Studenti ne tikai mācās, bet arī nodarbojas ar zinātni Studentiem pietrūkst iespēju iepazīstināt ar savu darbu plašāku auditoriju

Studenti ne tikai mācās, bet arī nodarbojas ar zinātni

Šopavasar Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds laida klajā Latvijas Universitātes studentu zinātnisko rakstu krājumu “Homo et”. Ar krājuma sastādītāju Elīzu Dālderi un Latvijas Universitātes studentu zinātniskās konferences “Mundus et” projekta vadītāju Jēkabu Akermani sarunājas Māris Zanders.

Kāda bija krājuma tapšanas priekšvēsture?

Elīza Dāldere. Ideja par Latvijas Universitātes Studentu padomes organizētu studentu zinātnisko konferenci parādījās 2019.gada maijā, kad, ja atceraties, vispār bija aktīvas diskusijas par Latvijas Universitātes nākotni, par to, ka studentiem būtu vairāk jāiesaistās pētniecībā. Jāsaka, es pati savā studiju procesā sasaisti ar zinātni īsti neizjutu, lai gan es kā vēsturi studējošs cilvēks eju uz arhīviem, pētu dokumentus. Es tolaik darbojos arī Studentu padomē, un likās, ka studentus šajā aspektā vienojoša platforma varētu būt konference, kurā studenti var uzstāties ar referātiem, parādīt savu pētniecisko veikumu, saprast, ko vispār nozīmē piedalīties zinātniskā konferencē, ko nozīmē saņemt pirmo kritiku. Jo parasti ir tā, ka ir bakalaura un maģistra darbs, par kuru tev viedokli izsaka recenzents, un ar to arī viss beidzas. Visu šo manu un citu aktīvu studentu sajūtas rezultējās ar konferenci Homo et... 2019.gada 21.un 22.novembrī.

Ja plānos ir otra šāda konference, tad laikam jāsaprot, ka bijāt apmierināti ar pirmo?

Jēkabs Akermanis. Jā, un tas vedināja mani uzņemties otrās organizēšanu. Apmierināti bijām mēs paši, saņēmām arī atzinīgas atsauksmes. Elīza Dāldere. Pirmās konferences organizēšanā bija vairāki posmi.

Vispirms studenti iesūtīju savus pieteikumus– tādu bija vairāk par trīsdesmit. Uz konferenci varējām paņemt divdesmit.

Nepaņemtie neatbilda no kvalitātes viedokļa?

Elīza Dāldere. Mēs jau sākumposmā labi apzinājāmies, ka būtu ļoti noderīga pieteikumu izvērtēšanas komisija, un tika paveikts diezgan liels darbs, runājot ar docentiem, profesoriem un cilvēkiem zinātniskajos institūtos. Izdevās izveidot četras komisijas atbilstoši lielajiem tematiskajiem blokiem– humanitārās, dabas, eksaktās un sociālās zinātnes. Jēkabs Akermanis. Šāds izvērtēšanas modelis saglabāsies, arī organizējot otro konferenci.

Vai tēmas konferencē un krājumā kaut ko liecina arī par studentu zinātniskajām interesēm un aktivitāti kopumā? Piemēram, par tādu “modīgu” tēmu, kāds ir tā sauktais mākslīgais intelekts, neko neredzu.

Jēkabs Akermanis. Man gan šķiet, ka tēmu dažādība ir

pietiekama– vēsture, bioloģija, medicīna, arī citas. Atbilde uz jūsu jautājumu varētu būt saistīta ar to, ka tāda konference pērn bija pirmā un studenti nepaguva noreaģēt. Elīza Dāldere. Varētu piekrist Jēkaba skaidrojumam– pieteikšanās procesam bija atvēlēts mēnesis, un sagadījās, ka tas bija septembris, mācību gada sākums.

Cik vispār viegli ir studentam nodarboties ar pētniecību? Vai nav tā, ka jāsaņem pretī ieteikums “vispār paaudzies, tad varēsi pētīt”?

Elīza Dāldere. Es domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no tā, kurā virzienā cilvēks studē. Dabaszinātnēs un eksaktajās zinātnēs studenti ir vairāk integrēti dažādos pētniecības projektos, tostarp starptautiskajos. Šajās zinātnēs ir arī lielāka sasaiste ar konkrēto industriju, kas savukārt nozīmē lielākas iespējas izdomāt kādu inovatīvu produktu. Savukārt humanitārajās zinātnēs patiešām ir viedoklis, ka ir jāsasniedz doktorantūras līmenis, lai varētu nodarboties ar zinātni, tev vispirms ir jāuzraksta priekšzīmīgi labs maģistra darbs. Tomēr es gribētu arī piebilst, ka ne visi studenti ir pietiekami informēti par iespējām iesaistīties zinātnē. Piemēram, Latvijas Universitātes Studentu padome ik gadu organizē projektu konkursu, kas norisinās no februāra līdz septembrim, konkurss nozīmē iespēju lūgt finansiālu atbalstu savai pētnieciskajai darbībai, un jāatzīst, ka šādu projektu varētu būt vairāk. Iespējams, bremzējošs faktors ir tas, ka šiem projektiem ir nepieciešams līdzfinansējums vismaz 20% apmērā, tomēr– līdzfinansējums ir arī zīme tam, ka projekts patiešām tiks īstenots. Kopumā man šķiet, ka studentiem varbūt pietrūkst uzdrīkstēšanās. Viņiem liekas– vai tiešām es 21–22 gadu vecumā jau varu nodarboties ar zinātni? Jēkabs Akermanis. Papildus problēma varētu būt tā, ka studentiem pietrūkst arī iespēju iepazīstināt ar savu darbu plašāku auditoriju ārpus sava studiju kursa un fakultātes. Mums, vēsturniekiem, ir savi referātu lasījumi, līdzīgi ir, piemēram, Teoloģijas fakultātē, bet līdz šim ir pietrūcis kopējas platformas. Pērn aizsāktais konferences modelis domāts, lai šo nepilnību novērstu.