Dzīvības serums, ar kuru dalīties

Asins ziedošana pēdējos gados ir iemantojusi īpašu uzmanību. Tomēr visbiežāk to piemin negatīvā kontekstā – brīžos, kad asins krājumi kārtējo reizi ir sasnieguši zemākos punktus. Kādēļ tā? Ko vajadzētu zināt cilvēkiem, kas situāciju vēlētos mainīt, bet vēl nav uzdrošinājušies? Konsultē Valsts asinsdonoru centra pārstāve Ginta Bormane.

Ik pēc pāris mēnešiem sociālajos tīklos parādās satraucoša informācija par to, ka strauji samazinājies asins krājums. Šādās reizēs cilvēkus pastiprināti aicina ziedot, bet kādēļ ir tā, ka šādu aktivitāti mēģina veicināt tikai pāris reizes gadā? Kādēļ asins krājumu neizdodas noturēt vienmērīgu?

Atbilde ir vienkārša – nav iespējams paredzēt, kad būs novērojams asins krājumu kritums, kad Latvijas slimnīcās asinis būs nepieciešamas vairāk. Visbiežāk asins pārliešanu veic situācijās, kad noticis neparedzēts negadījums, piemēram, autoavārija. Šīs

situācijas neviens nevar paredzēt, tādēļ arī asins krājums vienā dienā var būt augstāks, taču jau nākamajā – strauji nokrities, neparedzamo avāriju, negadījumu un komplikāciju dēļ operāciju laikā.

Valsts asinsdonoru centra pārstāve gan norāda, ka nelielas prognozes var veikt. “Mēs varam teikt, ka donoru aktivitāte nedaudz samazinās vasaras mēnešos, kad lielai sabiedrības daļai ir atvaļinājumi,” pauž Bormane. Tāpat centrs novēroja aktivitātes samazināšanos laikā, kad strauji pieauga Covid-19 inficēto skaits. Viņa tam izceļ vairākus iemeslus, piemēram, cilvēki šajā laikā daudz biežāk slimo, tāpat ir kādi, kas nonāk kontaktpersonu lokā, līdz ar to ir jāievēro noteikts laika posms, līdz cilvēks saprot, vai pats nav noķēris šo infekciju. “Vērtējot pēc tā, kurā gada laikā ir lielākais pieprasījums, mēs redzam, ka aktīvās motobraukšanas sezonas laikā, kad notiek kādas avārijas, pieprasījums palielinās,” norāda Bormane, kā arī izceļ to, ka tā ir problēma, jo “avārijās

ar motocikliem cilvēkiem visbiežāk ir milzīgi asins zudumi, tā dēļ arī strauji samazinās kopējais krājums konkrētā asins grupā”.

Tomēr izteiktas kopsakarības, ka kādā noteiktā gada laikā donoru palīdzība būtu nepieciešama izteikti vairāk, nav. “Vienmēr notiek plānveida operācijas, ārsti veic steidzamas operācijas un orgānu transplantācijas. Slimnīcās vienmēr ir pacienti, kuriem ir nepieciešama donoru palīdzība,” tā apgalvo asinsdonoru centra pārstāve. Diemžēl ir gadījumi, kad vienam cilvēkam ir jānodrošina liels asins komponentu apjoms,

ATCERIES!

Donoram līdzi jābūt derīgam personu apliecinošam dokumentam (pasei, personas apliecībai (eID) vai jebkuram citam personu apliecinošam dokumentam, kas satur sekojošu informāciju – personas kodu, vārdu, uzvārdu un foto). Bez personu apliecinoša dokumenta donorus nepieņem!

piemēram, transplantējot kādu orgānu. Asinsdonoriem tādēļ ir jābūt aktīviem visa gada garumā, lai ārsti var palīdzēt visiem pacientiem, kuriem nepieciešama asins pārliešana. Optimāli būtu, ja katru dienu Latvijā asinis ziedotu aptuveni 400 cilvēku. Tomēr, ja runā par to, kādēļ nevar izdarīt tā, ka īsā laika periodā tiek piesaistīts liels skaits donoru, ar kuru asinīm pietiktu vairākiem mēnešiem, arī tam ir izskaidrojums. Bormane atklāj: “Trombocītu un eritrocītu masas satur dzīvas šūnas, attiecīgi tām ir derīguma termiņš, piemēram, trombocītu masai tās ir tikai piecas dienas, eritrocītu masai 30 dienas. Tādēļ mēs nevaram, piemēram, mēnesi strādāt ar milzu jaudu un vēlāk cerēt, ka gadu varēsim palīdzēt visiem pacientiem ar mēneša laikā ievāktiem komponentiem. Tā tas diemžēl nenotiek.”

