Aktrise Jana Čivžele: vasarā ļoti skaista ir melnā krāsa!
365 dienas bez iepirkšanās. Ir ieguvumi, bet arī zaudējumi
Ūdensmeitas. Trīs stāsti par sievietēm ūdenī
Dzīve komūnā. Piecnieks, kas apdzīvo koka māju Maskačkā
N R .14 / VA SA RA , 2 0 17. 3,99 €
06 1
9 772255 979004
IR BRĪVDIENAS
J
ūra un saule, un vējš. Bet arī — ezers un saule, un tāds miers, ka nekustas ne lapiņa. Un vēl noteikti — upe un saule, un siltas vēsmas. Mēs Latvijā esam aplaimoti ar daudziem un dažādiem ūdeņiem. Vasara ir laiks tos baudīt. Tāpēc šajā žurnāla numurā aprakstām trīs sievietes, kuras atradušas trīs ļoti atšķirīgus veidus, kā ķert veldzi — Ieva makšķerē, Simona veiko, bet Beāta ir frīdaivere, kas nirst līdz 80 metru dziļumam bez skābekļa balona. Taču, pat ja prāts nenesas uz tik aktīvu atpūtu, kas var būt patīkamāks par atrašanos kādā smilšainā krastā ar draugiem un labu ēdienu? Atpūtniekiem piedāvājam receptes, kas domātas gatavošanai piejūras piknikiem, bet gardēžiem ievadu «glempingā» jeb veidā, kā jebkuram pludmales piknikam pretendēt uz Michelin zvaigzni.
4
Vasara ir arī laiks atbrīvoties no visa liekā, darīt lietas vienkārši un brīvi. Tādā garā cauru gadu dzīvo Sabīne, kas izveidojusi Facebook lappusi A Year Without Shopping un apņēmusies pārbaudīt — kas ir minimums, kas cilvēkam jātērē, lai labi dzīvotu? Krista Vāvere pastāsta par savu ilggadējo aizraušanos ar skriešanu — visvienkāršāko, demokrātiskāko un vienlaikus vasarīgāko sporta veidu. Bet tiem, kurus vilina dūmaka pie apvāršņa, būs interesanti izlasīt par pāri, kas lēti, bet ar šiku izbraukāja visu Ameriku. Tad arī paši varam padomāt par savu ceļojumu — vai nu uz Helsinku klinšainajiem krastiem, kur vasaras saule spīd gandrīz visu diennakti, vai arī uz tropisko Kubu, kur laiskoties Karību jūras siltajos viļņos. Lai mums visiem šovasar saulīte pa ūdens virsmu staigā!
IR BRĪVDIENAS
saturs
5
IR BRĪVDIENAS
aksesuārs TEKSTS KRISTĪNE SIMSONE, STILS JŪLIJA VOLKINŠTEINE, FOTO KRISTĪNE MADJARE UN NO PUBLICITĀTES MATERIĀLIEM
SAVVAĻĀ AR STILU Atpūta dabā vairs nav skarba izdzīvošanas skola
8
IR BRĪVDIENAS
aksesuārs
ARĪ LATVIJĀ DZĪVOŠANOS PA MEŽU IR IESPĒJAMS APVIENOT AR GULĒŠANU ĪSTĀ GULTĀ, BET SAULLĒKTU NOSVINĒT AR SILTU DUŠU
M
Mini espreso kanniņa atpūtai dabā. Ražotājs GSI Outdoors
editatīva un pacilājoša! Tāda ir būšana dabā. Ja tikai varētu izbēgt no izdzīvošanas skolai līdzīgām «blaknēm» — (ne)gulēšanas teltī bez gaisa vai prozaisko sanitāro ērtību neesamības. Labā ziņa — šos sīkos, bet tracinošos blakusefektus var likvidēt, jo cilvēciskā izdoma ir neapturama, kad uz spēles likts personīgais komforts. Nu daudzās pasaules vietās, arī Latvijā (piemēram, Siguldas apkaimes Kalnaklaukās), dzīvošanos pa mežu ir iespējams apvienot ar gulēšanu īstā gultā, plašā, gaišā un labi vēdinātā teltī (vai namiņā kokā), bet saullēktu nosvinēt ar siltu dušu. Šīm pasaku vietām 2005. gadā briti, saāķējot kopā vārdus glamour un camping, ir izdomājuši visnotaļ jancīgu apzīmējumu — glempingi. Taču glempings vairs nav tikai palikšana vietās, kas izskatās kā no filmām izrautas monarhu nometnes ceļojumos savvaļā. Šis hibrīdvārds atrašanos dabā ir atsvabinājis arī no spartiskās pieticības un sūruma. Glempings, piemēram, ierosina ātri pagatavojamo konservu maltītes pārgājienos aizstāt ar kvalitatīvu ēdienu un, ja ir luste, pat ar īstenu gardēžu maltīti, labu vīnu un niansētiem kokteiļiem. Jo, nakšņojot teltī, nekas taču netraucē vīnu baudīt no atbilstošām glāzēm, bet rīta kafiju uz ugunskura uzvārīt espreso kanniņā.
