Alma Mater 2022/2

2022/2

www.lu.lv

ISSN 1691-8185

Stradivāri instrumentu noslēpums

Kas mūsdienās ir folklora?

“Pie visa vainīgi ir fiziķi”

Smarža – ļoti svarīgs informācijas avots

Psihologi pēta politiķus

Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922.

ISSN 1691-8185 Reģistrācijas apliecība Nr. 535 Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater © Latvijas Universitāte, 2022 Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta

Viena no šajā Alma Mater numurā lasāmajām intervijām bija ieplānota 2022. gada 24. februārī. Un saruna notika, lai gan atļaušos apgalvot, ka tās dalībniekiem ir pietiekamas kognitīvās prasmes, lai saprastu, ko nozīmē karš. Acīmredzot indivīdam, ja vien viņu neskar tieša vardarbība, ir raksturīga vēlme izzināt pasauli, mēģināt to saprast un secināto nodot tālāk citiem. Starp citu, izpratne par zināšanu vērtību, iespējams, saglabājas pat brīdī, kad vardarbība skar.

Neilgi pirms šā žurnāla pabeigšanas lasīju kādu vēstures tēmām veltītu monogrāfiju, kurā starp citām minēta arī šāda epizode: 18. gadsimta pirmajā pusē, kad Zalcburgas reģionā pie varas esošie katoļi sāka vajāt protestantus, izrādījās, ka pat vienkārši zemnieki un amatnieki katrs ir rūpīgi glabājuši prāvu skaitu grāmatu, turklāt arī 16. gadsimtā nodrukātās. [1] Karš un zinātne, karš un refleksija ir grūti savienojami. Pareizāk sakot, cilvēks gan bieži mēģina racionalizēt iracionālo – man mīļš piemērs ir dažu holandiešu mēģinājumi 17. gadsimtā visā nopietnībā aprēķināt, vai Noasa šķirstā varēja ilgstoši atrasties divi ziloņi, ja patur prātā, ka zilonis dienā apēdot 100 kilogramu siena un ģenerē 80 kilogramu ekskrementu. [2] Vai šādiem centieniem “salikt pa plauktiņiem” to, ko salikt nevar, ir liela jēga, ir cits jautājums. Turklāt ir liels kārdinājums norādīt, ka, lūk, zinātnes un tehnoloģiju attīstības rezultāts ir

2

tieši jaudīgi cilvēku iznīcināšanas rīki.

Taču – karā lielākas izredzes ir tiem, kuri spēj lietot savas smadzenes domāšanas vajadzībām, nevis iedomu ražošanai. Un Ukrainas atjaunošanai būs nepieciešama ne tikai nauda, bet arī cilvēku zināšanas.

Zinātne un izglītības sistēma pēdējo desmitgažu laikā vairākkārt ir pastāvējušas krīzes situācijā un puslīdz labi tikušas galā (taisnības labad gan jāsaka, ka pandēmijas krīzes ietekmi uz izglītības sistēmu vēl grūti adekvāti novērtēt). Tas, protams, negarantē neievainojamību krīzēs vispār (piemēram, briestošajā ekonomiskajā tuvākā gada laikā), un no manas puses būtu muļķīgi demonstrēt nelokāmu optimismu. Kompromisu situācijas vērtējumā varētu formulēt tā: šajā numurā ir sarunas ne tikai ar Latvijas Universitātes cilvēkiem, kuru profesionālie sasniegumi ir jau vispāratzīti, bet arī ar gados salīdzinoši jauniem speciālistiem, kuri vēlas strādāt viņu izvēlētajos virzienos arī turpmāk, jo viņiem tas ir interesanti.

Māris Zanders [1] Strom, J., Lehmann, H., & van Horn Melton, J. (eds.) (2018). Pietism in Germany and North America, 1680–1820.

Routledge, p. 236.

[2] Blair, A., & Greyerz, K. von. (eds.)

(2020). Physico-Theology: Religion and Science in Europe, 1650–1750. Johns Hopkins University Press, p. 86.

IZDEVUMU SAGATAVOJIS: LU Komunikācijas un inovāciju departaments un LU Akadēmiskais apgāds FOTO: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments, Shutterstock MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš

Saturs 4 8

18

Augstie žogi starp disciplīnām ir zuduši Folkloras ekspedīcijas māca labāk prast ieklausīties apkārtējos cilvēkos.

Laboratorija nekad nav “gatava”, tai vienmēr jāattīstās “Mūsu zinātnieki kā līdzvērtīgi partneri strādā lielos starptautiskos projektos.”

pamati ir cilvēka izziņas pamati 11 Fizikas “Tā ir spektroskopijas īpatnība – te vajag sēdēt dienām, nedēļām, līniju pēc līnijas.” mijiedarbība, cilvēkam veidojot 14 Maņu priekšstatu par pasauli, nav vienkāršs jautājums “Paralēli lieliskajām adaptēšanās spējām, kas raksturīgas mūsu uztverei, ir arī tāda banāla atziņa, ka cilvēks ir slinks.” pārspīlēt kritiskās domāšanas 18 Nevajadzētu iespējas “Diskusijas internetā nav īstas, pilnvērtīgas diskusijas.” purviem, latvieša sirdij tuvajām akām un 21 Par bēdīgi slaveno latvāni

4

8

Attieksmi pret purviem ietekmē attieksme pret kūdru kā resursu. notikumi 25 Nozīmīgi Latvijas Universitātē

21 3

Augstie žogi starp disciplīnām ir zuduši Latvijas Universitāte par zinātniskās skolas izveidošanu sociālajās un humanitārajās zinātnēs piešķīrusi balvu Humanitāro zinātņu fakultātes profesorei Janīnai KursīteiPakulei. Ar Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli Janīnu Kursīti-Pakuli sarunājas Māris Zanders.

“

Mēs redzam, ka folklora cieši saskaras ar kultūrantropoloģiju, arī sociālo antropoloģiju

M

an ir priekšstats par to, kā vēstures zinātnē kāds jauns arheoloģisks atradums vai ar paleoģenētikas metodēm veikts atklājums dod jaunu impulsu kādā tēmā vai pat maina iepriekšējos apgalvojumus par kādu tēmu. Kas šādu lomu pilda folkloristikā? Jaunatklāti pieraksti, manuskripts?

Ja sāk ar piemēru par manuskriptu, tad, lūk, tā tika atklāts mācītājs un dzejnieks Jānis Steiks (1855–1932), kuru sāka pētīt steikisti. Tomēr, cik saprotu, tu man gribi uzvelt atbildību par skolas izveidi (smejas). Piemēram, Novadu vārdene (2007. gadā izdotā Janīnas Kursītes grāmata Neakadēmiskā latviešu valodas vārd­ nīca – Red.) radīja papildu interesi par apvidus vārdiem, senvārdiem, un nu Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts rīko Apvidvārdu talku. Tu jautāji konkrēti par folkloristiku – likās, ka pētniecības forma ekspedīcijas ir novecojusi, atmirusi, ka jaunu materiālu šādi iegūt vairs nevar. Neslēpšu, ka man pašai 1999.– 2000. gadā arī bija daži mazdūšības brīži. Veiksmīgā kārtā es tolaik pazinu dzīvesstāstu pētnieci Māru Zirnīti, izdomājām veidot kopīgas ekspedīcijas, un, spriežot pēc studentu – arī to, kuri nav folkloristi – aptaujām, iesāktais labi aizgāja. Citiem vārdiem sakot, pat tie, kuri nestudē folkloru, atzīst, ka šādas ekspedīcijas viņiem ļauj ne tikai labāk izprast savas dzimtas vēsturi un kontekstu, bet arī prast labāk ieklausīties cilvēkos plašākā nozīmē.

Tas nav tikai mans nopelns, bet var pieminēt, ka atjaunojās pētniecības interese par folkloristikas tēmām vispār – doktorantūrā, kur kopā ir valodnieki, folkloristi, literāti un teātra speciālisti, apmēram puse no tēmām ir saistītas ar folkloristiku.

Manai nu jau bijušajai doktorantei Ievai Ančevskai negāja viegli, kad viņa mēģināja uzrakstīt doktora darbu par latviešu dziedināšanas tradīcijām; bija cilvēki, kuriem šķita, ka runa ir vai nu par šarlatānismu, vai kaut ko

novecojušu un nevajadzīgu. Viņa dūšīgi strādāja, un galu galā 2020. gadā viņa izdeva par šo tēmu arī grāmatu, ko ātri izpirka. Citam manam doktorantam Ingum Barovskim arī neklājās viegli, strādājot ar tēmu “mūsdienu mītrade”, jo ir viedoklis, ka mītrades laiki sen jau pagājuši.

Ja nu tika pieminēts Barovskis, kuru es intervēju iepriekšējam “Alma Mater” numuram, tad man rodas nākamais jautājums.

Agrāk – vismaz man tā šķiet – bija noteikts sastāvdaļu kopums jēdzienā “folklora”. Sakāmvārdi, mīklas, tautasdziesmas... Kas ir folklora patlaban? Ieraksts instagramā arī ir?

Tikpat grūti tagad ir noformulēt, kas ir literatūra, kas – vēsture. Agrāk tiešām bija nodalīts: etnogrāfija, kurā folklorists nelien, un otrādi. Etnogrāfs pētīja, piemēram, tautas tērpus, ornamentus, un tas nebija folklorista lauciņš. Tagad viss it kā ir sajaucies – aizbraucot ekspedīcijā, arī folklorists var skatīties ne tikai ticējumus, bet arī puķu dārziņus. Tas ir gan labi, gan slikti. Slikti varbūt ir tas, ka pazūd fokusējums, savukārt labi ir tas, ka pazūd nošķirtība. Piemēram, mums pēc pirmajām ekspedīcijām kopā ar Māri Zirnīti ir bijušas ekspedīcijas kopā ar arheologu Juri Urtānu, kurš mūs dara redzīgākus; tēlaini izsakoties, mēs sākam skatīties ne tikai uz cilvēkiem, bet arī uz to, kas zem kājām. Vērts arī pieminēt vēl citu aspektu. Protams, arī agrāk mēs ņēmām līdzi ekspedīcijās, teiksim, uz Latgali cilvēkus no Kurzemes, kuri labāk pamana Latgalē to, kā viņiem Kurzemē nav. Tagad mums ekspedīcijās ir cilvēki no Polijas, Vācijas, ASV, un tas daudz dod.

Piemēram, kad es veicu aptauju par to, ko mēs varētu uzskatīt par “Latvijas dārgumiem”, japāniete Ajumi Kurosava man nosauca tādus, kas man pašai nebūtu ienākuši prātā. Mēs par Latvijas kapsētu kultūru nereti runājam ar tādu mazvērtības pieskaņu – “atkal tā kapiņu tēma...”. Japāniete Kurosava savukārt mūsu kapos redz japāņiem tik svarīgo sakārtotību, mieru. Vai debesmanna – mēs te kreņķējamies, vai tai ir vācbaltu

5

Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle Janīna Kursīte-Pakule

izcelsme, cik šis uzputenis ir “mūsu”, savukārt ārzemju cilvēkam šis ēdiens vienkārši ir kaut kas neredzēts.

taču nedomājam par to, kurš ir kāda žesta autors, mēs to lietojam vai nelietojam.

Pag, mēs novirzījāmies no jautājuma par kritērijiem. Man šķiet, ka kaut kādam rāmējumam tomēr ir jābūt, kad mēs lietojam jēdzienu “folklora”.

Es neesmu folklorists, tāpēc improvizēju – autora anonimitāte, pārmantojamība, ir teicējs...

Tātad, runājot par folkloru, mēs varam runāt par paradumu, prakšu kopumu. Tas ir būtiski, jo, man šķiet, vairumam folkloras jēdziens ļoti konkrēti saistās ar mutvārdu folkloru.

Tu jau pareizi mini (smejas).

