Avantūra. Februāris 2022

FEBRUĀRIS 2022 #8

9 filmas februāra vakariem Kur mēs steidzamies?!

LELDE DREIMANE:

LU SZF STUDENTU VEIDOTS ŽURNĀLS

Jauna sezona Jauns sastāvs Joprojām “Avantūra“

“Vajadzēs izģērbties“ stāsts, kas izģērba sistēmu EKSKLUZĪVI

Ziemeļblāzmas medības aiz polārā loka

Es esmu ļoti emocionāls cilvēks

Redaktores sleja Ne tikai 2022. gads, bet arī jaunā “Avantūras” sezona noteikti sagādās tā lasītājiem dažādus pārsteigumus.

Pirmais no tiem – jauns žurnāla redakcijas sastāvs, kas mainījās pēc tam, kad lielākā iepriekšējās redakcijas daļa absolvēja Latvijas Universitāti. Taču es varu apsolīt, ka šīs pārmaiņas neietekmēs žurnāla kvalitāti un katru mēnesi lasītājus priecēs jauns un aizraujošs saturs. Īsumā par mani - es esmu Annija Krūmiņa, 3. kursa studente, un ar lielu prieku un pagodinājumu varu šosezon sevi saukt par žurnāla galveno redaktori. Pagājušogad veidoju “Avantūras” lielās inter-

Sveiciens jaunajā sezonā!

P

ieklājības zelta likums vēsta, ka, satiekoties pirmo reizi, ir jāsasveicinas un jāiepazīstina ar sevi. Vienalga, vai

ar žurnālu “Avantūra” esi iepriekš bijis pazīstams vai nē, taču varu teikt, ka tavi ceļi ir

vijas, taču tagad šo stafetes kociņu nododu citiem censoņiem. Tāpat kā gads nomaina gadu – arī visās pārējās dzīves jomās ir vajadzīgas pārmaiņas.

Ceru, ka žurnāla 8. numurs neliks vilties un uzzināsi daudz ko jaunu! “Avantūras” komanda ir apskatījusi ļoti dažādas tēmas, šķir vaļā žurnālu un pārliecinies par to pats!

krustojušies ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes studentu žurnālu “Avantūra”, kurā darbojas žurnālistikas, fotogrāfijas mākslas un maketa dizaina entuziasti un kuram, ar lepnumu varu teikt, nu jau ir pienākusi otrā sezona.

2

Annija Krūmiņa

Avantūras redakcija Alīse Savina rakstu autore IG: ali_sa2k21

Anete Santa Legzdure rakstu autore IG: anetesanta

Letija Odrija Bedforda rakstu autore

Līga Runčis rakstu autore IG: ligucic123

Agnese Kloja Glorija rakstu autore IG: klojaglorija

Una Zvejniece rakstu autore, maketētāja IG: una_zvejniece

Diāna Ostrovjonoka rakstu autore

IG: diivaaans

Helēna Plotičkina maketētāja, fotogrāfe IG: helenaploti

Polīna Miķelsone rakstu autore IG: polina.mikelsone

Anna Luīze Ruskule rakstu autore, maketetāja IG: ruskuleeaaaaa

Sabīne Plauka rakstu autore IG: sabineplauka

Sindija Kiršteine rakstu autore, maketētāja IG: sindijaak

SAZINIES AR REDAKCIJU redakcija@avantura.lv IG: zurnals_avantura FB: zurnalsavantura

Žurnāla producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne roberts.viksne@lu.lv 3

Saturs 6

8 14

11 16

18 22

25 28

4

Izdevuma ISSN - 2661-5886

MŪZIKA

kā mūsu dzīves jēga Autore: Alīse Savina Foto: Snapwire

Lielākā daļa no mums vārdu “mūzika” var definēt kā mākslas veidu, žanru.

Protams, tā ir taisnība, bet patiesībā to var aprakstīt daudz plašāk. Mūzika ir māksla atskaņot jūtas un domas, tādējādi, tā ir mūsu iekšējās pasaules melodija. Tā ir visapkārt – klusumā klausoties lietū, vēja šalkoņā, mēs dzirdam ne tikai dabas skaņas, bet burtiski visas apkārtesošās skaņas var saukt par mūziku. Parunāsim par to, kā mūzika mūs ietekmē un ko tā dod.

Veselīgā ietekme Mūzika spēj radīt prieku, mierinājumu, bet, galvenais, dziedina slimības. Kā tas ir iespējams? Pastāv mūzikas terapijas zinātne - metode, kuras pamatā ir slimību ārstēšana caur mūziku. Tas šķiet neiespējami, bet šī terapija tiek plaši izmantota, lai uzlabotu garīgo veselību un nervu sistēmu, kā arī palīdz atjaunot spēkus un ietekmē fizisko attīstību.

Interesanti fakti par mūziku:

Mūsu attīstība Ir pierādīts, ka mūzikai ir labvēlīga ietekme arī uz mūsu attīstību. Tā ietekmē emocijas, jūtas, cilvēka psihi un darba ražīgumu. Mūzika palīdz aizmigt, cīnīties ar bailēm, stresu, depresiju, spēj uzlabot noskaņojumu, palīdz atslābināties un vēl daudz ko citu.

Somijā ir visvairāk metāla grupu uz vienu iedzīvotāju

Sidnejas Universitātes pētījumā izpētīts, ka mūziķu dzīves ilgums ir īsāks nekā vidēji populācijā Dziedātājs Rods Stjuarts uzstādījis Ginesa pasaules rekordu, savā bezmaksas koncertā pulcējot visu laiku lielāko auditoriju – 3.5 miljonus skatītāju

Astronauts Kriss Hedfīlds (Chris Hadfield) 2015. gadā izdeva albumu, kurā visas dziesmas ierakstītas kosmosā Pētnieki Dienvidkorejā atklājuši, ka augu augšanu paātrina, ja tiem blakus atskaņo mūziku Pāvijas Universitātes (Itālija) pētījumā noskaidrots, ka mūzika veicina veselīgu sirds un asinsvadu sistēmu.

Estētiski audzinošs raksturs Pastāv teorija par to, ka mūzikai piemīt estētiski audzinošs raksturs. Mūziku bieži izmanto bērnu audzināšanā.

Tā viņiem rada priekšstatu par pasaules skaistumu, harmoniju, iemāca jūtīgumu, atsaucību un laipnību.

5

Apzināti apņemties mazāk

J

aungada salūts telefona bilžu arhīvā, noliktie svētku rotājumi skapja pašā dziļākajā stūrī, šķietami tikko atnestā eglīte, kas atkal atbrīvojusi istabā vietu, un glāzes plauktos, kas vairs netiek piepildītas ar burbuļos satraucošā steigā sadedzinātām un izdzertām vēlmēm. Ir palikusi vieta jaunām lietām, jaunām pieredzēm un jaunām emocijām. Tomēr, ja rīts, kurā nospied modinātāju un pagriezies uz otriem sāniem, atkārtojas no jauna vēlreiz un vēlreiz, un negribas neko darīt no tā, kas ievēlēts maģiskajā Jaungada naktī, arī tad, kad visas pārēšanās ir beigušās - ko tad? Varbūt viss, ko vajadzēja ieplānot, bija atbrīvoties no vēl viena vēlmju saraksta prātā?

Jau iepriekšējos “Avantūras” nu-

muros rakstījām par minimālis-

mu – tendenci, kas sev uzmanību lielākoties guva saistībā ar ap-

ģērbu skapja sakārtošanu un at-

brīvošanos no lietām, kas nespēj sniegt pozitīvas emocijas. Tāpat kā pārāk daudz fizisko un digitā-

lo priekšmetu, tā arī mūsu domas, emocijas, atmiņas un iztēle var

pārblīvēt garīgo telpu. Piedzīvojot

tādas negatīvas sajūtas kā stress, trauksme un depresija, galu galā jūtamies apjukuši. Mentālās tel-

pas sakārtošana ir saistīta nevis ar atbrīvošanos no apgrūtinoTeksts: Polīna Miķelsone Foto: Unsplash 6

šām izjūtām, bet gan ar spēju

kontrolēt, kad un cik daudz izvēlamies tām pievērsties. Līdz ar to publiskajā telpā garīgais minimālisms tiek pielīdzināts ar apzinātības praksi - visefektīvāko un iedarbīgāko veidu, kā izkopt prasmīgāku kontroli pār uzmanību.

