“Labvakar, es esmu Apokalipses jātnieks, Tumsas princis, mākslinieks - Kristians Brekte.”

“Labvakar, es esmu Apokalipses jātnieks, Tumsas princis, mākslinieks - Kristians Brekte.”

Tāda bija atbilde, kad vaicāju Kristianam Brektem, kā viņš sevi iepazīstinātu ar auditoriju. Mākslinieks, scenogrāfs, Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājs un asociēts profesors Kristians Brekte. Pazīstams ar provokatīviem darbiem, kas ne visiem Latvijas iedzīvotājiem ir saprotami. Cilvēks ar nesamākslotu un patiesu personību. No malas vērojot, liekas ļoti nopietns un nosvērts, taču viņš ir cilvēks ar ļoti labu humora izjūtu, kurš prot pasmieties arī par sevi.

- Kā Tu pats raksturotu savu mākslu? - Lielisks jautājums. (smejas) Mana māksla pavisam noteikti ir godīga, patiesa, atklāta un tāda, kas liek sliekām irdināt zemi.

- Vai un kā Covid-19 pandēmija ir ietekmējusi Tavu darbību? - Covid-19 pandēmija ir skārusi manu radošo darbību, daži projekti laika līnijā ir pašļūkuši mazu gabalu uz priekšu. Daudz laika esmu pavadījis Zoomā, veroties uz melnajām kapu pieminekļu rindām, no kurām reizi pa reizei atskan dažādas frāzes. Taču galveno radošās darbības dzinējspēku - prātiņu - šis buboņu mēris nav skāris.

- Kāda bija Tava bērnība? Vai jau no pašas bērnības esi saistīts ar mākslu? - Piedzimu mākslinieku ģimenē, kur viss jau no bērnības ož pēc krāsas. Uzaugu mākslas, arhitektūras un dabas grāmatu ieskauts. Vecāki ļāva darīt, eksperimentēt. Mazotnē mani darīja ziņkārīgu daba, sprāgstvielas, mītiskā pasaule. Atceros, kā ar vecmāmiņu abi devāmies pastaigā pa mežu un viņa man teica: “Skaties, reku veļi nāk!”. Varu pateikt tikai paldies saviem vecvecākiem un vecākiem, ka viņi man ir iemācījuši uz pasauli skatīties ar atvērtām acīm, ausīm un prātu.

- Tu esi apgalvojis, ka mākslā, savu darbu veidošanā, centies būt perfekcionists, vai tā ir arī pārējās dzīves jomās? - Nenoliegšu, ka man patīk kvalitatāte,

kad darbiņi ir labi izdarīti un nostrādāti līdz galam. Cilvēki, manuprāt, jūt, kur ir ielikta dvēselīte un kura ir paciņa no AliExpress. Gribētu teikt, ka paviršs neesmu ne tik vien darbā, bet arī citās dzīves jomās, kā saka “сделал дело — гуляй смело”! (no krievu valodas “Ja darbs izdarīts — staigā droši”)

- Savos darbos Tu daudz apspried nāves jēdzienu, kāpēc? Vai Tev ir bail no nāves? - Savos darbos apspēlēju nāves jēdzienu, jo esmu tievs kā skelets. JOKS. Ja mēs skatāmies atpakaļ kultūras vēsturē, tad Memento mori vienmēr ir bijis klātesošs, piem., Peru iedzīvotāji 6000 p.m.ē. iebalzamēja savus mirušos priekštečus, bet 1424. - 1425. g. Parīzē tika radīts pirmais zināmais murālis, kas atradās uz sienas Svētās Nevainības kapsētā (The Holy Innocents’ Cemetery). Uz šīs sienas bija attēlota nāves deja - “Dance of the dead”. Jau citās intervijās esmu minējis, ka mūsdienu cilvēkam ir tāda sajūta, ka viņš ir nemirstīgs. Gribas atgādināt, ka šajā pasaulē viss ir laicīgs un tādā globālā laika skalā mēs esam tikai uz mirkli. Cilvēkiem ir jāprot apzināties sevi. Iesaku katram ziemas saulgriežos izlaist kādu danci ar ķekatnieku nāves maskā, lai jaunajā gadā kaulainā neglūn ap stūri.

