Dziedinošā Kalpošana Nodaļa 42 Attīstība Un Kalpošana

Kristīga dzīve ir kaut kas vairāk, nekā daudzi to uzskata. Tā nesastāv tikai no laipnības, pacietības, sirsnības un labsirdības. Šīs īpašības gan ir būtiskas, bet vēl ir vajadzīga drosme, spēks, enerģija un neatlaidība. Kristus norādītais ceļš ir šaurs, un tas ir pašaizliedzības ceļš. To uzsākt un doties uz priekšu cauri grūtībām un mazdūšībai gļēvuļi nespēs.

Rakstura spēks

Ir vajadzīgi izturīgi cilvēki, kas negaidīs, lai viņu ceļš tiktu nolīdzināts un visi šķēršļi novērsti, cilvēki, kas nomāktos un pagurušos darbiniekus iedvesmos ar jaunu dedzību, tādi, kuriem ir siltas, kristīgas mīlestības pilnas sirdis un stipras rokas veikt sava Meistara darbu.

Daudzi, kas iesaistās misijas kalpošanā, ir vāji, nervozi, kūtri un ātri kļūst mazdūšīgi. Viņiem trūkst uzņēmības un pozitīvo rakstura īpašību, kas dod spēku kaut ko darīt gara un dzīvīguma, kas neļauj apdzist degsmei. Tiem, kas vēlas gūt sekmes, jābūt drosmīgiem un cerības pilniem. Ir jāattīsta ne tikai pasīvās, bet arī aktīvās īpašības. Lai novērstu citu dusmas, vienmēr ir jāsniedz mierīga atbilde, ir nepieciešama arī varoņa drosme pretoties ļaunumam. Līdzās mīlestībai, kas panes visu, ir vajadzīga rakstura stingrība, lai savu ietekmi veidotu par pozitīvu spēku.

Daudziem nav rakstura stingrības. Viņu plāniem un nodomiem nav noteiktības un noturības. Pasaulē tādiem ļaudīm ir maz praktiskas nozīmes. Ir jāpārvar nevarība, apņēmības trūkums un nemākulība. Īsta kristieša raksturam piemīt nelokāmība, ko nevar mainīt vai salauzt nelabvēlīgi apstākļi. Mums vajadzīgs morālā ziņā spēcīgs mugurkauls, godīgums, kuru nevar izkustināt ar glaimiem, piekukuļot vai iebiedēt.

Dievs vēlas, lai izmantojam katru izdevību sagatavoties Viņa darbam. Viņš gaida, lai tam veltām visu savu enerģiju un mūsu sirdis apzinātos tā svētumu un milzīgo atbildību par to.

Daudzi, kas spēj veikt teicamu darbu, padara maz, jo necenšas. Tūkstoši iet cauri dzīvei, it kā viņiem nebūtu nekāda liela mērķa, kura dēļ vērts dzīvot, nekādas augstas normas, ko sasniegt. Viens iemesls tam ir zemais pašvērtējums. Kristus mūsu dēļ ir samaksājis bezgala dārgu cenu, un, atbilstoši tai, Viņš vēlas, lai mēs sevi pienācīgi novērtētu.

Nesamierinieties, sasnieguši kaut ko zemu. Mēs vēl neesam tādi, kādi varētu būt vai kādus Dievs mūs vēlētos redzēt. Dievs mums ir devis spriešanas spējas ne tādēļ, lai mēs paliktu pasīvi vai ļautos perversām un zemiskām lietām, bet gan tādēļ, lai šīs spējas pilnīgi attīstītu, izkoptu, svētotu, padarītu cildenākas un izmantotu Viņa valstības interesēs.

Neviens no mums nedrīkst pieļaut, ka ir tikai kā mašīna, kuru vada cita cilvēka prāts. Dievs mums ir devis spējas domāt un rīkoties. Tikai rūpīgi meklējot gudrību no Viņa, jūs kļūsit spējīgi nest nastas. Saglabājiet Dieva doto personību. Neesiet cita cilvēka ēna. Dzīvojiet cerībā, ka Kungs darbosies jūsos, kopā ar jums un ar jūsu starpniecību.

Nekad nedomājiet, ka esat jau pietiekami mācījies un tagad varat mazināt piepūli. Cilvēku vērtē pēc viņa izglītības. Ikvienam no mums izglītošanās jāturpina visu dzīvi, jāmācās katru dienu un iegūtās zināšanas jāizmanto praksē.

Atcerieties jebkurā darbā atklāsies jūsu motīvi, un tie attīsta raksturu. Lai kāds būtu jūsu uzdevums, veiciet to precīzi un uzcītīgi, pārvariet tieksmi meklēt vieglus pienākumus.

Ikdienas darbā ieguldītā enerģija un pamatprincipi saglabāsies visu dzīvi. Tie, kas ilgojas pēc noteikta darba apjoma un atalgojuma, kas vēlas pierādīt, ka ir pilnīgi atbilstoši amatam bez piemērošanās vai mācīšanās grūtībām, nav tie, kurus Dievs aicina strādāt Viņa druvā. Ļaudis, kas domā, kā darbam veltīt iespējami mazāk savus fiziskos, prāta un morālos spēkus, nav tie, pār kuriem Viņš var izliet bagātīgas svētības. Viņu piemērs ir lipīgs; viņu vadmotīvs ir savtība. Tie, kuri jāuzrauga un kuri strādā tikai tad, kad katrs pienākums ir stingri norādīts, netiks atzīti par labiem un uzticīgiem strādniekiem. Ir vajadzīgi enerģiski, godīgi un centīgi darbinieki, tādi, kas labprāt dara visu nepieciešamo.