Cik ilgs laiks jāpavada, lai ziedotu? Lai gan asins ziedošana pirms procesa iepazīšanas var šķist biedējoša, tā nebūt nav. Asinsdonoru centrā ir pieredzētas dažādas reakcijas, ziedotāju sajūtas atšķiras, tomēr Bormane aicina nebaidīties. “Ziedošanas process aizņem maksimums 15 minūtes, lielākoties pat zem 10 minūtēm, atkarībā no asins plūsmas,” mierina centra pārstāve un piemin, ka “gadījumā, ja pēc procedūras ziedotājs nejūtas labi, tad droši var palikt donora krēslā un atpūsties, tas pat ir ieteicams”. Māsiņas, kas strādā ziedošanas vietās, nodrošina, ka cilvēks vajadzības gadījumā var saņemt medicīnisko palīdzību, kā arī uzmundrinājumu. Tādēļ nav jābaidās no tā, kas notiks, ja pēkšņi, pašam ziedotājam negaidot, cilvēkam paliks slikti. Centra pārstāvji ir sagatavoti šādiem gadījumiem un vēlas, lai ziedošanas process visiem kļūtu par pēc iespējas pozitīvāku pieredzi. Tāpat arī ziedošanas vietā pats donors var saņemt noderīgu informāciju. Piemēram, pirms procedūras ārste nosaka cilvēka asins grupu, tāpat tiek paņemtas asinis analīzēm, par kurām rezultātus donors, ja vēlas, vēlāk var saņemt. Dokumentu aizpildīšana un ārsta apmeklējums nedaudz pagarina ziedošanas procesu, bet pavadītās minūtes kādam, kam asinis būs nepieciešamas, sniegs nenovērtējamu prieku un, visticamāk, pat izglābs dzīvību.

Mīti, lai gan nepamatoti, cilvēkus mēdz atturēt “Jā, mīti mums ir daudz un dažādi,” tā smejoties, bet vienlaikus noraizējusies atzīst donoru centra pārstāve. Viņa norāda, ka viens no biežāk dzirdētajiem mītiem ir par ģībšanu. “Jā, tāda iespēja tiešām ir, bet tas ir tādēļ, ka donori bieži vien nav kārtīgi paēduši vai padzērušies,” viņa skaidro, pieminot, ka “tā nav tāda iespēja, kas ir vienmēr, tas drīzāk ir tikai apmēram vienā procentā gadījumu”. Viņa norāda, ka tā ir organisma reakcija, no kuras nav jābaidās, jo tas notiek reti, turklāt, tas nav nekas veselībai un dzīvībai bīstams. Vēl viens mīts ir tas, ka tas ir sāpīgi. Arī tā nav taisnība. “Kaut adata, ko iedur, ir nedaudz resnāka, nekā ierastās asins analīzēs, tas nav neizturami,” uzmundrina Bormane un piemin, ka par šo tēmu saņemtas arī daudzas atsauksmes sociālajos tīklos. Atsauksmes, kas vēsta par to, ka procedūra nebūt nav tik sāpīga un nepatīkama, kā šķiet, kā arī mīti, kas par to klejo apkārt, visbiežāk izrādās nepamatoti.

“Bieži vien cilvēki arī domā, ka pirms asins ziedošanas viņiem ir jāpaēd par diviem, lai būtu spēks,” arī tā nav taisnība, jo asinsdonoru centrā iesaka paēst, bet ievērojot noteiktas robežas. Asinsdonoru centra pārstāve atzīst, ka bieži vien tieši tas, ka cilvēks ir kaut ko ne tā apēdis, traucē ziedošanas procesā. “Ļoti svarīgi ir paēst pirms tam, bet ne treknu ēdienu, jo mēs samērā bieži saskaramies ar problēmu, ka cilvēks atnāk, ziedo asinis, bet viņas ir pārāk treknas,” Bormane norāda, ka problēma šajā situācijā ir tā, ka, ja asinis ir pārāk treknas, tad nevar veikt analīzes šādos asins komponentos. Attiecīgi asinis nevar pārbaudīt, tātad tās nedrīkst pārliet arī pacientiem. Par to, ko labāk ēst, plašāk var uzzināt donoru centra mājaslapā.