Skaidrs: ja mēs pierakstām, kurš ir teicējs, tas nenozīmē, ka šis cilvēks ir autors. Tāpat jāņem vērā, ka starp paaudzēm pārmantotais laika gaitā ir mainījies. Man pašai ir grāmata par latviešu žestiem (2016. gadā iznākusī Zīmju valoda: latviešu žesti – Red.).

Agrāk teiktu: nu, kādā sakarā?! Bet arī tā ir daļa no tautas paradumu krājuma, kas pāriet paaudzēs. Mēs

6

Agrāk tā arī bija. Tautasdziesmas, pasakas, teikas, sakāmvārdi, mīklas, sākumā ar jautājuma zīmi, vēlāk pielaidīgāk – ticējumi. Nemateriālais mantojums. Laika gaitā šis jēdziens paplašinājās – galu galā jau pieminētie žesti arī nav nedz pods, nedz darbarīks. Klāt nāca ornamentika. Zīmju valoda plašākā nozīmē, saprotot, ka zīme var būt cilvēka žestā un tā var būt iegrebta mājas durvīs vai izšūta audumā. Mēs

redzam, ka folklora cieši saskaras ar kultūrantropoloģiju, arī sociālo antropoloģiju. Pat ar ģeogrāfiju – piemēram, priekšstati par tiem, kuri “dzīvo viņpus upei”.

Izlasīju etnomuzikologa Viļa Bendorfa rakstu krājumu, un tas mudina disciplīnas mainīguma tēmu pavērst citā aspektā. Piemēram, mums ir iesakņojies priekšstats par to, kā sakārtotas dainas. Bija viedi vīri ar Krišjāni Baronu priekšgalā, un viņi ir sakārtojuši, un tā tam būs būt. Tomēr, cik saprotu, šajā procesā ir bijuši voluntāri lēmumi – piemēram, kādu variantu pierakstīt, kādu – ne. Tātad vai varētu būt tā, ka folklorists var ne tikai strādāt ar paplašinātām nozares robežām, par ko runājām, bet atgriezties pie tekstu pamatkorpusa un tur kaut ko jaunu atrast?

Ja būs pārliecinoši argumenti, kāpēc ne? Mēs varam teikt, ka Barons izveidoja tam laikam optimālu kārtojumu, tomēr var arī teikt, ka nevar cilvēka dzīvi salikt pamattēmās. Piemēram, darba dziesmas un mītiskās daļēji pārklāsies. Jāsaprot, ka no zināšanu dziļuma ir atkarīgs arī tas, ko cilvēks konkrētajās dziesmās, kādus slāņus, spēj saskatīt. To pašu var teikt par literatūrzinātni.

Tu vari rakstniekus izkārtot pēc gadsimtiem, un var – kolēģei Ievai Kalniņai ir jauks projekts – skatīties no gastropoētikas viedokļa. Man te pat jāpasmaida. Agrāk, redzot novados bagātīgu, ar ēdieniem saistītu materiālu, uzrakstīju Virtuves vārdeni, un, ja man tolaik jautātu, uz kādu konkrētu jomu šī grāmata attiecināma, es pati nevarētu atbildēt. Paiet desmit gadi, un nu kolēģi skatās uz daiļliteratūru caur šādu prizmu.

Tiesa, kopumā te jābūt uzmanīgiem.

Starpkaru Latvijā bija agronoms Jānis Mazvērsītis (1866–1943), kurš skatījās dainas no agronoma viedokļa, un, ieraugot, teiksim, “mūs’ brālīši sūdus veda zeltītām dakšiņām”, viņš ņēma to par pilnu – redz’, cik bagāti bijuši mūsu senči.

Nu, šis tāds margināls gadījums, šķiet. Laikam jāprecizē: es jau netaujāju pēc pašmērķīgas Barona & Co. paveiktā pārskatīšanas.

Man šķiet dabiski, ka laika gaitā parādās jauni skatījumi, kas nav pārmetums iepriekšējo skatījumu autoriem. Piemēram, man patīk lasīt salīdzinājumus par to, kā laika gaitā mainījušies viena un tā paša literatūras klasikas darba tulkojumi un interpretācijas.

Es tevi sapratu. Tā arī notiek. Piemēram, doktorante Arta Krūze strādā ar latviešu apdziedāšanās dziesmām un kopā ar vecākiem kolēģiem paralēli strādā pie kāzu un apdziedāšanās dziesmu sējuma. Iespējams, ka tā izkārtojumā būs kādi citi principi.

Kāpēc ne? Varu izstāstīt citu piemēru. Pirms kāda laika žurnāliste Ilze Būmane vērsās pie manis ar jautājumu, vai es varu līdzēt izskaidrot mūsdienās grūti saprotamus vārdus

“

Strīdi un domstarpības pētnieku vidē vēl nenozīmē, ka hipotēzes autors ir aizšāvis garām Alfrēda Kalniņa operā Salinieki, kas tika uzvesta 1926. gadā. Noprotams, ka tolaik, 1926. gadā, to uzskatīja par neizdevušos, savukārt no mūsdienu viedokļa skats ir cits. Gaišais spēks Ilgnesis uzvar tumšo spēku, vārdā Tulznis, bet tauta gaida, lai Ilgnesis viņiem visu pienes klāt... Ļoti atbilstoši mūsdienām, vai ne?

Man šķiet, ka absolūts vairākums cilvēku folkloru un tātad pastarpināti arī folkloristiku uzskata par konkrētās etniskās identitātes sargātāju un uzturētāju. Un tā droši vien arī ir. Tajā pašā laikā es palaikam lasu pētījumus par radniecīgiem sižetiem, formām dažādu etnosu folklorā, ļoti interesantas tēmas. Kā tas sadzīvo – iesakņotība konkrētajā etnosā un nepieciešamība pētīt arī plašākas kopsakarības?

Te nav pretrunas. Jo patiesi ir tā, ka tas, ko tu uzskati par savu daļu, par ko tu stāvi un krīti, par savu daļu – protams, ar variācijām un atšķirībām – tiek uzskatīts arī kaut kur citur. Mēs varam skatīties paralēles starp latviešu tautasdziesmām un senindiešu vēdām, tāpat ir līdzības starp latviešu un citu tautu brīnumpasakām. Šādas līdzības ir veicinājušas dažus pētniekus meklēt, kur, piemēram, brīnumpasakām, ir kopīgā izcelsmes vieta, bet tas nav sekmējies. Acīmredzot cilvēkiem ir salīdzinoši līdzīgi funkcionējoša domāšana, kas veido līdzīgus rezultātus pasaku formā, arī mitoloģijā.

Protams, ar šo kopsakarību un līdzību meklēšanu nevajadzētu pārspīlēt. Atceries, trīsdesmitajos gados...

Jā, diezgan labi. ... bija Voldemārs Leitis, kuram bija darbi Latviešu dievi Indijā, Latviskā Indijas Rigveda. Ja atrodi kādas līdzības, tātad tur ir bijuši latvieši...

Taču – strīdi un domstarpības pētnieku vidē vēl nenozīmē, ka hipotēzes autors ir aizšāvis garām. Kad Konstantīns Karulis gatavoja savu 1992. gadā iznākušo Latviešu etimoloģijas vārdnīcu, daudzi valodnieki viņam par to vai citu tēzi asi iebilda. Ir pagājuši trīsdesmit gadi, un mēs redzam, ka nekas daudz labāks nav piedāvāts.

Tāpat ir jārēķinās, ka zinātnē – jo īpaši humanitārajās disciplīnās – simtprocentīgas patiesības nav. Vai, pareizāk sakot, kaut ko par šādu patiesību var uzskatīt noteiktā laikā periodā, bet tas nav uz mūžiem. Te kā piemēru var minēt Jāni Endzelīnu, kura atziņas daudzi speciālisti ilgāku laiku uzskatīja par “svētajiem rakstiem”.

Pārskatot dažādu pētnieku sanāksmju un kopīgi izdotu krājumu saturu, redzu, ka latviešu un lietuviešu valodnieki, folkloristi sadarbojas labi. Kāpēc – ja paturam prātā it kā kopīgās saknes – tik maza savstarpēja interese ir latviešu un lietuviešu sabiedrības līmenī? Mūs interesē, kur kaut ko lētāk nopirkt, kur lielāka izvēle, kā uzvedas abu tautu tūristi vai nu Kurzemes jūrmalā, vai Palangā, un tas arī viss. Šis nav garīgās tiecības laiks. Šis ir materiālās tiecības laiks. Pareizāk sakot, es neapgalvoju, ka visi ir tā orientēti, bet šī tendence dominē.

Un, ja tā, tad tādu kopību, kāda bija deviņdesmito gadu sākumā, lieki meklēt. Es piekrītu, ka zinātnieki dara, kas viņu spēkos, bet, atklāti sakot, lielāka ietekme šajā ziņā ir māksliniekiem, dzejniekiem. Var jau būt, ka te var meklēt salīdzinājumu cilvēku attiecībās vispār – sākumā romantiska jūsma, tad, laikam ejot, pamani otrā visādus kaitinošus sīkumus. Tomēr, ja paskatāmies uz to, kas notiek starp krieviem un ukraiņiem, tad jāsaka, ka kaut kas tāds starp brāļu tautām latviešiem un lietuviešiem nav iedomājams.

7

Laboratorija nekad nav “gatava”, tai vienmēr jāattīstās Latvijas Universitāte ar gada balvu par oriģinālu pētījumu rezultātiem godina Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Ķizāni. Ar Guntu Ķizāni sarunājas Māris Zanders.

Ņ

emot vērā jūsu lielo pieredzi radioķīmijas jomā, gribētu sākt ar jautājumu, kas varbūt nav tieši saistīts ar jūsu pašreizējiem projektiem.

Mēs Latvijas politiskajās un biznesa aprindās pēdējā laikā redzam pielaidīgāku, varētu pat teikt, ieinteresētu, attieksmi pret kodolenerģētiku. Tam ir savi iemesli – nepieciešamība mazināt atkarību no fosilajiem energoresursiem, bet ne par to ir jautājums. Jums, iespējams, redzot šo pavērsienu, vispirms ir vēlme atgādināt “es jau sen to teicu!”, tomēr mani interesē, kāda būtu Latvijas vieta un iespējas, ja šis pavērsiens turpinātos? Vai mums ir zināšanas, speciālisti?

Ja sāk ar cilvēku bažām par kodol­ enerģiju, tad droši vien loģiski būtu uzdot jautājumu: kāpēc nelaimes notiek? Faktiski divi faktori – cilvēks un daba. Mums labāk zināmās Černobiļas katastrofas gadījumā iemesls bija cilvēka kļūdas. Fukušimas avārijas gadījumā, protams, bija arī dabas

8

faktors, proti, cunami, tomēr ne mazāka loma ir cilvēka kļūdām. Piemēram, līdzekļu ekonomijas vārdā lietojot cirkoniju, kas, saskaroties ar ūdens tvaikiem, noveda pie ūdeņraža rašanās ar visām no tā izrietošām sekām.

Cik saprotu, jautājums ir par to, vai pēc Salaspils kodolreaktora slēgšanas Latvijā vispār ir palikuši kādi pamati, lai domātu par kodol­enerģētiku. Mans viedoklis ir tāds, ka reaktora darbību varēja apturēt, to, kā saka, iesaldēt, bet nomainītos paaudzes, jauni cilvēki brauktu uz ārzemēm mācīties, un nevajadzēja sasteigt ar kardināliem lēmumiem. Tas par pagātni. Ja par šodienu – atbilstoši speciālistu kadri pamazām veidojas, ir izaugusi jauna paaudze – Elīna Pajuste, Artūrs Zariņš. Ķīmijas fakultātē gan bakalauriem, gan maģistriem ir ­iespēja apgūt radiācijas ķīmiju. Tātad bezcerīgi nav.

Veselības saglabāšanas nolūkā avīzes cenšos nelasīt, tomēr nesen ieskatījos intervijā ar izglītības un zinātnes ministri, kura apliecina, ka

zinātnes politikā starp prioritātēm nemainīgi ir viedie materiāli. Kad jūsu jomas speciālisti dzird šo jēdzienu, kā jūs to saprotat un redzat savu interesi, zināšanu pielietojumu?

