Ir jāsaglabā akadēmiskā brīvība Zinātnes būtība ir tā, ka zinātnisko apgalvojumu kāds var apstrīdēt

Ir jāsaglabā akadēmiskā brīvība

SARS-CoV-2 izraisītā pandēmija, iespējams, mainījusi sabiedrības – gan Latvijā, gan citās valstīs – attieksmi pret zinātni un akadēmisko ekspertīzi. Jaunā situācija, kas, visticamāk, turpināsies vēl vismaz gadu, pētniekiem rada gan iespējas, gan riskus. Ar Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociēto profesori, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošo pētnieci Signi Mežinsku sarunājas Māris Zanders.

Manuprāt, eksperti– vienalga, epidemiologi, mikrobiologi vai imunologi– ir nonākuši nedaudz divdomīgā situācijā. No vienas puses, nu viņi stāv sabiedrības priekšā blakus valstu vadītājiem. Latvijā, ASV,

Lielbritānijā, uzskaitījumu var turpināt. Tas, protams, ceļ viņu prestižu. No otras puses, šādi viņi uzņemas daļēju atbildību par politisko lēmumu pieņemšanu.

Es skatījos vienā no Latvijas ziņu portāliem sarunu ar Ugu Dumpi (Latvijas Universitātes profesors, Veselības ministrijas galvenais infektologs– Red.), un sarunas laikā Dumpis uzsvēra, ka viņš nav tas, kurš pieņem

“Laba zinātnieka iezīme ir spēja apzināties savas ekspertīzes robežas un tās nepārkāpt

lēmumus, viņš ir tas, kurš informē. Bija acīmredzami, ka šī jaunā loma– būt politisko lēmumu ietekmētājam– viņam ir ļoti sarežģīta. Varētu teikt, ka ārsts ir profesionālisma arhetips, viņam šī profesionalitāte tradicionāli ir devusi autoritāti. Mēs ejam pie ārsta tāpēc, ka ārsts zina kaut ko tādu, ko mēs nezinām. Mēs gaidām ārsta padomu, un ārsts to arī dod, tomēr principā mums paliek izvēle klausīt šim padomam vai neklausīt. Tās ir, ja tā var teikt, individuālas attiecības starp mani un ārstu. Savukārt, ja mēs runājam par situācijām, kad ārsti nonāk politisku padomdevēju lomā, vēsturē mēs daudz tādu neredzam, turklāt daži piemēri ir ļoti slikti– atliek atcerēties par eigēniku...

Kā teiktu Mišels Fuko, zinātnieki iesaistījās biopolitikā.

Jā, un interesants jautājums ir, kas viņus vilināja. Jebkurā gadījumā šis piemērs beidzās ļoti slikti, ar Nirnbergas procesu, un ārsti, ja tā var teikt, dabūja pretī atbilstoši politiskās spēles noteikumiem.

Eigēnika ir tāds pavisam skarbs piemērs, es tik melni nedomāju.

Runa ir par to, vai ekspertu kopienai ir nepieciešamas kādas jaunas vadlīnijas tam, kā šo jauno padomdevēju lomu pildīt?

Ārsti ir uz sadarbību orientēta profesija, un tas nozīmē, ka viņi aktīvi sazinās, veido kopīgu viedokli, tāpēc nav jau tā, ka katrs eksperts individuāli dod kādus padomus. Cik es zinu, kaimiņos, Igaunijā, ir izveidota oficiāla komisija, kas nodarbojas tostarp ar jūsu minēto tēmu, tomēr es nedomāju, ka forma ir tik izšķiroša.

Es par šo tēmu sāku runāt, jo tikpat slikta ir situācija, ja eksperts nevēlas iesaistīties šādā padomu došanā, jo viņš grib nodarboties ar zinātni, nevis tērēt savu laiku intervijām. Un tad viņam pārmetīs, ka nav brīdinājis, nav skaidrojis.

Es ierosinātu mazliet nošķirt situācijas. Ja mēs runājam tieši par ārstiem, tad– kas ir ārsts? Tas ir cilvēks, kurš ir ieguvis lielu zināšanu apjomu, ieguvis kādas profesionālas privilēģijas, piemēram, izrakstīt medikamentus, un ir devis kādus solījumus. Kādus? Rūpēties par sava pacienta veselību. Ārsts nav solījis virzīt vai ietekmēt politisko procesu. Ja mēs runājam par padomu došanu politiķiem, tad tas drīzāk ir zinātnieku pienākums. Eiropas Savienības dokumentu līmenī tas, šķiet, formulēts kā informācijas sniegšana sabiedrībai, un politisko lēmumu pieņēmēji ir sabiedrība.

