Alma Mater vasaras numurs 2020 by Latvijas Universitāte

2020/2

www.lu.lv

ISSN 1691-8185

Cilvēktiesības

ārkārtējā situācijā

Kaimiņš

sikspārnis

Zinātnieks – politiķa padomdevējs?

Gada vārds – koronavīruss

Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922. ISSN 1691-8185 Reģistrācijas apliecība Nr. 535 Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater © Latvijas Universitāte, 2019 Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta IZDEVUMU SAGATAVOJIS: Māris Zanders un LU Akadēmiskais apgāds Dažas dienas pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas Latvijā kādā populārzinātnisko jaunumu portālā [1] izlasīju, ka zinātnieki uz kādas no eksoplanētām (WASP-76b, ja vēlamies būt precīzi) konstatējuši tādus klimatiskos apstākļus, kuros vienā, aukstākajā, eksoplanētas pusē līst metāla lietus. Nevis kaut kas metāliskā krāsā, bet šķidra metāla piles. Secināju, ka, pirmkārt, tātad reālajā dzīvē tiešām pastāv kaut kas tāds, kas vairāk iederētos Dantes aprakstītajā Ellē, otrkārt, ziņa par šādiem neiedomājamiem apstākļiem parādās tieši tagad, pandēmijas laikā. Mēnesi vēlāk parādījās ziņas [2], ka pandēmijas ierobežošanai domāto epidemioloģisko pasākumu dēļ darbību pārtraukuši desmitiem lielāko teleskopu pasaulē. Kā dažkārt saka, ir gan laiki pienākuši... Arī šis Alma Mater numurs tapa, formulēsim to tā, īpatnējos apstākļos. Visas intervijas notika attālināti. Nebija arī īsti skaidrs, par ko “šādos laikos” piedienīgi rakstīt un par ko vispār var rakstīt, paturot prātā dažādu izglītībai un zinātnei veltītu publisku pasākumu izzušanu. Atbilstoši savai nedaudz “melnajai” humora izjūtai nolēmu aplūkot tēmas, kas šīs pandēmijas periodā ieguvušas skanējumu. Piemēram, sikspārņus. Vai vīrusu pētniecību. Tomēr izrādījās, ka Latvijas Universitātes ekosistēmā

ir cilvēki, kuri par šīm tēmām spēj izteikties bez “dzeltenuma”, kuriem ir profesionāli dziļš skatījums. Vēl vairāk – izrādījās, ka pētnieciskā rosība šajā ekosistēmā turpinās par spīti jaunajiem apstākļiem. Neatlaidīgi un intelektuāli izturīgi, ziniet. Ja turpinām simboliskos salīdzinājumus ar kosmoloģijas jaunumiem, maija sākumā parādījās vēsts [3], ka principā dzīvība iespējama arī uz tādām eksoplanētām, kur atmosfēru veido lielākoties ūdeņradis un nekādai dzīvībai nevajadzētu būt. Šo sleju rakstot maija beigās, ir skaidrs, ka mēs turpinām peldēt nezināmo ūdeņos, kuri var slēpt nepatīkamus pārsteigumus. Tomēr ir skaidrs arī tas, ka studiju un pētniecības process Latvijas Universitātē nav apstājies un neapstāsies, un varbūt pat sabiedrību beidzot sasniegusī izpratne par izglītības un zinātnes nozīmi krīzes situācijās dos jaunus papildu impulsus un iespējas.

FOTO: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments; shutterstock MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš

Māris Zanders [1] https://www.eso.org/public/russia/ news/eso2005/ [2] https://astronomy.com/news/2020/04/ covid-19-forces-earths-largest-telescopes-to-close [3] http://www.sci-news.com/astronomy/ hydrogen-rich-exoplanet-atmospheres-simple-life-forms-08395.html

PIRMĀ VĀKA FOTO: shutterstock

Saturs 4

Orientējamies uz ilgtspējīgu attīstību, nevis vienreizēju uzrāvienu Aizvadītie mēneši devuši jaunu, vērtīgu pieredzi.

Ir jāsaglabā akadēmiskā brīvība Zinātnes būtība ir tā, ka zinātnisko apgalvojumu kāds var apstrīdēt.

ir spēkā arī 10 Cilvēktiesības ārkārtējā situācijā

Mūsu tiesiskā sistēma ir balstīta principā, ka ir jāatļauj cilvēkam būt muļķim.

Jebkura dzīva organisma jēga ir vairošanās Ja nebūtu vairošanās, ja nebūtu evolūcijas, mēs te nesēdētu un nesarunātos.

6 4

ir ļoti 16 Sikspārņi interesanti – labā nozīmē

Dzīvnieciņš peles lielumā, bet dzīvo četrdesmit gadus.

pagātni, mēs 20 Iepazīstot labāk saprotam paši sevi

Ļoti interesanti, cik lielu lomu Latvijā vēl padomju gados spēlē vācu teoloģija.

ne tikai mācās, bet 22 Studenti arī nodarbojas ar zinātni

Studentiem pietrūkst iespēju iepazīstināt ar savu darbu plašāku auditoriju.

un matemātika 24 Optika redzes problēmu risināšanai

diagnostika, 26 Precīzāka sekmīgāka cīņa pret vēzi

Jau uzliekot kāju uz zemes, jūs saskaraties ar radioaktivitāti.

notikumi Latvijas 29 Nozīmīgi Universitātē

26 3

Orientējamies uz

ilgtspējīgu attīstību, nevis vienreizēju uzrāvienu

Tas, ka augstākās izglītības joma – līdzīgi kā citas – pandēmijas dēļ nonāca iepriekš nepieredzētos darbības apstākļos, nenozīmē, ka neziņā ir jāsastingst. Ar Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku sarunājas Māris Zanders.

arunājoties 21. maijā, baidos, ka mēs īsti nevaram prognozēt, kādā formā Latvijas Universitāte strādās šoruden.

Jā, grūti prognozēt. Līdz šim piedzīvotais liecina, ka kādu laiku var iztikt arī on-line režīmā, mēs pat varam runāt par jaunu, vērtīgu pieredzi. Tiesa, saistībā ar tālmācību rodas daudz birokrātisku jautājumu, piemēram, akreditācija. Tomēr man

liekas, ka universitātes jēga ir ne tikai noklausīties lekcijas video formā un atbildēt uz testiem – ir jābūt arī klātbūtnes, meistardarbnīcas efektam. Tāpēc es ceru, ka agri vai vēlu mēs varēsim atsākt darbu arī ierastajās formās. Pieļauju, ka pat agrāk nekā citās valstīs, jo epidēmija Latvijā ir noritējusi salīdzinoši maigāk. Es tomēr vēlētos parunāt par citiem aspektiem, proti, nav jau tā, ka Latvijas Universitātē nekas vairs

nenotiek un nenotiks, kamēr būs Covid-19. Kā saka, dzīve tāpēc neapstājas. Neapstājas gan. Man šķiet būtiski atzīmēt, ka licenci saņēmušas trīs jaunas ar pedagoģiju saistītas studiju programmas, starp tām arī viena, kas tieši veltīta jauno tehnoloģiju vietai izglītībā. Pedagoģijai veltītās programmas mums ir ļoti nozīmīgas, jo bez labi sagatavotiem skolotājiem arī mūsu – augstskolas – darbs galu

galā ir apgrūtināts. Jāatzīst, ka šajā tēmu lokā ir gana daudz praktisku jautājumu, kas nav mūsu radīti, bet par kuriem mums jādomā, attīstot šīs pedagoģijas problēmas. Piemēram, pareizāka, iespējams, ir situācija, kad skolotājs māca vai nu bioloģiju, vai matemātiku – es improvizēju, protams –, bet reālajā dzīvē gadās situācijas, kad tad viņam kādā nelielākā skolā, tā teikt, pietrūkst stundu. Tātad jādomā par iespēju pedagogus gatavot arī tā, ka viņi vajadzības gadījumā var pasniegt vairākus priekšmetus. Tāpat mēs arī apzināmies, ka pastāv sena – kopš Pestalocija laikiem (smejas) – un cienījama pedagoģiskās teorijas tradīcija, kas ne vienmēr dedzīgi apsveic dažādus jaunievedumus pedagoģijā. Jāmeklē līdzsvars. Jaunais mācību gads būs arī otrais ar sportu saistītām programmām, un es ceru, ka tās “aizies uz pilnu klapi”, jo šajā virzienā nāks klāt jaunas programmas, kas integrēs sporta zinātnē datorzinātnes, mediķus, biologus un ķīmiķus, jo sporta zinātnes fokusā sports ir ne tik daudz tas, kurš ātrāk noskries vai tālāk aizlēks, bet psiholoģiskie un fizioloģiskie aspekti. Latvijas Universitāte ir viens no zinātnes un pētniecības centriem Latvijā. Pandēmijas kontekstā valdība deklarēja, ka piešķirs pētniecībai papildu naudu, ka vispār zinātne ir pelnījusi lielāku uzmanību.

“

Pedagoģijai veltītās programmas mums ir ļoti nozīmīgas, jo bez labi sagatavotiem skolotājiem arī mūsu – augstskolas – darbs galu galā ir apgrūtināts svētku eglītes, zinātnieki pasniegs valdībai dāvanu – ko tad nu mēs par šo summu esam izpētījuši un ko varam ieteikt Covid-19 seku pārvarēšanai. Tā ir tāda vienreizēja naudas ieplūdināšana, kas vairāk atgādina PR akciju. Manuprāt, ir nepieciešamas ilgtspējīgas iestrādnes, nevis vienreizējs uzrāviens. Skaidrs, ka līdz Ziemassvētkiem nekādas vakcīnas vai zāļu nebūs. Turklāt, ja mēs runājam par sabiedrības veselības aspektu, tad paradoksālā kārtā mūsu veiksme – salīdzinoši neliels saslimušo skaits – nozīmē, ka ir diezgan grūti izdarīt korektus secinājumus. Ja runājam par ilglaicīgu attīstību, tad tādi ir ieguldījumi

infrastruktūrā. Cik saprotu, Latvijas Universitāte pēc Iepirkumu uzraudzības biroja atzinumiem var ar drošu sirdi turpināt Rakstu mājas projektu. Te gan interesantais aspekts ir tāds, ka projektēšanas uzdevumu saskaņošanas procesā ar fakultātēm viena no galvenajām darbinieku vēlmēm bija, lai tikai, dievs nedod, nav par maz auditoriju un darba telpu, kurās sēdēt un runāties. Projektā ir paredzēts vairāk nekā 800 darba vietu un iespēja, ka namā vienlaikus var atrasties apmēram 4000 cilvēku. Jaunajā kontekstā tas viss, protams, izskatās ļoti interesanti (smejas). Tajā pašā laikā, es atkārtošos, gan jau dzīve turpināsies – studentu teātris būs, aerobikas nodarbības būs, gan jau sapratīsim arī, kā jēdzīgi apdzīvot Rakstu māju. Jebkurā gadījumā mēs jau domājam par infrastruktūras tālāko attīstību – ja runājam par maija beigām – jūniju sākumu, beidzas konsultācijas ar mūsu starptautiskajiem partneriem. Es runāju par, lietosim nosacītus apzīmējumus, Veselības māju, Tehnoloģiju māju un Sporta centru. Ja tiešām Latvijas un Eiropas Savienības līmenī būs stimulējoši ieguldījumi, tad mēs varēsim parādīt šīs iestrādes, kurās jau ir visi nepieciešamie aprēķini. Mēs būsim gatavi.

Ja runa ir par atvēlētajiem pieciem miljoniem eiro, es esmu skeptisks. Tātad šī summa paredz desmit projektus, divos no tiem vēl ir apakšprojekti, īsi sakot, “padsmit” tēmas. Ar tā saukto kontaktbiržu starpniecību iecerēts, ka atbilstoši tēmai veidosies pētnieku konsorciji. Piemēram, sociālekonomisko seku novēršanas tēmai pievērsies konsorcijs vai epidēmijas monitorēšanas tēmai domāts konsorcijs un tā tālāk. Mēs runājam 21. maijā, un pētniekiem ir lielā ātrumā jāiesniedz savi priekšlikumi, kam pēc tam arī lielā ātrumā jāorganizē starptautiskais novērtējums. Un galu galā, tēlaini izsakoties, uz Ziemassvētkiem, pie

Ir jāsaglabā akadēmiskā

brīvība

SARS-CoV-2 izraisītā pandēmija, iespējams, mainījusi sabiedrības – gan Latvijā, gan citās valstīs – attieksmi pret zinātni un akadēmisko ekspertīzi. Jaunā situācija, kas, visticamāk, turpināsies vēl vismaz gadu, pētniekiem rada gan iespējas, gan riskus. Ar Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociēto profesori, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošo pētnieci Signi Mežinsku sarunājas Māris Zanders.

anuprāt, eksperti – vienalga, epidemiologi, mikrobiologi vai imunologi – ir nonākuši nedaudz divdomīgā situācijā. No vienas puses, nu viņi stāv sabiedrības priekšā blakus valstu vadītājiem. Latvijā, ASV, Lielbritānijā, uzskaitījumu var turpināt. Tas, protams, ceļ viņu prestižu. No otras puses, šādi viņi uzņemas daļēju atbildību par politisko lēmumu pieņemšanu.

Es skatījos vienā no Latvijas ziņu portāliem sarunu ar Ugu Dumpi (Latvijas Universitātes profesors, Veselības ministrijas galvenais infektologs – Red.), un sarunas laikā Dumpis uzsvēra, ka viņš nav tas, kurš pieņem

“

Laba zinātnieka iezīme ir spēja apzināties savas ekspertīzes robežas un tās nepārkāpt lēmumus, viņš ir tas, kurš informē. Bija acīmredzami, ka šī jaunā loma – būt politisko lēmumu ietekmētājam – viņam ir ļoti sarežģīta. Varētu teikt, ka ārsts ir profesionālisma arhetips, viņam šī profesionalitāte tradicionāli ir devusi autoritāti. Mēs ejam pie ārsta tāpēc, ka ārsts zina kaut ko tādu, ko mēs nezinām. Mēs gaidām ārsta padomu, un ārsts to arī dod, tomēr principā mums paliek izvēle klausīt

šim padomam vai neklausīt. Tās ir, ja tā var teikt, individuālas attiecības starp mani un ārstu. Savukārt, ja mēs runājam par situācijām, kad ārsti nonāk politisku padomdevēju lomā, vēsturē mēs daudz tādu neredzam, turklāt daži piemēri ir ļoti slikti – atliek atcerēties par eigēniku... Kā teiktu Mišels Fuko, zinātnieki iesaistījās biopolitikā. Jā, un interesants jautājums ir, kas viņus vilināja. Jebkurā gadījumā šis piemērs beidzās ļoti slikti, ar Nirnbergas procesu, un ārsti, ja tā var teikt, dabūja pretī atbilstoši politiskās spēles noteikumiem. Eigēnika ir tāds pavisam skarbs piemērs, es tik melni nedomāju.

