvaru izcīnīja soļotāja Anita Liepiņa, kura SKM kāpusi uz visiem trim goda pjedestāla pakāpieniem. Šogad soļotāja startēs 300 kilometru pārgājienā Monblāna masīvā ar 28 000 augstuma metru summu. Seši gadi pagājuši kopš Ingas Zālītes (2012.) triumfa sniega baltajā 55 kilometru SKM un Stirnu buka

Vīrieši #

gads

SKM 10 2017 80 SKM 9 2016 70,5 SKM 8 2015 70,5 SKM 7 2014 53,7 SKM 6 2013 53,7 SKM 5 2012 53,7 SKM 4 2011

SKM 3 2010 55 SKM 2 2009 55 SKM 1

2008 55

uzvarētājs

rezultāts

Artūrs Vadzis Andis Rumbenieks Mārtiņš Puriņš Arnis Rumbenieks Mārtiņš Puriņš Mārtiņš Puriņš Gedeminas Grinius Jānis Krūmiņš Igors Kazakevičs Artūrs Veics

07:55:02 06:35:08 06:37:19 05:05:37 05:02:09 05:03:15 05:10:32 04:41:57 05:54:20 05:31:13

uzvarētājs

rezultāts

Anete Švilpe Viviana Veronika Kirilova Irita Puķīte Irita Puķīte Dace Lina Inga Zālīte Anita Kažemāka Dace Traniņa Māra Leitāne Anita Liepiņa

08:43:14

Sievietes #

gads

SKM 10 2017 80 SKM 9 2016 70,5 SKM 8 2015 70,5 SKM 7 2014 53,7 SKM 6 2013 53,7 SKM 5 2012 53,7 SKM 4 2011

SKM 3 2010 55 SKM 2 2009 55 SKM 1

2008 55

08:05:47 07:33:00 06:14:24 06:02:07 06:50:15 06:07:54 05:43:26 06:49:08 05:54:04

Tostarp jāmin, ka Dainis Limanāns ir viens no trases Zaķa distances sezonas vicelīdere ir viena no retajām skrējējām, kas varētu pretendēt uz otru uzvaru šogad. labākajiem pārzinātājiem. Pēdējo divu gadu otrās vietas ieguvējs tāpat kā Monblāna takām Pa vienai uzvarai SKM vēsturē ir uzticīgais Emīls Gailis trasi Gaujas orientieristam Jānim Krūmiņam senlejā noskrējis deviņas reizes. (2010.) un Kanādā dzīvojošai Mārai Šogad Ziediņkalna Kopš 2009. gada abi taku skrējēji Leitānei (2009.). 34% kāpumu nav izlaiduši nevienu startu oktobra Izaicinošākais Latvijas taku krāšņajā Siguldā, piedzīvojot teju skrējiens 14 gadu vēsturē pieredzējis nāksies izbaudīt visus iespējamos laikapstākļus. 10 dažādus uzvarētājus un 11 piecas reizes Tā kā šogad plānoti četri apļi, tad uzvarētājas. Iespējams, ka šogad 13. Ziediņkalna 34% kāpumu nāksies Saeimas vēlēšanu dienas pievakarē izbaudīt piecas reizes un jau abi skaitļi līdzsvarosies, jo starp pirmajā kopā ar pusmaratonistiem sievietēm, kas vēl nav izbaudījušas uzvaras garšu, galvenās pretendentes varētu būt tikai un kalnu krosa dalībniekiem būs iespēja pacīnīties par Linda Boldāne un Jolanta Krastiņa, tāpēc ticamāka kedu pāri. Ja vīru konkurencē 280 metru sprintā ar 80 šķiet Anetes Švilpes vai Iritas Puķītes atkārtota uzvara. metru kāpumu parasti uzvar viena apļa 15 kilometru Tikmēr vīru konkurencē nedēļu pēc Stirnu skrējēji, tad dāmu ieskaitē nereti gadījies, ka uzvar buka sezonas noslēguma Artūram Vadzim Siguldā kāda no pilnās distances skrējējām, kas pēc vairākām nebūs viegli nosargāt savu titulu un izcīnīt Latvijas stundām pamanās triumfēt atkārtoti, kā to, piemēram, ir čempionāta zeltu ukomplektā ar brīvbiļeti uz Pasaules darījusi Irita Puķīte. Neprātīgais skrējiens Ziediņkalnā nebūs vienīgā čempionātu. Visdrīzāk par uzvaru cīnīsies iepriekš Siguldā nekronēti taku skrējēji. Viņu vidū varētu izklaide SKM laikā. Iespējams, šogad atgriezīsimies būt SKM vēl uzvaras garšu nebaudījušais pašmāju pie dažus gadus piemirstā pusnakts halātlēciena labākais taku skrējējs Andris Ronimoiss, reiz soļotājam baseinā, lai noskalotu Siguldas dubļus, ņemtu dalību Rumbeniekam aiz muguras palikušais Kristaps Broks, Tvistera kausā un nākamajā rītā basām pēdām skrietu Valkas “Neiespējamais skrējiens” 100 kilometru līdz Stīveriem. Tiekamies senākajā un tradīcijām bagātākajā ātrākais vīrs Pēteris Grīviņš, kā arī abi pēdējo divu gadu skarbā Vilkaču maratona uzvarētāji bikstenieki Dainis Latvijas taku skrējienā jau nedēļu pēc Stirnu buka sezonas noslēguma Līgatnē! Limanāns un Didzis Glušņevs.