Parunāsim par zinātnieku – ekspertu – situāciju. Tātad ir sabiedrības aktīvs pieprasījums saņemt eksperta viedokli. Principā ekspertam būtu pašam, iespējams,

“Ja diskusija notiek pašu zinātnieku aprindās, tā ir viena situācija, savukārt, ja diskusijas gaitā zinātnieki tiek izstumti uz publiskās skatuves, tad gan ir zināma problēma

komfortablāk uzsvērt, ka viņš nevar izteikties par “visu tēmu”, jo viņš ir, teiksim, imunologs, bet ne virusologs. Tajā pašā laikā publika var teikt, lai viņš, atvainojiet, beidz te koķetēt, jo kaut ko taču viņš var pateikt par “visu tēmu”.

Problēmu es saprotu, jo mums Latvijā ir bijuši gadījumi, kad zinātnieki publiskajā telpā izsakās par jomu, kas nav viņu ekspertīzes ietvaros. Es domāju, ka laba zinātnieka iezīme ir spēja apzināties savas ekspertīzes robežas un tās nepārkāpt. Jā, tas ir profesionālās ētikas jautājums.

Un ja zvana žurnālists, lai prasītu “viedokli”?

Es domāju, ka ikviens zinātnieks pats vislabāk apzinās savas ekspertīzes robežas. Ja mēs runājam jautājumā iezīmētā praktiskas situācijas aspektā, tad tāpēc jau ir profesionālās asociācijas, kas apvieno konkrētus nozaru ekspertus. Te gan ļoti svarīgi ir saglabāt līdzsvaru, jo ekspertam ir tiesības palikt ārpus šādas profesionālās asociācijas, būt ar savu viedokli.

Tiesa, tikai ēnas puse tad ir tā, ka daudzbalsība rada iespaidu, ka eksperti paši nezina.

Te ir vairāki aspekti. Pirmkārt, atspēkojamības jēdziens (runa ir par

Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošā pētniece Signe Mežinska

zinātnes filozofa Karla Popera pagājušajā gadsimtā ieviestu jēdzienu– Red.) nekur nav pazudis– zinātnes būtība ir tā, ka zinātnisko apgalvojumu kāds var apstrīdēt. Otrkārt, ja diskusija notiek pašu zinātnieku aprindās, tā ir viena situācija, savukārt, ja diskusijas gaitā zinātnieki tiek izstumti uz publiskās skatuves, tad gan ir zināma problēma. Ja ir saspīlēta situācija, kāda tā ir šobrīd pandēmijas kontekstā, kad visi gaida “vienīgo patiesību”, kuras, iespējams, nemaz nav, tad– jā, zinātniskai diskusijai ir risks nonāk ārpus tai normālās vides. Zinātnieks– vai ārsts– šajā situācijā ir ļoti ievainojams.

Mums tātad ir sabiedrībā ļoti aktuāla tēma (pandēmija), par kuru notiek dzīva domu apmaiņa, un, protams, parādās arī murgainas teorijas, nejēdzīgi skaidrojumi, bīstamas rekomendācijas. Jautājums: vai un cik lielā mērā zinātniekam, ekspertam ir jāiesaistās aplamību atmaskošanā? Tas nav triviāls jautājums, jo vairumā gadījumu tas nozīmē, ka viņš pamet jūsu

“Nevar visu zinātni tagad pakļaut vienam tēmu lokam

pieminēto normālo, akadēmisko diskusiju vidi un dodas vārdu kaujās, kurās ir pavisam citi spēles noteikumi.

