Arturs Skutelis: "Dienas beigās tas varonis esmu es"

Reperis un literatūrzinātnieks Arturs Skutelis uzskata, ka ir svarīgi atcerēties vietu, no kuras nāc, lai arī identitāte laika gaitā var mainīties. Savā jaunākajā albumā “Jā” viņš gan saka, ka sevi uzrakstīs rīt, šodien nē.

Raksta autore: Polīna Miķelsone Foto: Helēna Plotičkina

Kas pamudināja pētīt literatūru? Intervijā ar [Jāni] Krīvēnu minēji, ka skolā ar literatūru nav bijusi labākā pieredze. Man vispār saistībā ar skolu nebija īsti laba. Līdz kādai 7., 8. klasei biju tāds pareizs un apzinīgs, bet pēc tam es beidzot sapratu, cik daudz laika zaudēju, esot skolā, bet tas ir obligāti jāizdara, jo tā pieņemts. Jā, nu es jau biju stāstījis par to literatūras apgūšanas procesu skolā kā tādu ļoti formālu un neinteresantu padarīšanu. Varbūt šobrīd tas ir mainījies, es ceru, ka tas ir mainījies. Bet, kad es mācījos skolā, mums vajadzēja, piemēram, analizēt kādu dzejnieka darbu, izlasot vienu dzejoli. Piemēram, izlasi vienu Ziedoņa dzejoli, analizē Ziedoni. Vai vēl trakāk analizēt kādu romānu, izlasot šī romāna fragmentu. Nu tas ir nonsenss. Nezinu, kurš to ir izdomājis un kāpēc, bet man tas likās nepieņemami, joprojām liekas nepieņemami. Attiecīgi skolas laikā tā literatūras interese bija patstāvīga, bet absolūti neatkarīga no mācību vielas, kas uzdota stundās. Tā lielā mīlestība pret literatūru nāk no tēta, jo tētis vienmēr, izmantojot viltīgu, psiholoģisku paņēmienu, mani mudināja lasīt jaunas grāmatas. Šis paņēmiens bija tāds, ka viņš teica: “Lūk, šai grāmatai tu vēl neesi gatavs, šo noteikti nelasi, šis noteikti nebūs tev, šito drīkstēs lasīt tikai pēc desmit gadiem” un tamlīdzīgi. Tā grāmata stāvēja redzamā vietā un, protams, es, veicot tādu noziedzīgu darbību, to grāmatiņu pa kluso ņēmu un lasīju. Un bija jāizlasa visai ātri, jānoliek vietā, kamēr kāds nav pamanījis. Bet šobrīd saprotu, ka tas bija apzināti šādi darīts, ka tieši šo grāmatiņu man piespēlēja. Tāds nu mazliet banāls paņēmiens, aizliegtais auglis vai es nezinu, kā to korektāk nosaukt. Ļoti, ļoti iedarbīgi tas bija. Arīdzan, ja mēs runājam par valodas apguvi, un to es sapratu tikai tad, kad sāku studēt universitātē.

Visai baisi, apzinoties to, ka skolas laikā tika tik daudz cilvēks - es, skolēns - maldināts! Tik daudz lietas lika iegaumēt, iezubrīt, atcerēties. Tikai, studējot universitātē, sapratu, ka nu, protams, latviešu valodā ir lietas, kuras ir jāiegaumē, kaut kādas formālas lietas, bet, ja mēs runājam par interpunkciju un tamlīdzīgām lietām – tās lietas ir izprotamas, tās nevajag iegaumēt, iezubrīt un tamlīdzīgi, tās vajag saprast. Skolas laikā gan to nepalīdzēja saprast, lika kaut ko iekalt un līdz ar to pēc skolas literatūras stundām laikam neko tādu pārāk jauku pateikt nevar. Lai gan skolotāji bija jauki, programma, metodes nebija interesantas.