Kad notiek visādas nelaimes, cilvēki meklē risinājumus, tostarp jaunu materiālu formā. Un šie jaunie materiāli, piemēram, spīd tumsā, rāda, kur ieeja, kur izeja, kalpo kā sensori, sniedz informāciju par temperatūru utt. Bet, cik saprotu, jūs par kodolenerģiju vairs negribat runāt (smejas). Tātad mums ir sadarbības

“

Ja tu apstaro koksni, tu – es tagad vienkāršošu, protams – vari iegūt alksnim īpašības, kas raksturīgas ozolam

projekts ar vienu no līderiem gaisa filtrēšanas sistēmu jomā, Dinair. Ideja ir saistīta ar to, ka filtru ražošanā varētu izmantot kompozītmateriālu, kurā savukārt ir aitu vilna. Mēs, pārbaudot speciālās iekārtās, redzam, ka princips ir pareizs. Piemēram, ja tie ir cigarešu dūmi, mūsu materiāls darbojas kā sorbents. Taču rodas jautājums par šādu materiālu izmaksām un ekonomisko loģiku.

Skatījos Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta video un no jūsu jaunāko kolēģu teiktā

sapratu, ka dalība starptautiskos kodolsintēzes projektos ir būtiska jūsu un jūsu kolēģu darba daļa.

Vai tad jūsu sadarbības partneri Lielbritānijā paši nevar pārbaudīt materiālu piemērotību, lai iekārta, atvainojos, neaizietu pa gaisu?

Tātad mums ir darīšana ar tritiju – radioaktīvu materiālu, ar kuru visās laboratorijās strādāt nevar. Mēs varam. Te gan jāpiebilst, ka gulēt uz lauriem nevaram – laboratoriju ir nepieciešams attīstīt. Par laimi, Universitāte ir piešķīrusi naudu, lai daļu

laboratorijas varētu izveidot tā, lai tajā var strādāt ar, profesionālā žargonā izsakoties, lielām aktivitātēm.

No šā viedokļa mēs liekam lielas cerības uz to, ka pēc tam, kad būs uzcelta jums, Māri, tuvā Rakstu māja Latvijas Universitātes Akadēmiskajā centrā, nākamā būs Tehnoloģiju māja. Un es atkal gribētu atgādināt par Salaspils reaktoru, kas bija pamats zināšanu uzkrāšanai, kas nu noder arī starptautiskos projektos. Pakāpeniski esam nonākuši – es šeit runāju arī par kolēģiem Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā – līdz

9

Tā ir elektroniska ierīce, kas novērš trokšņus, un tas, kā nojaušat, ir ļoti svarīgi mikroelektronikā. Tiktāl saprotat? Mēs pētām materiālu, volframa plāno kārtiņu, ko sintezē ražošanas apvienība Alfa, volframa borīdu, lai šis materiāls būtu kvalitatīvs.

Iepriekšējam “Alma Mater” numuram intervēju jūsu kolēģi Ingaru Reinholdu par Salaspils reaktora dzesēšanas ūdeņu attīrīšanas projektu.

Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Gunta Ķizāne

tam, ka mēs esam, – EUROfusion Laboratorija.

Ja nu jūs pieminējāt Cietvielu fizikas institūtu, tad tur daži viedi cilvēki – atļaušos nenosaukt vārdos – man sarunā reiz pasmīnēja par šiem kodolsintēzes projektiem. Kad viņi mācījās, viņu pasniedzēji klāstīja par šo projektu drīzu realizēšanu, un viņi tagad saviem studentiem klāsta to pašu, bet galu neredz.

Pastāv tāda kodolsintēzes mafija, vai ne? Ja nopietni, man šķiet ļoti pozitīvi kaut vai tas, ka ir pētījumi virzieni, kuros zinātnieki no visas pasaules strādā kopā. Turklāt ņemiet vērā jums droši vien labi zināmo – šādu projektu īstenošanas gaitā mēs atklājam un izstrādājam jebkurā gadījumā arī kaut ko noderīgu. Šie milzīgie magnēti, šie supravadītāji!

10

Turklāt jauki, ka te ir vieta arī mūsu zinātniekiem. Piemēram, akadēmiķi Oļģertu Dumbrāju regulāri aicina uz Japānu, jo viņš ir starptautiska līmeņa eksperts žirotronu fizikā. Tāpat jāmin Andris Anspoks un viņa kolēģi Cietvielu fizikas institūtā, kuri kā līdzvērtīgi partneri strādā starptautiskos projektos. Tāpat var pieminēt mūsu cilvēku dalību CERN projektā, kur viens eksperts no Latvijas darbosies ar medicīnā tik nozīmīgo radionuklīdu ieguvi.

Starp citu, atgriežoties pie jūsu pirmā jautājuma, cik saprotu, Igaunija jau gatavojas būvēt nelielu modulāro kodolreaktoru.

Gan jūs savā uzrunā pēc balvas saņemšanas, gan jūsu kolēģi jau pieminētajā video runā par mikrotriodēm. Vai jūs paskaidrotu nespeciālistam, par ko ir runa?

Tātad reaktora aktīvās zonas dzesēšanas ūdeņos ir tritijs, cēzijs, stroncijs. Mūsu darbam ir interesanti rezultāti, proti, litiju saturošie mangāna savienojumi, kas darbotos kā sorbenti. Kā Ingars jums stāstīja, šim projektam mums bija Latvijas Zinātnes padomes finansējums uz vienu gadu, kas beidzies, bet, kā saka, mūsu interesi par šo tēmu nevar nokaut, centīsies darbu turpināt. Šajā jomā mums bija laba sadarbība ar kolēģiem Ukrainā, bet nav ne jausmas, vai un kā viņi spēs strādāt kara apstākļos...

Lai būtu labāka noskaņa sarunas noslēgumā, teikšu lielu paldies Latvijas Universitātes fondam, kas mūs regulāri atbalsta, piemēram, ir sagādājis naudu elektronu paātrinātajam, tāpat fonds atbalstījis, manuprāt, interesantu projektu par to, kā radiācija ietekmē mūzikas instrumentu rezonatorus. Varbūt esat dzirdējis, ka Antonio Stradivāri un vēl dažu meistaru gatavotie instrumenti tik brīnišķīgi skan tāpēc, ka viņu izmantotajā kokā gadu gadskārtas izvietotas ļoti blīvi. Tāpēc, piemēram, Austrijā kalnos un Krievijā audzē ciedru, jo šis ir labākais materiāls. Tālāk: ja tu apstaro koksni, tu – es tagad vienkāršošu, protams – vari iegūt alksnim īpašības, kas raksturīgas ozolam.

Skaidrs, ka ir jānoskaidro apstarojuma stiprums, jo, ja tas būs par vāju, tad vienkārši nekas nemainīsies; ja par stipru, rezonators sairs. Jāsaka, laika gaitā esmu mēģinājusi šai tēmai pieķerties kārtīgāk, piemēram, pamēģinot ar materiāliem, ko mums viens kokļu meistars iedeva, bet līdz šim ir pietrūcis palīgu.

Fizikas pamati ir cilvēka izziņas pamati Par zinātniskās skolas izveidošanu dabas zinātnēs Latvijas Universitāte piešķīrusi balvu Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesoram Ruvinam Ferberam. Ar Ruvinu Ferberu sarunājas Māris Zanders.

M

an ir zināms priekšstats par to, ko nozīmē “skola”, piemēram, lingvistikā.

Kas ir skola fizikā?

Man šķiet, ka pareizāk būtu sākt ar to, ka skolu neizveido un neveido viens cilvēks. Un šādā kontekstā, ja man jāatgriežas pirmsākumos, vēlos pieminēt Māri Tamani – izcilu, pacietīgu eksperimentētāju. Tad parādījās trešais cilvēks – Mārcis Auziņš. Viņš varbūt publikai šķiet vairāk teorētiķis, bet viņš bija izcils elektroniķis, eksperimentētājs. Viens no pirmajiem un skaistajiem mana un Mārča kopdarba rezultātiem bija grāmata Optical polarization of molecules, ko izdeva slavenā Cambridge University Press. Es jums šo grāmatu nerādu tādēļ, lai parādītu, kādi mēs ar Mārci jauni un smuki tolaik bijām; te teikts, ka veltām šo grāmatu fiziķim Ojāram Šmitam, jo šis cilvēks, arī ar savu cilvēcisko siltumu, mūs ļoti ietekmēja. Tāpat varētu minēt fantastiski inteliģentus, garīgi skaistus cilvēkus toreizējā Ļeņingradas Universitātē, kuriem arī ir nopelni mūsu likteņos.

Vai fizikā gadās sajūta: ai, ko nu es Rīgā, ir daudz spēcīgākas pētnieku grupas pasaulē!

Absolūti tādas sajūtas nav bijis un nav! Mēs bijām vieni no labākajiem. Es jums nejaukšu galvu, bet spektroskopijā ir tādi ļoti smalki un arī dārgi aparāti, viens no tādiem vispirms parādījās Hannoveres Universitātē, un mēs braucām tur veikt savus mērījumus, bet pēc tam šāds aparāts parādījās pie mums, un tad citi sāka braukt pie mums. Mēģināšu citādi paskaidrot. Ja jūs mērāt spektrus, tur vajag ne tikai lielu pacietību, bet arī dziļas teorētiskas zināšanas, lai šie mērījumi jums pastāstītu par jūs interesējošās molekulas raksturu. Šajā ziņā mums izveidojās ļoti laba sadarbība ar Maskavas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātes Lāzerķīmijas katedras vadītāju Andreju Stoļarovu, kurš savā, kā saka, laukā ir labākais pasaulē. Labākais! Un mēs strādājām un strādājam kopā. Jo mēs arī esam savā ziņā labākie.

Es atbildēšu mazliet citādi, atsperoties no jūsu jautājuma par provinciālisma sajūtu. Lai mēs būtu labākie, mums vienmēr arī vajadzēja labākās iekārtas, citu variantu nav. Mums nav interesanti būt labākajiem Latvijā vai pat Eiropā. Mums jābūt labākajiem pasaules līmenī. Un te daļēji ir atbilde uz jūsu pēdējo jautājumu – ja jūs esat labāko līmenī pasaulē, tad tas nozīmē, ka jūs arī zināt, ar ko citas laboratorijas strādā, jums ir atbilstošs priekšstats par šo tēmu. Tāpat skaidrs, ka jomas specifika nozīmē, ka tajā ir ļoti ierobežots iekārtu ražotāju skaits. Piemēram, mūsu gadījumā tās ir Bruker Optics Vācijā. Kad jūs aizbraucat, lai pasūtītu iekārtu, tad jūs varat izklāstīt savas idejas par kaut kādām modifikācijām. Bet jautājums man atgādināja kādu gadījumu – kad es biju aizbraucis uz Etlingeni, man teica, ka ar mani vēlas

Ņemot vērā manu zināšanu fizikā “dziļumu”, es tagad pats uzprasos uz nepatikšanām, tomēr ir jautājums, kas mani vienmēr interesējis.

Zinātnieks ir atkarīgs no kāda, kurš saprot, kāda iekārta viņam vajadzīga, un māk tādu izgatavot.

Vai vēl radikālāk – kurš vispār ir tas, kurš saka: lūk, lai pārbaudītu šo pieņēmumu, man vajadzētu kaut kādu citādāku aparātu.

“

Mums nav interesanti būt labākajiem Latvijā vai pat Eiropā. Mums jābūt labākajiem pasaules līmenī 11

runāt Bruker Optics ģenerāldirektors.

Un šis kungs gribēja noskaidrot, kā tas nākas, ka pētnieki no Polijas tolaik nosliecās iekārtu tomēr nepirkt, savukārt cilvēki no vēl mazākās Latvijas uzdrošinājās...

Par to, ka jābūt vislabākajiem ar vislabākajām iekārtām, sapratu.

