Foto: Helmuts Bauers
Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds šopavasar izdeva Nikolaja Plātes grāmatu “Kompendijs dogmatikā”, šādi atjaunojot Latvijas neatkarības pirmajā posmā aizsākto Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātnisko rakstu krājumu sēriju “Studia Theologica”. Ar Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāni, profesori, Dr. theol. Daci Balodi sarunājas Māris Zanders.
Iepazīstot pagātni, mēs labāk saprotam paši sevi
D
omāju, ka ikvienā zinātnes sfērā ir novērojama informācijas inflācija – tekstu skaits nemitīgi palielinās, tas kļūst grūti aptverams. Man nav grūti iedomāties kādu vēstures studenta vai interesenta neizpratni, saņemot uzaicinājumu lasīt, piemēram, Edvarda Gibona tekstus par Romas vēsturi – kopš 18. gadsimta tik daudz šajā jomā izpētīts un uzrakstīts jauna – kāda jēga lasīt Gibonu?! Kāpēc lasīt pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākuma teologu? Pirmā, “plakanā” atbilde skanētu: lai vispār mūsdienās zinātu, kas ir bijis agrāk. Es šobrīd rakstu par Bībeles pētniecību Latvijā, un es arī mēģinu pietuvināties padomju laikam, saprast, kas tur īsti notika. Skatoties uz to, ko un kā viņi ir darījuši tolaik, es gribētu teikt, ka es labāk
20
saprotu arī to, kas mēs paši esam. Mēs, iespējams, šādā kontekstā labāk saprotam, kādi cēloņi ir kādai spriedzei mūsu šodienas diskursā. Man ir ļoti interesanti redzēt, cik ļoti lielu lomu vēl šajos padomju gados Latvijā spēlē vācu teoloģija. Es to nebiju gaidījusi, es biju pārsteigta! Ja mēs skatāmies Nikolaju Plāti un arī tos citus, kuri padomju gados rakstīja šādus kompendijus garīdznieku izglītošanai, mēs redzam, ka viņi faktiski lasīja tikai vācu valodā. Protams, viens no galvenajiem avotiem viņiem bija pirmskara teoloģija, tas, ko viņi bija piedzīvojuši pirmskara Teoloģijas fakultātē, un, starp citu, var redzēt, cik ilgi vēl šī pirmskara akadēmiskā teoloģija ir dzīvojusi arī pēc Teoloģijas fakultātes slēgšanas. Tad ir avoti – teksti, kas pilnīgā “randomā” ir nonākuši līdz viņiem no Dzelzs priekškara otras puses. Man bija iespēja paskatīties Paula Žibeikas, viena no tolaik
visvairāk rakstošajiem teologiem, bibliotēku. Faktiski visas grāmatas, daiļliteratūru ieskaitot, vācu valodā, un mani pilnīgi satrieca kāds vācu autora darbs par Bībeles pētniecību – pārrakstīts ar roku! Šie autori veidoja savu teoloģiju, cenšoties turpināt to, kas bija sācies pirms kara, un man iešāvās prātā, vai tas ir pareizi, ka mēs pilnīgi neko neņemam no šiem teologiem, kuri strādāja padomju laikā. Ir mainījušies akadēmiskie standarti, un ir izveidojies lūzums. Varbūt objektīvi? Jā, protams, un es jau arī nesaku, ka mums tādā pašā veidā ir jāturpina. Tajā pašā laikā es lasu Nikolaju Plāti, es viņa rakstīto uzsūcu un redzu arī to, ka viņš ir veidojis daudzus citus savas dzīves laikā. Ja mēs runājam par šo pagātni un to, kāda nozīme tās lasīšanai ir mūsdienās, tad es
