Avantūra. Marts 2022

LU SZF STUDENTU VEIDOTS ŽURNĀLS

MARTS 2022 #9

Intervija ar mūsu olimpiešiem –

ROBOTIEM

GRIBU SĀKT UZŅĒMĒJDARBĪBU: biznesa ideja vai biznesa halucinācija?

BREKTE: “Cilvēkam ir jāprot apzināties sevi” Vīnzinis par vīniem

Lūdzu, ziedo asinis

Kas ir bailes no iemīlēšanās?

Redaktores sleja

“Ne zeme pret zemi tad karos, bet visas kopā pret tumsu,” Šīs Raiņa rindas, kuras pēdējo dienu laikā klejo pa Facebook dzīlēm, tikai pierāda to, ka diemžēl jau vairāk nekā pirms 100 gadiem sarakstītie vārdi nav mainījuši savu aktualitāti. Lugā “Uguns un nakts” Lāčplēsis nespēja izglābt tautu, jo viņš ienaidniekam pretī stājās viens pats, taču mēs, mācoties no pagātnes kļūdām, varam mainīt notikuma gaitu, katrs sniedzot palīdzību ukraiņu tautai, tādā veidā, kādā mēs to spējam – piedāvājot savu pajumti, ziedojot naudu vai nepieciešamās lietas, izglītojot sevi par karu Ukrainā un pastāstot par to citiem.

Pēdējās nedēļas ir parādījušas to, ka nekas nav akmenī kalts un jebkura situācija var kardināli mainīties.

Kurš būtu domājis, ka 21. gadsimta Eiropā ir iespējams karš? Notiek brutāls karš, kā rezultātā cieš iedzīvotāji – bērni, sievietes, vecāki ļaudis. Tiek iznīcinātas pilsētas, bet Ukraina nepadodas.

Kā vienā no savām runām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis sacīja: “Ukraina cīnās ne tikai par sevi, bet par visu Eiropu.” Arī par mums – latviešiem un mūsu brīvību.

Mēs šajā “Avantūras” numurā runājam par brīvību, godu un izvēli – intervijā ar Kristianu Brekti par brīvību mākslā, ar olimpisko spēļu medaļniekiem Robotiem jeb Robertu Plūmi un Mārtiņu Botu par godu pārstāvēt valsti olimpiskajās spēlēs, kā arī par tik vienkāršām ikdienas brīvībām, kā izvēlēties pastaigu maršutu vai lēmumu ziedot asinis.

Ukrainā notiekošais karš liek novērtēt to, kas mums ir dots. Cerams, ka pandēmijas laikā šķeltā Latvijas sabiedrība, iedvesmojoties no ukraiņiem, kļūs saliedēta kā cieša dūre. Un ka mēs spēsim novērtēt ikdienas brīvības un, nepieciešamības gadījumā, savu dūri parādīt iebrucējam – tieši tāpat kā drosmīgā un varenā ukraiņu tauta.

Слава Україні!

2

Annija Krūmiņa

Avantūras redakcija Alīse Savina rakstu autore IG: ali_sa2k21

Letija Odrija Bedforda rakstu autore, fotogrāfe

Anastasija Rebezova rakstu autore, maketētāja IG: pui_de_rechin

Paula Jaunslaviete rakstu autore IG: paula_ jaunslaviete

Līga Runčis sponsoru piesaistītāja IG: ligucic123

Una Zvejniece rakstu autore, maketētāja IG: una_zvejniece

Diāna Ostrovjonoka rakstu autore

IG: diivaaans

Helēna Plotičkina maketētāja, fotogrāfe IG: helenaploti

Polīna Miķelsone rakstu autore IG: polina.mikelsone

SAZINIES AR REDAKCIJU redakcija@avantura.lv IG: zurnals_avantura FB: www.facebook.com/zurnalsavantura Žurnāla producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne roberts.viksne@lu.lv

Anna Luīze Ruskule rakstu autore, maketētāja IG: ruskuleeaaaaa

Sabīne Plauka rakstu autore IG: sabineplauka

Sindija Kiršteine rakstu autore, maketētāja, korektore IG: sindijaak

Saturs 5

8

16

12

25 22 26 29 Izdevuma ISSN - 2661-5886 4

Dzīvības serums, ar kuru dalīties

Asins ziedošana pēdējos gados ir iemantojusi īpašu uzmanību.

Tomēr visbiežāk to piemin negatīvā kontekstā – brīžos, kad asins krājumi kārtējo reizi ir sasnieguši zemākos punktus. Kādēļ tā? Ko vajadzētu zināt cilvēkiem, kas situāciju vēlētos mainīt, bet vēl nav uzdrošinājušies? Konsultē Valsts asinsdonoru centra pārstāve Ginta Bormane.

Ik pēc pāris mēnešiem sociālajos tīklos parādās satraucoša informācija par to, ka strauji samazinājies asins krājums. Šādās reizēs cilvēkus pastiprināti aicina ziedot, bet kādēļ ir tā, ka šādu aktivitāti mēģina veicināt tikai pāris reizes gadā? Kādēļ asins krājumu neizdodas noturēt vienmērīgu?

Atbilde ir vienkārša – nav iespējams paredzēt, kad būs novērojams asins krājumu kritums, kad Latvijas slimnīcās asinis būs nepieciešamas vairāk.

Visbiežāk asins pārliešanu veic situācijās, kad noticis neparedzēts negadījums, piemēram, autoavārija. Šīs

situācijas neviens nevar paredzēt, tādēļ arī asins krājums vienā dienā var būt augstāks, taču jau nākamajā – strauji nokrities, neparedzamo avāriju, negadījumu un komplikāciju dēļ operāciju laikā.

Valsts asinsdonoru centra pārstāve gan norāda, ka nelielas prognozes var veikt. “Mēs varam teikt, ka donoru aktivitāte nedaudz samazinās vasaras mēnešos, kad lielai sabiedrības daļai ir atvaļinājumi,” pauž Bormane. Tāpat centrs novēroja aktivitātes samazināšanos laikā, kad strauji pieauga Covid-19 inficēto skaits. Viņa tam izceļ vairākus iemeslus, piemēram, cilvēki šajā laikā daudz biežāk slimo, tāpat ir kādi, kas nonāk kontaktpersonu lokā, līdz ar to ir jāievēro noteikts laika posms, līdz cilvēks saprot, vai pats nav noķēris šo infekciju. “Vērtējot pēc tā, kurā gada laikā ir lielākais pieprasījums, mēs redzam, ka aktīvās motobraukšanas sezonas laikā, kad notiek kādas avārijas, pieprasījums palielinās,” norāda Bormane, kā arī izceļ to, ka tā ir problēma, jo “avārijās

Autore: Una Zvejniece

ATCERIES! Donoram līdzi jābūt derīgam personu apliecinošam dokumentam (pasei, personas apliecībai (eID) vai jebkuram citam personu apliecinošam dokumentam, kas satur sekojošu informāciju – personas kodu, vārdu, uzvārdu un foto). Bez personu apliecinoša dokumenta donorus nepieņem! ar motocikliem cilvēkiem visbiežāk ir milzīgi asins zudumi, tā dēļ arī strauji samazinās kopējais krājums konkrētā asins grupā”.

Tomēr izteiktas kopsakarības, ka kādā noteiktā gada laikā donoru palīdzība būtu nepieciešama izteikti vairāk, nav. “Vienmēr notiek plānveida operācijas, ārsti veic steidzamas operācijas un orgānu transplantācijas. Slimnīcās vienmēr ir pacienti, kuriem ir nepieciešama donoru palīdzība,” tā apgalvo asinsdonoru centra pārstāve. Diemžēl ir gadījumi, kad vienam cilvēkam ir jānodrošina liels asins komponentu apjoms, 5

piemēram, transplantējot kādu orgānu. Asinsdonoriem tādēļ ir jābūt aktīviem visa gada garumā, lai ārsti var palīdzēt visiem pacientiem, kuriem nepieciešama asins pārliešana.

Optimāli būtu, ja katru dienu Latvijā asinis ziedotu aptuveni 400 cilvēku.

Tomēr, ja runā par to, kādēļ nevar izdarīt tā, ka īsā laika periodā tiek piesaistīts liels skaits donoru, ar kuru asinīm pietiktu vairākiem mēnešiem, arī tam ir izskaidrojums. Bormane atklāj: “Trombocītu un eritrocītu masas satur dzīvas šūnas, attiecīgi tām ir derīguma termiņš, piemēram, trombocītu masai tās ir tikai piecas dienas, eritrocītu masai 30 dienas.

Tādēļ mēs nevaram, piemēram, mēnesi strādāt ar milzu jaudu un vēlāk cerēt, ka gadu varēsim palīdzēt visiem pacientiem ar mēneša laikā ievāktiem komponentiem. Tā tas diemžēl nenotiek.”

Cik ilgs laiks jāpavada, lai ziedotu?

Lai gan asins ziedošana pirms procesa iepazīšanas var šķist biedējoša, tā nebūt nav. Asinsdonoru centrā ir pieredzētas dažādas reakcijas, ziedotāju sajūtas atšķiras, tomēr Bormane aicina nebaidīties. “Ziedošanas process aizņem maksimums 15 minūtes, lielākoties pat zem 10 minūtēm, atkarībā no asins plūsmas,” mierina centra pārstāve un piemin, ka “gadījumā, ja pēc procedūras ziedotājs nejūtas labi, tad droši var palikt donora krēslā un atpūsties, tas pat ir ieteicams”. Māsiņas, kas strādā ziedošanas vietās, nodrošina, ka cilvēks vajadzības gadījumā var saņemt medicīnisko palīdzību, kā arī uzmundrinājumu. Tādēļ nav jābaidās no tā, kas notiks, ja pēkšņi, pašam ziedotājam negaidot, cilvēkam paliks slikti. Centra pārstāvji ir sagatavoti šādiem gadījumiem un vēlas, lai ziedošanas process visiem kļūtu par pēc iespējas pozitīvāku pieredzi.

Tāpat arī ziedošanas vietā pats donors var saņemt noderīgu informāciju. Piemēram, pirms procedūras ārste nosaka cilvēka asins grupu, tāpat tiek paņemtas asinis analīzēm, par kurām rezultātus donors, ja vēlas, vēlāk var saņemt. Dokumentu aizpildīšana un ārsta apmeklējums nedaudz pagarina ziedošanas procesu, bet pavadītās minūtes kādam, kam asinis būs nepieciešamas, sniegs nenovērtējamu prieku un, visticamāk, pat izglābs dzīvību.

6

Mīti, lai gan nepamatoti, cilvēkus mēdz atturēt “Jā, mīti mums ir daudz un dažādi,” tā smejoties, bet vienlaikus noraizējusies atzīst donoru centra pārstāve.

Viņa norāda, ka viens no biežāk dzirdētajiem mītiem ir par ģībšanu.

“Jā, tāda iespēja tiešām ir, bet tas ir tādēļ, ka donori bieži vien nav kārtīgi paēduši vai padzērušies,” viņa skaidro, pieminot, ka “tā nav tāda iespēja, kas ir vienmēr, tas drīzāk ir tikai apmēram vienā procentā gadījumu”.

Viņa norāda, ka tā ir organisma reakcija, no kuras nav jābaidās, jo tas notiek reti, turklāt, tas nav nekas veselībai un dzīvībai bīstams.

Vēl viens mīts ir tas, ka tas ir sāpīgi. Arī tā nav taisnība. “Kaut adata, ko iedur, ir nedaudz resnāka, nekā ierastās asins analīzēs, tas nav neizturami,” uzmundrina Bormane un piemin, ka par šo tēmu saņemtas arī daudzas atsauksmes sociālajos tīklos. Atsauksmes, kas vēsta par to, ka procedūra nebūt nav tik sāpīga un nepatīkama, kā šķiet, kā arī mīti, kas par to klejo apkārt, visbiežāk izrādās nepamatoti.

“Bieži vien cilvēki arī domā, ka pirms asins ziedošanas viņiem ir jāpaēd par diviem, lai būtu spēks,” arī tā nav taisnība, jo asinsdonoru centrā iesaka paēst, bet ievērojot noteiktas robežas. Asinsdonoru centra pārstāve atzīst, ka bieži vien tieši tas, ka cilvēks ir kaut ko ne tā apēdis, traucē ziedošanas procesā. “Ļoti svarīgi ir paēst pirms tam, bet ne treknu ēdienu, jo mēs samērā bieži saskaramies ar problēmu, ka cilvēks atnāk, ziedo asinis, bet viņas ir pārāk treknas,” Bormane norāda, ka problēma šajā situācijā ir tā, ka, ja asinis ir pārāk treknas, tad nevar veikt analīzes šādos asins komponentos. Attiecīgi asinis nevar pārbaudīt, tātad tās nedrīkst pārliet arī pacientiem. Par to, ko labāk ēst, plašāk var uzzināt donoru centra mājaslapā. Ķermenim vajag atjaunošanās laiku Kā norādīts donoru centra mājaslapā, cilvēks var ziedot asinis, ja jūtas vesels. Tomēr tas ne vienmēr nozīmē, ka pirmajā dienā pēc saslimšanas cilvēks varēs iet nodot savas asinis. Dažreiz pazīmes par slimības klātbūtni organismā saglabājas pat tad, kad pašam ziedotājam tās vairs nav manāmas. Tas nav iemesls, kādēļ atteikties no ziedo-

šanas pavisam, bet gan informācija, kuru vajadzētu ievērot, pirms ierodas donoru centrā.

