Dziedinošā Kalpošana

“Jūs atradīsit atvieglojumu”

Laipni Viņš aicināja grūtdieņus: “Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mat. 11:29)

Ar šiem vārdiem Kristus uzrunā katru cilvēku. Vai nu viņi to apzinās, vai ne, visi ir garīgi izslāpuši un grūtsirdīgi. Visus ir nomākušas nastas, ko tikai Kristus spēj atņemt. Vissmagākais slogs, ko nesam, ir mūsu grēki. Ja mums tie būtu jānes vieniem, tie mūs salauztu. Bet Bezgrēcīgais ir ieņēmis mūsu vietu. “Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam.” (Jes. 53:6, Glika tulk., 7. pants)

Viņš ir nesis mūsu vainu smagumu. No mūsu nogurušajiem pleciem Viņš šo grūtumu noņems. Viņš mūs atvieglos. Arī rūpju un bēdu nastu Viņš nesīs. Kristus aicina mūs visas rūpes uzlikt Viņam, jo nes mūs savā sirdī.

Mūsu cilts Vecākais Brālis atrodas pie mūžīgā troņa. Viņš uzlūko ikvienu dvēseli, kas savu seju pievērsusi Viņam kā Pestītājam. No pieredzes Viņam ir zināmas cilvēces vājības, mūsu vajadzības un kārdinājumu spēks, jo Viņš tika “tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka”. (Ebr. 4:15) Viņš uzmana tevi, trīsošais Dieva bērns. Vai tu tiec kārdināts? Viņš atbrīvos. Vai tu esi bezspēcīgs? Viņš stiprinās. Vai tu esi neziņā? Viņš apgaismos. Vai tu esi ievainots? Viņš dziedinās. Tas Kungs “nosaka zvaigznēm to skaitu” un tomēr “Viņš dziedē salauztas sirdis un remdē ļaužu sāpes”. (Ps. 147:4,3)

Vienalga, kāds ir tavs nemiers un pārbaudījumi, uztici savu lietu Kungam. Tavs gars gūs atbalstu visu izturēt. Tev būs iespējams atbrīvoties no apmulsuma un grūtībām. Jo vājāks un bezpalīdzīgāks tu jūties, jo stiprāks tu kļūsi Viņa spēkā. Jo smagākas būs nastas, jo svētsvinīgāks miers, kad tās uzticēsi nastu Nesējam.

Apstākļi var izšķirt draugus; nemierīgie plašās jūras viļņi var bangot starp mums un viņiem, bet nekādi apstākļi vai attālums nevar mūs šķirt no Pestītāja. Lai kur mēs atrastos, Viņš ir pie mūsu labās rokas, lai atbalstītu, aizstāvētu, uzturētu un iedrošinātu. Lielāka nekā mātes mīlestība pret savu bērnu ir Kristus mīlestība pret saviem atpirktajiem. Mūsu priekšrocība ir dusēt Viņa mīlestībā, sakot: “Es uzticēšos Viņam, jo Viņš atdeva savu dzīvību manis dēļ.”

Cilvēka mīlestība var mainīties, bet Kristus mīlestība nemainās nekad. Kad mēs lūdzam Viņa palīdzību, Viņa roka ir izstiepta, lai izglābtu.

“Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies,” saka tas Kungs, tavs apžēlnieks.” (Jes. 54:10)

Daudzi cilvēki, kas pie Kristus meklēja palīdzību, savās slimībās bija vainojami paši, tomēr Jēzus neatteicās tos dziedināt. Kad Viņa spēks ieplūda šajās dvēselēs un pārliecināja tās par grēka ļaunumu, neskaitāmi ļaudis tika dziedināti gan no garīgās neveselības, gan arī no fiziskajām kaitēm.

To vidū bija paralizētais Kapernaumā. Tāpat kā spitālīgais, arī šis paralizētais bija zaudējis visas cerības izveseļoties. Viņa slimība bija grēcīgas dzīves sekas, un sirdsapziņas pārmetumi darīja viņa ciešanas vēl rūgtākas. Veltīgi viņš bija vērsies pie farizejiem un ārstiem pēc palīdzības. Tie pateica, ka viņš nav izdziedināms, apsūdzēja par grēcinieku un paziņoja, ka tas miršot Dieva dusmu dēļ.

