Ceļojums ar sevi

Kādas trešdienas rīta pusē video platformā Zoom satikos ar Latvijas Radio 5 “pieci.lv” rīta balsi un podkāsta “Kā ir būt” veidotāju Elīnu Baltskaru. Staigāšana viņas dzīvē ieņem diezgan lielu lomu, tā ir daļa no viņas personības. Elīna mīl doties gan īsākās pastaigās, gan garākos pārgājienos gar jūru, pa mežiem, pļavām, bezceļiem, pat aizaugušiem džungļiem, bet pats svarīgākais, ceļojumā ar sevi.

- Kā tu sāki staigāt, doties pārgājienos? - Bija tāds laiks manā dzīvē, kad es nedrīkstēju daudz fiziski kustēties, tajā skaitā arī staigāt, un tad, kad es atkal sāku kustēties, tad pārgājieni, ņemot vērā, ka tā ir diezgan liela fiziska slodze, ja to dara tā gruntīgi un kārtīgi, bija tāda lieta, ko es varēju darīt. Man nevajadzēja ne ekipējumu, ne īpašas zināšanas, vienkārši ej un dari, un viss ir forši. [..] Tas ir lielisks veids, kā pieredzēt dabu, jo tu ej cauri mežam, pļavai, un tu redzi visu tādā reāllaikā, neko mehāniski nepaātrinot. Pat tad, ja mēs, piemēram, braucam pa skaistiem ceļiem ar mašīnu vai velosipēdu, viss, kas tev ir apkārt, skrien gar acīm. Ejot to var piedzīvot tādu, kāds tas ir, un tev ir iespēja arī apstāties, papētīt, apskatīties. Vēl viens “kāpēc” noteikti ir izaicinājums

tajā visā. Kā es aizsāku to darīt, es gribēju darīt vēl vairāk, vēl trakāk un iekritu azartā. Tas ir fantastisks veids, kā pavadīt laiku, bet vēl viena lieta, kas man šķiet ļoti, ļoti būtiska un kāpēc pie tā arī turos un palieku, ir tas, cik tas ir labs veids, kā izvēdināt galvu, lai cik klišejiski tas neizklausītos. Un ne tikai izvēdināt galvu, bet liekas, ka arī piepildīt galvu. [..] Ja es staigāju pa pilsētu, es gandrīz vienmēr klausos mūziku, it īpaši Rīgā. Man ļoti traucē pilsētas trokšņi, tāpēc es klausos mūziku, lai tādā veidā no tiem atslēgtos. Ejot dabā, es gandrīz nekad neko neklausos, es vienkārši eju, es klausos dabu. Es klausos savas domas, un, ja sākumā tā galva liekas tāda pilna, tu kaut ko prāto, prāto, prāto.. Nu, pēc kāda divdesmitā kilometra notiek klikšķis un jau ieslēdzas cita plate gan prātā,

gan fiziski ķermenī. Jā, tā ir gan fiziska lieta, gan arī garīga, ja to var saukt arī par veidu, kā vienkārši pieredzu un iepazīstu pasauli. Beigu beigās, kāpēc es eju? Tāpēc, ka man patīk! Ko tur baigi daudz racionalizēt, vai ne?

- Tu mēdz doties pārgājienos ar draugiem, bet tu to dari arī viena. Šobrīd tev gan jau nav bail, bet tev sākumā nebija bail to darīt vienai? - Ir arī tagad bail! (smejas) Tas, protams, mazinās, bet joprojām ir klātesošas bailes. Piemēram, ejot tepat vienas dienas pārgājienā, es visvairāk baidos no meža zvēriem - lieliem, brūniem, ar jaukiem deguntiņiem. Un ir bijušas tādas reizes, kad es tiešām satrūkstos, bet vairāk no tādām negaidītām, pēkšņām skaņām. [..]

Nu, tās ir tādas situācijas, kad tu esi viens ar sevi. Es parasti saku, ja man būtu jāizvēlas, no kā es baidos vairāk, piemēram, iet nakts vidū pa Rīgas mikrorajonu vai iet pa dienu viena mežā staigāt, tad pilnīgi noteikti Rīgas mikrorajons ir biedējošāks! Kas tajā mežā var būt? Otrs ir doties ceļojumā/pārgājienā. Pagājušajā vasarā viena pati piecas dienas gāju pa Itāliju, un tur tās bailes ir citādas, jo varbūt nav tik ļoti bail no meža zvēriem, kaut gan es tur ļoti nobijos no viņiem, tur ir bail no nezināmā organizatoriskā ziņā. Tu nezini, kur tu katru nakti paliksi, viss ir ļoti svešs, ir vienkārši bail sačakarēties savā plānošanā, bet tā kopumā, tas viss ir pārdzīvojams. Es ticu, ka ir cilvēki, kuri nevar, un tad varbūt arī nevajag, bet tie cilvēki, kuri domā par to, ka varētu iet vieni paši, es iesaku pamēģināt, jo ir forši iet ar draugiem, ir piedzīvojums kopā, bet tad, kad tu noej tos 25, 30 kilometrus viens pats, nu tas tāds labs prāta treniņš, un negribot nākas iemācīties nebūt pašam sev garlaicīgam.