Tavuprāt, obligātajiem literatūras sarakstiem skolās vispār vajadzētu būt? Tas ir sarežģīts jautājums. Es pazīstu vairākus skolotājus, izcilus skolotājus, literatūras un latviešu valodas skolotājus, kas, komunicējot ar skolēniem, piedāvā vairākus variantus, ko par kādu tēmu var lasīt, bet tas būs viena vai cita autora darbs un tamlīdzīgi. Man šķiet, tas ir gudrāks paņēmiens, jo, ja tas, ko mēs saucam par literatūras klasiku, par latviešu literatūras klasiku... Lai gan klasika vienmēr ir konstruēta parādība - kas vienam ir klasika, otram ir tukša skaņa. Tāpēc Rainis ir mūsu klasiķis, bet cik daudz mūsdienās lasa Raini, ir cits jautājums. Kā man viens izcils profesors atzinās, viņš Raini pa īstam saprata tikai pēc 40 gadiem, un es pilnībā saprastu šādu pozīciju. Ir teksti, līdz kuriem vajag izaugt. Kaut kādiem pieturpunktiem vajadzētu būt. Man patiktu domāt, ka pastāv iespēja izvēlēties, jo cilvēki ir dažādi. Tā ir mazliet cita tēma, bet ieteikt kādam grāmatu ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem. Bieži nonāku šādās situācijās.

25Draugi, paziņas zina, ka es daudz lasu, un tad viņi man jautā, lai es kaut ko iesaku. Ir ļoti grūti ieteikt un trāpīt precīzi. Ir ļoti labi jāzina tas cilvēks, viņa gaume, viņa vērtību sistēma, viņa estētiskās pasaules uztveres raksturojums un tamlīdzīgi.

Ko dod šādas obligātās literatūras esamība, ja cilvēki pretojas pret to? Es nezinu, vai Latvijas kontekstā visi ir tik ļoti pret to. Šāda obligātā literatūra noteikti vairo un nostiprina kultūras zināšanas. Protams, ir ļoti jauki, ja es, piemēram, saku “Aija” un cilvēks uzreiz saprot. Viņam ir kāds astamātisks tēls, kas nāk gaismā ar savām rakstura īpašībām un tamlīdzīgi, jo tas cilvēks ir lasījis Jaunsudrabiņu. Tas ir viens no tiem kodiem, kas iet cauri nu jau gandrīz simts gadu. Tad mēs varam sarunāties vienā valodā. Attiecīgi, tamlīdzīgi kultūras kodi ir ļoti svarīgi, ja mēs gribam runāt vienā valodā, ja mēs gribam būt vienas kultūras pārstāvji, jo šobrīd jau attieksme pret vērtībām par to, ko vajag vai nevajag zināt, ir ļoti izplūdusi. Formāli skatoties, mēs gandrīz jebko varam sameklēt telefonā, Vikipēdijā vai citur, nav svarīgi. Vai tas ir kaut kas labs vai slikts? Šķiet, ka tas nekas pārāk labs nav. Tomēr ir lietas, kuras svarīgi apzināties. Cita lieta ir par to, kas izvērtē šī obligātā literatūras saraksta sastāvdaļas. Teiksim tā - kurš izvēlās, kas ir obligāti lasāms un kas nav obligāti lasāms. Piemēram, vai tev ko izsaka tāda latviešu rakstnieka Kārļa Zariņa vārds?

Šķiet, ka dzirdējusi esmu, bet, atzīšos, konkrēti tēli, darbi zināmi nav. No mana skatpunkta tas ir baisi, jo viņš divdesmitajos trīsdesmitajos gados bija viens no spēcīgākajiem latviešu romānu autoriem un viņa darbi ir absolūti izcili, bet tie ir ārpus kanona, ārpus obligātās literatūras. Līdz ar to es varu pieminēt kādu tēlu no Zariņa darbiem, bet tas paliks absolūti nezināms. Labi, ka vēl “Aija”, piemēram, ir zināma, vai “Uguns un nakts” vai Blaumaņa darbi.

