Dziedinošā Kalpošana

Nodaļa 43 Augstāka Pieredze

Mums pastāvīgi vajadzīga jauna atklāsme par Kristu un ikdienas pieredze, kas saskan ar Viņa mācību. Mūsu zināšanas var sasniegt augstāku, svētāku pakāpi. Nepārtraukta pieaugsme atziņās un tikumos ir Dieva nolūks mūsu dzīvei. Viņa likums ir Viņa teiktā atbalss, kas visus aicina: “Kāp augstāk! Esi svēts, vēl svētāks!” Katru dienu mēs spējam pilnveidot savu kristīgo raksturu.

Tiem, kas sākuši strādāt pie Meistara, nepieciešama daudz augstāka, dziļāka un plašāka pieredze, nekā tā viņiem ir šobrīd. Daudzi, kas jau ir lielās Dieva ģimenes locekļi, maz zina, ko nozīmē ieraudzīt Viņa godību un tikt pārvērstiem no godības uz godību. Viņiem ir tikai miglaina nojauta par Kristus izcilumu, bet to sirdis jau viļņojas priekā. Viņi ilgojas pēc pilnīgākas, dziļākas atziņas par Pestītāja mīlestību. Jāļauj viņu dvēselēm tiekties pie Dieva. Svētais Gars strādās kopā ar tiem, kas ļaujas sadarboties, pārvērtīs tos, kas vēlas tikt pārvērsti, veidos tos, kas vēlas pārveidoties. Radiniet sevi pie garīgām domām un svētām sarunu tēmām. Jūs esat ieraudzījuši tikai pirmos Viņa godības ausmas starus. Turpinot iepazīties ar Kungu, jūs uzzināsit, ka “taisno taka mirdz kā rīta ausmas gaišums, kas arvien kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena”. (Sal. pam. 4:18)

“To Es uz jums esmu runājis,” sacīja Kristus, “lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” (Jāņa 15:11)

Kristus vienmēr iepriekš paredzēja savas sūtības iznākumu. Zemes dzīvē, tik pilnā rūpju un pašuzupurēšanās, Viņu iepriecināja doma, ka viss šis smagais darbs nebūs veltīgs. Atdodams savu dzīvību par cilvēku dzīvību, Viņš varēja atjaunot cilvēcē Dieva līdzību. Viņš spēja pacelt mūs no pīšļiem, no jauna izveidot mūsu raksturu pēc sava rakstura parauga un darīt to skaistu ar savu godību.

Kristus pārdzīvoja savas dvēseles mokas un bija gandarīts par sasniegto. Viņš aplūkoja mūžības plašumu un redzēja cilvēku prieku, kuri Viņa pazemošanās dēļ saņems piedošanu un mūžīgo dzīvi. Pestītājs tika ievainots viņu pārkāpumu dēļ un viņu grēku dēļ satriekts. Lai cilvēki mantotu atpestīšanu, tiem paredzēto sodu izcieta Viņš, un ar Viņa brūcēm tie tika dziedināti. Viņš dzirdēja pestīto gaviles, Viņš dzirdēja tos dziedam Mozus un Jēra dziesmu. Lai gan vispirms bija jāsaņem asins kristības, lai gan pasaules grēki bija jāuzliek Viņa nevainīgajai dvēselei, lai gan neizsakāmu sāpju ēna krita uz Viņu, tomēr tā prieka dēļ, ko Kristus redzēja, Viņš izvēlējās ciest pie krusta un neraizējās par šo negodu.

Šajā priekā jādalās visiem Viņa sekotājiem. Lai cik liela un brīnišķīga būtu nākotne, mums nav jādomā, ka visu atalgojumu saņemsim tikai pēdējā atbrīvošanas dienā. Jau tagad mēs ticībā varam ieiet Kunga priekā. Tāpat kā Mozum, mums jāiztur, it kā mēs redzētu Neredzamo.

Dziedinošā Kalpošana

Tagad draudze ir cīņas laukā, mēs stāvam pretī tumsas pasaulei, kas gandrīz visa ir nodevusies elku kalpībai. Taču tuvojas diena, kad cīņa būs izcīnīta un uzvara iegūta. Dieva prātam jānotiek virs zemes, kā tas notiek Debesīs.

“Pār ielejām vakars ēnas klāj, saule lēni aiz kalniem grimst.