Man ir nākamais bērnišķīgais jautājums – par tēmas izvēli. Vai nu mūsu iztēlotais fiziķis caurām dienām lasa citu publikācijas visās iespējamās publikāciju bāzēs, vai arī viņam “piešķiļas”. Šķiet, jābūt vairāku faktoru sakritībai. Kad mēs sākām pētīt pirmās grupas molekulas, tobrīd sārma atomus citi kolēģi iemācījās iegūt īpaši zemā temperatūrā, tuvu absolūtajai nullei, atdzesējot ar lāzeriem sārmu atomus. Starp citu, iegūstot arī jaunu matērijas stāvokli, Bose-Ein­ šteina kondensātu, par ko trīs kungi 2001. gadā saņēma Nobela prēmiju fizikā. Un tad parādījās arī interese par sārmu molekulām, un izrādījās, ka mūsu pētījumi šajā jomā ir mein­ strīmā un nozīmīgi citiem. Tātad, ja kāds strādā ar sārmu metāliem ļoti zemā temperatūrā, viņš nevar neatsaukties uz Rīgas grupu.

Jūs vairākas reizes esat lietojis apzīmējumu “pacietīgs”. Vai tad fiziķi var būt arī nepacietīgi? Varbūt tā – ko nozīmē būt pacietīgam jūsu jomā?

Lai aprakstītu pareizi kādu molekulu, mums vajag apstrādāt trīs vai pat desmit tūkstošus, teiksim tā, datu. Tā ir spektroskopijas īpatnība – te vajag sēdēt dienām, nedēļām, līniju pēc līnijas... Gadās, ka jaunākiem cilvēkiem nav pacietības.

Jautājums, par kuru var runāt bezgalīgi ilgi. Vai arī labāk nemaz nerunāt. Proti, kad jūs pētāt pasauli, vai jums ir nojausma par pasaules izzināmības robežām? Proti, par robežām, kuras nosaka nevis nepietiekami labas iekārtas vai pētnieka prāta spējas, bet par tām, kuras izriet no banālā fakta, ka mēs esam tikai cilvēki?

12

Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Ruvins Ferbers

(Smagi nopūšas.) Mēs, protams, domājam par šo tēmu, tomēr domāt un runāt ir viens, savukārt labāks rādītājs ir, vai par šo tēmu ir publicēti raksti. Man un Mārcim Auziņam žurnālā Foundations of Physics ir publicēti vairāki raksti, kas veltīti, ja tā var teikt, fizikas pamatiem. Jo fizikas pamati ir arī izziņas pamati.

Mēs zinām, ka mēs dzīvojam laikā un telpā. Lai es kaut ko darītu, man ir jābūt telpā. Tālāk. Mums ir brīva daļiņa, free particle. Jautājums: vai

viņas telpu un laiku var noteikt tikai attiecībā pret kādu citu daļiņu, vai arī šī daļiņa ir proper (pašpietiekama laika un telpas definēšanai)? Es, protams, nemēģināšu jums izklāstīt detaļas, bet – izrādās, ka laiks šai daļiņai ir, proti, katrai daļiņai, ja tai ir masa, ir arī savs periods. Tas ir dabas likums, par kuru esmu uzrakstījis rakstu. Kas ir “aiz” šā dabas likuma?

Manuprāt, naturālie skaitļi – 1, 2, 3, 4... Jūs droši vien zināt to izteicienu, ka “visi skaitļi ir cilvēka izdomāti,

“

Tikpat labi var teikt, ka robežas patiesībā ir jaunas perspektīvas tikai naturālie – Dieva doti”? Respektīvi, balstoties uz šiem skaitļiem, brīvajai daļiņai var piešķirt ne tikai laiku, bet arī telpu. Par šādām lietām var domāt arī bez iekārtām. Mani kolēģi, piemēram, Mārcis un Slava Kaščejevs, strādā ar jautājumu par to, kā var izvairīties no kvantu fizikas paradoksiem, pretrunām.

Labi, ka attālinātā formātā intervējamais neredz izmisumu intervētāja acīs...

Ja mēs runājam par dabaszinātņu filozofiju, tad zināma problēma ir tā, ka ir kolēģi – fiziķi, kuri saka: ja to, par ko jūs runājat, nevar eksperimentāli pierādīt, mēs tam neredzam jēgu. Šo piesardzību, protams, var saprast, jo netrūkst, kā ikdienā mēs sakām, vienkārši trako, kuri paziņo, ka ir izdomājuši “jaunu fiziku”. Es to stāstu tāpēc, ka ir ļoti grūti profesionāli korekti runāt par jūsu jautājumu, par izziņas robežām. Jo tikpat labi var teikt, ka robežas patiesībā ir jaunas perspektīvas. Jo, iespējams, nepateikšu neko jums jaunu, bet – pēdējās desmitgadēs nekas fundamentāli jauns fizikā atklāts nav. Ir ļoti daudz atklājumu, kuru pamatā ir arvien labākas iekārtas un eksperimenti, bet tieši no izziņas robežu viedokļa aina izskatās skumīgāk.

Vai tas nozīmē, ka fiziķiem – paturot prātā, ka tā ir eksperimentāla zinātne – tomēr nāksies kā metodi pieņemt un lietot pārdomas, to, ko mēs nedaudz vīzdegunīgi saucam par filozofēšanu?

Nezinu, tiešām nezinu.

Jūs esat arī Latvijas Universitātes Jūdaikas centra izveidotājs un vadītājs. Atļaušos apgalvot, ka es kaut ko

sajēdzu no hasīdisma un mazliet no viduslaiku domātājiem, bet jūdaika taču ir milzīgi plašs tēmu loks. Kā radās ideja ķerties klāt tādam?

Pie visa vainīgi ir fiziķi. Pirmais cilvēks, kurš mani ieinteresēja par jūdaikas tematiku, bija Rīgā dzimušais fiziķis Hermanis Branovers. Viņš bija viens no virsrabīna Natana Barkāna skolniekiem, un Barkāns viņu, ar hidrodinamikas tēmām strādājošu fiziķi, iepazīstināja ar hasīdismu. Branovers PSRS laikā nebija varai tīkams, viņš repatriējās uz Izraēlu, kur turpināja veiksmīgi strādāt kā fiziķis un kļuva par atzītu personu arī hasīdu aprindās. Kad Branovers sāka braukt atkal uz Latviju un tikties ar dažādiem cilvēkiem, ieskaitot jūsu padevīgo kalpu, viņam radās ideja organizēt Rīgā lielu starptautisku konferenci.

Ideja izvērtās par konferenču Ebreji mainīgajā pasaulē sēriju. Es kopā ar Branoveru biju viens no līdzorganizētājiem, bet man, protams, bija pašam sev jautājums, kādas tēmas man pašam liktos visinteresantākās. Sāku interesēties par Vecās derības, Toras atziņu attiecībām ar dabaszinātnēm, sāku lasīt Maimonidu, autorus, kuri domāja, piemēram, par šādu tēmu – vai laiks tika radīts vienlaikus ar Radīšanu, vai arī laiks eksistēja pirms Radīšanas? Īsi sakot, sāku iedziļināties. Savukārt Branovers norādīja, ka Latvijā ebreju kopienai ir izglītības iestādes, sociālās aprūpes iestādes, bet pietrūkst piesaistes akadēmiskajām aprindām. Tajā laikā Latvijas Universitātes rektors bija fiziķis Juris Zaķis, un tā nu mēs, trīs fiziķi, sākām domāt, kā šo jautājumu labāk risināt.

“

Mans sapnis bija zināt ne tikai vārdus, bet arī iegūt priekšstatu, kā šie cilvēki izskatījās, ieskatīties viņiem acīs

Tā radās Jūdaikas centrs kā struktūra Latvijas Universitātē.

Mēs organizējam dažādas lekcijas, lekciju kursus, cenšoties sagādāt arī finansējuma lektoru atalgošanai.

Pašsaprotami sadarbojamies ar muzeju Ebreji Latvijā. Mani personīgi arī ļoti interesē tā, kā Valentīna Freimane rakstīja, “zudusī Atlantīda”, proti, ziedošās un plaukstošās ebreju kopienas pirmskara Latvijā. Starp citu, arī te sava loma ir fiziķiem. Mans labs paziņa, Stenfordas Universitātes profesors, dabaszinātnieks Rihards Zare, man reiz uzrakstīja vēstuli, ka Rīgā būs slavens fiziķis Edvards Anderss, un lūdza, lai es Andersam palīdzu.

Izrādījās, ka Anderss kā bērns ir izglābies no holokausta Liepājā, un viņš vēlas izpētīt Liepājas ebreju kopienas likteni. Kopīgiem spēkiem esam tikuši līdz datubāzei Ebreji Latvijā: vārdi un likteņi 1941–1945, kurā apkopoti holokausta priekšvakarā Latvijā dzīvojušo apmēram 90 tūkstošu ebreju vārdi un gandrīz 60 tūkstošu likteņi.

Mans sapnis bija zināt ne tikai vārdus, bet arī iegūt priekšstatu, kā šie cilvēki izskatījās, ieskatīties viņiem acīs. Un, redzat, tolaik, kad izsniedza pasi, vienu foto atstāja, kā saka, arhīvam. Tas palīdz mums virzīties tālāk, restaurēt ebreju kopienu arī vizuāli. Man tas liekas ļoti svarīgi.

Viens ir teksts grāmatā “aizgāja bojā tik un tik”, cits – redzēt šos bērnus, vecus cilvēkus, kā viņi dzīvoja līdz iznīcināšanai.

Pēdējais jautājums, es ceru, jums neliksies zobgalīgs. Kā tas nākas, ka tik daudzi fiziķi kādā savas dzīves posmā nonāk līdz reliģijai, vismaz līdz tam, ko mēs vispārinoši saucam par garīgām praksēm?

Mēs visi stāvam uz milža pleciem.

Kā teica Einšteins: man bija viegli, jo es stāvēju uz Ņūtona pleciem.

Un mēs arī labi zinām, ka šie milži vairumā gadījumu bija cilvēki ar filozofisku dzīves uztveri, cilvēki ar interesi par reliģiskiem jautājumiem. Šrēdingers bija ne tikai izcils fiziķis, bet arī domāja par to, kas vispār ir dzīve. Nevar būt izcils fiziķis, kurš neinteresējas par lietu būtību.

13

Latvijas Universitāte gada balvu par oriģinālu pētījumu rezultātiem piešķīrusi Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesoram Jurģim Šķilteram.

Ar Jurģi Šķilteru sarunājas Māris Zanders.

Maņu mijiedarbība, cilvēkam veidojot priekšstatu par pasauli, nav vienkāršs jautājums

Tik traki nav, neirozinātnieki ir pavirzījušies ļoti tālu uz priekšu.

Piemēram, mēs diezgan labi saprotam smadzeņu dažādu reģionu mijiedarbību principus. Viens no mūsu Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas darba fokusiem ir cilvēki, kuriem ir neirodeģeneratīvas problēmas to sākumposmā. Mēs cenšamies saprast, vai ir saistība starp kognitīvajiem, neinvazīvajiem testiem un to, kas šiem cilvēkiem, vienkāršoti izsakoties, notiek smadzenēs. Ja mēs varam šādu saistību saskatīt un pierādīt, tad tam ir ārkārtīgi liela nozīme diagnostikā.

Formulējot citādi: kad cilvēku “ieliek” magnētiskās rezonanses aparātā, notikušās izmaiņas jau ir lielas, tur maz ko vairs var darīt. Tātad viens no virzieniem ir sazobe starp kognitīvajiem, vizuāli telpiskajiem procesiem un neirālajiem procesiem – tas ir ļoti interesanti no pētnieciskā viedokļa, un tam ir arī liela, kā saka, praktiskā pievienotā vērtība.

Mazliet pastāsti par šo pētījumu dizainu! Cik esmu lasījis, neirodeģeneratīvo procesu agrīnās pazīmes ir ļoti grūti pamanāmas.