Bet kāpēc cilvēki iebilst? Atminoties skandālu Twitter vidē par Brekti un viņa zīmējumiem uz skolas sienas, arī Džemma Skulme ir daļa no latviešu tautas identitātes. Es domāju, ka Džemma Skulme noteikti ir, protams. Grūti pateikt. Man šķiet, tā ir, no vienas puses, latviešu īpatnība, no otras puses, Latvijas “Twitter” īpatnība. Es nevaru iedomāties nevienu citu telpu, kur tviteris būtu tik ļoti nozīmīga parādība. Ja mēs skatāmies formāli, ieraksts tviterī var saņemt simts sirsniņas vai dažus tūkstošus sirsniņu, bet tas vienalga ir ļoti, ļoti maz. Reizēm Latvijā notiek skandāli, kurus reāli izlasa pāris simti, labākajā gadījumā pāris tūkstoši cilvēku, un pēcāk mediji “uzpūš” daudz lielāku parādību. Kāpēc tas tā ir, grūti pateikt, bet Latvijā viedoklis tviterī ir tāds ļoti, ļoti svarīgs, dīvaini... Atgriežoties pie konkrētā Brektes gadījuma, vienu brīdi likās, ka mēs, Latvijas iedzīvotāji, esam pārkāpuši pāri tam brīdim, kad, piemēram, nesen kails ķermenis uz teātra skatuves var likties kaut kas šokējošs. Bet laikam tomēr neesam. Laikam mēs tomēr esam vēl joprojām ļoti.. Negribu teikt konservatīvi, tā ir domāšanas sistēma, bet tāda ļoti trausla dažādos ar tikumību saistītos jautājumos. Es pieļauju, ka daudziem

cilvēkiem joprojām ir jūtīgas tēmas, kas saistītas ar seksualitāti,

kas ir saistītas ar cilvēka ķermeni, ar dažādām tādām vaļīgākām brīvības izpausmēm. Un tāds mākslas akts, kas skar šādu tēmu, uzreiz tiek uztverts kā kaut kas nepieļaujams. To vajag aizliegt, jo tas var slikti ietekmēt sabiedrību, bērnus. Lai gan pēc būtības vienīgais, kas var slikti ietekmēt sabiedrību, ir cenzūra, kas var ietekmēt bērnus, ir tas, ka vecāki nevelta laiku. Tā ir problēma. Tas, kas tiek uzgleznots uz sienas – tā nav problēma, lai arī kas tur nebūtu uzgleznots.

Vai Tev ir prātā kāds noteikts klausītājs, kad strādā pie dziesmu tekstiem? Atkarīgs no dziesmas vai, precīzāk, atkarīgs no albuma. Piemēram, šo jauno albumu “Jā” es rakstu tikai sev, es esmu vienīgais klausītājs. Kas beigās sanāks, man nav ne jausmas, bet man noteikti patiks. Tādas vispārīgas atbildes gan man nav.

Kas ir varoņu tēli Tavos tekstos? Esmu ievērojusi, ka katrs albums vairāk vai mazāk ir stāsts, un katrā stāstā ir jābūt galvenajam varonim. Man patīk gandrīz visas Vudija Allena filmas, bet viena patīk īpaši. Saucās “Deconstructing Harry”. Tur ir tāda epizode, kurā galvenais varonis, rakstnieks, radošās krīzes situācijā ir uzaicināts saņemt balvu viņa Alma mater, universitātē, kuru viņš nepabeidza un no kuras viņu izmeta. Viņš tur ļoti amizanti nonāk – viņam ir līdzi prostitūta, kuru viņš uzaicina, viņam ir emocionāli ļoti grūti pārvietoties vienam pašam, viņai līdzi, izrādās, ir laikam narkotikas, un vēl viss kaut kas notiek. Bet tur ir tāda epizode brīdī, pirms viņam vajag saņemt šo goda titulu, profesori viņam jautā: “Vai galvenais varonis šajā jūsu grāmatā ir paņemts no tā vai tā?” Un Vudija Allena varonis atbild: “Nu jā, nu jā, ja godīgi, tas vienmēr esmu bijis es. Visās grāmatās es vienmēr esmu bijis tas, par ko es rakstu.” Lūk, domāju, ka manos darbos ir līdzīgi. Dienas beigās tas varonis vienmēr esmu es, tikai kaut kādās dažādās hipostāzēs vai dažādos dzīves brīžos, vai vairāk izlaižot caur sevi kādu papildu tēlu, papildus kultūras kodu. Es noteikti dzīvē nerīkotos tā, kā mani ierakstu varoņi nereti. Tomēr centrālais motīvs, stāsts būs ap mani, jo tas ir noticis caur mani. Nav tā, ka es ņemtu cilvēkus iz dzīves un pataisītu viņus par stāstījuma varoni.

