Dziedinošā Kalpošana

Nodaļa 2 Kalpošana Dienu Ritumā

Kapernaumā, zvejnieka namā, Pētera sievasmāte gulēja slima ar “grūtu drudzi”, un “tie Viņam par to sacīja”. Jēzus “satvēra tās roku, tad drudzis viņu atstāja, un viņa uzcēlās un (..) kalpoja“ Pestītājam un Viņa mācekļiem. (Lūk. 4:38; Marka 1:30; Mat. 8:15)

Vēsts izplatījās ātri. Šis brīnums tika paveikts sabatā, un bailēs no rabīniem cilvēki neuzdrošinājās nākt saņemt dziedināšanu pirms saulrieta. Tad no mājām, veikaliem, tirgus laukumiem pilsētas iedzīvotāji steidzās uz vienkāršo mājokli, kas Jēzum sniedza pajumti. Slimos nesa uz nestuvēm, viņi nāca pie Pestītāja, arī atspiedušies uz spieķa vai nespēkā grīļodamies, draugu atbalstīti.

Stundu pēc stundas viņi nāca un gāja, jo neviens nevarēja zināt, vai rīt vēl atradīs Dziedinātāju savā vidū. Nekad agrāk Kapernauma nebija piedzīvojusi šai dienai līdzīgu. Gaisā virmoja jūsmīgas uzvaras gaviles un prieka saucieni par atgūto veselību.

Savu darbu Jēzus nebeidza, iekams pēdējais cietējs Kapernaumā nebija izdziedināts.

Bija jau vēla nakts, kad ļaužu pūlis devās prom, un Sīmaņa namā iestājās dziļš klusums. Bija pagājusi garā, darba pilnā diena, un nu Jēzus vēlējās atpūsties. Bet, kad pilsēta vēl nebija modusies, Pestītājs, “no rīta gaiļos cēlies, izgāja (..) kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza”. (Marka 1:35)

Rīta agrumā Pēteris un viņa draugi nāca Jēzum pateikt, ka Kapernaumas iedzīvotāji jau meklē Viņu. Negaidīti skan Jēzus vārdi: “Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts.” (Lūk. 4:43)

Toreiz Kapernaumu pārņēmušajā saviļņojumā draudēja briesmas pazaudēt no redzesloka Jēzus sūtības mērķi. Viņu neapmierināja uzmanības piesaistīšana sev tikai kā brīnumdarim vai fizisko slimību dziedinātājam. Viņš taču bija cilvēku Pestītājs. Kamēr ļaudis dedzīgi domāja, ka Jēzus ir atnācis kā Ķēniņš dibināt laicīgu valsti, Viņš vēlējās to prātus vērst no laicīgā uz garīgo. Laicīgie panākumi vien traucētu Viņa darbu.

Bezrūpīgā pūļa ziņkāre aizvainoja Viņa smalkjūtību. Viņš nebija patmīlīgs. Cilvēka Dēlam svešs bija pagodinājums, kādu pasaule parāda stāvoklim sabiedrībā, bagātībai vai talantam. Jēzus nelietoja līdzekļus, kurus cilvēki izmanto padevības iegūšanai vai goda iedvešanai. Gadsimtus pirms Viņa dzimšanas bija pravietots: “Viņš nebrēks un netrokšņos, un Viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs; uzticīgi Viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības.” (Jes. 42:2,3)

Farizeji centās radīt ievērību ar savu pedantiski apzinīgo ceremoniālismu, samāksloto dievkalpošanu un savām mīlestības dāvanām. Reliģisko dedzību viņi pierādīja, par to

Dziedinošā Kalpošana

diskutējot. Disputi atšķirīgo sektu starpā bija skaļi un ilgstoši, un nebija nekas neparasts uz ielām dzirdēt mācīto bauslības doktoru dusmīgos strīdus.

Jēzus dzīve bija tam pilnīgs pretstats. Viņa dzīvē nekad nebija dzirdami ne skaļi disputi, ne ārišķīga pielūgsme, ne arī tiekšanās pēc atzinības. Kristus bija apslēpts Dievā, bet Dieva raksturs atspoguļots Viņa Dēlā. Jēzus vēlējās cilvēku prātus virzīt uz šādu atklāsmi.