L U A S PA

IESAKA:

Anete Švilpe

Ar buku uz kājas

labākās distances Eiropā

UTMB

https://utmbmontblanc.com Noskriet kvalifikācijas sacensības, savākt punktus, izturēt loteriju - tie ir tikai daži no soļiem, kas jāveic, lai piepildītu sapni par iespēju augusta beigās nokļūt Chamonix un veikt kādu no distancēm ap Monblānu. Nokļūstot skaistajā kalnu ciematā Monblāna pakājē un sajūtot tajā valdošo atmosfēru, nav vairs nekādu jautājumu, kādēļ tieši šī vieta ir taku skriešanas meka. Prestižākā ir 171km garā UTMB distance ar sākumu un beigām Chamonix, kas apved visapkārt baltajam kalnam caur trīs valstīm, taču arī pārējās distances CCC (101km), TDS (119km), OCC (56km), MCC (40km), PTL (290km) un YCC (15km) - ir ne mazāk izaicinošas un elpu aizraujošas.

Vilkaču maratons

http://www.vilkacumaratons.lv Atceries Āžu kalna sprinta etapu nupat notikušajā Šlokenbekas posmā? Vai vari iedomāties to veikt 13 reizes, ja vēl teikšu, ka tas nebūt nav riebīgākais un stāvākais kāpums trasē? Jā, tieši tāds ir Vilkaču maratons, kas 13 apļos savāc ap 2000 augstuma metriem, kas ir iespaidīgs cipars Latvijai. Šis skrējiens patiesi pārbauda gribasspēku, jo kontrollaiks ir nepiekāpīgs un izstāties ir viegli. Tomēr skrējiens aizrauj ar savu īpašo pieeju, un tas ir atmiņā paliekošs ne tikai dalībniekiem, bet arī ikvienam līdzjutējam, jo nelielais aplis dod iespēju uzmundrināt skrējējus vairākkārt. Pat ja nejūties gatavs šim izaicinājumam, no sirds iesaku atbraukt, izbaudīt unikālo atmosfēru un palīdzēt kādam dalībniekam pieņemt lēmumu doties nākamajā aplī.

DoloMyths Run Sellaronda Ultratrail

http://www.dolomiteskyrace.com Šajā Itālijas reģionā esmu vairākkārt braukusi izbaudīt Alpus ziemā, jo gaišie Dolomīti un itāļu viesmīlība aicina atgriezties atkal un atkal. Kad uzzināju, ka apkārt gleznainajam Sella kalnu masīvam norisinās arī ultra (60km +3800m) ar startu un finišu Canazei, nebija divu domu par to, ka būs šis skrējiens jāiekļauj savā sacensību kalendārā. Ja neuzrunā ultra, ir iespējams piedalīties arī 22km garajā skyrace un vertikālajā kilometrā, kur 2.3km garā distancē tiek savākti 1000 augstuma metri.

Fjällmarathon

http://fjallmaraton.se

Montreux Trail Festival Vietas uz šo skrējienu tiek izķertas jau reģistrācijas pirmajā dienā, kas vien parāda, cik pieprasīts šis skrējiens ir to skrējēju vidū, kas vēlas izbaudīt Skandināvijas vasaru. Tiek piedāvātas vairākas distances, taču populārākā ir 43km distance ar 2100 augstuma metriem, kas ir tā, ko pati kāroju noskriet. Labā ziņa gan ir tā, ka ārzemju skrējējiem ir papildus 100 vietas, ja nav sanācis tikt pie dalības kopīgajā reģistrācijā.

https://montreux-trail.ch Par Montreux skrējienu un tā organizatoriem ir lieliskas atsauksmes, un šī grupas Queen festivāla filozofija aicina svinēt skriešanu, izbaudīt skaisto Šveices dabu un parāda, ka arī sacensības var būt jautras un tās nevajag ņemt pārlieku nopietni. Piedāvātais distanču klāsts ir plašs - sākot ar bērnu un ģimeņu skrējieniem un beidzot ar 164km garu ultru. Visinteresantāk izskatās Queen’s Night (6km) un Freddie’s Night (15km), kas ir teju ballīte uz takām ar Fredija ūsām un lielisks veids, lai iemīlētu taku skriešanu. We will rock you!

DĀ N E L KA

IESAKA: rimants liepiņš

SEPTEMBRIS P

sestdiena

svētdiena

Gaiziņkalna Stirnu buks

Laukinis trail

LĪGATNES Stirnu buks

9 Valmieras maratons

23 30

OKTOBRIS P

sestdiena

svētdiena

Siguldas kalnu maratons

Siguldas pusmaratons

Wilderness Marathon Laukinis trail

Trail Kuršių Nerija Lāčplēšu kross

19.-21.10. Festival des Templiers

Ecotrail Funchal-Madeira Haanja Ultra100

NOVEMBRIS P

sestdiena

1.–4.11. Ultra-Tour Mt Siguniang Rīgas rudens rogainings Coastal Trail Series

Brīvības rogainings Kandava

24 24

Laukinis trail

svētdiena

4 11 18 25

1.–4.11. Ultra-Tour Mt Siguniang

SEP.

GAIZIŅKALNA STIRNU BUKS Madonas novads Stirnu buks.lv ~5 / 10 / 25 / 30 km

OKT.

06.10. Siguldas kalnu maratons Latvijas čempionāts taku skriešanā. raid.lv 14 / 40 / 80 km

20. OKT.

20.10. Trail Kuršių Nerija Lietuva. trailkursiunerija.wixsite. com 21 / 44 / 65 km

27. OKT.

16. SEP.

16.09. Valmieras maratons Skrien Latvija! bigbankskrienlatvija.lv 5 / 10 / 21.1 / 42.2 km

13.