Piemēram, vienā no recenzijām tās autors Tava albuma “Nekad nekur” galveno varoni Aleksandru salīdzināja ar to pašu hiphop kultūru kā tādu. Tā bija interesanta doma, to es atceros. Ja nemaldos, Kuks (Edvards Kuks, latviešu dzejnieks - aut. piez.) bija minējis. Aleksandrs ir no dažādām dzīves situācijām rakstīts. Rakstīts kaut kas tur ir no manis, kaut kas no man tuva aizgājušā drauga, kaut kas no situācijas sabiedrībā. Man liekas, šo slāni gandrīz vispār nemaz nenolasīja. Aleksandrs ir Latvijas krievs. Man likās, ka tieši tā viņa īpašība, ja tā var nosaukt, ir ļoti būtiska, lai saprastu, kāpēc viņš ir tik ļoti svešs it visā, ko viņš dara. Kāpēc viņš nekur nevar atrast sev vietu. Protams, tas nav galvenais iemesls, bet, man liekas, tas motīvs, kas iet cauri, ir visai būtisks. Kad sāku rakstīt “Nekad, nekur” albumu, viena no pirmajām lietām, ko es sev piefiksēju, ka rakstīšu par Latvijas puskrieva, puslatvieša tipa cilvēku. Man nav tādas vienas formulas, kas strādātu vienmēr. Kad tāda būs,

laikam jābeidz rakstīt. Tad nebūs interesanti.

Kas kalpoja par impulsu Aleksandram? Integrācijas politika vai, precīzāk, tās neesamība Latvijā ir man visai aktuāls jautājums. Arī šobrīd, bet jau pilnīgi citā kontekstā. Es gribēju pats sev atrisināt tās lietas, lai saprastu kādus mehānismus, kas strādā vai nestrādā. Oficiāli mums ir integrācijas politika jau diezgan sen. Formāli mēs esam situācijā, kad, protams, ir ļoti daudz krievu Latvijā, kas apzinās to, ka šobrīd faktiski notiek nacistiskā vai fašistiskā Kremļa iebrukums un Trešais Pasaules karš. Bet es salīdzinoši nesen biju Daugavpilī un dzirdēju tādus viedokļus, ka nē, viss tā kā ir pareizi. Ka vajag atbrīvot cilvēkus. Ko mēs varam gribēt, ja krievu tautības cilvēks dzīvo Latvijā, bet viņš nemitīgi dzīvo Krievijas informācijas telpā? Ja cilvēks dzīvo tajā informācijas telpā, tad viņš sanāk tāds, kāds viņš ir. Tajā pašā laikā vienmēr ir individuāla izvēle. Es domāju, ka 2021. vai 2022. gadā tev pašam ir izvēle, ko tu skaties, ko tu lasi. Norakstīt visu tikai uz to, ka kādi ziņu kanāli ir bijuši pieejami, īsti nevar. Tā tomēr bija cilvēka izvēle, ļoti dumja izvēle.

Kas veido Tavu identitāti? Cieņa pret zināšanām. Mīlestība pret ģimeni un savu valsti. Tās ir trīs galvenās lietas, kas veido manu identitāti: zināšanas, ģimene un valsts. Viss pārējais jau ir sīkumi.

Vai identitāte var mainīties? Mūsdienās jau var mainīties, šķiet, ne tikai identitāte, bet arī identitātes aspekti. Gribētos domāt, ka es ar vecumu paliek mazliet, mazliet gudrāks. Tas ir vienīgais, kas varētu mainīties. Gudrāks un mazliet mierīgāks. Protams, cilvēks ir būtne nemitīgā procesā un attīstībā, bet, ja mēs runājam par tādām pamatīpašībām, man šķiet, manā gadījumā vismaz tās, kopš pirmajiem ierakstiem, ir visai skaidras.

Vai repā ir svarīga vieta, no kurienes tu nāc? Tas ir ļoti būtiski. Tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc reps ir tik ļoti interesants un vienlaikus dzīvelīgs. Vakar vai aizvakar, braucot ārā no Rīgas, es biju klausījies Rolexus ierakstus telefonā, un man ļoti patika tas, ko es agrāk nebiju piefiksējis – cik autentiski tas skan. Tas Kurzemes hiphops, varbūt pat pareizāk teikt Saldus un Talsu hiphops. Cik ļoti to var just rečitējumā, tieši izpildījumā. Un tas ir brīnišķīgi! Tas ir viens no iemesliem, kāpēc reps ir tik ļoti interesants, jo tas skan atšķirīgi. Nav to formālo, pareizo lietu, kas jāizdara, lai uzrakstītu labu dziesmu, lai ko tas arī nozīmētu. Tieši autentiskais padara repa dziesmas tik skaistas, tāpēc man vienmēr tas godīgais, neslēptais, vienalga – akcents, izruna -, tas personiskais uzrunā daudz vairāk nekā tīri, pareizi noslīpēti formāti, rečitējumi. Viņi skan vienādi. Mani tieši tas specifiskais piesaista. Tas ir tiešā veidā saistīts ar to, kur tu esi dzimis, kur tu esi audzis, kāda vide bijusi apkārt, kā tevi tā ir ietekmējusi, kādā valodā tev apkārt runā, ar kādām valodas niansēm, kādiem leksikas slāņiem.