“

Ja diskusija notiek pašu zinātnieku aprindās, tā ir viena situācija, savukārt, ja diskusijas gaitā zinātnieki tiek izstumti uz publiskās skatuves, tad gan ir zināma problēma komfortablāk uzsvērt, ka viņš nevar izteikties par “visu tēmu”, jo viņš ir, teiksim, imunologs, bet ne virusologs. Tajā pašā laikā publika var teikt, lai viņš, atvainojiet, beidz te koķetēt, jo kaut ko taču viņš var pateikt par “visu tēmu”. Problēmu es saprotu, jo mums Latvijā ir bijuši gadījumi, kad zinātnieki publiskajā telpā izsakās par jomu, kas nav viņu ekspertīzes ietvaros. Es domāju, ka laba zinātnieka iezīme ir spēja apzināties savas ekspertīzes robežas un tās nepārkāpt. Jā, tas ir profesionālās ētikas jautājums. Runa ir par to, vai ekspertu kopienai ir nepieciešamas kādas jaunas vadlīnijas tam, kā šo jauno padomdevēju lomu pildīt? Ārsti ir uz sadarbību orientēta profesija, un tas nozīmē, ka viņi aktīvi sazinās, veido kopīgu viedokli, tāpēc nav jau tā, ka katrs eksperts individuāli dod kādus padomus. Cik es zinu, kaimiņos, Igaunijā, ir izveidota oficiāla komisija, kas nodarbojas tostarp ar jūsu minēto tēmu, tomēr es nedomāju, ka forma ir tik izšķiroša. Es par šo tēmu sāku runāt, jo tikpat slikta ir situācija, ja eksperts nevēlas iesaistīties šādā padomu došanā, jo viņš grib nodarboties ar zinātni, nevis tērēt savu laiku intervijām. Un tad viņam pārmetīs, ka nav brīdinājis, nav skaidrojis.

Es ierosinātu mazliet nošķirt situācijas. Ja mēs runājam tieši par ārstiem, tad – kas ir ārsts? Tas ir cilvēks, kurš ir ieguvis lielu zināšanu apjomu, ieguvis kādas profesionālas privilēģijas, piemēram, izrakstīt medikamentus, un ir devis kādus solījumus. Kādus? Rūpēties par sava pacienta veselību. Ārsts nav solījis virzīt vai ietekmēt politisko procesu. Ja mēs runājam par padomu došanu politiķiem, tad tas drīzāk ir zinātnieku pienākums. Eiropas Savienības dokumentu līmenī tas, šķiet, formulēts kā informācijas sniegšana sabiedrībai, un politisko lēmumu pieņēmēji ir sabiedrība. Parunāsim par zinātnieku – ekspertu – situāciju. Tātad ir sabiedrības aktīvs pieprasījums saņemt eksperta viedokli. Principā ekspertam būtu pašam, iespējams,

Un ja zvana žurnālists, lai prasītu “viedokli”? Es domāju, ka ikviens zinātnieks pats vislabāk apzinās savas ekspertīzes robežas. Ja mēs runājam jautājumā iezīmētā praktiskas situācijas aspektā, tad tāpēc jau ir profesionālās asociācijas, kas apvieno konkrētus nozaru ekspertus. Te gan ļoti svarīgi ir saglabāt līdzsvaru, jo ekspertam ir tiesības palikt ārpus šādas profesionālās asociācijas, būt ar savu viedokli. Tiesa, tikai ēnas puse tad ir tā, ka daudzbalsība rada iespaidu, ka eksperti paši nezina. Te ir vairāki aspekti. Pirmkārt, atspēkojamības jēdziens (runa ir par

nav saprotams šo indivīdu domāšanas veids, bet, ja zinātnieks tomēr uzraksta savu eksperta viedokli, viņš saņem pretī kaut ko tādu, ka rokas nolaižas. Tāpēc, manuprāt, būtu lietderīgi nodalīt auditorijas. Zinātniekiem ir vērts diskutēt, runāt ar lēmumu pieņēmējiem, un Latvijā, par laimi, lēmumu pieņēmēji paši prasa zinātnieku viedokli. Latvijas Zinātnes padome šobrīd, manuprāt, ļoti produktīvi sadarbojas ar valdību, lai būtu finansējums pētījumiem Covid-19 kontekstā. Man ir labs iespaids par šo procesu, bet tas ir konkrēts virziens – zinātnieku kopiena un lēmumu pieņēmēji. Vai zinātnieku kopienai ir jāiesaistās ikvienā diskusijā sociālajos tīklos? Diez vai.

Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošā pētniece Signe Mežinska

zinātnes filozofa Karla Popera pagājušajā gadsimtā ieviestu jēdzienu – Red.) nekur nav pazudis – zinātnes būtība ir tā, ka zinātnisko apgalvojumu kāds var apstrīdēt. Otrkārt, ja diskusija notiek pašu zinātnieku aprindās, tā ir viena situācija, savukārt, ja diskusijas gaitā zinātnieki tiek izstumti uz publiskās skatuves, tad gan ir zināma problēma. Ja ir saspīlēta situācija, kāda tā ir šobrīd pandēmijas kontekstā, kad visi gaida “vienīgo patiesību”, kuras, iespējams, nemaz nav, tad – jā, zinātniskai diskusijai ir risks nonāk ārpus tai normālās vides. Zinātnieks – vai ārsts – šajā situācijā ir ļoti ievainojams. Mums tātad ir sabiedrībā ļoti aktuāla tēma (pandēmija), par kuru notiek dzīva domu apmaiņa, un, protams, parādās arī murgainas teorijas, nejēdzīgi skaidrojumi, bīstamas rekomendācijas. Jautājums: vai un cik lielā mērā zinātniekam, ekspertam ir jāiesaistās aplamību atmaskošanā? Tas nav triviāls jautājums, jo vairumā gadījumu tas nozīmē, ka viņš pamet jūsu

“

Nevar visu zinātni tagad pakļaut vienam tēmu lokam pieminēto normālo, akadēmisko diskusiju vidi un dodas vārdu kaujās, kurās ir pavisam citi spēles noteikumi. Zinātnieki ir ļoti dažādi, un iesaistīšanās (vai neiesaistīšanās) publiskā diskusijā, manuprāt, ir viņu brīva izvēle. Ir labi, ja zinātnieks to dara – it sevišķi, ja tas notiek prasmīgi –, tomēr man šķiet, ka pareizāk būtu formulēt nedaudz citādi. Zinātnieku kopienai būtu jāiesaistās, savukārt tas, kuram no pētniekiem konkrēti būtu jāiesaistās, paliktu viņu pašu ziņā. Protams, jautājums arī ir par platformu vai auditoriju, kur zinātnieks iesaistās diskusijā. Esmu nedaudz sekojusi līdzi dažiem, piemēram, tā saukto antivakcīnu adeptu forumiem, un es ļoti labi varu iedomāties, ka zinātniekam vispār

Pieminējāt finansējumu pētniecības projektiem Covid-19 kontekstā. Vjačeslavs Kaščejevs dažkārt pašironiski saka, ka valdības piešķir milzīgus līdzekļus dažādiem ar fiziku saistītiem projektiem, jo savulaik fiziķu “produkts” kodolieroču formā ir atstājis uz politiķiem satriecošu un nezūdošu iespaidu. Vai nepastāv risks, ka tuvākajos gados būs kārdinājums pretendēt uz finansējumu pētījumam, kā saka, aiz matiem pievelkot, ka tas saistīts ar koronavīrusiem? Eiropā bija interesants pavērsiens. Šķiet, runa bija par European Research Council (ERC). Tā ir organizācija, kas piešķir grantus modelī, kad problēmas, izpētes projektus piedāvā paši zinātnieki, atšķirībā no Horizon modeļa, kurā ir stingri noteiktas tēmas. Uz ERC tika izdarīts spiediens, lai tiktu izveidota tieši Covid-19 tēmām veltīta programma, tomēr ERC nolēma to nedarīt. Manuprāt, tas ir ļoti pareizi, jo nevar visu zinātni tagad pakļaut vienam tēmu lokam. Ja konkrētā valsts nolemj piešķirt līdzekļus šā koronavīrusa izpētei, tas ir labi, tomēr ir jāsaglabā akadēmiskā brīvība. Es jau to neapšaubu, man jautājums bija par kaut ko citu – par pašdisciplīnu un pētnieka ētiku, uzdodot savu izpētes projektu par

“

Ja Covid-19 gadījumā pasaulē, tostarp Latvijā, tiek pētījumos ieguldīta publiskā nauda, tad tam būtu jārezultējas ar to, ka potenciālās vakcīnas un medikamenti ir pieejami visiem publiskās naudas piešķīruma vērtu kontekstā ar pandēmiju. Es jums varētu diezgan ātri izstāstīt, ko vēsturnieks... (Smejas). Sapratu. Projekts “Vēstures avotu krāšana par Covid-19 pieredzi”. Jāatzīst, ka problēma nedaudz pastāv, bet tā nav jauna – tāda pastāv jau vairākus gadu desmitus. Proti, tas, kā pastāvošā zinātnes finansējuma sistēma ietekmē zinātnieku godaprātu. Zinātniekiem arī agrāk ir bijusi izšķiršanās starp naudas atrašanu viņus interesējošiem pētījumu virzieniem un savu ieceru pielāgošanu, piemēram, iekļaujot pieteikumos un publikācijās tā sauktos atslēgas vārdus, naudas piešķīrēju prioritātēm. Tāpat bija un būs problēma tā, kā pētnieki stāstīs medijos par šiem saviem projektiem. Pati esmu publiski vērsusi uzmanību uz to, ka nav īsti jēdzīgi, ja mēs mediju telpā teju vai katru jaunu ideju, kas radusies kādam studentam, interpretējam kā nozīmīgu jaunumu. Respektīvi, mums tiešām Latvijas zinātnē ir spēcīgi spēlētāji arī Covid-19 kontekstā, piemēram, pētnieki, kuri piedalās vakcīnas izstrādes procesā. Tomēr var gadīties, ka kādi mazāk nozīmīgi projekti, kas arī saņēmuši finansējumu, mēģinās sevi, kā saka, pasniegt kā ļoti nozīmīgus. Cits akadēmiskās ētikas jautājums. Es tagad vulgarizēšu, bet mēs

redzam, ka cilvēki visā pasaulē faktiski izdara spiedienu, steidzina pētniekus saistībā ar vakcīnu pret šo koronavīrusu. Tas provocē pētniekus, manuprāt, “pārlēkt” noteiktiem pētniecības procesa protokola posmiem. Jā, par to ir milzīgas diskusijas. Piemēram, par to, vai atļaut iesaistīties veseliem brīvprātīgajiem, kurus inficēs ar šo koronavīrusu, lai pārbaudītu iespējamo vakcīnu. Normālā situācijā nekas tāds netiktu pieļauts. Tajā pašā laikā ir “pārlēkšanas”, kas ir normālas un varbūt pat nepieciešamas. Piemēram, parasti ētikas komisijas pētnieku pieteikumu izskata mēneša laikā, taču tagad, cik es zinu, ar pandēmijas tematiku saistītie pieteikumi tiek izskatīti paātrināti. Tas ir pareizi. Savukārt, ja mēs skatāmies uz medikamentu meklējumiem un jautājumu, vai Covid-19 ārstēšanā potenciāli lietojamam medikamentam nav cilvēkam bīstamas blaknes, tad – jā, tā ir liela atbildība, ja tiek saīsināts pētniecības process, kādu posmu izlaižot. Jo galu galā tam, ka šis process ir tik ilgs, ir objektīvs pamats. Vēl var pieminēt jautājumu par to, kurš vakcīnu izstrādās, kāda būs tās cena un pieejamība. Eiropas valdības par to ļoti aktīvi diskutē, un es ceru, ka tiks panākta vienošanās, lai vakcīna netiktu atstāta viena industrijas spēlētāja ziņā. ASV ir cits stāsts, bet Eiropā jau vairākus gadus ir notikušas diskusijas par to, lai medikamentu izstrādes process būtu jēdzīgi sasaistīts ar medikamentu pieejamību, un, manuprāt, tagad ir

“

Labs jautājums, vai mums izdosies šo krīzē uz laiku radušos mediķu darba novērtējumu saglabāt arī ilgtermiņā

īstais brīdis, lai valdību līmenī tiktu demonstrēta politiskā griba to reāli nodrošināt. Ir vēl cita tēma, kuras risināšanai šim vajadzētu būt īstajam laikam. Proti, jau gadiem tiek runāts par to, vai pietiekami tiek novērtēts publiskās naudas ieguldījums jaunu medikamentu izstrādē. Piemēram, universitātes veic pētījumus, industrija pēc tam tos pārpērk, attīsta, bet arī aizmirst par to, kas ieguldīts no publiskās naudas aspekta. Ja Covid-19 gadījumā pasaulē, tostarp Latvijā, tiek pētījumos ieguldīta publiskā nauda, tad tam būtu jārezultējas ar to, ka potenciālās vakcīnas un medikamenti ir pieejami visiem. Kad vienojāmies par interviju, teicu, ka mēs varētu parunāt par to, kā mainījusies sabiedrības attieksme pret mediķiem. Cilvēki dažādās valstīs rīko kolektīvu aplaudēšanu, velta dziesmas, dzejoļus, vāc naudu mediķiem, respektīvi, mediķa statuss ļoti īsā laikā it kā ir ārkārtīgi paaugstinājies. Tomēr tad es padomāju, vai tiešām ir par ko runāt, vai tiešām ir notikušas reālas izmaiņas, jo vai tikai nav tā, ka mēs ne tik daudz esam sākuši augstāk novērtēt mediķus, cik bijām (un joprojām esam) nobijušies par savu veselību un dzīvību. Tas tiešām ir labs jautājums, vai mums izdosies šo krīzē uz laiku radušos mediķu darba novērtējumu saglabāt arī ilgtermiņā. Plašākas sabiedrības attiecībās ar mediķiem problēmas ir veidojušās jau ilgākā periodā. Viena no šīm problēmām, piemēram, ir mediķa darba, ja tā var formulēt, juridiskošana. Proti, ārsts baidās, vai pret viņu nebūs juridiska vēršanās, ja kaut kas neizdosies, kā plānots, un pat ja tā nebūs viņa vaina. Nedomāju, ka viena krīze – šajā gadījumā Covid-19 – te kaut ko būtiski mainīs. Taču es neesmu tik pesimistiska, jo starp pirmā kursa studentiem, kurus es sastopu, bija un ir cilvēki, kuri vēlas kļūt par mediķiem ideālistisku apsvērumu vadīti, lai glābtu cilvēkus.