Skaidrojošajā vārdnīcā apzinātība tiek definēta kā nomoda stāvoklis, kurā norisinās pašrefleksija. To skaidro arī vairāki psiholoģijas pētnieki un teorētiķi - kā darbību vai prāta

stāvokli, kuru raksturo nedalīta uzmanība esošajā brīdī, uztveršana bez vērtēšanas, papildināšanas vai kādas citas emocionālas reakcijas.

Pievēršoties telpas atbrīvošanai, jautājums “Kāpēc?” palīdz saglabāt vēlmi, lai varētu sasniegt mērķi. Kas ir šie traucējošie “sīkumi”, ar kuriem tiek mēģināts aizpildīt tukšumu, cenšoties aizbēgt no neapmierinātības pašam ar sevi?

Pastāvīgi atliekot darāmos darbus un lēmumu pieņemšanu, smadzenes tiek pārpildītas ar lielu informācijas daudzumu.

Kā telpai, tā prātam piemīt tendence aizpildīt brīvās vietas. Kāpēc gan atbrīvoto telpu nepiepildīt ar jaunām iespējām? #PM

Bieži uzskatos pati minimālisma būtība tiek raksturota kā kaut kas pliekans, vienveidīgs, nogurdinošs, nesaprotams - tieši tāpat kā glezna “Melnais kvadrāts” no pirmā acu uzmetiena. Ja laimīgu dara liels sienas izmēra skapis, tad tādam mājās ir vieta. Tāpat ir ar izjūtām un pieredzēm.

Līdzīgi interjera priekšmetiem dzīvoklī – arī prāts ir telpa, kurā ir vajadzīgas tikai funkcionāli pielietojamas domas un emocijas. Apzinātības stāvokļa sasniegšanai ir ieteicams iepriekš noteikt robežu, tādā veidā koncentrējoties uz kaut ko vienu, konkrētu. Gluži vienkārša dzīves patiesība – ja mēs paši sev nenosakām robežas, visdrīzāk tās noteiks citi, un tas mums var nepatikt.

Nevajadzīgu domu, baiļu un bažu novēršana palīdz mazināt stresu, paaugstina pašcieņu un atbrīvo garīgo telpu.

Garīgais minimālisms ir būšana te, tagadnē, kamēr pagātne un nākotne pūlas pārliecināt ar viltus pārmetumiem par to, kā iepriekšējās neveiksmes nosaka cilvēka raksturu šodien. “Nekārtība ir vienkārši novēloti lēmumi,” tā saka Skots Rūvers, profesionāls mantu organizators mikroblogošanas vietnē Twitter.

7

Ar savu trauciņu uz tīrāku planētu

Raksta autore: Anete Santa Legzdure Foto: Unsplash 8

Vai Tu esi padomājis par to, kā nākotni ietekmē mūsu šodienas darbības? Mums ir paveicies, un varam būt laimīgi, ka dzīvojam vienā no tīrākajām pasaules valstīm kā Latvija, reizēm pat nenojaušot, kāda situācija valda citur.

Lai mēs varētu turpināt dzīvot tīrā un sakoptā Latvijā, mums pašiem tā ir jāuztur tīra, ikdienā radot pēc iespējas mazāk atkritumu.

Ikvienam no mums ir iespēja jau

loģiskākus risinājumus, proti, produk-

šodien sākt domāt par visas planētas

tus un preces, kas ir izgatavotas no

nākotni, sākot kaut ar lieko iepakojumu

materiāliem, kuri dabā spēs sadalīties

un plastmasas maisiņu izsvītrošanu no

vai būs iespējams pēc tam pārstrādāt,

mūsu ikdienas. Tik daudz iepakojumu

kā arī maksāt par pašu preci, nevis

un plastmasas maisiņu ikdienā tiek iz-

papildus par iepakojumu, un iegādāties

mantoti pārtikas produktu iepakošanai,

preci tik, cik ir nepieciešams, nevis tik,

sadzīves ķīmijai un dažādu preču iesai-

cik ir iepakots lielveikalā nopērkama-

ņošanā. Jā, mēs varam izvēlēties šķirot

jos iepakojumos. Tas ir lielisks ilgter-

atkritumus - izmazgātus un tīrus -,

miņa ieguldījums ne vien savā, bet arī

metot tos atbilstošajos atkritumu šķi-

sabiedrības nākotnē. Turklāt burciņas

rošanas konteineros, tādā veidā dodot

un trauciņi izskatās daudz glītāk un

izmestajām lietām otro dzīvi. Pozitīvi ir

kārtīgāk nekā daļēji atvērti iepakojumi,

tas, ka pēdējos gados pieaug iedzīvotā-

tādā veidā radot estētiskāku vidi savās

ju skaits, kuri izvēlas šķirot atkritumus,

mājās.

rūpējoties par dabu.

Mūsdienās ļoti daudz cilvēku izVēl šim nolūkam var noderēt bez-

manto iespēju pasūtīt pārtikas preces

iepakojumu veikali, kuros ir iespējams,

ar piegādi līdz pat mājas durvīm, bet

paņemot līdzi savu vairākas reizes iz-

tomēr, izņemot produktus no iepako-

mantojamo trauku vai izvēloties uz vie-

juma vai ieberot tos tam paredzētajos

tas pieejamos papīra maisiņus un bur-

traukos, var secināt, ka ir vairāk at-

ciņas, iesvērt nepieciešamo preci, tādā

kritumu nopirkts nekā pašu pārtikas

veidā samazinot izmanto iepakojumu

produktu, jo preces, kas ir jau savā

daudzumu un neradot papildus atkritu-

iepakojumā, ieliktas vēl papildu plast-

mus dabā, jo šajos veikalos preces tiek

masas maisiņā.

pārdotas bez iepakojuma. Tādā veidā, atnākot mājās, cilvēks atnes preci bez liekiem atkritumiem.

Kāpēc izvēlēties preces bez iepakojuma?

Tādā veidā mēs saudzējam dabu, ietaupām naudu, jo iepakojuma izmaksas

Jā, no sākuma tas var šķist dārgi,

nāk klāt pie preces cenas un varam ie-

bet noteikti laika gaitā tas atmaksājas,

gādāties tik, cik ir nepieciešams, nevis

jo beziepakojuma veikalos ir iespējams

tik, cik jau ir iesvērts.

iegādāties vienreizlietojamo preču eko-

9

Ko var iegādāties beziepakojumu veikalos?

Dažāda veida beramus un izlejamus pārtikas produktus, ekoloģiskus saldumus, cepumus, sāļās uzkodas, tējas, kafijas, ēdienu maisījumus, garšvielas, preces virtuvei un mājai, preces ķermeņa kopšanai, sadzīves ķīmiju, preces bērniem un vēl daudz un dažādas preces. Ļoti strauji ir augusi beziepakojuma veikalu popularitāte, jo tas ir vieglākais, ko mēs kā cilvēki varam darīt, lai samazinātu esošo atkritumu daudzumu. Beziepakojuma veikali mudina cilvēkus mainīt savu domāšanas veidu un ikdienā censties samazināt aiz sevis radīto atkritumu daudzumu, iepērkoties daudz gudrāk un apdomīgāk. Ļoti daudziem tas var likties grūti, kādam, iespējams, tas ir kaut kas jauns, tāpēc vieglākais, šķiet, ir nopirkt lielveikalā preci ar iepakojumu, pēc tam šo iepakojumu izmetot ārā. Tie cilvēki, kuri tiešām rūpēsies par mūsu visu nākotni, iepirksies pārdomātāk, izvēloties beziepakojuma veikalus vai lielveikalos berot sveramos produktus savos līdzpaņemtajos trauciņos.

Domāsim ne tikai par šodienu, bet arī par nākotni. Izvēlēsimies iet uz veikalu ar savu auduma maisiņu, paņemot līdzi arī savus trauciņus sveramajām precēm, un radīsim tīrāku savu apkārtējo vidi šodien un tālākajā nākotnē. Iepirksimies apdomīgāk, iegādājoties tikai to, kas patiešām ir nepieciešams. Sāksim ar mazām darbībām, lai radītu labāku nākotni! #ASL

10

Vai cenšamies apsteigt laiku?

Raksta autore: Letija Odrija Bedforda Foto: Unsplash

Laiks – tas ir kļuvis par vienu no lielākajām vērtībām, kuras mums allaž trūkst. Un diezgan maza cerība, ka nākotnē tā kļūs vairāk. Iespējams, šo problēmu risināšanā kādam var palīdzēt darba organizācija, pašdisciplīna un mērenība.

