Skaista kadra cena - risks un tā atpazīšana

Raksts un foto: Letija Odrija Bedforda

Fotografēšana kā daļa no mūsu dzīves un uztveres atainojuma ir sastopama ik uz soļa un, uzlabojoties tehnoloģijām, paplašinās fotogrāfiju uzņemšanas vides robežas. Turklāt arvien kvalitatīvākas bildes kļūst iespējams uzņemt ar telefona palīdzību, nepērkot dārgu un neizprotamu aparatūru ar tās knifiem, kas gan, nenoliedzami, bildes kvalitāti krietni uzlabo, kā arī dod iespēju māksliniekam realizēt visai interesantus projektus. Taču ekstremālās fotografēšanas gadījumā skaisto bilžu “ķeršana” var radīt apdraudējumu cilvēka drošībai, ja iepriekš nav izvērtēti dažādie riski, atrodoties nestandarta apstākļos.

Nav absolūtas vienotas definīcijas, kas tad īsti ir ekstremālā fotografēšana. Klasiskā interpretācija vēsta par kādu drosmīgu vai pat pārdrošu indivīdu, kas, riskējot ar savu veselību vai dzīvību, cenšas iegūt aizraujošas bildes, ar ko iepriecināt pirmām kārtām sevi un tālāk arī draugus, sekotājus. Mūsdienās kļuvis būtiski atstāt par sevi kādu paliekošu liecību. Un kādēļ gan lai tā nebūtu skaistu bilžu sērija?

Cits skaidrojums, ko piedāvā daļa aktīvistu, kas nodarbojas ar fotografēšanu, saistīts ar nozīmīgu darbu un pūlēm, kas ieguldīts fotogrāfijas tapšanā: kā ilgstošs pārgājiens (kalnos, gājienā pāri ledājam, tuksnesī, džungļos), tai skaitā nelabvēlīgos laika apstākļos, kas kādā noteiktā momentā, bet ne obligāti, var radīt apdraudējumu (piemēram, dehidratācijas, nosalšanas risks). Un pat šādā variantā, dažādu faktoru ietekmē, ne vienmēr iespējams sasniegt nosprausto mērķi un ieguldītais darbs, laiks un pūles var neattaisnoties, jo varbūt tieši šajā dienā cerētais kadrs neizdodas, kā tas iepriekš ticis izsapņots.

Ekstremālo fotografēšanu biežāk attiecina uz dabas fotogrāfiem, kas iemūžina dažādas dabas ainavas, savvaļas dzīvniekus, katrā vidē akcentējot kādus līdzīgus vai nedaudz atšķirīgus riska momentus. Daba var apdāvināt ar neatkārtojamiem, krāšņiem “mākslas darbiem”, ko cilvēkam iemūžināt un prezentēt pasaulei, taču tā var arī likt vilties un paprasīt vēl pretī “nodevu”. Tāpēc fotogrāfam ir būtiski apzināties iespējamās vilšanās varbūtību.

Ir fotogrāfi, kas ideālo bilžu skatu meklēšanai velta savu dzīvi!

Tāpat būtiski ir katrā konkrētā situācijā izvērtēt iespējamos ieguvumus un riskus, censties sagatavoties iespējami sliktākajam scenārijam.

Jo daba nepielāgojas mums, mēs pielāgojamies dabai un tās “kaprīzēm”!

Pieskaroties savvaļas dzīvnieku fotografēšanai, ir būtiski izprast iespējamās dzīvnieka reakcijas, kuras ne vienmēr ir paredzamas, tieši tāpat kalnos laika apstākļu maiņa ne vienmēr pakļaujas prognozei. Ir dzīvnieki, kuri pamanīsies pazust no apvāršņa, tiklīdz jutīs cilvēka vai aizdomīga trokšņa klātbūtni. Un būs tādi, kas, jūtoties apdraudēti, var uzbrukt. Jebkuru riskantu uzvedību, kā strauju kustību vai nelielu distanci, dzīvnieks spējīgs uztvert kā provokāciju un apdraudējumu. Abos gadījumos indivīdam lieliski noderēs iepriekšēja pieredze, lai noķertu pāris zibenīgus kadrus, atrodoties iespējami drošā distancē, ar izvērtētu atkāpšanās plānu.

Tehnikai uzlabojoties, kļuvis iespējams fotografēt arī zemūdens pasauli. Taču šajā vidē papildus jāizvērtē savs veselības stāvoklis, niršanas pieredze. Būtiski ir kāda otra cilvēka klātesamība, ja nu zem ūdens notiek kāds negadījums. Tā kā ir izmainīta telpiskā sajūta un maņas nestrādā tikpat asi kā mūsu dabiskajā vidē uz zemes, mainās mūsu organisma reakcija un spēja reaģēt uz kādu

potenciālu ekstremālu situāciju; kā arī pastāv risks nomaldīties, tā kā zem ūdens nav uzstādītas ceļa norādes, kurp doties.