- Vai mākslā Tevi ir kaut kas šokējis? - Šokējos, kad mana mamma ik vasaru dodas pļavā, saplūc magoņu, saulespuķu, krizantēmu u.c. puķu ziedus, lai pēcāk tos ar otu un akvareli pārvērstu

šedevros. It īpaši mīļas man ir lupīnu bildes.

- Kādas ir Tavas domas par mākslas brīvības situāciju Latvijā? Vai mākslinieka brīvībai ir iespējams novilkt robežas? - Uzskatu, ka mākslas brīvību nedrīkst ierobežot, cenzēt vai kā citādi likt šķēršļus tās tapšanā nevienā no kultūras jomām, vai tā ir māksla, litertūra, kino, deja, mūzika utt. Māksla tiešā veidā parāda, cik liela brīvība ir valstī. Ja jūs neesat brīvs izpausties mākslā, tas nozīmē, ka neesat brīvs arī citos laukos. Māksla ir barometrs tam, kas notiek, ekonomiski, politiski - it visā. Latvijas Republikas Satversmes 113. pantā noteikts, ka “valsts atzīst [..] mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību”, kā arī Satversmes 100. pantā noteikts, ka “Ikvienam ir tiesības uz vārda [tas ir, arī mākslas] brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta”.

- Vai Tu gaidīji tik dalītu sabiedrības reakciju par tevis veltīto murāli Džemmai Skulmei? - Mans mērķis nebija izraisīt pilsoņu karu Rīgā, un absolūti nebiju gaidījis tik lielu rezonansi. Dīvānu ekspertiem atliek tikai pajautāt, vai viņi zobārsta kabinetā ārstam arī saka priekšā, kas un kā būtu jādara, lai, beigās paskatoties spogulī, noteiktu - “mans bērns, kurš iet bērnudārzā, būtu sablombējis labāk par jums, dakter”. Dakteris ir dakteris, sportists ir sportists, mākslinieks ir mākslinieks, pārdevējs ir pārdevējs

un Dieva vārda sludinātājs ir Dieva vārda sludinātājs. Cienīsim viens otru un padarīto darbu. Sabiedrībai būtu jākļūst tolerantākai.

- Vai šī negācija, kas nāca no daļas sabiedrības, Tevi kaut kā ietekmēja un vai Tu esi guvis kādu mācību no tā? - Uzskatu, ka jebkura pieredze ir vērtīga. Šādi procesi man pašam ir izglītojoši. Kā mākslinieks nekad neesmu slēpis savu kaisli pēc zināšanām un vienmēr atklāti esmu runājis par savām interesēm, centieniem noskaidrot visa pastāvošā savstarpējo saikni. Arī savos darbos ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem esmu centies iemiesot savas zināšanas par mūsdienu pasauli.

- Kā Tu kļuvi Latvijas Mākslas akadēmijā par Glezniecības katedras vadītāju? - Pareģojumā tika teikts, ka es būšu izredzētais, kuru Šķirmice izvēlēsies par LMA Glezniecības katedras vadītāju. Jūtos pagodināts, ka man ir iespēja strādāt tik profesionālā, radošā un krāšņā kolektīvā, jo šie cilvēki ir Latvijas mākslas stūrakmeņi. Glezniecības katedra ir kā orķestris, kur katrs lieliski pārvalda savu instrumentu. Šeit nav vienas pirmās vijoles. Mēs Glezniecības katedrā ik dienu neapzinātā apzinībā dzīvojam saskaņā ar LMA postulātu “Nulla dies sine linea”.