Vai mums ir sava identitāte kā repa komūnai? Domāju, ka latviešu reps ir ļoti patstāvīga lieta, taču tajā pašā

laikā arī labi iekļaujas vispasaules hiphopā, ja to tā var nosaukt.Hiphops ir tik dažāds, atkarīgs no vietas, no valodas. Domāju,ka latviešu hiphopam nav nekādas vainas ierakstīties pasauleshiphopa kontekstā. Es nerunāju par kaut kādiem panākumiemindustrijas aspektā, bet, ja mēs skatāmies uz hiphopu pēc tābūtības, pēc tā, kas šai izpausmes formai ir svarīgs, tad Latvijāabsolūti neatpaliek. Reizēm pat daudz labāk nekā citiem, jomums tiešām ir ļoti veselīga vide, kurā drīzāk izpildītāji viensotram palīdz, nevis mēģina ieriebt vai gremdēt. Piemēram, jatevi uzaicina uz kādu pasākumu vai festivālu, bet tu tajā datumānetiec un tu automātiski piedāvā, varbūt jūs gribat uzrunāt toun to izpildītāju, jo es netieku. Man grūti iedomāties citas tautashiphopu ar tik solidāru attieksmi izpildītāju vidū.

Es noteikti dzīvē nerīkotos tā, kā mani ierakstu varoņi nereti. Tomēr centrālais motīvs, stāsts būs ap mani, jo tas ir noticis caur mani.

Kā Tev šķiet, kā ir mainījies cilvēks Rīgā?Rīdzinieki joprojām ļoti dažādi. Protams, ka ir mainījušies. Dzīveir palikusi daudz mazāk krimināla, daudz mierīgāka darba dienuvakaros, kas atkal atkarīgs no konkrētā rajona. Kopumā ņemot,noteikti nav tā, kā bija 90. gadu beigās, divtūkstošo gadu sākumā.Daudzos aspektos dzīve palikusi ērtāka, komfortablāka. VispārLatvijā cilvēki bieži piemirst, ka, lai gan ir entās problēmas politikā,ekonomikā, dažādos sociālos jautājumos, tik droši un mierīgi,kā mēs varam dzīvot šobrīd, ne mans tētis varēja dzīvot, ne manivecvecāki. Viss ir atkarīgs no mums pašiem. Ja tu gribi attīstīties,ja tu gribi kaut ko īstenot, tu to vari izdarīt pilnīgi mierīgi. Vajagtikai izdomāt, kā to panākt, un strādāt. Šāda vide ietekmē arīdzanrīdziniekus. Man ļoti Rīgā patīk tas, cik dažādu laiku uzslāņojumsir šajā pilsētā – viena ēka no 20. gadiem, līdzās ēka no jaunākiemlaikiem. Piemēram, Čiekurkalnā ieej kaut kādā šķērsieliņā un tevliekas, ka tu esi kaut kādā Briseles nomalē nonācis. Ļoti eleganti,skaisti, daudzveidīgi. Es pieļauju, ka tamlīdzīgas arhitektūras kāeklektika ne visiem šķiet simpātiska, bet man kaut kā patīk tādažādība – dažādi cilvēki, dažādas ēkas, dažādas valodas. Manikdienā ļoti pietrūkst tieši tamlīdzīgas dažādības.

