Iepazīstot pagātni, mēs labāk saprotam paši sevi Ļoti interesanti, cik lielu lomu Latvijā vēl padomju gados spēlē vācu teoloģija

Pirmā, “plakanā” atbilde skanētu: lai vispār mūsdienās zinātu, kas ir bijis agrāk. Es šobrīd rakstu par Bībeles pētniecību Latvijā, un es arī mēģinu pietuvināties padomju laikam, saprast, kas tur īsti notika. Skatoties uz to, ko un kā viņi ir darījuši tolaik, es gribētu teikt, ka es labāk saprotu arī to, kas mēs paši esam. Mēs, iespējams, šādā kontekstā labāk saprotam, kādi cēloņi ir kādai spriedzei mūsu šodienas diskursā. Man ir ļoti interesanti redzēt, cik ļoti lielu lomu vēl šajos padomju gados Latvijā spēlē vācu teoloģija. Es to nebiju gaidījusi, es biju pārsteigta! Ja mēs skatāmies Nikolaju Plāti un arī tos citus, kuri padomju gados rakstīja šādus kompendijus garīdznieku izglītošanai, mēs redzam, ka viņi faktiski lasīja tikai vācu valodā. Protams, viens no galvenajiem avotiem viņiem bija pirmskara teoloģija, tas, ko viņi bija piedzīvojuši pirmskara Teoloģijas fakultātē, un, starp citu, var redzēt, cik ilgi vēl šī pirmskara akadēmiskā teoloģija ir dzīvojusi arī pēc Teoloģijas fakultātes slēgšanas. Tad ir avoti– teksti, kas pilnīgā “randomā” ir nonākuši līdz viņiem no Dzelzs priekškara otras puses. Man bija iespēja paskatīties Paula Žibeikas, viena no tolaik visvairāk rakstošajiem teologiem, bibliotēku. Faktiski visas grāmatas, daiļliteratūru ieskaitot, vācu valodā, un mani pilnīgi satrieca kāds vācu autora darbs par Bībeles pētniecību– pārrakstīts ar roku! Šie autori veidoja savu teoloģiju, cenšoties turpināt to, kas bija sācies pirms kara, un man iešāvās prātā, vai tas ir pareizi, ka mēs pilnīgi neko neņemam no šiem teologiem, kuri strādāja padomju laikā. Ir mainījušies akadēmiskie standarti, un ir izveidojies lūzums.

Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds šopavasar izdeva Nikolaja Plātes grāmatu “Kompendijs dogmatikā”, šādi atjaunojot Latvijas neatkarības pirmajā posmā aizsākto Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātnisko rakstu krājumu sēriju “Studia Theologica”. Ar Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāni, profesori, Dr. theol. Daci Balodi sarunājas Māris Zanders.

Iepazīstot pagātni, mēs labāk saprotam paši sevi

Domāju, ka ikvienā zinātnes sfērā ir novērojama informācijas inflācija – tekstu skaits nemitīgi palielinās, tas kļūst grūti aptverams. Man nav grūti iedomāties kādu vēstures studenta vai interesenta neizpratni, saņemot uzaicinājumu lasīt, piemēram, Edvarda Gibona tekstus par Romas vēsturi– kopš 18. gadsimta tik daudz šajā jomā izpētīts un uzrakstīts jauna – kāda jēga lasīt Gibonu?! Kāpēc lasīt pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākuma teologu?

Foto: Helmuts Bauers

Varbūt objektīvi?

Jā, protams, un es jau arī nesaku, ka mums tādā pašā veidā ir jāturpina. Tajā pašā laikā es lasu Nikolaju Plāti, es viņa rakstīto uzsūcu un redzu arī to, ka viņš ir veidojis daudzus citus savas dzīves laikā. Ja mēs runājam par šo pagātni un to, kāda nozīme tās lasīšanai ir mūsdienās, tad es

atkārtošos, sakot, ka šie darbi ir zināmā mērā spogulis. Ja mēs skatāmies Bībeles pētniecību Latvijā, tad mēs redzam kaut ko līdzīgu pašreizējai situācijai arī pirmskara Latvijā, kad “universitātes teoloģija” daudziem garīdzniekiem šķiet pārāk liberāla. Tieši tas pats tagad. Jāsaka, virsroku parasti gūst konservatīvās līnijas, kas savukārt vedina nelielās liberāļu grupiņas kļūt vēl liberālākas... Bet tā jau ir cita tēma.

Tātad mēs publicējam šos agrāko laiku Latvijas teologu darbus, līdz ar to vai mēs varam arī runāt par kaut ko līdzīgu Latvijas “skolai” teoloģijā? Labi, “skolas” jēdziens laikam būs pārāk ambiciozs, mainīšu to uz “īpatnumu”. Varbūt teoloģijā vispār ir aplami runāt par “skolām”?

Nav aplami. Piemēram, ir Tībingenes skola, savukārt Latvijas gadījumā es aicinātu neaizmirst to, kādas vispār mums ir bijušas iespējas kaut ko tādu veidot; tas pulciņš ir ļoti mazs! Teoloģiskās telpas nelielums ir jūtams uz katra soļa. Un tomēr! Jo īpaši skatoties uz šiem padomju laikā tapušajiem tekstiem, kas, protams, nav radīti, lai akadēmiski diskutētu, tie domāti, lai izglītotu, ir nomanāma– es gribētu to tā saukt– teoloģiskā izjūta, kas ir specifiska mūsu kultūrtelpai. Es jau ieminējos par diskusiju starp liberālo un konservatīvo līniju, un Nikolajs Plāte arī tajā iesaistījās un attiecībā uz Bībeles autoritāti pauda visnotaļ konservatīvus viedokļus. Konservatīvais virziens iezīmējas ar to, cik ļoti aizstāv patiesības nemainību un Bībeles autoritāti.