- Tev ir maģistra grāds scenogrāfijā, vai šī profesija Tev jau no bērnības ir bijis tāds kā sapnis? - Kādā brīdī galvā bija iezagusies doma kļūt par dakteri, iedomājies, kā tas skanētu - “Dakteris Brekte Jūs jau gaida”, forši, ne? Ar teātri un scenogrāfiju man ir kā ar drāmu un komēdiju jeb naidu un mīlu. Traģēdija bija teātra apmeklējumi bērnībā, kad vecāki vienmēr lika vilkt kodīgu vilnas džemperi, vēl, tagad atceroties, viss sāk niezēt un kņudēt. Šodien liekas, ka esmu atradis balansu, atrodoties skatuvei otrā pusē, domājot par telpu, laiku, vēstījumu un veidu, kā izveidot vidi, kurā atdzīvojas dažādas tēlu sistēmas.

- Vienā intervijā Tevi pasniedza kā “profesors skandālists”, vai Tu sevi uzskati par skandālistu? - Savos darbos vienmēr esmu iesaistījies pret diskrimināciju, seksuālās orientācijas, politisko, rases, tautības, dzimuma, vecuma, filozofisko vai reliģisko uzskatu, sociālās izcelsmes, mantiskā, ģimenes vai veselības stāvokļa dēļ - nekad neesmu aicinājis uz nacionālā vai rasu naida, vai nesaticības izraisīšanu. Savu iespēju robežās arī cenšos nepieļaut tādas situācijas, kad tiek mēģināts ierobežot viedokļu daudzveidību un atklātu domu apmaiņu. Nē, es neesmu skandālists.

- Vai Tu ar savu piemēru un drosmi uzdrīkstēties centies iedvesmot arī savus studentus? Vai jūs lekcijās pārrunājat sabiedrības un mākslas attiecības, brīvības jēdzienu mākslā? - Jo drosmīgāku vidi mēs paši radam, jo drošāk jūtas jaunie mākslinieki. Viņiem ir lielāka vēlme pētīt, izzināt, radīt kvalitatīvus, nevis no pirksta izzīstus darbus, un nebaidīties no rezultāta. Protams, tā ir neizbēgama saruna par sabiedrības

“Latvijā kaste ir blīvi apdzīvota, ārpus kastes mēs pagaidām esam mazākumā.”

un mākslas likumsakarībām. Pirmajā kursā vienmēr visiem saku, ka LMA nav palīgskola. Cenšos saviem studentiem likt domāt un rīkoties drosmīgi.

Tev ir ļoti plašs skatījums uz pasauli, kas atspoguļojas arī Tavā mākslā. Vai Tev dažbrīd nav radusies vēlme pamest Latviju un doties uz kādu “atvērtāku” valsti, kur piepildīt savas idejas, lai izvairītos no iespējamā nosodījuma? - Daudzi man ir teikuši, ja es būtu piedzimis vai aizbraucis prom uz kādu citu ģeopolitisku vietu, tad es būtu slavens un bagāts. Taču enerģijas bija lēmušas, ka man ir jāpiedzimst šajā ķermenī, šajā valstī un šajā laikā, tāpēc uzskatu, ka šī vieta man ir jāpārstāv un jāattīsta. Latvijā ir maz mākslinieku, kas raisa domas procesus, izglīto un mudina pieņemt citādo. Latvijā kaste ir blīvi apdzīvota, ārpus kastes mēs pagaidām esam mazākumā. Nekad mūžā nemainītu Latvijas četrus gadalaikus, ziedošu jūraszāļu smaku, un ķērpju kraukšķēšanu zem basām kājām pret mūžīgu sasalumu vai tveici.

- Vai mākslinieks var baidīties? - Mīzējs nekur tālu netiks. Baisākā lieta mākslā, ar ko mākslinieks var sastapties, ir cenzūra, bet vēl traģiskāka ir pašcenzūra. Nedrīkst nevienam klanīties un izpatikt, ja kāds tā dara, tad šis cilvēks nav cienīgs saukt sevi par mākslinieku.

