Dziedinošā Kalpošana

“Tu esi licis cilvēkiem celties mums pāri pār galvām, mums bija jāiet ugunī un ūdenī, un tomēr Tu beidzot mūs esi izvedis svabadībā.” (Ps. 66:12)

Līdzjūtību un iedrošinājumu mēs nereti meklējam pie citiem cilvēkiem, nevis skatāmies uz Jēzu. Savā žēlsirdībā un uzticībā Dievs bieži pieļauj, ka tie, kuriem uzticamies, neattaisno mūsu cerības, lai mēs mācītos, cik neprātīgi ir paļauties uz cilvēku, padarot miesu par savu elkoni. Pilnīgi, pazemīgi un nesavtīgi paļausimies uz Dievu. Viņam zināmas tās bēdas, kuras izjūtam līdz sirds dziļumiem, bet nespējam izteikt. Kad viss šķiet tumšs un neizskaidrojams, atcerēsimies Kristus vārdus: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” (Jāņa 13:7)

Pētiet Jāzepa un Daniēla dzīves aprakstus. Kungs neaizkavēja pret viņiem vērstos cilvēku ļaunos sazvērestības plānus, bet lika visām viltībām izvērsties par labu saviem kalpiem, kas pārbaudījumos un cīņās saglabāja ticību un paklausību Viņam.

Tik ilgi, kamēr būsim pasaulē, mēs saskarsimies ar naidīgām ietekmēm. Būs izaicinājumi, kas pārbaudīs pašsavaldīšanos, un, izturoties pret tiem pareizi, attīstīsies kristieša pievilcīgais raksturs. Ja mūsos mājos Kristus, būsim pacietīgi, laipni, iecietīgi un priecīgi nepatikšanu un īgnuma vidū, diendienā un gadu pēc gada uzvarēsim sevi un pieaugsim cēlā varonībā. Tas ir mums uzdotais pienākums, bet to nav iespējams izpildīt bez Jēzus palīdzības, apņēmīgas noteiktības, nelokāmas gribas, nepārtrauktas modrības un nemitīgām lūgšanām. Ikvienam ir jāizcīna sava cīņa. Ja mēs nesadarbojamies ar Dievu, pat Viņš nespēj uzlabot mūsu raksturus vai darīt derīgu mūsu dzīvi. Tie, kas atsakās no cīņas, zaudē spēku un uzvaras prieku.

Mums savā atmiņā nav jāsaglabā pārdzīvotie pārbaudījumi un grūtības, bēdas un skumjas. Viss tas ir pierakstīts Debesu grāmatās, un Debesis par tām arī parūpēsies. Kamēr skaitām visu nepatīkamo, no atmiņas izzūd daudz jaukā, ko būtu patīkami atcerēties, piemēram, Dieva žēlsirdīgā laipnība, kas apņem mūs ik brīdi, un mīlestība, par kuru eņģeļi brīnās, jo Dievs atdeva nāvei savu Dēlu mūsu dēļ. Ja jūs kā Kristus darbinieki jūtat, ka jums ir lielākas rūpes un pārbaudījumi nekā daudziem citiem, atcerieties, ka jums ir tāds miers, kādu nepazīst tie, kas vairās no grūtībām. Kalpošanā Kristum mums ir mierinājums un prieks. Lai pasaule redz, ka dzīve ar Viņu nav neizdošanās!

Ja nejūtaties atviegloti un priecīgi, nerunājiet par savām izjūtām. Neapēnojiet citu dzīvi. Auksta reliģija, kurā nav saules, nekad neved dvēseles pie Kristus, bet gan prom no Viņa un iedzen tās sātana tīklos, kuros viņš ķer maldos nonākušos. Nedomājiet par savu mazdūšību, bet par spēku, kuru varat prasīt Kristus vārdā. Centieties, lai jūsu iztēle kavējas pie neredzamā, lai domas pievēršas Dieva lielās mīlestības pierādījumiem jūsu labā. Ticība spēj izturēt pārbaudījumus, atvairīt kārdinājumus, nepadoties nepatikai. Jēzus dzīvo kā mūsu Aizstāvis. Mums pieder viss, ko nodrošina Viņa starpniecība.