Dziedinošā Kalpošana

Nodaļa 3 Kopā Ar Dabu Un Dievu

Pestītāja dzīve uz zemes bija saistīta ar dabu un Dievu. Šajā ciešajā saistībā Viņš mums ir atklājis dzīvības spēka noslēpumu.

Jēzus nopietni, nerimstoši strādāja. Nekad cilvēku vidū nav dzīvojis neviens, kam būtu izvirzīta tāda atbildība. Nekad neviens nav nesis tik smagu pasaules bēdu un grēku nastu. Nekad neviens nav darbojies ar tādu pašaizliedzīgu dedzību citu cilvēku labā. Viņa dzīve tomēr bija veselīga. Gan fiziski, gan garīgi Viņš ir attēlots kā “bezvainīgais un nevainojamais“ upura jērs. (1. Pēt. 1:19) Miesā un dvēselē Viņš bija piemērs tam, kādu Dievs bija vēlējies redzēt visu cilvēci, ja tā paklausītu Viņa likumiem.

Cilvēki, raugoties uz Jēzu, redzēja seju, kurā dievišķa līdzjūtība bija saistīta ar apzinātu spēku. Likās, Viņu apņem garīguma gaisotne. Viņa izturēšanās bija laipna un vienkārša, cilvēkus Viņš ietekmēja ar apslēpta spēka noskaņu, kuru tomēr pilnīgi nebija iespējams noslēpt.

Kristus kalpošanas laikā Viņam pastāvīgi sekoja viltīgi un liekulīgi ļaudis, kas meklēja iespēju atņemt Viņam dzīvību. Spiegi sekoja katram Viņa solim, uzmanīdami Viņa vārdus, lai apsūdzētu Viņu. Visasākie un izglītotākie tautas prāti centās Viņu uzvarēt diskusijās. Viņi tomēr nekad neguva virsroku. Pazemīgā Galilejas Skolotāja samulsinātiem un apkaunotiem, viņiem vajadzēja atkāpties. Kristus mācībām bija tāds svaigums un spēks, kādu cilvēki nekad agrāk nebija pazinuši. Pat Viņa pretinieki bija spiesti atzīt: “Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks.” (Jāņa 7:46)

Trūkumā pavadīto Jēzus bērnību nesabojāja netikumiskās paaudzes liekuļotais dzīvesveids. Strādādams pie namdara darbgalda, nesdams mājas dzīves slogu, mācīdamies paklausības un grūtās darba dzīves norises, atpūtu Viņš atrada dabā, bet zināšanas ieguva centienos izprast dabas noslēpumus. Viņš pētīja Dieva Vārdu, un Viņa vislielākās laimes stundas bija tad, kad Viņš varēja novērst skatu no darba, lai pavadītu dziļus svētas apceres brīžus klusās ielejās vai sarunātos ar Dievu kalnos vai mežā koku paēnā. Rītausmā Viņš bieži vien atradās kādā vientuļā vietā vai nu pārdomās un pētot Rakstus, vai lūdzot. Dziedādams Viņš sveica rīta blāzmu. Pateicības dziesmas skandēdams, Viņš līksmi vadīja savas darba stundas, nogurušajiem un drosmi zaudējušajiem sniedzot Debesu prieku.

Savas kalpošanas laikā Jēzus visvairāk uzturējās brīvā dabā. Ceļojumus no vienas vietas uz otru Viņš veica kājām un lielākoties sludināja zem klajas debess. Kopā ar saviem mācekļiem Viņš bieži aizgāja no pilsētas kņadas lauku klusumā, kas vairāk saskanēja ar to vienkāršību, ticību un pašaizliedzību, ko Viņš vēlējās mācīt viņiem. Netālu no Galilejas jūras, kalnu koku paēnā, Viņš aicināja divpadsmit mācekļus apustuļu amatam un turpat teica arī Kalna svētrunu.

Dziedinošā Kalpošana

Kristus labprāt pulcināja cilvēkus ap sevi zem zilajām debesīm, zaļā piekalnē vai kāda ezera krastā. Šeit, savas radības vidū, Viņš varēja vērst viņu domas no mākslotā uz dabisko. Dabas izaugsmē un attīstībā bija atklāti Viņa valstības principi. Cilvēkiem, paceļot acis uz Dieva kalniem un uzlūkojot Viņa brīnišķo veikumu, ir iespējams mācīties dārgo dievišķo patiesību. Nākotnē dabas norises tiem atgādinās dievišķā Skolotāja mācīto. Prāti piedzīvos garīgu pacēlumu un sirdis atradīs mieru.

Ar Jēzu kopējā darbā saistītajiem mācekļiem Viņš bieži atļāva kādu laiku apmeklēt savas dzīvesvietas un atpūsties, bet veltīgi tie pūlējās no darba atraut Viņu. Visu dienu Pestītājs kalpoja pūlim, kas nāca pie Viņa, bet vēlu vakarā vai rīta agrumā devās uz kalnu svētnīcu sarunāties ar savu Tēvu.