Paralizētais vīrs bija nonācis izmisumā. Tad viņš uzzināja par Jēzus darbiem. Citi cilvēki, tikpat grēcīgi un bezpalīdzīgi kā viņš, bija izdziedināti, tādēļ radās drosme ticēt, ka arī viņu varētu dziedināt, ja tikai kāds to aiznestu pie Pestītāja. Atceroties slimības cēloni, cerības izveseļoties tomēr sāka plēnēt, taču viņš nespēja pilnīgi tās atmest.

Viņa lielākā vēlme bija atbrīvoties no grēka nastas. Viņš ilgojās redzēt Jēzu, iegūt pārliecību par piedošanu un Debesu mieru. Tad viņš būtu gatavs dzīvot vai mirt pēc Dieva gribas.

Nedrīkstēja zaudēt laiku; novārdzinātajā ķermenī bija redzamas nāves pazīmes. Viņš ļoti lūdza savus draugus, lai tie viņu ar visu gultu aiznes pie Jēzus, un to tie labprāt uzņēmās. Bet pagalmā un arī mājā, kur atradās Pestītājs, pūlis stāvēja tik blīvi, ka slimajam vīram un viņa draugiem nebija iespējams piekļūt Kristum vai pat dzirdēt Viņa balsi. Jēzus mācīja Pētera mājā. Mācekļi, kā parasti, sēdēja tuvu Viņam, un “tur sēdēja farizeji un bauslības mācītāji, kas bija nākuši no visiem Galilejas un Jūdejas miestiem, kā arī no Jeruzālemes”. (Lūk. 5:17) No tiem daudzi bija atnākuši kā spiegi, meklēdami pamatu kādai apsūdzībai pret Jēzu. Aiz tiem drūzmējās gadījuma ļaudis aizrautīgie, godbijīgie, ziņkārīgie un neticīgie. Bija pārstāvētas dažādas tautības un visi sabiedrības slāņi. “Un tā Kunga spēks Viņam bija, ka Viņš varēja dziedināt.” (17. pants) Pār sapulcētajiem dusēja dzīvības Gars, bet farizeji un mācītie nemanīja tā klātbūtni. Viņi nejutās slimi vai grēcīgi, un arī nesaņēma dziedināšanu. “Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem un bagātos Viņš atstājis tukšus.” (Lūk. 1:53)

Paralizētā cilvēka nesēji neatlaidīgi, bet veltīgi centās tikt cauri pūlim. Slimais vīrs neizsakāmās mokās raudzījās apkārt. Kā gan varēja atmest cerību, ja kārotā palīdzība bija tik tuvu? Pēc slimnieka ierosinājuma draugi uznesa viņu uz jumta un, uzlauzuši to, nolaida kopā ar gultu caur griestiem pie Jēzus kājām.

Dziedinošā Kalpošana

Saruna tika pārtraukta. Pestītājs raudzījās uz paralizētā cilvēka drūmo seju un redzēja uz sevi vērstās lūdzošās acis. Viņš labi zināja šī vīra nomāktās dvēseles ilgas. Tas bija Kristus, kas pārliecināja cietēja sirdsapziņu, viņam vēl mājās esot. Pestītāja žēlastība jau bija svētījusi tā sirdi, kad viņš nožēloja savus grēkus un ticēja Jēzus spēkam dziedināt. Dieva Dēls bija vērojis pirmās ticības dzirksts pāraugšanu stingrā pārliecībā, ka Viņš

Kristus ir vienīgais grēcinieka palīgs, un bija redzējis šo pārliecību augam ar katru mēģinājumu nokļūt Viņa tuvumā. Tas bija Kristus, kas bija aicinājis cietēju pie sevis. “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti,” kā mūzika klausītāja ausīs skanēja Pestītāja vārdi. (Mat. 9:2)

Vainas apziņa atstāj dziedinātā vīra dvēseli. Viņš vairs nešaubās. Kristus vārdi atklāj Viņa spējas lasīt sirdī. Kas gan var noliegt Jēzus spēku piedot grēkus? Izmisuma vietā nākusi cerība, un mokošās grūtsirdības vietā prieks. Vīra fiziskās sāpes ir zudušas, visa viņa būtne pārveidota. Aiz prieka nespēdams izteikt nekādu lūgumu, viņš dus rimtā paļāvībā.

Ar aizturētu elpu visi vēroja šo savādo norisi. Daudzi atskārta, ka Kristus vārdi aicina arī viņus. Vai viņu dvēseles grēka dēļ nebija slimas? Vai viņi jau agrāk nebija norūpējušies, lai tiktu atbrīvoti no šīs nastas?