Zinātnieki ir ļoti dažādi, un iesaistīšanās (vai neiesaistīšanās) publiskā diskusijā, manuprāt, ir viņu brīva izvēle. Ir labi, ja zinātnieks to dara– it sevišķi, ja tas notiek prasmīgi–, tomēr man šķiet, ka pareizāk būtu formulēt nedaudz citādi. Zinātnieku kopienai būtu jāiesaistās, savukārt tas, kuram no pētniekiem konkrēti būtu jāiesaistās, paliktu viņu pašu ziņā. Protams, jautājums arī ir par platformu vai auditoriju, kur zinātnieks iesaistās diskusijā. Esmu nedaudz sekojusi līdzi dažiem, piemēram, tā saukto antivakcīnu adeptu forumiem, un es ļoti labi varu iedomāties, ka zinātniekam vispār nav saprotams šo indivīdu domāšanas veids, bet, ja zinātnieks tomēr uzraksta savu eksperta viedokli, viņš saņem pretī kaut ko tādu, ka rokas nolaižas. Tāpēc, manuprāt, būtu lietderīgi nodalīt auditorijas. Zinātniekiem ir vērts diskutēt, runāt ar lēmumu pieņēmējiem, un Latvijā, par laimi, lēmumu pieņēmēji paši prasa zinātnieku viedokli. Latvijas Zinātnes padome šobrīd, manuprāt, ļoti produktīvi sadarbojas ar valdību, lai būtu finansējums pētījumiem Covid-19 kontekstā. Man ir labs iespaids par šo procesu, bet tas ir konkrēts virziens– zinātnieku kopiena un lēmumu pieņēmēji. Vai zinātnieku kopienai ir jāiesaistās ikvienā diskusijā sociālajos tīklos? Diez vai.

Pieminējāt finansējumu pētniecības projektiem Covid-19 kontekstā. Vjačeslavs Kaščejevs dažkārt pašironiski saka, ka valdības piešķir milzīgus līdzekļus dažādiem ar fiziku saistītiem projektiem, jo savulaik fiziķu “produkts” kodolieroču formā ir atstājis uz politiķiem satriecošu un nezūdošu iespaidu. Vai nepastāv risks, ka tuvākajos gados būs kārdinājums pretendēt uz finansējumu pētījumam, kā saka, aiz matiem pievelkot, ka tas saistīts ar koronavīrusiem?

Eiropā bija interesants pavērsiens. Šķiet, runa bija par European Research Council (ERC). Tā ir organizācija, kas piešķir grantus modelī, kad problēmas, izpētes projektus piedāvā paši zinātnieki, atšķirībā no Horizon modeļa, kurā ir stingri noteiktas tēmas. Uz ERC tika izdarīts spiediens, lai tiktu izveidota tieši Covid-19 tēmām veltīta programma, tomēr ERC nolēma to nedarīt. Manuprāt, tas ir ļoti pareizi, jo nevar visu zinātni tagad pakļaut vienam tēmu lokam. Ja konkrētā valsts nolemj piešķirt līdzekļus šā koronavīrusa izpētei, tas ir labi, tomēr ir jāsaglabā akadēmiskā brīvība.

Es jau to neapšaubu, man jautājums bija par kaut ko citu – par pašdisciplīnu un pētnieka ētiku, uzdodot savu izpētes projektu par

“Ja Covid-19 gadījumā pasaulē, tostarp Latvijā, tiek pētījumos ieguldīta publiskā nauda, tad tam būtu jārezultējas ar to, ka potenciālās vakcīnas un medikamenti ir pieejami visiem

publiskās naudas piešķīruma vērtu kontekstā ar pandēmiju. Es jums varētu diezgan ātri izstāstīt, ko vēsturnieks...

(Smejas). Sapratu. Projekts “Vēstures avotu krāšana par Covid-19 pieredzi”. Jāatzīst, ka problēma nedaudz pastāv, bet tā nav jauna– tāda pastāv jau vairākus gadu desmitus. Proti, tas, kā pastāvošā zinātnes finansējuma sistēma ietekmē zinātnieku godaprātu. Zinātniekiem arī agrāk ir bijusi izšķiršanās starp naudas atrašanu viņus interesējošiem pētījumu virzieniem un savu ieceru pielāgošanu, piemēram, iekļaujot pieteikumos un publikācijās tā sauktos atslēgas vārdus, naudas piešķīrēju prioritātēm. Tāpat bija un būs problēma tā, kā pētnieki stāstīs medijos par šiem saviem projektiem. Pati esmu publiski vērsusi uzmanību uz to, ka nav īsti jēdzīgi, ja mēs mediju telpā teju vai katru jaunu ideju, kas radusies kādam studentam, interpretējam kā nozīmīgu jaunumu. Respektīvi, mums tiešām Latvijas zinātnē ir spēcīgi spēlētāji arī Covid-19 kontekstā, piemēram, pētnieki, kuri piedalās vakcīnas izstrādes procesā. Tomēr var gadīties, ka kādi mazāk nozīmīgi projekti, kas arī saņēmuši finansējumu, mēģinās sevi, kā saka, pasniegt kā ļoti nozīmīgus.