Ceļš tālē vijas, uz kalniem māj, un ceļnieku soļi rimst…

Kāpj pamalē putekļu mākonis palss, skan, saucot tur avis, gana balss…

No klusajiem kalniem atbalss skan gans zudušo avi sauc.

Viņš visas vēl skaita, bet vienas tam trūkst, tad kalnos to meklēt trauc.

Kaut ceļš ir tik grūts un vakars vēls, gans atrast to cer, tam zudušās žēl.

Gar tumšajām bezdibens aizām gans iet, pa stāvajām klintīm kāpj,

Viņš klupdams pār akmeņiem, ērkšķiem steidz, kaut kājas tam asiņo, sāp…

Melns izmisums māc, zūd cerību stari,

Viņš aicina vēl, balss tumsā zūd…

Pār kalniem te gaviļu dziesma skan, gans, zudušo atradis, dzied.

Uz pleciem to cēlis, Viņš mājup nes.

“Ak, jēriņ, tu esi Mans!”

Klau, uzvaras dziesma no Debesīm plūst, un eņģeļu kori tur gavilē, kad zudušo avi Viņš mājup nes.

Lai gods skan Glābējam!”

(Elizabete Klefeina; tulkojusi Otīlija Feldmane)

Atpestītās tautas nepazīs nekādu citu kā vienīgi Debesu likumu. Visi būs laimīga, vienota ģimene, tērpta slavā un pateicībā Kristus taisnībā. Visa daba savā pilnīgākajā pievilcībā godinās un pielūgs Dievu. Pasaule mirdzēs Debesu spožumā. Mēness gaisma būs kā saules gaisma, bet tā septiņkārt spožāka nekā tagad. Gadi paies laimē. Rīta zvaigznes kopā dziedās, un Dieva dēli priekā gavilēs, Dievam un Kristum paziņojot vēsti: “Grēka vairs nebūs, nāves vairs nebūs.”

Šīm nākotnes godības ainām, atklāsmēm, ko gleznojusi Dieva roka, jābūt dārgām visiem Viņa bērniem.

Nostājies uz mūžības sliekšņa un ieklausies laipnajā aicinājumā tiem, kuri šajā dzīvē sadarbojas ar Kristu, uzskatīdami par priekšrocību un godu ciest Viņa dēļ. Kopā ar eņģeļiem tie noliek savus vainagus pie Atpestītāja kājām un sauc: “Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību! Tam, kas sēd goda krēslā, un tam Jēram lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos.” (Atkl. 5:12,13)

Tur atpestītie apsveiks tos, kas viņus vadīja pie godinātā Pestītāja. Viņi kopīgi slavē Viņu, kas nomira, lai cilvēkiem būtu tikpat ilgstoša dzīvība kā Dievam. Cīņa ir noslēgusies. Visas likstas un nesaskaņas beigušās. Uzvaras dziesma piepilda Debesis, kad atpestītie stājas ap Dieva troni. Visi uztver priecīgo vadmotīvu: “Cienīgs ir Jērs, kas bija nokauts” un atpircis mūs Dievam.

“Es redzēju, un raugi: liels pulks ko saskaitīt neviens nevarēja no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs, ar palmu zariem rokās, un sauca skaņā balsī: “Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram!”” (Atkl. 7:9,10)

“Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs. Tāpēc tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo Viņam dienām un naktīm Viņa namā, un Tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem. Tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne kāds cits karstums tos nespiedīs, jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.” “Nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (14-17; 21:4)

Mums vienmēr jātur acu priekšā šīs neredzamo lietu atklāsmes. Tikai tā spēsim pareizi novērtēt mūžīgo un paejošo, un šī izpratne dāvās mums spēku iespaidot citus tiekties pēc augstākas dzīves.

Kalnā ar Dievu

Dievs mūs aicina: “Kāp augšā kalnā pie Manis.” Pirms Dievs aicināja Mozu Israēla atbrīvošanai, viņam četrdesmit gadus vajadzēja atrasties vienotībā ar Dievu kalnu vientulībā. Pirms Dieva vēsts nešanas faraonam Mozus sarunājās ar eņģeli degošajā krūmā. Pirms Dieva likumu saņemšanas Mozus kā Kunga tautas pārstāvis tika aicināts kalnā, kur viņš skatīja Dieva godību. Pirms sprieduma izpildīšanas elku kalpiem Mozus atradās klints aizā, un Kungs teica: “Es saukšu tavā priekšā tā Kunga vārdu,” “apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlastībā un uzticībā, (..) bet arī neatstāj nevienu nesodītu.” (2. Moz. 33:19; 34:6,7) Pirms viņš kopā ar savu dzīvību nolika Israēla labā nesto nastu, Dievs aicināja viņu Pizgas kalnāja virsotnē un rādīja tam Apsolītās zemes godību.