OKT.

13.10. Siguldas pusmaratons Skrien Latvija! bigbankskrienlatvija.lv 5 / 10 / 21.1

20. OKT.

20.10. Lāčplēšu kross Šķēršļu skrējiens Mežaparkā http://lacplesukross.lv/ 1 / 5 / 10 / 15 km

27. OKT.

22.

10.

NOV. 10.11. Rīgas rudens rogainings Rīga http://www. rigasrogainings.lv 6h/4h/2h

27.10. Haanja Ultra100 Igaunija. Ultra. http://trailrun.ee 42 / 100 km

10.

NOV. 10.11. Coastal Trail Series Gower United Kingdom https://www. endurancelife.com/gower 10 / 21 / 42 / 57 km

SEP.

LĪGATNES STIRNU BUKS Līgatne Stirnu buks.lv ~5 / 10 / 25 / 30 km

22.09. Laukinis trail Anykščiu šilelis Lietuva laukinistrail.weebly.com/ 6 / 14 / 30 km

14.

OKT.

14.10. Estonian Wilderness Marathon Igaunija wilderness.ee 25 / 42km

19.

OKT.

20. OKT.

14.10. Laukinis trail Birštonas Lietuva laukinistrail.weebly.com/ 6 / 15 / 25 km

21.

OKT.

19.-21.10. Festival des Templiers. Francija. Vecākais un prestižākais kalnu taku skrējiens Francijā. Festivāls. 12 dažādas distances. festivaldestempliers.com Garākās: 61 / 78 / 100 km

NOV. 27.10. Ecotrail FunchalMadeira. Ecotrail sērijas skrējiens Madeiras salā. madeira.ecotrail.com 15 / 25 / 40 / 80 km

29.

SEP.

NOV.

1.11. – 4.11. Ultra-Tour Mt Siguniang Ķīna http://enutms.saihuitong.com/ 101 km / +4230m

17.

NOV. 17.11. Brīvības rogainings Kandava https://coksilva.lv 6h/4h

24. NOV.

24.11. Laukinis trail Dūkštos / FINAL Lietuva laukinistrail.weebly.com/ 10 / 20 / 33 km

EZA M S MANIT

Teksts: Anda Sproģe

Garo distanču rekordists Latvijas rekordists pusmaratonā un maratonā tika pamanīts Stirnu bukā, bet, kad ieskrien mežā, nekādi rekordi tev nepalīdzēs. Mežā ne tikai jābūt visātrākajam, lai uzvarētu, bet arī jāzina trase, jāseko līdzi norādēm un jāskrien pareizā virzienā.

Kā tu nokļuvi līdz skriešanai mežā? Mežā skraidu jau sen, gan bērnībā un jaunībā, gan arī tagad mežs un grants ceļi ir mana pirmā izvēle skrējienam, un tikai ātrākus skrējienus skrienu pa asfaltu. Šogad šis bija pirmais un visticamāk arī vienīgais Stirnu buks, kuru nācās pieveikt, jo biju to apsolījis savam brālēnam.

Kalna karalis ir viena interesanta un mokoša vieta.

Kurš no Stirnu buka zvēriem esi Tu? Lūsis! Parasti skrienu šo distanci, esmu to pieveicis jau vienreiz. Nezinu kādas īpašības ir lūsim, bet kopīga īpašība mums noteikti nav asā redze. Tavs labākais Stirnu buka posms? Šī gada Stirnu buka dzimtā puse – Šlokenbeka. Pirmo reizi biju Stirnu bukā un ļoti patika atmosfēra starta/finiša zonā. Un arī sliktākais posms - dabūju pat pastaigāt mazliet. Tur kur mēģināju saprast, jautājot bukiem un lūšiem, vai esmu uz pareizās takas. Kur Stirnu bukam būtu jālec? Pilsētā. Varbūt Ventspils-Kolkas pusē, tur ir gan dabas, gan cilvēka skaisti izveidotas vietas.

Kas tev vislabāk patīk trasē? Par cik neesmu treila cienītājs, tad man ļoti pie sirds gāja līdzenākās meža takas. Kalna karalis arī ir interesanta un mokoša vieta.

Kas pietrūkst Stirnu bukam? Viens ziemas posms, bet trases reljefa ziņā – saudzīgāki apstākļi. Otra foršākā lieta pēc taku skriešanas? Izgulēšanās – buki, kuriem ir bucēni sapratīs. Kam vajadzētu uzstāties uz Stirnu buka skatuves? Daudzus gadus atpakaļ Rīgā pie Origo spēlēja indiānis, varbūt pat tagad vēl spēlē. Man šķiet, ka šīs tautas mūzika varētu piestāvēt Stirnu bukam. Cik Stirnu bukos tu esi piedalījies? Vienā veselā. Kā tevi sauc un kura ir tava komanda? Valērijs Žolnerovičs no sporta kluba „2BE1ST”.