VIETA IZDOMAI Lai arī glempinga vilnis Rietumu pasaulē plosās tikai nepilnus desmit gadus, tas kļūst arvien populārāks, un daudzi tradicionāli, krietni vien askētiskāki kempingošanas veidi un vietas piedzīvo norietu vai pārveidošanu. Šī dzīvesstila tendence ietekmē arī biznesa vidi — uzņēmumi, kas ražo inventāru āra aktivitātēm, piemērojas komforta mīļotāju pieprasījumam. Dažbrīd tas ir pat jautri — daža laba aktīvās atpūtas preču veikala saturs digitālajā vidē atgādina neparastu 9
izgudrojumu katalogu: espreso automāts bez strāvas, ar roku darbināms blenderis, piepūšama sofa, pārnēsājams minibārs, pilns ar kokteiļu gatavošanas atribūtiem, un putuplasta kārba vannas piederumiem, kas vajadzības gadījumā pārvēršas par portatīvu izlietni ar uzpildāmu ūdens rezervi…
BEZ PĀRMĒRĪBĀM Sociālie pētnieki Amerikā glempinga tendenci skaidro ar cilvēku vēlmi ceļot ekoloģiskāk un atrasties tuvāk dabai, no dienaskārtības izslēdzot tālus ceļojumus ar ilgiem pārlidojumiem un palikšanu lielajās viesnīcu ķēdēs. Eiropas attālumu kontekstā šis skaidrojums nav diezcik atbilstošs. Mūsu gadījumā lielāku lomu spēlē fakts, ka atpūta pie dabas nav dārga un ērtību nodrošināšanai nepieciešamie aksesuāri ir viegli pieejami. Ja dodaties pārgājienā, kur viss jānes uz paša muguras, mūsdienu inventārs ērtību un komfortu upurēt neprasa. Savukārt izbraucienā ar auto, ja prāts nesas uz maksimālismu, šķiet, glempinga iespējām nav robežu — smalkumā var pārspēt pat dažu labu karalisko svītu. Taču visa sāls nepavisam nav pārmērībās, bet gan īsto lietu kombinācijā — glempings bieži vien uz pazīstamām vietām un lietām liek palūkoties no pavisam jaunas perspektīvas, vēl jo vairāk, ja mirklis tiek dalīts ar īpašiem cilvēkiem. Piemēram, vakariņu gatavošana meža vidū, kopā ar draugiem pie ugunskura šmorējot pa ceļam salasītu gaileņu mērci, iegūst pavisam citu noskaņu. Tāpat arī pļavā, veroties saulrietā, uzjaukts kokteilis garšo pavisam citādi nekā smalkā lielpilsētas bārā. Norobežojoties no gastronomijas tēmas, no skaistajām atmiņām par aizvadītās vasaras kamermūzikas festivālu Sansusī (netālu no Aknīstes), varu bilst, ka arī Hendeļa skaņdarbi, spēlēti ar klavierēm naksnīga meža vidū, skan liriskāk un maģiskāk nekā jebkurā pasaules koncertzālē. Vasara vēl ir priekšā, Latvijas daba ir pasakaina — pamēģiniet! Taču, pie saulrieta uzdzerot sarkanvīnu, neaizmirstiet arī bijību un cieņu pret dabu. Tā ir neatsverama daļa no pieredzes. IR BRĪVDIENAS
pilsētā TEKSTS LINDA TELLGRENA, LINDASVIRTUVE.LV, FOTO LINDA TELLGRENA UN NO PUBLICITĀTES MATERIĀLIEM
NOĶER GARŠU! Svaigi produkti, gaisīgas kūkas, vēss baltvīns un laba kompānija
1
VALMIERMUIŽAS KULINĀRĀ ATDZIMŠANA Nevienam gardēdim Dzintara Kristovska vārds Latvijā nav svešs. Instagram starptautiskā komūna pazīst viņu ar segvārdu «dzimbojones», bet šogad visa Eiropa — kā Rīgas—Gaujas Eiropas gastronomijas reģiona vēstnesi. Lai arī līdz šim Dzintars saimniekoja Valmiermuižas vēstniecības Rīgas restorānā, koncepts «ar dabu šķīvī» viņam nav nekas jauns. Pēc šāda motīva Dzintars ir strādājis vienmēr, izmantojot virtuvē visu, ko mūsu Latvijas zemnieki un savvaļas daba spēj sniegt. Forest food koncepts ir viena no jaunākajām tendencēm, taču Valmiermuižā tā ir dzīves un ēdiena gatavošanas filozofija. Te tiek domāts par visu — gadalaikiem, senču tradīciju pārmantošanu, cieņu un pietāti pret ezeru, meža un pļavas veltēm, izmantojot zaļas saimniekošanas principu gan produktu 16
lietošanā, gan citos saimniekošanas aspektos. Tie, kas bijuši Valmiermuižā, zina, ka te valda īpaša aura, ko rada gan autentiski atjaunotās ēkas, gan cilvēki, kas tajās saimnieko, — mīlēt un degt par savu lietu, ticēt tam, ko dari, ir viņu galvenais vadmotīvs. Valmierieši uz «alus virtuvi» nāk pusdienās, kad ēdienkarte tiek plānota visai nedēļai, bet gardēži var ieplānot īpašu vakaru ar degustācijas ēdienkarti un tai pieskaņotiem aliem. Sagatavojiet savas garšas kārpiņas pārsteigumiem! Ķērpji, egļu pumpuri, pīlādži, ezera zivju ikri, kadiķi, pelni... Tas viss labi sadzīvo ar tradicionālākām izejvielām un rada burtiski garšu sprādzienu mutē. Atzīšos, ka ikviens pasākums ar Dzintara dalību ir palicis manā kulinārajā atmiņā ar pārsteigumiem un to neaizmirstamo sajūtu, ko spēj sniegt izcils ēdiens. IR BRĪVDIENAS
pilsētā
Vasarā Valmiermuižā visus pulcē mājīgā un plašā terase ar koncertiem, radošiem vakariem un vienkārši aizrautīgās sarunās pavadītām stundām. Jūlijā katru piektdienu gaismiņu pielietajā pagalmā notiek brīvdabas koncerti, kuru programmu var atrast Valmiermuižas alus darītavas feisbuka lapā. 15. jūlijā Vaidavas ezera krastā iecerēts īpaši skaists pasākums ģimenēm, kur plānots gan brīvdabas koncerts un izdarības uz ezera, gan ielas ēdiens un īpašs pop-up restorāns vakarā. Vārdu sakot, laiska, skaista un garšīga atpūta ģimenēm. Ieeja bez maksas.
