Tas tak nav zelts, bet tā ir bronza. Olimpiskie roboti

Autore: Anna Luīze RuskuleFoto: Helēna Plotičkina. Letiju Odriju Bedfordu

TAS TAK NAV ZELTS, BET TĀ IR BRONZA. OLIMPISKIE ROBOTI

Intervija sākas ar kādu franču dziesmu fonā. Šoreiz ēdienkartē, laikam vairāk dzērienkartē, “Flat white” Robertam un trīs minūtes turēta tēja Mārtiņam.

Roboti jeb Roberts Plūme un Mārtiņš Bots ir Latvijas izcilais kamaniņu divnieks, kurš ziemas olimpiskajās spēlēs Pekinā izcīnīja pirmo un vienīgo medaļu – bronzas medaļu kamaniņu komandas stafetē kopā ar Elīzu Tīrumu un Kristeru Aparjodu –, pārspējot Krievijas Olimpisko komiteju.

Pirmās olimpiskās spēles. Pirmā olimpiskā medaļa. Vienīgā Latvijai.

Olimpieši bija noskaņojušies kārtīgām ugunskristībām, nemaz nedomājot, ka tiešām atbrauks atpakaļ uz Latviju ar bronzas medaļu rokās. Godīgi sakot, puišiem pirmajā treniņu nedēļā negāja tik viegli, kā vēlētos. Pirms sacensībām arī grūti bija iemigt,

taču cīnīties bija gatavi, jo mērķis bija skaidrs – veiksmīgi nobraukt. Sākumā individuālajās divnieku sacensībās tika iegūta ceturtā vieta, aiz viņiem piekto vietu izcīnīja brāļi Šici. Piecas minūtes pēc divnieku finiša sekoja piedāvājums no izlases menedžera, kura divvietīgā ekipāža startēs stafetes komandā. Kamaniņu braucēji atceras komisko situāciju pēc finiša, ka nemaz nepaspēja izbaudīt atmosfēru par iegūto ceturto vietu: “Mārtiņu vilka uz antidopinga biroju, no otras puses vilka uz mediju centru un tad izlases menedžeris jautā, kurš tad brauks stafetē.” Puiši ilgi nedomāja, ka šāda iespēja ir jāizmanto, jo, kas to lai zina, kas būs pēc četriem gadiem. Roberts bez šaubām atzīst, ka līdz komandu startam ir pietiekami

daudz laika sagatavoties gan emocionāli, gan tehniski.

Ak, tā 13. virāža!

“Kamaniņu trase patīkama, paliels ātrums un specifisks aplis, taču tā 13. virāža, kuru izprast bija grūti ikvienam dalībniekam. Pirmo apli izbrauc pareizi, nākamajā izdari to pašu un nav,” Mārtiņš atzīst, ka tā trases daļa vēljoprojām šķiet mīklaina un neuztverama. Šo trases daļu, kā uzsver puiši, izcili spēja izbraukt tikai vācieši un austrieši, arī brāļi Šici.

Vācieši ar kamaniņām sagrāba visu zeltu

Kas tad ir īpašs vāciešiem kamaniņu sportā? “Vācieši nav pārcilvēki, tomēr viņu kamanas tiek radītas specializētās laboratorijās ar zinātnieku iesaisti,” komentē Roberts. Lai gan Latvijai nav tik lielu resursu, tiek piebilsts, kamaniņu sportā mums tehniskais stāvoklis nav sliktāks. Latviešu kamanas

gan tiek radītas visur – gan RTU (Rīgas Tehniskajā universitātē), gan Siguldā, gan arī paši puiši pielabo un palabo savas kamanas vēlos vakaros. Turpinot par Siguldu, tur esot viena no labākajām trasēm ar labāko ledu pasaulē, “jo Latvijas kamaniņu meistari ir, ja ne ģēniji, tad noteikti sava aroda meistari”. Kā ierastā darba dienā, citi astoņos no rīta iet uz ofisu strādāt, puiši – uz sporta zāli vai trasi. Pusdienu pārtraukums – nākamais darbs. Fiziskie treniņi kamaniņbraucējiem ir vairākas reizes dienā. Vasarā, kad ledus trasē nespīd, kamanas tiek nomainītas pret skrituļkamanām. “Ir grūti vienu, otru brīdi, bet tajā brīdī, kad tu stāvi ar medaļu, saproti, ka ir tā vērts, neskatoties uz visām grūtībām,” tā atzīst Roberts Plūme. Mērķis ir skaidrs, tāpēc ir kārtīga motivācija darboties. Sportisti stāsta, ka ne katrā treniņā var izdarīt uz visiem 100%, bet arī uz 60-70%, taču pēc stāvēšanas uz goda pjedestāla

ir vēlme virzīties uz priekšu un sasniegt arvien jaunas virsotnes.