ND A M O

Gods kalpot Latvijai – ASK Patria Divus posmus līdz sezonas beigām Patria-Sportland atrodas trešajā vietā un nešaubāmies, ka liks trūkties visiem. Spēcīgi puiši, ātras meitenes un disciplīna ir komandas stiprākās puses. Pie tam, šī komanda atzīstamu sniegumu rāda ne tikai Stirnu buka takās, bet arī citos sporta veidos. Iepazīstamies ar staltāko komandu – Patria-Sportland. ASK Patria komanda tika izveidota 2015.gadā ar mērķi apvienot visas tās militārpersonas, kuras sacensībās startē bez komandām, individuāli. Kalnu divriteņu sporta veids ir pirmais sporta veids ar ko sevi pieteicām ka komandu un līdz šodienai tieši šinī sporta veidā esam attīstījušies tik tālu, ka esam Latvijā viena no vadošajām komandām MTB sporta veidā. Komandas

patriotisms un attieksme pret savu valsti, darbu un sportu uzrunāja daudzus citu sporta veidu pārstāvjus, dodot motivāciju neapstāties un iet uz priekšu. Jānis Avotiņš, ASK Patria dibinātājs un komandas vadītājs: “Pieaugot ASK Patria sportistu pārstāvēto sporta veidu un dalībnieku skaitam, komandas rezultāti apstājās pie dalībnieku darba specifikas. Nestabilitāti

Teksts: Jānis Avotiņš, ASK Patria

komandas rezultātos veicināja sportistu darba pienākumi, kuri nereti dalībniekiem liedz piedalīties visos sacensību seriālu posmos un nereti atsevišķos posmos ir sarežģīti nokomplektēt pilnu komandu. Šī iemesla dēl komanda pieņēma lēmumu ļaut komandas vārdu pārstāvēt ne tikai militārām personām, vienlaikus saglabājot sākotnējo ideju, lai lielāko daļu komandas sastāvu veidotu NBS, Zemessardzes un Jaunsardzes pārstāvji. Komandas pastāvēšanas laikā esam veicinājuši rekrutēties un iestāties NBS vai Zemessardzē duci jaunu kolēģu.” Šodien ASK Patria ir izaugusi līdz 76 sportistiem, kuri komandas vārdu pārstāv skriešanas, MTB, Military Fitness (atklātie āra treniņi), 3x3 ielu basketbola un OCR (obstacle corse race) sporta veidos. Šobrīd kā vienu no galvenajiem uzdevumiem esam izvirzījuši pacelt Latvijā jaunā līmeni tieši OCR sporta veidu. Šo sporta veidu esam iecienījuši tā daudzpusīguma dēļ, jo šis sporta veids ietver sevī gan skriešanu, gan ātrumu un spēku, stratēģiju, kā arī nebeidzamu cīņa ar sevi. Šajā sporta veidā esam Latvijā pionieri, ik gadu ņemot dalību pasaules un Eiropas čempionātos. Šī sporta veida spēcīgākie atlēti ir Artjoms Rekuņenko un Kaspars Kalnbērzs (Patria-Sportland). Šogad komanda organizēja pirmās šāda līmeņa

sacensības “Patria Tough Run”, kur piedalījās vairāk nekā 600 dalībnieki no piecām valstīm. Dalībnieku pozitīvās atsauksmes iedrošina neapstāties un, ne tikai domāt par 2019.gada sacensībām, bet jau šoruden sarīkot vēl kādu šķēršļu skrējienu, kura norises vieta plānota Carnikavā. Skrējienu plānots veltīts šī gada 100gadniecei Latvijai. 2018. gada sezona iezīmējusies ar vēl kādu lielu notikumu, kuram ar lielu mērķtiecību gatavojāmies pēdējos divus gadus. Bijām pirmie, kuri no Latvijas ņēmuši dalību CISM (International Military Sports Council) MTB Pasaules čempionātā Slovēnijā. Pirmo reizi komandas spēcīgākie braucēji distancē sacentās gan ar Rio Olimpisko spēļu, gan Pasaules kausa dalībniekiem. Patria Bottecchia komandas līderis Kārlis Baltacis Pasaules čempionātā izcīnīja augsto 11.vietu. Šogad lielu soli spērusi uz priekšu arī skriešanas komanda. Tā ir spējusi kļūt stabilāka un izcīnīt arī pirmās uzvaras komandas kopvērtējumā - Kamparkalna posmā Stirnu buka skriešanas seriālā izcīnījām pirmo uzvaru, kas norāda komandas nospraustos mērķus un virzienu, kā arī ciešu saliedētību, lai sasniegtu vēl un vēl augstākus rezultātus. Liels ieguvums un pievienotā vērtība ir Kristapa Bēziņa pievienošanās komandai. Kristaps ir labs palīgs skriešanas komandas kapteinim,

kurš ar savu piemēru un darbu rāda priekšzīmi citiem un ir līderis gan trasē, gan ārpus tās. Jāpiezīmē, ka Stirnu Buka Ogres posmā Kristaps spēja uzvarēt Zaķu distancē un pēc stundas Ķegumā, Stipro skrējienā palīdzēt komandas ieskaitē cīnīties par TOP 3 pozīciju. Atskatoties uz paveikto, var apgalvot, ka komandai ir daudz sasniegumu, kas ir tikai loģiski, jo sezonā komanda piedalās vairāk nekā 50 sacensībās visos komandas pārstāvētajos sporta veidos. ASK Patria kā komandai ir priekšrocība – ja nepaveiksies skrējējiem vai basketbolistiem, paveiksies citiem Patrijiešiem un uzvaras būs vienmēr.