- Tas noteikti noder! Bet varbūt ir arī kāds atklājums, kāda atziņa, ko esi guvusi pārgājienu laikā? - Pieminot to pašu Itāliju, gāju viena pati no Boloņas līdz Florencei. Tie bija kādi 150/160 kilometri un kādā trešajā dienā es gāju un sāku saklausīt savu iekšējo dialogu. Parasti, ja es eju ar draugiem pārgājienā un viņiem paliek grūti, nav spēka, kaut kas sāp, bišķiņ nogurums, tad es esmu viņu karsējmeitene, es viņiem dziedu, es viņiem dejoju un skaitu “Jā, jā, vēl tikai daži kilometri! Aiziet, aiziet, aiziet!”, un cenšos viņus uzmundrināt. Bet pārgājiena trešajā dienā Itālijā man bija nogurums, man sāpēja kājas, likās, ka viss slikti, es pret sevi nebiju jauka! Vispār nebiju jauka...

Es sev prasīju - “Kas tu nevari? Ko tu čīksti?”, un tad, kad es to saklausīju, es sev pajautāju: “Kas tas tāds ir? Elīn, kāpēc tu ar sevi tā runā?” Pēc tā pārgājiena es vairāk pievēršu uzmanību tam, vai es pati esmu savs draugs un atbalsts ne tikai pārgājienos, bet arī citur dzīvē.

- Skaisti! Tas tiešām ir vērtīgi šajā procesā! Bet tu savā Instagram profilā dalījies arī par to, cik forši ir staigāt pa upi! Kādas ir sajūtas, dodoties ceļā kopā ar upi? - Ak, jā! Tas bija vareni, tas bija absolūti iespaidīgi! Es tiešām no sirds iesaku katram cilvēkam kādreiz dzīvē to izmēģināt. Ja

man būtu jāizceļ kādas dzīves mierpilnākās pieredzes, tad tā noteikti būtu topa augšgalā. Tur ir tik daudz aspektu, kas atšķiras no parasta pārgājiena. Pirmkārt, tu ej lēnām, jo tu nevari ātri paiet. Bieži vien tādos pārgājienos, kas ir ar maršrutu, sanāk turēt tempu, tā teikt… Šajā pārgājienā nekāds temps nav jātur, var iet lēnām, jo ātri paiet nav iespējams. Nav jāskatās kartē, jo tu vienkārši ej pa upi un tev nav jādomā, kur būs jāgriežas, vai nav kaut kas nokavēts? Kas būs uz priekšu? Tev ir zināms – būs upe, tu visu laiku iesi pa to.

Un tad ir tā skaņa, tas urdošais ūdens visu laiku fonā! Un tu arī jūti ūdens pieskārienu, tu jūti, ka paliek aukstāks vai siltāks, un tā ir tāāāda pieredze, fantastiski! Es īstenībā jau nevaru sagaidīt vasaru,

kad varēs atkal to darīt, jo tas noteikti kaut kas tāds, ko gribēšu atkārtot. Es pagājušajā vasarā gāju pa Rauni [upe Cēsu novadā], un Raunis ir arī ļoti skaista, gleznaina upe ar klintīm. Un tad tu tām klintīm pieej klāt, lēnām tuvojies. Iešana pa upi notiek vēl lēnāk un mierīgāk, un tas nav tāds piespiests lēnums, tas ir ļoti dabīgs, tāds rāmums, es pat teiktu.

Ai, tas bija tiešām fantastiski! Ja vēl spīd saule, ir silts, tad apsēdies turpat blakus uz akmens, uzēd savu sviestmaizi, tas viss kopā rada tādu patīkamu laimības sajūtu.

- Kas ir jāņem vērā, dodoties ārpus pilsētas pastaigā šādā laikā? Teiksim, tādiem pilsētnieciņiem, kuriem gribētos kaut kur dabā, prom no cilvēkiem?

- Nu, es domāju, numur viens likums ir mācīties draudzēties ar dabu, ar apstākļiem, ar to, kas notiek ap tevi, nevis tiem spītēt un pret tiem cīnīties [..], tas nekad nebeidzas labi. Un, ja pavisam praktiski domājot, nav obligāti nepieciešamas ārprātīgas superdrēbes, bet vienkārši vilkt slāņus, lai var novilkt, kad paliek par karstu, vai uzvilkt, ja paliek par aukstu. Jo bieži vien sanāk ne tā saģērbties, un tad to visu dienu nevar izbaudīt, jo tu esi diskomfortā. Var būt fantastiski pārgājieni arī lietū, mīnus grādos. Es pati pagājušajā gadā janvārī, februārī gāju -18 grādos 30 kilometru pārgājienu, un viss bija forši, jo mācījos ģērbties.

