3
mīti par Latvijas Universitāti
Latvijas Universitāte pastāvējusi un pārmainījusies jau vairāk nekā simts gadus, uzņemot arvien jaunus un atraktīvus studentus. Taču viens paliek nemainīgs – gandrīz katrs LU saimē zina trīs galvenos mītus, kas klīst fakultāšu gaiteņos.
Teksts: Iveta Sazonova Tie studenti, kas patiesi vēlas absolvēt Universitāti, nedrīkst kāpt pa LU centrālajām kāpnēm Mīts par kāpnēm studentu aprindās klejo jau ilgu laiku, par tām zina ikviens LU saimē. Leģenda vēsta, ka students, kurš kāps pa centrālajām kāpnēm LU Lielajā mājā Raiņa bulvārī 19, gluži vienkārši nepabeigs Universitāti un neiegūs diplomu. Iemesli tam varot būt dažādi – nenokārtots eksāmens, aizmāršība, slinkums vai citas dzīves sakritības. Jautājām LU Muzeja krājuma glabātājiem, kāpēc nostāstiem apvītās kāpnes ir iemantojušas tik negatīvu slavu. Izrādās, ka šis stāsts radies tāpēc, ka tolaik pa sānu kāpnēm lielākoties virzījušies tie cilvēki, kas uz Universitāti nāca kājām. Savukārt pa galvenajām – tie, kam bija kāds tā laika pārvietošanās līdzeklis. Iedomāsimies, piemēram, karieti. Tā tiešām varētu būt, ka mīts radās tāpēc, ka tie braucošie un pa vidu soļojošie studenti Latvijas Universitātē uzkavējās daudz ilgāk un absolvēja to krietni retāk.
LU Humanitāro zinātņu fakultātē eksāmenus studentes nokārto veiksmīgāk, ja mugurā ir zila kleita Stāsts par zilo kleitu Humanitāro zinātņu fakultātē (toreizējā Filoloģijas fakultāte) bija īpaši populārs pagājušā gadsimta 80. gados, kad daudzas Rietumvalstis piedzīvoja strauju ekonomisko augšupeju, attīstījās ražošana un tehnoloģijas, līdz ar to attīstījās arī mode un stils – ekstravagantas frizūras, spilgtas krāsas un izteiksmīgas silueta aprises. Tikmēr Humanitāro zinātņu fakultātes gaiteņos, tuvojoties sesijai, meitenes gatavoja zilās kleitas, jo tieši tās it kā nesa veiksmi eksāmenos. Humanitāro zinātņu fakultātes absolvente Ilze Tumulkāne skaidro, kāpēc zilā kleita tā nesusi veiksmi: “Šī leģenda cēlusies no pasniedzējas, kura diendienā staigāja zilā kleitā. Vēl bija arī citas, kurām īpaši paticis tāds apģērbs. Tas izpaudās tā, ka, uz eksāmenu vai ieskaiti ejot, vajadzēja uzvilkt zilu kleitu, un tad būs labs vērtējums,” atceras Ilze. Viņa pati gan leģendu pārbaudījusi neesot un pateikt, ka tā bijis simtprocentīgi, nevarot, bet tāds nostāsts gaiteņos klejojis. Līdzīgi bijis arī ar dzintara krellēm. Studentes eksāmena starplaikos ar tām mainījušās, lai no pasniedzēja izpelnītos labāku atzīmi.
Durvis lielākoties atvērtas uz Raiņa bulvāra pusi Studenti, darbinieki un viesi ik dienu ierodas Latvijas Universitātē, kur piedalās semināros un lekcijās, turklāt izmanto tikai vienas durvis. Šī leģenda vairāk līdzinās jokam un skaidro, kāpēc LU ēkas, kurā tagad atrodas Juridiskā, Teoloģijas un Datorikas fakultāte, galvenās durvis ir tās, kas vērstas uz Raiņa bulvāri, nevis uz Merķeļa ielu. To aizsācis kāds iemaldījies apmeklētājs 20. gadsimta 20. gados. Sastapis darbinieku, jautājis, kāpēc LU ēka savas durvis lielākoties ver uz Raiņa bulvāra pusi. “Tāpēc, ka Merķeļa ielā viens cirks jau ir,” atbildējis satiktais un laikam jau nedaudz paškritiski noskaņotais darbinieks (kā zināms, jau kopš 19. gadsimta Merķeļa ielā atrodas Rīgas cirka ēka). Nolēmām noskaidrot, kāpēc joprojām par galvenajām durvīm tiek uzskatītas Raiņa bulvārī pusē. LU Infrastruktūras departamenta pārstāve skaidro, ka mūsdienās otrās durvis izmantotas tikai tad, kad Lielajā aulā notiek izvadīšana. Aizmugurējās durvis ir gan ērtāk pieejamas Lielajai aulai, gan kalpo kā izvadīšanai ētiski piemērotākas.
15