Augstākie komandas sasniegumi: 1.vieta Latvijas Riteņbraukšanas amatieru rangā 2017 2.vieta Vivus MTB maratonā – Patria Bottecchia 2017 2.vieta Noskrien Ziemu – Patria Sportland 2018 3.vieta Stipro Skrējiens – Patria Sportland 2018, 2017, 2016 3.vieta SEB MTB maratonā – Patria Bottecchia 2017 Jānis Avotiņš: “Uzsveram arī to, ka ASK Patria komandas rezultāti noteikti ietekmē lietotais ekipējums. Mūsu komanda lieto Itālijas velo ražotāja Bottecchia velosipēdus, kā arī visu sporta veidu pārstāvji savos treniņos un sacensībās lieto SIS sporta uzturu. Bet ar to vien būtu par maz. Galvenais mūsu spēks ir saliedēts, spēcīgs, motivēts klubs, kur biedri vienmēr viens otram būs blakus, gatavībā piesegt viens otra muguru. Atskatoties uz paveikto nešaubīgi esmu gatavs turpināt aizsākto darbu pie komandas veidošanas ar vēl lielāku jaudu, jo redzot, kāda ir komandas motivācija, attieksme pret darbu un cik daudz tiek ieguldīts darbs no viņu puses, esmu pārliecināts, ka kopā ar ģimenes atbalstu ASK Patria augs un attīstīsies, tā ir kā sniega lavīna, kas spēj paraut sev līdzi līdzīgi domājošos, turpinot augt un attīstīties.” Jānis Mežiels, Patria-Sportland skriešanas komandas kapteinis: “Šī komandai ir tikai otrā sezona, kad startējam Stirnu Buka seriāla komandu ieskaitē ar pilnu un tik augsti motivētu sastāvu. Sezonas galvenais mērķis ir TOP3, pie kā tad ar visiem spēkiem un nervu

galiņiem kopīgi strādājam aukstajā ziemā un karstajā vasarā. Pagājušā sezona komandai bija kā labs ieskriešanās gads, jo Jānis Avotiņš jau 3 gadus lolotos skriešanas grožus nodeva man. Notika patriotiskāko, ātrāko un motivētāko kadru atlase no LA kontingenta un, ņemot vērā augsti uzstādītos mērķus, arī vairāku civilo pieteikumu izskatīšana un akceptēšana. 2017. gadā ieskrējāmies un cītīgi vācām noteiktās ieskaites – 2 Zaķi, 2 Stirnas un 2 Lūšus pilnai ieskaitei. Nofinišējām maksimāli labi – Olimpiskajā sešiniekā. Sporta sezonas noslēgumu tradicionāli atzīmējām ar treknu punktu Lāčplēša dienas 11. novembra vakarā. Šī sezona Patria komandai norit galvenokārt divās frontēs – Skrien Latvija un Stirnu Buks sezonas ietvaros. Spēcīgākie dalībnieki – Monta un Artūrs Ločmeļi, Ilze Meijere, Artūrs Rimicāns, Dainis Stepe, Elīna Kārkliņa, Nauris Aukmanis, Sergejs Ļeta, garo gabalu speciālists Kristaps Bērziņš, un es, kam diežmēl traumas dēļ šī sezona bija visai sarežģīta; visi skrējēji startē abās frontēs augsti motivēti, atbilstoši savām spējām! Komanda Stirnu Buku jo īpaši ir iemīlējusi, kam par pamatu ir vairāki apstākļi: • Šeit dzimst uz ilgu laiku atmiņā paliekošākās un fantastiskākās bildes; • Komanda tieši pie dabas krūts saliedējas visaktīvāk; • Komandas iekšienē norit spraiga cīņa par potenciālajiem vietu sadalījumiem un finišā- nekad nevari zināt aiz kura kalna kājas paļims vai atnāks otrā elpa; • Komandas biedri ar savām ģimenēm un mazajām atvasēm tieši šeit ir iecienījuši laiskā plezīrā aizvadīt sestdienas pievakari labā atmosfērā. Protams, punktu sistēma un nepieciešamās ieskaites savākšana posmu uz posmu ir nervu kutinošs un aizraujošs seriāls, kur komandu vieta tabulā mainās un līdz pēdējam posmam ar sakostiem zobiem un ragiem viss vēl rit. Mēs kā komanda ceram un novēlam, brašajai un nemitīgi pieaugošajai Stirnu Buka kustībai lekt, lekt un vēlreiz lekt augstāk, tālāk un nekad neapstāties.”

