ARTURS SKUTELIS: “Dienas beigās tas varonis esmu es” Reperis un literatūrzinātnieks Arturs Skutelis uzskata, ka ir svarīgi atcerēties vietu, no kuras nāc, lai arī identitāte laika gaitā var mainīties. Savā jaunākajā albumā “Jā” viņš gan saka, ka sevi uzrakstīs rīt, šodien nē. Raksta autore: Polīna Miķelsone Foto: Helēna Plotičkina
Kas pamudināja pētīt literatūru? Intervijā ar [Jāni] Krīvēnu
Visai baisi, apzinoties to, ka skolas laikā tika tik daudz cilvēks -
minēji, ka skolā ar literatūru nav bijusi labākā pieredze.
es, skolēns - maldināts! Tik daudz lietas lika iegaumēt, iezubrīt,
Man vispār saistībā ar skolu nebija īsti laba. Līdz kādai 7., 8. kla-
atcerēties. Tikai, studējot universitātē, sapratu, ka nu, protams,
sei biju tāds pareizs un apzinīgs, bet pēc tam es beidzot sapratu,
latviešu valodā ir lietas, kuras ir jāiegaumē, kaut kādas formālas
cik daudz laika zaudēju, esot skolā, bet tas ir obligāti jāizdara, jo
lietas, bet, ja mēs runājam par interpunkciju un tamlīdzīgām
tā pieņemts. Jā, nu es jau biju stāstījis par to literatūras apgūša-
lietām – tās lietas ir izprotamas, tās nevajag iegaumēt, iezubrīt
nas procesu skolā kā tādu ļoti formālu un neinteresantu pada-
un tamlīdzīgi, tās vajag saprast. Skolas laikā gan to nepalīdzēja
rīšanu. Varbūt šobrīd tas ir mainījies, es ceru, ka tas ir mainījies.
saprast, lika kaut ko iekalt un līdz ar to pēc skolas literatūras
Bet, kad es mācījos skolā, mums vajadzēja, piemēram, analizēt
stundām laikam neko tādu pārāk jauku pateikt nevar. Lai gan
kādu dzejnieka darbu, izlasot vienu dzejoli. Piemēram, izlasi vienu
skolotāji bija jauki, programma, metodes nebija interesantas.
Ziedoņa dzejoli, analizē Ziedoni. Vai vēl trakāk analizēt kādu romānu, izlasot šī romāna fragmentu. Nu tas ir nonsenss. Nezinu,
Tavuprāt, obligātajiem literatūras sarakstiem skolās vispār
kurš to ir izdomājis un kāpēc, bet man tas likās nepieņemami,
vajadzētu būt?
joprojām liekas nepieņemami. Attiecīgi skolas laikā tā literatūras
Tas ir sarežģīts jautājums. Es pazīstu vairākus skolotājus,
interese bija patstāvīga, bet absolūti neatkarīga no mācību vielas,
izcilus skolotājus, literatūras un latviešu valodas skolotājus, kas,
kas uzdota stundās. Tā lielā mīlestība pret literatūru nāk no tēta,
komunicējot ar skolēniem, piedāvā vairākus variantus, ko par
jo tētis vienmēr, izmantojot viltīgu, psiholoģisku paņēmienu, mani
kādu tēmu var lasīt, bet tas būs viena vai cita autora darbs un
mudināja lasīt jaunas grāmatas. Šis paņēmiens bija tāds, ka viņš
tamlīdzīgi. Man šķiet, tas ir gudrāks paņēmiens, jo, ja tas, ko mēs
teica: “Lūk, šai grāmatai tu vēl neesi gatavs, šo noteikti nelasi, šis
saucam par literatūras klasiku, par latviešu literatūras klasiku...
noteikti nebūs tev, šito drīkstēs lasīt tikai pēc desmit gadiem” un
Lai gan klasika vienmēr ir konstruēta parādība - kas vienam ir
tamlīdzīgi. Tā grāmata stāvēja redzamā vietā un, protams, es,
klasika, otram ir tukša skaņa. Tāpēc Rainis ir mūsu klasiķis, bet
veicot tādu noziedzīgu darbību, to grāmatiņu pa kluso ņēmu un
cik daudz mūsdienās lasa Raini, ir cits jautājums. Kā man viens
lasīju. Un bija jāizlasa visai ātri, jānoliek vietā, kamēr kāds nav
izcils profesors atzinās, viņš Raini pa īstam saprata tikai pēc 40
pamanījis. Bet šobrīd saprotu, ka tas bija apzināti šādi darīts, ka
gadiem, un es pilnībā saprastu šādu pozīciju. Ir teksti, līdz kuriem
tieši šo grāmatiņu man piespēlēja. Tāds nu mazliet banāls pa-
vajag izaugt. Kaut kādiem pieturpunktiem vajadzētu būt. Man
ņēmiens, aizliegtais auglis vai es nezinu, kā to korektāk nosaukt.
patiktu domāt, ka pastāv iespēja izvēlēties, jo cilvēki ir dažādi.
Ļoti, ļoti iedarbīgi tas bija. Arīdzan, ja mēs runājam par valodas
Tā ir mazliet cita tēma, bet ieteikt kādam grāmatu ir viens no
apguvi, un to es sapratu tikai tad, kad sāku studēt universitātē.
sarežģītākajiem uzdevumiem. Bieži nonāku šādās situācijās.
24