Bieži vien Jēzus nepārtrauktais darbs un konflikti ar rabīnu ienaidu un viltus mācībām Viņu nogurdināja tik ļoti, ka māte, brāļi un pat mācekļi baiļojās, ka Viņš var zaudēt dzīvību. Taču, kad Viņš atgriezās no lūgšanu stundām, kas noslēdza nogurdinošo dienu, tie redzēja Viņa sejā miera izteiksmi, svaigumu, dzīvību un spēku, kas pārņēma visu Viņa būtni. Pēc vienatnē ar Dievu pavadītām lūgšanu stundām ik rītu Viņš nesa cilvēkiem Debesu gaismu.

Tieši pēc mācekļu pirmā misijas ceļojuma Jēzus aicināja viņus: “Nāciet savrup un atpūtieties maķenīt.” Mācekļi atgriezās, priecādamies par saviem Evaņģēlija vēstnešu panākumiem, kad viņus sasniedza vēsts par to, ka Hērods nonāvējis Jāni Kristītāju. Tās bija smeldzošas sāpes un neizpratne. Jēzus zināja, ka, atstādams Jāni Kristītāju cietumā sagaidīt nāvi, Viņš ļoti skarbi bija pārbaudījis mācekļu ticību. Līdzjūtīgā sirsnībā Viņš raudzījās viņu noskumušajās, saraudātajās sejās. Asarām acīs un skumjā balsī Viņš teica: “Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.” (Marka 6:31)

Galilejas jūras ziemeļu galā, netālu no Betsaidas, bija kāds vientuļš apvidus, skaists pavasara zaļuma svaigumā; tā bija patīkama, nomaļa atpūtas vieta Jēzum un Viņa mācekļiem. Uz turieni viņi devās, braucot laivā pāri ezeram. Šeit varēja atpūsties no pūļa trokšņa, šeit mācekļi, farizeju atspēkojumu un apsūdzību netraucēti, varēja klausīties Kristus vārdos. Šeit viņi cerēja kādu laiku baudīt sadraudzību sava Kunga sabiedrībā.

Tikai īsu brīdi Jēzus pavadīja kopā vienīgi ar saviem mīļotajiem, bet cik vērtīgi viņiem bija šie nedaudzie mirkļi! Viņi kopīgi pārrunāja Evaņģēlija darbu un iespējamību padarīt to cilvēku glābšanai ietekmīgāku. Dievišķais spēks viņus uzmundrināja un iedvesa drosmi, kad Jēzus atklāja viņiem patiesības bagātības.

Taču drīz vien ļaužu pūlis Viņu atkal uzmeklēja. Domādami, ka Viņš ir devies uz savu ierasto atpūtas vietu, cilvēki Viņam sekoja uz turieni. Tika izjauktas Viņa cerības panākt pat vienas stundas atpūtu. Bet Labā Gana skaidrajā un līdzjūtīgajā sirdī bija tikai mīlestība un žēlums pret šīm nemierīgajām, slāpstošajām dvēselēm. Visu dienu Viņš kalpoja šo ļaužu vajadzībām un vakarā atlaida tos atpūsties savās mājvietās.

Savu dzīvi pilnīgi veltīdams citiem, Pestītājs izjuta nepieciešamību novērsties no ilgstošās darbošanās un saskarsmes ar cilvēku vajadzībām, atrast vientulību un nostiprināt saikni ar savu Tēvu. Pēc tam, kad aiziet pūlis, kas Viņam bija sekojis, Viņš dodas kalnos un tur vienatnē ar Dievu ļauj izplūst savai dvēselei lūgšanā par šiem cietējiem, grēciniekiem un grūtdieņiem.

Kad Jēzus saviem mācekļiem teica, ka pļaujamā esot daudz, bet pļāvēju maz, Viņš neskubināja viņus nerimstoši strādāt, bet ieteica: “Lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā.” (Mat. 9:38) Tikpat reāli kā pirmajiem mācekļiem, arī šodien saviem darbā nogurušajiem strādniekiem Jēzus velta līdzjūtības pilnus vārdus: “Nāciet vieni paši savrup (..) un atpūtieties maķenīt.”

Visiem, kas sadarbojas ar Dievu, nepieciešamas klusas stundas, lai iedziļinātos savās sirdīs, dabā un Dievā. Viņos jāatklājas dzīvei, kas nav saskaņā ar pasauli, tās paradumiem vai praksi; viņiem personiskā pieredzē jāiegūst atziņa par Dieva gribu. Mums katram savā sirdī jādzird Viņa balss. Kad visas citas balsis ir pierimušas un klusībā mēs gaidām Viņa priekšā, dvēselei visvieglāk ir saklausīt Dieva balsi. Viņš mūs lūdz: “Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs.” (Ps. 46:11) Tāda ir ietekmīgā sagatavošanās Dieva darba tālākai veikšanai. Tas, kurš būs saņēmis šādu atspirdzinājumu, steidzīgā pūļa vidū un dzīves saspringtajā rosībā būs apgarots ar gaismu un mieru. Tāds cilvēks saņems jaunu fiziskā un garīgā spēka dāvinājumu. No viņa izstaros dzīvības smarža, viņā atklāsies dievišķais spēks, kas sasniegs cilvēku sirdis.