PIE

OJU V I Z D

Teksts: Ultralapsa, Dace Veipa | Foto: Aivars Auniņš

Baso pēdu stāsts

Mazirbē ierodamies mazāk nekā pusstundu pirms pienācis augusts, un jau ceturto reizi pošos dalībai baspēdu izklaidē gar Kolkas ragu. starta. Ceļu no Kolkas līdz starta punktam pavada Trešo reizi garākajā – 53km distancē. Piesakos pamatīga lietusgāze. Pirms starta burzma. Manu vien kādas pāris nedēļas pirms starta, jo nav spēcīgas uzmanību piesaista meitene ar pasakaini skaistiem pārliecības, ka spēšu paskriet gana ātri, pie tam basām matiem – tie ir rudi un kādas trīs reizes garāki kā man. kājām. Šovasar man ir bijuši akurāt 3 basie treniņi. Sapnis vienkārši! Man par vilšanos viņa tos tomēr Un nedēļu pirms baspēdu starta, līdzīgi kā daudzi citi saviņķelē bizē. Satieku arī daudz pazīstamu seju, normāli meža dīvainīši, 24 stundas aizvadu klaiņojot pa saņemu numuru, iesildos. Šaipus Kolkas ragam ir nātru un latvāņu biezokņiem netālu no gleznainā Rāznas vējš. Gandrīz tik pat stiprs kā pērn, bet, kā vienmēr, ezera. Par laimi, tas nespēj mani pārlieku nogurdināt, ne vajadzīgajā virzienā. Tradicionālā dziesma un starts. Skrienu pakaļ arī sabeigt daudz ko piedzīvojušās pēdas, tad nu pēdējā augusta nedēļas nogale tiek saplānota, saskaņojot figūrām, kas strauji no manis attālinās. Priekšā spēju ultrabaspēdošanu ar 19. kāzu gadadienas atzīmēšanu. saskatīt Līvas tumšo stāvu, Aināra sarkano kostīmiņu, Veipa kungs, bez šaubām, arī piedalās – neatzīmēšu jau Rolandu un Pēteri. Pārējos jau grūti atšķirt. Skrienas viegli, bet pulss uzstājīgi kāpj. Ļoti labi zinu, ka, to gadadienu viena, arī atbalsts trasē ir pašā reizē. Ceļā dodamies uzreiz pēc darba, piektdienas ja skriešu pārāk ātri, kreisās kājas ikrs sarausies vakarā, lai sestdienas rīts būtu mierīgs un laisks, kā bremzējošā krampī, tādēļ liels ir mans pārsteigums, kad pirmais kilometrs nopīkst ar biedējošu jau tam pienāktos būt brīvdienā. 4:34 tempu. Pulss jau 165. Met Nakts tiek aizvadīta Kolkā. nost, sasodīts, stulbais sievišķi! Tā Pamostos agri, laiskā gulšņāšana tak ir ultra! Meklēju ritmu, vajag man šoreiz nepadodas. Basām Laiku pa laikam lēnāk. Īstenībā jau pie vainas ir kājām aizlavos līdz jūrai. Ir vēss, vējš, viņš izdara pusi darba manā saule tikko uzlekusi. Tāds miers ieskrienu ūdenī vietā. Tas, protams, jāizmanto, apkārt un neviena cilvēka. Vien un nevaru jo aiz Kolkas tādas iespējas vairs lieli ūdensputni satupuši uz laivu nebūs. Vējā dzied volejbola piestātnes paliekām, spārnus saprast, kas ir tīkls, pie tam ļoti melodiski un iepletuši, vēro sauli. Varbūt jūru, īsti prātīgāk – skriet daudzbalsīgi. Laiku pa laikam nevar saprast. Nolemju aiziet līdz pa ūdeni vai ieskrienu ūdenī un nevaru sakritušo koku zonai, lai paskatītos, saprast, kas ir prātīgāk – skriet vai to nav iespējams apskriet pa smiltīm pa ūdeni vai smiltīm. Pa ūdeni ūdens pusi. Pēdas salst, un tomēr ir pulka patīkamāk. Nākamais jāpieliek pūles, lai apspiestu vēlmi kilometrs 4:35, nu, come on! mest nost drēbes un ļauties peldei. Esmu piesaistījusi liela, melna suņa uzmanību, tas tek Garmins līdzīgu ciparu izmet vēl dažas reizes, un es man pakaļ un piedāvā rotaļas ar kociņu. Dzīvnieks sāku baidīties, ka būšu galīgi sačakarējusi sev pēdējos neliek man mieru kādu kilometru, un tā kā man nav 30 kilometrus ar pagalam pārķertu startu. Pēc sestā vēlmes iegūt savā īpašumā jaunu mājas mīluli, tad sāku kilometra temps ir nokrities līdz 4:41. Tāds tas turas domāt kā no tā tikt vaļā. Sakritušie koki tomēr nav arī līdz pirmajam kontrolpunktam. Želeja un ūdens. apskrienami pa ūdeni – cik nu brienu, nekādu sakarīgu Ātrāk prom, lai par to nepatīkamo saldumu nav daudz sēkli neuzeju, ai, labi, gan manas pēdas to mazo čiekuru jādomā. Atpakaļ ritmā. Līdz Kolkas ragam skrienu gabalu izturēs. Kamēr bradāju pa ūdeni un lodāju pa ar tempu ap 4:50. Tas jau labāk, tas mani nenobeigs. kokiem, suns ir veiksmīgi pazudis. Lai viņu vēlreiz Skats ir milzīgs šī skrējiena pluss. Man nekad neapniks nesatiktu, brienu pa mētrām ārā uz šoseju, uz jūru vērot jūru. Fantastiski skaisti – viļņi un debesis. Tas paskatīšos vēlāk. Sāk līt. Vai tad grūti bija paņemt majestātiskums un miers, kas pavada šādas mūžīgas lietussargu? Slapja un nosalusi atgriežos viesnīcā. Kā ainavas. Pat vēja raustītie putni un baltās viļņu galotnes būs sacensībās? Vai es nenosalšu, ja 5 stundas skriešu nespēj to nekādi satricināt. Kur gadījies, kur ne – klāt vējā, lietū un slapjās smiltīs? Man nav nekāda plāna, jau Kolkas rags. Vai vienmēr viņš bijis tik tuvu? Šķiet vien tik, ka katrā kontrolpunktā varētu apēst pa želejai, pieveikti vien kādi 19 kilometri. Veipa kungs mani tātad 4 želejas. Dzeršu laikam tikai ūdeni, pie tam nesīšu sagaida pirms raga, tieku pie otras želejas. Ūdens to līdzi. Man ir tās šķīdināmās tabletes, bet laikam nē, pudelīti vēl nemainu, nedzerās kaut kā. Rags pilns ar nav garšīgas. Pietiks ar želejām. Cik ātri skriet? Nav ne priecīgiem cilvēkiem. Liela daļa uzmundrina un māj. Divplākšņu kontrolpunkts, kur man tiek paziņots, ka jausmas. Sen neesmu skrējusi ātri.

AKT ĪVA

DZĪV ESVE

EJ!