Manuprāt, padomju okupācijas apstākļos tā bija arī saprotama pretreakcija.

Tieši tā. Bet es turpināšu domu. Un tad otrā pusē ir liberāļi, kuri, varētu tā domāt, aizstāv tādu ļoti racionālu pieeju. Tomēr, ja mēs uzmanīgāk paskatāmies, mēs redzam: gan vieni, gan otri ļoti līdzīgi skatās uz Svētajiem Rakstiem. Liberāļi ņem ļoti nopietni kritisko pētniecību, kritiskās pētniecības rezultātus, tomēr, kad viņi interpretē katru atsevišķo tekstu, tur ir tikpat daudz– es atļaušot tā teikt– dievbijības, tikpat daudz dedzības, cik konservatīvajiem. To var vērtēt dažādi, bet teoloģija Latvijā vienmēr ir bijusi vairāk, kā vācieši saka, “no vēdera”, no sajūtām, mazāk izrietoša no labi filozofiski pamatotiem argumentiem. Tā ir tāda... nedaudz sentimentāla. Turklāt visos laikos.

“To var vērtēt dažādi, bet teoloģija Latvijā vienmēr ir bijusi vairāk, kā vācieši saka, “no vēdera”, no sajūtām, mazāk izrietoša no labi filozofiski pamatotiem argumentiem

Jūsu tālākajos plānos sērijā ir Roberta Akmentiņa darbs par rakstnieka Augusta Saulieša pasaules uzskatu.

Jā, tā ir viņa teoloģijas doktora disertācija. Tādu vispār padomju laikā bija divas.

“Daudz” gan.

Jums jāsaprot, ka nebija jau iespēju, un, ja mēs skatāmies, ko cilvēki darīja tolaik Teoloģijas seminārā, tad mēs varam teikt, ka viņi, būdami izstumti no akadēmiskās vides, mēģināja veidot savu akadēmisko vidi. Tāpēc šādi darbi ir laikmeta liecības.

Lasīju šo Nikolaja Plātes darbu, un kā jau dogmatikai veltītam tekstam raksturīgi te ir skaidra struktūra. Un tad man ienāca prātā, ka šī struktūra nemainās, jautājumu kopums, uz kuriem mēs meklējam atbildes, arī nemainās, bet varbūt jums ir kāds subjektīvs iespaids par to, kādi jautājumi no šā kopuma interesē tos, kas dažādos gados nāk studēt uz Teoloģijas fakultāti? Varbūt ir pamanāmas kādas izmaiņas?

Redzat, kad mēs nodarbojamies ar sistemātisko teoloģiju, tad ir arī tādi jautājumi, par kuriem pats students nav iepriekš aizdomājies, un mēs viņu uzvedinām pašam jautāt. Manuprāt, tas vispār ir viens no izglītības uzdevumiem– ne tikai atbildēt uz tiem jautājumiem, kas cilvēkam jau ir, bet paplašināt viņa redzesloku, paplašināt jautājumu horizontu. Studentu kopums savukārt ir tik dažāds... Piemēram, ir liela atšķirība, vai cilvēks jau ir, kā saka, līdz ausīm iekšā kādā tradīcijā, kādā draudzē, vai arī atnāk students bez šāda konteksta. Tomēr var teikt: jā, izmaiņas ir pamanāmas. Kaut tādā aspektā, ka mainās izpratne par to, kas vispār ir zināšanas. Es negribu teikt “ne jā, ne nē” par to, bet mēs redzam, ka mūsdienās izpratni par to, kas ir zināšanas, ļoti ietekmē tehnoloģijas, kas ir cilvēka rīcībā. Vienmēr var taču “ieguglēt”... Ja runājam par teoloģiskajiem jautājumiem, tad atbilde ir tāda, ka šie jautājumi ir kļuvuši daudzkrāsaināki, dažādāki. Kad es sāku studēt 1992.gadā, tātad drīz pēc Teoloģijas fakultātes atjaunošanas, mēs pārsvarā bijām luterāņi, un lielākā daļa no mums studēja, lai kļūtu par mācītājiem. Tad vienā brīdī parādījās katoļu grupiņa, tomēr kopumā sastāvs joprojām bija diezgan monolīts. Savukārt tagad vienu interesē ekoteoloģija, citu– harismātiskās draudzes, vēl citu– Tālo Austrumu reliģijas. Un tā tālāk.

To es kā fakultātes tekstu lasītājs un rīkoto priekšlasījumu klausītājs internetā esmu pamanījis, un man ir pretrunīga attieksme pret šo daudzkrāsainību. Brīžiem liekas, ka tikpat labi tas varētu būt reliģijas vēsturnieku vai sociālantropologu “tusiņš”.

(Smejas.) Es tomēr uzsvēršu kādu šīs daudzkrāsainības, manuprāt, plusu. Šādā dažādībā tu nevari “izbraukt” ar vienkāršām, vieglām atbildēm. Jautājošo puse ir prasīgāka, un man tas patīk.