CEĻOJUMS AR SEVI Autore: Paula Jaunslaviete Foto: Elīnas Baltskaras privātie foto
A
iziet uz veikalu, izmest līkumu caur netālu esošo parku, izvest pastaigā suni – šīs darbības šķiet ierastas, ne pārāk uzrunājošas, varētu pat teikt, neinteresantas. Citreiz, it sevišķi
tik mainīgos laikapstākļos, kādi tie ir šobrīd, gribētos, ka šos pienākumus manā vietā izpildītu kāds cits. Dažkārt dienas grūtākais uzdevums ir vienkārši saņemties iziet ārā. Kādas trešdienas rīta pusē video platformā Zoom satikos ar Latvijas Radio 5 “pieci.lv” rīta balsi un podkāsta “Kā ir būt” veidotāju Elīnu Baltskaru. Staigāšana viņas dzīvē ieņem diezgan lielu lomu, tā ir daļa no viņas personības. Elīna mīl doties gan īsākās pastaigās, gan garākos pārgājienos gar jūru, pa mežiem, pļavām, bezceļiem, pat aizaugušiem džungļiem, bet pats svarīgākais, ceļojumā ar sevi.
- Kā tu sāki staigāt, doties pārgājienos? - Bija tāds laiks manā dzīvē, kad es nedrīkstēju daudz fiziski kustēties, tajā skaitā arī staigāt, un tad, kad es atkal sāku kustēties, tad pārgājieni, ņemot vērā, ka tā ir diezgan liela fiziska slodze, ja to dara tā gruntīgi un kārtīgi, bija tāda lieta, ko es varēju darīt. Man nevajadzēja ne ekipējumu, ne īpašas zināšanas, vienkārši ej un dari, un viss ir forši. [..] Tas ir lielisks veids, kā pieredzēt dabu, jo tu ej cauri mežam, pļavai, un tu redzi visu tādā reāllaikā, neko mehāniski nepaātrinot. Pat tad, ja mēs, piemēram, braucam pa skaistiem ceļiem ar mašīnu vai velosipēdu, viss, kas tev ir apkārt, skrien gar acīm. Ejot to var piedzīvot tādu, kāds tas ir, un tev ir iespēja arī apstāties, papētīt, apskatīties. Vēl viens “kāpēc” noteikti ir izai-
cinājums tajā visā. Kā es aizsāku to darīt, es gribēju darīt vēl vairāk, vēl trakāk un iekritu azartā. Tas ir fantastisks veids, kā pavadīt laiku, bet vēl viena lieta, kas man šķiet ļoti, ļoti būtiska un kāpēc pie tā arī turos un palieku, ir tas, cik tas ir labs veids, kā izvēdināt galvu, lai cik klišejiski tas neizklausītos. Un ne tikai izvēdināt galvu, bet liekas, ka arī piepildīt galvu. [..] Ja es staigāju pa pilsētu, es gandrīz vienmēr klausos mūziku, it īpaši Rīgā. Man ļoti traucē pilsētas trokšņi, tāpēc es klausos mūziku, lai tādā veidā no tiem atslēgtos. Ejot dabā, es gandrīz nekad neko neklausos, es vienkārši eju, es klausos dabu. Es klausos savas domas, un, ja sākumā tā galva liekas tāda pilna, tu kaut ko prāto, prāto, prāto.. Nu, pēc kāda divdesmitā kilometra notiek klikšķis un jau ieslēdzas cita plate gan prātā,
gan fiziski ķermenī. Jā, tā ir gan fiziska lieta, gan arī garīga, ja to var saukt arī par veidu, kā vienkārši pieredzu un iepazīstu pasauli. Beigu beigās, kāpēc es eju? Tāpēc, ka man patīk! Ko tur baigi daudz racionalizēt, vai ne? - Tu mēdz doties pārgājienos ar draugiem, bet tu to dari arī viena. Šobrīd tev gan jau nav bail, bet tev sākumā nebija bail to darīt vienai? - Ir arī tagad bail! (smejas) Tas, protams, mazinās, bet joprojām ir klātesošas bailes. Piemēram, ejot tepat vienas dienas pārgājienā, es visvairāk baidos no meža zvēriem - lieliem, brūniem, ar jaukiem deguntiņiem. Un ir bijušas tādas reizes, kad es tiešām satrūkstos, bet vairāk no tādām negaidītām, pēkšņām skaņām. [..] 29