Piemēram, ja cilvēks jūtas labi, tad septiņas dienas pēc Covid-19 vīrusa simptomu izzušanas var iet ziedot.

Tās septiņas dienas būs laiks, lai ķermenis nostabilizētos, atjaunotos un justos labi arī tad, ja tiek ziedotas asinis. Tāpat arī vajadzētu darīt kontaktpersonām – ja nedēļu pēc pēdējās tikšanās ar inficēto personu nav saslimšanas pazīmju, tad var nākt.

Savukārt, ja kādā brīdī piesūcas ērce, kas daudziem ir aktuāla problēma un bieds gada siltajā laikā, tad mēnesi pēc piesūkšanās brīža var nākt. Ja mēnesi pēc notikuma nav pamanītas kādas veselības problēmas, kas radušās ērces piesūkšanās dēļ, tad organisms ir vesels. Asins sastāvā nebūs nevajadzīgu ķermenīšu, kas varētu apdraudēt cilvēku, kas šīs asinis saņems. Ja ērces dēļ tomēr veidojas veselības problēmas un ir identificēta saslimšana ar Laima slimību, tad jānogaida mēnesis pēc brīža, kad ārsts ir atzinis, ka pacients ir vesels.

Par citām saslimšanām, ierobežojumiem katrs interesents var uzzināt, ja sazinās ar asinsdonoru centru.

Diemžēl mājaslapā nav iespējams norādīt visus iespējamos gadījumus, kad vajadzētu ievērot pauzi, laiku, kurā neziedot asinis, tomēr par sev interesējošajām tēmām centrs varēs paskaidrot. Šādu informāciju var iegūt, ja zvana uz numuru 80 000 003 un konsultējas ar Valsts asinsdonoru centra ārstiem. Informāciju var saņemt arī ierodoties donoru centrā, jo pirms katras ziedošanas ir saruna ar ārstu un īsa veselības pārbaude. Dakteri noskaidros, vai ir bijušas kādas saslimšanas, lietoti medikamenti, ir alerģijas vai bijušas kādas manipulācijas. Būtiski ir godīgi atbildēt uz visiem jautājumiem, lai varētu sagatavot drošus asins komponentus. Centra darbiniece norāda: “Donora asins sastāvā nedrīkst atrasties vielas, kuras pēc tam var kaut kādā veidā ietekmēt pacientus.

Mēs nekad nezinām, kāds ir šis pacients, kas asinis saņems, iespējams tas būs bērns.” Tāpat arī, lai nekaitētu pašam donoram, neietekmētu viņa veselību.

Galvenais ir nebaidīties Bormane atgādina, ja visi Latvijas cilvēki (vecumā no 18 līdz 65 gadiem) noziedotu asinis vienu reizi gadā, tad nekad nebūtu tāda situācija, kad asins krājums būtu nepietiekams.

Tomēr šobrīd joprojām ir gadījumi, kad jāatceļ plānveida operācijas, jo pacientu asins grupā trūkst asins krājumu. Turklāt tādi gadījumi ir bijuši vairākkārt. “Ikdienas skrējienā to nepieciešams atcerēties, ka vien 10 minūtēs, ziedojot asinis, katrs no mums var izglābt dzīvību trīs cilvēkiem,” viņa atgādina.

Turklāt ziedošanas vietas ir visā Latvijā. Trīs pastāvīgās ziedošanas vietas Rīgā – Merķeļa ielā, Sēlpils ielā un drīz darbu atsāks ziedošanas punkts Gaiļezera slimnīcā. Tāpat katru dienu ir viens vai divi izbraukumi, kad ziedojumu var izdarīt donoru centra autobusā. Valsts asinsdonoru centra filiāles ir arī Liepājā, Rēzeknē, asinis iespējams ziedot arī lielāko pilsētu slimnīcās –Ventspilī, Jelgavā, Valmierā un Daugavpilī.

Asinis vari ziedot, ja: Esi 18 - 65 gadus jauns Sver ne mazāk par 50 kg Esi paēdis, izgulējies, atpūties un jūties labi Pirms tam esi lietojis veselīgu uzturu un daudz šķidruma Ja esi ziedojis iepriekš, ir pagājis nepieciešamais laika intervāls kopš iepriekšējās reizes – sievietes gada laikā var ziedot četras reizes, attiecīgi ik pēc 3 mēnešiem, savukārt vīrieši to var darīt ik pēc diviem mēnešiem.

Dienā pirms asins nodošanas neesi lietojis alkoholu Esi vesels un pēdējā laikā neesi slimojis Tāpat ņem vērā, ka asinis nevar ziedot cilvēki, kuriem ir vairāku veidu hroniskās slimības. Informācija par šādiem gadījumiem apkopota Valsts asinsdonoru centra mājaslapā https://www.vadc.lv/

Pieredzes stāsts Germans kopš 2016. gada rudens par vienu no saviem pienākumiem uzskata asins ziedošanu. Tajā laikā, studējot augstskolas pirmajā kursā, pusdienu pauzē viņš nejauši nonāca vietā, kur bija apstājies donoru centra autobuss. “Es jau sen pirms tā brīža gribēju nodot asinis, gribēju zināt, kā tas ir,” tā viņš intereses vadīts izlēma, ka tā diena varētu būt īstā. “Es sākumā nezināju, kā man būs, jo biju dzirdējis, ka cilvēki pēc šādām procedūrām ģībst,” lai gan viņš norāda, ka neliels satraukums bija, viņam asins ziedošana problēmas nesagādāja. Turklāt pēc tam pat bija tāda kā gandarījuma sajūta, “šķita, ka esmu izdarījis kaut ko labu, tāda kā patīkama sajūta ap sirdi”.

Pēc šīs reizes Germans donoru centrā un izbraukuma autobusos atgriezās, un ne vienu reizi vien. Lai gan viņam nav pieredze ar ģībšanu, viņš procedūru laikā un pēc tām jūtas labi, Germanam ir zināmi kādi cilvēki, kas šajā situācijā reaģē citādāk. “Piemēram, ne visi var sportot dienā pēc ziedošanas,” atklājot savu stāstu par to, ka donoru centra apmeklējums nekad nav ierobežojis viņa ikdienu un plānus par fiziskām aktivitātēm, Germans norāda, ka tomēr katram to vajadzētu pamēģināt, lai saprastu, kā organisms reaģē.

“Man šķiet, galvenais ir tas, ka tu, ziedojot asinis, iesi kādam glābt dzīvību, tu kādam palīdzi,” par saviem mērķiem stāsta donors. Turklāt viņš ir pamanījis veidu, kā iesaistīt arī citus cilvēkus. Katru reizi ziedojot asinis, Germans ieliek storiju Instagram, pēc kuriem bieži vien saņem ziņas, ka vēl kāds viņa iedvesmots ir aizgājis izdarīt labu darbu. “Ir tādi cilvēki, kas, redzot šos postus, sāk interesēties vairāk,” stāsta Germans, kaut sākotnēji viņš pat neapzinājās, ka šādiem ierakstiem būs tāds spēks.

Viņš skaidro: “Jā, kāds to var uztvert kā lielīšanos vai kaut ko, bet es tā neuzskatu. Tas vienkārši parāda, ka tu izdari labu darbu. Un tādējādi tu varbūt kādu citu arī pamudināsi izdarīt to pašu.” Turklāt, redzot, ka kāds cilvēks pēc ieraksta pamanīšanas ir gājis garām donoru autobusam vai centram un izlēmis darīt to pašu, tas rada patīkamas emocijas.

Katrs cilvēks, kas ziedo asinis, saņem arī finansiālu kompensāciju – nelielu naudas summu, kā pateicību par savu ieguldījumu. Šo iespēju ziedotājs ir izvēlējies neizmantot. Viņaprāt, “šie pieci eiro asinsdonoru centram būs daudz nozīmīgāki, kā kādam, kas tās ziedo, turklāt, ja viens no tiem atteiksies, otrs, tad gada laikā iespējams izveidosies summa, kuru būs iespējams ieguldīt nozīmīgākiem mērķiem”. Atteikšanos no atlīdzības donors min, kā vēl vienu veidu, kā darīt labu.

Germans nenoliedz, ka kādam ziedotājam pēc procedūras var būt slikta dūša, tomēr pats pēc ziedošanas jūtas pat labāk, nekā pirms tās.

Viņš saka: “Citi mēdz teikt, ka asins nodošana sekmē organisma atjaunošanos. Parādās jaunie asinsķermenīši un cilvēks jūtas labāk. Varbūt tā arī varētu būt. Nezinu, es jūtos brīvāks, man pēc procedūras ir tikai pozitīvas sajūtas. Ir tāda kā gandarījuma sajūta, tāds kā atvieglojums.”

7

Autore: Anna Luīze Ruskule Foto: Helēna Plotičkina. Letiju Odriju Bedfordu

TAS TAK NAV ZELTS, BET TĀ IR BRONZA. OLIMPISKIE ROBOTI Intervija sākas ar kādu franču dziesmu fonā. Šoreiz ēdienkartē, laikam vairāk dzērienkartē, “Flat white” Robertam un trīs minūtes turēta tēja Mārtiņam.

Roboti jeb Roberts Plūme un Mārtiņš Bots ir Latvijas izcilais kamaniņu divnieks, kurš ziemas olimpiskajās spēlēs Pekinā izcīnīja pirmo un vienīgo medaļu – bronzas medaļu kamaniņu komandas stafetē kopā ar Elīzu Tīrumu un Kristeru Aparjodu –, pārspējot Krievijas Olimpisko komiteju.

O

limpiskais divnieks nāk no Ropažiem. “Tur arī sākām savus darbus un nedarbus kamaniņu sportā ar pirmo “trenerīti” Ingrīdu Amantovu,” atceras Roberts. Treniņu trase nebija aiz stūra Ropažos, bet gan Siguldā. Roboti, ak, tie Roboti. Šis aizsākās Murjāņos [Murjāņu sporta ģimnāzijā], kad Pēteris Kalniņš, bijušais kamaniņu izlases dalībnieks, braucot puišiem pa trasi, “izspļāva” tos Robotus. Puiši piebilst, ka arī trasē Roboti skan labāk un specifiskāk par pilnajiem vārdiem un uzvārdiem.

Vesels “brends” ne tikai trasē, bet arī ikdienā. Puiši plāno un jau šobrīd rada savu t.s. “merču” jeb zīmola produkciju. “Zīmols varētu attīstīties tik tālu, ka ROBOTI, pirmkārt, asociētos ar kamaniņu braucējiem,” atzīst pui8

ši, taču saprot, ka viss ir pašu rokās un jārāda labs sniegums braucienos.

Un tieši Pekina ir lielisks solis jaunu virsotņu sasniegšanā. Mārtiņš uzsver, ka kārtīgs ieskrējiens sākās jau pērn. Iekļūšana kamaniņu izlases komandā, Eiropas čempionātā uzvarēts pasaules kausa posms, un tikai tad sekoja olimpiskās spēles Pekinā.

Pirmās olimpiskās spēles.

Pirmā olimpiskā medaļa. Vienīgā Latvijai.

Olimpieši bija noskaņojušies kārtīgām ugunskristībām, nemaz nedomājot, ka tiešām atbrauks atpakaļ uz Latviju ar bronzas medaļu rokās.

Godīgi sakot, puišiem pirmajā treniņu nedēļā negāja tik viegli, kā vēlētos.

Pirms sacensībām arī grūti bija ie-

migt, taču cīnīties bija gatavi, jo mērķis bija skaidrs – veiksmīgi nobraukt.

Sākumā individuālajās divnieku sacensībās tika iegūta ceturtā vieta, aiz viņiem piekto vietu izcīnīja brāļi Šici.

Piecas minūtes pēc divnieku finiša sekoja piedāvājums no izlases menedžera, kura divvietīgā ekipāža startēs stafetes komandā. Kamaniņu braucēji atceras komisko situāciju pēc finiša, ka nemaz nepaspēja izbaudīt atmosfēru par iegūto ceturto vietu: “Mārtiņu vilka uz antidopinga biroju, no otras puses vilka uz mediju centru un tad izlases menedžeris jautā, kurš tad brauks stafetē.” Puiši ilgi nedomāja, ka šāda iespēja ir jāizmanto, jo, kas to lai zina, kas būs pēc četriem gadiem. Roberts bez šaubām atzīst, ka līdz komandu startam ir pietiekami

9

daudz laika sagatavoties gan emocionāli, gan tehniski.

Ak, tā 13. virāža!

“Kamaniņu trase patīkama, paliels ātrums un specifisks aplis, taču tā 13. virāža, kuru izprast bija grūti ikvienam dalībniekam. Pirmo apli izbrauc pareizi, nākamajā izdari to pašu un nav,” Mārtiņš atzīst, ka tā trases daļa vēljoprojām šķiet mīklaina un neuztverama. Šo trases daļu, kā uzsver puiši, izcili spēja izbraukt tikai vācieši un austrieši, arī brāļi Šici.

