Raksta autore: Sabīne Plauka Foto: Helēna Plotičkina
“Labvakar, es esmu Apokalipses jātnieks, Tumsas princis, mākslinieks - Kristians Brekte.” Tāda bija atbilde, kad vaicāju Kristianam Brektem, kā viņš sevi iepazīstinātu ar auditoriju. Mākslinieks, scenogrāfs, Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājs un asociēts profesors Kristians Brekte. Pazīstams ar provokatīviem darbiem, kas ne visiem Latvijas iedzīvotājiem ir saprotami. Cilvēks ar nesamākslotu un patiesu personību. No malas vērojot, liekas ļoti nopietns un nosvērts, taču viņš ir cilvēks ar ļoti labu humora izjūtu, kurš prot pasmieties arī par sevi. - Kā Tu pats raksturotu savu mākslu? - Lielisks jautājums. (smejas) Mana māksla pavisam noteikti ir godīga, patiesa, atklāta un tāda, kas liek sliekām irdināt zemi. - Vai un kā Covid-19 pandēmija ir ietekmējusi Tavu darbību? - Covid-19 pandēmija ir skārusi manu radošo darbību, daži projekti laika līnijā ir pašļūkuši mazu gabalu uz priekšu. Daudz laika esmu pavadījis Zoomā, veroties uz melnajām kapu pieminekļu rindām, no kurām reizi pa reizei atskan dažādas frāzes. Taču galveno radošās darbības dzinējspēku - prātiņu - šis buboņu mēris nav skāris.
kad darbiņi ir labi izdarīti un nostrādāti līdz galam. Cilvēki, manuprāt, jūt, kur ir ielikta dvēselīte un kura ir paciņa no AliExpress. Gribētu teikt, ka paviršs neesmu ne tik vien darbā, bet arī citās dzīves jomās, kā saka “сделал дело — гуляй смело”! (no krievu valodas “Ja darbs izdarīts — staigā droši”)
- Kāda bija Tava bērnība? Vai jau no pašas bērnības esi saistīts ar mākslu? - Piedzimu mākslinieku ģimenē, kur viss jau no bērnības ož pēc krāsas. Uzaugu mākslas, arhitektūras un dabas grāmatu ieskauts. Vecāki ļāva darīt, eksperimentēt. Mazotnē mani darīja ziņkārīgu daba, sprāgstvielas, mītiskā pasaule. Atceros, kā ar vecmāmiņu abi devāmies pastaigā pa mežu un viņa man teica: “Skaties, reku veļi nāk!”. Varu pateikt tikai paldies saviem vecvecākiem un vecākiem, ka viņi man ir iemācījuši uz pasauli skatīties ar atvērtām acīm, ausīm un prātu.
- Savos darbos Tu daudz apspried nāves jēdzienu, kāpēc? Vai Tev ir bail no nāves? - Savos darbos apspēlēju nāves jēdzienu, jo esmu tievs kā skelets. JOKS. Ja mēs skatāmies atpakaļ kultūras vēsturē, tad Memento mori vienmēr ir bijis klātesošs, piem., Peru iedzīvotāji 6000 p.m.ē. iebalzamēja savus mirušos priekštečus, bet 1424. - 1425. g. Parīzē tika radīts pirmais zināmais murālis, kas atradās uz sienas Svētās Nevainības kapsētā (The Holy Innocents’ Cemetery). Uz šīs sienas bija attēlota nāves deja - “Dance of the dead”. Jau citās intervijās esmu minējis, ka mūsdienu cilvēkam ir tāda sajūta, ka viņš ir nemirstīgs. Gribas atgādināt, ka šajā pasaulē viss ir laicīgs un tādā globālā laika skalā mēs esam tikai uz mirkli. Cilvēkiem ir jāprot apzināties sevi. Iesaku katram ziemas saulgriežos izlaist kādu danci ar ķekatnieku nāves maskā, lai jaunajā gadā kaulainā neglūn ap stūri.
- Tu esi apgalvojis, ka mākslā, savu darbu veidošanā, centies būt perfekcionists, vai tā ir arī pārējās dzīves jomās? - Nenoliegšu, ka man patīk kvalitatāte,
- Vai mākslā Tevi ir kaut kas šokējis? - Šokējos, kad mana mamma ik vasaru dodas pļavā, saplūc magoņu, saulespuķu, krizantēmu u.c. puķu ziedus, lai pēcāk tos ar otu un akvareli pārvērstu
16
šedevros. It īpaši mīļas man ir lupīnu bildes. - Kādas ir Tavas domas par mākslas brīvības situāciju Latvijā? Vai mākslinieka brīvībai ir iespējams novilkt robežas? - Uzskatu, ka mākslas brīvību nedrīkst ierobežot, cenzēt vai kā citādi likt šķēršļus tās tapšanā nevienā no kultūras jomām, vai tā ir māksla, litertūra, kino, deja, mūzika utt. Māksla tiešā veidā parāda, cik liela brīvība ir valstī. Ja jūs neesat brīvs izpausties mākslā, tas nozīmē, ka neesat brīvs arī citos laukos. Māksla ir barometrs tam, kas notiek, ekonomiski, politiski - it visā. Latvijas Republikas Satversmes 113. pantā noteikts, ka “valsts atzīst [..] mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību”, kā arī Satversmes 100. pantā noteikts, ka “Ikvienam ir tiesības uz vārda [tas ir, arī mākslas] brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta”. - Vai Tu gaidīji tik dalītu sabiedrības reakciju par tevis veltīto murāli Džemmai Skulmei? - Mans mērķis nebija izraisīt pilsoņu karu Rīgā, un absolūti nebiju gaidījis tik lielu rezonansi. Dīvānu ekspertiem atliek tikai pajautāt, vai viņi zobārsta kabinetā ārstam arī saka priekšā, kas un kā būtu jādara, lai, beigās paskatoties spogulī, noteiktu - “mans bērns, kurš iet bērnudārzā, būtu sablombējis labāk par jums, dakter”. Dakteris ir dakteris, sportists ir sportists, mākslinieks ir mākslinieks, pārdevējs ir pārdevējs