Ar katru gadu dzīve kļūst aizvien raitāka, sasteigtāka, pilna visdažādāko notikumu un iespēju. Arvien vairāk izaicinājumu mūs sasniedz salīdzinoši īsā laikā. Iespējams, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, vai tieši to vainas dēļ, darbu un nodarbju nekļūst mazāk, bet tieši otrādi - vairāk. Man joprojām neskaidrs ir jautājums, no kurienes uzrodas papildus darbi, ja tos pat nemeklē, itin kā tie savu “saimnieku” atrod paši. Un ikviens, iespējams, sev ir uzdevis kādu no šiem jautājumiem: Kur pazūd laiks? Kā pagūt laikā? Kā izdarīt visu? Un izdarīt to labi? Mēs arvien biežāk sūkstamies par laika trūkumu, un arvien biežāk lietojam frāzes: “Man nav laika...”, “Kad to izdarīt?” vai “Kā to visu paspēt?”.

Kādēļ agrāk tā nebija? Vai agrāk bija vairāk laika un mazāk darba? Kas gan ir mainījies? Ar kādām sekām mēs varētu saskarties, dzenoties pakaļ zūdošajam laikam?

Cenšoties rast atbildes laika zudumam, pievērsos savas ikdienas analīzei, tad - sev tuvāk esošajiem cilvēkiem, jautājot viņu redzējumu - kur pazūd laiks, kāds ir iemesls tam, ka mēs mūžīgi esam tā trūkumā, un kurp mēs tā steidzamies?

Neieguvusi atbildes, kas pārliecinoši izskaidrotu šo fenomenu, es turpināju savus meklēju-

mus, izejot no sev zināmo “laika trūkumcietēju aprindām” uz nejauši sastaptiem cilvēkiem, kas paši bez manas iniciatīvas bija pasūdzējušies par kādu no šiem faktoriem. Vispārsteidzošākais man likās fakts, ka steidzas pat tie indivīdi, kuri likās esam tajā vecuma grupā, kad steigai būtu jāaprimst un darbu klāstam jāsamazinas.

Atbildes vienmēr sākas ar pārdomu klusumu. Darbs, protams, tiek atzīts kā iemesls numur viens, kura dēļ pazūd stundas, nedēļas, gadi. Pieaugošās prasības, mainīgā vide bieži rezultējas ar papildus pienākumiem un normatīviem, ar kuriem jāiepazīstas un jāpielāgojas. Jaunās tehnoloģijas, kuru mērķis ir uzlabot un palīdzēt ietaupīt mūsu laiku, reizēm tomēr, liekas, to zogam vairāk, tā kā indivīdam ir nepieciešams apgūt to lietošanas specifiku.

Nevienam nav noslēpums, ka visizteiktāk laiku mums nozog elektroniskās iekārtas, kā telefons, dators, televizors, un mūsu paradumi internetā. Tas ir “maģiski”, cik ātri paskrien laiks, tikai “uz brītiņu” ielūkojoties kādā no sociālajiem medijiem. Kādam laiks izgaist mājas pienākumu veikšanā, kādam - pavadot laiku ar tuviniekiem un draugiem.

11

Daļai indivīdu šis ir arī tas laiks, kas sniedz neskaitāmas iespējas pilnveidoties gan profesionāli, gan hobiju līmenī, kā, piemēram, apgūt dažādas valodas, kulinārijas prasmes utt. Cilvēki kļūst arvien prasīgāki un prasmīgāki. Savukārt - jo jaunāki mēs esam, jo mazāk patērējam laiku zināšanu atkārtošanai. Tajā laikā mēs vairāk iemācamies kaut ko jaunu, bet, kad sasniedzam zināmu briedumu, mums jau ir kādas noteiktas prasmes, zināšanas, kuras mēs nevēlamies zaudēt, un uz tā virsū slāņojas ikdiena ar darbiem un jaunām iespējām, jaunu informāciju. Mēs tiecamies darīt daudz un vēl vairāk, cenšamies paspēt visur, paturēt galvā kaudzi informācijas, aizmirstot, ka jāvelta laiks arī sev un atpūtai. Diemžēl “galva nav miskaste, visu tur sabāzt nevar”. Jo vairāk cenšamies visu atcerēties, jo vairāk nogurstam, kļūstam aizkaitināti, dusmīgi, neapmierināti, palēnām izdegot un zaudējot motivāciju turpināt savu attīstību.

Arvien biežāk es atceros Mihaela Endes grāmatas “Momo” citātu: “Viss laiks, kas nav sajusts ar sirdi, ir aiz - gājis zudībā - tāpat kā varavīksnes krāsas aklajam, kā putnu dziesmas kurlajam.” Tik bieži mēs jūtamies, ka laiks ir aizskrējis bez mums, bet mēs neesam sapratuši - kad tas notika. Pusaudžu vecumā mēs nespējam sagaidīt, kad izaugsim lieli un mums būs sava patstāvīgā dzīve, kad nevienam nevajadzēs atskaitīties, un vienā brīdī gadi ir aizjoņojuši, un par konkrētu notikumu virkni mūsu dzīvēs atgādina vien bildes fotoalbumos vai sociālajos medijos. Protams, laika plūdums ir atkarīgs arī no mūsu uztveres: kaut ko ļoti gaidot, liekas, paiet vesela mūžība, līdz ilgi gaidītais atnāk; citā - cerot izvairīties no kāda negatīva notikuma, laiks skrien. Laika nenovēršamo plūsmu mēs mēdzam apzināties, satiekoties ar paziņām,

12

draugiem un ģimeni, un vērojot, kā mēs novecojam. Katra darbība, kas tiek veikta, prasa kādu laika vienību, kas summējoties skaidro laika plūdumu.

Vienmēr ir labi atrast savu ceļu, kā izvairīties no pārlieku liela laika zuduma. Dažiem palīdz darba organizācija - plānošana un pieturēšanās pie darbu saraksta palīdz neatslābt.

Noteikti ir vērts apsvērt bezjēdzīgas sēdēšanas pie datora vai telefona ierobežošanu.

Bez pašdisciplīnas - iet un darīt, un darīt laikā - motivācijas piepildījums ir krietni apšaubāms - mēs reizēm ar sevi “tirgojamies” un tā vietā, lai izdarītu ko vērtīgu, vienkārši ļaujam laikam aiziet bezjēdzīgās nodarbēs, lai vēlāk stresā sasteigtu iekavēto. Un, lai gan ir cilvēki, kuri, tāpat kā es, vēlas daudz sasniegt, reizēm nākas atteikties no tā, kas ir lieks un nepaveicams, lai sabalansētu darba un aktivitāšu režīmu ar atpūtu.

Laika vērtība mūsdienās nav apšaubāma - mēs mēdzam iedalīt kādam vai kaut kam konkrētu laika likmi pēc kādas neredzamas vērtību sistēmas, kas pēc mūsu uzskatiem to ir pelnījis. Tas itin kā veido mūsu individuālo prioritāšu sarakstu. Un, lai vai ko mēs darītu, dotais laiks ir maksimāli jāizbauda, jo tā plūsma ir vienvirziena - otra mēģinājuma vairs nebūs. #LOB

13

Ziemas recepte CHAI MASALA TĒJA 3 tasītes 15 minūtēs

Autore: Agnese Kloja Glorija

Foto: Helēna Plotičkina

Drēgnajos vakaros, kad kafiju vairs negribas dzert un parasta tēja vairāk neiet pie sirds, tad gadsimtu vecais dzēriens no Indijas, Chai masala, ir burvīgs aizstājējs. Šai tējai nav vienas noteiktas receptes, jo katrs pavārs to uzbur tieši pirms pasniegšanas, atbilstoši iedvesmai un tam, kādas garšvielas pieejamas. Šī dzēriena nosaukuma tulkojums ir “tējas garšvielas”, kas jau pasaka, ka sastāvdaļas paliek nemainīgas, bet var dažādi variēt ar piedevām.

PAGATAVOŠANA 1. Nomizo un sagriež ingveru, ko pievieno verdošā ūdenī, pēc tam samazina uguni.

2. Pievieno brūno cukuru (vai medu) un tējas maisiņus.

Turpina maisīt un vārīt trīs minūtes.

3. Pievieno pienu un lēnām vāra, taču līdz galam neuzvāra. Kad piens uzsilis, tad tēju lej tasītēs caur sietu vai filtru. Ar karoti izspiež tējas garšvielas, lai iegūtu visus smaržīgos šķidrumus!