Cits akadēmiskās ētikas jautājums. Es tagad vulgarizēšu, bet mēs redzam, ka cilvēki visā pasaulē faktiski izdara spiedienu, steidzina pētniekus saistībā ar vakcīnu pret šo koronavīrusu. Tas provocē pētniekus, manuprāt, “pārlēkt” noteiktiem pētniecības procesa protokola posmiem.

Jā, par to ir milzīgas diskusijas. Piemēram, par to, vai atļaut iesaistīties veseliem brīvprātīgajiem, kurus inficēs ar šo koronavīrusu, lai pārbaudītu iespējamo vakcīnu. Normālā situācijā nekas tāds netiktu pieļauts. Tajā pašā laikā ir “pārlēkšanas”, kas ir normālas un varbūt pat nepieciešamas. Piemēram, parasti ētikas komisijas pētnieku pieteikumu izskata mēneša laikā, taču tagad, cik es zinu, ar pandēmijas tematiku saistītie pieteikumi tiek izskatīti paātrināti. Tas ir pareizi. Savukārt, ja mēs skatāmies uz medikamentu meklējumiem un jautājumu, vai Covid-19 ārstēšanā potenciāli lietojamam medikamentam nav cilvēkam bīstamas blaknes, tad– jā, tā ir liela atbildība, ja tiek saīsināts pētniecības process, kādu posmu izlaižot. Jo galu galā tam, ka šis process ir tik ilgs, ir objektīvs pamats. Vēl var pieminēt jautājumu par to, kurš vakcīnu izstrādās, kāda būs tās cena un pieejamība. Eiropas valdības par to ļoti aktīvi diskutē, un es ceru, ka tiks panākta vienošanās, lai vakcīna netiktu atstāta viena industrijas spēlētāja ziņā. ASV ir cits stāsts, bet Eiropā jau vairākus gadus ir notikušas diskusijas par to, lai medikamentu izstrādes process būtu jēdzīgi sasaistīts ar medikamentu pieejamību, un, manuprāt, tagad ir

“Labs jautājums, vai mums izdosies šo krīzē uz laiku radušos mediķu darba novērtējumu saglabāt arī ilgtermiņā

īstais brīdis, lai valdību līmenī tiktu demonstrēta politiskā griba to reāli nodrošināt. Ir vēl cita tēma, kuras risināšanai šim vajadzētu būt īstajam laikam. Proti, jau gadiem tiek runāts par to, vai pietiekami tiek novērtēts publiskās naudas ieguldījums jaunu medikamentu izstrādē. Piemēram, universitātes veic pētījumus, industrija pēc tam tos pārpērk, attīsta, bet arī aizmirst par to, kas ieguldīts no publiskās naudas aspekta. Ja Covid-19 gadījumā pasaulē, tostarp Latvijā, tiek pētījumos ieguldīta publiskā nauda, tad tam būtu jārezultējas ar to, ka potenciālās vakcīnas un medikamenti ir pieejami visiem.

Kad vienojāmies par interviju, teicu, ka mēs varētu parunāt par to, kā mainījusies sabiedrības attieksme pret mediķiem. Cilvēki dažādās valstīs rīko kolektīvu aplaudēšanu, velta dziesmas, dzejoļus, vāc naudu mediķiem, respektīvi, mediķa statuss ļoti īsā laikā it kā ir ārkārtīgi paaugstinājies. Tomēr tad es padomāju, vai tiešām ir par ko runāt, vai tiešām ir notikušas reālas izmaiņas, jo vai tikai nav tā, ka mēs ne tik daudz esam sākuši augstāk novērtēt mediķus, cik bijām (un joprojām esam) nobijušies par savu veselību un dzīvību.

Tas tiešām ir labs jautājums, vai mums izdosies šo krīzē uz laiku radušos mediķu darba novērtējumu saglabāt arī ilgtermiņā. Plašākas sabiedrības attiecībās ar mediķiem problēmas ir veidojušās jau ilgākā periodā. Viena no šīm problēmām, piemēram, ir mediķa darba, ja tā var formulēt, juridiskošana. Proti, ārsts baidās, vai pret viņu nebūs juridiska vēršanās, ja kaut kas neizdosies, kā plānots, un pat ja tā nebūs viņa vaina. Nedomāju, ka viena krīze– šajā gadījumā Covid-19 – te kaut ko būtiski mainīs. Taču es neesmu tik pesimistiska, jo starp pirmā kursa studentiem, kurus es sastopu, bija un ir cilvēki, kuri vēlas kļūt par mediķiem ideālistisku apsvērumu vadīti, lai glābtu cilvēkus.

