Orientējamies uz ilgtspējīgu attīstību, nevis vienreizēju uzrāvienu Aizvadītie mēneši devuši jaunu, vērtīgu pieredzi

Orientējamies uz

ilgtspējīgu attīstību, nevis vienreizēju uzrāvienu

Tas, ka augstākās izglītības joma – līdzīgi kā citas – pandēmijas dēļ nonāca iepriekš nepieredzētos darbības apstākļos, nenozīmē, ka neziņā ir jāsastingst. Ar Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku sarunājas Māris Zanders.

Sarunājoties 21. maijā, baidos, ka mēs īsti nevaram prognozēt, kādā formā Latvijas Universitāte strādās šoruden.

Jā, grūti prognozēt. Līdz šim piedzīvotais liecina, ka kādu laiku var iztikt arī on-line režīmā, mēs pat varam runāt par jaunu, vērtīgu pieredzi. Tiesa, saistībā ar tālmācību rodas daudz birokrātisku jautājumu, piemēram, akreditācija. Tomēr man liekas, ka universitātes jēga ir ne tikai noklausīties lekcijas video formā un atbildēt uz testiem– ir jābūt arī klātbūtnes, meistardarbnīcas efektam. Tāpēc es ceru, ka agri vai vēlu mēs varēsim atsākt darbu arī ierastajās formās. Pieļauju, ka pat agrāk nekā citās valstīs, jo epidēmija Latvijā ir noritējusi salīdzinoši maigāk.

Es tomēr vēlētos parunāt par citiem aspektiem, proti, nav jau tā, ka Latvijas Universitātē nekas vairs nenotiek un nenotiks, kamēr būs Covid-19. Kā saka, dzīve tāpēc neapstājas.

Neapstājas gan. Man šķiet būtiski atzīmēt, ka licenci saņēmušas trīs jaunas ar pedagoģiju saistītas studiju programmas, starp tām arī viena, kas tieši veltīta jauno tehnoloģiju vietai izglītībā. Pedagoģijai veltītās programmas mums ir ļoti nozīmīgas, jo bez labi sagatavotiem skolotājiem arī mūsu– augstskolas– darbs galu

galā ir apgrūtināts. Jāatzīst, ka šajā tēmu lokā ir gana daudz praktisku jautājumu, kas nav mūsu radīti, bet par kuriem mums jādomā, attīstot šīs pedagoģijas problēmas. Piemēram, pareizāka, iespējams, ir situācija, kad skolotājs māca vai nu bioloģiju, vai matemātiku– es improvizēju, protams–, bet reālajā dzīvē gadās situācijas, kad tad viņam kādā nelielākā skolā, tā teikt, pietrūkst stundu. Tātad jādomā par iespēju pedagogus gatavot arī tā, ka viņi vajadzības gadījumā var pasniegt vairākus priekšmetus. Tāpat mēs arī apzināmies, ka pastāv sena– kopš Pestalocija laikiem (smejas)– un cienījama pedagoģiskās teorijas tradīcija, kas ne vienmēr dedzīgi apsveic dažādus jaunievedumus pedagoģijā. Jāmeklē līdzsvars.

Jaunais mācību gads būs arī otrais ar sportu saistītām programmām, un es ceru, ka tās “aizies uz pilnu klapi”, jo šajā virzienā nāks klāt jaunas programmas, kas integrēs sporta zinātnē datorzinātnes, mediķus, biologus un ķīmiķus, jo sporta zinātnes fokusā sports ir ne tik daudz tas, kurš ātrāk noskries vai tālāk aizlēks, bet psiholoģiskie un fizioloģiskie aspekti.

Latvijas Universitāte ir viens no zinātnes un pētniecības centriem Latvijā. Pandēmijas kontekstā valdība deklarēja, ka piešķirs pētniecībai papildu naudu, ka vispār zinātne ir pelnījusi lielāku uzmanību.

Ja runa ir par atvēlētajiem pieciem miljoniem eiro, es esmu skeptisks. Tātad šī summa paredz desmit projektus, divos no tiem vēl ir apakšprojekti, īsi sakot, “padsmit” tēmas. Ar tā saukto kontaktbiržu starpniecību iecerēts, ka atbilstoši tēmai veidosies pētnieku konsorciji. Piemēram, sociālekonomisko seku novēršanas tēmai pievērsies konsorcijs vai epidēmijas monitorēšanas tēmai domāts konsorcijs un tā tālāk. Mēs runājam 21. maijā, un pētniekiem ir lielā ātrumā jāiesniedz savi priekšlikumi, kam pēc tam arī lielā ātrumā jāorganizē starptautiskais novērtējums. Un galu galā, tēlaini izsakoties, uz Ziemassvētkiem, pie

“Pedagoģijai veltītās programmas mums ir ļoti nozīmīgas, jo bez labi sagatavotiem skolotājiem arī mūsu – augstskolas – darbs galu galā ir apgrūtināts

svētku eglītes, zinātnieki pasniegs valdībai dāvanu– ko tad nu mēs par šo summu esam izpētījuši un ko varam ieteikt Covid-19 seku pārvarēšanai. Tā ir tāda vienreizēja naudas ieplūdināšana, kas vairāk atgādina PR akciju. Manuprāt, ir nepieciešamas ilgtspējīgas iestrādnes, nevis vienreizējs uzrāviens. Skaidrs, ka līdz Ziemassvētkiem nekādas vakcīnas vai zāļu nebūs. Turklāt, ja mēs runājam par sabiedrības veselības aspektu, tad paradoksālā kārtā mūsu veiksme– salīdzinoši neliels saslimušo skaits– nozīmē, ka ir diezgan grūti izdarīt korektus secinājumus.

Ja runājam par ilglaicīgu attīstību, tad tādi ir ieguldījumi infrastruktūrā. Cik saprotu, Latvijas Universitāte pēc Iepirkumu uzraudzības biroja atzinumiem var ar drošu sirdi turpināt Rakstu mājas projektu.

Te gan interesantais aspekts ir tāds, ka projektēšanas uzdevumu saskaņošanas procesā ar fakultātēm viena no galvenajām darbinieku vēlmēm bija, lai tikai, dievs nedod, nav par maz auditoriju un darba telpu, kurās sēdēt un runāties. Projektā ir paredzēts vairāk nekā 800 darba vietu un iespēja, ka namā vienlaikus var atrasties apmēram 4000 cilvēku. Jaunajā kontekstā tas viss, protams, izskatās ļoti interesanti (smejas). Tajā pašā laikā, es atkārtošos, gan jau dzīve turpināsies– studentu teātris būs, aerobikas nodarbības būs, gan jau sapratīsim arī, kā jēdzīgi apdzīvot Rakstu māju.

Jebkurā gadījumā mēs jau domājam par infrastruktūras tālāko attīstību– ja runājam par maija beigām– jūniju sākumu, beidzas konsultācijas ar mūsu starptautiskajiem partneriem. Es runāju par, lietosim nosacītus apzīmējumus, Veselības māju, Tehnoloģiju māju un Sporta centru. Ja tiešām Latvijas un Eiropas Savienības līmenī būs stimulējoši ieguldījumi, tad mēs varēsim parādīt šīs iestrādes, kurās jau ir visi nepieciešamie aprēķini. Mēs būsim gatavi.