Visā krāšņumā Taisnības Saule pasaulē neparādījās pēkšņi, apžilbinot prātus ar savu godību. Par Kristu ir rakstīts: “Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma.” (Hoz. 6:3) Mierīgi un liegi dienasgaisma aust pār zemi, izklīdinādama tumsu un modinādama pasauli dzīvei. Tā uzausa Taisnības Saule, un līdz ar to “dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas”. (Mal. 3:20, Glika tulk. Mal. 4:2)

“Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie Viņa Manai dvēselei ir labpatika.” (Jes. 42:1)

“Jo Tu biji patvērums cietējam un atbalsts nabagam viņa bēdās, pajumte negaisā, pavēnis saules tveicē.”

(Jes. 25:4)

“Tā saka Dievs tas Kungs, kas radījis debesis un tās izplājis, kas cēlis zemi ar visiem tās augļiem, kas iedvesis dvašu cilvēkiem, kādi tur dzīvo, un garu tiem, kas tur mīt visās vietās.

“Es, tas Kungs, tevi aicināju taisnībā, ņēmu tevi pie rokas un pasargāju, un tevi iecēlu par derību tautai un par gaismu pagāniem, lai atvērtu acis akliem un atsvabinātu apcietinātos no cietuma, tos, kas sēd tumsībā.””

Dziedinošā Kalpošana

(Jes. 42:5–7)

“Es vadīšu aklus pa ceļiem, ko tie agrāk nepazina, pa tekām, kas tiem bija svešas; Es darīšu tumsību viņu acīm par gaismu un nelīdzenumu par līdzenu ceļu.

To visu Es darīšu un no tā neatkāpšos.”

(16. pants)

“Dziediet tam Kungam jaunu dziesmu, daudziniet Viņa slavu līdz pat zemes galiem, jūs jūras braucēji, baudīdami tās pilnību, jūs jūras salas un to iedzīvotāji!

Lai paceļ savu balsi stepju klajumi un to pilsētas un ciemi, kur Kedars dzīvo.

Lai gavilē klintskalnu iedzīvotāji, lai tie sauc no kalnu galiem!

Tam Kungam lai dod godu un lai pauž Viņa slavu jūras salās!”

(10.–12. pants)

“Gavilējiet, debesis, jo tas Kungs to darījis!

Priecājieties, zemes dziļumi, paceliet priecīgi savu balsi, jūs kalni, mežs un visi koki, kas tanī, jo tas Kungs ir Jēkabu atpestījis un ir Israēlā pagodināts.”

(Jes. 44:23)

No Hēroda cietuma, kur nepiepildītās cerībās un neizpratnē par Pestītāja darbu Jānis

Kristītājs vēroja notiekošo un gaidīja ziņas, viņš sūtīja divus savus mācekļus pie Jēzus ar vēsti: “Vai tu esi tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” (Mat. 11:3)

Pestītājs tūlīt neatbildēja uz mācekļu jautājumu. Kamēr tie stāvēja, brīnīdamies par Jēzus klusēšanu, pie Viņa nāca sirgstošie. Varenā Dziedinātāja balss caurstrāvoja nedzirdīgo ausis. Viens vārds, viens Viņa rokas pieskāriens atvēra neredzīgā acis, kas ieraudzīja dienas gaismu, dabas ainavas, Atbrīvotāja un draugu sejas. Viņa balsi sadzirdēja mirēju ausis, un tie piecēlās veseli un enerģijas pilni. Paralizēti ļaunu garu apsēstie paklausīja Viņa vārdam, šo cilvēku neprāts atkāpās, un tie Viņu pielūdza. Trūcīgie zemnieki un strādnieki, no kuriem rabīni vairījās kā no nešķīstiem, pulcējās ap Viņu, un Viņš tiem vēstīja mūžīgās dzīvības vārdus.

Tā pagāja diena, Jāņa mācekļiem visu to redzot un dzirdot. Beidzot Jēzus aicināja tos pie sevis un lika iet pie Jāņa un atstāstīt viņam redzēto un dzirdēto, piebilzdams: “Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.” (6. pants) Mācekļi aiznesa šo vēsti, un ar to pietika.

Jānis atcerējās pravietojumu par Mesiju: “Kungs Mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, Mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt tā Kunga žēlastības gadu (..) un iepriecināt visus noskumušos.” (Jes. 61:1–2) Šis Apsolītais bija Jēzus Nacarietis. Viņa dievišķības pierādījums atklājās Viņa kalpošanā ciešanu nomāktās cilvēces labā. Viņa godību pierādīja Viņa iežēlošanās par mūsu necilo stāvokli.