Cilvēktiesības

ir spēkā arī ārkārtējā situācijā

Pandēmijas kontekstā noteiktie ierobežojumi, tostarp Rietumu demokrātijās, raisa juridiska rakstura jautājumus, kas interesanti gan akadēmiskā, gan ikdienas prakšu līmenī. Ar Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docenti, tiesību doktori Elīnu Grigori-Bāru sarunājas Māris Zanders.

No vienas puses, neviens, protams, nevarēja prognozēt pandēmiju, tomēr, no otras puses, tas nav iemesls, lai nepamanītu, ka vismaz sākuma posmā daudzās valstīs bija novērojama vai nu apzināta, vai neapzināta mīņāšanās, definējot jauno dzīves regulējumu. Piemēram, bija valstis, tostarp Eiropā, kas vairījās izsludināt ārkārtējo situāciju, jo tas nozīmētu vēlēšanu atlikšanu, kas šajās valstīs pie varas esošajām grupām acīmredzot nešķita izdevīgi. Izskanēja minējumi, ka manipulācijas ar regulējuma definēšanu saistītas ar nevēlēšanos iedarbināt “force majeure” režīmu subjektu ekonomiskajās attiecībās. Parādījās tādas dīvainas konstrukcijas kā “apmaksātas brīvdienas” Krievijā. Tas rada jautājumu, vai juridisko jēdzienu klāsts ir izrādījies pietiekams.

Latvijā principā divi lielie jēdzieni ir “ārkārtas stāvoklis” un “izņēmuma stāvoklis”. Izņēmuma stāvoklis vairāk saistīts ar politisku situāciju, piemēram, ja draud izcelties iekšēji nemieri, kas apdraud demokrātiju. Savukārt ārkārtas stāvoklis ietver sevī plašāku iespējamo situāciju loku, tostarp epidemioloģiskos pasākumus.

Tātad Latvijas gadījumā juridisko instrumentu izvēle ir pietiekama?

Es teiktu, ka lielā mērā– jā, vienīgi piebilstot, ka šobrīd tomēr būtu

nepieciešama diskusija par Satversmes 81. pantu. Manuprāt, īpašos gadījumos šis pants būtu nepieciešams. Kopumā ietvars mums ir izveidots, tas ir pilnīgi pietiekams. Tajā, protams, ietilpst 2013.gadā pieņemtais likums Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli, un šis likums jau paredz valdības plašākas iespējas rīkoties operatīvi.

Vai šis ietvars būtu papildināms, ja mēs labi apzināmies, ka pandēmijas izraisītā jaunā situācija nebeigsies tuvāko mēnešu laikā?

Ārkārtējās situācijas jēdziena būtība ir tā, ka tā nevar būt pastāvīga. Tāpēc likumā arī noteikts, ka valdība to drīkst izsludināt uz termiņu, kas nav garāks par trim mēnešiem. Ja ārkārtējais kļūst par “normālu”, tad rodas jautājums, vai nav jāmaina tiesiskā iekārta, un vēlams, lai par šādu jautājumu lemj parlaments, kuram ir plašāka leģitimitāte, salīdzinot ar valdību. Te svarīgi saprast: ja runa ir par brīvību tālāku ierobežošanu, tad par to ir jālemj pašiem pilsoņiem, ar savu priekšstāvju starpniecību, to nevar darīt valdība.

Es negribētu tagad aizklīst līdz Tomasam Hobsam un citiem kungiem, tomēr es gribētu saprast: ja es esmu

“Ko vispār nozīmē “eksperts”? Vai mēs varam teikt, ka ir kāda zinātnes joma, kurā ir jau noskaidrota absolūtā patiesība? Pilnīgā un galīgā atbilde?

ievēlējis priekšstāvi, tad principā, pats to neapzinoties, es viņam esmu pamanījies arī deleģēt tiesības ierobežot manu brīvību?