PIEZĪMES

SASTĀVDAĻAS 2 ūdens tases 2 ēdamkarotes brūnā cukura vai medus 2 melnās tējas maisiņi 2 tases piena SASTĀVDAĻAS >10 melno piparu graudi 5 kardamona graudi 5 krustnagliņas 1 kanēļa standziņa 1 svaiga ingvera sakne

Nepieciešama piesta jeb miezeris, lai iepriekš sasmalcinātu cietās, bet trauslās garšvielas. Tas sniegs tējai bagātīgu garšu, bet, ja šī virtuves iekārta nav pieejama, tad neuztraucieties, jo tēja tāpat debešķīgi garšos, arī izlaižot šo procesu. Ir iespējams sagatavot tējas bāzi pirms pašas tējas pagatavošanas. Kad ir gatavs pasniegt tēju, tad vāra pienu uz lēnas uguns un pievieno maisījumu. Ja esat alerģisks pret piena produktiem vai vegāns, tad piena vietā var izmantot kādu tā aizstājēju, taču tā rezultātā mainīsies tējas garša. Tas ir atkarīgs no izmantotā piena aizstājēja veida.

14

BRĪVA VIETA REKLĀMAI! “AVANTŪRA“ MEKLĒ SPONSORUS, LAI PRIECĒTU TEVI NE TIKAI DIGITĀLAJĀ, BET ARĪ BEZMAKSAS DRUKĀTĀ FORMĀTĀ.

JA VĒLIES MŪS ATBALSTĪT,

SAZINIES AR MUMS: redakcija@avantura.lv

9 filmas februāra vakariem gan kino zālē, gan mājas dīvānā Autore: Polīna Miķelsone

Februāris ir savāds mēnesis: veikalu plauktos atlaides Ziemassvētku rotājumiem ir nomainītas uz atlaidēm šokolādei, bet aiz loga ir vēl pārāk tumšs un pelēks, lai spētu priecāties par nemanāmo dienas gaišā laika pagarināšanos. Žurnāla “Avantūra” redakcija uzrunāja ar kino saistītus ekspertus, kuri padalījās ar filmu ieteikumiem vakariem, kad šķiet - visas filmas ir jau noskatītas.

“Braiena dzīve”

(“Life of Brian”; pieejams “Netflix”), rež. Džons Klīzs (John Cleese)

Una Rozenbauma, uzņēmuma “Rozenbauma un Māsas” radošā direktore, kampaņas #iamintrovert idejas autore

“Parīze, 13. rajons” (“Les Olympiades”) skatāms: kino teātrī Kino Bize režisors: Žaks Odijārs (Jacques Audiard)

Mīlestība tāda, kāda tā ir.

Noskatoties filmu, kura ir gaiša, dzīves un mīlestības neparastuma apliecinoša, jums ir iespēja arī satikt un atbalstīt neatkarīgā kino izplatītājus Latvijā.

“Absurds, kādu es to mīlu. Absurda komēdija par Jēzus kaimiņu, kuru noturēja par Mesiju. Filma, kuru gandrīz nenofilmēja, jo tās scenārijs jau pirms 42 gadiem bija skandalozs. Filma, kuru Somijā mārketēja kā filmu, kas ir aizliegta Norvēģijā. Filma, kuru finansēja viens no Bītliem, jo pārējie finansētāji “aizlaidās”. Sākotnēji mana smieklīgākā vieta filmā ir tā, kurā Braiens, esot krustā piesists, dzied dziesmu “Always look at the bright side of life”, bet šobrīd tas ir brīdis, kurā Braiens saka saviem sekotājiem: “Klau, jūs neesat šo sapratuši pareizi, jums nav man jāseko. Jums nav it nevienam jāseko.

Jums ir jādomā patstāvīgi. Jūs visi esat individuāļi.” Sekotāji unisonā: “Jā, mēs visi esam individuāļi!””

“Ej tālāk, tālāk!”

(“C’mon, C’mon!”; skatāms kino teātrī Kino Bize), rež. Maiks Millss (Mike Mills)

“Man ļoti patīk bērni, šķiet tiem vēl ir pieeja patiesajai pasaulei. Spējai brīnīties, just līdzi līdz kaulam, apraudāties aiz smiekliem, spiegt aiz bailēm un nebaidīties pateikt, ka tu baidies no tumsas. Manī ir liela mīlestība pret to, kā bērni redz pasauli. Es ceru, ka šajā filmā kaut kas no tās ir notverts.”

Inga Jerzjukova, kino producente

“Metāla skaņa”

(“Sound of Metal”) pieejams “Amazon Prime”, “Google Play” rež. Dariuss Mārders (Darius Marder)

“Mana vājība ir drāmas par patiesiem, īstiem cilvēkiem mums apkārt, un šī filma ir tieši tas. Tā stāsta par metāla bundzinieku Ruben, kurš pēkšņi saskaras ar dzirdes problēmām, kas, saprotams, ietekmē saziņu ar apkārtējo pasauli, attiecības, ienākumu gūšanu.

Tas ir spēcīgs, atkailināts un raupjš stāsts, kas brīžiem liek aizturēt elpu un pārdzīvot līdzi. Ne velti šī filma saņēma Oskaru par labāko skaņas dizainu, jo tas vien ir ievērības cienīgs šīs filmas 16

izmantoja īstus cilvēkus, jo filmas izpētes procesā pati mēnešiem ilgi pavadīja šajās nometnēs, runājot ar dažādiem cilvēkiem. Lai arī centrālās tēzes, par ko filma “it kā” runā, ir amerikāņu traģēdija pēc 2008. gada krīzes, kad tūkstošiem ģimeņu palika bez mājām un darba, un viņiem nācās nepārtraukti ceļot sezonāla darba meklējumos, tā viennozīmīgi nav “Neapstrādātie dārgakmeņi” vienīgā filmā apskatītā tēze, un katrs, skatoties šo filmu, varēs atrast un paņemt līdzi kaut ko sev.” (“Uncut Gems”; pieejams “Google Play”,” Netflix”), rež. Džošs Safdijs un Benijs Safdijs (Josh and Benny Safdie)

aspekts, jo brīžiem veselu ainu ietvaros tiekam iemesti Rubena nedzirdīgajā realitātē līdz tādam patiesumam, ka paliek bail šo piedzīvot pašam. Jo vairāk es domāju par šo filmu, jo vairāk saprotu, ka tā ir manu pēdējo trīs līdz piecu gadu mīļākā filma, ko noteikti pēc laika noskatīšos vēl. Kaut vai tāpēc, ka tā liek gribēt dzīvot.”

“Lai arī šī filma varētu būt netipiska izvēle, jo daudziem varētu būt noteiktas rezervācijas pret Ādamu Sandleru, jāatzīst, ka šī filma viennozīmīgi parāda, cik ļoti labs aktieris viņš ir. Iemesls tam ir viņa spēja Hovarda varoni jeb, pareizāk sakot, antivaroni - apšaubāmu juvilierizstrādājumu pārdevēju padarīt tik daudzpusīgu un viņa gaitas līdzpārdzīvošanas cienīgas. Filmas sākumā mēs iepazīstamies ar šo neveiksminieku, kurš iekuļas ne vienā vien apšaubāmā afērā, atkārtoti cenšoties glābt tikai un vienīgi savu ādu, un visu filmas laiku nebeidzam šausmināties par šīm izvēlēm. Bet beigās viņu lēmumu pareizība kļūst sekundāra, jo sāc just līdzi un līdzpārdzīvot cilvēkam, kuram vienkārši neveicās, un ceri, ka viss atrisināsies. Tas viennozīmīgi ir emocionāls ceļojums gangsteru pasaulē divu stundu garumā, kas parāda skaudību, dusmas, lepnību un alkatību.

Kurus no septiņiem nāves grēkiem es vēl neesmu minējusi?”

“Klejotāju zeme” (“Nomadland”; pieejams “Google Play”), rež. Hloja Žao (Chloe Zhao)

“Šī filma varbūt daudziem šķitīs kā acīmredzama izvēle, bet no tās viennozīmīgi nevar izvairīties. Stāsts ir par sešpadsmitgadīgu kundzi Fernu, kura, pazaudējot visu, devās ceļojumā pa tā saucamajām klejotāju nometnēm Amerikas nekurienē. Caur satikšanās reizēm, nejaušām un speciālām, caur sarunām un caur pašu ceļojumu, mēs iepazīstam ļoti daudz svarīgu tēmu kas ir mīlestība, kas ir pārticība, kas ir mājas, kas ir ģimene un kas ir dzīve.