Kristus darbi pierādīja ne tikai to, ka Viņš ir Mesija, bet arī to, kā jāuzceļ Viņa valstība. Jānim tika atklāta tā pati patiesība, kādu sūtīja Elijam tuksnesī, kad “liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet tas Kungs nebija ugunī,” un pēc uguns Dievs runāja ar pravieti klusā, lēnīgā balsī. (1. Ķēn. 19:11–12) Tieši tā Kristum bija jādara savs darbs ne sagraujot troņus un valstis, ne greznā un ārišķīgā izrādē, bet žēlastības un pašuzupurēšanās garā uzrunājot cilvēku sirdis.

Dieva valstība nenāk ārišķīgā greznībā. Tā nāk ar Viņa Vārda iedvesmotu maigumu, Viņa Garam darbojoties sirdī, dvēseles sadraudzībā ar Viņu, kas ir tās dzīvība. Vislielākā šī spēka atklāsme vērojama cilvēka dabā, kad tā ir pilnveidota Kristus rakstura līdzībā.

Kristus sekotājiem ir jābūt pasaules gaismai, bet Dievs neliek tiem pūlēties spīdēt pašiem. Viņš neatzīst par pareizu, ja ar pašpārliecinātu tieksmi izrāda pārspīlētu labsirdību. Viņš vēlas, lai cilvēku dvēseles piestrāvo debesu principi; tad, nonākdami saskarsmē ar pasauli, viņi atklās sevī mītošo gaismu. Viņu negrozāmā uzticība katrā dzīves rīcībā būs pasaules gaismeklis.

Dieva darba tālākai virzībai nav nozīmes augstam sabiedriskajam stāvoklim vai bagātībai, dārgai iekārtai un arhitektūrai vai greznām mēbelēm; ne arī sasniegumiem, kas gūst cilvēku ievērību un veicina iedomību. Ja arī pasaulīgā ārišķība ir iespaidīga, Dieva skatījumā tai nav vērtības. Pāri redzamajam un laicīgajam Viņš vērtē neredzamo un mūžīgo. Pirmais ir nozīmīgs tikai tad, ja ietekmē otro. Visizsmalcinātākajam mākslas darbam nav tāda skaistuma, kas līdzinātos rakstura skaistumam Svētā Gara darbības auglim dvēselē.

Nododams savu Dēlu mūsu pasaulei, Dievs cilvēkus apveltīja ar nezūdošām vērtībām, pret kurām kopš pasaules sākuma savāktās cilvēku bagātības nav nekas. Ar mūžībā uzkrātu mīlestību Kristus atnāca uz zemi mājot pie cilvēkiem; šī bagātība mums savienībā ar Viņu jāsaņem, jāatklāj un jāsniedz tālāk.

Dieva darbā cilvēka centienu nemitīgs kāpums būs atkarīgs no darbinieka dievbijīgās nodošanās, atklājot savā dzīvē Kristus žēlastības pārveidojošo spēku. Mums jāatšķiras no pasaules, jo Dievs mūs ir apzīmogojis ar savu zīmogu, mūsos atklādams savas mīlestības raksturu. Mūsu Glābējs apklāj mūs ar savu taisnību.

Izraudzīdams vīrus un sievas savai kalpošanai, Dievs nejautā, vai viņiem pieder laicīgā bagātība, izglītība vai daiļrunība. Viņš jautā: “Vai viņiem piemīt tāda pazemība, ka Es varu viņiem mācīt savus ceļus? Vai varu savus vārdus likt viņu mutē? Vai viņi pārstāvēs Mani?”

Dievs katru cilvēku var izmantot tādā veidā, kādā Viņš tā dvēseles templim var piešķirt savu Garu. Kungam būs pieņemams darbs, kas atstaros Viņa līdzību. Viņa sekotāji ir pilnvaroti nest pasaulei Viņa mūžīgo baušļu neizdzēšamos principus.

Kamēr Jēzus kalpoja pilsētu ielās, mātes, nesdamas uz rokām savus neveselos, uz nāvi slimos mazuļus, spiedās cauri pūlim, lai nonāktu Viņa uzmanības lokā.

Uzlūko šīs mātes: bālas, nogurušas, gandrīz izmisušas, tomēr apņēmīgas un neatlaidīgas. Nesdamas savas ciešanas, tās meklē Pestītāju. Kamēr viļņojošais pūlis tās atstumj, Kristus pats soli pa solim izlauž ceļu, līdz ir tām blakus. Mātēm rodas cerība. Prieka asarām ritot, tās uztver Viņa uzmanību un raugās žēluma un mīlestības pilnajās acīs.

