Dziedinošā Kalpošana

“Seko Man” bija vārdi, kurus Viņš varēja pateikt, kam vien vēlējās, un uzrunātais cēlās un sekoja Viņam. Pasaules burvības valdzinājums bija salauzts. Atskanot Viņa balsij, alkatības un godkāres gars atstāja sirdi, un cilvēki atbrīvoti cēlās, lai sekotu Pestītājam.

Brāļu mīlestība

Kristus neatzina nekādu tautības, sociālā stāvokļa vai ticības atšķirību. Rakstu mācītāji un farizeji vēlējās nodrošināt Debesu dāvanas vienai vietai un vienai tautai, bet izslēgt pārējo Dieva ģimeni pasaulē. Turpretim Kristus nāca iznīcināt jebkuru šķīrējsienu, atklāt, ka Viņa žēlastības un mīlestības dāvanas ir tikpat neierobežotas kā gaiss, gaisma vai zemi atsvaidzinošās lietus lāses.

Kristus dzīve nodibināja reliģiju, kurā nav kārtu, reliģiju, kas jūdu un pagānu, brīvo un nebrīvo savieno kopējā brālībā un Dieva priekšā dara vienlīdzīgus. Viņa darbību neietekmēja nekāda politika. Viņš nešķiroja tuvākos un svešiniekus, draugus un ienaidniekus. Viņa atbalstu saņēma katra pēc dzīvības ūdens slāpstoša dvēsele.

Viņš nepagāja garām nevienam cilvēkam kā mazvērtīgam, bet katrai dvēselei tiecās sniegt dziedināšanu. Lai arī kādā sabiedrībā atrazdamies, Viņš iepazīstināja to ar laikam un apstākļiem atbilstošu mācību. Katra situācija, kad cilvēki nevērīgi vai apvainojoši izturējās cits pret citu, lika Viņam vēl vairāk apzināties, ka tiem vajadzīga Viņa dievišķi cilvēciskā labvēlība. Visrupjākajiem un šķietami neglābjamajiem Viņš centās iedvest cerību, pārliecinādams, ka viņi var kļūt šķīsti un nevainojami, iegūstot Dieva bērnu raksturu.

Bieži Viņš sastapa sātana varā nonākušos, kam trūka spēka pārvarēt tā vilinājumus. Tādam drosmi zaudējušam, slimam, kārdinātam, kritušam cilvēkam Jēzus mēdza teikt vissirsnīgākos līdzjūtības pilnus vārdus, kas tiem bija nepieciešami un saprotami. Citi sastaptie cīnījās ar dvēseļu ienaidnieku tuvcīņā. Šos Viņš iedrošināja nepadoties, apgalvojot, ka viņi uzvarēs, jo Dieva eņģeļi atrodas viņu pusē un palīdzēs gūt uzvaru.

Pie muitnieku galda Viņš sēdēja kā godāts viesis, ar simpātijām un draudzīgu laipnību apliecinādams, ka atzīst cilvēku cieņu, tāpēc ļaudis ilgojās būt Viņa uzticības cienīgi. Viņu iztvīkušajās sirdīs Jēzus vārdi krita ar svētlaimīgu mieru un dzīvinošu spēku. Modās jaunas ierosmes, un no sabiedrības izstumtajiem atvērās jaunas dzīves iespējamība.

Lai gan Jēzus bija jūds, Viņš brīvi uzturējās samariešu sabiedrībā, ignorējot savas tautas farizejiskās ieražas. Neievērodams aizspriedumus, Viņš pieņēma šo ienīsto cilvēku viesmīlību. Viņš gulēja ar samariešiem zem viena jumta, ēda pie viņu galda, baudīdams viņu roku sagatavoto un pasniegto ēdienu, mācīja viņu ielās un izturējās pret tiem ar vislielāko laipnību un pieklājību. Kad Jēzus ar cilvēciskas līdzjūtības saitēm sev

Dziedinošā Kalpošana

piesaistīja samariešu sirdis, Viņa dievišķā žēlastība atnesa šiem ļaudīm to pestīšanu, ko jūdi atraidīja.

Personiskā kalpošana

Kristus izmantoja katru izdevību, lai sludinātu pestīšanas Evaņģēliju. Ieklausies kādai samarietei teiktajos vārdos! Viņš sēdēja pie Jēkaba akas, kad šī sieviete nāca pēc ūdens. Viņai par izbrīnu Jēzus lūdza kādu pakalpojumu. “Dod Man dzert,” Viņš sacīja. Viņš vēlējās vēsa ūdens malku un arī atvērt ceļu, lai sniegtu viņai dzīvības ūdeni. “Kā tu,” sieviete atteica, “jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?” Jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus viņai atbildēja: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni (..). Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāPs. Bet kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 4:7–14)

Cik gan lielu interesi Kristus parādīja šai vienai sievietei! Cik nopietni un daiļrunīgi bija Viņa vārdi! Dzirdot tos, sieviete atstāja savu ūdens trauku un, ieradusies pilsētā, teica saviem draugiem: “Nāciet, tur ir Cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tas tikai nav Kristus?” Mēs lasām, ka “daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt Viņam”. (29.,39. pants) Vai maz var novērtēt par augstu šo vārdu ietekmi dvēseļu glābšanā daudzo gadu gaitā kopš tām tālajām dienām?

Kur vien sirdis ir atvērtas patiesības pieņemšanai, Kristus ir gatavs tās mācīt. Viņš atklāj tām Tēvu un parāda tādu kalpošanu, kas ir pieņemama sirdsdomu Lasītājam. Ar šīm sirdīm Kristus nerunā līdzībās, bet, tāpat kā sievietei pie akas, saka: “Es tas esmu, kas ar tevi runā.”