Vācieši ar kamaniņām sagrāba visu zeltu

Kas tad ir īpašs vāciešiem kamaniņu sportā? “Vācieši nav pārcilvēki, tomēr viņu kamanas tiek radītas specializētās laboratorijās ar zinātnieku iesaisti,” komentē Roberts. Lai gan Latvijai nav tik lielu resursu, tiek piebilsts, kamaniņu sportā mums tehniskais stāvoklis nav sliktāks. Latviešu ka-

10

manas gan tiek radītas visur – gan RTU (Rīgas Tehniskajā universitātē), gan Siguldā, gan arī paši puiši pielabo un palabo savas kamanas vēlos vakaros. Turpinot par Siguldu, tur esot viena no labākajām trasēm ar labāko ledu pasaulē, “jo Latvijas kamaniņu meistari ir, ja ne ģēniji, tad noteikti sava aroda meistari”. Kā ierastā darba dienā, citi astoņos no rīta iet uz ofisu strādāt, puiši – uz sporta zāli vai trasi. Pusdienu pārtraukums – nākamais darbs. Fiziskie treniņi kamaniņbraucējiem ir vairākas reizes dienā.

Vasarā, kad ledus trasē nespīd, kamanas tiek nomainītas pret skrituļkamanām. “Ir grūti vienu, otru brīdi, bet tajā brīdī, kad tu stāvi ar medaļu, saproti, ka ir tā vērts, neskatoties uz visām grūtībām,” tā atzīst Roberts Plūme. Mērķis ir skaidrs, tāpēc ir kārtīga motivācija darboties. Sportisti stāsta, ka ne katrā treniņā var izdarīt uz visiem 100%, bet arī uz 60-70%, taču pēc stāvēšanas uz goda pje-

destāla ir vēlme virzīties uz priekšu un sasniegt arvien jaunas virsotnes.

Kamaniņu divnieks. Who?

Sinhronitāte “is the point”. “Trasē stūrējam mēs abi, taču Mārtiņam ir lielākas iespējas stūrēt un to viņš arī dara,” skaidro Roberts. Gan startā, gan trasē kamaniņu divnieks dara visu sinhroni. Katrai kustībai ir jābūt vienotai, lai nepazūd vērtīgās simtdaļas un tūkstošdaļas. Ja kustības un virzība nav saskaņota, tad sākas problēmas un var tikt piedzīvoti kritieni. Savukārt, ja Mārtiņš (priekšā) kļūdās, tad Roberts (aizmugurē) kļūdu var mēģināt izlabot. Bots atzīst, ka no malas varētu izskatīties, ka kamaniņu sportisti trasē mierīgi guļ, taču dažreiz pēc nobrauciena ir kārtīga aizdusa un grūti pat rācijā ierunāt, it kā sprints būtu noskriets.

Roberts attiecīgi piebilst: “Ja kāds no lasītājiem nepiekrīt, ka puiši trasē arī riktīgi strādā un “iesvīst”, tad ap-

šaubītāji tiek aicināti apmeklēt kādu treniņu Siguldā.” Kamaniņu sportā ārkārtīgi svarīgs ir fokuss, tāpēc nekāda komunikācija nenotiek. Īstenībā ātruma un vēja dēļ nemaz neko nevar dzirdēt, diemžēl. “Kustība ir jājūt, izrunājamais ir jāizrunā pirms brauciena,” tā apgavlo viens no Robotiem.

Treniņos ir veselīgi kļūdīties. “Kļūdoties tiek fiksētas pozīcijas, sekas un iespējamie risinājumi, kā konkrēto trases vietu precīzāk izbraukt. Tā arī ir pieredzes krāšana,” Mārtiņš atzīst, cik svarīga ir kļūdu pieredze treniņu laikā, jo “nekļūdoties treniņos, sacensību laikā nezināsi, kā iespējamo kļūdu izlabot”. Puiši atzīst, ka sacensībās ir jāmāk izrunāt un izprast, kā visveiksmīgāk izbraukt trasi, jo ātrums ir liels. Protams, atkarīgs no trases, taču, kā pauž sportisti, tie vidēji ir

120 km/h. “Kamēr brauc bez kļūdām, ātrumu nejūt, tiklīdz noliec kamanu šķērsām, tad gan sāc just,” smejoties teic Mārtiņš. Visvairāk kamaniņu braucējam ir bail pieļaut neapdomātas un stulbas kļūdas, kas vienā brīdī var maksāt kritienu, zaudējumu un varbūt pat letālas beigas. Kamaniņu braucējs trasi pazīst kā piemājas ceļu, kurš katru dienu tiek izbraukts, tāpēc pieļaut kļūdu jau zināmā vietā ir stulbi.

Šobrīd atpūtas sezona

Līdz maija vidum, kad sāksies sezonas treniņi ar komandu, sportisti atpūšas. Ik pa laikam aizbrauc uz Siguldas trasi iemēģināt ledu, taču no maija vidus līdz novembrim tiek strādāts uz fizisko bāzi jeb fiziskie treniņi divas līdz trīs reizes dienā. Novembrī

sāksies internacionālā sacensību sezona, kad varēs sasniegt jaunas virsotnes. “Un tā uz apli, līdz nākamajai olimpiādei,” teic kamaniņu divnieks.

Roberts paralēli studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA), taču olimpiādes laikā, pateicoties pasniedzēju sapratnei, bija paņēmis pauzi un šobrīd atkal var pieslēgties mācībām. Savukārt Mārtiņš bija iesācis gaitas Valsts policijas koledžā, tomēr sports ņēma virsroku. Vai Eiropas čempionāts kamaniņu sportā, vai prakse Valsts policijā? Izvēle bija viennozīmīgi par profesionālo sportu.

Ja būtu jāaizstāv Latvija, vai dotos karā?

“Gribētos cerēt, ka esam lieli varoņi, taču mūsu paaudze nav piedzīvojusi to, ko ir piedzīvojuši mūsu vecvecāki un vecāki. Cerams, ka nebūs, protams, jādodas karā, taču, ja būs tāda nepieciešamība, tad “jau redzētu”,” atzīst Roberts. Savukārt Mārtiņš, kā jau kara filmas noskatījies, atbild, “ja klauvēs pie mājas durvīm un teiks “jādodas”, tad jau nebūs kur likties”.

Taču puiši labāk izvēlas sportot, nevis ar “plinti” stāvēt. Puiši aicina izvērtēt informācijas apjomu, kuru patērējam gan pandēmijas, gan Ukrainas kontekstā, kā arī kritiski izvērtēt sniegto informāciju, kas šobrīd ir īpaši svarīgi. #ALR 11

Raksta autore: Polīna Miķelsone Raksta autore: Polīna Miķelsone Foto:

KO ŅEMT VĒRĀ, VEIDOJOT SAVU UZŅĒMUMU?

Andrejs Zelčs: “Dažiem ir biznesa ideja, dažiem – biznesa halucinācija!”

Andrejs Zelčs: “Dažiem ir biznesa ideja, dažiem – biznesa halucinācija!”

Katra sekmīga peļņu nesoša uzņēmuma izveidošana dod sabiedrībai vairākus pozitīvus ieguvumus: uzņēmums sagādā darba iespējas noteiktam iedzīvotāju skaitam, palielina valsts budžeta ieņēmumu daļu, maksājot nodokļus, palielinās arī iekšzemes kopprodukts, līdz ar ko valstī ceļas dzīves līmenis. Savā pieredzē un novērojumos dalās Latvijas Investīciju un attīstības centra Daugavpils biznesa inkubatora vadītājs Andrejs Zelčs.

Uzņēmējdarbības aktivitāte Latvijā tiek definēta kā augsti attīstīta un strauji augoša. Pēc Pasaules Bankas uzņēmējdarbības vienkāršības indeksa datiem, kura pamatā ir tādi faktori kā uzņēmējdarbības uzsākšana, maksātnespējas novēršana u.c., ir novērota tendence pieaugt no 2015. gada (76,73) līdz 2020. gadam (80,30), Latvijai ieņemot 19. vietu no 190 valstīm. Arī Centrālās statistikas pārvaldes datiem var novērot komercsabiedrību skaita pieaugumu šajā laika posmā – Latvijā 2020. gadā vairāk nekā 94 000 uzņēmumu bija atzīti par ekonomiski aktīviem.

12

Tiek dibināti jauni tehnoloģiskie jaunuzņēmumi, samazinātas nodokļu saistības, tāpat attīstās profesionālā biznesa palīdzība un parādās jaunas finansējuma iespējas jaunuzņēmumiem.

Maziem un vidējiem uzņēmumiem savā attīstībā ir nepieciešams iziet cauri vairākiem uzņēmējdarbības dzīves cikla posmiem, saskaroties ar dažādiem izaicinājumiem.

To pamatā ir ideja, izvēlēta nozare, kurā uzņēmums darbosies, gūta iepriekšējā pieredze un zināšanas. Pastāv iespēja izmantot jau gatavu biznesu, kļūstot par patstāvīgu komersantu, vai, piemēram, mantojot. Ir svarīgi kon-

kretizēt ideju, mācēt par to pastāstīt. Piemēram, ja investors prasa, ar ko uzņēmums nodarbojas, ir jāprot radīt iespaidu, ka šo iespēju nevajadzētu laist garām, savukārt sarunā ar klientu vēstījums būs pavisam cits – klientam ir jāuzzina par problēmas risinājumu un pieredzi, kas radīsies, ne finansiālo pusi un ieņēmumu plāniem. Sākot uzņēmējdarbību, uzņēmējam ir jārisina vairāki svarīgi uzdevumi. Nepieciešams veikt darbības sfēras un mēroga, finansēšanas avotu, uzņēmuma atrašanās vietas un uzņemējdarbības formas izvēli. Tāpat ir svarīgi definēt konkrētu nozari, kurā uzņēmums plāno veikt saimniecisko darbību. Šim nolūkam paredzēta Saimniecisko darbību statistiskā klasifikācija Eiropas Kopienā (NACE), kur iespējams iepazīties ar nozaru uzskaitījumu un katras nozares aprakstu.

Būtiska loma ir tirgum. Vai potenciālais klients būtu gatavs maksāt par piedāvāto produktu vai pakalpojumu?

Vai ir konkurenti, kas spēj piedāvāt to pašu par mazāku samaksu? Formulēto mērķi ir svarīgi samērot ar aktuālo tirgus situāciju un uzņēmuma reālajām iespējām, izmantojot SVID (SWOT) analīzi. “Man ir dažāda vecuma bērni. Bija kaut kādi svētki, un mēs uztaisījām trīs dažādas salātu bļodas. Pirmā pazuda uzreiz, ne visi dabūja, otrie beidzās otrās dienas vakarā, un tad palika trešie. Es saku dēlam: “Redz, tā bija tirgus izpēte. Ja tu prasītu, kas ir jāražo mūsu mājā, es teiktu, pirmie salāti – viņi uzreiz pazuda, viņus visi grib. Ja tu tirgotu uz valsti, tad tu saprastu, ka pirmos apēd visi. Tev tirgus saka: “Mums garšoja vairāk pirmie!” Būtu muļķīgi teikt: “Nē, tie pēdējie bija visgaršīgākie! Vienkārši jūs neko nesaprotat!” Galvenais, ieklausies viņos [apkārtējo viedoklī], jo tu pats dzīvo ilūzijās, un, ja tu sāc prasīt sev tuvam cilvēku lokam, viņi ne vienmēr būs objektīvi. Mēs mīlam to, kur mēs ieguldam.””

Uzņēmējdarbības būtība ir abpusēja ieinteresētība – brīvās ekonomikas apstākļos neviens nav spiests nedz pirkt, nedz pārdot preces.

“Idejas var būt labas, var būt sliktas, bet tas, kas vajadzīgs, ir darītājs. Un nevis viens darītājs, kā mums tas ir pieņemts. “Es nevienam neko nestāstīšu! Mana ideja, nedod Dievs, nozags vai kāds pārdos!” Muļķības tas viss ir.

Ieejiet “Google”, atrodiet tūkstoš idejas biznesam, ņemiet jebkuru. Problēma ir cilvēkā un komandā. Arī, kad aicinājām darbiniekus uz pārrunām, vaicājām, kas ir svarīgāk - laba ideja vai komanda -, un tad daudzi teica: “Nu galvenais jau ir laba ideja, jo tad es savākšu cilvēkus.” Nav tā! Ja tev nav, kas dara, tad tā ideja neko nemaksā. Tā ir ilūzija, nevis ideja. Bet, ja tev ir komanda, viņi būs gatavi uzģenerēt jebko.” Jaunuzņēmumu vadītājiem ir jābūt elastīgākiem domāšanā, viņiem bieži ir jāmaina savs dzīvesveids, lai pielāgotos kompānijas veidošanas un audzēšanas spiedienam un prasībām. Uzņēmējdarbības kompetences parasti ir psiholoģiskas vai sociālas prasmes:

līderība, spēja pamanīt iespējas, radošums, inovācijas analītiskās prasmes, sarunu vadīšanas prasmes, problēmu risināšana, saskare ar tehnoloģiskām pārmaiņām u.c.