IDA UN PIED ZĪVO

RUDEN

JUM U

S 2017

RUD ENS

2017

(03) CENA

3,50

NERAUS TIES NO

eur

RUDEN

KRAVĀJ AM CEĻASO MU UN : MEKL M PIEDZĒJA ĪVOJUMU PASAUL S Ē DODAMIE S NO KOLKAS UZ DUBU LTIEM SĒRFOJ AM ŠRILA NKĀ

SPORT A ZÂLÇ

KĻŪDAS

FITNESS

NELAB SAUNA: AIS SLĒPJA DETAĻĀS S

ATGRIE ŽAMIES PIE SAK NĒM

ANIMAL WORKO UT

VE MATEMĀGĀNU TIKA SKAIDRO

JAM:

KĀDĒĻ SPORTAPĒC MUGURA?SĀP

ŽUR NĀL

ir pieejami mizoti apelsīni. Man it kā negribās, bet, ja tiešām mizoti, tad nevaru nepaņemt. Neijas kundze piedāvā uzpildīt pudelīti, bet tā, kā zināms, vēl ir pilna. Glāze kolas un dodos tālāk, lai atsistos pret ierasto līča puses sienu. Pēc maza gabaliņa pa pludmali, rāpjos augšā kāpā, lai apskrietu sakritušo koku zonu. Nav liels gabals, bet pēdām tas ir izaicinājums. Atgriežoties pludmalē sagaida nepatīkams, bet arī ne pārsteidzošs ceļabiedrs – pretvējš. Mierinu sevi, ka tas tik izteikts nevar būt ilgi, krasta līnija taču liecas, un drīz tam būtu jāiegriežas no kādas sānu puses. Skriešana sāk prasīt pūles, kāpas ir izsitušas no ritma, un tūlīt pat vēl viena ritmu čakarējoša vieta – vārti uz jūru. Tā ir laivu piestātne, kas ir vai nu jāapskrien pa krūmiem, vai jāapbrien pa ūdeni. Izvēlos otro variantu un kuļos tālāk. Mans temps šajā posmā strauji krīt un kopumā ir vien tā ap 5:40-5:45. Tieši tik stipri esmu atsitusies pret sienu. It kā nejūtos slikti, bet ātrāk kaut kā nevaru. Kontrolpunkts, kas tuvojas, ir Melnsils. Tas man saistās ar lieliskām bērnības atmiņām, tik daudz dīku vasaras dienu aizvadīts šajā pilnīgi tukšajā, burvīgajā pludmalē. Edijs mani pārsteidz kādus 3 kilometrus pirms kontrolpunkta. Neesot varējis atrast. Man vienalga – cik pretīga želeja ir tagad, tik pat pretīga tā būtu arī pēc 3 kilometriem. Riju nost un skrienu tālāk. Beidzot papildinu ūdens pudeli. Šķiet, varu saskatīt to vietu, kur jābūt kempingam, tas gan neliek man paātrināties. Melnsils ir sasniegts, un skriešanas prieks ir pačibējis. Kaut kā man pietiek. Izdzeru glāzi kolas, pasapņoju par CET arbūziem, vēl viena glāze kolas un jādodas tālāk. Uzvelkos augšā kempingā. Pēteris ierāpies Matīsa laivā deklamē kaut kādu dzejoli. Nez, ko šis neskrien? Attopos, ka pati jau arī gausi pastaigājos. Tā nu gan nav aršana: „Tūlīt pat saņemies!” Saņemos. Smagi. Gribu sēdēt smiltīs un vērot jūru. Kāpēc man jāskrien? Turpmākie kilometri ir ap 6:00min/km. Skrienu uz

Ģipku. Tas ir visgrūtākais posms. Garmindraudziņš uz rokas pīkst tik reti, ka liekas – laiks ir apstājies. Sāk kaitināt asie, baltie gliemežvāki, kas gaumīgi izbārstīti pa visu krasta līniju, un negantais slīpums. Izvēlos robotajā meža līnijā atskaites punktus līdz kuriem jāskrien. Iedomājos, ka Ģipka varētu būt pie tālumā vīdošā tornīša. Nu, nekas briesmīgs jau nav. Skrien tikai un daudz nedomā! Arī pats galapunkts ir tik pat kā redzams. Ja pareizi atceros no iepriekšējā gada, tad rags, kas redzams priekšā, iezīmē 50 kilometrus. Aiz tā ir vien štrunts un riebīgo niedru posms. Maratons. Pie Ģipkas jābūt maratonam, tāpēc neskaties pulkstenī un nedomā, ka tūlīt tas pulciņš priekšā varētu izrādīties kontrolpunkta ļaudis! Tie ir tikai atpūtnieki. Es gribu mesties jūrā. Saule brīžiem neizturami cepina. Vizualizēju, kā es finiša līniju šķērsojusi, nebremzējot ieskrienu jūrā un ar galvu pa priekšu ienirstu viļņos. Nē, diez vai. Vispirms es sabrukšu smiltīs. Ir taču vēl tik tālu jāskrien. Kad noskrieti 40 kilometri, esmu droša, ka tālumā redzamais bariņš ir kontrolpunkta iemītnieki un apmeklētāji. Vēl drusciņ, pavisam drusciņ, un tad būs pēdējais posms. Kontrolpunktā atkal atļaujos apstāties. Veipa kungs mani norāj, sacīdams, ka šoreiz man jāizdzer visa želeja, nevis puse jāizlej smiltīs. Vai es tā izdarīju? Pat neievēroju. Ina saka, ka līdz finišam vien 10.2 kilometri. Tas neesot daudz. Tiešām? Tas ir kā līdz mēnesim! Skrienu prom. Es to varu. Es varu noskriet 10 kilometrus un man nav jāsalēninās vēl vairāk. Turpinu skriet kripatiņu zem 6 minūtēm un izlemju, ka nav taču ko taupīt. Paātrināšos. Skrienu cik varu un jūtu, ka mans ķermenis protestē. Kilometrs uz 5:45, un es vairs nevaru paelpot. Diafragma savilkusies tādā kā sāpīgā akmenī un, šķiet, spiež uz augšu. Varu izdarīt vien seklas ieelpas, liekas, ka smoku. Nebūs ātrāk. Jāatgriežas pie 6 minūtēm. Tas ļauj elpot normālāk. Palikuši 6 kilometri.