RĪTA STUNDAI ZELTS MUTĒ
2
3
Dzirnavu iela Rīgā gardēžus ik pa laikam iepriecina ar jaunām vietām, pavasarī tām pievienojās vēl viena, ļoti īpaša — garšvieta Riits. Jau uzreiz, sperot kāju pāri slieksnim, var pārliecināties par to, kas notiek, kad satiekas īstie cilvēki pareizajā laikā. Tad top lielas (un garšīgas!) lietas! Sarunas laikā Riita vadītājs Valērijs Oļehnovičs atzīst, ka viņam patīk vienkāršs un nesamocīts ēdiens, jo tikai tā var atklāt izmantoto produktu garšas potenciālu. Nekas šeit netiek marinēts vai pārbērts ar neskaitāmām garšvielām — nē, ja ir kvalitatīvs produkts, tam jāļauj pašam mirdzēt uz šķīvja. Protams, svarīgi to pareizi pagatavot, tāpēc, piemēram, gaļa un zivs tiek cepti uz ogļu grila, tas piešķir ēdienam vieglu dūmu aromātu. Visas mērces un pat ievārījums ir pašu gatavots. Valērijs ne bez lepnuma stāsta par to, kā izdevies atrast izcilus vietējos produktus — lauku olas, bioloģisku jēra, truša un liellopa gaļu un ezeros augušas zivis, sezonālus dārzeņus. Tas viss satiekas uz šķīvja, pateicoties šefpavāra Andreja Terentjeva prasmēm. Vasara ir ilgi gaidīts laiks, jo tad Riits var rādīt saviem viesiem, ka izcils ēdiens piedzimst, ja ar cieņu izturas pret savas zemes veltēm. Centrālajā vietā — salāti un viss svaigais. Garšvieta gaida apmeklētājus jau no agra rīta, kad tiek gatavotas bērnības garšās balstītas brokastis. Jo bērnība ir laiks, kad viss ir spilgtāks — emocijas, garšas un spēja baudīt mirkli, atmiņās kavējas Valērijs. Līdz pusdienu laikam Riits cienā ar kārdinošiem biezpiena plācenīšiem, dažādām putrām un krāsnī gatavotām omletēm. Pēc tam — zupas (iesaku nogaršot paipalu buljonu!), veselīgi salāti un grilēta gaļa un zivis. Pie maltītes var izvēlēties Čīles biodinamiski audzētu vīnu. Arī veģetārieši, vegāni un mazie apmeklētāji nepaliks neēduši.