Cilvēktiesības ir spēkā arī ārkārtējā situācijā Pandēmijas kontekstā noteiktie ierobežojumi, tostarp Rietumu demokrātijās, raisa juridiska rakstura jautājumus, kas interesanti gan akadēmiskā, gan ikdienas prakšu līmenī. Ar Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docenti, tiesību doktori Elīnu Grigori-Bāru sarunājas Māris Zanders.

vienas puses, neviens, protams, nevarēja prognozēt pandēmiju, tomēr, no otras puses, tas nav iemesls, lai nepamanītu, ka vismaz sākuma posmā daudzās valstīs bija novērojama vai nu apzināta, vai neapzināta mīņāšanās, definējot jauno dzīves regulējumu. Piemēram, bija valstis, tostarp Eiropā, kas vairījās izsludināt ārkārtējo situāciju, jo tas nozīmētu vēlēšanu atlikšanu, kas šajās valstīs pie varas esošajām grupām

acīmredzot nešķita izdevīgi. Izskanēja minējumi, ka manipulācijas ar regulējuma definēšanu saistītas ar nevēlēšanos iedarbināt “force majeure” režīmu subjektu ekonomiskajās attiecībās. Parādījās tādas dīvainas konstrukcijas kā “apmaksātas brīvdienas” Krievijā. Tas rada jautājumu, vai juridisko jēdzienu klāsts ir izrādījies pietiekams.

stāvoklis”. Izņēmuma stāvoklis vairāk saistīts ar politisku situāciju, piemēram, ja draud izcelties iekšēji nemieri, kas apdraud demokrātiju. Savukārt ārkārtas stāvoklis ietver sevī plašāku iespējamo situāciju loku, tostarp epidemioloģiskos pasākumus.

Latvijā principā divi lielie jēdzieni ir “ārkārtas stāvoklis” un “izņēmuma

Es teiktu, ka lielā mērā – jā, vienīgi piebilstot, ka šobrīd tomēr būtu

Tātad Latvijas gadījumā juridisko instrumentu izvēle ir pietiekama?

lieguši man piekļuvi man nepieciešamajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, ir pārkāptas manas tiesības uz dzīvību.

nepieciešama diskusija par Satversmes 81. pantu. Manuprāt, īpašos gadījumos šis pants būtu nepieciešams. Kopumā ietvars mums ir izveidots, tas ir pilnīgi pietiekams. Tajā, protams, ietilpst 2013. gadā pieņemtais likums Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli, un šis likums jau paredz valdības plašākas iespējas rīkoties operatīvi. Vai šis ietvars būtu papildināms, ja mēs labi apzināmies, ka pandēmijas izraisītā jaunā situācija nebeigsies tuvāko mēnešu laikā? Ārkārtējās situācijas jēdziena būtība ir tā, ka tā nevar būt pastāvīga. Tāpēc likumā arī noteikts, ka valdība to drīkst izsludināt uz termiņu, kas nav garāks par trim mēnešiem. Ja ārkārtējais kļūst par “normālu”, tad rodas jautājums, vai nav jāmaina tiesiskā iekārta, un vēlams, lai par šādu jautājumu lemj parlaments, kuram ir plašāka leģitimitāte, salīdzinot ar valdību. Te svarīgi saprast: ja runa ir par brīvību tālāku ierobežošanu, tad par to ir jālemj pašiem pilsoņiem, ar savu priekšstāvju starpniecību, to nevar darīt valdība. Es negribētu tagad aizklīst līdz Tomasam Hobsam un citiem kungiem, tomēr es gribētu saprast: ja es esmu

“

Ko vispār nozīmē “eksperts”? Vai mēs varam teikt, ka ir kāda zinātnes joma, kurā ir jau noskaidrota absolūtā patiesība? Pilnīgā un galīgā atbilde?

Jā, tāda iespēja pastāv. Tur jau tā lieta, ka arī ārkārtas stāvokļa situācijā cilvēktiesības nav atceltas. To var vērtēt dažādi – kā kaut ko brīnišķīgu vai tieši otrādi, bet tas nemaina lietas būtību. Tāpēc valdības un parlamenta pienākums ir izvērtēt, vai visi ierobežojumi ir nepieciešami, varbūt ir citi, maigāki, instrumenti, kā sasniegt mērķi. Ārkārtas stāvokļa režīmā saglabājas iespēja arī vērsties administratīvajā tiesā gan par iestādes faktisko rīcību, gan apstrīdēt administratīvos aktus. Tāpat var vērsties Satversmes tiesā, piemēram, par Saeimas noteiktiem ierobežojumiem. Pamatideja saglabājas: tiesības netiek atceltas. Tāpēc es ceru, ka, pieņemot lēmumus, valdība apsver arī alternatīvos variantus un, ja vajadzēs, spēs vēlāk Satversmes tiesā argumentēt, ka pieņemtie lēmumi ir bijuši labākais risinājums. Domas gaitai izsekoju, bet gribu piebilst, ka daudzās valstīs parādās situācija, kas, iespējams, nav juridisks jautājums. Proti, vara savos lēmumos atsaucas uz ekspertu viedokli, lai gan skaidrs, ka par ekspertiem neviens vispār nav balsojis.

Jā. Pastarpināti. Jūs noteikti zināt argumentus par labu pārstāvniecības institūcijai, salīdzinot ar situāciju, kad katrs, kā saka, lemj pats par sevi. Pārstāvniecības situācijas gadījumā, protams, arī ir savi trūkumi, tomēr tiek uzskatīts, ka tā salīdzinoši labāk nodrošina saprātīgu lēmumu pieņemšanu.

Iespējams, nereti aiz ekspertiem mēģina slēpties, lai mazinātu savu atbildību. Jo – ko vispār nozīmē “eksperts”? Vai mēs varam teikt, ka ir kāda zinātnes joma, kurā ir jau noskaidrota absolūtā patiesība? Pilnīgā un galīgā atbilde? Tāpēc tie, kuri pieņem lēmumu, var vērtēt, kuram ekspertam uzticēties, kuram – ne, tomēr atbildība vienalga būs lēmuma pieņēmējam. Jo galu galā tas vienalga ir politisks lēmums: kas mums ir svarīgāka – sabiedrības veselība vai indivīda brīvība?

Indivīda un sabiedrības tiesību sadursmes jautājums. Tas skanēs, kā saka, melni, tomēr kopumā es varu iedomāties iesniegumus tiesā par to, ka varas noteiktie ierobežojumi ir

Kas notiek, ja skatāmies juridiskās zinātnes aspektā, šausmīgajās situācijās, kad mediķim ir jāizšķiras, kuru pacientu mēģināt tomēr glābt un kuru ne?

ievēlējis priekšstāvi, tad principā, pats to neapzinoties, es viņam esmu pamanījies arī deleģēt tiesības ierobežot manu brīvību?

Nesen kādā konstitucionālajām tiesībām veltītā blogā Vācijā tika aprakstīta diskusija par jūsu ieskicēto problēmu. Viena ideja ir tāda, ka mediķi var atbrīvot no atbildības tad, ja ir valdības pieņemti priekšraksti par to, kā rīkoties šādās situācijās. Tāpat runa ir par to, vai ir vispār tādi kritēriji, pēc kuriem varētu cilvēkus šķirot, un vācu juristi pauda bažas, ka cilvēka vecums nedrīkstētu būt vienīgais kritērijs. Mēs nedrīkstam pieņemt, ka cilvēks, kurš kļuvis vecs, ir kaut kādā ziņā nevērtīgāks par gados jaunāku. Tāpēc vācu juristu ieteikums bija vispārīgais apsvērums par to, kuram ir lielākas iespējas izdzīvot. Jā, ir jau bijuši gadījumi, piemēram, kāda garu mūžu nodzīvojusi kundze Nīderlandē, kad cilvēki paši atsakās no “pieslēgšanas” pie aparatūras par labu citiem, bet tas var būt tikai individuāls lēmums. Diskusijās par to, kā dzīvot posmā līdz vakcīnai, viens no biežāk minētajiem instrumentiem ir pilsoņu tālruņos lejuplādējama lietotne, kas palīdz izsekot viņu gaitām un kontaktiem. Varianti ir dažādi, tomēr kopīgais ir tas, ka instruments ir derīgs tikai tad, ja to lieto lielākā daļa pilsoņu, vismaz 60 procenti. Un tagad iedomāsimies situāciju, kad es un man līdzīgi ērmi kaut kādu iemeslu dēļ atsakās lejuplādēt, un tāpēc instruments nav jēdzīgi lietojams. Respektīvi, jautājums ir par to, vai sabiedrības interešu vārdā var jūs piespiest... Manuprāt, nevar būt tā, ka vienkārši tiek deklarētas sabiedrības intereses un to vārdā darīts viss, kas ienāk prātā. Te ir tā pati situācija, par kuru jau runājām. Pirmkārt, lēmumu pieņēmējiem ir jāpierāda, ka šāds izsekošanas instruments vispār ir efektīvs līdzeklis un nav citu līdzvērtīgu instrumentu. Otrkārt, ir jābūt garantijai, ka tiek ievākta tikai tā informācija, kas nepieciešama, lai sasniegtu mērķi – sabiedrības veselība, un nekāda lieka informācija. Jebkurā gadījumā jāsāk būtu ar aicinājumu labprātīgi kaut ko darīt – konkrēti lejuplādēt lietotni, nevis piespiest.

Starp citu, šis princips parādās arī Epidemioloģiskās drošības likumā – tikai tad, ja cilvēks pats neizolējas, pats neievēro noteikumus, ir piespiedu izolācija. Ir valstis, kurās ir pamats aizdomām, ka, deklarējot nepieciešamību pasargāt sabiedrību no dezinformācijas Covid-19 kontekstā, patiesībā notiek izteikšanās brīvības ierobežošana. Latvijā šādām bažām, manuprāt, pamata nav. Tomēr ir pilnīgi leģitīms jautājums: varbūt tiešām ir jāierobežo tiesības paust pilnīgas blēņas, kas galu galā kaitē citiem cilvēkiem, kuri, piemēram, sāk lietot bīstamas “ārstēšanās” metodes.

“

Mēs nedrīkstam pieņemt, ka cilvēks, kurš kļuvis vecs, ir kaut kādā ziņā nevērtīgāks par gados jaunāku Tas ir jautājums par brīvības robežām. Mums tiesiskā sistēma ir balstīta principā, ka ir jāatļauj cilvēkam būt muļķim, ir jāatļauj kaitēt sev. Valstij ir jāiejaucas tikai tad, kad kaitējums rodas citiem, sabiedrībai. Ja cilvēks grib izteikties, sludinot, ka Covid-19 var ārstēt ar sauļošanos, nu, lai viņš sludina. Un, ja kāds grib to klausīties, lai viņš klausās. Valstij drīzāk būtu jāuzņemas patiesas informācijas nodrošināšana un izplatīšana. Un, atkal, tas ir paša indivīda ziņā, vai viņš šo patieso informāciju ņem vai neņem vērā. Šis nu ir tāds ideāls modelis, kas paļaujas uz cilvēku veselo saprātu, kas savukārt... Ir utopija, jā? (Smejas.) Redzat, ja nepatiesas informācijas dēļ rodas zaudējumi, var celt civiltiesisko prasību, var uzlikt administratīvo sodu, un dažkārt tas var beigties

ar kriminālatbildību. Ja ir radies kaitējums. Paklau, ja cilvēks ar divdesmit tūkstošiem sekotāju sociālajos tīklos regulāri apgalvo, ka nekāda koronavīrusa vispār nav, un viņa sekotāju tūkstoši tāpēc neievēro valsts noteiktos ierobežojumus, tad mēs varam nonākt pie populācijas samazināšanās. Vai tad tas nav reāls kaitējums? Jā, bet tad mums būtu jāpierāda, ka tie tūkstoši ir tā rīkojušies tieši hipotētiskā koronavīrusa noliedzēja izteikumu iespaidā. Jā, varbūt viņi ir salasījušies šādus izteikumus, bet varbūt viņiem vienkārši ir cita vērtību sistēma, kurā svarīgāka par savu un citu cilvēku veselību ir, teiksim, iespēja nopelnīt. “Vērtību sistēma” ir juridisks jēdziens? Manā vērtību sistēmā varbūt cilvēku dzīves bioloģiskā sadaļa ir pakārtota, teiksim, maniem reliģiskajiem uzskatiem. Un tālāk? Konstitucionālo tiesību dogmatikā pamatprincips ir tāds, ka ir vērtību skala, vērtību katalogs. Gan starptautiskajās, gan cilvēktiesībās ir šis vērtību katalogs – vienlīdzība, tiesības uz dzīvību, uz taisnīgu tiesu utt. Mēs pieņemam, ka šādas vērtības ir visiem kopīgas un ka valsts tās garantē ar savu piespiedu aparātu. Mēs esam uzticējuši valstij šīs vērtības īstenot. Tas nozīmē, ka ir jānodrošina dzīvība, lai šīs tiesības uz dzīvību vispār varētu baudīt. Un, ja kāds iebilst pret šo kārtību, tad būtībā viņš iebilst pret mūsu kopīgi izveidoto valsti. Tad parādās klasiskais Sokrata ieteikums – vai nu maini valsti, vai pārcelies citur. Ja cilvēks dodas Lieldienās uz baznīcu par spīti aicinājumam to nedarīt un skūpsta svētbildi, tad viņš īsteno savu brīvību... Bet vai viņš neapdraud citu cilvēku brīvību? Sapratu. Virzāmies tālāk. Skaidrs, ka agri vai vēlu sāksies marta sākumā