S

ākšu ar apzināti mazliet provocējošu jautājumu. Tu un tavi kolēģi pēta cilvēka kognitīvās spējas, kā “aparāts” ar nosaukumu “smadzenes” mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli. Savukārt, palasot citus darbus, rodas sajūta, ka joprojām nav pilnīgas skaidrības par pašu “aparātu”, kā tas darbojas. Tas netraucē?

Pētījumu pamatā ir zināšanas par to, ka par neirodeģeneratīvo procesu uzsākšanos var liecināt, piemēram, objektu atpazīšanas procesu pasliktināšanās vai valodas apstrādes pasliktināšanās. Ir mentālās rotācijas tests un vēl citi. Te kā problēma jāmin tas, ka daudzi no šiem testiem agrāk izveidoti tā, ka tie veicami, ja tā var izteikties, uz papīra ar zīmuli.

Mēs cenšamies tos attīstīt jau digitālā vidē, lai darbs ar eksperimenta dalībniekiem notiktu saudzīgākā, draudzīgākā vidē.

Tekstos, ko mēs varētu apzīmēt par populārzinātniskiem, nereti parādās smadzeņu plastiskuma tēma.

Varētu teikt, pat ja viens smadzeņu apgabals ir bojāts, pārējie reģioni puslīdz veiksmīgi “pārgrupējas”, lai pārņemtu bojātā funkcijas. Ja šis plastiskums nav izdomāts, varbūt tas noder arī neirodeģeneratīvo procesu gadījumā?

Par plastiskumu runāt var, bet problēma ir tā, ka neirodeģeneratīvi procesi ir neatgriezeniski, tur nekas sevišķi adaptēties nevar. Daudz interesantāk ir tas, ka plastiskums ir arī mūsu uztveres procesos, piemēram, cik viegli mēs apgūstam jaunus digitālus rīkus. Padomā, kā mēs pirms piecpadsmit gadiem un tagad plānojam savu dienu, nofiksējam to, kas mums jāatceras utt. Jāsecina, ka cilvēku uztvere demonstrē ļoti labas adaptēšanās spējas, kas savukārt ļauj teikt, ka kognitīvās zinātnes strādā ar ļoti svarīgiem, mūsdienīgiem jautājumiem. Šajā uztveres plastiskumā gan ir arī kāds nepatīkams aspekts – vieglums, ar kādu mēs sevi mākam maldināt.

Skaidrs, ka ikvienam cilvēkam ir raksturīgi dot priekšroku šim konkrētajam cilvēkam tuvākajai ideoloģijai, pasaules skatījumam. Pat ja tas ir bezjēdzīgs un stulbs. Cilvēkam vispār daudz vienkāršāk ir domāt monokauzāli. Ir viena problēma, un vislabāk, ja ir vienas sekas, viens rezultāts, viens risinājums. Ir ārkārtīgi grūti domāt modelī, kas saka, ka šai vienai problēmai ir, teiksim, piecpadsmit cēloņi. Respektīvi, paralēli lieliskajām adaptēšanās spējām, kas raksturīgas mūsu uztverei, ir arī tāda banāla atziņa, ka cilvēks ir slinks. Cits aspekts ir tas, ka cilvēks – jo īpaši 21. gadsimtā – dod priekšroku tam, kas ir interesants. Lasīt zinātniskus tekstus par infekcijas slimībām un to izplatīšanos vienkārši ir garlaicīgāk nekā lasīt par “5G ietekmi”.

Ja mēs paskatāmies uz instrumentiem, kādus lieto dažādi demagogi, tad dažām manipulācijas metodēm ir gara vēsture, citas ir jaunākas, tomēr kopumā arī šī tēma, protams, pētniekiem ir ļoti interesanta. Jo, piemēram, ir zināma

“

Cilvēkam vispār daudz vienkāršāk ir domāt monokauzāli 15

saistība starp individuālā un kolektīvā narcisisma iezīmēm un atvērtību dažādām sazvērestības teorijām. Šādā kontekstā jāatgādina – jo, manuprāt, par to tiek runāts salīdzinoši maz –, ka emocijas bailes, riebums, prieks ir ne tikai individuālā līmenī, ka tās ir savā ziņā lipīgas. To mēs redzam sociālajos tīklos konkrētu grupu gadījumā.

Es saprotu, ka, lietojot jēdzienu “slinks”, tu lieto nevis akadēmisku, bet ikdienas valodu. Tomēr es vienalga gribētu uzdot pretjautājumu – varbūt no evolucionārā viedokļa šis “slinkums” ir pamatots, proti, mums ir izdevīgi strādāt ar mazāku informācijas apjomu?

Var piekrist, ka cilvēkam – un ne jau tikai mums – evolucionāri ir raksturīgi dot priekšroku vienkāršajam vai vienkāršākajam, salīdzinot ar kaut ko sarežģītāku. Jo šāds algoritms palīdz virzīties uz priekšu.

Cita tēma, kas saistīta ar manu interesi par zinātnisko pētījumu uzbūvi. Tātad pētnieks vāc faktus – piemēram, veicot eksperimentus. Tā var ļoti labi un arī noderīgi pavadīt laiku. Jautājums ir par to, kurā brīdī savāktais apjoms ir pietiekams, lai, pamatojoties uz to, varētu izdarīt kādus secinājumus, konceptualizēt datus?

Tas ir jautājums par korelatīviem pētījumiem, kuros patiešām diezgan likumsakarīgs ir jautājums: “Un kas no tā izriet? Ko mums tas māca?”

Mana gandrīz divdesmit gadu pieredze ir saistīta ar eksperimentālu zinātni, kurā mūs interesē cēloņsakarību attiecības. Eksperimentu rīku klāsts patiesībā ir ļoti plašs – sākot ar acu kustību mērījumiem, beidzot ar datorsimulācijām. Papildus mūsu rīcībā ir neiropētījumi, kas tapuši sadarbībā ar kolēģiem no citām disciplīnām.

Datorikas fakultātes profesors Jurģis Šķilters

16

To visu es saprotu, bet neaizmirsti paša pieminēto monokauzālo domāšanu. Un šī domāšana saka:

visi jūsu eksperimenti, godātais Šķiltera kungs, ir ļoti labi, bet pasakiet trijos teikumos, kāds ir rezultāts! Kurā brīdī pētnieks drīkst dot “lielo atbildi”?

Tomēr tev jāņem vērā arī tas, ka “lielās atbildes” fundamentālajā fizikā un pielietojamā bioloģijā būs neizbēgami atšķirīgas. Es tev varu atbildēt, balstoties konkrēti savā darbā. Iedomāsimies, ka informācija no apkārtējās pasaules mūsos ienāk caur klasiskajām piecām maņām. Mēs tātad runājam par sajūtu apstrādes procesu, kas būtībā ir fizioloģisks. Kad mēs nonākam pie uztveres, mēs nonākam pie pavisam cita “stāsta”. Vienu un to pašu garšas, smaržas vai skaņas “ienākošo” informāciju mēs uztveram atšķirīgi.

Mani un daudzus citus kolēģus pasaulē, lūk, interesē, kas ir šie mehānismi sensorās informācijas “pārcelšanai” uztverē. Soli pa solim mēs to šķetinām.

Ja tev tuvāks filozofiskais aspekts, iedomāsimies, ka mums apkārt ir dažādi objekti. Kāda mums šiem objektiem ir pieeja? Pieeja notiek ar uztveres starpniecību, līdz ar to runa ir par cenšanos saprast, kā veidojas mūsu attiecības ar pasauli. Šī bija mazliet negodīga provokācija no manas puses. Es nesen klausījos diskusiju starp neirofiziologu un filozofu. Kad filozofs neirofiziologam bija apnicis ar jautājumiem žanrā “kā strādā apziņa?”, neirofiziologs, manuprāt, eleganti apcirta filozofu ar pretjautājumu: “Kas, jūsuprāt, ir apziņa?” Pirms jautā, vispirms pats saproti, ko tu jautā.

Tā ir situācija, kas regulāri atkārtojas arī lekcijās par vizuālo uztveri, kuras es lasu. Tur ir ļoti sakarīgi studenti – biologi, mediķi –, bet palaikam kāds tā arī saka: jūs te, profesor, runājat par formas uztveri, bet jūs pasakiet, kas ir apziņa? (Smejas.) Mana atbilde ir varbūt par skarbāka nekā tavam minētajam pētniekam. Es saku: bet kas manā un jūsu dzīvē mainīsies, ja mēs zināsim, kas ir “apziņa”?

“Klasiskās piecas maņas”. Esmu lasījis par mēģinājumiem saprast, kā migrējoši dzīvnieki, jo īpaši putni, kā tie orientējas un veido maršrutu. Rodas iespaids, ka maņu ir vairāk.

Protams. Piemēram, ir diskusijas par vestibulāro uztveri. Līdz šim to visnotaļ loģiski saistīja ar skaņas uztveri (iekšējā auss), bet, iespējams, ir pamats vestibulāro uztveri nošķirt.

Vai termorecepcija. Un ko mums darīt ar visiem cilvēkiem piemītošo laika uztveri? Mums taču nav nedz laika “auss”, nedz laika “deguna”.

Tomēr, manuprāt, svarīgāks par maņu skaitu ir tas, ka tās ir savstarpēji saistītas.

“

Kovida izraisītām maņu izmaiņām “komplektā” var nākt līdzi depresija, psihosomatiskie traucējumi Pieļauju, ka jautājums liecinās par empātijas trūkumu, tomēr man šķiet, ka arī šie nu jau vairāk nekā divi gadi pandēmijas apstākļos varētu ietekmēt mūsu uztveres mehānismus vai vismaz būt ierosinoši kādiem pētījumiem.

Jā, mēs redzam, ka pārslimošana ietekmē smaržas un garšu saistības. Tomēr, atklāti sakot, garšu vai ožas sajūtu izkropļojumi nebūtu lielākā problēma. Lielbritānijā ir veikts pētījums, kas aptver relevantu cilvēku apjomu – apmēram 8000 indivīdu. Un mēs redzam, ka kovida izraisītām maņu izmaiņām “komplektā” var nākt līdzi depresija, psihosomatiskie traucējumi. Kaut kādā ziņā tas nepārsteidz, jo jau iepriekš ir bijuši pētījumi, kas liecina – lai gan vispārpieņemts ir priekšstats,

ka vissmagāk tiek pārdzīvots vizuālo maņu zaudējums vai pasliktināšanās (redze), arī smaržu sajušana cilvēkam ir ļoti būtiska. Smarža ir kritiski svarīga mūsu emocijām! Te arī varētu piebilst, ka kļūdās tie, kuri kovidu uzskata par “gripu”, kurai līdzi nāk “iesnas” un attiecīgi problēmas ar smaržām. Iesnu veidošanās mehānisms un parosmija kovida dēļ ir atšķirīgi procesi, tāpēc pret kovidu nevajadzētu izturēties vieglprātīgi.

Tāpat pētījumi liecina, ka izslimošana var skart cilvēka telpisko orientāciju – sliktā virzienā.

Pavisam “melni” izsakoties, kovids atgādināja pasaulei par smaržu nozīmi.

Ja tu paskatītos kognitīvajām zinātnēm veltītus žurnālus pirms desmit un vairāk gadiem, redzētu, ka smaržu maņām veltītu pētījumu ir ļoti maz. 19. gadsimtā vispār pat slaveni neirozinātnieki uzskatīja ožu par otršķirīgu maņu, kas nav saistīta ar tā sauktajiem augstākajiem kognitīvajiem procesiem. Paralēli bija skepse par to, cik attīstīta cilvēkam ir oža. Patiesībā, ja salīdzinām ar citiem zīdītājiem, tā ir attīstīta gluži labi, tikai mums ir problēmas smaržu pārlikt valodā.

Kad tika noteiktas aizsargmasku valkāšanas prasības, tādā sadzīviskā līmenī ļaudīm patika tērgāt par to, ka nu grūtāk uztvert cita cilvēka seju.