ROMANTISKĀ OGRES PĒRLE
4
17
Pēdējos gados daudzas Latvijas mazpilsētas no provinciāli šarmantiem miestiņiem lēnām kļūst par tūristu un arī gardēžu pamanītiem ceļojumu galamērķiem. Uz šīm vietām arvien biežāk pārceļas jaunas ģimenes, kas pilsētām piešķir jaunu sparu un saturu, kā arī atdzīvina sen piemirstas tradīcijas. Līdzīgi paIR BRĪVDIENAS
pusdienas TEKSTS UN STILS KATRĪNA MAME, KRUSTNAGLINA.LV, FOTO AIGARS MAMIS UN KATRĪNA MAME
PIKNIKS PIE JŪRAS Vieglas un garšīgas uzkodas Savas dzīves lielāko daļu esmu pavadījusi mazā ciematiņā pie jūras, taču tikai tagad tā pa īstam spēju to novērtēt. Laikam jau tā ir — lietu īsto vērtību apjaušam tad, kad tās vairs nevar tik viegli iegūt. Man tā ir ar jūru. Dzīvoju lielpilsētā, tāpēc ļoti priecājos par reizēm, kad tieku pie dabas. Jūra man vienmēr asociējas ar mājām, tāpēc uzaicināju savu ģimeni un tuvākos draugus nelielā piknikā, lai kopā baudītu garšīgu ēdienu, saulē sakarsušas smiltis, vieglu vējiņu un jūras šalkoņu. Izvēlējos ēdienus, kurus viegli var iepakot līdzi ņemšanai un ēst pie dabas. Visu var sagatavot iepriekšējā vakarā, lai no rīta nav jātērē dārgais laiks. Izbaudīsim šo tik īso vasaras laiku, kad var brist pa zāli basām kājām un atstāt džemperus mājās. Darbi pagaidīs, dosimies dabā! 20
IR BRĪVDIENAS
pusdienas
21
IR BRĪVDIENAS
mana pilsēta TEKSTS ZANE PĒRKONE, FOTO SCANPIX/LETA, SHUTTERSTOCK UN NO PUBLICITĀTES MATERIĀLIEM, PORTRETA FOTO IVANDA JANSONE
HELSINKI Pikniki pilsētas parkos un nebeidzami koncerti
P
amostos ļoti agri no rīta Helsinku austrumu pusē. Tur, kur saulei vajadzētu aust. Taču ir vasara. Un saule nav aizgājusi gulēt. Putni dzied uz nebēdu, un mani sveicina rīta vējš no jūras. Jau piekto vasaru esmu šeit. Uz Helsinkiem mani atveda studijas Sibēliusa Akadēmijā. Es paliku šeit ne tikai skolas, bet arī burvīgo cilvēku dēļ, kas manu ikdienas dzīvi padara krāsaināku un interesantāku. Somijā ir ļoti attīstīta un aktīva mūzikas dzīve. Gandrīz katru dienu ir iespēja apmeklēt kādu koncertu, ja tikai zina, kur meklēt. Bāri un kafejnīcas laipni aicina mūziķus uzstāties un apmeklētājus izbaudīt augstas kvalitātes sniegumu. It sevišķi vasarā, kad parki ir gatavi uzņemt pie sevis mazus mūzikas festivālus un citas aktivitātes.
Kurš no pirmajiem priekšstatiem par pilsētu ir pilnībā mainījies, tur dzīvojot ilgāku laiku? Kad pirmo reizi atbraucu uz Helsinkiem, lija lietus. Cilvēki slēpās cits no cita un vairījās skatiena. Ēkas šķita viena pelēktoņa krāsotas. Un man kļuva skumji. Jo tieši tā es biju iedomājusies dzīvi Somijā — bez krāsām, miglas māktu un klusu. Taču tad uzspīdēja saule un es iepazinu pilsētu un cilvēkus. Cik izpalīdzīgi un pretimnākoši ir ļaudis Helsinkos! Tikai atšķirība no citām pasaules tautām ir tā, ka man ir jābūt tai, kura meklē palīdzību. Šajā kultūrā neviens nevēlas traucēt otra privāto dzīvi, un arī domas ir svarīga laika pavadīšana ar sevi. Bet tāpēc nevajag baidīties lūgt padomu. Ikviens būs gatavs savu iespēju robežās atrisināt ZANE PĒRKONE, situāciju, kādā esi nonācis. HELSINKOS DZĪVO 5 GADUS 29
Par pelēko pilsētu gan jāteic — ja plānojat pavadīt savas dienas Helsinku centra apkārtnē, krāsainas un skaistas mājas atrast būs grūti. Taču dizaina ziņā pilsēta pārsteidz ar savu uzdrīkstēšanos. Jau pastaiga vien pa Helsinku lielāko ielu — Mannerheima ielu (Mannerheimintie) — sniegs par to uzskatāmu priekšstatu, sākot no oriģinālās tirdzniecības centra Stockmann ēkas, kas joprojām ir saglabājusi savu šarmu un laikmeta liecību brūnu ķieģeļu mūra izskatā, un beidzot ar modernās mākslas muzeja Kiasma izteiksmīgo buras formu. Ielas pretējā pusē ir Lasipalatsi (glāžu pils — somu val.), kur vēl pirms neilga laika restorānā, kafejnīcā un kinoteātrī bija iespēja izbaudīt 60. gadu elpu. Patlaban ēka tiek renovēta, bet varbūt jau vasaras otrajā pusē tā būs atvērta apmeklētājiem. Turpinot pastaigu ziemeļu virzienā, var nonākt līdz Musiikkitalo (Mūzikas māja — somu val.), tās stiklotajā ēkā paslēpušās koncertzāles dažādiem mūzikas stiliem. Otra ēkas puse ir Sibēliusa Akadēmija. Tā šajā pilsētā ir manas otrās mājas. Starp citu, šovasar gandrīz katru dienu pulksten 14 akadēmijas studenti sniegs