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docente, tiesību doktore Elīna Grigore-Bāra

noteikto ierobežojumu atcelšana. Vai mēs juridiski vispār varam apskatīt situācijas, kad kāds ierobežojums ir atcelts, cilvēks aiziet uz Universitāti, kur arī viss it kā ir izdarīts pareizi no drošības protokola viedokļa, un tomēr saslimst. Respektīvi, ja man kāds lekcijā uzšķauda, vai vainīga ir valdība un Saeima vai Universitāte? Vai šķaudītājs? Juridiski būs svarīgi pierādīt cēloņsakarību ķēdi. Ja valsts būs definējusi, ka inficēts cilvēks nedrīkst apmeklēt publiskas vietas, tomēr viņš būs atnācis uz lekciju, tad pilnīgi noteikti vainīgs būs šis cilvēks. Ja šis iztēlotais cilvēks būs bijis asimptomātiskais inficētais vai ja viņam nebūs bijis juridiski liegts apmeklēt publisku vietu, tad hipotētiski atbildība varētu gulties pat ne uz Universitāti, bet uz valsti, jo šādu situāciju varētu interpretēt tā, ka valsts nav izvērtējusi visus riskus un noteikusi tādu regulējumu, kas garantē cilvēku drošību. Tikai jāņem vērā, ka mūsu sistēma nav tāda kā

“

Parādās klasiskais Sokrata ieteikums – vai nu maini valsti, vai pārcelies citur ASV, kur var iesūdzēt valsti un saņemt kompensācijā miljonus. Es pat vairāk gribētu saprast – vai juridiski ir situācija, kurā neviens nav atbildīgs? Protams, ja neskaita pirmo, kad cilvēks pārkāpj karantīnu. Vai juridiskajā valodā ir tulkojums dziļdomīgajam izteicienam angļu valodā “shit happens”? Tāda situācija arī ir iespējama. Piemēram, ja mums nav personas, kas apzināti pārkāpusi kādus noteikumus vai kļūdījusies tādā izpratnē, ka pārkāpusi kādus noteikumus.

Cik juridiski saturīgs ir vārdu savienojums “valsts rekomendē”? Ko nozīmē “rekomendē”? Iznāks augustā premjers publikas priekšā un teiks: valdība nerekomendē braukt uz Ķīnu. Daļa populācijas nesapratīs – aizliegts it kā nav, bet ko nozīmē “nerekomendē”? Valsts var izdot vispārīgus regulējumus. Likums ir vispārīgs, tas attiecas uz visiem. Tas nozīmē, ka šī rekomendācijas ir vispārīgas. Teorētiski tas atstāj iespēju katram cilvēkam izvērtēt – varbūt viņa gadījums ir īpašs, ir kaut kādi papildu specifiski apstākļi, un tāpēc uz to šīs rekomendācijas neattiecas. Rekomendācijas tātad ir forma, kas tiek lietota, lai valsts noteiktie ierobežojumi būtu elastīgāki, lai, ja tā var teikt, neierobežotu visiem visu. Valsts ar rekomendāciju palīdzību parāda vienu no ceļiem, kā aiziet uz mērķi, bet var gadīties, ka cilvēks izlemj sasniegt to pašu mērķi, izvēloties citu formu, citu ceļu. Ja viņš tādu neatrod, tā ir viņa paša atbildība.

Jebkura dzīva organisma jēga ir vairošanās “The Economist” 9. maija numurā vēstīja, ka šā gada pirmajos trijos mēnešos pasaulē publicēti vairāk nekā 7000 uz zinātnisku pētījumu statusu pretendējoši teksti, kas veltīti pandēmijai. Koronavīruss kļuvis par “karstāko” tēmu zinātnē? Ar Latvijas Universitātes profesoru, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošo pētnieku Kasparu Tāru sarunājas Māris Zanders.

kaidrs, ka vīrusus zinātnieki ir pētījuši pirms šā “kovida” un pētīs arī pēc tā. Proti, lai cik neticami tas kādam var šķist pašreizējos apstākļos, vīrusu pētniecība ir kaut kas vairāk par konkrēto koronavīrusu. Vadoties no sava, protams, subjektīvā skatījuma un interesēm, vai vari ieskicēt, kādos virzienos vīrusu pētniecība ir notikusi līdz šim? Ja runājam par Biomedicīnas pētījumu un studiju centru, tad nu jau pensijā esošais Pauls Pumpēns bija tas, kurš pat vēl pirms centra izveides (1993. gadā – Red.), jau astoņdesmitajos gados, sāka vīrusveidīgo daļiņu virzienu. Vīrusveidīgas daļiņas ir, ja tā var teikt, tukša vīrusa apvalki. Savukārt man sākotnējais izpētes virziens bija mazie vīrusi, mazie RNS bakteriofāgi, un mēs tos pētījām ne tikai saistībā ar vīrusveidīgajām daļiņām, bet arī to, kā tie inficē šūnas, kāda ir to struktūra, kā tie pavairojas. Noteiktā posmā šis virziens krustojās ar vakcīnu izstrādes jomu, proti, mēs šos apvalkus izmantojām, lai konstruētu vakcīnas pret... pret visu ko. Es varbūt formulēšu jautājumu citādi. Pieļauju, ka lielākajai daļai sabiedrības jēdziens “vīruss” saistās ar kaut ko cilvēka veselību skarošu, lai

gan vīrusu daudzveidība un funkcijas dzīvajā pasaulē, cik saprotu, tālu pārsniedz cilvēku fiziskās labklājības aspektu. Ja mēs skatāmies procentuāli, tad droši vien lielākā daļa pētnieku nodarbojas ar cilvēkam bīstamiem vīrusiem, bet ne jau tikai – tev taisnība. Pieminētie mazie RNS bakteriofāgi cilvēkam nekādu ļaunumu nenodara, bet mēs jau tos varam pētīt no dažādiem aspektiem. Piemēram, tie ir ļoti vienkārši, satur tikai četrus gēnus, tāpēc mēs varam tos modificēt un šajā procesā mācīties, lai vispār labāk saprastu dzīvās dabas procesus. Savas vienkāršības dēļ tie ir labi modeļorganismi. No vīrusiem mēs varam iegūt arī dažādus rīkus, kas mums var palīdzēt. Piemēram, daudzas un dažādas firmas attīsta vakcīnas, un dažas no šīm vakcīnām, kuras jau ir klīnisko pētījumu stadijā, ir bāzētas uz adenovīrusu, kas – atšķirībā no iepriekš pieminētajām vīrusveidīgajām daļiņām – ir riktīgs vīruss, tomēr tas tiek modificēts – tajā ir “ielikts” šā jaunā koronavīrusa “gabaliņš”. Doma ir tāda, ka šis vīruss šūnās vairoties īsti labi nespēj, tas šūnu, ja tā var teikt, tikai inficē. Un cerība ir tā, ka cilvēkam izstrādāsies antivielas. Respektīvi, mēs adenovīrusu, kas ir kaut kas pavisam cits nekā bēdīgi

slavenais koronavīruss, izmantojam kā rīku. Varētu pieminēt arī gēnu terapijas virzienu, kurā tiek pētīts, vai vīrusus var izmantot kā gēnu nesējus, nogādātājus. Ja runājam par SARS-CoV-2, tad – lai cik neiejūtīgi no manas puses tas skan – vai tas pētniekam ir interesants? Tas nav nekas sevišķi jauns. Tas ir ļoti līdzīgs – 80% identitātes līmenis – iepriekšējam “sarsam”. Koronavīrusi vispār nav nekas jauns, tie ir zināmi sen. Piemēram, liela daļa parasto iesnu vīrusu ir koronavīrusi. Ja mēs paskatītos elektroniskajā mikroskopā, atšķirību neieraudzītu. Atšķirības ir, ja sākam skatīties genomus, lasīt “burtiņus”. Tomēr kopumā es nevaru teikt, ka tas ir kaut kas unikāls un tāpēc ļoti interesants. Pat ja ignorējam pilnīgi murgainas idejas publiskajā telpā, tad bieži redzam vārdu savienojumu “sintezēts vīruss”. Sintezēt var tādā izpratnē, ka, ja mēs zinām “burtiņu” secību, tad mēs to varam “uztaisīt”. Tā nav problēma, un, starp citu, tas arī tika darīts ar šo pašu koronavīrusu pēc tam, kad tas parādījās. Proti, kā pats vari

iedomāties, koronavīrusa paraugus pa pastu sūtīt citiem zinātniekiem tālākai izpētei nevar, toties, ja ir zināma “burtiņu” secība, to var “uztaisīt” arī citā valstī, un tas arī notika. Savukārt tā vienkārši izfantazēt jaunu vīrusu nav iespējams. Citiem vārdiem sakot, aizdomīgi skanošais vārds “sintezēts” tiek visbiežāk vienkārši nepareizi lietots un saprasts. Var formulēt arī tā. Ja mēs runājam par konkrēto koronavīrusu, tad runāt par tā “sintētiskumu” nav iemesla kaut vai tāpēc, ka tas tiešām ir pietiekami līdzīgs dabā jau cirkulējošiem. Teorētiski var būt, ka pētnieki Uhaņā ir šo vīrusu pētījuši un tas viņiem “pasprucis”. Trampa versija. Pierādījumu tam nav, bet teorētiski šāda iespēja pastāv. Svarīgi, manuprāt, ir tas, kādā līmenī vispār saruna notiek – racionālā vai ne visai. Ir cilvēki, kuriem nevar pierādīt, ka zeme nav plakana, un ir cilvēki, kuriem nevarēs pierādīt, ka koronavīrusu nav kāds speciāli “uztaisījis”. Man šķiet, ka tik daudz par “vīrusiem” mierīgie civiliedzīvotāji nekad nav lasījuši visās iespējamās formās, un tieši šajā blīvumā lieliski parādās, cik antropocentriski mēs redzam un aprakstām pasauli. “Tas nav paša vīrusa interesēs”, “viltīgs vīruss”, “ļauns vīruss”, “vīrusam ir izdevīgi” un tā tālāk. Mēs pat uz koronavīrusu attiecinām savu atskaites sistēmu.

“

Ir cilvēki, kuriem nevar pierādīt, ka zeme nav plakana, un ir cilvēki, kuriem nevarēs pierādīt, ka koronavīrusu nav kāds speciāli “uztaisījis”

Es saprotu jautājumu, bet kā atbildi varu piedāvāt vienīgi aptuveni šādu versiju – dzīvajā dabā notiek sacensība starp organismiem, un organismam galvenais mērķis ir sevi pavairot. Vīrusam tiešām ir pilnīgi vienalga, vai cilvēks nomirst vai nenomirst, jautājums ir par to, kas viņam rada labākus priekšnoteikumus izplatīties. Piedod, bet “mērķis” arī skan kaut kā, es nezinu, metafiziski. Man rodas iespaids, ka cilvēkus valoda ierobežo, mēs esam paši savas valodas gūstekņi. Protams, bet tas ir veids, kā izteikties. Ja mēs sāksim runāt par jēgu, kas ir jēgas jēga, tad mēs aizrunāsimies... Tāpēc vēlreiz, ja tu uzstāj uz formulējumu, tas ir – jebkura dzīva organisma jēga, būtība, pastāvēšanas veids ir vairošanās. Ja nebūtu vairošanās, nebūtu evolūcijas, un arī mēs te nesēdētu un nesarunātos. Ja atgriežamies pie koronavīrusa, es gribētu saprast, kur starptautiskajā darba dalīšanā esam mēs. Skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē te gaidāmas milzīgas investīcijas visā pasaulē. Ciniski sakot, skaidrs, ka šis ir laiks, kad ikviens, kurš kvalificējas, cenšas sagrābt savu pīrāga daļu, un šādā aspektā derētu sekot līdzi, vai pēc pīrāga apēšanas arī rodas kaut kas tiešām noderīgs. Savukārt, ja jautājuma zemteksts bija tāds, ka gan jau kaut kur citur tāpat radīs vakcīnu pret “kovidu” un mums nav vērts, kā saka, iespringt, tad tikpat labi var jautāt, kāda vispār ir jēga zinātnei Latvijā. Nē, tāds nav jautājums. Jautājums ir par to, kādās sadarbības ķēdēs mēs iekļaujamies vai varam iekļauties. Ja mēs runājam par vakcīnām, tad jāsaprot, ka pieejas ir ļoti dažādas, un nav jau tā, ka visi sacenšas, darot faktiski vienu un to pašu. Tāpat nav tā, ka visas daudzās pētnieku grupas, kas pasaulē strādā, lai izveidotu vakcīnu, ir kaut kā sadalījušas šo uzdevumu mazākos uzdevumos. Tajā pašā laikā var teikt: labi vien ir,

“

Ja mēs redzam, ka atšķirības “burtiņos” ir nelielas, tad pirmām kārtām tā ir nomierinoša ziņa vakcīnu veidotājiem, jo tas nozīmē, ka šis koronavīruss tik strauji nemainās ka ir šāds grupu daudzskaitlīgums un pieeju dažādība, jo tā palielina varbūtību, ka rezultāts patiešām būs. Medijos parādījās virsraksts, ka Latvijas zinātnieki esot noteikuši Latvijā cirkulējošā štamma īpatnības. Vai jautājums ir: kāda tam nozīme? Ja mēs redzam, ka atšķirības “burtiņos” ir nelielas, tad pirmām kārtām tā ir nomierinoša ziņa vakcīnu veidotājiem, jo tas nozīmē, ka šis koronavīruss tik strauji nemainās. Tāpat var teikt tā: kādam šie genomi ir jāsekvencē, lai mēs redzētu, kādas ir attīstības tendences. Turklāt es gribētu uzsvērt, ka mums faktiski jau ir nepieciešamā infrastruktūra šādiem pētījumiem, nepieciešamas vienīgi saprātīgas investīcijas dažu aparātu iegādē. Lasīju interpretāciju, ka nelielā mainība ir tieši slikta ziņa. Koronavīruss mainās, ja saskaras ar imūnsistēmas pretreakciju. Ja tā ir vāja, tam nav iemesla mainīties. Tam nav saistības ar imūnsistēmu. Tātad ir RNS vīrusi, un principā RNS vīrusi ir ļoti mainīgi. Koronavīrusi arī ir RNS vīrusi, tomēr koronavīrusu īpatnība ir tā, ka tajos ir mehānisms, kas mainību bremzē. Tam savukārt ir iemesls – garš genoms. Proti, ja koronavīruss pieļaus daudz mutāciju, viņš pats sevi padarīs dzīvot nespējīgu. Es ļoti vienkāršoti skaidroju, bet, īsi sakot, par laimi, nav piepildījušās sākotnēji izskanējušās bažas par SARSCoV-2 iespējamo straujo mainību.

