Jebkurš dabaszinātnieks var atrast ledājos kaut ko sev interesantu
Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds izdevis zinātnisko monogrāfiju Mūsdienu ledāji. Ar tās autoru Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kristapu Lamsteru sarunājas Māris Zanders.
C
ilvēkiem raksturīgi apkārtējo pasauli vērtēt antropocentriski. No šā viedokļa raugoties, ledāji plašāku sabiedrību interesē šādā kontekstā – ja ledāji izkusīs, vai mūsu mājokļi nebūs zem ūdens? Es pieļauju, ka ledāju nozīme ir plašāka par šo nedaudz vulgarizēto aprakstu. Tāds lietišķais aspekts ir, taisnība, un tas savienojas ar jautājumu “vai
12
tad Latvijā trūkst izpētes objektu un ir jābrauc pētīt ledājus?”. Patiesībā jautājums ir ļoti komplicēts, jo ledāji ir vislielākajā mērā saistīti ar klimatu un dabas sistēmām. Minēšu vienkāršu piemēru. Iedomāsimies Antarktīdu vai Grenlandi – tās ir milzīgas ledus masas. Antarktīda ir 13,9 miljoni kvadrātkilometru platības, klāta ar ledu. Ledum ir ļoti augsta atstarošanas spēja, tā sauktais albedo. Respektīvi, lielākā daļa Saules radiācijas tiek atstarota atpakaļ atmosfērā. Mēs joprojām
dzīvojam ledus laikmetā, kas sākās apmēram pirms 2,6 miljoniem gadiem, un pieminētie ledus kupoli vai segledāji nodrošina šā ledus laikmeta pastāvēšanu. Cits aspekts – ledājiem ir cieša saistība ar okeānu globālo cirkulāciju, kas savukārt ir pamats klimatam jebkur pasaulē, tostarp Latvijā. Es runāju par tā saukto termohalīno cirkulāciju. Tieši ledāju tuvumā – gan pie Grenlandes, gan pie Antarktīdas – veidojas visaukstākie un blīvākie ūdeņi pasaulē, kuri nogrimst