Kad pārvācos uz Rīgu, tad man likās interesanti, ka vienā ieliņāir dzeltenas koka būves, bet pāri ielai Transporta Sakaru institūtaēka, kas ir ļoti uzskatāma Padomju savienības arhitektūra.Kā tad nosargāt savu identitāti?Neaizmirst vakardienu. Ir daudz jaunu lietu – aplikācijas, pakalpojumiun tā tālāk -, kas piedāvā tev dzīvi maksimāli vienkāršu. Betvajag tomēr neaizmirst un kaut ko mācēt no vakardienas. Manuprāt,

ir svarīgi vispār vēsturi zināt. Gan savu vēsturi, gan savas

ģimenes vēsturi, vietas, pilsētas vēsturi, tautas vēsturi, valsts vēsturi.Tas ir būtiski, lai mēs to neaizmirstam. Banālākais piemērs: irļoti ērti, ka tu vari pēc darba atnākt mājās un pasūtīt ēdienu. Bet,vai mēs nenonāksim pie situācijas, kad cilvēks nemācēs maizinogriezt, ja viņš būs tik ļoti pieradis pie tā, ka viņam visu atved?Nevajadzētu aizmirst vienkāršas vai ne tik vienkāršas lietas novakardienas un, protams, sarunāties. Sarunāties ar vecākiem unvecvecākiem. Tas ir ļoti svarīgi, lai nepazaudētu sevi, nepazaudētusaikni ar vietu, ģimeni, tautu, valsti.

Lai līdzpārdzīvojums rastos, nepieciešams autentiskums.

Sanāk, mēs repu varam pieskaitīt pie “nepazaudēt vakardienu”,kā sava laika liecību?Jā, pavisam noteikti, protams, bet tas jau atkal ļoti no izpildītāja iratkarīgs. Reps, šobrīd esot tik populārs, pieprasa savu pamatpozīcijutādu, ka tev vajag meklēt jaunas formas, tev vajag pārsteigtun tā tālāk un tā joprojām. Ir veca anekdote, tikai neatceros, kuršto stāstīja - vai mūžībā aizgājušais Mamonovs (Pjotrs Mamonovs,grupas “Zvuki Mu” līderis - aut.piez.), vai tas bija Boriss Grebenščikovs(Krievijas rokgrupas “Akvarium” līderis - aut. piez.) kādā nointervijām... Anekdote sekojoša. Spēlē jauni mūziķi, uz ģitārāmmācās kaut ko jaunu, liek visādus efektus virsū un tā tālāk, un stūrītīsēž viens opītis, trinkšķina balalaiku. Pienāk cilvēks un prasa:“Nu re, kur tie jaunie, paskaties kaut ko, eksperimentē, meklē kautko jaunu, bet tu sēdi un spēlē vienu un to pašu.” Opītis atbild: “Nuviņi meklē, bet es jau atradu!” Man šķiet, ka arī tamlīdzīgas lietasir svarīgi neaizmirst. Protams, var eksperimentēt un meklēt, untā tālāk, un tas, protams, ir ļoti svarīgi jaunrades procesā. Un atkārtošanāsmākslā nav nekādi laba lieta, bet tomēr ir kaut kādaspamatīpašības arī hiphopā, repā, kuras nevajag pazaudēt, ja tu tāsesi atradis.

Vai Tu šobrīd esi mierā ar sevi?Ar albumu “Jā” viss ir aizgājis absolūti pa pieskari, jo sākās karš.Gan tas, kā es to albumu biju plānojis publicēt, pabeigt, komunicētšī albuma izdošanu klausītājiem. Tas viss ir aizgājis pilnīgi papieskari, jo kopš 24. februāra es kaut kādas divas nedēļas vispārneko... Arī no tādām darba lietām, mūzikas lietām neizdarīju pilnīgineko. Viss likās pilnīgi tukšs, lieks un nevajadzīgs, un banāls,un tie ir tikai vārdi. Tad bija koncerts Ukrainas atbalstam, kurarīkošana un pēcāk arī visu lietu sakārtošana paņēma vēl kādasdivas nedēļas. Faktiski kādu mēnesi, kas man pirmīt bija plānots,lai varētu īstenot visas jaunā albuma lietas, es no tā neizdarījuabsolūti neko. Dīvaini sanāk arī tas, ka šis ieraksts būs tādsstarplaiku ieraksts – pēc pandēmijas un pirms kara. Līdz pēdējambrīdim nezināju, vai man publicēt šo ierakstu tagad vai nepublicēt,vai varbūt vajag atcelt prezentāciju, bet šobrīd izskatās, ka maijāalbums tomēr tiks publicēts un koncerts notiks. Es, protams,