No dabas ainavu izcilajiem māksliniekiem noteikti pieminami vulkāni ar saviem krāšņajiem lavu izvirdumiem, kalni ar to majestātisko varenību, vietām balti zilganām sniega ledus klātām ielejām un cepurēm, un bieži neprognozējamo laika maiņu, okeāna viļņu nerimstošais dzīves ritms un spēks, kā arī dabas stihijas. Iespēja fiksēt dabas varenības apjomu ļauj izprast savu niecību dabas priekšā.

Uzturoties dabā, cilvēks ir motivēts vai sākotnēji pat spiests interesēties par laika prognozi, jo agrāk vai vēlāk tiks “sodīts” par savu nevēlēšanos vai paviršību, iedziļinoties šajā nozīmīgajā faktorā. Riska novērtēšanai palīdz meteoroloģiskie bīstamības kritēriji, kas tiek dalīti 4 klasēs: zaļā klase (nav nepieciešama piesardzība), dzeltenā (potenciāli bīstams laiks), oranžā (bīstams), sarkanā klase (ļoti bīstams). Šāda informācija ir noderīga, jo brīdina par briesmu intensitātes apjomu, kas savukārt ļauj pilnvērtīgāk sagatavoties gaidāmajam.

Bet, kamēr vieni centīsies atrasties drošībā, kāds cits, tieši pretēji brīdinājumam, varbūt dosies ārā ar fotoaparātu “īpašā skaistuma medībās”.

Taču

kalnos

vēja,

lietus stipruma, redzamības

pasliktināšanās,

snigšanas un citu laika

parādību nomaiņa

var uznākt diezgan neprognozējami.

Pārvietojoties tajos pašos Augstajos Tatros, pat izvērtējot laika apstākļus pirms došanās tās pašas dienas rītā, nekad nevar būt 100% drošs, ka daba nenostāsies pret tevi. Nereti indivīds var atrasties uz stāvas kores, vienā rokā esot kamerai un ar otru turoties pie virves vai klints, cerot, ka trekinga zābaki, kas īsti nav paredzēti slidenām vietām, nepaslīdēs uz smalko akmeņu un sniega sajaukuma, tā kā necerēts un nepatīkams pārsteigums sedlienē izrādījies pa nakti uzsnigušais sniegs. Tāpat varētu likties pārsteidzoši, ka Tatru ielejā iespējams sastapt vēju, kas ap 70 kilogramus ekipētu pieaugušo spējīgs panest pāris centimetrus

sānis no takas, apgrūtinot pārvietošanos tik tālu, ka jāpārvietojas rāpus, lai samazinātu savu stāvu. Šajā gadījumā tikai pēcpusdienā ticis izziņots oranžais brīdinājums, pieaugot vēja stiprumam. Tāpat miglas vairāk vai mazāk prognozējamā parādīšanās nojauc virzienu un apgrūtina redzamību, kas virsotnē vai uz stāvām nogāzēm rada ļoti augstu risku cilvēka eksistencei. Un, lai vai ledājs un ledāju tonnām smagie seraku bloki, kas var sagrūt pār cilvēkiem, ir iespaidīgi savā skaistumā, to bīstamās plaisas var tikt apslēptas ceļotājiem, slēpotājiem

un var novest līdz traģiskam iznākumam kādam, kas pamanījies iekļūt neīstā vietā un neīstā laikā. Nenoliedzami, jebkurai šāda veida fotogrāfijai apakšā ir savs unikālais stāsts, īpaši, ja tā tikusi definēta par “īpašu”. Tā var nest sevī stāstu par cilvēka drosmi un uzņēmību vai, citu acīm skatoties, pat tās stāsts liksies robežojamies ar ārprātu un bezatbildību. Taču tai pat laikā labas bildes uzņemšana un realizēšana – t.s. aizgādāšana līdz cilvēkiem – prasa neizmērojamu pacietību, izturību, mērķtiecību, plānošanu un gudrību.

Fotografēšana kā jebkurš hobijs ir spējīgs mūs aizraut, tādēļ reizēm mēs no “fotografēt droši standarta vidē” pārejam citā - pārkāpjot ikdienas drošības slieksni. Vidē, pilnā visdažādāko risku, kur katram pašam ir jāizvērtē, cik tālu viņš ir gatavs iet, cik daudz ir vērts skaists kadrs. Tam jāņem talkā saprāts un jāizsver potenciālie ieguvumi un iespējamie rezultāti, nospraust kādas robežas, kuras nepārkāpt, un laicīgi izplānot atkāpšanās ceļa plānu. #LOB