Mēs veicam pētījumus par seju uztveri, un jau šobrīd parādās vairākas netriviālas atziņas. Piemēram, ja lietojam tā saukto Gausa filtru, tad sejas gadījumā cilvēki tomēr atpazīst, ka tā ir seja. Savukārt, teiksim, kājas atpazīšanā neveicas. Tāpat pētījumi liecina, ka nav gluži tā, ka seju aizsargmaskas neļauj “nolasīt” otra cilvēka emocijas. Citādi – un par to savukārt vēsta citi pētījumi – ka īsti neatbilst patiesībai plaši izplatītais viedoklis, ka tieši acis ir “dvēseles spogulis”. Sejas komponentu uztveres analīze liecina, ka mutes rajona loma arī ir ļoti svarīga.

17

Latvijas Universitātes 80. starptautiskajā zinātniskajā konferencē ar vairākiem mūsdienu tematikai ļoti aktuāliem priekšlasījumiem uzstājās psiholoģijas disciplīnas pārstāvji. Ar Latvijas Universitātes doktorantu lektoru Mārtiņu Priedolu sarunājas Māris Zanders.

Nevajadzētu pārspīlēt kritiskās domāšanas iespējas

V

iens no pētījumiem, starp kura autoriem jūs esat, saistīts ar attieksmēm (vai nu uzticēšanos, vai, tieši pretēji, neuzticēšanos) pret politiku un politiķiem kontekstā ar Covid-19 ierobežojumu ievērošanu.

Pierastāk, ja par šīm tēmām runā sociālantropologi vai politologi.

Kāds ir jūsu un kolēģu fokuss?

No psiholoģijas izvairīties ir diezgan pagrūti, tostarp jūsu minētajā tēmā. Mana galvenā interese, un es par to arī rakstu disertāciju, saistīta ar informācijas uztveri. Tātad

18

jautājums ir, kā informācijas uztveri ietekmē jau eksistējošās attieksmes.

Papildus klāt nāk emocijas, un mēs redzam, ka daudzkārt emocijām ir lielāka nozīme nekā, piemēram, kritiskai domāšanai. Kad atnāk emocijas spēlēties, kritiskā domāšana iet pagulēt. Ir pieņemts uzskatīt: ja vien būsim izglītoti, medijpratīgi, kritiski domājoši, tad viss būs labi. Domāju, ka tā gluži nav.

Cik saprotu, jūs interesē, kādi ir psihologu rīki, strādājot ar šo tēmu.

Lielākoties tie ir eksperimentāli, piemēram, manipulējot ar saturu. Piemēram, pētījuma dalībniekiem tiek piedāvāti vairāki desmiti, sauksim tos

tā, ziņu virsraksti, kas aktuāli pētījuma veikšanas periodā. Tiek lūgts tos ranžēt pēc to emocionalitātes, kuri kaut ko vairāk atbalsta, kuri mazāk.

Pēc tam jau var skatīties, vai, teiksim, visi virsraksti ar negatīvu emocionālo fonu tiks uztverti vienādi. Parādās atšķirība: var būt negatīvi noskaņoti, bet papildināti ar faktiem, un var būt negatīvi, bet galvenokārt emocionāli, pretendējoši uz pieskaršanos eksistenciāliem jautājumiem, piemēram, nāvei. Šie pētījumi vēl turpinās, tos modificējot, bet varu pastāstīt par dažiem rezultātiem. Tātad pagājušajā gadā dalībnieku grupai tika jautāts, vai viņi piekrīt “virsrakstā” paustajai

Pat nebūdams eksperts, es sliecos piekrist jūsu secinājumiem. Tas, ka cilvēkam ir tā sauktās kritiskās domāšanas iemaņas, nekādi nenovērš gadījumus, kad viņš dalās ar viltus ziņām. Kaut vai tādēļ, lai pievērstu sev uzmanību, lai izraisītu tusiņu sociālajos tīklos.

Lektors Mārtiņš Priedols

tēzei (papildinātai ar attēlu). Vairāk piekrita tie, kuri atbalstīja vakcināciju. Tiem, kuri bija pret, attieksme pret “virsrakstiem” bija vienaldzīgāka.

Kritiskā domāšana. Ir tāds kognitīvās refleksijas tests – tie ir skaitliski vai verbāli risināmi uzdevumi, “cietie riekstiņi”. Parasti pirmās atbildes ir saistītas ar intuīciju, bet pēc tam cilvēks vai nu turpina paļauties uz intuīciju, vai tomēr piebremzē un izlemj labāk padomāt analītiski. Varētu šķist – un par to vēsta vairums pētījumu ārvalstīs –, ka otro izvēli izdarījušie ar dažādām viltus ziņām dalīsies mazāk, tomēr mani pētījumi tik skaidru nodalījumu nerāda.

Jā, tā var būt, tomēr es labprātāk nekomentēšu to, ko angliski sauc par anecdotal evidence. Mums vispār vajadzētu būt uzmanīgiem ar vispārinājumiem. Piemēram, ir viedoklis, ka vecākus cilvēkus ir grūtāk pārliecināt par to, ka viņu viedoklis ir kļūdains.

Domāju, ka tā apgalvot nevar – ļoti daudz kas atkarīgs no konkrētā cilvēka. Runājot par viedokļu sadursmēm, vēlēšanos vai nevēlēšanos otru pārliecināt, ir kāds cits aspekts, ja runājam par sociālajiem tīkliem.

Piemēram, cilvēks saka, ka viņš ar šo, viņaprāt, aplamo ziņu nedalās. Toties viņš pieraksta dusmīgu komentāru vai pievieno dusmīgu simbolu. Vairumā gadījumā pats nenojaušot, ka arī šādi viņš piesaista, viņaprāt, aplamajam viedoklim papildu uzmanību.

Līdz ar to palielinās nevis dusmīgā, bet sākotnējā viedokļa izplatība. Respektīvi, ir nepieciešams apzināties, ka diskusijas internetā nav īstas, pilnvērtīgas diskusijas.

Es apzinos, ka Latvijā objektīvi ir mazāks pētāmo apjoms, tomēr pajautāšu. Rietumos ir diezgan populāri pētījumi, kuros cenšas saistīt konkrētus apgalvojumus ar cilvēku izglītības, turīguma līmeni vai politiskajām simpātijām. “Starp viedokļa X atbalstītājiem visvairāk ir balto vīriešu ar vidējo izglītību...”

Mēs speciālus pētījumus neesam veikuši, tomēr nedaudz analizējis situāciju esmu, un man jāsaka, ka skaidras saistības ar dzimumu vai izglītības līmeni nav. Kā jau minēju, nevajadzētu pārspīlēt kritiskās domāšanas lomu. Piemēram, cilvēkam ir labas zināšanas, un viņš metas labot kādu ziņu, norādot, ka Malme nav Norvēģijas lielākā pilsēta. Nu labi, bet ko viņš šādi panāk? Iesaistās kaut kādā algoritmu spēlē par to,

kurš viedoklis iegūs visvairāk reakciju. Tas tiešām bija vēlamais rezultāts?

Līdzīgi pretējā gadījumā – kad izlasītais viedoklis man patīk. Piemēram, ja es pats esmu pārliecināts, ka visi politiķi Latvijā ir korumpēti, es atbalstīšu “ziņu”, ka, lūk, politiķis X ir paņēmis kukuli, pat nepārbaudot apgalvojuma patiesīgumu.

Cik saprotu, tad problēma bēdīgi slavenajos algoritmos ir arī tāda, ka tie “notur” labi redzamus foto vai tekstus, kas patiesībā ir jau novecojuši. Respektīvi, nevis cilvēks apzināti vēlas melot vai izplatīt melus, bet viņš neapzinās, ka viņu uzrunā nedēļu, mēnesi vai pat gadu sens “jaunums”. Atceraties gadījumu ar premjera Kariņa foto bez aizsargmaskas veikalā, kad maskām it kā bija jābūt? Foto bija no laika, kad šādas prasības nebija, toties brēka bija.

Tā varētu būt, tomēr jautājums vienalga saglabājas: kāpēc mēs tik ļoti gribam kaut kam noticēt? Algoritmi mums ir visapkārt, tomēr nav jau gluži tā, ka mēs tiem vienmēr akli uzticamies vai pakļaujamies. Piemēram, navigācijas sistēmas auto. Diez vai mēs braši brauksim iekšā mežā tikai tāpēc, ka kaut kādu iemeslu dēļ “navigators” liek mums pagriezties pa kreisi. Ja mēs meklējam kādus attaisnojumus, tad drīzāk tas ir informācijas milzīgais apjoms; tādu analizēt vienkārši nav iespējams. No šā viedokļa raugoties, no zināmas automatizācijas mēs dzīvē izvairīties nevaram. Mēs uzticamies tam, kas iepriekš sevi pierādījis par uzticamu, un otrādi.

Sarunas sākumā jūs minējāt, ka informācijas uztverē liela loma ir emocijām. Emocijas ir mainīgas.

Vai tas nozīmē, ka, pat ja man ir pārliecība, ka visi politiķi ir nelieši, dienā, kad man ir labs noskaņojums, es pret kārtējo ziņu par šo tēmu izturēšos mierīgāk, varbūt pat nelasīšu?

Mēs šo jautājumu varētu aplūkot uzticēšanās jēdziena kontekstā.

19

Uzticēšanās nenozīmē, ka X ir uzticams, tā nozīmē, ka es viņu par tādu atzīstu. Tātad mēs varam skatīties, kādi apstākļi ietekmē uzticēšanos vai neuzticēšanos. Ja cilvēks jūtas apdraudēts, uzticēšanās mazināsies, un tā droši vien ir arī pareizi. Ja tu zini, ka krūmos ir lauva, tad pareizāk būs, ja tu braši nestāvēsi lauka vidū.

Tātad – atgriežoties pie jautājuma – situācijai ir diezgan liela loma. Mēs to redzam arī politikas kontekstā. Lielāka uzticēšanās politiķiem ir valstīs ar augstāku labklājības līmeni. Tātad tā ir arī starp cilvēkiem, kuri sadzīves līmenī jūtas drošāk. Pārtulkojot citādi, šāda uzticēšanās nozīmē – jā, es varu atļauties riskēt.

runa ir par politiķiem, kuriem konkrētais respondents neuzticas. Ja šādu politiķu priekšlikums tiek pieņemts, tad skaidrs, ka ne jau tāpēc, ka viņi ir kompetenti... Tā saka teorija. Tomēr mēs pamēģinājām – nav tik vienkārši. Patiešām ir atsaukšanās uz kompetenci gadījumā, ja man simpātisku politiķu priekšlikums tiek īstenots.

Savukārt, ja notiek izgāšanās, tad ārējos apstākļus kā iemeslu piesauc gan tie, kuri konkrētajiem politiķiem uzticas, gan tie, kuri neuzticas. Kā mēs šādus rezultātus varētu interpretēt? Varbūt tā, ka politiķa personībai un viņa iespējamām kompetencēm ir ļoti liela loma, kad vēlētājs viņu vērtē.

Vai mēs, saskaroties ar informāciju par politiku, nodalām atsevišķus politiķus un politiķus kā veselumu, vai tomēr attieksme ir daudzmaz homogēna? Proti, ir diezgan bieži dzirdēts izteikums “katrs atsevišķi viņi ir normāli cilvēki, bet, kā sanāk kopā Saeimā...”.

Šie interesantie atklājumi droši vien provocētu klausītājus un lasītājus, lai jūs kā pētnieki arī dotu izvērstus skaidrojumus, “kāpēc ir tā un ne citādi”.