Ne visi var būt uzņēmēji, jo uzņēmējdarbība paredz izkāpšanu no komforta zonas – tas ir liels darbs, negulētas naktis, spēja atzīt savu nezināšanu un mācīšanās no kļūdām. “Viens no dalībniekiem ražoja vegāniem paredzētās desas un gaļu no pupām. Ļoti kvalitatīvi! Mēs griezām to desu šķēlēs, likām uz maizes, nu nevar viņu atšķirt! Mums šķita, ka šis ideāli labi aizies, jo ļoti daudz cilvēku runā

“

Ir svarīgi konkretizēt ideju, mācēt par to pastāstīt. Piemēram, ja investors prasa, ar ko uzņēmums nodarbojas, ir jāprot radīt iespaidu, ka šo iespēju nevajadzētu laist garām, savukārt sarunā ar klientu vēstījums būs pavisam cits – klientam ir jāuzzina par problēmas risinājumu un pieredzi, kas radīsies, ne finansiālo pusi un ieņēmumu plāniem.

”

par gaļas neēšanu, par veselīgu dzīvesveidu utt. Un mēs tiem cilvēkiem, kas bija pie mums atnākuši, [teicām]: “Tā, viss, jums vajag izstādes, jums vajag cilvēkus, jums vajag komandu. Jums vajag labi izskatīties! Uztaisiet paraugu!

Jums vajag foršu “brendu”, lai visi jūs pazīst! Brauksim uz izstādēm, ņemsim cilvēkus, taisīsim fabriku! Viņi pēc mēneša izstājās, jo tas bija viņu dzīvesveids. Viņi saprata, ka nevar pavilkt. “Neaiztieciet mūs! Mēs taisījām divas desas nedēļā un mēs taisīsim divas desas nedēļā! Un mēs maksimāli būsim novada svētkos ar piecām desām un pārdosim, un kādu ieinteresēsim pievienoties mūsu komūnai!

Mēs mierīgi dzīvojām, a tu mums atvēri visus logus vaļā un mums tagad tāds caurvējš galvā.” Laba ideja, bet nav cilvēka, kas to realizē. Jautājums ir tikai cilvēka spējās.”

Latvijā ir pieejami vairāki atbalsta instrumenti, vēl pirms uzņēmuma dibināšanas. Viens no tiem ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras biznesa inkubatora programma. Pirmsinkubācijas periodā cilvēks atnāk ar ideju, īsti vēl nesaprotot, ko ar šo ideju darīt tālāk. “Dažiem ir biznesa ideja, dažiem – biznesa halucinācija tajā brīdī, citam biznesa vīzija kaut kāda.” Sešu mēnešu laikā, izmantojot piesaistītu pieredzējušu lektoru un speciālistu padomus un ieteikumus, galvenais mērķis ir radīt vismaz sava produkta vai pakalpojuma prototipu. “Mēs gribam un spiežam 13

Katrā inkubatorā ir koprades telpas, kurās bija iespējams veidot kopīgas sadarbības, mainīties ar viedokļiem. “Jauniešiem tieši šāds formāts ļoti patika, jo neskatoties uz to, ka esam LIAA - mēs esam valsts iestāde- , mums ir koprades telpa, mēs sēžam uz pufiem, mums ir krāsotas sienas ar uzrakstiem, krītiņiem, flomasteriem. Mēs gribējām parādīt, ka valsts atbalsts var būt tuvs un saprotams jauniešiem.”

Foto: Vlada Karpovich no Pexels

uz to, lai šo sešu mēnešu laikā notiktu, ja ne pirmās pārdošanas, [būtu] vismaz jau konkrēta saprašana par tirgu, jo nav problēma ar naudu, nav problēma ar idejām, bet ir problēmas ar pašu cilvēku-darītāju un noietu. Plus, mums ir liela kopiena, ap 2000 uzņēmēju, kuriem var pajautāt, ja kāds kaut ko nezina. Nevajag mēģināt atkal no sākuma “gūglēt” vai meklēt pilnīgi no nulles – ir kāds, kas, iespējams, pagājušo mēnesi ir izdarījis un viņš vienkārši pateiks: “Netērē laiku, skaties – pirmais, tu zvani tur, aizpildi šo un iesniedz tur.” Tas ļoti paātrina šo saprašanu.” Šāds formāts ir piemērs arī jauniešiem. “Īlons Masks ir teicis, ka bizness jāsāk jaunībā, un es pilnībā piekrītu. Tas patiešām ir labākais laiks kļūt par uzņēmēju, jo ir laiks uzsist punus, uzkrāt arī negatīvu pieredzi, kas ir ļoti laba pieredze. Mums diemžēl skaitās, ka cilvēks, kurš bankrotējis – ko no viņa var vairāk gribēt? Viņš taču savu biznesu palaida “pa pieskari”. Amerikā tieši otrādi – ja tu neesi bankrotējis, kāds tu esi uzņēmējs? Tu neesi gatavs krīzēm! Lūk, viņš ir gatavs – viņš ir atgriezies pie uzņēmuma veidošanas, kas norāda, ka viņš nepieļaus vecās kļūdas, viņš ir ietiepīgs, mērķtiecīgs, ar raksturu.” Pirmsinkubācija ir process, kurā uzņēmums īsti vēl netiek nodibināts, vēl ir iespējams taustīties, domāt, meklēt savus plānus.

14

Inkubācijas procesā spiediens vairāk ir uz pārdošanu, eksportēšanu. “Mūs neinteresē, lai uzņēmējs strādātu Latvijas vai vēl lokālākā – vietējās pilsētas vai reģiona – tirgū. Mums ir ļoti svarīgs eksports, tāpēc, ka pēc visiem ekonomikas likumiem, ja mēs importējam, mēs vienkārši tērējam naudu, bet ar eksportu tā nauda, ko mēs saņemam par šo preci, no ārpuses ienāk iekšā Latvijā, līdz ar to mēs visi dzīvojam un strādājam labāk. Vajag vairāk strādniekus, vairāk vajag viņiem maksāt. Viņiem parādās nauda, viņi tērē šeit uz vietas, bet prece plūst ārpus valsts, no ārpuses ienāk nauda, kuru mēs atkal ieguldam attīstībā, Latvijā, savos darbiniekos utt. Protams, lielākas iespējas ir ražotājiem, jo tas ir liels tirgus. Pakalpojumu sniedzējiem parasti viņš ir ļoti lokāls.” Katrs inkubācijas dalībnieks papildus saņem līdzfinansējumu sava mazā, vidējā uzņēmuma attīstībai: “200 tūkstošu līdzfinansējums, pie nosacījuma, ka viņš vismaz tādu pašu summu ieguldīs pats. Lielākā daļa līdzfinansējuma ir 50%.” 2024. gadā ir paredzēts jauns inkubatora projekts, kam būs raksturīga augsta pievienotā vērtība un augsts eksporta potenciāls: “Lielajās pilsētās paredzēti tehnoloģiju inkubatori, kuri atrastos tuvu lielajām augstskolām, kas varēs dot savu ieguldījumu. Uzsvars būs uz tā saucamajām RIS3* nozarēm, vairāk balstītām uz viediem materiāliem, viedām tehnoloģijām – biofarmācija, biomedicīna utt. Kaut kas nedaudz pasaulei vērtīgāks un eksportspējīgāks nekā kartupeļu pārstrāde, lai gan, protams, mazajos inkubatoros turpinās atbalstīt tradicionālās nozares, jo nevar jau viss būt inovatīvi start-up.” Ar papildus informāciju var iepazīties Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras mājaslapā. #PM

*viedās specializācijas stratēģija (RIS3)- nacionāla mēroga pētniecības un inovācijas stratēģija tautsaimniecības transformācijai uz augstāku pievienoto vērtību un lielāku resursefektivitāti, kas paredz pastāvīgu konkurētspējas priekšrocību atrašanu, stratēģisku prioritāšu izvēli un tādu politikas instrumentu veidošanu, kas maksimāli atraisa valsts uz zināšanām balstīto attīstības potenciālu un sekmē ilgtspējīgu ekonomisko attīstību. (Avots: Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapa)

BRĪVA VIETA REKLĀMAI! “AVANTŪRA“ MEKLĒ SPONSORUS, LAI PRIECĒTU TEVI NE TIKAI DIGITĀLAJĀ, BET ARĪ BEZMAKSAS DRUKĀTĀ FORMĀTĀ.

JA VĒLIES MŪS ATBALSTĪT,

SAZINIES AR MUMS: redakcija@avantura.lv

Raksta autore: Sabīne Plauka Foto: Helēna Plotičkina

“Labvakar, es esmu Apokalipses jātnieks, Tumsas princis, mākslinieks - Kristians Brekte.”

Tāda bija atbilde, kad vaicāju Kristianam Brektem, kā viņš sevi iepazīstinātu ar auditoriju. Mākslinieks, scenogrāfs, Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājs un asociēts profesors Kristians Brekte. Pazīstams ar provokatīviem darbiem, kas ne visiem Latvijas iedzīvotājiem ir saprotami. Cilvēks ar nesamākslotu un patiesu personību. No malas vērojot, liekas ļoti nopietns un nosvērts, taču viņš ir cilvēks ar ļoti labu humora izjūtu, kurš prot pasmieties arī par sevi.

- Kā Tu pats raksturotu savu mākslu?

- Lielisks jautājums. (smejas) Mana māksla pavisam noteikti ir godīga, patiesa, atklāta un tāda, kas liek sliekām irdināt zemi.

- Vai un kā Covid-19 pandēmija ir ietekmējusi Tavu darbību?

- Covid-19 pandēmija ir skārusi manu radošo darbību, daži projekti laika līnijā ir pašļūkuši mazu gabalu uz priekšu.

Daudz laika esmu pavadījis Zoomā, veroties uz melnajām kapu pieminekļu rindām, no kurām reizi pa reizei atskan dažādas frāzes. Taču galveno radošās darbības dzinējspēku - prātiņu - šis buboņu mēris nav skāris.

kad darbiņi ir labi izdarīti un nostrādāti līdz galam. Cilvēki, manuprāt, jūt, kur ir ielikta dvēselīte un kura ir paciņa no AliExpress.

Gribētu teikt, ka paviršs neesmu ne tik vien darbā, bet arī citās dzīves jomās, kā saka “сделал дело — гуляй смело”! (no krievu valodas “Ja darbs izdarīts — staigā droši”)

- Kāda bija Tava bērnība? Vai jau no pašas bērnības esi saistīts ar mākslu?

- Piedzimu mākslinieku ģimenē, kur viss jau no bērnības ož pēc krāsas.

Uzaugu mākslas, arhitektūras un dabas grāmatu ieskauts. Vecāki ļāva darīt, eksperimentēt. Mazotnē mani darīja ziņkārīgu daba, sprāgstvielas, mītiskā pasaule. Atceros, kā ar vecmāmiņu abi devāmies pastaigā pa mežu un viņa man teica: “Skaties, reku veļi nāk!”. Varu pateikt tikai paldies saviem vecvecākiem un vecākiem, ka viņi man ir iemācījuši uz pasauli skatīties ar atvērtām acīm, ausīm un prātu.

- Savos darbos Tu daudz apspried nāves jēdzienu, kāpēc? Vai Tev ir bail no nāves?

- Savos darbos apspēlēju nāves jēdzienu, jo esmu tievs kā skelets. JOKS. Ja mēs skatāmies atpakaļ kultūras vēsturē, tad Memento mori vienmēr ir bijis klātesošs, piem., Peru iedzīvotāji 6000 p.m.ē. iebalzamēja savus mirušos priekštečus, bet 1424. - 1425. g. Parīzē tika radīts pirmais zināmais murālis, kas atradās uz sienas Svētās Nevainības kapsētā (The Holy Innocents’ Cemetery). Uz šīs sienas bija attēlota nāves deja - “Dance of the dead”.

Jau citās intervijās esmu minējis, ka mūsdienu cilvēkam ir tāda sajūta, ka viņš ir nemirstīgs. Gribas atgādināt, ka šajā pasaulē viss ir laicīgs un tādā globālā laika skalā mēs esam tikai uz mirkli. Cilvēkiem ir jāprot apzināties sevi. Iesaku katram ziemas saulgriežos izlaist kādu danci ar ķekatnieku nāves maskā, lai jaunajā gadā kaulainā neglūn ap stūri.

- Tu esi apgalvojis, ka mākslā, savu darbu veidošanā, centies būt perfekcionists, vai tā ir arī pārējās dzīves jomās?

- Nenoliegšu, ka man patīk kvalitatāte,

- Vai mākslā Tevi ir kaut kas šokējis?

- Šokējos, kad mana mamma ik vasaru dodas pļavā, saplūc magoņu, saulespuķu, krizantēmu u.c. puķu ziedus, lai pēcāk tos ar otu un akvareli pārvērstu

16

šedevros. It īpaši mīļas man ir lupīnu bildes.

- Kādas ir Tavas domas par mākslas brīvības situāciju Latvijā? Vai mākslinieka brīvībai ir iespējams novilkt robežas?

- Uzskatu, ka mākslas brīvību nedrīkst ierobežot, cenzēt vai kā citādi likt šķēršļus tās tapšanā nevienā no kultūras jomām, vai tā ir māksla, litertūra, kino, deja, mūzika utt. Māksla tiešā veidā parāda, cik liela brīvība ir valstī. Ja jūs neesat brīvs izpausties mākslā, tas nozīmē, ka neesat brīvs arī citos laukos.

Māksla ir barometrs tam, kas notiek, ekonomiski, politiski - it visā.