kajām lietām, ko var darīt, jo tas ir tik nesvarīgi. Bet tajā pašā laikā gan mans jaunākais ieraksts, gan mana mūzika kopumā nav par izklaidi. Tie nekad nav izklaides pasākumi, tas ir kaut kas cits. Mierīgi pavisam noteikti nav. Šis tāds ļoti.. Simtiem reižu atkārtotā banalitāte – mēs tiešām dzīvojam šobrīd notikumos, par kurām tiks rakstītas grāmatas, disertācijas. Nevis par gadiem, bet par kādu konkrētu dienu. Teiksim, šodien ir 28. [aprīlis], tad būs disertācija par 2022. gada 28. aprīli. Tādā brīdī runāt par muzicēšanu šķiet tik maznozīmīgs sīkumiņš. Tu sēdi studijā, miksē dziesmu, pēc tam tu noskaties jaunākos video no Bučas un tu vairs nevari sēdēt, rakstīt dziesmu. Tu neko nevari darīt! Atrast iemeslus darīt jebko, kas nav vērsts tiešā veidā uz palīdzības sniegšanu, ir grūti. Bet tas ir tas mazais “grūti”. Kara apstākļos vispār par kaut kādām grūtībām pabeigt dziesmu, manuprāt, ir muļķīgi un nevietā runāt.

Par iepriekšējiem nemieriem turpinot. Tu uzstājies arī labdarbības festivālā “Ogle”, kas ir par mentālo veselību. Kādu domu vadīts piekriti uzstāties? Tas ir viens no svarīgākajiem festivāliem, kādi Latvijā tiek rīkoti. Nu jau tas notiks trešo reizi, bet ar vienu pandēmijas izlaistu gadu. Šī festivāla mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību dažādiem ar mentālo veselību saistītiem jautājumiem. Festivāla impulss ir ļoti traģisks – ģimenē, diemžēl, aizgāja dēls bojā, jo nesakārtoja savas mentālās veselības lietas. Cepurīšu ģimene varonīgi un ar lielu jaudu strādā pie tā, lai tamlīdzīgas situācijas nepiemeklētu citas ģimenes. Latvijā ar mentālo veselību diemžēl ir visai baisa situācija. Pirms diviem gadiem mēs bijām vieni no līderiem [veikto] pašnāvību skaitā. Tas ir ļoti baisi. Ir ļoti neveselīgi nerisināt mentālo veselību. Cilvēki ļoti iespringsts par tādām lietām kā vizuālais izskats, ķermeņa labsajūta, bet mentālā veselība ir tikpat svarīga, ja ne vēl svarīgāka. Praktisks ieguvums ir visiem festivāla dalībniekiem. Pirmkārt, viņi uzzina, kā rīkoties, ja ar tevi kaut kas notiek, ar tuvinieku vai paziņu, kā uz to reaģēt. Kā šo situāciju atrisināt, lai visi ir sveiki un veseli. Otrkārt, lielais festivāla ieguvums ir, ka tas arī aktualizē šo mentālās veselības tematiku sabiedrībā, jo ne jau visi cilvēki dodas uz festivālu. Viņiem kaut kas “aizķeras” no kādas intervijas vai reklāmas sociālajos tīklos, vai nu kur citur. Trešais ieguvums.. Tas ir vārdos ļoti grūti aprakstāms siltums, kas festivālā tiek piedzīvots. Ne tāda Koelju banalitāte, ka visi sadodas rokās un smaidīgi. Patiešām maksimāli draudzīgi, izpalīdzīgi, patīkami cilvēki un ļoti jauka komunikācija.

Vai arī hip-hops dziedē? Protams, pavisam noteikti. Rakstīšana vispār dziedē. Nereti tas ir viens no galvenajiem mehānismiem, kas repā strādā. Proti, tev ir kāda problēma vai sāpe, un tu mēģini saprast, kā to atrisināt vai kas patiesībā ir noticis, kāds ir iemesls šai sajūtai, ko tu piedzīvo. Tad tu uzraksti un, pirmkārt, saproti un, otrkārt, to visu no sevis noraksti. Pēcāk klausītājs, noklausoties šo stāstījumu, arī, nonākot līdzīgā situācijā, var tam līdzpārdzīvot un tikt galā ar savu problēmu un rūpi. Tas tā strādā ne tikai latviešu hiphopā vai hiphopā vispār, bet gan mākslā kā tādā. Tāpēc līdzpārdzīvojums ir ļoti būtisks. #PM