Rūsganais vakarsikspārnis

Sikspārņi

ir ļoti interesanti – labā nozīmē

Informatīvajā telpā nostiprinoties versijai, ka viens no Covid-19 pandēmijas “vaininiekiem” ir sikspārņi, liekas svarīgi, lai mūsu priekšstats par šiem dzīvniekiem būtu saturiski pilnvērtīgs, nevis emociju ietekmēts. Ar Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrības valdes locekli, Latvijas Universitātes pētnieku Dr. biol. Viesturu Vintuli sarunājas Māris Zanders. 16

omāju, ka ikviens pētnieks pat sarunā ar nespeciālistu var nosaukt divus trīs iemeslus, kādēļ viņa izvēlētā tēma ir būtiska, interesanta. Kāpēc tieši sikspārņi? Kas viņos tāds īpašs? Man gan jāsaka, ka es skolas gados sāku ar putnu pētniecību, tad nonācu Papē, kur ir daudz gan putnu, gan sikspārņu. Un tur strādāja ne tikai putnu, bet arī sikspārņu pētnieki, kuriem es sāku palīdzēt. Kad 1992. gadā bija jāstājas Universitātē, man piedāvāja darboties ar sikspārņiem, un tā es pie viņiem paliku. Ja man jāsaka, kas sikspārņos ir interesants, tad pirmais, kas nāk prātā, ir tas, ka viņi ir vienīgi zīdītāji, kas ir lidojoši, precīzāk sakot, aktīvi lidojoši, nevis planējoši. Ļoti interesants ir ziemošanas process, kurā izpaužas sikspārņiem unikāli raksturīgas fizioloģiskās pārmaiņas. Tāpat ļoti interesanti ir tas, ka sikspārņi ir ļoti daudzveidīga, liela grupa. Lai gan cilvēkam var likties, ka, nu, sikspārnis ir sikspārnis, visi viņi vienādi. Jā. Latvija ir krietni uz ziemeļiem, tāpēc mums dažādība ir mazāka, bet pasaulē kopumā sikspārņi ir starp zīdītājiem otra lielākā kārta. Lielāks sugu skaits ir tikai grauzēju kārtā. Plūstoši tuvojoties “dzeltenajai” tēmai par sikspārņiem un koronavīrusu – es nesen lasīju, ka sikspārņiem ir ļoti īpatnēja imūnsistēma, kam savukārt ir būtiska nozīme tajā ziņā, ka tā ir mājvieta visādiem nejaukiem vīrusiem. Tā var teikt. Vienkāršojot sikspārņu imūnsistēmas īpatnības ir saistītas ar to, ka viņiem ir ļoti augsts vielmaiņas, metabolisma līmenis vasarā, kad viņi ir aktīvi, savukārt ziemas periodā ir tieši pretēji. Te gan jāsaka, ka pieminēšanas vērta ir ne tikai imūnsistēma, bet arī tas, ka sikspārņi ir ļoti ilgdzīvojoši. Dzīvnieciņš peles lielumā, bet dzīvo četrdesmit gadus. Šai īpatnībai arī ir sava nozīme vīrusu kontekstā.

“Pateicoties” koronavīrusiem, sikspārņi plašas publikas skatījumā ir ieguvuši diezgan nelāgu reputāciju, tomēr pat man kā nespeciālistam ir skaidrs, ka ikvienam radījumam dabā ir kaut kādas savas funkcijas, proti, ja šis radījums izzustu, rastos problēmas. Ko mēs šādā aspektā varētu teikt par sikspārņiem? Vienkārši nav interesanti, ja sikspārņus demonizē un saista vienīgi un tikai ar apdraudējumu cilvēka veselībai. Vispirms gan man diemžēl jāpiekrīt, ka sikspārņi ir demonizēti. Mazliet palasīju saistībā ar šo koronavīrusu... traki, lai gan nav taču droši pierādīta šā koronavīrusa izcelsme no sikspārņiem. Tas, ka Covid-19 ģenētiskā materiāla sakritība ar sikspārņu koronavīrusu ir 96%, vēl neko nenozīmē. Šimpanžu genoms sakrīt ar cilvēka genomu par 98%, bet mēs taču nesakām, ka cilvēki ir šimpanzes.

“

Esmu redzējis, piemēram, aprēķinus par ietaupītajiem miljardiem, pateicoties tam, ka sikspārņi apēd lauksaimniecības kultūru kaitēkļus Dažkārt gan liekas, ka tas būtu kompliments. Cilvēkiem. (Smejas.) Atgriežoties pie jautājuma par sikspārņu funkciju, jāsāk ar to, ka lielākā daļu viņu sugu, arī Latvijā dzīvojošās, ir kukaiņēdāji. Es domāju, ka ierindas cilvēks pat nespēj iedomāties, kādus kukaiņu daudzumus sikspārņi apēd. Esmu redzējis, piemēram, aprēķinus par ietaupītajiem miljardiem, pateicoties

tam, ka sikspārņi apēd lauksaimniecības kultūru kaitēkļus. Atkrīt arī vajadzība lietot dažādas “ķīmijas” – man šķiet, cilvēki šādu argumentu varētu saprast un novērtēt. Ja kādam tas palīdz, tad var piebilst, ka sikspārņi ēd ne tikai odus vispār, bet arī tos, kuri mums kož. Ja mēs runājam par tropiskajām sikspārņu sugām, tad tām ir liela nozīme augļu sēklu iznēsāšanā, ziedu apputeksnēšanā, tātad tropu meža uzturēšanā. Sikspārņi ir organiska lokālo barības ķēžu sastāvdaļa – viņus ēd, un viņi ēd. Latvijā, atkārtojos, mums ir sikspārņi kukaiņēdāji.

“

Cilvēks un sikspārnis vienmēr ir bijuši kopā Sikspārnis Latvijā – ko cilvēkam, kura zināšanas aprobežojas ar to, ka vispār sikspārņi Latvijā ir, var pateikt par to sugām, īpatnībām? Latvijā šobrīd ir konstatētas 16 sugas, tiesa, vienas sugas pārstāvja gadījumā var uzskatīt, ka tas atlidojis nejauši. Divas sugas ir uzskatāmas par retām – nav pagaidām izdevies atrast to kolonijas, tomēr šo sugu pārstāvji tiek noķerti samērā regulāri. Salīdzinoši bieži sastopami ir ziemeļu sikspārņi, arī garausainie – ar tiem cilvēki sastopas biežāk, jo viņi parasti pārziemo mūsu pagrabos. Jāsaka gan, ka arī citas sugas labprāt izmanto cilvēka būvētas ēkas, un var teikt, ka cilvēks un sikspārnis vienmēr ir bijuši kopā. Kad cilvēki dzīvoja alās, tur dzīvoja arī sikspārņi, un nu šī kaimiņu būšana turpinās ēkās. Kāda no šīm 15 sugām ir apdraudēta? Aizsargājamas ir visas. Lielākas problēmas ir tām sugām, kas dzīvo mežos, proti, kokos. Lieta tā, ka viņiem nepietiek ar vienu dobumainu koku, viņiem tādu nepieciešams

“

Tādu, kuri savu nepatiku pret sikspārņiem nevar pārvarēt nekad, ir mazākā daļa Vampīrsikspāņi skaitās atsevišķas sugas? Jā, trīs. Visas dzīvo Centrālajā un Dienvidamerikā. Viņu gadījumā lielākā problēma ir trakumsērga. Kā daudzi zīdītāji viņi to pārnēsā un vienlaikus mēdz baroties, sūcot mājdzīvnieku asinis. Par šo tēmu, starp citu, esmu lasījis arī tādus interesantus pētījumus: ja vampīrsikspārņi apciemo, teiksim, cūku ganāmpulku, tad ir novērots, ka viņi dod priekšroku konkrētām cūkām. Attiecīgi, ja šīs cūkas izolē, tad var ganāmpulku pasargāt.

Latvijas Universitātes pētnieks Dr. biol. Viesturs Vintulis

daudz, jo šie sikspārņi tos bieži maina – lai izvairītos no parazītiem, no plēsējiem. Ja mūsu mežu apsaimniekošanas stila dēļ ir maz vecu, dobumainu koku, tad skaidrs, ka šīm sugām labi neklājas. Protams, cilvēku attieksme pret sikspārņiem vienmēr ir bijusi ļoti dažāda. Vieni tos uzskata par mājas svētību, citi par lāstu, no kuram jātiek vaļā. Ja cilvēkam izdodas iznīdēt no savas ēkas sikspārņus, tad tas parasti ir diezgan liels trieciens visai populācijai, jo sikspārņi dzīvo kolonijās un vairojas ļoti lēni (viens vai divi mazuļi gadā).

Kā jums liekas: kāpēc daudziem no mums nepatīk sikspārņi? Jo viņi tādi “nesmuki”? Iemesli ir ļoti dažādi, tomēr es gribētu teikt, ka tādu, kuri savu nepatiku pret sikspārņiem nevar pārvarēt nekad, ir mazākā daļa. Lielākajai daļai, kad viņiem parāda mazo, pūkaino radījumu, paņemtu rokā, viedoklis mainās. Tāpat sikspārņu gadījumā fonā ir daudz māņticības, kas atnākusi līdz mūsdienām vēl pirms visiem šiem koronavīrusu stāstiem. Vampīri, ziniet!

Gardēži. Patiesībā es par vampīrsikspārņiem ierunājos citu iemeslu dēļ. Samērā nesen lasīju, ka vampīrsikspārņiem novērota altruistiska uzvedība kolonijas ietvaros – ja viens indivīds saprot, ka otrs ir izsalcis, viņš to baro, turklāt, ja kāds, blēdis, negrib dalīties, tad to citi kolonijas locekļi patur atmiņā. Īsi sakot, sekoja virkne publikāciju par to, ka, raugi, šāda visnotaļ sarežģīta sociālā uzvedība, cik interesanti, pārsteidzoši utt. Vai sikspārņu pētīšanā arī ir “topa” tēmas? Kā saka, jo vairāk rok, jo vairāk atrod, tāpēc aktuālas ir arī tēmas, kas tiek uzskatītas par salīdzinoši daudz pētītām. Atšķirības starp sugām ir diezgan lielas, tāpēc tas, ka tu esi izpētījis vienu, nenozīmē, ka zini tikpat daudz par citām. Ļoti daudz nodarbojas ar sikspārņu genoma izpēti, piemēram, Eiropā, mēģinot saprast, kā viņi izplatījušies pēc Ledus laikmeta, kā viņi Ledus laikmetu ir pārdzīvojuši, un tad, balstoties šajās sakarībās, var mēģināt saprast, kas var mainīties klimata izmaiņu kontekstā

nākotnē. Latvijā mēs daudz nodarbojamies ar, ja tā var teikt, ekoloģiskajiem aspektiem – pētām sugas vajadzības, lai varētu nodrošināt tās aizsardzību. Piemēram, šobrīd mums ir projekti par Eiropas platausi, arī dīķu naktssikspārni. Eiropā sikspārņu pētīšanā jau tradicionāla metode ir radiotelemetrija, savukārt Latvijā mēs šajā ziņā esam vēl bērna autiņos, tikai sākam ar to nodarboties. Atvainojos, bet kāpēc vispār tam radījumam krāmēt virsū raidītāju? Lai taču lido, kur grib. Likums mums prasa aizsargāt kādu sugu, teiksim, platausi, bet mēs īsti nezinām, kur viņš dzīvo, cik lielu teritoriju viņš izmanto. Agrāk arī mums likās, ka sikspārnis naktī pārvietojas varbūt, nu, dažus kilometrus ap māju, bet, kad pētnieki sāka izmantot raidītājus, izrādījās, ka ir sugas, kas vienas nakts laikā nolido desmitiem kilometru. Tāpēc jāpiebilst: ja cilvēks vakarpusē ierauga sikspārni lidināmies mājas tuvumā, tas vēl nenozīmē, ka mājā dzīvo sikspārņi.

Divkrāsainais sikspārnis Ziemeļu sikspārnis

Ja runājam par sikspārņu aizsardzību, tad papildus mājvietai daudzām dzīvnieku sugām būtiski ir tas, vai pietiekamā daudzumā ir pieejama šai sugai nepieciešamā pārtika. Ja kaut kādu iemeslu dēļ pazūd pierastais augs, kukainis vai cita barība, dzīvniekam ir grūti atrast aizstājēju ar visām no tām izrietošajām sekām. Cik izvēlīgi, ja tā var teikt, ir sikspārņi? Viņiem svarīgas ir ne tik daudz ēdamo kukaiņu sugas, cik šo kukaiņi izmēri – lai sikspārņi var tos nopeilēt. Jā, dažas sikspārņu sugas specializējas – piemēram, platausim vissvarīgākie ir naktstauriņi. Tomēr kopumā vienalga sikspārņi ēd tos kukaiņus, kuri visvieglāk noķerami, pieejamāki lielākā apjomā. Respektīvi, sikspārņiem pirmām kārtām nepieciešams ir tas, lai barības ir daudz – īpaši laikā, kad viņi baro mazuļus. Sikspārņa barības patēriņš ir apmēram trešā daļa no viņa svara, tas, ja tā padomā, arī ir apbrīnojami.