Latvijas Republikas Satversmes 113. pantā noteikts, ka “valsts atzīst [..] mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību”, kā arī Satversmes 100. pantā noteikts, ka “Ikvienam ir tiesības uz vārda [tas ir, arī mākslas] brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta”.

- Vai Tu gaidīji tik dalītu sabiedrības reakciju par tevis veltīto murāli Džemmai Skulmei?

- Mans mērķis nebija izraisīt pilsoņu karu Rīgā, un absolūti nebiju gaidījis tik lielu rezonansi. Dīvānu ekspertiem atliek tikai pajautāt, vai viņi zobārsta kabinetā ārstam arī saka priekšā, kas un kā būtu jādara, lai, beigās paskatoties spogulī, noteiktu - “mans bērns, kurš iet bērnudārzā, būtu sablombējis labāk par jums, dakter”. Dakteris ir dakteris, sportists ir sportists, mākslinieks ir mākslinieks, pārdevējs ir pārdevējs

‘‘Sabiedrībai būtu jākļūst tolerantākai.”

17

un Dieva vārda sludinātājs ir Dieva vārda sludinātājs. Cienīsim viens otru un padarīto darbu. Sabiedrībai būtu jākļūst tolerantākai.

- Vai šī negācija, kas nāca no daļas sabiedrības, Tevi kaut kā ietekmēja un vai Tu esi guvis kādu mācību no tā?

- Uzskatu, ka jebkura pieredze ir vērtīga. Šādi procesi man pašam ir izglītojoši. Kā mākslinieks nekad neesmu slēpis savu kaisli pēc zināšanām un vienmēr atklāti esmu runājis par savām interesēm, centieniem noskaidrot visa pastāvošā savstarpējo saikni. Arī savos darbos ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem esmu centies iemiesot savas zināšanas par mūsdienu pasauli.

- Kā Tu kļuvi Latvijas Mākslas akadēmijā par Glezniecības katedras vadītāju?

- Pareģojumā tika teikts, ka es būšu izredzētais, kuru Šķirmice izvēlēsies par LMA Glezniecības katedras vadītāju.

Jūtos pagodināts, ka man ir iespēja strādāt tik profesionālā, radošā un krāšņā kolektīvā, jo šie cilvēki ir Latvijas mākslas stūrakmeņi. Glezniecības katedra ir kā orķestris, kur katrs lieliski pārvalda savu instrumentu. Šeit nav vienas pirmās vijoles. Mēs Glezniecības katedrā ik dienu neapzinātā apzinībā dzīvojam saskaņā ar LMA postulātu “Nulla dies sine linea”.

- Tev ir maģistra grāds scenogrāfijā, vai šī profesija Tev jau no bērnības ir bijis tāds kā sapnis?

- Kādā brīdī galvā bija iezagusies doma kļūt par dakteri, iedomājies, kā tas skanētu - “Dakteris Brekte Jūs jau gaida”, forši, ne? Ar teātri un scenogrāfiju man ir kā ar drāmu un komēdiju jeb naidu un mīlu. Traģēdija bija teātra apmeklējumi bērnībā, kad vecāki vienmēr lika vilkt kodīgu vilnas džemperi, vēl, tagad atceroties, viss sāk niezēt un kņudēt. Šodien liekas, ka esmu atradis balansu, atrodoties skatuvei otrā pusē, domājot par telpu, laiku, vēstījumu un veidu, kā izveidot vidi, kurā atdzīvojas dažādas tēlu sistēmas.

- Vienā intervijā Tevi pasniedza kā “profesors skandālists”, vai Tu sevi uzskati par skandālistu?

- Savos darbos vienmēr esmu iesaistījies pret diskrimināciju, seksuālās orientācijas, politisko, rases, tautības, dzimuma, vecuma, filozofisko vai reliģisko uzskatu, sociālās izcelsmes, mantiskā, ģimenes vai veselības stāvokļa dēļ - nekad neesmu aicinājis uz nacionālā vai rasu naida, vai nesaticības izraisīšanu. Savu iespēju robežās arī cenšos nepieļaut tādas situācijas, kad tiek mēģināts ierobežot viedokļu daudzveidību un atklātu domu apmaiņu. Nē, es neesmu skandālists.

- Vai Tu ar savu piemēru un drosmi uzdrīkstēties centies iedvesmot arī savus studentus? Vai jūs lekcijās pārrunājat sabiedrības un mākslas attiecības, brīvības jēdzienu mākslā?

- Jo drosmīgāku vidi mēs paši radam, jo drošāk jūtas jaunie mākslinieki. Viņiem ir lielāka vēlme pētīt, izzināt, radīt kvalitatīvus, nevis no pirksta izzīstus darbus, un nebaidīties no rezultāta. Protams, tā ir neizbēgama saruna par sabiedrības

18

“Latvijā kaste ir blīvi apdzīvota, ārpus kastes mēs pagaidām esam mazākumā.” un mākslas likumsakarībām. Pirmajā kursā vienmēr visiem saku, ka LMA nav palīgskola. Cenšos saviem studentiem likt domāt un rīkoties drosmīgi.

Tev ir ļoti plašs skatījums uz pasauli, kas atspoguļojas arī Tavā mākslā. Vai Tev dažbrīd nav radusies vēlme pamest Latviju un doties uz kādu “atvērtāku” valsti, kur piepildīt savas idejas, lai izvairītos no iespējamā nosodījuma?

- Daudzi man ir teikuši, ja es būtu piedzimis vai aizbraucis prom uz kādu citu ģeopolitisku vietu, tad es būtu slavens un bagāts. Taču enerģijas bija lēmušas, ka man ir jāpiedzimst šajā ķermenī, šajā valstī un šajā laikā, tāpēc uzskatu, ka šī vieta man ir jāpārstāv un jāattīsta. Latvijā ir maz mākslinieku, kas raisa domas procesus, izglīto un mudina pieņemt citādo.

Latvijā kaste ir blīvi apdzīvota, ārpus kastes mēs pagaidām esam mazākumā. Nekad mūžā nemainītu Latvijas četrus gadalaikus, ziedošu jūraszāļu smaku, un ķērpju kraukšķēšanu zem basām kājām pret mūžīgu sasalumu vai tveici.

- Vai mākslinieks var baidīties?

- Mīzējs nekur tālu netiks. Baisākā lieta mākslā, ar ko mākslinieks var sastapties, ir cenzūra, bet vēl traģiskāka ir pašcenzūra. Nedrīkst nevienam klanīties un izpatikt, ja kāds tā dara, tad šis cilvēks nav cienīgs saukt sevi par mākslinieku.

- Mākslas vēsturē ir zināmi daudzi mākslinieki, kuru darbi un talants tiek patiesi novērtēts tikai pēc viņu nāves.

Kādēļ tas, Tavuprāt, tā notiek?

- Mākslinieks ir sava laika vēstenis un patiesības spogulis.

Sabiedrībai un katram cilvēkam individuāli bieži ir grūti objektīvi skatīties uz realitāti, to pieņemt tādu, kāda tā attiecīgajā brīdī pastāv. Domāju, ka šeit pastāv likumsakarība, ka nākamajām paaudzēm vairs nav tieša saikne ar to laiku, kas jau ir bijis, tāpēc viņi ir spēj lūkoties gan uz mākslu, gan uz mākslinieku objektīvi. Tur arī rodas šis “mirušās” mākslas fenomens. Kā piemērs varētu būt J.Rozentāla veidotās freskas uz Latviešu Biedrības nama. Rozentāla laikā šis darbs radīja lielu ažiotāžu. “Vieni šausminājās, ka tās esot pārāk modernas, bet citi cēla traci presē, ka freskās esot attēloti kaili ķermeņi. Tas sludinot izvirtību. Pats Rozentāls šos tautas kritiķus nosauca par bezgaumīgiem un tukšpaurīgiem svētuļiem, jo cik samaitātam ir jābūt cilvēkam, lai mākslā ieraugot kailus ķermeņus vai bērnus lolotu neķītras domas. Šis nams ir apliecinājums mūsu tautas neķītrajam garam.”

- Nedaudz provokatīvs jautājums, bet, vai Tu uzskati, ka arī Tavus darbus varētu sākt patiesi novērtēt tikai pēc ilgāka laika?

- Pilnīgi noteikti. Es esmu daļa no šīs mākslas likumsakarības.

- Lūdzu, raksturo Latvijas mākslinieku kopienu!

- Gribētu teikt, ka tādas vienotas mākslinieku kopienas Latvijā nav. Man liekas, ka mākslā, un es pieņemu, ka arī citās profesijās, mums joprojām ir klātesošs viensētnieka gēns. Uzskatu, ka māksliniekiem vajadzētu būt aktīvākiem,

19

20

“Nedrīkst nevienam klanīties un izpatikt, ja kāds tā dara, tad šis cilvēks nav cienīgs saukt sevi par mākslinieku.“

laicīgākiem, zinātkārākiem. Jāstrādā ir ar aktīvu notikumu un nav jābaidās jaunatklāt sevi un izmantot dažādus medijus, lai panāktu vislabāko un efektīgāko vēlamo rezultātu. Liels īpatsvars ir vērojams dekoratīvajai mākslas funkcijai, tādā ziņā, ka mākslas kā suvenīru tirgus ir pārbāzts. Māla podi, terīnes un latvju rakstu cepures ir labi, bet ar mēru.

Labāk būtu, ja šī proporcija būtu pretēja, respektīvi, vairāk mākslinieku un mazāk “mākslinieku”.

veidojam jaunu darbu sēriju. Katrā ziņā, lai neko nepalaistu garām iesaku sekot līdzi manām izdarībām sociālajos tīklos (IG) @mortal666deth un @kristiansbrekte. Ne dienu bez līnijas!

- Vai mūsdienās bohēma vēl ir aktuāla?

- Nē, domāju, ka tas etaps ir noiets, tagad ir citi laiki. Par tādu klasisko bohēmu mūsdienu kontekstā var lasīt grāmatās vai skatīties kino filmās. Gan jau ir kāds pritons, kur ir novērojamas kādas bohēmas atraugas, bet domāju, ka ilgtermiņā tas nav nedz veselīgi, nedz produktīvi.

- Kad mēs no Tevis tagad varam sagaidīt tuvāko izstādi ar Taviem mākslas darbiem?

- Šī gada ietvaros ar eksperimentālās mūzikas apvienību +K+M+B (kur muzicēju es kopā ar Modri Svilānu un Māri Butleru) tiks izlaists mūsu pirmais albums. Vasarā varēsi mūs satikt Sabiles sinagogā, kur burbuļos vīns un mūsu mūzika. Jauni šedevri būs aplūkojami vasaras noslēgumā Rīgas Mākslas telpā, kur kopā ar Modri Svilānu šobrīd

21

Maestro zvaigzne, jaunā dziedātāja Paula Saija:

“Viss noteikti ir paša rokās”

22

Raksta autore: Alīse Savina Foto: Paulas Saijas personīgais arhīvs

Šoreiz “Avantūras” lasītājus iepazīstinām ar Paulu, kura šobrīd ir ne tikai uzlecoša Latvijas mūzikas zvaigzne, bet arī ļoti jauks cilvēks, kas atklāj sava mūzikas ceļa sākumu, dažādas interesantas detaļas par darbu ar citiem mūziķiem un uzstāšanos Eirovīzijā.

- Protams, viens no interesējošiem jautājumiem ir, kad tu pirmo reizi saprati, ka saistīsi savu dzīvi ar mūziku? Vai zem tā slēpjas kāds interesants stāsts?

- Apzinātu lēmumu, ka vēlos būt mūziķe, pieņēmu tikai 15 gadu vecumā. Kādam tas var šķist agri, kādam vēlu. Pirms tam mācījos vijoļspēli Kandavas Mākslas un mūzikas skolā. Mūzika vienmēr man ir bijusi sirdij tuva, taču pamatskolas laikā to uztvēru vairāk kā hobiju. Liels pavērsiena solis un tajā laikā absolūti spontāns bija lēmums iestāties Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā (JMRMV), kur pirmo reizi sāku apgūt vokālo mākslu profesionāli. Šajā skolā iepazītā vide un cilvēki apstiprināja to, ka, jā – šī ir mana vieta. Šeit jūtos piederīga un es esmu es pati.

- Atceros JMRMV mācību procesu, kad mēs studējām kopā… Šobrīd tu studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA) populārās mūzikas nodaļā. Kā tu aprakstītu savu mācību procesu un vai vari pastāstīt kādus interesantus faktus arī tiem, kas tikai apsver iespēju studēt šajā nodaļā?

- Jā, šobrīd studēju JVLMA džeza mūzikas katedrā.

Mācību process ir spraigs. Ļoti priecājos par vidusskolā iegūtajām zināšanām, kas mācību procesu akadēmijā noteikti atvieglo. Manuprāt, šī nodaļa noteikti ir cilvēkiem, kas skaidri zina, ka vēlas būt mūzikā, īpaši džeza mūzikas sfērā. Pedagogi ir ļoti pretimnākoši, zinot, ka ne vienmēr studijas ir tik viegli savienot ar aktīvu koncertdzīvi.

- Izklausās forši! Runājot arī par aktīvu koncertdzīvi… Tu jau esi sadarbojusies ar dažādiem Latvijas mūziķiem, vai vari padalīties ar savu pieredzi tajā?

