Dziedinošā Kalpošana

Vai Kristus nenovērtē tos, kas pilnīgi nodevušies Viņam? Vai Viņš neapmeklē tos, kas, līdzīgi mīļotajam Jānim trimdā, Viņa dēļ ir grūtībās un pārbaudījumos? Dievs neļaus nevienam savam patiesajam darbiniekam palikt vienam cīņā pret lielu pārspēku un tikt uzvarētam. Kā vērtīgu dārgakmeni Viņš pasargās katru, kura dzīve kopā ar Kristu būs apslēpta Viņā. Par katru šādu dvēseli Viņš saka: “Turēšu tevi kā zīmoga gredzenu, jo Es tevi esmu izredzējis!” (Hag. 2:23)

Runājiet par apsolījumiem, stāstiet par Jēzus vēlēšanos svētīt. Viņš mūs neaizmirst nevienu mirkli. Kad paļāvīgi dusam Viņa mīlestībā un paliekam Viņā, lai cik nepatīkami būtu apstākļi, apziņa par Viņa klātbūtni mums iedveš dziļu, rimtu prieku. Par sevi Kristus sacīja: “Es neko nedaru no sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis. Un, kas Mani sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr.” (Jāņa 8:28,29)

Kristus bija Tēva klātbūtnē, un ar Viņu notika tikai tas, ko Mūžīgā Mīlestība pieļāva par svētību pasaulei. Tas bija mierinājuma avots Viņam un ir paredzēts arī mums. Kristū mājo ar Viņa garu pildīti ļaudis. Viss ar tiem notiekošais nāk no Pestītāja, kas apņem tos ar savu klātbūtni. Nekas tos nevar aizskart, ja to nepieļauj Kungs. Visas mūsu ciešanas un bēdas, visi kārdinājumi, pārbaudījumi un trūkumi, visas mūsu likstas, skumjas un vajāšanas, īsi sakot, viss nāk mums par labu. Visi pārdzīvojumi un apstākļi ir Dieva palīgi, no kuriem gūstam labumu.

Ja izpratīsim Dieva pacietību ar mums, mēs netiesāsim un neapsūdzēsim citus. Cik pārsteigti būtu bijuši Kristus līdzgaitnieki, ja zemes dzīves laikā pēc iepazīšanās ar Viņu tie būtu no Viņa dzirdējuši kaut vienu apsūdzības, kļūdas meklējošu vai neiecietīgu vārdu. Nekad neaizmirsīsim, ka tiem, kas Viņu mīl, savā raksturā jāatspoguļo Viņš.

“Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties viens otru pārspēt savstarpējā cieņā.” “Neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību.” (Rom. 12:10; 1. Pēt. 3:9)

Kungs Jēzus prasa, lai mēs atzītu katra cilvēka tiesības. Cilvēku sociālās un viņu kā kristiešu tiesības ir jāievēro. Pret visiem jāizturas smalkjūtīgi un ar cieņu kā pret Dieva dēliem un meitām.

Kristietība izveido cilvēku par cienījamu un godājamu sabiedrības locekli. Kristus bija pieklājīgs pat pret saviem vajātājiem, un Viņa patiesie sekotāji būs tādi paši. Vērojiet Pāvilu, kad viņš tika atvests pie valdniekiem! Viņa uzruna Agripam ir patiesas laipnības un arī pārliecinošas daiļrunības attēlojums. Evaņģēlijs neatbalsta formālo, pasaulē vispārizplatīto pieklājību, bet to uzmanīgo izturēšanos, kas nāk no patiesi laipnas sirds.

Ar visrūpīgākajām formālajām pieklājības normām nepietiek, lai savaldītu nomāktu garastāvokli, skarbu spriedumu un nepiedienīgu valodu. Patiesa smalkjūtība nekad neatklāsies tik ilgi, kamēr paša es tiks uzskatīts par visaugstāko. Sirdī ir jābūt mīlestībai. Patiess kristietis savas rīcības motīvus smeļas no tur mītošās dedzīgās mīlestības pret savu Kungu. No pieķeršanās Kristum rodas ieinteresētība par saviem brāļiem. Mīlestība rada un veicina žēlsirdību, pieklājību un laipnu izturēšanos. Tā apgaro seju un klusina balsi; ceļ un pārveido visu cilvēka būtni.