Daudzi no stāstiem ir sāpīgi, daudzi ir iedvesmojoši, bet neviens no tiem neatstās vienaldzīgu. Jāpiemin, ka stāstu veidošanā režisore par pamatu

mileniāļu paaudzi, kas, lai gan raduši pie brīvības, ir pakļauti iepriekšējo paaudžu uzspiestajām sabiedrības normām, kas sarežģī kā karjeras izvēli, tā, protams, arī attiecību veidošanu.”

“Mans draugs - kino cilvēks”, raidieraksts par filmām Latvijā un pasaulē

“Straumēšanas platforma “Mubi” ir izveidojusi lielisku 60. gadu kino izlasi, kur atradīsiet trīs franču režisora Žaka Demī filmas, tostarp rotaļīgo un vienlaikus smeldzīgo mūziklu “Šerbūras lietussargi” (1964) un mūsu favorītu meistara pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu “Lola” (1961). Dzirksteļojošo kabarē deju ieskauti, galvenie varoņi saskaras ar virkni eksistenciālu pārdomu, kuras noskalo pilsētas kņada un izklaides.”

“Pasaulē sliktākais cilvēks” (“The Worst Person in the World”) pieejams “Netflix” un kinoteātros rež. Joachim Trier “Kinoteātros no 28. janvāra Rīgas Starptautiskā kino festivāla pagājušā gada skatītāju iecienītākā filma - “Pasaulē sliktākais cilvēks”. Kinodarbs ne velti iekarojis gada labākās romantiskās filmas titulu, jo pavisam tiešā veidā raugās uz

“Jērs”

(“Lamb”) pieejams “Amazon Prime”, rež. Valdimar Jóhannsson

“Paskarbā un atmosfēriskā ziemeļu kino cienītāji šoziem gavilē, jo uz lielajiem ekrāniem nonāk islandiešu godalgotais trilleris “Jērs”. Mistikas caurstrāvotā filma, ko islandieši lēmuši virzīt Oskariem, vēsta par kādu aitkopju ģimeni, kurā aug gluži neparasts, aizgaldā atrasts jēriņš. Taču jaunās ģimenes idilli izjaukt draud pati māte daba, kura vēlas savu neparasto atvasi atpakaļ. Kur migla, tur drāma!”

17

Es uzskatu, ka aktrise un slavenība ir divi dažādi jēdzieni.

18

P O Z I T Ī V I S M A

L Ā D I Ņ Š

Lelde DREIMANE Kad ar aktrisi Leldi Dreimani satikāmies uz fotosesiju, jau no tāluma varēja redzēt nākam pašpārliecinātu un smaidīgu sievieti. Pozitīvā enerģija, kas staro no viņas, ir acīmredzama un jūtama, jo viņa neļaujas negatīvismam. Pēc sarunas ar Leldi skaidrs ir viens - viņa savu darbu dara ar patiku un prieku.

Raksta autore: Sabīne Plauka

- Kāpēc izvēlējies kļūt par aktrisi?

Vai Tevi nebiedē “slavenības statuss”?

- Es uzskatu, ka aktrise un slavenība ir divi dažādi jēdzieni.

Mūsdienās ir ļoti viegli kļūt par slavenību, bet par profesionālu aktieri sevi var saukt nedaudzi.

Protams, šī ir publiska profesija, un daļu no šīs “slavenības statusa” nastas ir jānes uz saviem pleciem.

Bet līdz šim esmu ar to sadzīvojusi tīri neslikti! Un mums ir jāatceras, ka neesam Holivudas aktieri, kurus atpazīst teju visā pasaulē. Kamēr es fokusējos uz savu aktrises profesiju, nevis atpazīstamību, man ir ļoti viegli un mani nebiedē šis statuss.

- Kā Tu tiec galā ar sabiedrības uzmanību? Vai brīžiem tās nav par daudz?

- Man diži daudz nav jānodarbina prāts, lai tiktu galā ar sabiedrības uzmanību. Es esmu daļa no sabiedrības. Es iesaistos tajos pašos procesos, kur vairākums.

Un man kā ekstravertai būtnei uzmanība vienmēr ir patīkama.

- Kā Tavs dzīvesbiedrs uztver to, ka Tu esi aktrise, zinot to, ka ir lomas, kurās var sanākt tuvāks kontakts ar kādu skatuves partneri?

- Viņš ir pašpietiekama, nobriedusi personība, kurš ir spējīgs nodalīt manu darbu no mūsu personīgās dzīves. Kā viņš pats saka: ”Es par sevi esmu drošs!”

- Vai Tev joprojām pirms izrādēm katru reizi ir uztraukums, un kā Tu ar to tiec galā?

- Uztraukums ir un tas ir labi. Ja nebūtu, tad man vajadzētu kļūt uzmanīgai. Es pirms uziešanas koncentrējos, elpoju, citreiz dziedu, dažreiz pilnībā cenšos apturēt prātu, citreiz es iztēlojos, ka esmu citā vietā, ir daudz un dažādas lietas, kuras praktizēju pirms uziešanas uz skatuves.

“Un man kā ekstravertai būtnei uzmanība vienmēr ir patīkama.”

- Tu esi filmējusies un noteikti arī turpināsi filmēties dažādās filmās, piedalies intervijās un projektos, vai nebaidies no tā, ka tu skatītājiem varētu apnikt?

- Ja es pati sev neapnikšu, tad pieļauju, ka neapnikšu arī publikai.

19

20

“Šis ir laiks mācīties sadzirdēt sevi un citus.”

Ja cilvēks ir interesants sev, tad tāds ir arī citiem. Šobrīd es domāju, ka man tas nedraud.

- Aktrises darbs, radio raidījumu vadīšana, “Munch Barbecue” vadīšana un vēl visādi projekti - kā Tu to visu paspēj?

- Man ir labi palīgi. Es neesmu viena - tā ir galvenā atbilde. Cilvēks nevar visu izdarīt viens; ja viņš to mēģina, tad ir smagas izredzes izdegt.

Es saprotu un tad arī kādu brīdi ļaujos. Bet kamēr tas nav noticis, es baroju sevi ar prieku, optimismu, sauli un smiekliem. Pandēmiju es esmu iepazinusi un pieņēmusi. Bet arī tai ir savas gaišās puses. Šis ir laiks mācīties sadzirdēt sevi un citus.

- Vai Tu lasi komentārus par sevi internetā, un vai tie Tevi kaut kādā veidā ietekmē?

- Šad tad ko esmu palasījusi, bet diez ko neaizrauj. Vēl jo vairāk, ja es - Dažās intervijās esi atklājusi, ka Tu nezinu, kas tie ir par cilvēkiem. esi cilvēks, kuram sanāk kavēt, bet, ka centies to mainīt. Kā ir tagad? Vai - Zināms ir arī tas, ka Tu dziedi. Ko Tev nozīmē mūzika? ir kaut kas mainījies?

- Mūzika ir vēl viena forma, kurā - Jā, esmu bijusi atklāta par šo notiek mana kā mākslinieces stiķi... Tā tas ir bijis... Šobrīd esmu pašrealizācija. Dziedot es jūtos gan uz punktualitātes takas ar retām, trausla, gan spēcīga. Tā ir māksla minimālām nobīdēm. Agrāk man un tā ir meditācija. Dziedot es jūtos klājās grūtāk aprēķināt laiku, īpaša. Mūzika ir mana valoda. Ja lai nokļūtu galamērķī, pārāk man būtu talants komponēt, tad es nesarūgtinot apkārtējos. noteikti būtu dziedātāja. Šobrīd es - Vai Tu sevi uzskati par influenceri, varu tikai izpildīt mūziku, par ko arī, un vai tu apzināti kļuvi par tādu, vai protams, esmu neizsakāmi pateicīga. drīzāk tas notika pats no sevis?

- Tu izskaties pēc ļoti - Es sevi neuzskatu par influenceri. pašpārliecinātas sievietes, vai Tu Es tā tieku dēvēta sociālajās platformās. Tas notika neapzināti. Es tāda arī jūties? sāku pamanīt, ka manam “Instagram” - Ne vienmēr. Un tajās dienās, kad tā kontam pieseko arvien jauni un jauni nav, es daru līdzīgi, kā viena slavena Barbadosiešu dziedātāja. Es izliekos. kontakti. Tad ar laiku es ievēroju, ka daļa cilvēku no manis ietekmējas, citi - Vai Tev ir kādas Jaungada iedvesmojas, citi necieš un vēl daļa apņemšanās, un kā sokas to izpildē? “stalko”. Mans profils ir atvērts un - Šogad neko neesmu apņēmusies. es dalos ar to, ko vēlos dalīties. Tā ir Un man ar to sokas ļoti labi. mana platforma un mana atbildība.