- Jā, ir nācies sadarboties ar dažādiem mūzikas izpildītājiem. Protams, viena no ilgākajām un sirdij tuvākajām sadarbībām ir ar grupu “Very Cool People”.

“Apbrīnoju katru solistu, kas uzkāpj uz Eirovīzijas skatuves.” Šī grupa manā dzīvē ir jau no 17 gadu vecuma, kad vēl tikai mācījos izprast savu balsi un mūzikas stilus, kuros jūtos visērtāk. Sākotnēji tie bija mazāki koncerti, vairāk privātie pasākumi, taču šobrīd kopā esam uzstājušies dažādos džeza mūzikas festivālos Baltijā. Šai grupai noteikti ir liela “influence” (ietekme) manā mūzikas izaugsmē, par ko viņiem esmu ārkārtīgi pateicīga. Paralēli vairākus gadus esmu arī bekvokāliste jeb fona dziedātāja dažādos projektos, kā, piemēram, projektā ar Ralfu Eilandu un Latvijas Radio bigbendu „Cits Pauls”. Kopumā bekvokāls ir izdziedāts daudz un dikti, izbraukājot visu Latviju un sadarbojoties ar lielākajiem Latvijas mūzikas māksliniekiem. Kopš 2019. gada sadarbojos arī ar Samantu Tīnu. Kopā vairākus gadus piedalījāmies Supernovā, līdz 2021. gadā aizbraucām uz Starptautisko dziesmu konkursu “Eirovīzija”. Tas bija grandiozs pasākums.

- Jā, nezināju, ka Eirovīzija bija viens no svarīgākajiem pasākumiem tavā mūzikas izaugsmē.

Lūdzu padalies ar savām atmiņām un pieredzi šajā pasākumā!

- Eirovīzija noteikti ir pieredze, kas atmiņā paliks mūžīgi. Paralēli Eirovīzijai, mācījos mūzikas vidusskolas 4. kursā, kas nozīmē, ka šis brauciens bija jāsavieno ar skolas beigšanu. Teikšu atklāti – viens no stresainākajiem posmiem manā dzīvē, ar dažādiem lūzuma posmiem, bet esmu ārkārtīgi pateicīga skolas vadībai, nodaļas vadītājam Raimondam Petrauskim un visiem, visiem pārējiem pedagogiem, kas bija ļoti atsaucīgi un pretimnākoši. Atgriezos no Eirovīzijas un skolu arī pabeidzu ļoti labi. Eirovīzijai gatavojāmies ļoti daudz. Bija daudzi un gari mēģinājumi, izstrādājot priekšnesumu līdz mazākajai detaļai. Procesa laikā kļuvām par ģimeni. Dažbrīd tiešām bija sajūta, ka bekvokālistes un Samantu redzu biežāk kā ģimeni vai draugus. Arī divas nedēļas Roterdamā pavadījām lielā saticībā, bez strīdiem. Kā īsta komanda.

Ar visu to, ka stresoru bija ļoti daudz – sākot ar to, ka viss ir pilnīgi jauns. Tik liela skatuve, tai vajadzīgās tehnoloģijas, intervijas, prese, kā arī jau visiem zināmais spiediens no Latvijas publikas. Neatkarīgi no ažiotāžas, bija ārkārtīgi daudz atbalstītāju ne tikai 23

Bija liels gods izpildīt divu lielmeistaru kopdarbu.

Kā arī, protams, Vecgada šovs. Man patīk sadarbība ar Maestro. Viņš ar vokālistēm sadarbojas vairākas desmitgades un lieliski saprot, kā ir komunicēt ar tik emocionālām dvēselītēm. Maestro piemīt lieliska humora izjūta, kas katram mēģinājumam piedod savu „odziņu”. Un, protams, izjūtu lielu atbildību, izpildot Maestro mūziku. Šobrīd pārdošanā ir biļetes uz koncertu „Pauls un Paula – jauns vārds” 12. martā mūzikas namā „Daile”. Kopīgi noris gatavošanās process tam un priecāšos redzēt ikvienu šajā koncertā.

- Vai ir bijuši koncerti, kurus tu uzskati par svarīgākajiem savā izaugsmē? Ko tu paturi prātā pēc katras uzstāšanas uz skatuves?

Latvijā, bet arī ārpus tās. Tas ļoti palīdzēja. Apbrīnoju katru solistu, kas uzkāpj uz Eirovīzijas skatuves. Tā ir emocionāla spriedze ne tikai konkursa vakarā, bet divu nedēļu garumā. Jābūt fiziski un emocionāli tam gatavam.

- Dzirdot tavu stāstu par mūzikas ceļu un sadarbošanos ar citiem māksliniekiem, man ienāca prātā jautājums - kur ir iespējams klausīties mūziku tavā izpildījumā?

- Mani iespējams paklausīties “Youtube” platformā, kur dzirdama dziesma „I’d Rather Go Blind”, kas tapusi sadarbībā ar Very Cool People, un ir arī koncertprogramma „Mierinājums” ar Maestro Raimondu Paulu. Kā arī, lai gan ikdienā studēju džeza mūziku, ierakstu tieši šajā žanrā man pagaidām ir vismazāk, taču “Youtube” un “Spotify” platformā iespējams noklausīties kopdarbu ar Vadimu Dmitrijevu albumā „Chapter I”.

- Decembris tev bija diezgan darbīgs mēnesis, notika dažādi pasākumi. Pati skatījos Vecgada šova ierakstu “Uz deju uzlūdz Raimonds Pauls”. Kā bija sadarboties ar Maestro, vai nākotnē varam gaidīt vēl kādu koncertu?

- Ar Maestro sadarbība ilgst nu jau pusgadu. Decembrī ierakstījām koncertprogrammu „Mierinājums” ar jaunām Maestro melodijām un Jāņa Petera vārdiem.

24

- Manuprāt, izaugsmei svarīgs patiesi ir katrs koncerts. Neatkarīgi no tā, vai tevi klausās trīs vai 3000 klausītāju. Neatkarīgi no tā, vai esi solists vai bekvokālists. Savā pieredzē analizēju katru koncertu un cenšos no tā iemācīties ko jaunu gan par sevi, gan par vidi, kura ir aizskatuvē, gan arī publiku, kurai dziedu.

- Noslēgumā - kādi būtu trīs tavi padomi topošajiem mūziķiem?

- Pirmais noteikti ir sākt ar mazumiņu. Uzdrīkstēties un nebaidīties no tā, ka, iespējams, jāsāk ar dziedāšanu kafejnīcā. Viss noteikti ir paša rokās – cik daudz pats darīsi, tik arī tev būs, kā arī nebaidies sapņot par lielām skatuvēm, vietām un projektiem. Ja sapņi un paša darbi iet roku rokā, patiesi viss ir iespējams. #AS

Pieci fakti par Paulu Saiju 1. “Kādreiz vēlējos kļūt par vetārstu un izglābt visus pasaules dzīvnieciņus.”

2. “Mīlu mūziku, pie kuras var kārtīgi izdejoties. Piemēram, 80. gadu mūzika.”

3. “Lai gan darbojos mūzikas industrijā un esmu skatuves cilvēks, taču esmu introverta.

Mieru gūstu vienatnē vai ar pašiem, pašiem tuvākajiem.”

4. “Iedvesmojos pie dabas. Īpaši vieta sirdī ir Baltijas jūras krastiem un Ventspilij.”

5. “Esmu liela pastas cienītāja.”

Bailes no iemīlēšanās – filofobija Ne visiem sanāk izveidot veselīgas un ilgstošas attiecības.

Kas tam varētu būt par iemeslu?

Raksta autore: Anastasija Rebezova Foto: Unsplash

“Mednieks zaudē interesi tikko objekts ir sasniegts”, “princese pēc iemīlēšanas posma sāk redzēt vairāk trūkumus savā partnerī un beidz attiecības”, “celtnieks vēlas stabilitāti, bet arī, dzīvojot zem viena jumta, viņš būs tālu prom, lasīdams ziņas vai darba saraksti”.

Tauriņi vēderā jeb trauksmes sajūta? Vai tev ir pazīstama šī sajūta, kad sāc cilvēkā iemīlēties - tev ir uztraukums, pazūd apetīte, rodas motivācija mainīties un kļūt par vislabāko? Daudzi domā, ka tā ir iemīlēšanās, tomēr grāmata “Yes, No, Maybe: How to Recognize and Overcome Fear of Commitment Help for Those Affected and Their Partners” pievērš uzmanību tam, ka trauksmes izjušana iemīloties nav pozitīva parādība.

Kādi ir filofobijas simptomi un kā tā izpaužas? Principā tu vari dzīvot normālu dzīvi un domāt, ka viss ir labi, bet tikko kāds cilvēks pamodina tevī mīlestību, sāk rasties dažādas domas – “Vai tiešām tas notiek ar tevi?”, “Vai partnera jūtas ir patiesas?”. Var būt arī fiziski simptomi: slikta dūša, paātrināta elpošana, elpas trūkums, panikas lēkme, neregulāra sirdsdarbība, svīšana, kuņģa un zarnu trakta traucējumi.

Cik bieži tu esi aizdomājies, kāpēc satiec neīstos cilvēkus un nesanāk izveidot ilgstošas attiecības?

Vai tu izveido barjeru, lai justos pasargāts? Vai tu mēdz pazust uz kādu laiku un neatbildēt uz partnera zvaniem un īsziņām? Ja atbilde ir pozitīva, tad visticamāk tev ir filofobija!

Šī slimība rada problēmas ne tikai pašam slimniekam, bet arī apkārtējiem cilvēkiem, kuri cenšas ar filofobiem izveidot attiecības.

Tas var būt ļoti grūti, jo visu laiku rodas neizpratne, kāpēc filofobs bēg no attiecībām. Šī iemesla dēļ slimību ir jāārstē.

Filofobija – iracionālas bailes kādu mīlēt vai iemīlēties. Filofobija ir traucējumi, ko izraisa emocionāla trauma, kas saistīta ar mīlestības sajūtu, un citos gadījumos tā ir hroniska slimība.

Uzstādīt diagnozi sev pašam nevajadzētu, tādēļ ir jāapmeklē speciālisti, kuri to varētu profesionāli noteikt. Ārstēšanai ir jānotiek speciālista uzraudzībā, jo tieši viņš spēs atrast nepieciešamo ārstēšanās veidu.

Ja ir radušās aizdomas par filofobiju, taču neesi vēl gatavs apmeklēt speciālistu, izlasi grāmatu “Yes, No, Maybe: How to Recognize and Overcome Fear of Commitment - Help for Those Affected and Their Partners”. #AR

Dažiem cilvēkiem bailes var būt tik intensīvas, ka ķermenis reaģē tā, it kā atrastos ļoti bīstamā situācijā. Tas var izraisīt vientulību, depresiju, apātiju utt.

25

Raksta autore: Letija Odrija Bedforda Foto: Kenneth un Miriam Fischer no Pexels

Elitārā dzēriena - vīna - kultūra un tendences

Vīns - kultūra un tendences Kad mūsdienu pasaulē ir tik daudz neskaitāmu izvēļu it visā, nokļūšana pie vīna plaukta cilvēkam nereti izrādās bezgala mulsinoša laika pavadīšana, pārskatot dažkārt palīdzošās anotācijas vai ņemot vērā rekomendējošās uzlīmes uz pudeles. Kā izrādās, ne vienmēr precizējoša par vīna kvalitāti var izrādīties cena. Tādējādi kāda ekspektācija par labu guvumu galu galā pārvēršas par fiasko. Sarunai par vīnu uzrunāts starptautiskās kvalifikācijas WSET* diploma ieguvējs - vīna bāra “Vieta” vīnzinis un īpašnieks Jānis Volkinšteins.

- Vai vīnu var definēt par elites dzērienu?

- Jā un nē, kā to skatās. Ja skatās no komerciālā viedokļa, vīns kā nišas dzēriens noteikti ir izcīnījis savu vietu. Piemēram, Rietumu tirgū nav pieprasījuma pēc tādas lētas “žļurgas”, kuru varētu vienkārši patērēt milzu daudzumos. Vīns pieprasa kaut kādu kvalitātes standartu. Mums kā vīna mīlētājiem ir ekspektācijas par smaržas un garšas performanci, noteiktu pēcgaršas garumu. Tas, protams, nenozīmē, ka pasaulē nav draņķīgu vīnu vai vīnu, kas varētu bojāt šādi aprakstītu reputāciju.

- Kuras valstis var uzskatīt par vīna kultūras piekopējām?

- Par sākotnējo vīna kultūru valstiski vienmēr jāmin Gruzija, kas aprakstījusi dažādus izturēšanas veidus, vīnu fermentāciju.

Bet, runājot par pārsimts gadus seno vēsturi, tie ir trīs lielie vaļi – Francija, Itālija, Spānija, kur vīns ir nevis hobija līmenī, bet tiešām nopietns spēlētājs valsts ekonomikā. Tur sastopas šī vīna vēsturiskā mantojuma elements ar savām trenda lietām.

- Kā radās interese par vīnu kā peļņas avotu?