Foto: Helmuts Bauers

Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds šopavasar izdeva Nikolaja Plātes grāmatu “Kompendijs dogmatikā”, šādi atjaunojot Latvijas neatkarības pirmajā posmā aizsākto Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātnisko rakstu krājumu sēriju “Studia Theologica”. Ar Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāni, profesori, Dr. theol. Daci Balodi sarunājas Māris Zanders.

Iepazīstot pagātni, mēs labāk saprotam paši sevi

omāju, ka ikvienā zinātnes sfērā ir novērojama informācijas inflācija – tekstu skaits nemitīgi palielinās, tas kļūst grūti aptverams. Man nav grūti iedomāties kādu vēstures studenta vai interesenta neizpratni, saņemot uzaicinājumu lasīt, piemēram, Edvarda Gibona tekstus par Romas vēsturi – kopš 18. gadsimta tik daudz šajā jomā izpētīts un uzrakstīts jauna – kāda jēga lasīt Gibonu?! Kāpēc lasīt pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākuma teologu? Pirmā, “plakanā” atbilde skanētu: lai vispār mūsdienās zinātu, kas ir bijis agrāk. Es šobrīd rakstu par Bībeles pētniecību Latvijā, un es arī mēģinu pietuvināties padomju laikam, saprast, kas tur īsti notika. Skatoties uz to, ko un kā viņi ir darījuši tolaik, es gribētu teikt, ka es labāk

saprotu arī to, kas mēs paši esam. Mēs, iespējams, šādā kontekstā labāk saprotam, kādi cēloņi ir kādai spriedzei mūsu šodienas diskursā. Man ir ļoti interesanti redzēt, cik ļoti lielu lomu vēl šajos padomju gados Latvijā spēlē vācu teoloģija. Es to nebiju gaidījusi, es biju pārsteigta! Ja mēs skatāmies Nikolaju Plāti un arī tos citus, kuri padomju gados rakstīja šādus kompendijus garīdznieku izglītošanai, mēs redzam, ka viņi faktiski lasīja tikai vācu valodā. Protams, viens no galvenajiem avotiem viņiem bija pirmskara teoloģija, tas, ko viņi bija piedzīvojuši pirmskara Teoloģijas fakultātē, un, starp citu, var redzēt, cik ilgi vēl šī pirmskara akadēmiskā teoloģija ir dzīvojusi arī pēc Teoloģijas fakultātes slēgšanas. Tad ir avoti – teksti, kas pilnīgā “randomā” ir nonākuši līdz viņiem no Dzelzs priekškara otras puses. Man bija iespēja paskatīties Paula Žibeikas, viena no tolaik

visvairāk rakstošajiem teologiem, bibliotēku. Faktiski visas grāmatas, daiļliteratūru ieskaitot, vācu valodā, un mani pilnīgi satrieca kāds vācu autora darbs par Bībeles pētniecību – pārrakstīts ar roku! Šie autori veidoja savu teoloģiju, cenšoties turpināt to, kas bija sācies pirms kara, un man iešāvās prātā, vai tas ir pareizi, ka mēs pilnīgi neko neņemam no šiem teologiem, kuri strādāja padomju laikā. Ir mainījušies akadēmiskie standarti, un ir izveidojies lūzums. Varbūt objektīvi? Jā, protams, un es jau arī nesaku, ka mums tādā pašā veidā ir jāturpina. Tajā pašā laikā es lasu Nikolaju Plāti, es viņa rakstīto uzsūcu un redzu arī to, ka viņš ir veidojis daudzus citus savas dzīves laikā. Ja mēs runājam par šo pagātni un to, kāda nozīme tās lasīšanai ir mūsdienās, tad es

atkārtošos, sakot, ka šie darbi ir zināmā mērā spogulis. Ja mēs skatāmies Bībeles pētniecību Latvijā, tad mēs redzam kaut ko līdzīgu pašreizējai situācijai arī pirmskara Latvijā, kad “universitātes teoloģija” daudziem garīdzniekiem šķiet pārāk liberāla. Tieši tas pats tagad. Jāsaka, virsroku parasti gūst konservatīvās līnijas, kas savukārt vedina nelielās liberāļu grupiņas kļūt vēl liberālākas... Bet tā jau ir cita tēma. Tātad mēs publicējam šos agrāko laiku Latvijas teologu darbus, līdz ar to vai mēs varam arī runāt par kaut ko līdzīgu Latvijas “skolai” teoloģijā? Labi, “skolas” jēdziens laikam būs pārāk ambiciozs, mainīšu to uz “īpatnumu”. Varbūt teoloģijā vispār ir aplami runāt par “skolām”? Nav aplami. Piemēram, ir Tībingenes skola, savukārt Latvijas gadījumā es aicinātu neaizmirst to, kādas vispār mums ir bijušas iespējas kaut ko tādu veidot; tas pulciņš ir ļoti mazs! Teoloģiskās telpas nelielums ir jūtams uz katra soļa. Un tomēr! Jo īpaši skatoties uz šiem padomju laikā tapušajiem tekstiem, kas, protams, nav radīti, lai akadēmiski diskutētu, tie domāti, lai izglītotu, ir nomanāma – es gribētu to tā saukt – teoloģiskā izjūta, kas ir specifiska mūsu kultūrtelpai. Es jau ieminējos par diskusiju starp liberālo un konservatīvo līniju, un Nikolajs Plāte arī tajā iesaistījās un attiecībā uz Bībeles autoritāti pauda visnotaļ konservatīvus viedokļus. Konservatīvais virziens iezīmējas ar to, cik ļoti aizstāv patiesības nemainību un Bībeles autoritāti.

interpretē katru atsevišķo tekstu, tur ir tikpat daudz – es atļaušot tā teikt – dievbijības, tikpat daudz dedzības, cik konservatīvajiem. To var vērtēt dažādi, bet teoloģija Latvijā vienmēr ir bijusi vairāk, kā vācieši saka, “no vēdera”, no sajūtām, mazāk izrietoša no labi filozofiski pamatotiem argumentiem. Tā ir tāda... nedaudz sentimentāla. Turklāt visos laikos.

“

To var vērtēt dažādi, bet teoloģija Latvijā vienmēr ir bijusi vairāk, kā vācieši saka, “no vēdera”, no sajūtām, mazāk izrietoša no labi filozofiski pamatotiem argumentiem Jūsu tālākajos plānos sērijā ir Roberta Akmentiņa darbs par rakstnieka Augusta Saulieša pasaules uzskatu. Jā, tā ir viņa teoloģijas doktora disertācija. Tādu vispār padomju laikā bija divas. “Daudz” gan.

Manuprāt, padomju okupācijas apstākļos tā bija arī saprotama pretreakcija.

Jums jāsaprot, ka nebija jau iespēju, un, ja mēs skatāmies, ko cilvēki darīja tolaik Teoloģijas seminārā, tad mēs varam teikt, ka viņi, būdami izstumti no akadēmiskās vides, mēģināja veidot savu akadēmisko vidi. Tāpēc šādi darbi ir laikmeta liecības.

Tieši tā. Bet es turpināšu domu. Un tad otrā pusē ir liberāļi, kuri, varētu tā domāt, aizstāv tādu ļoti racionālu pieeju. Tomēr, ja mēs uzmanīgāk paskatāmies, mēs redzam: gan vieni, gan otri ļoti līdzīgi skatās uz Svētajiem Rakstiem. Liberāļi ņem ļoti nopietni kritisko pētniecību, kritiskās pētniecības rezultātus, tomēr, kad viņi

Lasīju šo Nikolaja Plātes darbu, un kā jau dogmatikai veltītam tekstam raksturīgi te ir skaidra struktūra. Un tad man ienāca prātā, ka šī struktūra nemainās, jautājumu kopums, uz kuriem mēs meklējam atbildes, arī nemainās, bet varbūt jums ir kāds subjektīvs iespaids par to, kādi jautājumi no šā kopuma interesē tos, kas

dažādos gados nāk studēt uz Teoloģijas fakultāti? Varbūt ir pamanāmas kādas izmaiņas? Redzat, kad mēs nodarbojamies ar sistemātisko teoloģiju, tad ir arī tādi jautājumi, par kuriem pats students nav iepriekš aizdomājies, un mēs viņu uzvedinām pašam jautāt. Manuprāt, tas vispār ir viens no izglītības uzdevumiem – ne tikai atbildēt uz tiem jautājumiem, kas cilvēkam jau ir, bet paplašināt viņa redzesloku, paplašināt jautājumu horizontu. Studentu kopums savukārt ir tik dažāds... Piemēram, ir liela atšķirība, vai cilvēks jau ir, kā saka, līdz ausīm iekšā kādā tradīcijā, kādā draudzē, vai arī atnāk students bez šāda konteksta. Tomēr var teikt: jā, izmaiņas ir pamanāmas. Kaut tādā aspektā, ka mainās izpratne par to, kas vispār ir zināšanas. Es negribu teikt “ne jā, ne nē” par to, bet mēs redzam, ka mūsdienās izpratni par to, kas ir zināšanas, ļoti ietekmē tehnoloģijas, kas ir cilvēka rīcībā. Vienmēr var taču “ieguglēt”... Ja runājam par teoloģiskajiem jautājumiem, tad atbilde ir tāda, ka šie jautājumi ir kļuvuši daudzkrāsaināki, dažādāki. Kad es sāku studēt 1992. gadā, tātad drīz pēc Teoloģijas fakultātes atjaunošanas, mēs pārsvarā bijām luterāņi, un lielākā daļa no mums studēja, lai kļūtu par mācītājiem. Tad vienā brīdī parādījās katoļu grupiņa, tomēr kopumā sastāvs joprojām bija diezgan monolīts. Savukārt tagad vienu interesē ekoteoloģija, citu – harismātiskās draudzes, vēl citu – Tālo Austrumu reliģijas. Un tā tālāk. To es kā fakultātes tekstu lasītājs un rīkoto priekšlasījumu klausītājs internetā esmu pamanījis, un man ir pretrunīga attieksme pret šo daudzkrāsainību. Brīžiem liekas, ka tikpat labi tas varētu būt reliģijas vēsturnieku vai sociālantropologu “tusiņš”. (Smejas.) Es tomēr uzsvēršu kādu šīs daudzkrāsainības, manuprāt, plusu. Šādā dažādībā tu nevari “izbraukt” ar vienkāršām, vieglām atbildēm. Jautājošo puse ir prasīgāka, un man tas patīk.

Studenti ne tikai mācās, bet arī

nodarbojas ar zinātni Šopavasar Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds laida klajā Latvijas Universitātes studentu zinātnisko rakstu krājumu “Homo et”. Ar krājuma sastādītāju Elīzu Dālderi un Latvijas Universitātes studentu zinātniskās konferences “Mundus et” projekta vadītāju Jēkabu Akermani sarunājas Māris Zanders. Kāda bija krājuma tapšanas priekšvēsture? Elīza Dāldere. Ideja par Latvijas Universitātes Studentu padomes organizētu studentu zinātnisko konferenci parādījās 2019. gada maijā, kad, ja atceraties, vispār bija aktīvas diskusijas par Latvijas Universitātes nākotni, par to, ka studentiem būtu vairāk jāiesaistās pētniecībā. Jāsaka, es pati savā studiju procesā sasaisti ar zinātni īsti neizjutu, lai gan es kā vēsturi studējošs cilvēks eju uz

arhīviem, pētu dokumentus. Es tolaik darbojos arī Studentu padomē, un likās, ka studentus šajā aspektā vienojoša platforma varētu būt konference, kurā studenti var uzstāties ar referātiem, parādīt savu pētniecisko veikumu, saprast, ko vispār nozīmē piedalīties zinātniskā konferencē, ko nozīmē saņemt pirmo kritiku. Jo parasti ir tā, ka ir bakalaura un maģistra darbs, par kuru tev viedokli izsaka recenzents, un ar to arī viss beidzas. Visu šo manu un citu aktīvu studentu sajūtas rezultējās

ar konferenci Homo et... 2019. gada 21. un 22. novembrī. Ja plānos ir otra šāda konference, tad laikam jāsaprot, ka bijāt apmierināti ar pirmo? Jēkabs Akermanis. Jā, un tas vedināja mani uzņemties otrās organizēšanu. Apmierināti bijām mēs paši, saņēmām arī atzinīgas atsauksmes. Elīza Dāldere. Pirmās konferences organizēšanā bija vairāki posmi.

Vispirms studenti iesūtīju savus pieteikumus – tādu bija vairāk par trīsdesmit. Uz konferenci varējām paņemt divdesmit. Nepaņemtie neatbilda no kvalitātes viedokļa? Elīza Dāldere. Mēs jau sākumposmā labi apzinājāmies, ka būtu ļoti noderīga pieteikumu izvērtēšanas komisija, un tika paveikts diezgan liels darbs, runājot ar docentiem, profesoriem un cilvēkiem zinātniskajos institūtos. Izdevās izveidot četras komisijas atbilstoši lielajiem tematiskajiem blokiem – humanitārās, dabas, eksaktās un sociālās zinātnes. Jēkabs Akermanis. Šāds izvērtēšanas modelis saglabāsies, arī organizējot otro konferenci. Vai tēmas konferencē un krājumā kaut ko liecina arī par studentu zinātniskajām interesēm un aktivitāti kopumā? Piemēram, par tādu “modīgu” tēmu, kāds ir tā sauktais mākslīgais intelekts, neko neredzu. Jēkabs Akermanis. Man gan šķiet, ka tēmu dažādība ir

pietiekama – vēsture, bioloģija, medicīna, arī citas. Atbilde uz jūsu jautājumu varētu būt saistīta ar to, ka tāda konference pērn bija pirmā un studenti nepaguva noreaģēt. Elīza Dāldere. Varētu piekrist Jēkaba skaidrojumam – pieteikšanās procesam bija atvēlēts mēnesis, un sagadījās, ka tas bija septembris, mācību gada sākums. Cik vispār viegli ir studentam nodarboties ar pētniecību? Vai nav tā, ka jāsaņem pretī ieteikums “vispār paaudzies, tad varēsi pētīt”? Elīza Dāldere. Es domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no tā, kurā virzienā cilvēks studē. Dabaszinātnēs un eksaktajās zinātnēs studenti ir vairāk integrēti dažādos pētniecības projektos, tostarp starptautiskajos. Šajās zinātnēs ir arī lielāka sasaiste ar konkrēto industriju, kas savukārt nozīmē lielākas iespējas izdomāt kādu inovatīvu produktu. Savukārt humanitārajās zinātnēs patiešām ir viedoklis, ka ir jāsasniedz doktorantūras līmenis, lai varētu nodarboties ar zinātni, tev vispirms ir jāuzraksta priekšzīmīgi labs maģistra darbs.