- Skatoties uz Tevi gan “Instagram”, gan dažādās intervijās, rodas iespaids, ka esi ļoti pozitīvs un sirsnīgs cilvēks. Kā Tu spēj saglabāt sevī šo pozitīvismu, it sevišķi šajā laikā, kad mums visiem ir jāiemācas sadzīvot ar pandēmiju?

- Es esmu ļoti emocionāls cilvēks, es nevaru atļauties sevi barot ar negatīvām emocijām. Tās man ir par smagu un tumšu. Dzīvē pienāk brīži, kad no tām nevar izvairīties.

- Kādi ir Tavi nākotnes plāni gan karjeras jomā, gan privātajā dzīvē, ja nav noslēpums?

- Es esmu no tiem cilvēkiem, kas pārlieku daudz par saviem plāniem nerunā. Man patīk dzīvot šajā brīdī. Varu pakavēties pagātnē, bet nākotne pieder man.

-Vai Tev ir savs dzīves moto pēc kura centies dzīvot?

- Man ir mans dzīves moto. Un tas nepārtraukti mainās. #SP

21

Žurnālistika kā pēdējais taisnīguma bastions

žurnāliste

JUSTĪNE SAVITSKA

Raksta autore: Anna Luīze Ruskule Foto: Miks Jeluškins

Žurnāliste Justīne Savitska, viena no dokumentālā stāsta “Vajadzēs noģērbties” autorēm. Stāsts par seksuālu izmantošanu ārsta - imunologa Jevgēnija Ņikiforenko kabinetā Rīgā. Četras cietušās. Divas liecinieces. Kriminālprocess - bez tiesas sprieduma. Pirmie seksuālās vardarbības gadījumi ārsta kabinetā parādās tālajā 2005. un 2008. gadā, kāpēc tikai šobrīd mēs par to runājam? Īsumā: Pēc stāsta publicēšanas Latvijas Radio podkāstā “Dokumentārijs” un žurnālā “Ir” - atklātas vēl 17 cietušās.

Kriminālprocess pret konkrēto ārstu tika uzsākts 2009. gadā, pēc četriem gadiem, bez konkrētiem rezultātiem un tiesas sprieduma, lieta tiek izbeigta. 2014. gadā tiek mainīts konkrētā krimināllikuma pants. Seksuālā izmantošana šķietami drošā vidē, ārsta kabinetā. Sievietēm imunologs veica analīzes un ginekoloģiskās izmeklēšanas, stimulējot klitoru, dažām pat izraisot orgasmu, kas medicīnā nav nedz pieļaujams, nedz nepieciešams konkrētajai procedūrai.

Jāpiemin, ka stāstu veidoja Latvijas Radio žurnāliste Justīne Savitska [arī LU SZF lektore], sadarbībā ar Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra ”Re:Baltica” redaktori Sanitu Jembergu. Justīne sazinājās ar atbildīgajām iestādēm, lai saprastu, kāpēc kriminālprocesam nebija konkrēta rezultāta un kāpēc ārsts turpina praktizēties, savukārt Sanita Jemberga intervēja iesaistītās sievietes.

Lāčplēša iela varētu būt iela, kur ikdienā ir iets garām, taču pirms desmit gadiem ārsts Ņikiforenko uz turieni aicināja savas pacientes uz izmeklēšanu, taču, līdz ar kriminālprocesa uzsākšanu, imunologs privāto ārsta praksi “aizklapēja ciet”.

Divas liecinieces. Četras cietušās. Runāt gatavas bija vien piecas. Žurnālistes Savitskas galvenais mērķis un uzdevums bija saprast, kāpēc krimināllieta tika izbeigta un nerezultējās ar konkrētu lēmumu vai darbību no atbildīgajām iestādēm. Lietā iesaistīta Veselības inspekcija, Latvijas Ārstu biedrība (LĀB), Imunologu asociācija, Valsts policija, gan dažādi krimināltiesību eksperti, tostarp Andrejs Judins, Saeimas deputāts. Iepazīstoties ar lietas materiālu, kuru 2018. gadā ienesa viena no cietušajām “Re:Baltica” birojā, žurnālistei radās jautājumi, kāda bija iesaistīto iestāžu rīcība un tās pamatojums. Kā arī, vai mainītos kriminālprocesa virzība, ja krimināllikuma pants būtu šobrīd spēkā esošais.

160. krimināllikuma pants Līdz 2014. gadam krimināllikuma pants Nr. 160 “Vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana” paredzēja sodu, ja tiek veikta dzimumtieksmju apmierināšana pretdabiskā veidā, ja darbība īstenota, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot personas bezpalīdzības stāvokli, taču šajā gadījumā policija nespēja pierādīt, ka sievietes ir bijušas bezpalīdzīgā stāvoklī un kāda bija ārsta motivācija veikt t.s. “ginekoloģiskās apskates”. Taču vēlāk 160. pants tika pārsaukts par “Seksuālo vardarbību”, pievienojot “bezpalīdzības stāvoklim” citas pazīmes,

piemēram, pret “cietušā gribu, izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo”. Šāds formulējums ir vairāk attiecināms uz konkrēto gadījumu un paplašina sodāmības iespējas par veikto seksuālo izmantošanu.

“Krimināllikuma pants līdz šodienai ir grozīts, tāpēc krimināllietas iznākums varētu būt citādāks, taču arī pirms vairākiem gadiem policija varēja rīkoties un pētīt lietu, kura nav standarta gadījums tiesu praksē,” tā apgalvo Justīne Savitska. Nestandarta lietas Latvijas tiesu praksē bieži vien tiek pārtrauktas bez konkrēta tiesas lēmuma, jo nav bijuši līdzīgi gadījumi.

Kas notiks tālāk? Žurnālistes turpina sekot līdzi lietas attīstībai. Jaunie iesniegumi no cietušajām veicina darīt un domāt par cilvēka drošību ārsta kabinetā un, protams, atbildīgo iestāžu darba kvalitāti un kompetenci. Šobrīd, kā uzsver Justīne, tiek gaidīts ģenerālprokurora Jura Stukāna lietas slēdziens.. Vai tiks atjaunota vecā lieta vai tiks uzsākta jauna? Tāds ir jautājums.

Neapstrīdāms fakts, ka bez šī dokumentālā stāsta “Dokumentārijā” un “Ir” žurnālā lieta nebūtu attīstījusies un plašāk diskutēta. Publikācija ļauj uzdrošināties un atklāt pret citām sievietēm vērstu vardarbību, kas attiecīgi sabiedrību mudina apzināties situācijas nopietnību un neuztvert to kā “tabu”. “Bez ārsta vārda publiskas izpaušanas tas būtu kāds vecs stāsts par vecu gadījumu ārsta kabinetā, taču ar vārdu tā ir personība, kuru atpazīst,” stāsta LR žurnāliste. Taču dažām cietušajām publikācijā nebija nepieciešamība izlasīt ārsta uzvārdu, lai noprastu, ka tas ir bijis ārsts Ņikiforenko.

Nestandarta lietas Latvijas tiesu praksē bieži vien tiek pārtrauktas bez konkrēta tiesas lēmuma, jo nav bijuši līdzīgi gadījumi.

Kāpēc sievietes nebēga prom?

Klitora stimulēšana kā seksuālā izmantošana noteikti nav tas, par ko sieviete uzreiz iedomājas, kad ir atnākusi pie ārstējošā ārsta, un ne pirmo reizi, taču kādas aizdomas tas tomēr radīja. Ja sākumā sievietes to turēja sevī, tad viena no cietušajām vārdā “Zīle” kādā domubiedru grupā meklēja vēl kādu, kura varēja saskarties ar līdzīgu situāciju. Tā arī bija. “Ir specialitātes, medicīniskās manipulācijas, kuru laikā pacients nesaprot, ka tas nav pareizi vai specialitātei neatbilstoši, līdz ar to šīm sievietēm nedrīkst pārmest to, ka viņas nesaprata, ka ārsta rīcība nebija pareiza vai atbilstoša,” tā Justīne Savitska saka par to, ka mēs jau esam raduši ārstu rīcībai uzticēties, taču, kā izrādās, ne visām darbībām ārsta kabinetā ir medicīnisks pamatojums. Šeit arī nāk palīgā kriminālpanta jaunā redakcija par uzticības personu un autoritāti, kāds Ņikiforenko bija jaunajām sievietēm.