koncertus Mūzikas mājas kafejnīcā. Vērts apmeklēt un izbaudīt (duets Zane un Minna uzstāsies 2. jūlijā ar dziesmām latviešu valodā). Turpat blakus atrodama Finlandia-talo koncertzāle, kas celta pēc Somijā slavenā un cienījamā arhitekta un mākslinieka Alvara Ālto (Alvar Aalto) projekta. Taču, ja vēlaties izbaudīt īstu vēstures elpu, ir vērts aizbraukt ciemos pie «mazās» Latvijas — mūsu vēstniecības. Tā atrodas Eiras rajonā, ļoti skaistu māju ieskauta. Esmu dzirdējusi, ka vēstniecība Somijā ir, iespējams, visskaistākā Latvijas vēstniecības ēka pasaulē. Pēc mājaslapā atrodamās informācijas, tā celta 1920. gadā pēc arhitekta Valtera Junga (Walter Jung) projekta. Ēkas sākotnējais īpašnieks bija lielākās IR BRĪVDIENAS
mana pilsēta
30
1
2
3
4
5
6
7
8
IR BRĪVDIENAS
vaļasprieks TEKSTS IEVA PUĶE, STILS JŪLIJA VOLKINŠTEINE, FOTO KRISTĪNE MADJARE, GINTS IVUŠKĀNS UN NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
ŪDENS MEITAS
Mēs visi gaidām vasaru, lai ienirtu Latvijas smaržīgajos meža ezeros un tveicīgā dienā laistos vēsajā, veldzējošajā jūrā. Bet šīm trim dāmām ūdens ir kas vairāk. Joga, meditācija, mīļākais hobijs, dzīves harmonija IEVA GULBIŅA, ONAIR STUDIOS IZPILDPRODUCENTE, KAISLĪGA MAKŠĶERNIECE Vīrs zina: lai man būtu simtprocentīgi laba atpūta, ir jābūt ūdenim. Vienalga — ezers, jūra vai dīķis. Smejos — man patīk arī traukus mazgāt. Esmu no Liepājas, daudz laika esmu pavadījusi pie jūras, tomēr no visiem ūdeņiem tā uzrunā vismazāk. Bērnības īstā garša ir Gauja. Vasarās mamma daudz strādāja, tad mani sūtīja pelnītā atpūtā, dzīvot Siguldā. Mans krusttēvs, mežsargs, mēs — četri bērni, brālēni un māsīcas — caur mežu gājām makšķerēt uz Gauju. Krusttēvs mums iemācīja, kā no lazdas uztaisīt makšķeri. Man ļoti patika ķert mazos kazragus, tādas zivtiņas ar asumiem. Ja asari noķēru, biju vēl laimīgāka. Gauja, kas tagad ir pie mūsu mājas Lejasciemā, protams, ir daudz šaurāka, bet tik un tā atmodina bērnības sajūtas. Kad ar vīru Guntaru pirms trim gadiem nopirkām māju, pirmais, ko izdarīju, — šķūņos savācu vecos pudeļu korķus, no kā taisīt pludiņus. Vīrs tad vēl nesaprata, ka man tik ļoti gribēsies… ka man vajag makšķerēšanu. Viņš gan nojauta, ka man patīk. Vienreiz ar vedējiem braucām uz maksas dīķiem… Jā, ir dīķi, kur piebrauc ar savu makšķerīti, pilns zivīm. Skatījos lielām acīm: kāpēc ir jābrauc makšķerēt uz mākslīgi izveidotiem dīķiem? 36
Vedējtēvam līdzi bija makšķeres, viņš makšķerēja. Mums bija tikko piedzimusi meita, bet sapratu, ka arī ļoti gribu. Ko — iešu večiem līdzi? Prasīšu — iedodiet man makšķeri? Viņi taču neuztvers mani nopietni! Aizgāju uz mežu, paņēmu lazdu, kastē bija āķi, pati uztaisīju makšķeri. Noķēru trīs zivis, bet viņi nevienu! Tad vīrs saprata — jā, tiešām, tā nav tikai runāšana, ka man patīk. Mūsu lauku mājas iepriekšējai saimniecei arī patika makšķerēt. Lai cik tas jocīgi būtu, pirmās reizes, kad braucām māju skatīties, kopā gājām makšķerēt. Viņa atstāja man savu makšķeri. Ļoti bieži es eju ar divām, un ar viņas makšķeri labāk ķeras. Ir bijuši rīti, kad esmu četras piecas stundas nostāvējusi un neko neesmu noķērusi. Taču man nav sabojāta diena, esmu atpūtusies. Tā ir mana joga. Laiks ar sevi. Nekad neesmu makšķerējusi Pierīgā vai Rīgā. Man vajag dabu apkārt, vajag klusumu un mieru. Ja septiņos no rīta pie Gaujas sevi pieķeru, ka domāju par darbu, saku: «Stop, atslēdzies, viss sakārtosies!» Sevi analizēju: nu, kā tas ir? Rīgā mierīgi varu pat 14 stundas no vietas nogulēt. Normāls, vesels cilvēks, bet ļoti patīk gulēt. Taču, kā aizbraucu uz laukiem, ceļos sešos bez modinātāja, klusiņām uztaisu kafiju un eju makšķerēt. Zinu, ka meita, četrgadīgā Marta, vēl guļ, vīrs arī guļ. Gauja ir tieši IR BRĪVDIENAS
vaļasprieks
IEVA
37
IR BRĪVDIENAS
intervija TEKSTS ANDA BURVE-ROZĪTE, FOTO EDMUNDS BRENCIS, PICTURE AGENCY
Melnais neapnīk Jaunā Rīgas teātra aktrisei Janai Čivželei (35) šīs sezonas lielais darbs bija titulloma izrādē Nora — viņa atveido jaunu un neatkarīgu sievieti, kas pamet ģimeni. Jana ir ne tikai aktrise, bet arī kostīmu māksliniece nu jau piecām izrādēm. Kā viņa spēj saredzēt jaunus attīstības horizontus, nenobīties un nepadoties?