Bet tas ir arī diezgan loģiski, jo atšķiras uzticēšanās līmeņi. Piemēram, vienā līmenī ir mana uzticēšanās indivīdam, kuru varbūt es pat personīgi pazīstu. Un pavisam citā kaut kādai lielākai grupai, kas tev nav tuva. Mēs veicām eksperimentu, piedāvājot tā dalībniekiem nosaukt tos politiķus, kuriem viņi uzticas visvairāk, un tos, kuriem vismazāk. Kad dalībnieks ir izveidojis savas divas izvēļu grupas, mēs tās šķēlām tālāk, sakot, ka konkrētā politiķu grupa ir virzījusi konkrētu priekšlikumu. Eksperiments notika vēl pirms pandēmijas, un iedomātais priekšlikums saistījās ar lielveikalu slēgšanu nedēļas nogalēs.

Tātad ir priekšlikums, bet tas nav guvis atsaucību. Vai otrs variants: priekšlikums ir saņēmis atbalstu, pieņemts. Ja mēs jautājam respondentiem par politiķiem, kuriem viņš uzticas, tad otrajā gadījumā respondents minētu kā argumentu šo politiķu kompetenci un rūpes par vēlētājiem, savukārt pirmajā gadījumā respondents vainotu kādus ārējus apstākļus. Šādai struktūrai vajadzētu saglabāties arī pretējā gadījumā, kad

20

Man šķiet, ka jo īpaši pēdējā laikā sabiedrībā zinātnes teikto pārprot, proti, zinātne nav tā, kas izteiks galīgo un absolūto patiesību. Pētniecības būtība ir ar jautājumiem nonākt pie jauniem jautājumiem.

Es jau jums piekrītu, vienkārši droši vien arī cilvēku uzvedības pētniekiem ir kārdinājums ņemt analoģijas un teikt: lūk, šo modeli mēs redzam bonobo grupās, bet šāds novērojams arī, teiksim, kaiju populācijās.

Var jau meklēt līdzības, bet es kaut kā neesmu redzējis bonobo vai kaijas ar viedtālruņiem. Paliksim tomēr pie cilvēkiem. Pētījumā par uzticēšanos izdalījām anketas apmēram 1000 “parastajiem” cilvēkiem un 100 – politiskās partijās iesaistītiem cilvēkiem. Mēs redzam, ka lielāka uzticēšanās politikai ir politikā iesaistītajiem, un šai grupai arī mazāk raksturīga ciniska attieksme pret politiku. Tātad hipotētiski cilvēku uzticēšanos politikai var vairot, veicinot viņu iesaistīšanos politiskās organizācijās.

Vispār jums izdevās mani pārsteigt.

Man ir daudz politikā iesaistījušos

paziņu, un satiekoties viņiem bieži patīk pačīkstēt – “ja tu zinātu, cik patiesībā tā politika ir netīra... Ja es būtu zinājis, kā tur notiek lietas, es nebūtu iesaistījies”.

Precizēšu. Nav tā, ka politikā iesaistītie nebūtu kritiski noskaņoti.

Vienkārši pārējie ir vēl skeptiskāki. Te arī paskaidrošu, kāpēc šis jautājums par uzticēšanos man šķiet tik būtisks.

Ja uzticēšanās veidojas pieredzē, līdzdarbojoties. Tātad – ja mēs vēlamies demokrātiju, tad mums ir divi ceļi. Vai nu mēs paši piedalāmies tās tapšanā, vai arī atsakāmies to darīt, vēlamies “nopirkt gatavu”, un šādā gadījumā arvien ir sūdzības, ka “nopirktajai precei” ir tādi vai citādi defekti.

Es varbūt pieredzes jēdziena vietā lietotu informētību. Man šķiet, ka negatīvā attieksme pret politisko procesu izriet no tā, ka daudziem no mums ir priekšstats, ka “tur” nekas nav jādara, tikai jāsaņem alga. Atļaušos apgalvot, ka patiesībā nekāda medus maize tā politika nemaz nav.

Droši vien, bet es jēdzienu “pieredze” lietoju tāpēc, ka iesaistīšanās jau var būt ne tikai politikā.

Pamēģiniet aiziet trīsdesmit cilvēku kompānija uz restorānu un vienoties par vienu ēdienu, ko pasūtīsiet.

Pieredze ir arī iesaistīšanās kādā nevalstiskā organizācijā. Minētajā pētījumā parādās arī tas, ko mēs varētu saukt par labo ziņu. Proti, konkrētajā modelī tiek piedāvāti divi varianti – vai lēmums tiek pieņemts tāpēc, ka tas vislabāk atbilst sabiedrības interesēm, vai arī tāpēc, ka politiķi to uzskata par reāli sasniedzamu. Piemēram, ja ir kāda akūta vajadzība, kas primāri ir jāņem vērā – konkrētās nozares vajadzības vai budžeta kopējais stāvoklis un iespējas? Gan politiķu, gan “parasto” iedzīvotāju grupas atbildēja, ka pirmām kārtām ir jāņem vērā budžeta iespējas. Respektīvi, kopumā nav tā, ka “mēs, tauta” redzam vienu bildi, bet “viņi, politiķi” – pavisam kaut ko citu.

Par purviem, latvieša sirdij tuvajām akām un bēdīgi slaveno latvāni Latvijas Universitātes 80. starptautiskajā zinātniskajā konferencē plaši pārstāvēti bija pētījumi, kas saistīti ar dažādām dabaszinātņu tēmām un virzieniem. Ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētnieku Oskaru Purmali sarunājas Māris Zanders.

V

iens no jūsu un jūsu kolēģu pētījumiem ir par “Invazīvo augu izmantošanas potenciālu fitorekultivācijā”.

Vairumam cilvēku, kuri nav speciālisti, jēdziens “invazīvs” – vai tie būtu kukaiņi, augi vai zivis – asociējas ar kaut ko nelāgu.

Man šobrīd ir pēcdoktorantūras grants invazīvo augu sugu sastāva izpētei. Skaidrs, ka invazīvās augu sugas ir, tuvu trīsdesmit. Dabas aizsardzības pārvaldes interneta vietnē ikviens var ar tām iepazīties. Savukārt konkrētajos Ministru kabineta noteikumos ir tikai viena – daudz piesauktais latvānis, jo šī suga acīmredzot atzīta par valsts nozīmes problēmu. Te, protams, var diskutēt, vai citu izplatība ir tik neliela, jo tās pašas zeltslotiņas (Kanādas zeltgalvītes) var jau redzēt ļoti daudzās pļavās, tomēr ne par to ir stāsts.

Tātad, ļoti vienkāršoti izsakoties, interese bija par to, vai no šīm sugām mēs varam iegūt arī kādu labumu.

Pētījums vēl nav pabeigts, tomēr, atklāti sakot, jau ir nepieciešamība paskaidrot, lai novērstu pārpratumus. Proti, ja, piemēram, latvānī mēs atrastu kaut ko noderīgu, tas nenozīmē, ka mēs vēlētos sākt tā kultivēšanu.

Ja mazliet paturpinām šo negatīvās attieksmes tēmu, vai var nošķirt invazīvās sugas, kuru parādīšanās iemesls nepārprotami ir cilvēka darbība, un tādas, kas ienāk, piemēram, mainoties klimatam?

21

Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētnieks Oskars Purmalis

Es domāju, ka striktu robežu nevar vilkt, tomēr skaidrs, ka šis nav jauns fenomens. Piemēram, ne jau visi dendroloģiskie stādījumi ir sugas, kas konkrētajā vietā ir bijušas jau iepriekš. Faktiski riski parādās, kad sāk veidoties invazīvo sugu populācijas, kas sāk ietekmēt vietējo

22

ekoloģisko daudzveidību. Ir vērts arī apzināties, ka šis invazīvo sugu ienākšanas process notiek visu laiku; to sekmē ceļojumi, tirdzniecība utt.

Piemēram, Eiropā sākuši šādi vērtēt ūdens hiacinti, kas Latvijā pagaidām vēl nav problēma. Atceros, ka vienā no šai tēmai veltītajām publikācijām

bija analizēti gadījumi Beļģijā, un, jā, tur varētu būt gadījumi, kad šī ūdens hiacinte, ja tā var teikt, pati atceļojusi, un arī gadījumi, kad cilvēki atveduši, plānojot izdaiļot kādu dīķi.

Taču – neatkarīgi no ceļa, kādā šī suga dīķī nonākusi, sekas ir vienas un tās pašas – citas sugas tiek izspiestas.

minētajiem latvānim un zeltslotiņām ir arī puķu spriganes, kuras mēs redzam upju palienēs, piekrastēs, piemēram, tepat pie Mārupītes Rīgā. Mazliet esam strādājuši arī ar daudzlapu lupīnu. Ar lupīnām ir tā, ka nereti zāļu sieviņas lika lupīnas puķu pušķos, it kā jau glīti, bet tā šis augs izplatās. Ir krokainā roze, ko par problēmu atzinuši Dānijā, Latvijā pagaidām vēl par šo sugu runā mazāk. Japānas dižsūrenes, adatainais dzeloņgurķis un citas sugas. No šā viedokļa raugoties, svarīga nozīme ir izglītojošiem pasākumiem, piemēram, Dabas koncertzālei Facebook platformā, kur cilvēki var iemācīties sugas atpazīt.

Kur šeit parādās rekultivācija?

Runa ir par pētāmo augu toleranci pret metāliem augsnē. Ir hiper­ akumulējoši augi, bet, jāsaka, vismaz pagaidām neviens no pētāmajiem augiem par tādu nav uzskatāms. Cita lieta, ka varbūt kāds no tiem – piemēram, zeltslotiņa, pateicoties ļoti sazarotai sakņu sistēmai – spētu augt tur, kur citi augi nespēj. Ceru, ka šajā virzienā man nāks talkā viena jaunā kolēģe no maģistrantūras, jo vienam cilvēkam ar to visu tikt galā grūti.

Manas sadarbības ar Latvijas Universitāti sākumposmā viena no pirmajām intervijām notika Botāniskajā dārzā par purvu ekosistēmām. Tēma bija man atklājums, kopš tā laika es citādi uztveru purvus, tāpēc mani interesē arī jūsu un kolēģu darbs “Degšanas ietekmētu purvu pētījumi”.

“

Ko darīt, ja purvs ir dedzis? Atstāt, kā ir, lai atjaunojas, kā var, vai varbūt kaut kā palīdzēt?

Atgriežoties pie pētījuma – ņemam augus, nosakām sastāvu – lipīdus, polifenolus un citas grupas. Citiem vārdiem sakot, šobrīd pētījums vairāk pretendē uz fundamentālās zinātnes jomu, jo par praktisku pielietojumu vēl mēs nevaram runāt.

Manā interešu lokā papildus jau

Viens no mērķiem bija saprast, kādēļ – vienkāršoti izsakoties – vienos purvos deg vairāk nekā citos, jo ir purvi, kas pēdējās desmitgades laikā ir deguši trīs četras reizes, un ir tādi, kas vispār nav deguši. Nākamais mērķis ir meklēt atbildi uz jautājumu – ko darīt, ja purvs ir dedzis? Atstāt, kā ir, lai atjaunojas, kā var, vai varbūt kaut kā palīdzēt? Ja uguns ir purvam viegli pārskrējusi, ir cerības, ka tas pats atjaunosies, bet smagākos gadījumos var gadīties, ka virskārta tomēr

23

zinātņu pārstāvis saprotu. Invazīvās sugas, purvu degšana...

ir jānoņem. Vēl cits aspekts ir saistīts ar to, ka dažkārt pēc purvu izstrādes ir mēģinājumi tos rekultivēt, un, diplomātiski sakot, ne vienmēr tas ir veiksmīgi. Jo ir konkrēti sūnu augšanas nosacījumi – pietiekami nokrišņi, pienācīgi zems pH līmenis – un viss notiek. Problēma ir tā, ka augstie purvi dažkārt tiek izstrādāti līdz zemo purvu līmenim, un zemajiem purviem ir citas īpašības, citas sugas.

Manā ziņā pētījumā bija ķīmiskā analīze – metāli, pH un citi aspekti.

Un praksē mēs redzam, ka šīs atšķirības degšanas seku ziņā tiešām ir.