No visas grupas izvēlējies vienu, Pestītājs rada viņā uzticību, teikdams: “Ko lai daru tevis labā?” Viņa izdveš savu lielo vajadzību: “Kungs, kaut Tu gribētu izdziedināt manu bērnu.” Kristus paņem mazuli no mātes rokām, un no Viņa pieskāriena slimība atkāpjas.

Aukstā nāves dvesma izgaist, asinsvados plūst dzīvinoša straume, un muskuļi saņem spēku. Mātei tiek teikti mierinājuma un iedrošinājuma vārdi. Pēc tam Pestītājam izsaka atkal kādu citu, tikpat neatliekamu vajadzību. Atkārtoti Kristus sniedz savu dzīvinošo spēku; visi slavē un godina Viņu, kas dara brīnumus.

Mēs daudz kavējamies pie Kristus dzīves diženuma. Mēs runājam par visu brīnišķo, ko Viņš ir darījis, par Viņa veiktajiem brīnumiem. Taču vēl labāks pierādījums Viņa lielumam ir tas, ka Viņš pievērš uzmanību lietām, kuras parasti uzskata par mazsvarīgām.

Jūdiem bija paradums vest bērnus pie kāda rabīna, lai viņš svētījot uzliktu tiem rokas, bet mācekļi domāja, ka Pestītāja darbs ir pārāk svarīgs, lai to šādi pārtrauktu. Mācekļi pret mātēm izturējās noraidoši, kad viņas vēlējās, lai Kristus svētītu viņu mazuļus. Viņi uzskatīja, ka šie bērni ir pārāk mazi, lai saņemtu tādu labvēlību, un nolēma, ka Viņam nepatiks bērnu klātbūtne. Taču Pestītājs saprata rūpes un nastas, ko izjuta mātes, cenzdamās bērnus audzināt saskaņā ar Dieva Vārdu. Viņš bija dzirdējis viņu lūgšanas un pats tās bija aicinājis savā tuvumā.

Kāda māte kopā ar savu bērnu bija atstājusi māju, lai uzmeklētu Jēzu. Ceļā viņa kaimiņienei izstāstīja par savu nodomu, un šī sieviete vēlējās, lai Jēzus svētītu arī viņas bērnus. Tā vairākas mātes atnāca kopā ar saviem mazuļiem. Daži no tiem gan vairs nebija mazi, bet jau pusaudžu un jauniešu vecumā. Kad mātes izteica savu vēlēšanos, Jēzus iejūtīgi uzklausīja šo biklo, aizkustinošo lūgumu. Viņš tomēr gaidīja, lai redzētu, kā mācekļi izturēsies pret mātēm. Redzēdams, ka mācekļi tās norāj un sūta prom, domādami izdarīt Viņam pakalpojumu, Viņš aizrādīja par viņu kļūdu, teikdams: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” (Marka 10:14) Viņš ņēma bērnus pie sevis, uzlika tiem rokas un deva svētības, pēc kurām viņi bija nākuši.

Mātes bija iepriecinātas. Mājās viņas atgriezās, Kristus vārdu stiprinātas un svētītas. Viņas ieguva drosmi ar jaunu spēku uzņemties grūtības un cerīgi darboties savu bērnu labā.

Ja mēs spētu redzēt šīs mazās grupiņas tālāko dzīvi, tad ieraudzītu, ka mātes savu bērnu atmiņā atsauc tās dienas ainas un atkārto viņiem Pestītāja mīlestības pilnos vārdus. Mēs redzētu arī, cik bieži nākamajos gados šo vārdu atcerēšanās atturējusi bērnus atstāt ceļu, kas bija izraudzīts Kunga atpirktajiem.

Kristus šodien ir tāds pats līdzjūtīgs Pestītājs kā tad, kad Viņš mājoja cilvēku vidū. Viņš ir tāds pats palīgs mātēm tagad, kāds bija toreiz, kad ņēma mazos savās rokās Jūdejā. Mūsu ģimeņu pavardu bērni ir atpirkti ar Viņa asinīm tāpat, kā tas notika toreiz.

Jēzum ir zināmas katras mātes sirdī mītošās rūpes. Viņam arī bija māte, kas cīnījās ar trūkumu un nabadzību, tādēļ Viņš jūt līdzi katrai mātei tās pūlēs. Viņš, kas devās tālā ceļā atvieglot kādas kānaāniešu sievas bažīgo sirdi, tāpat gādās par mātēm arī šodien. Viņš,