T
umšie mati savīti Aspazijas stila copītē (tikai nekārtīgāk, brīvāk). Smalkā seja — gandrīz bez grima. Ir brīdis maija beigās, kad Jana mazliet var atvilkt elpu. Astoņus mēnešus viņa manevrējusi starp spriedzīgu mēģinājumu un izrāžu grafiku, modes studijām Mākslas akadēmijā, deviņgadīgā dēla skolas gaitām. Nepretenciozā kafejnīca, kurā Jana piedāvājusi satikties, atrodas gandrīz blakus dēla skolai. Viņai jāsagaida mācību stundu beigas. Tad abi ies mājās. Atskatoties uz sezonu, aktrise var būt gandarīta: nospēlēta smaga, vērtīga loma izrādē Nora un absolvēts pirmais maģistra gads Latvijas Mākslas akadēmijā. Pagājušajā vasarā viņa saņēma drosmi un iesniedza dokumentus augstskolā, lai studētu modes mākslu. Par kostīmu mākslinieci strādājusi jau piecos Jaunā Rīgas teātra iestudējumos. Teātra sezona Janai atnesusi kritiķu uzslavas par Noras Helmeras lomu — «fascinējoši», «triumfs». Par Ibsena attiecību drāmu, kurā nozīmīgs ir katra cilvēka iekšējais stāsts, viņa saka — bez pašas pieredzes nebūtu varējusi lomu nospēlēt. Vārdu «Nora» aktrise stiepj gari un skaisti kā izrādē. Viņas runai piemīt tā pati klusinātā, aristokrātiskā gaume, kas viņas tērpiem. Vienmēr melnā.
Vai, veidojot Noru, domājāt par sievieti 19. gadsimta Eiropā: emancipāciju, līdztiesības idejām? Tās izpaudās arī apģērbā — lielāka atbrīvotība, uzdrošināšanās. Pat nezinu, vai, uzņemoties papildu darbu — būt kostīmu māksliniece šajā izrādē —, apzinājos visus riskus. Bet atkāpšanās ceļa vairs nebija. Izrādē atveidoju galveno lomu, tāpēc liela iedziļināšanās kā kostīmu māksliniecei nesanāca. Bija jāizvēlas prioritātes. Kostīmiem sāku pieslēgties, kad Māra Ķimele jau bija izanalizējusi lugu un tēlus un sākām tiem pietuvināties. 46
Meklēju prototipus — cilvēkus ielās. Piemēram, kā varētu izskatīties Noras draudzene Kristīne. Vai pati Nora. Tad piemeklēju drēbes. Inspirācija no ielas — reāliem cilvēkiem? Vienalga, vai viņi staigā pa Rīgu, Parīzi, Londonu. Šajā ziņā draudzējos ar internetu. Sākumā krāju prototipus. Tad rādīju Mārai Ķimelei, vai derēs. Savu Noru atliku kā pēdējo. Baidījos iekrist tādā ērtā pozīcijā — apģērbt sevi izrādē tā, kā ģērbjas Jana dzīvē. Tad būtu grūti pārtapt Norai. Uzvelkot kostīmu, mēs dabūjam identitāti ar tēlu. Tāpat jau izrādē ir manis pašas zaļi rūtainā kleita… Norai biju iecerējusi kostīmu, bet ar izrādes radošo komandu nevarējām vienoties. Tad atnesu savu kleitu uz mēģinājumu. Tā bija stāvējusi skapī gadiem. Scenogrāfs Andris Freibergs ieraudzīja kleitu un teica: tā ir Noras kleita! Es iebildu — nē, tā ir mana, tā nav iespējama Norai! Protams, mani pierunāja — tādām personībām kā Mārai Ķimelei un Andrim Freibergam es nevarēju pateikt «nē». Kā bija strādāt pie kostīmiem ar Latvijas scenogrāfijas leģendu? Esmu spēlējusi divās izrādēs ar Freiberga scenogrāfiju: Turgeņeva Mēnesis uz laukiem un Dostojevska Piezīmes no pagrīdes. Man bija bail strādāt kopā pie Noras. Atceros gadījumu no izrādes Mēnesis uz laukiem — toreiz biju pavisam jauna, tikko ienākusi teātrī, man bija uzšūta zila kleita. Viņš ģenerālmēģinājumā ieraudzīja, ka spēlēju šajā kleitā. Nē, tā kleita Janai nepiestāv, viņš teica. Janai vajag melnu blūzi un pelēkus svārkus! Zilo kleitu vēlāk valkāja Iveta Pole — mēs lomu dublējām. Andris Freibergs ir Meistars. Man vienmēr licies, ka viņa paaudzes skolotāji ar savu dziļumu, pieredzi var daudz dot. Jaunībā varbūt to grūti saprast. Kad pirmajā reizē satikāmies, strādājot pie Noras, un IR BRĪVDIENAS
intervija
47
IR BRĪVDIENAS
MANTU GAVĒNIS
Uzņēmēja Sabīne Koklačova šogad mēģina 365 dienas dzīvot bez iepirkšanās. Pirmajā pusgadā ieguvusi brīvību no liekām mantām un noķērusi daudz skaistu mirkļu
MANA PIEREDZE TEKSTS IEVA ALBERTE, FOTO REINIS INKĒNS UN NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