Tas taču nav daudz, vienalga cik kilometru jau būtu aiz muguras. 5 kilometri – tas ir briesmīgi daudz. Rags tuvojas. Krasts palicis ļoti slīps, vai arī kājām ir apnicis slīpums un viņas protestē. Augšstilbi savilkti sāpīgos krampjos. 4 kilometri. Tiešām? Nupat taču bija seši! Galvā griežas cipari un, šķiet, ka finiša laiks varētu būt ap 4h 52min. Taču nezinu, grūtais niedru posms vēl priekšā. Esmu sasniegusi Ragu! Noskrieti 50 kilometri – 4 stundas 35 minūtes, vai paspēšu atlikušos noskriet tā, lai sanāk ātrāk nekā pērn? Kāds var izslēgt tos zobratiņus galvā – viņi traucē man skriet. Au! Kaut kas ieduras pēdas velvē un nekrīt nost. Nelīdz ne pēdas vilkšana, nedz purināšana. Jāapstājas un jāizvelk – kaut kāda zivs galva ar asakām iedūrusies. Fui! Pēdējais normālais kilometrs un sākas niedru posms. Pirms tā var tālumā redzēt finiša arku. Niedres, kas savā starpā intensīvi sačukstas, sausās, grimstošās smiltis, durstīga zāļu taciņa. Vai tiešām šis posms bija tik garš? Vesels kilometrs, idritvaikociņ! Esmu ārā un redzu finišu. Nu vairs tiešām nav ko taupīt – skrienu cik jaudas. Viss! 4h 50min30sek. Par 8 minūtēm ātrāk nekā pagājušogad. Man laikam pietiek. Saņemu apskāvienus un apsveikumus. Apsēžos un pļāpāju, pēkšņi vairs nespēju paspert ne soli – viss sāp un spēciņi galā. Jūrā es tomēr iemetos, kopā ar nule finišējušo Grāmatnieces kundzi, kā arī ar visām drēbēm un numuru. Kaut kā jāsaņemas aizvilkties līdz viesnīcai, pārģērbties un gatavoties apbalvošanas ceremonijai. Tas šķiet vēl grūtāk par tikko pievarēto skrējienu. Šis pēc sajūtām no tiesas bija mans maksimums. Nenoliedzami bija skaisti, un rezultāts mani apmierina. Vai tas būtu savādāks, ja sākumā līdz Kolkas ragam es neskrietu pilnā galvā kā tāda galīga nepraša? Vilks viņu zina, jau 3 gadus nevaru sadūšoties pamēģināt. Un vispār – man nepatīk mocīties, priekšroku dodu izklaidēm. Bija maķenīt par traku, lai šo varētu saukt par izklaidi, bet, ja es skrietu vēlreiz, tad tas būtu jādara vēl ātrāk un… fu, fu, fu. Man to nevajag. Uzvarētāja Līva finišējusi man neaizsniedzamā laikā. Otrā vieta, protams, ir jauki, bet milzīgais atpaliciens man liek izskatīties pēc nīkules. Man labpatiktos domāt, ka Līva ir kiborgs, kaut nē, pēc finiša medicīniskās palīdzības zonā redzēju viņas tulznas. Tomēr cilvēks. Un normāla skrējēja. Tādiem kā viņa jāpiedalās… hmm, smaids pa visu seju! Pārdūrusi savas 2 tradicionālās augusta mēneša tulznas, atskārstu pajautāt Līvai, kas darbojas ap savējām, vai viņa nevēlētos savas īpašās spējas likt lietā kādā 24 stundu čempionātā. Solījās padomāt. Var jau būt, ka neizvēlējos to piemērotāko mirkli, bet cik tad bieži man gadās viņu sastapt. Klāt apbalvošanas ceremonija, patīkams mirklis. Sieviešu trijnieks 53 kilometros ir akurāt tāds pats kā pērn. Arī vakars tik pat vēss. Viss ir forši, tikai vasara ir beigusies. Vai es būšu šeit arī nākošgad? Es nezinu, iespējams, ka esmu izskraidījusies pa šīm smiltīm pietiekami, bet varbūt tomēr ne. Varbūt tieši šeit ir īstā vieta, kur tvert pēdējos vasaras mirkļus, jo, ja tā labi padomā, man patiesībā nevajag ne kalnus, ne Kanārijas – vieta, kur jūtos vislabāk, tomēr ir un paliek šī burvīgā Kurzemes piekraste. Es te iederos.

REZ

AT T L U

I LVM čempionāta taku skriešanā skolu jauniešiem

Zēni U10 Dalībnieks

Meitenes U10 Skola

Skola

Rezultāts

Martins Stūrītis

Siguldas 1. pamatskola/ Siguldas Sporta skola

00:38:55

Annika Zālīte

Ulbrokas vidusskola

Leo Bilāns

Laurenču sākumskola/ Siguldas sporta skola