Jā. Pastarpināti. Jūs noteikti zināt argumentus par labu pārstāvniecības institūcijai, salīdzinot ar situāciju, kad katrs, kā saka, lemj pats par sevi. Pārstāvniecības situācijas gadījumā, protams, arī ir savi trūkumi, tomēr tiek uzskatīts, ka tā salīdzinoši labāk nodrošina saprātīgu lēmumu pieņemšanu.

Indivīda un sabiedrības tiesību sadursmes jautājums. Tas skanēs, kā saka, melni, tomēr kopumā es varu iedomāties iesniegumus tiesā par to, ka varas noteiktie ierobežojumi ir lieguši man piekļuvi man nepieciešamajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, ir pārkāptas manas tiesības uz dzīvību.

Jā, tāda iespēja pastāv. Tur jau tā lieta, ka arī ārkārtas stāvokļa situācijā cilvēktiesības nav atceltas. To var vērtēt dažādi– kā kaut ko brīnišķīgu vai tieši otrādi, bet tas nemaina lietas būtību. Tāpēc valdības un parlamenta pienākums ir izvērtēt, vai visi ierobežojumi ir nepieciešami, varbūt ir citi, maigāki, instrumenti, kā sasniegt mērķi. Ārkārtas stāvokļa režīmā saglabājas iespēja arī vērsties administratīvajā tiesā gan par iestādes faktisko rīcību, gan apstrīdēt administratīvos aktus. Tāpat var vērsties Satversmes tiesā, piemēram, par Saeimas noteiktiem ierobežojumiem. Pamatideja saglabājas: tiesības netiek atceltas. Tāpēc es ceru, ka, pieņemot lēmumus, valdība apsver arī alternatīvos variantus un, ja vajadzēs, spēs vēlāk Satversmes tiesā argumentēt, ka pieņemtie lēmumi ir bijuši labākais risinājums.

Domas gaitai izsekoju, bet gribu piebilst, ka daudzās valstīs parādās situācija, kas, iespējams, nav juridisks jautājums. Proti, vara savos lēmumos atsaucas uz ekspertu viedokli, lai gan skaidrs, ka par ekspertiem neviens vispār nav balsojis.

Iespējams, nereti aiz ekspertiem mēģina slēpties, lai mazinātu savu atbildību. Jo– ko vispār nozīmē “eksperts”? Vai mēs varam teikt, ka ir kāda zinātnes joma, kurā ir jau noskaidrota absolūtā patiesība? Pilnīgā un galīgā atbilde? Tāpēc tie, kuri pieņem lēmumu, var vērtēt, kuram ekspertam uzticēties, kuram– ne, tomēr atbildība vienalga būs lēmuma pieņēmējam. Jo galu galā tas vienalga ir politisks lēmums: kas mums ir svarīgāka– sabiedrības veselība vai indivīda brīvība?

Kas notiek, ja skatāmies juridiskās zinātnes aspektā, šausmīgajās situācijās, kad mediķim ir jāizšķiras, kuru pacientu mēģināt tomēr glābt un kuru ne?

Nesen kādā konstitucionālajām tiesībām veltītā blogā Vācijā tika aprakstīta diskusija par jūsu ieskicēto problēmu. Viena ideja ir tāda, ka mediķi var atbrīvot no atbildības tad, ja ir valdības pieņemti priekšraksti par to, kā rīkoties šādās situācijās. Tāpat runa ir par to, vai ir vispār tādi kritēriji, pēc kuriem varētu cilvēkus šķirot, un vācu juristi pauda bažas, ka cilvēka vecums nedrīkstētu būt vienīgais kritērijs. Mēs nedrīkstam pieņemt, ka cilvēks, kurš kļuvis vecs, ir kaut kādā ziņā nevērtīgāks par gados jaunāku. Tāpēc vācu juristu ieteikums bija vispārīgais apsvērums par to, kuram ir lielākas iespējas izdzīvot. Jā, ir jau bijuši gadījumi, piemēram, kāda garu mūžu nodzīvojusi kundze Nīderlandē, kad cilvēki paši atsakās no “pieslēgšanas” pie aparatūras par labu citiem, bet tas var būt tikai individuāls lēmums.

Diskusijās par to, kā dzīvot posmā līdz vakcīnai, viens no biežāk minētajiem instrumentiem ir pilsoņu tālruņos lejuplādējama lietotne, kas palīdz izsekot viņu gaitām un kontaktiem. Varianti ir dažādi, tomēr kopīgais ir tas, ka instruments ir derīgs tikai tad, ja to lieto lielākā daļa pilsoņu, vismaz 60 procenti. Un tagad iedomāsimies situāciju, kad es un man līdzīgi ērmi kaut kādu iemeslu dēļ atsakās lejuplādēt, un tāpēc instruments nav jēdzīgi lietojams.