- Es nāku no mūzikas pasaules. Savos 1820 gados studēju Kultūras akadēmijā, un tad mums ar vairākiem kursa biedriem bija interese par vīnu kā tādu, bet tad tas bija tā: “O, kuru vīnu mēs nopirksim, jo tuvojas kursa vakars vai kaut kas tāds.” Tad vienā braucienā uz Budapeštu, kur bija mūzikas

26

festivāls “Sziget”, kurā likās interesanti, ka jaunieši izvēlas dažādus vīna kokteiļus vai tādus vienkāršākus vīniņus. Likās kaut kā romantiski un pacilājoši. Un tad jau tālākais bija kādi pirmie vīna ceļojumi, kur, sastopoties ar harizmātiskiem vīndariem, kuri spēj nodot to savu daudz paaudžu gaitā iegūto zināšanu vīnu Olimpisko lāpu tālāk, radās interese saprast vairāk. Tā kaislība ir infekcioza.

- Vai darbam ar Francijas vīniem ir nepieciešamas franču valodas zināšanas?

- Tās ir ļoti nepieciešamas, jo, ceļojot Francijā, tas ir kā mest monētu. Būs kādi jaunās paaudzes cilvēki, kas perfekti runās angļu valodā. Bet tad tu reizēm attopies beidzot dabūjis to vizīti, ko esi gaidījis varbūt gadu vai vairāk, un saziņa ir iespējama tikai franciski. Līdz ar to man ļoti noderēja tas, ka es savulaik mācījos individuāli pie franču pasniedzējas Francijas institūtā, kur man lūgums bija speciāli katru reizi uz pusstundu nodarbībā strādāt ar vīna tekstiem, lai iemācītos, kā runāt par vīndarīšanas procesu, raugiem, izturēšanas tvertnēm, metodikām un visu pārējo.

- Kas ir tās svarīgākās lietas vīnziņa profesijā?

- Pirmkārt, tā ir prakse un pieredze. Jo vīnzinība, no praktiskā izpildījuma, ir spēja komunicēt par vīnu, nolasīt, ko no tevis sagaida – kādu vīnu tu servēsi, kā tu to pieskaņosi pie ēdiena.

ALKOHOLA LIETOŠANAI IR NEGATĪVA IETEKME. ALKOHOLISKO DZĒRIENU PĀRDOŠANA, IEGĀDĀŠANĀS UN NODOŠANA NEPILNGADĪGĀM PERSONĀM IR AIZLIEGTA.

“Cilvēks var to pieredzi uzlabot vai katastrofāli sabojāt.”

Bet otra lieta, kas ir svarīga, ir šīs starptautiskās kvalifikācijas.

- Vai vīnzinim ir nepieciešama izcila ožas, garšas sajūtas izpratne?

- Noteikti. Es esmu pārliecināts, ka ir kādi izņēmumi.

Kāds, kurš ir labs stāstnieks, kurš spēj labi aprakstīt kaut ko, kas varbūt nekad nav garšots, kas var uzburt psiholoģisko portretu. Savukārt mans personiskais un profesionālais viedoklis, ka ir nepieciešama attīstīta oža un garša vīna virzienā un to var izdarīt katrs, kam nav kādi izteikti šo maņu medicīniski defekti. Kad es 2013. vai 2014. gadā nolēmu mācīties par vīnu, degustācijām, man likās, ka es to nemūžam neizdarīšu. Es pasmaržoju vīnu, viņš smaržo pēc vīna, es viņu pagaršoju - arī garšo pēc vīna, jo smadzenēs vēl nav šo aprakstošo vārdu.

- Ar aromātiem arī neesot tik vienkārši…

- Jā. Angļu un franču skolas ir vienisprātis, ka aromātus ir iespējams sadalīt trīs grupās. Pirmie aromāti nāk no vīna pirmās jeb alkoholiskās fermentācijas. Tās laikā vīnogas iegūst smaržu esterus, kas bieži vien ir identisks citām ogām, ziediem, dabā atrodamiem brīnumiem.

Vīnogas ar savu ģenētisko sarežģītību spēj patīkami pārsteigt. Otrās smaržas būs tās, ko ir iedevis vīndaris vai vīna izturēšanas maniere. Piemēram, ja vīns izturēts ozolkokā - pievienosies vaniļas, kanēļa smarža. Un trešie rodas no novecošanas: baltvīnam - medus, ziedu aromāti, kamēr sarkanvīnam - ādas, žāvētu augļu aromāti.

- Veikalos ir pamanītas uzlīmes Zelta/Sudraba/Bronzas vīns vai Vīnzinis iesaka.

- Esot četrus gadus Latvijas gada vīna žūrijā, mēs palīdzam atrast labāko no tiem, kas ir tirgū. Konkursa uzdevums ir iedziļināties katrā vīna kategorijā, kas ir iesniegta, padomājot, kāds būtu labākais konkrētu vīnogu šķirņu, noteiktā reģiona vīns, un šajā kontekstā to vērtēt.

Par uzlīmi Vīnzinis iesaka ir jāskatās, kas to ir vērtējis.

“Tas ir nozīmīgi kā veikalā, kur blakus nav cilvēks, kas varētu pastāstīt vairāk par vīnu.”

- Kuri ir labie/sliktie ražas gadi?

- Tāds labs ražas gads Francijā bija 2018.gads. No klasiskiem ražas gadiem – 2017., kurš nebija pārāk karsts. Ļoti slikts gads Eiropā, Francijā bija 2021.gads, relatīvi vēsa, lietaina sezona, savukārt 2016. bija milzu salnas.

- Kā atšifrēt terminus, ko ikdienā lietojam: sausais, pussaldais, pussausais?

- Tas nav vienkārši atbildams jautājums. Katra valsts, reģions atšķiras ar savu iekšējo terminoloģiju. Piemēram, Šampaņā ir ļoti precīzi definēta vīna salduma pakāpe ar atsauci “grami cukura uz litru” uz vīna, kur “brut nature” šampanietim pievienotais cukurs nevar būt vairāk kā trīs grami uz litru līdz pat “extra brut”, kur maksimums būtu seši grami uz litru. Tālāk no 25 gramiem ir pussalds un virs 50 gramiem cukura – būtu salds šampanietis. Tātad ļoti skrupuloza salduma atšifrēšanas tabula.

27

- Vīnogu novākšana agrāk bija roku darbs, kā tas ir šobrīd?

- Kā kurā reģionā. Francijā ir reģioni, kur roku darbs ir obligāts joprojām un kur tas ir labais stils. Šampaņā nedrīkst novākt vīnogas ar mašinēriju. Joprojām tiek uzstāts, ka jāiegūst augstākas kvalitātes, rūpīgāk atlasītas vīnogas. Vai tā ir nākotne, es uzskatu, ka nē. Jo ar darba spēka problēmām un citām niansēm, manuālais darbs ražas novākšanā mirst.

Tiek uzstādītas arvien jaunas robotierīces, kuras cilvēku vietā ar optiskajām kamerām spēj atpazīt bojātas vīnogas un ar gaisa strūkliņām pūst viņas prom. Automatizācija nākotnē būs neizbēgama.

- Cik nozīmīga ir vīnogu spiešana?

Vai tas mūsdienās notiek kā filmās ar kājām vai tas ir automatizēts pasākums?

- Bez jokiem. Viens no labiem mehānismiem, kā to darīt. Jo spiešanas procesā galvenais ir pēc iespējas mazāk traumēt kauliņus, kas piedotu rūgtumu, un tai pat laikā izspiest pietiekami ātri, lai sula nesāk oksidēties, tā kā sastopoties ar skābekli, vīns jau zaudēs kādas augļu nianses.

Bet tā nav īsti spiešana, tas vairāk ir veids kā iegūst “brīvi skrienošo sulu”, ko uzskata par visaugstvērtīgāko. Tiek iegūts eliksīrs, kur gandrīz nav tanīnu. Un tad pārējais tiek ielikts spiedē.

- Kādas ir labākās glāzes, ko izvēlēties vīna patērēšanai?

- Ir divas skolas. Man, pēc 12 gadiem vīna bārā eksperimentējot ar simtiem dažādu glāžu, vislabāk ir iepatikusies universālā glāze. Kurai ir tā dēvētā tulpīte vai noslēgums, kas aiztur aromātu, lai neatkarīgi no tā, kas būtu mūsu glāzē, mēs varam vīnu uztvert korekti. Ja mēs skatāmies viduslaiku gleznas, glāzes bieži vien ir kā taures, kuras dizainētas, lai smarža gandrīz nebūtu sajūtama, jo tiek uzskatīts, ka vēsturiski vīns riebīgi smirdējis dažādu iesprūdušu fermentāciju dēļ. Otra skola – kur profesionāļi ir veltījuši gadus vai pat dekādes, piemeklējot katrai vīna šķirnei piemērotāko glāzi.

28

- Kādas ir baltvīna/sarkanvīna ieteicamās pasniegšanas temperatūras?

- Pēc manas pieredzes vistuvākā būtu pagraba temperatūra, kas ir 12-15°. Standarta grāmatas atbilde būtu: baltvīnam – 6-9°, ja tas izturēts ozolkokā – augstāka. Vieglākiem sarkanvīniem kā “Pinot Noir” ir 1416°, ja ir tādi alkoholiskāki, ozolotāki stili, tie var būt 16-18°.

- Cik liela nozīme ir rekomendētām kombinācijām: baltvīns ar zivju ēdieniem, sarkanvīns – ar gaļas?

- Tās visas ir muļķības. Jo vīnu un ēdienu pārojumi ir ļoti ērta tēma, caur ko pārdot vīnu, bet tas ir tiešām kā mārketinga instruments. Ja mēs nemākam izskaidrot, kāpēc vīnu ir forši iedzert, mēs sakām: “Ja tu ēd to, iedzer to”. Protams, vīns ir ļoti gastronomisks produkts, kas korelēs ar produktiem, dažādi pagatavotiem ēdieniem, bet tie visi reflektēs uz mūsu personisko gaumi. Piemēram, ja patīk vairāk rūgta garša, tad sarkanvīnu pārot ar baltu zivi, kas izcels vairāk rūgtumu, pēc klasiskās vīnzinības būtu traģēdija, bet, ja patīk rūgta garša, tad tā ir funkcionalitāte.

Nav tāda vīna un ēdienu kombināciju policija.

- Kādas ir pudeļu aizdares variācijas, to plus un mīnusi, novitātes?

- Skrūvējamiem korķiem visgrūtāk ir izskaidrot mārketingu, jo to pasaulē uztver kā zemāku kvalitāti, bet viņu funkcija ir ļoti laba. Stikla korķi ir interesanti un dārgi. Viņos esot, es uzsveru vārdu esot, jo es savā pieredzē to nevaru apstiprināt, lielāks risks uz priekšlaicīgu oksidāciju. Klasisko koka aizdaru porās var iemitinās kāda “pesta”, kas rada tādu kā pagraba sasmakumu, kas “nogriež” nost visus augļus. Savukārt jaunums ir QR kodi uz korķiem, kas ir ģeniāli.

Noskenējot to var redzēt visu papildinformāciju – vīnogu šķirnes, vīna no nogulsnēm atdalīšanas datumu, vīna dārza nosaukumu utt.

- Kādas ir vīna iepakojuma tendences?

- Klasiskās pudeles 0.75 ir standarts. 0.375, kas ir puspudele, ērts

formāts. Tad ir “Magnumi” jeb 1.5l tiem, kas vēlas vīnu uzglabāt ilgāk, jo tajā vīnam ir mazāka saskarsme ar gaisu, viņš novecos lēnāk, saglabājot savu jaunības spriganumu ilgāk. Tad ir “Bag-in-box” (BIB) kastes vai vīni kegos, kas ir pretrunīga un jauna lieta. Vīna ienaidnieks ir skābeklis, šeit, atšķirībā no atvērtas pudeles, tas nedraud. Ballīšu vīniem kā kolosāls viegls formāts, jo regulārā forma atļauj to veiksmīgi pārvadāt un novietot. Bet ir milzīgi aizspriedumi, ar ko šeit jāsaskaras, tāpat kā jaunā “trenda” – vīns bundžiņā – gadījumā, kas ir izplatīts Anglijā. #LOB

CEĻOJUMS AR SEVI Autore: Paula Jaunslaviete Foto: Elīnas Baltskaras privātie foto

A

iziet uz veikalu, izmest līkumu caur netālu esošo parku, izvest pastaigā suni – šīs darbības šķiet ierastas, ne pārāk uzrunājošas, varētu pat teikt, neinteresantas. Citreiz, it sevišķi

tik mainīgos laikapstākļos, kādi tie ir šobrīd, gribētos, ka šos pienākumus manā vietā izpildītu kāds cits. Dažkārt dienas grūtākais uzdevums ir vienkārši saņemties iziet ārā.

Kādas trešdienas rīta pusē video platformā Zoom satikos ar Latvijas Radio 5 “pieci.lv” rīta balsi un podkāsta “Kā ir būt” veidotāju Elīnu Baltskaru. Staigāšana viņas dzīvē ieņem diezgan lielu lomu, tā ir daļa no viņas personības. Elīna mīl doties gan īsākās pastaigās, gan garākos pārgājienos gar jūru, pa mežiem, pļavām, bezceļiem, pat aizaugušiem džungļiem, bet pats svarīgākais, ceļojumā ar sevi.

- Kā tu sāki staigāt, doties pārgājienos?

