Dziedinošā Kalpošana

kas Naines atraitnei atdeva tās vienīgo dēlu un nāves agonijā pie krusta pieminēja savu māti, šodien jūt līdzi ikvienas mātes bēdām. Viņš mierinās un palīdzēs visās bēdās un katrā vajadzībā.

Mātes ar saviem sarežģījumiem var nākt pie Jēzus. Viņas atradīs nepieciešamo labvēlību, kas atvieglos rūpes par bērniem. Ceļi ir pavērti katrai mātei, kas vēlas nolikt savas nastas pie Pestītāja kājām. Viņš, kas reiz teica: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem” (Marka 10:14), arī vēl tagad aicina mātes atnest savus mazos, lai tos svētītu.

Pie Viņa atnestajos bērnos Jēzus redzēja vīrus un sievas, kas būs Viņa žēlastības mantinieki un Viņa valstības iemītnieki; daži Viņa dēļ kļūs pat mocekļi. Viņš zināja, ka šie bērni Viņā klausīsies un pieņems Viņu par savu Glābēju daudz labprātāk nekā pieaugušie, no kuriem daudzi bija kļuvuši laicīgā ziņā gudri un cietsirdīgi. Savā mācībā

Viņš centās iejusties bērnu uztverē. Viņš, Debesu Majestāte, atbildēja uz viņu jautājumiem un vienkāršoja savas svarīgās mācības viņu bērnišķīgās izpratnes dēļ. Viņš iedēstīja šo bērnu apziņā patiesības sēklas, kas nākamajos gados uzdīgs un nesīs augļus mūžīgajai dzīvei.

Kad Jēzus aizrādīja mācekļiem, lai neliedz bērniņiem nākt pie Viņa, Viņš uzrunāja savus sekotājus visos laikmetos draudzes amatpersonas, garīdzniekus, palīgus un visus kristiešus. Jēzus personība pievelk bērnus, un Viņš mūs lūdz: “Ļaujiet viņiem nākt.” Viņš it kā saka: “Viņi nāks, ja vien jūs viņus neatturēsit.”

Jūsu nekristīgais raksturs nedrīkst attēlot Jēzu nepareizi. Pašu vēsuma un skarbuma dēļ neatturiet mazos no Viņa. Nekad neradiet iemeslu viņiem just, ka Debesis būtu nepatīkamas, ja tur būtu jūs. Nerunājiet par reliģiju bērniem nesaprotami, neizturieties tā, it kā viņiem savā bērnībā nevajadzētu pieņemt Kristu. Neradiet aplamu priekšstatu, ka Kristus reliģija ir drūma, ka, nākot pie Pestītāja, būtu jāatstāj viss, kas dzīvi dara priecīgu.

Sadarbojieties ar Svēto Garu, kad tas aizkustina bērnu sirdis. Sakiet, ka Pestītājs tos aicina un Viņam nav lielāka prieka kā tad, ja viņi savā ziedošajā jaunības rīta blāzmā nododas Viņam.

Vecāku atbildība

Bezgala saudzīgi Jēzus izturas pret dvēselēm, kuras Viņš atpircis ar savām asinīm. Šīm dvēselēm ir tiesības uz Kristus mīlestību. Viņš uzlūko tās ar neizsakāmām ilgām. Viņa sirds ir atvērta ne tikai labi audzinātiem un pievilcīgiem bērniem, bet arī tādiem, kuriem ir iedzimtas nepilnības vai sliktas audzināšanas dēļ iegūtas nevēlamas rakstura īpašības. Vairums vecāku neapzinās, cik ļoti atbildīgi viņi ir par šīm savu bērnu rakstura iezīmēm. Vecākiem nav vajadzīgā maiguma un gudrības, ar kādu nepieciešams izturēties pret šiem maldīgajiem, kurus viņi paši par tādiem ir padarījuši. Turpretim Jēzus uz tādiem bērniem noraugās ar žēlumu. Viņš analizē cēloņu un seku sakarību.

Kristīgais darbinieks ir Jēzus sabiedrotais šo kļūdījušos un nomaldījušos pievēršanai Pestītājam. Gudri un taktiski viņš var tos ieinteresēt, iedrošināt un dot cerību, un Kristus žēlastībā redzēt viņu pārveidotos raksturus tā, ka par šiem bērniem būs iespējams teikt: “Tādiem pieder Dieva valstība.”

Piecas miežu maizes paēdina pūli

Visu dienu cilvēki drūzmējās ap Kristu un Viņa mācekļiem, kad Viņš mācīja jūras krastā. Viņi bija klausījušies Jēzus vienkāršos un saprotamos žēlastības vārdus, kas viņu dvēselēm likās kā Gileādas balzams. Viņa dievišķās rokas bija dziedinājušas neveselos un atdzīvinājušas mirstošos. Šī diena bija šķitusi kā debesis zemes virsū, un cilvēki pat neapjauta, cik ilgs laiks bija pagājis, kopš viņi bija kaut ko ēduši.

Saule grima rietumu pamalē, tomēr ieinteresētie klausītāji vēl kavējās. Beidzot mācekļi nāca pie Kristus ierosināt, ka cilvēki viņu pašu labā jāsūta prom. Daudzi bija ieradušies no tālienes un kopš rīta cēliena neko nebija baudījuši. Tuvējās pilsētās un ciemos viņi būtu varējuši iegādāties pārtiku. Bet Jēzus teica: “Dodiet jūs tiem ēst.” (Mat. 14:16) Tad, pievērsies Filipam, Viņš vaicāja: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” (Jāņa 6:5)

Filips raudzījās uz ļaužu pūli un domāja, cik neiespējami būs sagādāt ēdamo tik daudziem. Viņš atbildēja, ka pat maizes par divsimt sudraba gabaliem nepietiktu, lai katram varētu iedalīt kaut nedaudz.