Tomēr es gribētu arī piebilst, ka ne visi studenti ir pietiekami informēti par iespējām iesaistīties zinātnē. Piemēram, Latvijas Universitātes Studentu padome ik gadu organizē projektu konkursu, kas norisinās no februāra līdz septembrim, konkurss nozīmē iespēju lūgt finansiālu atbalstu savai pētnieciskajai darbībai, un jāatzīst, ka šādu projektu varētu būt vairāk. Iespējams, bremzējošs faktors ir tas, ka šiem projektiem ir nepieciešams līdzfinansējums vismaz 20% apmērā, tomēr – līdzfinansējums ir arī zīme tam, ka projekts patiešām tiks īstenots. Kopumā man šķiet, ka studentiem varbūt pietrūkst uzdrīkstēšanās. Viņiem liekas – vai tiešām es 21–22 gadu vecumā jau varu nodarboties ar zinātni? Jēkabs Akermanis. Papildus prob lēma varētu būt tā, ka studentiem pietrūkst arī iespēju iepazīstināt ar savu darbu plašāku auditoriju ārpus sava studiju kursa un fakultātes. Mums, vēsturniekiem, ir savi referātu lasījumi, līdzīgi ir, piemēram, Teoloģijas fakultātē, bet līdz šim ir pietrūcis kopējas platformas. Pērn aizsāktais konferences modelis domāts, lai šo nepilnību novērstu.

Optika un matemātika redzes problēmu risināšanai Varis Karitāns,

Latvijas Universitāte

smu pēcdoktorantūras students Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā, un mana pētījuma tēma saistīta ar medicīnisko optiku. Pētījums veltīts populācijā izplatītas redzes problēmas, proti, stiklveida ķermeņa apduļķojumu efektu, samazināšanai. Stiklveida ķermeņa apduļķojumi, saukti arī par redzes mušiņām, ir dažādas redzes laukā slīdošas struktūras – bumbiņas, virtenes, tīkli utt. Šo problēmu rada dažādi objekti – šūnas, proteīnu šķiedras, stiklveida ķermeņa skeleta elementi, kas pārvietojas stiklveida ķermenī, kas dzīves laikā kļūst arvien šķidrāks. Ļoti bieži šī parādība nav pat nosaucama par problēmu, jo pie tās visbiežāk izdodas pierast, tomēr gadījumā, ja tā pārāk traucē, cilvēks, iespējams, vēlēsies no tās atbrīvoties. Šo problēmu var atrisināt, izmantojot vai nu vitrektomiju, t. i., stiklveida ķermeņa aizstāšanu ar biosavietojamu masu, vai arī vitreolīzi, t. i., peldošo objektu

saskaldīšanu ar lāzeru. Kaut gan abas metodes ir efektīvas, tās ir arī ļoti riskantas un var radīt neatgriezeniskus redzes bojājumus. Savā pēcdoktorantūras projektā attīstu metodi, lai šo parādību būtu iespējams neitralizēt neinvazīvā, optiskā ceļā, proti, acs struktūrās neiejaucoties. Metodes pamatā ir gan optika, gan matemātika, un šajā metodē tās abas jāapvieno. Pirmais solis ceļā uz metodes izstrādi ir minētās parādības atveidojums acs modelī. Varētu šķist, ka šādu acs modeli izveidot ir grūti, tomēr jāatceras, ka no optikas skatapunkta acs ir lēca ar stiprumu aptuveni +60 dioptrijas. Tas nozīmē, ka jebkura lēca, kam ir šāds stiprums, jau ir visai piemērota acs simulācijai. Grūtākā daļa ir izvēlēties objektus, kas apduļķojumus labi simulē. Zināms, ka stiklveida ķermeņa apduļķojumi ir kustīga parādība, un tie pārvietojas acu kustību virzienā, tomēr, lai labāk izprastu šīs parādības korekcijas principus, ir jāsāk nevis ar kustīgiem,

bet nekustīgiem apduļķojumiem. LU Cietvielu fizikas institūtā tīrtelpās ir peejamas dažādas mikrostrukturēšanas ierīces un metodes, un, tās izmantojot, šādus objektus iespējams veiksmīgi izstrādāt. Savā pētījumā izmantoju optisko litogrāfiju, kas sniedz iespēju stikla virsmā izveidot noteikta veida struktūras, izmantojot fotoķimikālijas (fotorezistus), kuru īpašības ultravioletā starojuma ietekmē mainās. Tad, kad ar lāzera staru fotorezistā vēlamās struktūras izgaismotas, fotorezista slānis tiek attīstīts, un izgaismotās daļas tiek aizskalotas prom. Stikla apgabalus, ko pēc attīstīšanas nenosedz fotorezists, iespējams izkodināt fluorūdeņražskābē. Šādā veidā iespējams izveidot struktūras, kuru lielums ir daži mikroni. Par izstrādāto struktūru piemērotību minētās parādības simulācijai iespējams pārliecināties, izkodināto stikla plāksnīti ievietojot acs modelī un parastu kameras sensoru izmantojot kā tīkleni, lai novērotu redzamo ainu. Stiklā izkodinātās mikrostruktūras

0,56 0,40 0,20 0,00 –0,20 –0,56

1. attēls. Pa kreisi – stiklā izkodinātās mikrostruktūras, kas simulē objektus, kuri savukārt rada stiklveida ķermeņa apduļķojumus. Skala parādīta mikronos. Pa labi – simulētie stiklveida ķermeņa apduļķojumi, ko rada stiklā izkodinātās struktūras (kvadrātiņā attēla labajā apakšējā stūrī)

un simulētie redzes lauka apduļķojumi redzami 1. attēlā. Objekti, kas stiklveida ķermeņa apduļķojumus rada, ir pilnīgi caurspīdīgi, un parastajā gaismas mikroskopā nav saskatāmi. Šādus objektus sauc par fāzes objektiem. Objektu fāzes jeb struktūras mērīšana optikā šobrīd tiek ļoti plaši pētīta, un tiek izstrādāti arvien jaunāki un precīzāki algoritmi objektu fāzes mērīšanai. Projekta galējais mērķis ir attīstīt metodi apduļķojumu kompensēšanai, un šo objektu struktūra ir jāzina, lai dažādus regulējamus optiskus elementus varētu pielāgot šo traucējumu kompensēšanā. Savā projektā pētu nesen attīstīta algoritma PhaseLift izmantojamību šo objektu struktūras noteikšanā. Algoritmu PhaseLift samērā nesen (aptuveni pirms 10 gadiem) attīstījis franču izcelsmes amerikāņu matemātiķis Emanuēls Džīns Kandess (Emmanuel Jean Candès). Metodes pamatā ir objekta kodēšana, izmantojot maskas, un kodētā objekta difrakcijas ainu iegūšana un analīze. Difrakcija ir sarežģīta parādība, bet pamatā tā satur informāciju par objekta uzbūvi. Ja dažādi maskētu objektu difrakcijas ainas ir zināmas, tad, zinot, kādas ir maskas, var aprēķināt arī paša objekta struktūru. Algoritms ir iteratīvs, un tajā izmantotas dažādas matemātiskās optimizācijas metodes. Šī metode līdz šim vairāk pārbaudīta simulācijās, un simulācijas apstiprina šīs metodes izmantojamību apduļķojumu struktūras noteikšanai. Maskas, kas izmantotas objekta modulācijā, ir ļoti līdzīgas šaha galdiņam. Tumšie un gaišie lauciņi tajās sakārtoti pilnīgi haotiski. Tumšais lauciņš simulē pilnīgu gaismas bloķēšanu, gaišais lauciņš – pilnīgu tās caurlaidību. Pavisam tiek izmantotas četras maskas. Kad objekts nomaskēts, tiek simulēts gaismas intensitātes sadalījums, ko optiskā sistēmā uztvertu kameras uztvērējs, ja šādu maskētu objektu apgaismotu lāzera stars. Maskas fragments un difrakcijas aina parādīta 2. attēlā. Simulācijās tiek izmantota programma MATLAB, kas ir īpaši piemērota

2. attēls. Pa kreisi – objekta modulēšanai izmantotās maskas fragments. Pa labi – maskētā objekta difrakcijas aina 0,56

0,85

0,40

0,60 0,40

0,20

0,20 0,00

0.00

–0,20

–0,56

3. attēls. Pa kreisi – stiklā izkodinātās mikrostruktūras. Pa labi – objekta rekonstrukcija, kas iegūta, izmantojot algoritmu PhaseLift

dažādu optisko parādību simulācijai. Tālāk, izmantojot algoritmu PhaseLift, no šiem gaismas intensitātes mērījumiem tiek aprēķināta pētāmā objekta struktūra, kas tiek salīdzināta ar patieso struktūru, kura izmērīta, izmantojot profilometriju. Simulāciju rezultāti parāda, ka metode ir daudzsološa aprakstītās redzes problēmas risināšanā. 3. attēlā redzama patiesā objekta struktūra (pa kreisi) un tās rekonstrukcija (pa labi). Skala labajā pusē parādīta mikronos. Redzams, ka rekonstrukcija nav pilnīga, proti, tajā ir troksnis jeb viltus signāls. Trokšņa izcelsme ir mazais masku skaits, tomēr četru masku izmantošanai ir pamats, jo šāda sistēma būtu viegli realizējama praktiski. Simulācijās izmantotās četras maskas patiesībā ir viena maska, kas pagriezta četros virzienos, un praktiski tas būtu realizējams, izmantojot vienkāršus spoguļus un prizmas. Vienlaikus ar simulācijām tiek veikti arī praktiski mērījumi.

Izkodinātā sekla plāksnīte un acs modelis tiek iemontēts optiskajā sistēmā, un pētāmais objekts tiek modulēts, izmantojot īstas maskas, kas arī izgatavotas turpat LU Cietvielu fizikas institūtā tīrtelpās. Praktiskos mērījumos, protams, jāsaskaras ar to, ka pati kamera ir trokšņaina, telpa nav pilnībā aptumšojama, pilnīgi precīzi netiek savietoti optiskie elementi utt., tomēr, pilnveidojot datu analīzi, tiek iegūti arvien labāki praktiskie rezultāti. Problēmas, kas jārisina, lai metodi pielāgotu dzīvai acij, ir metodes ātrdarbības uzlabošana, kā arī kustīgo objektu izsekošana un kompensēšana. Liels palīgs šajos jautājumos ir sadarbības partneris – optikas laboratorija Dublinas Universitātes koledžā, Īrijā. Pētījums tiek izstrādāts, izmantojot pēcdoktorantūras projekta (1.1.1.2/16/I/001; 1.1.1.2/ VIAA/1/16/199) atbalstu.

Precīzāka diagnostika, sekmīgāka cīņa pret vēzi Ar Latvijas Universitātes Fonda atbalstu Latvijas Universitātes pētnieki īsteno projektu “Inovatīvu metožu attīstīšana un ieviešana klīniskajā praksē ļaundabīgo audzēju diagnostikai un terapijai, izmantojot Latvijā ražotus molekulāri mērķētus radionuklīdus”. Ar Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Ķizāni sarunājas Māris Zanders.

skatās populārzinātniskos izdevumus, rodas iespaids, ka, piemēram, melanomas diagnosticēšanā arvien populārāka metode ir tas, ko nedaudz neprecīzi sauc par mākslīgo intelektu. Respektīvi, datu analīzē šis mākslīgais intelekts nenogurst, ir precīzāks, salīdzinot ar cilvēku. Savukārt mūsu sarunas tēma netieši liecina par to, kā dažkārt saka, ka paliekošas vērtības nemainās – radioloģija, radiofarmācija tikai attīstās.

Es labprāt atkāptos pagātnē, laikā, kad vēl tikai studēju. Mēs, jaunie, darbojāmies Salaspils kodolreaktorā, patiešām ticējām saukļiem “atomenerģija mieram!” un attiecīgi izvēlējāmies arī savu profesiju. Tolaik mēs runājām par mikrogramiem un neitronu aktivācijas analīzēm – tās arī bija prioritātes reaktorā. Savukārt mūsdienās, ja cilvēka rīcībā ir nanotehnoloģijas, grafēns, mēs redzam, ka zināšanu kopuma pieaugums ir ļāvis pacelties augstāk. Radionuklīdus

sāka ražot mūsu pašu Salaspils kodolreaktorā Jāzeps Malnačs. Un tas bija kolosāli! Tāpēc es joprojām nevaru saprast, kādēļ iesāktais bija jāpārtrauc, kāpēc reaktoru nevarēja iekonservēt. Tagad mēs to visu pērkam ārzemēs... Redzat, metodes attīstās, kļūst smalkākas, specializētas. Agrāk mūsu nozarē fluors bija apmēram tas pats, kas citu veselības problēmu gadījumos penicilīns, to uzskatīja par tikpat plaši pielietojamu līdzekli. Fluors nenoliedzami ir labs, tas ir arī

un terapijai ar peptīdu receptoru molekulāro radionuklīdu mērķterapiju (PRRT).” Projekta, par kuru runājam, konteksts bija tāds, ka vienā no Latvijas klīnikām bija germānija gallija ģenerators, un šī klīnika sadarbojās ar Jūras medicīnas centru, kur ir pozitronu emisijas tomogrāfijas (PET) iekārta. Fluors kā radionuklīds ir salīdzinoši vienkāršāka diagnosticēšanas metode, savukārt citos gadījumos, piemēram, prostatas vēža, izmanto germānija galliju. Šie savienojami ir daudzkārt precīzāki, tie parāda, kur slēpjas vēža šūnas. Kad šī diagnosticēšanas stadija ir veikta, nepieciešams ir lutēcijs, kas vēža šūnas iznīcina. Lai šos procesus izpētītu, tika veikti daudzi eksperimenti, ir jāsaprot, kā jākalibrē gallija devas, kā arī daudzi citi jautājumi.