M
55
an patīk eksperimentēt. Pārbaudīt sevi dažādos veidos. Šķita interesanti pamēģināt, kā būtu iepirkties pēc iespējas mazāk. Ne jau tā, ka vispār neko nepirkt, bet tikai pašu nepieciešamāko. Ja vajadzēs bikses, protams, nopirkšu, nestaigāšu novalkātās. Labāk esmu klasisks minimālists nekā hipijs. Manā dzīvē nekas nenotiek ātri un spēji, tāpēc gads šķita piemērots laika posms, lai sevi pārbaudītu. Saprastu, no kā esmu gatava atteikties. Kad Facebook izveidoju A Year Without Shopping, trijās dienās uzradās tūkstotis sekotāju. Nebiju domājusi, ka būs tik daudz! Tagad to ir ap 4500. Turklāt pāris meitenes pat mēģina dzīvot līdzīgi kā es, un mēs dalāmies ar saviem «sasniegumiem». Biju izlēmusi — kad ieiešu veikalā, pirms tam sev atklāti pavaicāšu: kāpēc man šo lietu vajag, un kāpēc sev to pirkšu. Vai tāpēc, ka vajag, vai arī tāpēc, ka gribas. Sākumā es sevi novēroju — cik un ko spēju. Vai tiešām pati taisīšu sev kosmētiku un zobu pastu? Nē. Sapratu, ka vēlos pirkt vienu kvalitatīvu, videi draudzīgu produktu. Man nav tik daudz brīvā laika, lai taisītu sev zobu pastu. Esmu uzņēmēja, man pieder neliela reklāmas aģentūra, kas taisa suvenīrus un dāvanas — apdrukā krūzītes un pildspalvas. Patlaban rakstu disertāciju, tāpēc laiks man ir liela vērtība. Mājās nāku vēlu, un ne vienmēr sanāk ar savu stikla pudeli aiziet līdz tirgum pēc piena, tāpēc ieeju arī lielveikalā. Pirms sāku šo eksperimentu, izņēmu no maka kartes ar lojalitātes programmām, kur var kaut ko krāt. Atstāju tikai Rimi karti, jo tas ir veikals, kur bieži iepērkos. Un tad ceļojuma laikā Barselonā, kur devos kopā ar draudzeni, man nozaga maku ar norēķinu kartēm. Biju pat nedaudz priecīga, jo gribējās jaunu maku. Internetbankā pārskaitīju draudzenei naudu un nopirku labu maku. Nevis lētu pagaidu variantu, jo tas būtu īstermiņa risinājums. Četru mēnešu laikā piecas reizes esmu sistemātiski atbrīvojusies no mantām. Sapakoju un noliku, bet pēc mēneša izvērtēju, kurām no šīm lietām biju pieskārusies. Tās, kuru man pietrūka, atstāju. Pārējo — ārā. Ilgi un grūti bija atteikties no dienasgrāmatām, ko rakstīju no bērnības. Taču, kad tās izmetu, man bija viegluma sajūta. Tāpat kā ar suvenīršallēm un kleitām no Ēgiptes un Marokas, kuras tā arī nav sagaidījušas savu iznācienu kādā tematiskajā ballītē. Sakārtoju arī skapi, saliekot garderobi mēnesim. Tas no rītiem atviegloja izvēli. Ja tā nebūtu darījusi, noteikti pavasarī iepirktu jaunu
«komplektu» un varbūt pat būtu sekojusi modei. Šogad esmu nolēmusi turēties pie klasiskām vērtībām. Novalkātās drēbēs staigāt gan nespēju un, ja džinsi plīsīs, iegādāšos jaunus. Šovasar man jāiet uz kāzām, taču izlēmu jaunu kleitu nepirkt — vilkšu melnu klasisku kokteiļkleitu. Joprojām uzskatu, ka skaistas kleitas un klasiskas vērtības var pirkt. Ja visu mūžu atcerēsies, cik labi juties konkrētajā kleitā, tad tas ir vērtīgs pirkums, tādiem nauda nav jāžēlo. Apģērbs — tās ir sajūtas. Bet tajā pašā laikā varam sev uzdot jautājumu — vai mēs atceramies, kas mums bija mugurā, kad redzējām skaistāko saulrietu savā mūžā? Jaunajam pārim, visticamāk, uzdāvināšu naudu, par to jau bija minēts ielūgumā. Tas man patīk. Vai nu naudu — lai nopērk, kas pašiem vajadzīgs, vai dāvanu karti ar kādu piedzīvojumu. Mantas nonēsājas, emocijas — paliek atmiņā. Jauks ir stāsts par to, kā atbrīvojos no snovborda dēļa. Tas bija viens no maniem pirmajiem dēļiem. Tāds kā sajūtu piemineklis. Nekādi nespēju no tā atteikties, lai arī braukšanai man jau ir cits. Ieliku sludinājumu. Atradās kāda mamma, kura bija gatava to nopirkt savai meitai. Par labu naudiņu atdevu ar visiem stiprinājumiem un zābakiem. Ir patīkami, ka nevajadzēja to vienkārši izmest. Tā ir tā labākā sajūta. Sapratu, ka