Dzīve galvenokārt nesastāv no lieliem upuriem un brīnišķīgiem sasniegumiem, bet gan no mazām lietām. Visbiežāk tieši tās, kaut arī šķietami nesvarīgas, mūsu dzīvē ienes lielu labumu vai ļaunumu. Ja mēs nespējam izturēt šo sīkumu radītos pārbaudījumus, veidojas kaitīgi ieradumi un izkropļojas raksturs; rodoties lielākām grūtībām, mēs tām neesam sagatavoti. Tikai rīkojoties principiāli, ikdienas dzīves pārbaudījumos spējam rast spēku būt nelokāmiem un uzticīgiem visbīstamākajās un visgrūtākajās situācijās.

Mēs nekad neesam vieni. Vai izvēlamies Viņu, vai ne, Viņš ir mūsu Pavadonis. Atcerieties lai kur jūs esat un ko darāt, tur ir Dievs. Viņa ievērībai nepaiet garām neviens izteikts vārds, paveikts darbs vai kāda doma. Ikvienam jūsu vārdam vai darbam ir liecinieks svētais grēku nīdējs Dievs. Domājiet par to pirms katra vārda vai rīcības. Kā kristieši jūs esat ķēnišķīgās ģimenes locekļi, debesu Ķēniņa bērni. Neizsakiet nevienu vārdu, nedariet neko, kas var apkaunot “cienīgo pār jums nosaukto vārdu”. (Jēk. 2:7)

Rūpīgi pētiet dievišķi cilvēcisko raksturu un vienmēr jautājiet: “Ko Jēzus darītu manā vietā?” Tai jābūt mūsu pienākumu mērauklai. Bez iemesla neejiet tādu ļaužu sabiedrībā, kuri ar savām “gudrībām” varētu aptraipīt jūsu sirdsapziņu vai vājināt jūsu nodomu dzīvot pareizi. Nepazīstamu cilvēku vidū, uz ielas, satiksmes līdzekļos vai mājās nedariet neko tādu, kam būtu vismazākā ļaunuma pazīme. Vienmēr dariet tikai to, kas pilnveido, padara skaistāku un cildenāku dzīvi, kuru Kristus ir atpircis ar savām asinīm.

Vienmēr rīkojieties saskaņā ar pamatprincipu, bet nekad impulsa vadīti. Savu dabisko straujumu mīkstiniet ar rāmumu un laipnību. Nedodiet vaļu vieglprātībai vai laika šķiešanai. Pār jūsu lūpām nedrīkst nākt zemiskas asprātības. Pat domām neļaujiet plosīties. Domas ir jāsavalda, lai tās būtu paklausīgas Kristum. Tām jākavējas pie svētām lietām, tad Kristus žēlastībā tās būs šķīstas un patiesas.

Mums pastāvīgi jāapzinās vajadzība pēc cēlinoša šķīstu domu spēka. Katras dvēseles vienīgā drošība ir pareiza domāšana. Kādas ir cilvēka “sirds domas, tāds viņš ir”. (Sal. pam. 23:7, Glika tulk.) Pašsavaldīšanās spēks tiek stiprināts, to vingrinot. Kas sākotnēji šķiet grūti, pastāvīgi atkārtojot, kļūst arvien vieglāk panesams, un pareizās domas un darbības kļūst par ieradumu. Ja gribēsim, spēsim novērsties no visa lētā un zemiskā un pacelties augstāk; tad cilvēki mūs cienīs un Dievs mīlēs.

Attīstiet ieradumu runāt labu par citiem. Vairāk domājiet par savu paziņu un draugu teicamajām īpašībām, bet iespējami mazāk par kļūdām un trūkumiem; kad rodas tieksme