“

Es joprojām nevaru saprast, kādēļ iesāktais bija jāpārtrauc, kāpēc reaktoru nevarēja iekonservēt?

lētāks un viegli pieejams, tomēr tad radioloģiskajai iezīmēšanai parādījās germānija gallija radionuklīdu ģeneratori, tāpat jauni peptīdi, kas vielu līdz vēlamajai vietai cilvēka organismā aizvada vēl precīzāk. No projekta pieteikuma: “Projekta aktivitāšu sekmīga realizācija nodrošinās inovatīvu onkoloģisko slimību ārstēšanas metožu ieviešanu agresīva prostatas vēža un neiroendokrīnu audzēju diagnostikai

No projekta pieteikuma: “Baltijā šobrīd darbojās 5 PET/CT – 2 Lietuvā (Viļņā un Kauņā), 1 Igaunijā (Tallinā) un 2 Latvijā (Rīgā). Latvijā, pateicoties ES līdzfinansējumam 8,5 milj. apmērā un RSU finansējumam 1 milj. apmērā, ir izveidots Latvijā pirmais Ciklotrona centrs, kura sastāvā ietilpst SIA RSU Nukleārās medicīnas klīnika, kur no 2016. gada tiek veikta pacientu diagnostika ar F18[FDG], un no 2017. gada sākuma tiek nodrošināti maksas diagnostikas pakalpojumi vēža diagnostikai ar Ga68[PSMA], tomēr pacientiem joprojām nav pieejama terapija ar Lu177[PSMA], kas ir teranotstikas pamats – secīga diagnostika un terapija. Latvijā ir izveidots Stereotaktiskās radioķirurģijas centrs Sigulda, lai terapeitiskās radioloģijas nozares augsti kvalificētie speciālisti, izmantojot unikālo, augstas precizitātes, īpaši radioķirurģijai piemēroto iekārtu Cyberknife®M6, varētu palīdzēt pacientiem cīņā ar vēzi, labdabīgiem audzējiem un citām slimībām, kas ārstējamas, izmantojot radioķirurģiju vai staru terapiju. Radionuklīdu farmācijas laboratorija SIA Kodolmedicīnas klīnika tika izveidota 2015. gada sākumā un

(teranostikas) metodes, bet arī ielikt pamatus akadēmiskajam darbam pie molekulāri mērķētas radionuklīdu terapijas metodikas attīstīšanas Latvijā. Latvijas onkologi no dažādām asociācijām savu pacientu vārdā prasa fundamentāli uzlabotas diagnostikas metodes (lai būtu iespējams vēzi diagnosticēt agrīnā augšanas stadijā) un iespēju pāriet uz jaunās paaudzes ārstēšanas metodēm cīņā pret vēzi.” Es mūsu sarunā vēlētos skart vēl citu tēmu. Sabiedrības vairumam jēdzieni “radioaktivitāte” un ar to saistītie pirmām kārtām asociējas ar kaut ko ļoti sliktu. Kā jūs uz to reaģējat?

Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Gunta Ķizāne

turpina pilnveidoties, lietojot privātus līdzekļus. Kopš 2015. gada, noslēdzot efektīvas sadarbības līgumu ar Latvijas Universitāti, ir sasniegti šādi mērķi: (i) personāla kvalifikācija un izglītība; (ii) sintezētu radionuklīdu preparātu stabilitāte un fizikālķīmisku īpašību izpēte dažādu parametru ietekmē; (iii) metodoloģijas validācija; (iv) laboratorijas procedūru aprobācija un standartizācija un (v) radiācijas drošības centra sertifikāts darbībām ar augstas aktivitātes atvērtiem avotiem. Ar šo mērķu sasniegšanu laboratorija ir gatava veikt klīniskus pētījumus in-house pacientiem, sadarbojoties ar Latvijas onkoloģijas klīnikām.” Vulgarizēti skatoties, ik projektā ir noteikta proporcija: vienā lielāks akcents likts uz modernu iekārtu iegādi, citā – uz perspektīvu kadru apmācību, vēl citā – uz tiešiem zinātniskiem pētījumiem. Šis vairāk ir pētnieciskais projekts. Pavisam īsi un vienkāršoti formulējot, mēs vēlējāmies pārbaudīt, ka konkrētais radionuklīds ietekmē

veselās un vēža šūnas. Un atļaušos teikt, ka reti kurā projektā ir notikusi dalība dažādās konferencēs ar mūsu tēžu izklāstu un publicēts tik daudz rakstu. Tomēr svarīgs bija arī apmācības aspekts – puiši un meitenes iemācījās paši strādāt ar radionuklīdiem, jo Latvijas Universitātē diemžēl nav atbilstoša kursa un laboratorijas. Atbrauca speciālisti no Vācijas, kas uzstādīja šo germānija gallija ģeneratora iekārtu, un mūsējiem bija jāiemācās precīzi un akurāti strādāt – tas nav tik vienkārši, kā izklausās. No projekta pieteikuma: “Lielākā daļa speciālistu piekritīs, ka molekulārā radionuklīdu terapija ir metode, kas jālieto ļoti piesardzīgi. Kodolmedicīnas pētījumu rezultāti parāda, ka molekulāri mērķētas radionuklīdu terapijas efektivitātes uzlabošanai ir nepieciešams samazināt pacienta farmaceitisko devu, citotoksicitāti, slimības recidīvu un uzlabot dzīves kvalitāti pēc ārstēšanas. Projekta uzdevumos ietilpst ne tikai izstrādāt un ieviest diagnostikai un terapijai personalizētas pieejas

Sāksim tā: viss, kas ir zemē, tas ir arī ir augos, ragulopos un arī mūsos, cilvēkos. Tiktāl piekrītat, jā? Mēs, jau uzliekot kāju uz zemes, saskaramies ar jonizējošo starojumu, ar radioaktivitāti. Tā ir dabiskā radioaktivitāte, un cilvēks šādā vidē ir veidojies... Ja jūsu jautājuma mērķis bija formulēt to, kā cilvēkam paskaidrot, ka “radioaktivitāte” nav kaut kas tikai un vienīgi postošs, tad, piemēram, var minēt alfa daļiņu, alfa starojuma izmantošanu uz robežām, kontrolējot vagonus un automašīnas. Trīs megaelektronvoltus stiprs starojums “izskrien” cauri automašīnai, un seši megaelektronvolti “izskrien” cauri vagonam, “redzot”, vai tur ir cigaretes, ogles vai robežpārkāpējs. Robežkontroles punktā Indra ir deviņu megaelektronvoltu iekārta. Tāpat var pieminēt to, ka, pārstrādājot izlietoto kodoldegvielu, var iegūt labas lietas. Iegūst, piemēram, cēziju-137, ko savukārt var izmantot kaut vai mūsu pašu Asinsdonoru centrā asins sterilizācijai. Cēziju-137 izmanto arī līmeņrāžos Valmieras stikla šķiedra, to izmanto Schwenk savā ražotnē Brocēnos, kur starojums tiek izmantots, vienkāršoti izsakoties, lai monitorētu cementa putekļu intensitātes līmeni. Mežģīņu ražotājiem Liepājā ir jānoņem statiskais lādiņš, un te izmanto jonizējošo starojumu, alus ražošanā pudelēs amerīciju izmanto kā līmeņrādi, un es varētu turpināt uzskaitīt šādus piemērus.

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē

ovasar Latvijas Universitāte sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti plāno uzņemt pirmos studētgribētājus jaunveidotajā bakalaura studiju programmā Biotehnoloģija un bioinženierija. Studijas ir iespēja gan topošajiem pētniekiem, gan uzņēmējiem apgūt dabaszinātnes un inženieriju, radot jaunas idejas nākotnes sabiedrībai. “Biotehnoloģija mūsdienās izmanto gēnu un metabolisma inženierijas, sistēmbioloģijas un bioinformātikas sasniegumus, lai, rūpīgi plānojot un kontrolējot, padarītu bioloģiskos procesus īpaši efektīvus un iegūtos produktus – ekonomiski izdevīgus,” biotehnoloģijas nozīmi skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors Dr. biol. Nils Rostoks.

ugstākās izglītības kvalitātes aģentūra 6. maijā piešķīra licenci pirmajām trim jaunveidotajām izglītības zinātņu un pedagoģijas studiju programmām Latvijas Universitātē, kas tapušas līdz ar nacionāla līmeņa pārmaiņām pedagogu izglītības sistēmā. Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte jau šovasar uzņems studētgribētājus 2. līmeņa augstākās profesionālās izglītības studiju programmā Skolotājs, maģistra studiju programmā Izglītības zinātnes un maģistra studiju programmā Tehnoloģiju inovācijas un dizains izglītībai.

epirkumu uzraudzības birojs 5. maijā pieņēma lēmumu par iesniegtajām sūdzībām attiecībā uz Latvijas Universitātes rīkotā Rak stu mājas būvprojekta izstrādes, autoruzraudzības un būvniecības iepirkuma 1. posma (kandidātu atlase) rezultātiem un atzina šos iesniegumus par nepamatotiem, atļaujot Latvijas Universitātei turpināt iepirkuma procedūru iepirkuma līguma slēgšanai. Latvijas Universitāte ļoti cer, ka izdosies realizēt sākotnējo plānu Rakstu mājas būvniecību pabeigt 2023. gada vasarā, lai sociālo un humanitāro zinātņu fakultātes ar 1. septembri varētu sākt studiju procesu savā jaunajā ēkā.

īdz 6. septembrim noris pieteikšanās stipendijām, kas paredzētas topošajiem Latvijas Universitātes pamatstudiju studentiem, – Ceļamaize, Latgales Ceļamaize un Minnas Matildes Vilhelmīnes Petkevičs piemiņas stipendijai. Aktuālākā informācija par uzņemšanas procesu un laiku visu studiju līmeņu studentiem pieejama Latvijas Universitātes portālā. Arī 2020./2021. akadēmiskajā. gadā jau sesto reizi talantīgākie Latvijas Universitātes Juridiskās

fakultātes maģistranti un doktoranti varēs pieteikties zvērinātu advokātu biroja Eversheds Sutherland Bitāns stipendijai Mūsdienu izaicinājumi tiesību piemērošanas teorijai un praksei Latvijā. Pateicoties Latvijas Universitātes absolventa, zvērināta advokāta un mecenāta Māra Vainovska 4000 EUR ziedojumam, arī šogad viens spējīgs Latvijas Universitātes jurisprudences students un viņa mentors saņem motivējošu atbalstu pētnieciskajai darbībai. Pēdējos gados dāsnākais Latvijas Universitātes Fonda mecenāts,

pasaulē atzītais Latvijas tehnoloģiju uzņēmums Mikrotīkls turpinās atbalstīt talantīgākos 2020./2021. akadēmiskā gada Latvijas Universitātes 1. studiju gada doktorantus eksakto, dzīvības un medicīnas zinātņu jomā. 2019. gada nogalē Latvijas Universitātes Fonds ir saņēmis 250 000 EUR ziedojumu, no kura 180 000 EUR novirzīti Mikrotīkls doktorantūras stipendiju fondam. Augstvērtīga promocijas darba izstrādei stipendijas tiks piešķirtas sešiem jaunajiem pētniekiem visu doktora studiju laiku.

atvijas Universitāte pasaules universitāšu reitingā The Times Higher Education Impact Rankings 2020 ieņem 201.–300. vietu, pakāpjoties reitinga rezultātos, kas ietver infrastruktūras, inovāciju un sadarbības rādītājus, informē reitinga veidotāji. Reitings atspoguļo universitāšu ietekmes uz sabiedrību radītājus, pamatojoties uz augstskolu panākumiem Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā. Kopumā reitingā vērtētas 766 universitātes no 85 valstīm. Vislabākos rezultātus Latvijas Universitāte ieņem kategorijās Labs darbs un ekonomiskā izaugsme (59. vieta), Sadarbība mērķu īstenošanai (60. vieta), Miers un taisnīgums (60. vieta) un Inovācijas un infrastruktūra (91. vieta).

atvijas Universitātes Akadēmiskā centra Zinātņu māja ieguvusi 2. vietu skatē Gada labākā būve Latvijā 2019 kategorijā Publiskā jaunbūve. Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra Zinātņu māja tika atklāta 2019. gada 28. janvārī. Zinātņu mājā vienuviet koncentrēti Latvijas Universitātes eksakto, medicīnas un dzīvības zinātņu studiju un pētniecības virzieni, tādējādi veicinot studiju un pētniecības nozaru sinerģiju. Latvijas

Universitātes Zinātņu mājai ir astoņi virszemes stāvi un viens pazemes stāvs. Ēkā izvietotas divas fakultātes (Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultāte un Medicīnas fakultāte), seši institūti (Astronomijas, Ģeodēzijas un ģeoinformātikas, Fizikas, Atomfizikas un spektroskopijas, Materiālu mehānikas un Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūts), kā arī medicīnas muzejs un plaša bibliotēka.

Alma Mater vasaras numurs 2020

Articles inside

Ir jāsaglabā akadēmiskā brīvība Zinātnes būtība ir tā, ka zinātnisko apgalvojumu kāds var apstrīdēt

Optika un matemātika redzes problēmu risināšanai

Sikspārņi ir ļoti interesanti labā nozīmē Dzīvnieciņš peles lielumā, bet dzīvo četrdesmit gadus

Precīzāka diagnostika, sekmīgāka cīņa pret vēzi Jau uzliekot kāju uz zemes, jūs saskaraties ar radioaktivitāti

Studenti ne tikai mācās, bet arī nodarbojas ar zinātni Studentiem pietrūkst iespēju iepazīstināt ar savu darbu plašāku auditoriju

Iepazīstot pagātni, mēs labāk saprotam paši sevi Ļoti interesanti, cik lielu lomu Latvijā vēl padomju gados spēlē vācu teoloģija

Jebkura dzīva organisma jēga ir vairošanās Ja nebūtu vairošanās, ja nebūtu evolūcijas, mēs te nesēdētu un nesarunātos

Orientējamies uz ilgtspējīgu attīstību, nevis vienreizēju uzrāvienu Aizvadītie mēneši devuši jaunu, vērtīgu pieredzi