Ķermenim vajag atjaunošanās laiku Kā norādīts donoru centra mājaslapā, cilvēks var ziedot asinis, ja jūtas vesels. Tomēr tas ne vienmēr nozīmē, ka pirmajā dienā pēc saslimšanas cilvēks varēs iet nodot savas asinis. Dažreiz pazīmes par slimības klātbūtni organismā saglabājas pat tad, kad pašam ziedotājam tās vairs nav manāmas. Tas nav iemesls, kādēļ atteikties no ziedošanas

pavisam, bet gan informācija, kuru vajadzētu ievērot, pirms ierodas donoru centrā.

Piemēram, ja cilvēks jūtas labi, tad septiņas dienas pēc Covid-19 vīrusa simptomu izzušanas var iet ziedot. Tās septiņas dienas būs laiks, lai ķermenis nostabilizētos, atjaunotos un justos labi arī tad, ja tiek ziedotas asinis. Tāpat arī vajadzētu darīt kontaktpersonām – ja nedēļu pēc pēdējās tikšanās ar inficēto personu nav saslimšanas pazīmju, tad var nākt.

Savukārt, ja kādā brīdī piesūcas ērce, kas daudziem ir aktuāla problēma un bieds gada siltajā laikā, tad mēnesi pēc piesūkšanās brīža var nākt. Ja mēnesi pēc notikuma nav pamanītas kādas veselības problēmas, kas radušās ērces piesūkšanās dēļ, tad organisms ir vesels. Asins sastāvā nebūs nevajadzīgu ķermenīšu, kas varētu apdraudēt cilvēku, kas šīs asinis saņems. Ja ērces dēļ tomēr veidojas veselības problēmas un ir identificēta saslimšana ar Laima slimību, tad jānogaida mēnesis pēc brīža, kad ārsts ir atzinis, ka pacients ir vesels.

Par citām saslimšanām, ierobežojumiem katrs interesents var uzzināt, ja sazinās ar asinsdonoru centru. Diemžēl mājaslapā nav iespējams norādīt visus iespējamos gadījumus, kad vajadzētu ievērot pauzi, laiku, kurā neziedot asinis, tomēr par sev interesējošajām tēmām centrs varēs paskaidrot. Šādu informāciju var iegūt, ja zvana uz numuru 80 000 003 un konsultējas ar Valsts asinsdonoru centra ārstiem. Informāciju var saņemt arī ierodoties donoru centrā, jo pirms katras ziedošanas ir saruna ar ārstu un īsa veselības pārbaude. Dakteri noskaidros, vai ir bijušas kādas saslimšanas, lietoti medikamenti, ir alerģijas vai bijušas kādas manipulācijas. Būtiski ir godīgi atbildēt uz visiem jautājumiem, lai varētu sagatavot drošus asins komponentus. Centra darbiniece norāda: “Donora asins sastāvā nedrīkst atrasties vielas, kuras pēc tam var kaut kādā veidā ietekmēt pacientus. Mēs nekad nezinām, kāds ir šis pacients, kas asinis saņems, iespējams tas būs bērns.” Tāpat arī, lai nekaitētu pašam donoram, neietekmētu viņa veselību.

Galvenais ir nebaidīties Bormane atgādina, ja visi Latvijas cilvēki (vecumā no 18 līdz 65 gadiem) noziedotu asinis vienu reizi gadā, tad nekad nebūtu tāda situācija, kad asins krājums būtu nepietiekams. Tomēr šobrīd joprojām ir gadījumi, kad jāatceļ plānveida operācijas, jo pacientu asins grupā trūkst asins krājumu. Turklāt tādi gadījumi ir bijuši vairākkārt. “Ikdienas skrējienā to nepieciešams atcerēties, ka vien 10 minūtēs, ziedojot asinis, katrs no mums var izglābt dzīvību trīs cilvēkiem,” viņa atgādina. Turklāt ziedošanas vietas ir visā Latvijā. Trīs pastāvīgās ziedošanas vietas Rīgā – Merķeļa ielā, Sēlpils ielā un drīz darbu atsāks ziedošanas punkts Gaiļezera slimnīcā. Tāpat katru dienu ir viens vai divi izbraukumi, kad ziedojumu var izdarīt donoru centra autobusā. Valsts asinsdonoru centra filiāles ir arī Liepājā, Rēzeknē, asinis iespējams ziedot arī lielāko pilsētu slimnīcās –Ventspilī, Jelgavā, Valmierā un Daugavpilī.

Asinis vari ziedot, ja: Esi 18 - 65 gadus jauns Sver ne mazāk par 50 kg Esi paēdis, izgulējies, atpūties un jūties labi

Pirms tam esi lietojis veselīgu uzturu un daudz šķidruma Ja esi ziedojis iepriekš, ir pagājis nepieciešamais laika intervāls kopš iepriekšējās reizes – sievietes gada laikā var ziedot četras reizes, attiecīgi ik pēc 3 mēnešiem, savukārt vīrieši to var darīt ik pēc diviem mēnešiem.