paliek vieglāk arī tad, ja atbrīvojos pat no mīļām mantām, jo tās ir tikai mantas. Atsacīšanās norūda. Maina attieksmi pret lietām. Šā pusgada laikā nebija situācijas, kad es kaut ko nopirktu izmestās lietas vietā. Cilvēki bieži māk atbrīvoties no liekā, bet pēc tam sapērkas dubultā. Manas mājas kļūst aizvien minimālistiskākas. Visvairāk mani izbrīna tas, ka materiālā pasaule ir tik saistīta ar iekšējo. Jo vairāk es izvērtēju, ko man patiešām vajag un ko ne, jo labāk saprotu, kas mani dara laimīgu. Kas ir svarīgi. Un iekšējās pārmaiņas es tiešām piedzīvoju, jo paralēli strādāju ar savu jūtu pasauli, mācoties, piemēram, sistemātiskumu, vienkāršību, konsekvenci, prieku dalīties. Es krāju skaistos mirkļus. Dodos piedzīvojumos. Ja grib, tad brīvo laiku vienmēr var atrast. Un, ja gribas labu kafiju, tad to sev neliedzu, jo mans mērķis nav pirkt pēc iespējas mazāk, bet — dzīvot vienkāršāk un harmonijā ar sevi. Dažas no Sabīnes atziņām, kas radušās eksperimenta laikā IR BRĪVDIENAS
domas
ĒKAS AIZBILDŅI «Dari pats un izmanto to, kas ir!» vienoti ir kustības Free Riga biedri Mārcis Rubenis, Jāzeps Bikše, Krišjānis Zariņš, Ieva Lange un Mikaels Brokmans. Viņi piecatā apdzīvo gandrīz 200 gadus vecu koka ēku Turgeņeva ielā, ko pusgada laikā paglābuši no lēnas bojāejas un pārvērtuši līdz nepazīšanai
62
IR BRĪVDIENAS
domas
63
IR BRĪVDIENAS
izlaušanās TEKSTS ILZE VĪTOLA, FOTO NO PERSONĪGĀ ARHĪVA UN SHUTTERSTOCK
AMERIKAS SAPNIS Niagāra Sanfrancisko
Soltleiksitija Kolorādospringsa
Ņujorka
Lasvegasa Nevada
Losandželosa Sandjego
Lasvegasa Ņūmeksika
Teksasa Kīvesta
Pateikuši ardievas savām darbavietām, Ieva Zaharova (25) un Kristiāns Rutkovskis (23) devās trīs mēnešu ceļojumā pa ASV. Atgriezās iedvesmoti un ar savu biznesa ideju
70
IR BRĪVDIENAS
izlaušanās
71
IR BRĪVDIENAS
leģenda TEKSTS GUNITA NAGLE, FOTO EDMUNDS BRENCIS, PICTURE AGENCY
vasaras nospiedumi Herbārijus taisa ne tikai zinātnes vārdā. Katrs var tādu veidot, lai vasaras ziedi un augi ziemā raisītu skaistas atmiņas. Herbārijs var būt atmiņu klade vai tikpat labi dāvana kādam īpašam cilvēkam
Bezdelīgactiņas (Primula farinosa), ar kurām reiz bija piebārstīta visa Latvija, tagad ir retums
76
IR BRĪVDIENAS
leģenda
S
tīvi brūna papīra aploksne atveras, un tajā, laiski izliecies, guļ baltas mežrozītes zariņš. Tam ir vairāk nekā simt gadu. Kaut kad 19. gadsimta 70., bet varbūt arī 80. gados Vidzemes skolotājs Jānis Ilsters to nolauza, lai ieliktu savā herbārija kolekcijā. Nav zināms, no kura krūma. Varbūt Vestienā, varbūt Liezērē, kur viņš strādāja par skolotāju. Bet, iespējams, rožukrūms kuploja Pļaviņās, kur trīsdesmitgadīgais Ilsters, aizrāvies ar botāniku, naudu pelnīja grāmatveža darbā. Lai kur būtu zēlis krūms, nu tas sen satrunējis. Bet Ilstera herbarizētais zariņš izskatās tā, it kā pietiktu uzspīdēt saulei, lai baltais ziediņš no jauna uzplauktu un sāktu smaržot. Jāni Ilsteru uzskata par pirmo latviešu botāniķi, mūsu botānikas Baronu. Kā Dainu tēvs vāca tautasdziesmas, tā Ilsters sāka veidot visu Latvijas augu herbāriju. Būtu to izdarījis, ja sirdskaites dēļ nebūtu aizgājis brist pa debesu pļavām jau 37 gadu vecumā. Toties viņa augu herbārijs 18 sējumos glabājas Latvijas Universitātē Latvijas floras herbārijā un Latvijas Dabas muzejā, iedrošinot mūs atgriezties laikos, kad ļaudis iepazina un mēģināja zinātniski sistematizēt augus. Gan toreiz, gan tagad mēs ceļam godā senas dziesmas, dančus, amatu prasmes un arī zināšanas par savas zemes augiem. Lielbritānijā, Vācijā, Zviedrijā arvien vairāk jaunu cilvēku veido savus herbārijus ar nolūku iepazīt pļavas, meža un arī dārza augus. Pievienojamies!
LAUMA KUPČA, Latvijas Dabas muzeja vecākā ekoloģe
77
JANTA MEŽA, Latvijas Dabas muzeja vecākā botāniķe
IR BRĪVDIENAS