Respektīvi, jautājums ir par to, vai sabiedrības interešu vārdā var jūs piespiest... Manuprāt, nevar būt tā, ka vienkārši tiek deklarētas sabiedrības intereses un to vārdā darīts viss, kas ienāk prātā. Te ir tā pati situācija, par kuru jau runājām. Pirmkārt, lēmumu pieņēmējiem ir jāpierāda, ka šāds izsekošanas instruments vispār ir efektīvs līdzeklis un nav citu līdzvērtīgu instrumentu. Otrkārt, ir jābūt garantijai, ka tiek ievākta tikai tā informācija, kas nepieciešama, lai sasniegtu mērķi– sabiedrības veselība, un nekāda lieka informācija. Jebkurā gadījumā jāsāk būtu ar aicinājumu labprātīgi kaut ko darīt– konkrēti lejuplādēt lietotni, nevis piespiest. Starp citu, šis princips parādās arī Epidemioloģiskās drošības likumā– tikai tad, ja cilvēks pats neizolējas, pats neievēro noteikumus, ir piespiedu izolācija.

Ir valstis, kurās ir pamats aizdomām, ka, deklarējot nepieciešamību pasargāt sabiedrību no dezinformācijas Covid-19 kontekstā, patiesībā notiek izteikšanās brīvības ierobežošana. Latvijā šādām bažām, manuprāt, pamata nav. Tomēr ir pilnīgi leģitīms jautājums: varbūt tiešām ir jāierobežo tiesības paust pilnīgas blēņas, kas galu galā kaitē citiem cilvēkiem, kuri, piemēram, sāk lietot bīstamas “ārstēšanās” metodes.

“Mēs nedrīkstam pieņemt, ka cilvēks, kurš kļuvis vecs, ir kaut kādā ziņā nevērtīgāks par gados jaunāku

Tas ir jautājums par brīvības robežām. Mums tiesiskā sistēma ir balstīta principā, ka ir jāatļauj cilvēkam būt muļķim, ir jāatļauj kaitēt sev. Valstij ir jāiejaucas tikai tad, kad kaitējums rodas citiem, sabiedrībai. Ja cilvēks grib izteikties, sludinot, ka Covid-19 var ārstēt ar sauļošanos, nu, lai viņš sludina. Un, ja kāds grib to klausīties, lai viņš klausās. Valstij drīzāk būtu jāuzņemas patiesas informācijas nodrošināšana un izplatīšana. Un, atkal, tas ir paša indivīda ziņā, vai viņš šo patieso informāciju ņem vai neņem vērā.

Šis nu ir tāds ideāls modelis, kas paļaujas uz cilvēku veselo saprātu, kas savukārt...

Ir utopija, jā? (Smejas.) Redzat, ja nepatiesas informācijas dēļ rodas zaudējumi, var celt civiltiesisko prasību, var uzlikt administratīvo sodu, un dažkārt tas var beigties ar kriminālatbildību. Ja ir radies kaitējums.

Paklau, ja cilvēks ar divdesmit tūkstošiem sekotāju sociālajos tīklos regulāri apgalvo, ka nekāda koronavīrusa vispār nav, un viņa sekotāju tūkstoši tāpēc neievēro valsts noteiktos ierobežojumus, tad mēs varam nonākt pie populācijas samazināšanās. Vai tad tas nav reāls kaitējums?

Jā, bet tad mums būtu jāpierāda, ka tie tūkstoši ir tā rīkojušies tieši hipotētiskā koronavīrusa noliedzēja izteikumu iespaidā. Jā, varbūt viņi ir salasījušies šādus izteikumus, bet varbūt viņiem vienkārši ir cita vērtību sistēma, kurā svarīgāka par savu un citu cilvēku veselību ir, teiksim, iespēja nopelnīt.

“Vērtību sistēma” ir juridisks jēdziens? Manā vērtību sistēmā varbūt cilvēku dzīves bioloģiskā sadaļa ir pakārtota, teiksim, maniem reliģiskajiem uzskatiem. Un tālāk?