Daudzi tā arī neapgūst prasmi strādāt, jo, baidīdamies no neizdošanās, viņi izvairās no atbildības. Šie ļaudis negūst iemaņas, kuras var dot tikai pieredze. To nevar iegūt vienīgi lasot, pētot grāmatas vai izmantojot kādas jau saņemtās priekšrocības. Pieredze uzkrājas tikai praktiskajā darbā.

Cilvēks var veidot apstākļus, bet nedrīkst pieļaut, ka apstākļi veido viņu. Apstākļi mums ir jāizmanto kā instrumenti, pār tiem ir jāvalda, bet nav jāpieļauj, ka tie valda pār mums.

Ļaudīm, kuriem uzticēta liela atbildība, bieži tiek izrādīta pretestība, viņu darbu kavē un cenšas izjaukt. Šķēršļi, kas tiem jāpārvar, veicina enerģisku rīcību un kļūst par svētību. Tie iegūst paļāvību uz sevi pozitīvā nozīmē. Konflikti un sarežģījumi prasa paļaušanos uz Dievu un noteiktību, kas attīsta spēku.

Kristus kalpoja neierobežoti un savu darbu nerēķināja stundās. Viņa laiks, Viņa sirds, Viņa dvēsele un spēks bija veltīti cilvēces labklājībai. Visu nogurdinošo dienu mūsu Kungs smagi strādāja un visu garo nakti zemojies lūdza žēlastību un izturību, lai spētu paveikt vairāk. Skaļā balsī un asarām acīs viņš raidīja lūgšanas uz Debesīm, lai Viņa cilvēciskā daba tiktu stiprināta un saņemtu spēku pretoties viltīgajam ienaidniekam visos tā krāpšanas mēģinājumos, kā arī lai Viņš tiktu atbalstīts cilvēces glābšanas misijā. Saviem darbabiedriem Viņš saka: “Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.” (Jāņa 13:15)

“Kristus mīlestība,” sacīja Pāvils, “mūs vada.” (2. Kor. 5:14) Tā vienmēr iedvesmoja apustuļa izturēšanos. Ja arī kādreiz pienākuma takā viņa dedzīgums uz mirkli apsīka, viens skats uz krustu lika no jauna apjozt sava prāta gurnus un doties pašaizliedzības ceļā. Savā darbā brāļu dēļ viņš pilnīgi paļāvās uz mūžīgās mīlestības izpausmi Kristus upurī un tā uzvarošo, saistošo spēku.

Cik nopietna un aizkustinoša ir viņa uzruna: “Jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” (2. Kor. 8:9) Jums ir zināms augstums, no kura Viņš pazemojās, un pazemojuma dziļums, līdz kuram Viņš nokāpa. Viņš gāja pa upurēšanās taku un nenovērsās no tās, līdz bija atdevis savu dzīvību. Starp Debesu troni un krustu Viņam nebija atpūtas. Kristus mīlestība pret cilvēku palīdzēja Viņam izturēt visus apvainojumus un vardarbību.

Pāvils mums atgādina: “Nevienam nebūs raudzīt uz to, kas pašam der, bet ikviens lai rauga arī uz to, kas der citiem.” (Glika tulk.) Viņš lūdz: “Savā starpā turiet tādu pašu prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” (Filip. 2:4-8)

Pāvils bija dziļi ieinteresēts, lai Kristus pazemojums būtu redzams visiem un tiktu saprasts. Viņš bija pārliecināts ja cilvēkiem varētu likt nopietni domāt par Debesu Majestātes apbrīnojamo upuri, patmīlība no visu sirdīm pazustu kā nebijusi. Apustulis atkal un atkal kavējas pie Jēzus raksturīgākajām īpašībām, lai mēs kaut nedaudz aptvertu Pestītāja brīnišķīgo pretimnākšanu grēciniekiem. Vispirms Pāvils pievērš mūsu uzmanību Kristus stāvoklim, kādu Viņš ieņēma Debesīs pie sava Tēva; pēc tam apustulis rāda, kā

Pestītājs atsakās no godības, brīvprātīgi pieņemot cilvēka necilos dzīves apstākļus, uzņemoties kalpa pienākumus un paliekot paklausīgs līdz nāvei, visapkaunojošākajai, visatbaidošākajai un vismokošākajai krusta nāvei. Vai vispār iespējams bez pateicības, mīlestības un dziļas izpratnes par to, ka mēs nepiederam sev pašiem, domāt par šo brīnišķīgo Dieva mīlestības atklāsmi? Tādam Kungam nevar kalpot nenovīdīgu, savtīgu motīvu dēļ.

“Jūs zināt,” saka Pēteris, “ka esat atpirkti ne ar iznīcīgām lietām sudrabu vai zeltu.” (1. Pēt. 1:18) Ak, ja ar to varētu nopirkt cilvēka pestīšanu, cik viegli to būtu izdarīt Viņam, kas saka: “Man pieder sudrabs, un Man pieder zelts.” (Hag. 2:8) Taču grēcinieku