Dienā pirms asins nodošanas neesi lietojis alkoholu

Esi vesels un pēdējā laikā neesi slimojis

Tāpat ņem vērā, ka asinis nevar ziedot cilvēki, kuriem ir vairāku veidu hroniskās slimības. Informācija par šādiem gadījumiem apkopota Valsts asinsdonoru centra mājaslapā - https://www.vadc.lv/

Pieredzes stāsts

Germans kopš 2016. gada rudens par vienu no saviem pienākumiem uzskata asins ziedošanu. Tajā laikā, studējot augstskolas pirmajā kursā, pusdienu pauzē viņš nejauši nonāca vietā, kur bija apstājies donoru centra autobuss. “Es jau sen pirms tā brīža gribēju nodot asinis, gribēju zināt, kā tas ir,” tā viņš intereses vadīts izlēma, ka tā diena varētu būt īstā. “Es sākumā nezināju, kā man būs, jo biju dzirdējis, ka cilvēki pēc šādām procedūrām ģībst,” lai gan viņš norāda, ka neliels satraukums bija, viņam asins ziedošana problēmas nesagādāja. Turklāt pēc tam pat bija tāda kā gandarījuma sajūta, “šķita, ka esmu izdarījis kaut ko labu, tāda kā patīkama sajūta ap sirdi”.

Pēc šīs reizes Germans donoru centrā un izbraukuma autobusos atgriezās, un ne vienu reizi vien. Lai gan viņam nav pieredze ar ģībšanu, viņš procedūru laikā un pēc tām jūtas labi, Germanam ir zināmi kādi cilvēki, kas šajā situācijā reaģē citādāk. “Piemēram, ne visi var sportot dienā pēc ziedošanas,” atklājot savu stāstu par to, ka donoru centra apmeklējums nekad nav ierobežojis viņa ikdienu un plānus par fiziskām aktivitātēm, Germans norāda, ka tomēr katram to vajadzētu pamēģināt, lai saprastu, kā organisms reaģē.

“Man šķiet, galvenais ir tas, ka tu, ziedojot asinis, iesi kādam glābt dzīvību, tu kādam palīdzi,” par saviem mērķiem stāsta donors. Turklāt viņš ir pamanījis veidu, kā iesaistīt arī citus cilvēkus. Katru reizi ziedojot asinis, Germans ieliek storiju Instagram, pēc kuriem bieži vien saņem ziņas, ka vēl kāds viņa iedvesmots ir aizgājis izdarīt labu darbu. “Ir tādi cilvēki, kas, redzot šos postus, sāk interesēties vairāk,” stāsta Germans, kaut sākotnēji viņš pat neapzinājās, ka šādiem ierakstiem būs tāds spēks. Viņš skaidro: “Jā, kāds to var uztvert kā lielīšanos vai kaut ko, bet es tā neuzskatu. Tas vienkārši parāda, ka tu izdari labu darbu. Un tādējādi tu varbūt kādu citu arī pamudināsi izdarīt to pašu.” Turklāt, redzot, ka kāds cilvēks pēc ieraksta pamanīšanas ir gājis garām donoru autobusam vai centram un izlēmis darīt to pašu, tas rada patīkamas emocijas.

Katrs cilvēks, kas ziedo asinis, saņem arī finansiālu kompensāciju – nelielu naudas summu, kā pateicību par savu ieguldījumu. Šo iespēju ziedotājs ir izvēlējies neizmantot. Viņaprāt, “šie pieci eiro asinsdonoru centram būs daudz nozīmīgāki, kā kādam, kas tās ziedo, turklāt, ja viens no tiem atteiksies, otrs, tad gada laikā iespējams izveidosies summa, kuru būs iespējams ieguldīt nozīmīgākiem mērķiem”. Atteikšanos no atlīdzības donors min, kā vēl vienu veidu, kā darīt labu.

Germans nenoliedz, ka kādam ziedotājam pēc procedūras var būt slikta dūša, tomēr pats pēc ziedošanas jūtas pat labāk, nekā pirms tās. Viņš saka: “Citi mēdz teikt, ka asins nodošana sekmē organisma atjaunošanos. Parādās jaunie asinsķermenīši un cilvēks jūtas labāk. Varbūt tā arī varētu būt. Nezinu, es jūtos brīvāks, man pēc procedūras ir tikai pozitīvas sajūtas. Ir tāda kā gandarījuma sajūta, tāds kā atvieglojums.”