Nu, un tad otrs - domāt arī par to, ko tu ņem līdzi. Mani, piemēram, vienmēr ļoti iepriecina, ja paņemu līdzi ko īpašu piknika sadaļai. Es principā vienmēr eju ar tēju termosā, kas jau ir iztikas minimums, bet nu arī izmantoju iespēju pagatavot svaigu kafiju mežā. Tas brīdis ir tāda kā kulminācija pēc noietiem 15 kilometriem.

Tu izvelc savu kafijas kanniņu, brūvē kafiju, un tas arī kaut kā rada to īpašo, foršo sajūtu.

Un tad noteikti var arī padomāt vienkārši, kā pievienot kādu piedzīvojumu tajā klāt. [..] Man reizēm patīk atvērt karti, ieraudzīt kaut kādu punktu un iet ekspedīcijā. Tur nav nekādu taku, tu vienkārši vadies pēc kaut kādas kartes, meklē to vietu, kuru esi netīšām atradis iepriekšējā dienā.

Iesaku meklēt to formu, kas patīk, kurā jūties labi un kurš piedzīvojumu veids sagādā vislielāko prieku, un sākt lēnu garu. Galvenais, nespiest no sevis par daudz, lai tas nepaliek riebīgi. Man šķiet, ka lēnām iemīlot, tur var baigi arī aizrauties.

- Mēs ar Elīnu turpinām sarunu un viņa stāsta, ka ir cilvēki, kuri uzskata, ka iet vairākas stundas pa mežu vai citu vietu ir garlaicīgi.

Man šķiet, ka tas, ko ir vērts atcerēties, ka garlaicība tomēr ir atkarīga no tevis paša, un tā, cik daudz tu zini, cik daudz tu vēro.

- Es parasti stāstu tādu piemēru, tieši domājot par mežu un kokiem – kad aļņi, brieži vai stirnas pieiet pie koka, viņi noēd miziņu un tajā jaunajā kokā paliek traumiņa. Koks aug lielāks, bet to rētu tu vari redzēt visu šī koka dzīvi. Tas nozīmē, ka tu vari pieiet pie diezgan liela koka, ieraudzīt to rētiņu un saprast, nu, piemēram, pirms 20 gadiem šeit pienāca briedītis, iekodās un aizgāja pie nākamā koka. Un zinot vien šādu faktu par to, kas tajā mežā notiek, iedomājies, tas iegūst pilnīgi citu stāstu, un, ja tev ir laba iztēle, var pilnīgi iztēloties, kā viņi tur ir bijuši, ko viņi tur darījuši. Tā vide sāk ar tevi runāt, viņa sāk stāstīt savu stāstu, un tad, kad tu to redzi, spēj dzirdēt,

tur vispār nav nekā garlaicīga, tieši otrādi! [..]

- Varbūt tev ir arī kādas maršrutu idejas, kuras varētu ieteikt citiem? - Jā, nu ļoti pēc gaumes jāskatās, bet nu es esmu pati dzimusi un augusi Gaujas Nacionālā parka teritorijā, līdz ar to šī mūsu zemītes daļa man ir ļoti mīļa, un tur ir ļoti daudz skaistu vietu, ko redzēt. Gar Gauju var staigāt krustu šķērsu. Esmu gājusi no Murjāņiem uz Siguldu, no Līgatnes uz Cēsīm, no Cēsīm uz Valmieru. Un var izmantot mežtakas posmus, bet es, piemēram, izmantoju tādu lietotni “MAPS.ME”, kur ir iespējams atrast tādas takas, kas nav kur citur ierakstītas. Piemēram, ja kāda meža taka reizēm ved pa pārāk civilizētu ceļu manai gaumei, tad es noeju no tās un izstaigāju pa to celiņu, kas parādīts lietotnē.

[..] Nu man ļoti patīk iet arī pa jūrtaku. Tuvāko gadu laikā gribu noiet visu Latvijas krasta līniju. Šobrīd esmu tikusi no Liepājas līdz Kolkai. [..] Ja sākumā, kad es pirmo reizi pateicu, ka es gribu iet gar jūru, man teica – ai , tas taču būs garlaicīgi, jo visu laiku viena jūra, bet beigās tas ir ārprātīgi interesanti, jo tas krasts visu laiku mainās. Un vēl man ļoti patīk gar Braslu iet, tur ir ļoti skaisti. Aicinu arī spēlēties un mācīties to vidi pašam arī vairāk iepazīt! #PJ