Kamaniņu divnieks. Who?

Sinhronitāte “is the point”. “Trasē stūrējam mēs abi, taču Mārtiņam ir lielākas iespējas stūrēt un to viņš arī dara,” skaidro Roberts. Gan startā, gan trasē kamaniņu divnieks dara visu sinhroni. Katrai kustībai ir jābūt vienotai, lai nepazūd vērtīgās simtdaļas un tūkstošdaļas. Ja kustības un virzība nav saskaņota, tad sākas problēmas un var tikt piedzīvoti kritieni. Savukārt, ja Mārtiņš (priekšā) kļūdās, tad Roberts (aizmugurē) kļūdu var mēģināt izlabot. Bots atzīst, ka no malas varētu izskatīties, ka kamaniņu sportisti trasē mierīgi guļ, taču dažreiz pēc nobrauciena ir kārtīga aizdusa un grūti pat rācijā ierunāt, it kā sprints būtu noskriets. Roberts attiecīgi piebilst: “Ja kāds no lasītājiem nepiekrīt, ka puiši trasē arī riktīgi strādā un “iesvīst”, tad ap-

šaubītāji tiek aicināti apmeklēt kādu treniņu Siguldā.” Kamaniņu sportā ārkārtīgi svarīgs ir fokuss, tāpēc nekāda komunikācija nenotiek. Īstenībā ātruma un vēja dēļ nemaz neko nevar dzirdēt, diemžēl. “Kustība ir jājūt, izrunājamais ir jāizrunā pirms brauciena,” tā apgavlo viens no Robotiem. Treniņos ir veselīgi kļūdīties. “Kļūdoties tiek fiksētas pozīcijas, sekas un iespējamie risinājumi, kā konkrēto trases vietu precīzāk izbraukt. Tā arī ir pieredzes krāšana,” Mārtiņš atzīst, cik svarīga ir kļūdu pieredze treniņu laikā, jo “nekļūdoties treniņos, sacensību laikā nezināsi, kā iespējamo kļūdu izlabot”. Puiši atzīst, ka sacensībās ir jāmāk izrunāt un izprast, kā visveiksmīgāk izbraukt trasi, jo ātrums ir liels. Protams, atkarīgs no trases, taču, kā pauž sportisti, tie vidēji ir

120 km/h. “Kamēr brauc bez kļūdām, ātrumu nejūt, tiklīdz noliec kamanu šķērsām, tad gan sāc just,” smejoties teic Mārtiņš. Visvairāk kamaniņu braucējam ir bail pieļaut neapdomātas un stulbas kļūdas, kas vienā brīdī var maksāt kritienu, zaudējumu un varbūt pat letālas beigas. Kamaniņu braucējs trasi pazīst kā piemājas ceļu, kurš katru dienu tiek izbraukts, tāpēc pieļaut kļūdu jau zināmā vietā ir stulbi.

Šobrīd atpūtas sezona

Līdz maija vidum, kad sāksies sezonas treniņi ar komandu, sportisti atpūšas. Ik pa laikam aizbrauc uz Siguldas trasi iemēģināt ledu, taču no maija vidus līdz novembrim tiek strādāts uz fizisko bāzi jeb fiziskie treniņi divas līdz trīs reizes dienā. Novembrī

sāksies internacionālā sacensību sezona, kad varēs sasniegt jaunas virsotnes. “Un tā uz apli, līdz nākamajai olimpiādei,” teic kamaniņu divnieks. Roberts paralēli studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA), taču olimpiādes laikā, pateicoties pasniedzēju sapratnei, bija paņēmis pauzi un šobrīd atkal var pieslēgties mācībām. Savukārt Mārtiņš bija iesācis gaitas Valsts policijas koledžā, tomēr sports ņēma virsroku. Vai Eiropas čempionāts kamaniņu sportā, vai prakse Valsts policijā? Izvēle bija viennozīmīgi par profesionālo sportu.

Ja būtu jāaizstāv Latvija, vai dotos karā?

“Gribētos cerēt, ka esam lieli varoņi, taču mūsu paaudze nav piedzīvojusi to, ko ir piedzīvojuši mūsu vecvecāki un vecāki. Cerams, ka nebūs, protams, jādodas karā, taču, ja būs tāda nepieciešamība, tad “jau redzētu”,” atzīst Roberts. Savukārt Mārtiņš, kā jau kara filmas noskatījies, atbild, “ja klauvēs pie mājas durvīm un teiks “jādodas”, tad jau nebūs kur likties”. Taču puiši labāk izvēlas sportot, nevis ar “plinti” stāvēt. Puiši aicina izvērtēt informācijas apjomu, kuru patērējam gan pandēmijas, gan Ukrainas kontekstā, kā arī kritiski izvērtēt sniegto informāciju, kas šobrīd ir īpaši svarīgi. #ALR