23

Interesants fakts parādās, ka apsūdzētais ārsts praktizē savai specialitātei neatbilstošu rīcību - ginekoloģisko izmeklēšanu. Žurnālistes konstatējušas, ka ārstam nemaz nav sertifikāta, lai veiktu šādas apskates, kuras pat ginekologs šādā veidā nedara. Šobrīd ārstniecības personu reģistrā var konstatēt, ka līdz 2023. gada augustam ir spēkā esošs reģistrācijas termiņš Jevgēnijam Ņikiforenko, pārstāvot ārsta profesiju.

“Es negribu dzīvot tādā pasaulē, kur man jābaidās uz katra stūra, uzgrūžot atbildību potenciālajam upurim.”

Ja ārsts veic manipulācijas, kas neatbilst viņa specialitātei, kāpēc viņš to dara? To Justīne Savitska vēlējās noskaidrot no Veselības inspekcijas.

Taču iestāde stāsta, ka vērtē tikai medicīnisko dokumentāciju. Pārējais neesot viņu kompetencē. Ārsta motivācijai veikt konkrētā rakstura stimulācijas netiek pievērsta uzmanība arī izmeklēšanas laikā. Žurnālistei viena no cietušajām, rakstot sūdzību par kriminālprocesa izbeigšanas lēmumu, atzina, ka prokuratūrai ārsta motivācija nešķiet uzmanības vērta.

24

Ilgais ceļš pētniecībā Viena no cietušajām (Zīle) “Re:Baltica” birojā ciemojās 2018. gadā, taču tikai pēc gada žurnāliste Sanita Jemberga uzrunāja Justīni Savitsku darboties un kopā meklēt atbildes uz jautājumiem, kuru ir tik daudz, bet atbilžu daudz par maz. 2019. gadā sākās darbs pie šī materiāla.

“Tad es kādu brīdi nevarēju vairs atrast informāciju,” Justīne atzīst, ka stāsta turpināšanai un saprašanai trūka informācijas resursu. Taču 2021. gadā darbs pie dokumentālā stāsta tika atsākts. Kas bija jāuzzina, tas tika uzzināts. Kopumā varētu būt kāds pusgads, kas tika ieguldīts projektā “Dr. Vajadzēs noģērbties”.

Cik svarīgi ir plašāk runāt par seksuālo vardarbību? Šis stāsts cietušo sieviešu prātos ir dzīvojis ilgu laiku, vairāk nekā desmit gadus, taču vēl līdz šim viņām tas ir aktuāls. Cik ilgi seksuālo uzmākšanos ārsta kabinetā varētu vēl turēt “klusumā”? Žurnālistikā vienmēr pastāv iespēja, ka apstākļi mainās un vairs nevar iecerēto, izdarīto publicēt. “Ja mēs tā paskatāmies uz stāsta notikumiem, ir pagājis ilgs laiks, kopš tas viss sākās [daži no mums vēl tajā laikā bija pirmklasnieki], taču sievietes atsaucas, ka arī saskārušās ar to pašu situāciju,” tā novēro Justīne, sakot, ka problēma ir aktuāla un publikācija ļauj runāt vairāk un skaļāk par tēmām ar atslēgas vārdiem - Ņikiforenko, seksuāla

izmantošana, ginekoloģiskā izmeklēšana. Justīne tic, ka stāsta vērtība nepazūd, ja tas palīdz vismaz kādai sievietei saprast, kas notika toreiz ārsta kabinetā, izstāstīt un personalizēt. Vērtība ir gan individuālā līmenī, gan sabiedrībai kopumā.

Vai un kā pasargāt sevi no nepareizajiem ārsta kabinetiem?

“Es negribu dzīvot tādā pasaulē, kur man jābaidās uz katra stūra, uzgrūžot atbildību potenciālajam upurim,” saka Justīne Savitska. “Atbildība par vardarbību vienmēr ir varmākas pusē, tāpēc ir jārunā par to, kā panākt, lai tas nebūtu iespējams, nevis kā sevi pasargāt no šādām situācijām,” Justīne aicina neklusēt un stāstīt par kādu problēmu, situāciju. Pastāstīt tuviniekiem, draugiem vai iestādēm, kuras sniedz atbalstu un palīdzību, piemēram, centram “Marta”, kurš palīdzēs ar padomu un turpmāko rīcību. Jāsaprot, ka upuris nav vainīgs, ja tiek kādā veidā izmantots un netiek aizsargāts. Šis gadījums ir konkrēti par sievietēm, taču kopumā to var attiecināt uz katru indivīdu, neatkarīgi no dzimuma, vecuma vai seksuālās orientācijas. #ALR Ja kāda sieviete atpazīst sevi šajā stāstā un konkrēto ārstu, žurnāliste aicina rakstīt uz e-pastu: justine.savitska@latvijasradio.lv.

Kā rīkot Erasmus+ projektu mājsēdes laikā?

Raksta un foto autore: Anastasija Rebezova

PERSONĪGĀ PIEREDZE

Erasmus+ projekti ir zināmi daudziem jauniešiem, tā ir iespēja iegūt jaunu pieredzi, draugus un apceļot Eiropu, taču, cik daudz ir zināms par Erasmus+ projektu sniegtajām iespējām jauniešu vidū?

Diemžēl ne tik daudz, kā varētu cerēt. Pārsvarā studenti zina par ilgtermiņa Erasmus+ studijām un praksēm Eiropā, taču, neskaitot šos projektus, Erasmus+ piedāvā arī jauniešu apmaiņas projektus, kas ir līdzīgi nometnēm ar vienu kopīgu tematu, kurā jaunieši strādā un attīsta savas prasmes.

Es pati Erasmus+ jauniešu apmaiņas programmā pirmo reizi piedalījos 2018. gadā. Tajā pašā gadā izlēmu, ka arī vēlētos rīkot tāda veida pasākumus. Martā man izdevās reģistrēt savu biedrību ar nosaukumu “Do Great Things. Latvia” un jau oktobrī mans pirmais projekts tika apstiprināts. Tā tēma bija saistīta ar vides aizsardzību. 2020. gadā apstiprināja manu projektu par digitālajām

Galvenais, kas ir jāzina par Erasmus+ jauniešu apmaiņas programmām: + Parasti tās ir 7-14 dienas garas; + Erasmus+ apmaksā ceļojumu uz projekta norises vietu un mājupceļu, apmaksā arī dzīvošanu un ēdināšanu; + Projekta laikā tiks sniegta iespēja gūt jaunu starptautisku pieredzi, kā arī attīstīt savas prasmes ne tikai angļu valodā, bet arī citas noderīgas prasmes (soft skills).

prasmēm (turpmāk rakstā es runāšu tieši par šo projektu - “Into the Digitalization”), bet, kā mēs visi zinām, nāca kovids un projektu vajadzēja pārcelt uz vēlāku datumu.

Tātad, kad likumi ļāva pulcēties un ceļot, es izdomāju, ka ir pienācis laiks rīkot projektu, un to izdomāju veidot laika posmā no 19. līdz 28.oktobrim. Protams, sagatavošanās process, lai uzņemtu jauniešus no 5 valstīm (kopā bija 30 jaunieši no Latvijas, Bulgārijas, Rumānijas Horvātijas un Lietuvas) sākās vēl jūlijā, kad vajadzēja paziņot sadarbības partneru organizācijām par to, ka projekts notiks oktobrī. Kad tas tika saskaņots ar partneriem, to vēl vajadzēja saskaņot ar Jaunatnes starptautisko programmu aģentūru, ko veiksmīgi arī izdarīju.

25

Te nu sākās īstā jautrība, kad visas aktivitātes vajadzēja rīkot attālināti.

Pirmajās dienas bija ļoti grūti adaptēties jaunajai realitātei, jo ne visi jaunieši bija līdzi paņēmuši datorus, taču vismaz visiem bija telefoni, tādēļ kopīgi varējām darboties caur “Zoom” un “Miro”.

Liels izaicinājums bija paskaidrot dažiem jauniešiem, kāpēc mēs nedrīkstam pulcēties un rīkot aktivitātes klātienē, kā arī ik pa laikam uz mūsu viesu namu brauca policija, lai pārbaudītu, vai tiek ievēroti visi epidemioloģiskie drošības pasākumi.