- Bija tāds laiks manā dzīvē, kad es nedrīkstēju daudz fiziski kustēties, tajā skaitā arī staigāt, un tad, kad es atkal sāku kustēties, tad pārgājieni, ņemot vērā, ka tā ir diezgan liela fiziska slodze, ja to dara tā gruntīgi un kārtīgi, bija tāda lieta, ko es varēju darīt. Man nevajadzēja ne ekipējumu, ne īpašas zināšanas, vienkārši ej un dari, un viss ir forši. [..] Tas ir lielisks veids, kā pieredzēt dabu, jo tu ej cauri mežam, pļavai, un tu redzi visu tādā reāllaikā, neko mehāniski nepaātrinot. Pat tad, ja mēs, piemēram, braucam pa skaistiem ceļiem ar mašīnu vai velosipēdu, viss, kas tev ir apkārt, skrien gar acīm. Ejot to var piedzīvot tādu, kāds tas ir, un tev ir iespēja arī apstāties, papētīt, apskatīties.

Vēl viens “kāpēc” noteikti ir izai-

cinājums tajā visā. Kā es aizsāku to darīt, es gribēju darīt vēl vairāk, vēl trakāk un iekritu azartā. Tas ir fantastisks veids, kā pavadīt laiku, bet vēl viena lieta, kas man šķiet ļoti, ļoti būtiska un kāpēc pie tā arī turos un palieku, ir tas, cik tas ir labs veids, kā izvēdināt galvu, lai cik klišejiski tas neizklausītos. Un ne tikai izvēdināt galvu, bet liekas, ka arī piepildīt galvu. [..]

Ja es staigāju pa pilsētu, es gandrīz vienmēr klausos mūziku, it īpaši Rīgā. Man ļoti traucē pilsētas trokšņi, tāpēc es klausos mūziku, lai tādā veidā no tiem atslēgtos. Ejot dabā, es gandrīz nekad neko neklausos, es vienkārši eju, es klausos dabu. Es klausos savas domas, un, ja sākumā tā galva liekas tāda pilna, tu kaut ko prāto, prāto, prāto.. Nu, pēc kāda divdesmitā kilometra notiek klikšķis un jau ieslēdzas cita plate gan prātā,

gan fiziski ķermenī.

Jā, tā ir gan fiziska lieta, gan arī garīga, ja to var saukt arī par veidu, kā vienkārši pieredzu un iepazīstu pasauli. Beigu beigās, kāpēc es eju? Tāpēc, ka man patīk! Ko tur baigi daudz racionalizēt, vai ne?

- Tu mēdz doties pārgājienos ar draugiem, bet tu to dari arī viena. Šobrīd tev gan jau nav bail, bet tev sākumā nebija bail to darīt vienai?

- Ir arī tagad bail! (smejas) Tas, protams, mazinās, bet joprojām ir klātesošas bailes. Piemēram, ejot tepat vienas dienas pārgājienā, es visvairāk baidos no meža zvēriem - lieliem, brūniem, ar jaukiem deguntiņiem. Un ir bijušas tādas reizes, kad es tiešām satrūkstos, bet vairāk no tādām negaidītām, pēkšņām skaņām. [..]

29

Nu, tās ir tādas situācijas, kad tu esi viens ar sevi. Es parasti saku, ja man būtu jāizvēlas, no kā es baidos vairāk, piemēram, iet nakts vidū pa Rīgas mikrorajonu vai iet pa dienu viena mežā staigāt, tad pilnīgi noteikti Rīgas mikrorajons ir biedējošāks! Kas tajā mežā var būt?

Otrs ir doties ceļojumā/pārgājienā. Pagājušajā vasarā viena pati piecas dienas gāju pa Itāliju, un tur tās bailes ir citādas, jo varbūt nav tik ļoti bail no meža zvēriem, kaut gan es tur ļoti nobijos no viņiem, tur ir bail no nezināmā organizatoriskā ziņā. Tu nezini, kur tu katru nakti paliksi, viss ir ļoti svešs, ir vienkārši bail sačakarēties savā plānošanā, bet tā kopumā, tas viss ir pārdzīvojams. Es ticu, ka ir cilvēki, kuri nevar, un tad varbūt arī nevajag, bet tie cilvēki, kuri domā par to, ka varētu iet vieni paši, es iesaku pamēģināt, jo ir forši iet ar draugiem, ir piedzīvojums kopā, bet tad, kad tu noej tos 25, 30 kilometrus viens pats, nu tas tāds labs prāta treniņš, un negribot nākas iemācīties nebūt pašam sev garlaicīgam.

- Tas noteikti noder! Bet varbūt ir arī kāds atklājums, kāda atziņa, ko esi guvusi pārgājienu laikā?

- Pieminot to pašu Itāliju, gāju viena pati no Boloņas līdz Florencei. Tie bija kādi 150/160 kilometri un kādā trešajā dienā es gāju un sāku saklausīt savu iekšējo dialogu. Parasti, ja es eju ar draugiem pārgājienā un viņiem paliek grūti, nav spēka, kaut kas sāp, bišķiņ nogurums, tad es esmu viņu karsējmeitene, es viņiem dziedu, es viņiem dejoju un skaitu “Jā, jā, vēl tikai daži kilometri! Aiziet, aiziet, aiziet!”, un cenšos viņus uzmundrināt. Bet pārgājiena trešajā dienā Itālijā man bija nogurums, man sāpēja kājas, likās, ka viss slikti, es pret sevi nebiju jauka!

Vispār nebiju jauka...

30

Es sev prasīju “Kas tu nevari? Ko tu čīksti?”, un tad, kad es to saklausīju, es sev pajautāju: “Kas tas tāds ir? Elīn, kāpēc tu ar sevi tā runā?” Pēc tā pārgājiena es vairāk pievēršu uzmanību tam, vai es pati esmu savs draugs un atbalsts ne tikai pārgājienos, bet arī citur dzīvē.

- Skaisti! Tas tiešām ir vērtīgi šajā procesā! Bet tu savā Instagram profilā dalījies arī par to, cik forši ir staigāt pa upi!

Kādas ir sajūtas, dodoties ceļā kopā ar upi?

- Ak, jā! Tas bija vareni, tas bija absolūti iespaidīgi! Es tiešām no sirds iesaku katram cilvēkam kādreiz dzīvē to izmēģināt. Ja

man būtu jāizceļ kādas dzīves mierpilnākās pieredzes, tad tā noteikti būtu topa augšgalā. Tur ir tik daudz aspektu, kas atšķiras no parasta pārgājiena. Pirmkārt, tu ej lēnām, jo tu nevari ātri paiet.

Bieži vien tādos pārgājienos, kas ir ar maršrutu, sanāk turēt tempu, tā teikt… Šajā pārgājienā nekāds temps nav jātur, var iet lēnām, jo ātri paiet nav iespējams.

Nav jāskatās kartē, jo tu vienkārši ej pa upi un tev nav jādomā, kur būs jāgriežas, vai nav kaut kas nokavēts? Kas būs uz priekšu? Tev ir zināms – būs upe, tu visu laiku iesi pa to.

Un tad ir tā skaņa, tas urdošais ūdens visu laiku fonā! Un tu arī jūti ūdens pieskārienu, tu jūti, ka paliek aukstāks vai siltāks, un tā ir tāāāda pieredze, fantastiski! Es īstenībā jau nevaru sagaidīt vasaru,

kad varēs atkal to darīt, jo tas noteikti kaut kas tāds, ko gribēšu atkārtot. Es pagājušajā vasarā gāju pa Rauni [upe Cēsu novadā], un Raunis ir arī ļoti skaista, gleznaina upe ar klintīm. Un tad tu tām klintīm pieej klāt, lēnām tuvojies.

Iešana pa upi notiek vēl lēnāk un mierīgāk, un tas nav tāds piespiests lēnums, tas ir ļoti dabīgs, tāds rāmums, es pat teiktu.

Ai, tas bija tiešām fantastiski! Ja vēl spīd saule, ir silts, tad apsēdies turpat blakus uz akmens, uzēd savu sviestmaizi, tas viss kopā rada tādu patīkamu laimības sajūtu.

- Kas ir jāņem vērā, dodoties ārpus pilsētas pastaigā šādā laikā? Teiksim, tādiem pilsētnieciņiem, kuriem gribētos kaut kur dabā, prom no cilvēkiem?

- Nu, es domāju, numur viens likums ir mācīties draudzēties ar dabu, ar apstākļiem, ar to, kas notiek ap tevi, nevis tiem spītēt un pret tiem cīnīties [..], tas nekad nebeidzas labi. Un, ja pavisam praktiski domājot, nav obligāti nepieciešamas ārprātīgas superdrēbes, bet vienkārši vilkt slāņus, lai var novilkt, kad paliek par karstu, vai uzvilkt, ja paliek par aukstu. Jo bieži vien sanāk ne tā saģērbties, un tad to visu dienu nevar izbaudīt, jo tu esi diskomfortā. Var būt fantastiski pārgājieni arī lietū, mīnus grādos. Es pati pagājušajā gadā janvārī, februārī gāju -18 grādos 30 kilometru pārgājienu, un viss bija forši, jo mācījos ģērbties.

Nu, un tad otrs - domāt arī par to, ko tu ņem līdzi. Mani, piemēram, vienmēr ļoti iepriecina, ja paņemu līdzi ko īpašu piknika sadaļai. Es principā vienmēr eju ar tēju termosā, kas jau ir iztikas minimums, bet nu arī izmantoju iespēju pagatavot svaigu kafiju mežā. Tas brīdis ir tāda kā kulminācija pēc noietiem 15 kilomet-

riem. Tu izvelc savu kafijas kanniņu, brūvē kafiju, un tas arī kaut kā rada to īpašo, foršo sajūtu.

Un tad noteikti var arī padomāt vienkārši, kā pievienot kādu piedzīvojumu tajā klāt. [..] Man reizēm patīk atvērt karti, ieraudzīt kaut kādu punktu un iet ekspedīcijā. Tur nav nekādu taku, tu vienkārši vadies pēc kaut kādas kartes, meklē to vietu, kuru esi netīšām atradis iepriekšējā dienā.

Iesaku meklēt to formu, kas patīk, kurā jūties labi un kurš piedzīvojumu veids sagādā vislielāko prieku, un sākt lēnu garu. Galvenais, nespiest no sevis par daudz, lai tas nepaliek riebīgi. Man šķiet, ka lēnām iemīlot, tur var baigi arī aizrauties.

- Mēs ar Elīnu turpinām sarunu un viņa stāsta, ka ir cilvēki, kuri uzskata, ka iet vairākas stundas pa mežu vai citu vietu ir garlaicīgi.

Man šķiet, ka tas, ko ir vērts atcerēties, ka garlaicība tomēr ir atkarīga no tevis paša, un tā, cik daudz tu zini, cik daudz tu vēro.

- Es parasti stāstu tādu piemēru, tieši domājot par mežu un kokiem – kad aļņi, brieži vai stirnas pieiet pie koka, viņi noēd miziņu un tajā jaunajā kokā paliek traumiņa. Koks aug lielāks, bet to rētu tu vari redzēt visu šī koka dzīvi. Tas nozīmē, ka tu vari pieiet pie diezgan liela koka, ieraudzīt to rētiņu un saprast, nu, piemēram, pirms 20 gadiem šeit pienāca briedītis, iekodās un aizgāja pie nākamā koka. Un zinot vien šādu faktu par to, kas tajā mežā notiek, iedomājies, tas iegūst pilnīgi citu stāstu, un, ja tev ir laba iztēle, var pilnīgi iztēloties, kā viņi tur ir bijuši, ko viņi tur darījuši. Tā vide sāk ar tevi runāt, viņa sāk stāstīt savu stāstu, un tad, kad tu to redzi, spēj dzir-

dēt, tur vispār nav nekā garlaicīga, tieši otrādi! [..]

- Varbūt tev ir arī kādas maršrutu idejas, kuras varētu ieteikt citiem?

- Jā, nu ļoti pēc gaumes jāskatās, bet nu es esmu pati dzimusi un augusi Gaujas Nacionālā parka teritorijā, līdz ar to šī mūsu zemītes daļa man ir ļoti mīļa, un tur ir ļoti daudz skaistu vietu, ko redzēt.

Gar Gauju var staigāt krustu šķērsu. Esmu gājusi no Murjāņiem uz Siguldu, no Līgatnes uz Cēsīm, no Cēsīm uz Valmieru. Un var izmantot mežtakas posmus, bet es, piemēram, izmantoju tādu lietotni “MAPS.ME”, kur ir iespējams atrast tādas takas, kas nav kur citur ierakstītas. Piemēram, ja kāda meža taka reizēm ved pa pārāk civilizētu ceļu manai gaumei, tad es noeju no tās un izstaigāju pa to celiņu, kas parādīts lietotnē. [..] Nu man ļoti patīk iet arī pa jūrtaku. Tuvāko gadu laikā gribu noiet visu Latvijas krasta līniju. Šobrīd esmu tikusi no Liepājas līdz Kolkai. [..] Ja sākumā, kad es pirmo reizi pateicu, ka es gribu iet gar jūru, man teica – ai , tas taču būs garlaicīgi, jo visu laiku viena jūra, bet beigās tas ir ārprātīgi interesanti, jo tas krasts visu laiku mainās.

Un vēl man ļoti patīk gar Braslu iet, tur ir ļoti skaisti. Aicinu arī spēlēties un mācīties to vidi pašam arī vairāk iepazīt! #PJ

31

Pavasaris ir klāt!