Konstitucionālo tiesību dogmatikā pamatprincips ir tāds, ka ir vērtību skala, vērtību katalogs. Gan starptautiskajās, gan cilvēktiesībās ir šis vērtību katalogs– vienlīdzība, tiesības uz dzīvību, uz taisnīgu tiesu utt. Mēs pieņemam, ka šādas vērtības ir visiem kopīgas un ka valsts tās garantē ar savu piespiedu aparātu. Mēs esam uzticējuši valstij šīs vērtības īstenot. Tas nozīmē, ka ir jānodrošina dzīvība, lai šīs tiesības uz dzīvību vispār varētu baudīt. Un, ja kāds iebilst pret šo kārtību, tad būtībā viņš iebilst pret mūsu kopīgi izveidoto valsti. Tad parādās klasiskais Sokrata ieteikums– vai nu maini valsti, vai pārcelies citur.

Ja cilvēks dodas Lieldienās uz baznīcu par spīti aicinājumam to nedarīt un skūpsta svētbildi, tad viņš īsteno savu brīvību...

Bet vai viņš neapdraud citu cilvēku brīvību?

Sapratu. Virzāmies tālāk. Skaidrs, ka agri vai vēlu sāksies marta sākumā

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docente, tiesību doktore Elīna Grigore-Bāra

noteikto ierobežojumu atcelšana. Vai mēs juridiski vispār varam apskatīt situācijas, kad kāds ierobežojums ir atcelts, cilvēks aiziet uz Universitāti, kur arī viss it kā ir izdarīts pareizi no drošības protokola viedokļa, un tomēr saslimst.

Respektīvi, ja man kāds lekcijā uzšķauda, vai vainīga ir valdība un Saeima vai Universitāte? Vai šķaudītājs? Juridiski būs svarīgi pierādīt cēloņsakarību ķēdi. Ja valsts būs definējusi, ka inficēts cilvēks nedrīkst apmeklēt publiskas vietas, tomēr viņš būs atnācis uz lekciju, tad pilnīgi noteikti vainīgs būs šis cilvēks. Ja šis iztēlotais cilvēks būs bijis asimptomātiskais inficētais vai ja viņam nebūs bijis juridiski liegts apmeklēt publisku vietu, tad hipotētiski atbildība varētu gulties pat ne uz Universitāti, bet uz valsti, jo šādu situāciju varētu interpretēt tā, ka valsts nav izvērtējusi visus riskus un noteikusi tādu regulējumu, kas garantē cilvēku drošību. Tikai jāņem vērā, ka mūsu sistēma nav tāda kā

“Parādās klasiskais Sokrata ieteikums – vai nu maini valsti, vai pārcelies citur

ASV, kur var iesūdzēt valsti un saņemt kompensācijā miljonus.

Es pat vairāk gribētu saprast– vai juridiski ir situācija, kurā neviens nav atbildīgs? Protams, ja neskaita pirmo, kad cilvēks pārkāpj karantīnu. Vai juridiskajā valodā ir tulkojums dziļdomīgajam izteicienam angļu valodā “shit happens”?

Tāda situācija arī ir iespējama. Piemēram, ja mums nav personas, kas apzināti pārkāpusi kādus noteikumus vai kļūdījusies tādā izpratnē, ka pārkāpusi kādus noteikumus. Cik juridiski saturīgs ir vārdu savienojums “valsts rekomendē”? Ko nozīmē “rekomendē”? Iznāks augustā premjers publikas priekšā un teiks: valdība nerekomendē braukt uz Ķīnu. Daļa populācijas nesapratīs – aizliegts it kā nav, bet ko nozīmē “nerekomendē”?

Valsts var izdot vispārīgus regulējumus. Likums ir vispārīgs, tas attiecas uz visiem. Tas nozīmē, ka šī rekomendācijas ir vispārīgas. Teorētiski tas atstāj iespēju katram cilvēkam izvērtēt– varbūt viņa gadījums ir īpašs, ir kaut kādi papildu specifiski apstākļi, un tāpēc uz to šīs rekomendācijas neattiecas. Rekomendācijas tātad ir forma, kas tiek lietota, lai valsts noteiktie ierobežojumi būtu elastīgāki, lai, ja tā var teikt, neierobežotu visiem visu. Valsts ar rekomendāciju palīdzību parāda vienu no ceļiem, kā aiziet uz mērķi, bet var gadīties, ka cilvēks izlemj sasniegt to pašu mērķi, izvēloties citu formu, citu ceļu. Ja viņš tādu neatrod, tā ir viņa paša atbildība.