- Mākslas vēsturē ir zināmi daudzi mākslinieki, kuru darbi un talants tiek patiesi novērtēts tikai pēc viņu nāves. Kādēļ tas, Tavuprāt, tā notiek? - Mākslinieks ir sava laika vēstenis un patiesības spogulis. Sabiedrībai un katram cilvēkam individuāli bieži ir grūti objektīvi skatīties uz realitāti, to pieņemt tādu, kāda tā attiecīgajā brīdī pastāv. Domāju, ka šeit pastāv likumsakarība, ka nākamajām paaudzēm vairs nav tieša saikne ar to laiku, kas jau ir bijis, tāpēc viņi ir spēj lūkoties gan uz mākslu, gan uz mākslinieku objektīvi. Tur arī rodas šis “mirušās” mākslas fenomens. Kā piemērs varētu būt J.Rozentāla veidotās freskas uz Latviešu Biedrības nama. Rozentāla laikā šis darbs radīja lielu ažiotāžu. “Vieni šausminājās, ka tās esot pārāk modernas, bet citi cēla traci presē, ka freskās esot attēloti kaili ķermeņi. Tas sludinot izvirtību. Pats Rozentāls šos tautas kritiķus nosauca par bezgaumīgiem un tukšpaurīgiem svētuļiem, jo cik samaitātam ir jābūt cilvēkam, lai mākslā ieraugot kailus ķermeņus vai bērnus lolotu neķītras domas. Šis nams ir apliecinājums mūsu tautas neķītrajam garam.”

- Nedaudz provokatīvs jautājums, bet, vai Tu uzskati, ka arī Tavus darbus varētu sākt patiesi novērtēt tikai pēc ilgāka laika? - Pilnīgi noteikti. Es esmu daļa no šīs mākslas likumsakarības.

- Lūdzu, raksturo Latvijas mākslinieku kopienu! - Gribētu teikt, ka tādas vienotas mākslinieku kopienas Latvijā nav. Man liekas, ka mākslā, un es pieņemu, ka arī citās profesijās, mums joprojām ir klātesošs viensētnieka gēns. Uzskatu, ka māksliniekiem vajadzētu būt aktīvākiem,

20“Nedrīkst nevienam klanīties un izpatikt, ja kāds tā dara, tad šis cilvēks nav cienīgs saukt sevi par mākslinieku.“

laicīgākiem, zinātkārākiem. Jāstrādā ir ar aktīvu notikumu un nav jābaidās jaunatklāt sevi un izmantot dažādus medijus, lai panāktu vislabāko un efektīgāko vēlamo rezultātu. Liels īpatsvars ir vērojams dekoratīvajai mākslas funkcijai, tādā ziņā, ka mākslas kā suvenīru tirgus ir pārbāzts. Māla podi, terīnes un latvju rakstu cepures ir labi, bet ar mēru. Labāk būtu, ja šī proporcija būtu pretēja, respektīvi, vairāk mākslinieku un mazāk “mākslinieku”.

- Vai mūsdienās bohēma vēl ir aktuāla? - Nē, domāju, ka tas etaps ir noiets, tagad ir citi laiki. Par tādu klasisko bohēmu mūsdienu kontekstā var lasīt grāmatās vai skatīties kino filmās. Gan jau ir kāds pritons, kur ir novērojamas kādas bohēmas atraugas, bet domāju, ka ilgtermiņā tas nav nedz veselīgi, nedz produktīvi.

- Kad mēs no Tevis tagad varam sagaidīt tuvāko izstādi ar Taviem mākslas darbiem? - Šī gada ietvaros ar eksperimentālās mūzikas apvienību +K+M+B (kur muzicēju es kopā ar Modri Svilānu un Māri Butleru) tiks izlaists mūsu pirmais albums. Vasarā varēsi mūs satikt Sabiles sinagogā, kur burbuļos vīns un mūsu mūzika. Jauni šedevri būs aplūkojami vasaras noslēgumā Rīgas Mākslas telpā, kur kopā ar Modri Svilānu šobrīd

veidojam jaunu darbu sēriju. Katrā ziņā, lai neko nepalaistu garām iesaku sekot līdzi manām izdarībām sociālajos tīklos (IG) @mortal666deth un @kristiansbrekte. Ne dienu bez līnijas!