Dziedinošā Kalpošana

Pirms mācekļi devās savā misijā, Jēzus viņus aicināja kalnā. Pirms Vasarsvētku varenās godības bija Svētā Vakarēdiena mielasts kopā ar Pestītāju, sastapšanās Galilejas kalnā, šķiršanās Eļļas kalnā, eņģeļu apsolījums un lūgšanu un sadraudzības dienas augšistabā.

Jēzus, gatavojoties kādam lielam pārbaudījumam vai svarīgam pienākumam, mēdza aiziet kalnu vientulībā un visu nakti lūgt savu Tēvu. Lūgšanu naktis bija arī pirms apustuļu izraudzīšanas un Kalna svētrunas, apskaidrošanas, tiesas zāles, krusta mokām un augšāmcelšanās godības.

Lūgšanu priekšrocības

Arī mums ir nepieciešams īpaši nošķirts laiks pārdomām, lūgšanām un garīgam spirdzinājumam. Lūgšanu ietekmīgumu un iedarbīgumu mēs nenovērtējam tā, kā to vajadzētu darīt. Lūgšanas un ticība paveiks to, ko nespēj nekāds spēks virs zemes. Katrā ziņā mēs reti nonākam vienā un tajā pašā situācijā divreiz. Mums vienmēr jāpiedzīvo jauni notikumi un jauni pārbaudījumi, kuros pagātnes pieredze nevar būt pietiekami laba vadītāja, tāpēc mums jāsaņem nepārtrauktā gaisma, kas nāk no Dieva.

Kristus vienmēr sūta vēstis tiem, kas uzklausa Viņa balsi. Ģetzemanes ciešanu naktī snaudošie mācekļi nedzirdēja Jēzus balsi. Viņiem bija tikai neskaidra nojauta par eņģeļa klātbūtni, tādēļ zuda šī skata varenība un godība. Savas miegainības un apstulbuma dēļ mācekļi nesaņēma pierādījumu, kas būtu stiprinājis viņu dvēseles pirms gaidāmajām briesmīgajām ainām. Tāpat arī šodien tieši tie cilvēki, kuriem visvairāk vajadzīga dievišķa pamācība, bieži vien to nesaņem, jo viņiem nav saiknes ar Debesīm.

Mums, kas ik dienas esam pakļauti kārdinājumiem, lūgšanas ir sevišķi nepieciešamas. Briesmas apdraud katru taku. Cilvēki, kuri cenšas izglābt citus no ļaunuma un bojāejas, ir īpaši pakļauti kārdinājumiem. Pastāvīgi saskaroties ar ļaunumu, viņiem stingri jāturas pie Dieva, lai paši nekristu. Pēkšņi un izšķiroši mēdz būt soļi, kas cilvēku ved lejup no augsta un svēta pamata līdz pagrimumam. Vienā mirklī iespējams pieņemt lēmumu, kas var izšķirt kāda likteni uz mūžību. Viena nepārvarēta kļūda atstāj dvēseli bez aizsardzības. Viens slikts ieradums, ja tam stingri nepretojas, kļūs stiprs kā tērauda važas, saistot visu cilvēku.

Iemesls, kādēļ tik daudzi kārdinājumu brīžos paliek vieni, ir tas, ka viņi pastāvīgi neuzlūko Kungu. Ja mēs pārtraucam sarunas ar Dievu, aizsardzība mums tiek atņemta. Ne visi jūsu teicamie nolūki un labās ieceres stiprinās gribu pretoties ļaunumam. Jums jābūt lūgšanu vīriem un sievām. Jūsu lūgumi nedrīkst būt neskaidri, gadījuma rakstura un saraustīti, bet nopietni, nemitīgi un pastāvīgi. Ne vienmēr ir nepieciešams mesties ceļos, lai lūgtu. Izveidojiet ieradumu sarunāties ar Pestītāju, kad esat vienatnē, kad ejat vai esat