Bija grūti savaldīt arī tos jauniešus, kuriem ļoti gribējās socializēties un pavadīt vakarus dziedot karaoke.

Tika pieņemts lēmums rīkot “Zoom” karaoke, kas bija laba ideja, jo daži nemācēja dziedāt un viņiem bija iespēja izslēgt skaņu, protams, ja tas cilvēks nebija tavs kaimiņš, vai istabas biedrs.

Atgriežoties pie projekta tēmas, kas bija par digitālajām prasmēm, bija diezgan interesanti vērot, cik grūti vispirms bija dažiem jauniešiem izmantot programmas “Miro” dēli, un jau, tuvojoties projekta beigām, izdevās panākt, ka jaunieši spēj maketēt savus CV ar “Canvas” palīdzību, kā arī rakstīt e-pastus, ievērojot netiķetes noteikumus. Kopumā šī pieredze bija ļoti izaicinoša, bet ļoti vērtīga, tādēļ es turpināšu rīkot jauniešu apmaiņas projektus arī turpmāk, un aicinu ikvienu jaunieti izmantot šo iespēju piedalīties projektā. #AR p.s. Starp citu, šobrīd jauniešu projekti meklē dalībniekus, ja tevi tas interesē, piesakies!

Vairāk par aktuālajiem jauniešu apmaiņas projektiem vari uzzināt “Do Great Things. Latvia” Instagram lapā: @dgt.latvia

Jauniešu pašu rīkotās online debates Facebook live

Cits ļoti būtisks izaicinājums bija starpkultūru vakaru organizēšana.

Parasti tie notiek ar dziesmām, dejām un uzkodām. Diemžēl mūsu gadījumā, kad nedrīkstēja būt vairāk par diviem cilvēkiem vienā telpā, mēs dejojām kopā ar savas istabas biedriem, un valsts pārstāvji bija sagatavojuši katrai istabai trauciņu ar viņu nacionāliem gardumiem, kā, piemēram, mēs, latvieši, sagatavojām trauciņu, kurā bija biezpiena sieriņš “Kārums”, rudzu maize, Jāņu siers un “Laimas” konfektes, starp citu, visi cittautieši bija sajūsmā par mūsu biezpiena sieriņiem.

26

Saliedēšanās dienas aktivitāte - puzles spēlēšana

27

Raksta un foto autore: Agnese Kloja Glorija

Viens solis Lapzemē Hei! – no somu valodas “čau”

K

ur ir iespējams dabūt visburvīgāko Ziemassvētku sajūtu? Protams, Lapzemē, pēc iespējas tuvāk Ziemassvētku vecītim. Rotājumi, gaismiņas, dziesmas un maģija - viss par un ap šo burvīgo svētku laiku. Tādas vīzijas mani ieskāva pirms es braucu uz šo zemi. Es izmantoju iespēju strādāt sezonālu darbu atpūtas kompleksā Luosto.

Lapzeme ir Somijas reģions un visā pasaulē pazīstama kā Ziemassvētku vecīša mājvieta. Pati slavenākā un tūristu apmeklētākā Lapzemes pilsēta ir Rovaniemi. Netālu no šīs pilsētas ir apburtais mežs, kurā ir maģisks ciemats ar troļļiem un elfiem. Lapzemē ir iespējams debesīs vērot tādu dabas parādību kā ziemeļblāzmu. Teikās teikts, ka tā ir lapsas aste, kas kustoties veido mirdzošas gaismas debesīs dažādās krāsās. Telefonā ir iespējams lejupielādēt speciālu aplikāciju “Aurora Alter”, kas ir ziemeļblāzmas modinātājs. Katru reizi, kad debesīs sākas krāsu deja, tad tas sāk zvanīt. Aplikācija ziņo par iespējamo intensitāti, esošais kompass norāda virzienu, kurā skatīties, un kartē var uzzināt tuvumā esošās labākās vērošanas vietas. Tā mēs pēc smagas darba dienas, pat divos naktī zvanošā modinātāja dēļ, ātri vilkām siltos džemperus, lai dotos ziemeļblāzmas medībās.

Lapzemē pavadītais laiks man neaprobežojās tikai ar Ziemassvētku svinēšanu. Vairākkārt man sanāca piedzīvot to apburošo brīdi, kad aizraujas elpa. Viens no tiem bija parastā dienā, kad pēc daudzu stundu darba mani jaunie draugi izdomāja doties nakts pārgājienā. Mēs devāmies pa sniegotu un pilnmēness apspīdētu taku Luosto kalnā.

Tunturi ir kalni ar maz kokiem, kuri apsniguši tumsā veidoja ornamentus, un mēs piešķīrām tiem dažādus tēlus. Debesis bija pilnībā noklātas ar zvaigžņu paklāju, tālumā bija redzama gaismiņu vizuļošana pilsētā, un mēs vērojām ziemeļblāzmas deju virs tās. Šī nakts bija īpaši maģiska, jo skaidri varēja redzēt pašu pilnmēnesi, kas atstaro gaismu, un tam apkārt bija precīzi apaļa varavīksne visās krāsās. Šo reto dabas parādību sauc par mēness halo. Mēs - visi pieci draugi - iekritām sniega segā un baudījām šo neparasto brīdi.

28

Lapzemē praktiski katrā mājā ir sauna un, lai cik biedējoši arī daudziem tas liktos, pēc iešanas saunā “pa pliko” jālec sniegā. Lejot ūdeni uz saunas krāsns akmeņiem, var pievienot arī alu, tad sauna smaržos pēc maizes.

Ja dvieli vicina kā helikopteru, tad ir iespējams iegūt lielāku karstumu. Kailam lecot sniega segā vispār nav auksti, bet jārēķinās ar to, ka var redzēt pastaigājamies ziemeļbriedi, jo to šeit ir īpaši daudz. Galvenais ir pašam nesabīties, jo arī ziemeļbriežiem noteikti nav no tevis bail un viņiem ir vienalga, ka stāvi kails mīnus divdesmit grādos.

Izejot ārā no mājas, atceries atstāt ārdurvis vaļā vai paņem atslēgu līdzi, jo šeit durvis pašas automātiski aizveras! Būtu skumīgi palikt kailam ārā kopā ar ziemeļbriedi.

Lapzemē tā arī neredzēju sauli, tāpēc jārūpējas, lai katru dienu būtu iedzerts D vitamīns. Vienu nedēļu man it nemaz nesanāca ieraudzīt dienas gaismu, jo tādas vienkārši šeit nebija. Tad mūsu gaismas avots bija pie ezera lapenē esošais ugunskurs.

Mēs tur cepām desiņas, es ēdu maršmelovus ar kausētu šokolādi un nobaudīju vietējo tradicionālo desertu, kurā ir siers, kanēlis un medus. Dziesmas, dejas, lieliska kompānija un iespēja redzēt ziemeļblāzmu…

Lapene, zem kuras gatavo Lapzemes tradicionālos ēdienus 30

Cītīgi mēģināju iemācīties somu valodā “mitä kuuluu?”, kas nozīmē “kā Tev iet?”, bet katru reizi, kad mēģināju šo frāzi pateikt - neviens mani nesaprata. Turpretī iemācījos vārdu “ihana”, ko visi vienmēr saprata un tas vienmēr lika pasmaidīt. Šī vārda nozīme ir burvīgs, mīlīgs un viss skaistais.

Tā es apkārt staigāju un “kā Tev iet?” vietā teicu “ihana, ihana, ihana”. “Kiitos” nozīmē “paldies”.

Vienu dienu jutu īpašu vēlmi mācīties somu valodu un vēlējos iemācīties arī vārdu “lūdzu”, bet man paskaidroja, ka šim vārdam nav tulkojuma.

Katra diena man šeit bija kā liels piedzīvojums, es iepazinos ar jauniem draugiem, ieguvu brīžus, par kuriem cilvēki sapņo. Kalnā skaļi kliedzu – es esmu laimīga! Es šeit dejoju kopā ar ziemeļblāzmām. #AKG

Hei, hei - no somu valodas “atā”

Ziemassvētku vecīša pilsētiņa uz polārā loka, kur var satikt gan elfus, gan troļļus.

Un kur tad Lapzemē bez ziemeļbriežiem.

31

Lai sniegs, kas tavās takās šodien krīt, par baltu prieku pārvēršas jau rīt!