Piemēram, Olainē, kur iegūst kūdru, uguns bija viegli pārskrējusi, un tur kopumā situācija bija normāla. Citos gadījumos veidojas pelni, un tie paaugstina pH līmeni, kas sūnām nav vēlami.

Mazliet retoriska piezīme – tas, par ko jūs stāstāt, izklausās tik loģiski, ka man nav skaidrs, kāpēc šādi pētījumi nav daudz un dikti veikti jau krietni sen?

Mežu gadījumā šāda analīze un kritēriji tiešām pastāv jau krietnu

24

“

Daudzās akās ir paaugstināts slāpekļa un fosfora savienojumu līmenis, es būtu gribējis redzēt zemāku laiku, savukārt pret purviem attieksme ir mainījusies labā virzienā salīdzinoši nesen. Pareizāk sakot tā: uzmanību, kas tiek veltīta purviem, ietekmē arī attieksme pret kūdru kā resursu. Bija pētījumi 20. gadsimta sākumā, tad pārrāvums. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados bija interese gan par kūdru, gan sapro­ peli. Tad sekoja periods, kad kūdra atkal krita nežēlastībā, atsaucoties uz klimata pārmaiņām.

Viegli pamanīt, ka jūsu un jūsu kolēģu darbs ir saistīts ar tēmām, kuru jēgu pat es kā humanitāro

Pirms šīm tēmām es biju pievērsies dzeramā ūdens kvalitātei akās Latvijā. Pētīju 356 punktus dažādos Latvijas novados. Te jāatgādina, ka valsts neveic akas ūdens monitoringu – atšķirībā no 30 avotiem, kur tāds tiek veikts. Te, protams, ir zināma loģika, jo akas ūdeni vairumā gadījumu lieto tikai viena mājsaimniecība, tomēr jāatceras, ka akas “barojas” lielākoties no relatīvi sekliem gruntsūdeņiem. Tātad akās mēs varētu mēģināt “noķert”, kāda ir kopējā situācija ar sekliem gruntsūdeņiem. Var teikt, ka daudzās akās ir paaugstināts slāpekļa un fosfora savienojumu līmenis, es būtu gribējis redzēt zemāku. Tomēr nekas pārsteidzošs tas arī nav, jo akas taču atrodas tuvu cilvēka darbībai.

Piemēram, ja salīdzinoši netālu ir kūtsmēslu novietne, tad nav ilgi jāzīlē, no kurienes akas ūdenī biogēnie elementi. Paralēli hidroķīmiskajam akās tika veikts arī mikrobioloģiskais novērtējums. Diezgan daudzās akās varēja konstatēt zarnu enterokoku klātbūtni, jo īpaši saimniecībās, kur attīstīta lopkopība. Apmēram 9% aku tika konstatēts arī E.coli. baktērijas. Pieļauju, ka te ir saistība ar konkrēto cilvēku attieksmi pret dzeramo ūdeni, jo bija akas pat bez vāka. Līdz ar to es neņemtos izdarīt vispārinājumus par visu novadu, balstoties vienas saimniecības akas ūdens analīzē, jo ir ļoti daudz individuālo faktoru, kas ietekmē ūdens kvalitāti. Šķiet, vēl noderētu pētīt pesticīdu iespējamo klātbūtni akās, bet šim darbam nepieciešams papildu finansējums. Te, protams, situāciju nevajadzētu dramatizēt, lai gan sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem viņus pašus šis pesticīdu aspekts interesēja itin bieži. Vispārinot es varbūt skatītos uz šo problēmu tā: katrs atsevišķi no šiem faktoriem būtu pieciešams, bet, ja ir kombinācijas – dīzelis gaisā, elektromagnētiskais starojums, mikroplastmasas daļiņas un tas, par ko runājām saistībā ar aku ūdeni –, tas vairs neizskatās tik nevainīgi.

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē P

irmajā Latvijas Universitātes padomes sēdē, kas notika 11. aprīlī, par padomes priekšsēdētāju ievēlēja Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Ivaru Kalviņu, par priekšsēdētāja vietniekiem – LU profesori Innu Šteinbuku un LU Studentu padomes pārstāvi Aivu Staņēviču.

Kā nosaka Ministru kabineta rīkojums Par valsts augstskolu tipiem, universitātes padomi veido 11 locekļi, no kuriem piecus izvirza Ministru kabinets, piecus kandidātus virza Universitāte (LU Senāts) un vienu – Valsts prezidents. LU padomes sastāvā apstiprināti: Kristaps Zariņš, Stenfordas Universitātes emeritētais profesors; Mārcis Auziņš, LU profesors, Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes Lāzeru centra

vadītājs; Dace Bula, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Kultūras, sabiedrības un vides pētījumu nodaļas vadītāja, vadošā pētniece; Inna Šteinbuka, LU profesore, Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes Produktivitātes zinātniskā institūta Latvijas Universitātes domnīca LV PEAK direktore; Aiva Staņēviča, LU Studentu padomes pārstāve, biedrības Riga TechGirls valdes locekle; Valters Ščerbinskis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors; Mārīte Seile, Latvijas elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas nozares izglītības eksperte; Baiba Apine, Ukrainas otras lielākās bankas Oschadbank padomes priekšsēdētāja un Latvijas uzņēmuma PricewaterhouseCoopers pastāvīgā

apakšuzņēmēja; Ivars Kalviņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents; Mārtiņš Brencis, Centrālās finanšu un līgumu aģentūras direktora vietnieks Eiropas Savienības fondu sistēmas attīstības jautājumos, LU Absolventu kluba vadītājs; Raimonds Lapiņš, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks. Augstskolu padomes ir jauna augstskolu iekšējās pārvaldības institūcija, kas tiek veidota saskaņā ar izmaiņām Augstskolu likumā, kuras 2021. gada jūnijā apstiprināja Saeima. Augstskolas padome ir koleģiāla augstākā lēmējinstitūcija, kas atbildīga par augstskolas ilgtspējīgu attīstību, stratēģisko un finanšu uzraudzību. Padomei jānodrošina arī valsts augstskolas darbība atbilstoši tās attīstības stratēģijā noteiktajiem mērķiem.

25

L

atvijas Universitāte pasaules universitāšu reitingā The Times Higher Education Impact Rankings 2022 (Ilgtspējīgas attīstības jeb ietekmes reitings) ieņem 101.–200. vietu un trīs Ilgtspējīgas attīstības rādītājos novērtēta kā pasaules TOP 100 universitāte, informē reitinga veidotāji.

The Times Higher Education Impact Rankings 2022 reitingā LU ir pakāpusies uz 101.–200. vietu starp 1406 reitingā iekļautām pasaules universitātēm. Salīdzinot ar 2021. gada rezultātu, kas bija 72,4 (no maksimālā 100), Latvijas Universitātes rezultāts novērtēts ar 84 punktiem, kas ir ievērojams kāpums. Šeit izmantotie vērtēšanas kritēriji balstās uz Apvienotās Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības mērķiem 2030. gadam. THE Impact reitings sniedz priekšstatu par darbu, ko veic universitātes, lai sekmētu sabiedrības harmonisku attīstību, un tā ir iespēja izcelt nozīmīgus, bet citos reitingos nenovērtētus augstskolu darbības aspektus. LU iekļuvusi TOP 100 trijās The Times Higher Education Impact Rankings 2022 kategorijās:

dzimumu līdztiesība (panākt dzimumu līdztiesību un nodrošināt pilnvērtīgas iespējas sievietēm) – 24. vieta pasaulē; miers, taisnīgums un laba pārvaldība (veicināt miermīlīgu un iekļaujošu sabiedrību ilgtspējīgai

attīstībai) – 75. vieta pasaulē; cienīgs darbs un ekonomiskā izaugsme (veicināt noturīgu, iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, pilnīgu un produktīvu nodarbinātību) – 88. vieta pasaulē.

P

ar godu Latvijas Universitātei šā gada aprīlī asteroīdam Nr. 567580 piešķirts nosaukums ­Latuni, kas ir saīsinājums no vārdiem Latvijas Universitāte.

Asteroīdu Latuni 2017. gada 23. oktobrī Baldones Astrofizikas observatorijā atklāja Latvijas Universitātes Astronomijas institūta vadošais pētnieks Ilgmārs Eglītis, tā orbītu aprēķināja lietuviešu astronoms Kazimirs Černis. Jaunais ar Latviju saistītais debess ķermenis atrodas galvenajā asteroīdu joslā. Tā vidējais attālums no Saules ir 3,15 astronomiskās vienības (471 miljons kilometru), un vienu apriņķojumu ap Sauli tas veic 5,59 gados. Spriežot pēc asteroīda spožuma un iespējamās gaismas atstarošanas spējas, Latuni diametrs ir apmēram 1,5 kilometri. Atklāšanas brīdī asteroīds atradās Perseja zvaigznājā un bija 21. zvaigžņlieluma objekts.

26

L

atvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta zinātnieki sadarbībā ar Nacionālās informācijas aģentūras LETA Inovāciju laboratoriju radījuši mākslīgā intelekta izstrādni, kas ļauj dažādās krātuvēs atrast attēlus pēc metadatos nenorādītiem parametriem.

Projekta vadītājs datorzinātņu doktors Artūrs Sproģis skaidro, ka attēli datubāzēs parasti tiek meklēti, izmantojot metadatus vai bilžu aprakstus, taču nereti tā ir kāda specifiska pazīme, kas metadatos nemaz nav uzrādīta. Kā piemēru Sproģis min meklējumu dusmīgs politiķis X – fotoarhīvos pie bilžu apraksta noteikti būs minēts politiķa vārds, taču, visticamāk, nebūs norādīta sentimenta izpausme vai sejas izteiksmes apraksts. Projektā izstrādāts arī mehānisms automātiskai attēlu aprakstu ģenerēšanai. Mākslīgajam intelektam atpazīstot attēlā redzamos objektus, izstrādne ģenerē tek­ stu latviešu valodā, kas tos apraksta.

Tas būtiski ļaus saīsināt laiku, kas nepieciešams attēlu aprakstīšanai un attiecīgi – jau pilnībā sagatavotas

informācijas piegādāšanai galapatērētājam. Projekts izstrādājis arī instrumentu, kas ļauj atpazīt video­ materiālos, parasti TV raidījumos, iekļautās tā sauktās slīdošās lentes ar ziņu informāciju, nolasīt šo saturu un pārvērst to tekstā. Projekts Dziļās

mašīnmācīšanās modeļi un to dzīves cikla pārvaldības ietvars multimediju datu apstrādei ziņu aģentūrās tika īstenots ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu. Projekts ilga trīs gadus, un tā kopējā summa bija 650 000 eiro.

un ekonomiski pamatotu uzturēšanu. Bakalaura studiju programmas Kultūrvides mantojums pamatā ir četri tematiski moduļi: vides zinātnes,

vides zinātnes un kultūrvides mantojums, kultūrvides mantojuma teorija un metodes, humanitārās zinātnes un māksla.

L

atvijas Universitāte sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju piedāvā jaunu un Latvijā unikālu starpnozaru akadēmiskā bakalaura studiju programmu “Kultūrvides mantojums”, kurā pirmos studētgribētājus iecerēts uzņemt jau šoruden. Studiju programmas mērķis ir sagatavot studentus pētnieciskai un profesionālai darbībai kultūrvides mantojuma jomā, veidojot starpnozaru pieejā balstītu kultūrvides mantojuma studiju saturu un veicinot kultūrvides mantojuma kā augstākās izglītības un zinātniskās pētniecības virziena attīstību Latvijā.

Studiju procesā būs iespējams iegūt zināšanas, iemaņas un kompetences, kas nepieciešamas materiālā kultūras mantojuma objektu apzināšanai, izpētei, apsaimniekošanai un aizsardzībai, nodrošinot tā ilgtspējīgu

27

150

studiju programmas

13

fakultātes Pieteikšanās pamatstudijām no 5. līdz 18. jūlijam Uzzini vairāk www.gribustudet.lv

Mārtiņš Mārcis, Biotehnoloģija un bioinženierija, 1. kurss