Dziedinošā Kalpošana

“Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareizā ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā. Nesiet cits cita nastas, tā jūs izpildīsit Kristus likumu.” (Gal. 6:1,2)

Visiem, kas sauc sevi par Dieva bērniem, jāpatur prātā, ka viņi kā misionāri saskarsies ar dažādām dvēselēm izsmalcinātām un rupjām, pazemīgām un lepnām, reliģiozām un skeptiskām, izglītotām un nezinošām, bagātām un nabadzīgām. Pret tām nevar izturēties vienādi, tomēr visām vajadzīga laipnība un iejūtība. Savstarpējā saskarsmē mums jāiegūst slīpējums un skaidrība. Mēs esam atkarīgi cits no cita, cieši saistīti cilvēciskām brālības saitēm.

“Debess dzimtenes krastus lai sniegtu, Kungs, kalps, draugs vai atbalstu gan liegtu?

Nē, vienotībā vārgam pasniegs roku un izveidos ap sevi gaišu loku

Līdz vājais pieaugs visu spēkā un nepaliks vairs ilgāk zemes grēkā.”

Kristietība kontaktējas ar pasauli sabiedriskajās attiecībās. Ikvienam cilvēkam, kurš ir saņēmis dievišķo gaismu, tā jāizplata to ļaužu tumšajās takās, kas vēl nav iepazinuši vislabāko ceļu. Draudzības spēks, kuru svētu ir darījis Kristus Gars, vēl jāpilnveido, vedot dvēseles pie Pestītāja. Kristus nav jāslēpj sirdī kā īpaši iekārojams dārgums, svēts un jauks, lai par to priecātos tikai īpašnieks pats. Kristum jābūt mūsos kā ūdens avotam, kas verd mūžīgai dzīvei, atspirdzinot visus, kas ar mums sastopas.