Jēzus apjautājās, cik daudz ēdamā varētu būt šajā pūlī. “Šeit ir kāds zēns,” teica Andrejs, “tam ir piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” (9. pants) Jēzus lika tās atnest. Tad Viņš lūdza, lai mācekļi aicina cilvēkus apsēsties zālē. Kad tas bija izdarīts, Viņš ņēma maizi un zivis, “pacēla savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm. Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit grozus pilnus.” (Mat. 14:19,20)

Dievišķā spēkā Kristus veica brīnumu un paēdināja ļaudis, tomēr sagādātais ēdiens bija pieticīgs tikai zivis un miežu maizes, Galilejas zvejnieku dienišķā pārtika.

Kristus būtu varējis visiem sagādāt bagātīgu maltīti, bet tāds izšķērdīgs, ēstgribas apmierināšanai vien sagādāts ēdiens viņiem nebūtu laba mācība. Ar šo brīnumu Kristus vēlējās mācīt vienkāršību. Ja šodien cilvēki savos ieradumos būtu vienkārši un dzīvotu saskaņā ar dabas likumiem, kā to sākotnēji darīja Ādams un Ieva, tad cilvēces vajadzībām būtu bagātīgi pārtikas krājumi. Taču patmīlība un apetītes pārspīlēta apmierināšana ieviesa grēku un nabadzību; no vienas puses pārmērības, no otras trūkumu.

Dziedinošā Kalpošana

Jēzus necentās tuvināt cilvēkus sev, izpatīkot greznības kārei. Lielajam nogurušo un izsalkušo ļaužu pūlim pēc garās un saistošās dienas vienkāršais ēdiens apliecināja gan Viņa spēku, gan sirsnīgās rūpes par cilvēku ikdienišķajām vajadzībām. Pestītājs saviem sekotājiem nav apsolījis pasaules grezno dzīvesveidu; nabadzība var ierobežot viņu likteni, bet Viņa Vārdā ir apsolījums, ka viņu vajadzības tiks apmierinātas. Viņš ir apsolījis par pasaules labumiem pārāku labumu savas klātbūtnes paliekošo mierinājumu.

Pēc pūļa paēdināšanas pāri palika daudz ēdamā. Jēzus lūdza mācekļus: “Salasiet atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā.” (Jāņa 6:12) Šie vārdi nozīmēja vairāk nekā tikai ēdiena ielikšanu grozos. Mācībai bija divējāda nozīme. Neko nevajag izšķērdēt. Mums nevajag palaist garām nevienu laicīgu izdevību. Mēs nedrīkstam atstāt novārtā neko, kas kādam var noderēt. Jāsalasa viss, kas atvieglos izsalkušo ļaužu vajadzības. Tikpat rūpīgi mums ir jāsakrāj Debesu maize, lai apmierinātu dvēseles vajadzības. Mums jādzīvo no ikkatra Dieva Vārda. Nekas no Viņa teiktā nav jāzaudē. Nedrīkst ignorēt nevienu vārdu, kas attiecas uz mūsu mūžīgo pestīšanu. Neviens vārds nedrīkst veltīgi pazust.

Brīnums par maizēm māca atkarību no Dieva. Kristum paēdinot piecus tūkstošus, pārtikas tuvumā nebija. Šķita, ka Viņa rīcībā nebija nekādu līdzekļu. Viņš bija tuksnesī ar pieciem tūkstošiem vīru, neskaitot bērnus un sievietes. Šo pūli Viņš nebija aicinājis sev sekot. Viņi bija atnākuši neaicināti, bez rīkojuma, jo karsti vēlējās būt Jēzus tuvumā; taču Viņš saprata, ka viņi ir izsalkuši un noguruši, visu dienu klausīdamies Viņa pamācības. Viņi atradās tālu no mājām, un tuvojās nakts. Daudziem nebija līdzekļu, lai nopirktu pārtiku. Viņš, kas tuksnesī bija gavējis četrdesmit dienas viņu dēļ, nevarēja pieļaut, ka ļaudis mājup atgrieztos izsalkuši.

Dievs bija vadījis Jēzu uz šo vietu, un Viņš paļāvās uz savu Debesu Tēvu, lai saņemtu nepieciešamo palīdzību. Kad mēs nokļūstam bezizejas situācijā, mums jāpaļaujas uz Dievu. Ikreiz, kad esam kritiskos apstākļos, mums jāmeklē palīdzība no Viņa, kura rīcībā ir nebeidzami krājumi.

Lai veiktu šo brīnumdarbu, Kristus visu saņēma no Tēva; Viņš sniedza mācekļiem, mācekļi ļaudīm, un ļaudis cits citam. Tā visi, kas atrodas savienībā ar Kristu, saņems no Viņa dzīvības maizi un sniegs to citiem. Viņa mācekļi ir Viņa izraudzītie sazināšanās starpnieki starp Kristu un cilvēkiem.

Dzirdot Jēzus rīkojumu: “Dodiet viņiem ēst,” mācekļiem radās visas šīs grūtības. Viņi jautāja: “Vai tad mums būs jānoiet pirkt maizi?” Bet ko teica Kristus? “Dodiet jūs tiem ēst.” Mācekļi atnesa Jēzum visu, kas tiem bija, bet Viņš neaicināja tos ēst. Viņš mācekļiem lika kalpot ļaudīm. Viņa rokās ēdiens pavairojās, un Pestītājam pastieptās mācekļu rokas vienmēr tika piepildītas. Nelielais krājums bija pietiekams visiem. Jēzus un mācekļi baudīja vērtīgo Debesu sagādāto maizi pēc tam, kad visi ļaudis bija paēduši.