Dziedinošā Kalpošana

Vienmēr Viņš bija pacietīgs un priecīgs, un sirgstošie Viņu apsveica kā dzīvības un miera vēstnesi. Viņš redzēja vīriešu un sieviešu, bērnu un jauniešu vajadzības un aicināja visus: “Nāciet pie Manis!”

Savā kalpošanā Jēzus vairāk laika veltīja slimo dziedināšanai nekā sludināšanai. Viņa veiktie brīnumi liecināja par Viņa vārdu patiesumu, ka Viņš ir nācis nevis iznīcināt, bet gan pestīt. Visur, kur Viņš gāja, jau bija izplatījusies vēsts par Viņa žēlastību. Pēc Viņa aiziešanas apžēlotie priecājās par savu veselību un izmēģināja atgūtos spēkus. Lai no šo cilvēku lūpām dzirdētu par Kunga veikumu, ap viņiem pulcējās pūlis. Pirmā skaņa, ko daudzi jebkad bija dzirdējuši, bija Viņa balss; pirmais vārds, ko jebkad izrunājuši Viņa vārds; pirmā seja, kuru jebkad uzlūkojuši Viņa seja. Kādēļ gan lai viņi nemīlētu Jēzu un necildinātu Viņu? Lielajās un mazajās pilsētās Viņš bija kā vitāla straume, kas izplata dzīvību un prieku.

“Zebulona zeme un Naftaļa zeme jūrmalā, Aizjordāna, pagānu Galileja, ļaudis, kas sēdēja tumsībā, redz lielu gaišumu, un tiem, kas sēdēja nāves zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi.”

(Mat. 4:15,16)

Katra izdziedināšana Pestītājam deva pamatu pārliecināt cilvēku prātus un dvēseles par dievišķajiem principiem. Tas bija Viņa darbības nolūks. Viņš piešķīra laicīgas svētības, lai spētu cilvēku sirdīs radīt vēlēšanos pieņemt Viņa žēlastības Evaņģēliju.

Kristus būtu varējis ieņemt visaugstāko vietu jūdu mācītāju vidū, bet labprātāk izvēlējās vēstīt Evaņģēliju nabadzīgajiem. Viņš devās no vienas vietas uz citu, lai patiesības vārdus dzirdētu tie, kas atradās gan uz lielceļiem, gan sānceļiem. Izskaidrojot Rakstus, Viņa balss bija dzirdama pie jūras, kalnu nogāzēs, pilsētu ielās un sinagogās.

Bieži Viņš mācīja dievnama ārējā pagalmā, lai Viņa vārdus dzirdētu arī pagāni.

No rakstu mācītāju un farizeju Rakstu skaidrojumiem Kristus mācība atšķīrās tik ļoti, ka piesaistīja ļaužu uzmanību. Rabīni uzsvēra tradīcijas, cilvēku teorijas un prātojumus.

Bieži Rakstus aizstāja ar to, ko par tiem bija mācījuši vai rakstījuši cilvēki. Kristus mācību priekšmets bija Dieva Vārds. Jautātājus Viņš atspēkoja ar vienkāršu “Stāv rakstīts,” “Jo ko saka Raksti?”, “Kā tu tur lasi?” Katrā gadījumā, kad interesi izrādīja vai nu draugs vai nedraugs, Viņš norādīja uz Vārdu. Evaņģēlija vēsti Viņš sludināja skaidri un spēcīgi. Viņa vārdi izgaismoja sentēvu un praviešu mācības, tādēļ Raksti cilvēkiem atklājās jaunā skatījumā. Tādu Dieva Vārda nozīmes dziļumu Viņa klausītāji nekad agrāk nebija ievērojuši.

Kristum līdzīgs evaņģēlists vēl nebija bijis. Viņš bija Debesu Majestāte, bet pats pazemojās, lai pieņemtu mūsu dabu un varētu tikties ar cilvēkiem, kur vien Viņš atradās. Visiem ļaudīm, bagātiem un nabadzīgiem, brīviem un saistītiem, derības Vēstnesis Kristus atnesa ziņu par pestīšanu. Visā Palestīnā izplatījās Viņa kā Lielā Ārsta slava. Uz vietām, kurām Viņš varētu iet garām, devās neveselie lūgt Viņa palīdzību. Šurp nāca arī daudzi, kas ļoti vēlējās dzirdēt Viņa vārdus un just rokas pieskārienu. Tā Viņš, godības Ķēniņš, pieticīga cilvēka tērpā gāja no pilsētas uz pilsētu, sludinādams Evaņģēliju un dziedinādams neveselos.

Viņš apmeklēja tautas lielos gadskārtējos svētkus; pūlim, kas vēroja rituāla ārējās norises, Viņš stāstīja par Debesu lietām, attēlodams ļaužu gara skatam mūžību. Viņš visiem sniedza gudrības dārgumu krātuvē gūtas vērtīgas atziņas. Viņa valoda bija vienkārša, visiem saprotama. Jēzus ar raksturīgajām neparastajām metodēm palīdzēja visiem noskumušajiem un nelaimīgajiem. Sirsnīgā, uzmanīgā labvēlībā Viņš dziedināja un stiprināja grēkojušās, slimās dvēseles.

Viņš, skolotāju Skolotājs, meklēja pieeju cilvēkiem viņu visikdienišķākajās dzīves norisēs. Patiesību Viņš skaidroja tā, lai klausītājiem to vienmēr savītu ar viscēlākajām atziņām un jūtām. Viņš mācīja tā, ka lika cilvēkiem sajust savu pilnīgo saskaņošanos ar viņu interesēm un laimi. Viņa pamācības bija tik tiešas, Viņa piemēri tik atbilstoši, Viņa vārdi tik līdzjūtīgi un uzmundrinoši, ka klausītāji bija patiesi savaldzināti. Vienkāršība un nopietnība, ar kādu Viņš uzrunāja trūkumcietējus, darīja svētu katru vārdu.

Kādu gan spriegu darba dzīvi Jēzus dzīvoja! Diendienā Viņu varēja redzēt ieejam bēdu un nabadzības pilnajos mājokļos, sakām cerīgus vārdus noskumušajiem un sniedzot mierinājumu nelaimīgajiem. Labsirdīgs, laipns un žēlsirdīgs Viņš devās savās gaitās, darot taisnus nomākto stāvus un mierinot skumīgos. Visur sev līdzi Viņš nesa svētības.

Kalpodams nabadzīgajiem, Jēzus centās tikties arī ar turīgajiem. Viņš iepazinās ar bagāto un izglītoto farizeju, ar jūdu augstmani un romiešu virsnieku. Jēzus pieņēma viņu uzaicinājumus, apmeklēja to rīkotos mielastus, iepazina šo ļaužu intereses un nodarbošanos, lai rastu pieeju to sirdīm un atklātu tiem nezūdošās vērtības.

Uz zemi Kristus atnāca, lai pierādītu, ka cilvēks, saņēmis dievišķu spēku, spēj dzīvot neaptraipītu dzīvi. Nenogurstošā pacietībā un līdzjūtīgā izpalīdzībā Viņš tikās ar cilvēkiem viņu postā. Laipnā žēlastības pieskārienā Viņš dvēseles atbrīvoja no nemiera un šaubām, aizstājot ienaidu ar mīlestību, neticību ar uzticēšanos.