Taču farizeji, baidīdamies zaudēt savu ietekmi pār pūli, savās sirdīs domāja: “Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot, kā vienīgi Dievs?” (Marka 2:7)

Pievērsdams viņiem savu skatienu, kura priekšā tie sarāvās un atkāpās, “Jēzus (..) sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk? vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, vai sacīt: celies un staigā? Bet, lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!””

(Mat. 9:4–6)

Tad vīrs, ko pie Jēzus atnesa uz nestuvēm, pielēca kājās jaunības lokanībā un spraigumā. Tūdaļ viņš, “gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: “To mēs ne mūžam vēl neesam redzējuši.”” (Marka 2:12)

Lai atjaunotu šī vārgā ķermeņa fizisko veselību, bija vajadzīgs radošs spēks. Tā pati balss, kas iedvesa dzīvību no zemes pīšļiem radītajam cilvēkam, deva dzīvību arī mirstošajam slimniekam. Tas pats spēks, kas bija devis dzīvību miesai, bija atjaunojis arī sirdi. Viņš, kas radīšanas sākumā “runāja, un tā notika,” kas “pavēlēja, un viss radās” (Ps. 33:9), iedvesa dzīvību grēkos un pārkāpumos mirstošajai dvēselei. Fiziskā dziedināšana bija tā spēka pierādījums, kas bija atjaunojis sirdi. Kristus pavēlēja paralizētajam celties un staigāt, “lai jūs zinātu”, Viņš teica, “ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.”

Paralizētais atrada Kristū dziedināšanu gan dvēselei, gan miesai. Pirms viņš spēja novērtēt fizisko veselību, viņam bija vajadzīga dvēseles dziedināšana. Pirms fizisko slimību dziedināšanas Kristus sniedz atvieglojumu prātam un attīra dvēseli no grēka. Šo mācību nedrīkst neievērot. Šodien tūkstoši cieš no fiziskām slimībām, un viņi, tāpat kā paralizētais, ilgojas pēc vēsts: “Tavi grēki tev piedoti.” Nelaimju pamatā ir grēka nasta ar tās nemieru un nepiepildītajām vēlmēm. Tikai pie dvēseļu Dziedinātāja var rast atvieglojumu, tikai Viņa sniegtais miers var atjaunot prāta dzīvīgumu un fizisko veselību.

Paralizētā vīra dziedināšana cilvēkos radīja tādu iespaidu, it kā Debesis būtu atvērušās un atklājušas labākas pasaules godību. Šim izdziedinātajam cilvēkam ejot cauri pūlim, slavējot Dievu katrā solī un nesot savu nastu, it kā tai būtu spalvas svars, cilvēki atvirzījās un atbrīvoja ceļu. Tie godbijīgām sejām uzlūkoja viņu, klusu sačukstēdamies savā starpā: “Mēs šodien brīnuma lietas esam redzējuši.” (Lūk. 5:26)

Dziedinātā cilvēka mājās valdīja liels prieks, kad viņš atgriezās savā ģimenē, viegli nesdams gultu, kurā pirms neilga laika viņu lēnām bija aiznesuši projām. Tuvinieki sapulcējās visapkārt, prieka asaras raudādami, tikko uzdrošinādamies ticēt savām acīm. Visu priekšā viņš stāvēja pilnā vīrišķības spēkā. Šīs rokas, kuras viņi bija redzējuši bez dzīvības, tagad ātri paklausīja viņa gribai. Reiz izkaltusī un svina pelēkā āda tagad bija svaiga un sārta. Viņš gāja stingrā, brīvā solī. Ikkatrā sejas vaibstā bija lasāms prieks un cerība, bet grēka un ciešanu zīmju vietā tagad bija redzama sirdsskaidrība un miers. No šī nama pacēlās priecīga pateicības lūgšana, un Dievs tika godināts par sava Dēla paveikto, atjaunojot cerību bezcerīgajam un atdodot spēku cietējam. Šis vīrs un visa ģimene bija gatavi nodot savas dzīvības Jēzum. Nekādi šaubu mākoņi neaizēnoja viņu ticību, nekas neaptumšoja viņu paļāvību Tam, kas viņu tumšajā namā bija ienesis gaismu.

“Teici to Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto vārdu!

Teici to Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!

Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas;

Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas (..), tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis.

Tas Kungs piešķir taisnību un tiesu visiem apbēdinātiem; (..).

Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem (..).

Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.

Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam,

Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.”

(Ps. 103:1–14)

“Vai tu gribi vesels kļūt?”

“Bet Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir dīķis, kuru ebrejiski sauc Betzata (Betezda), ar piecām stabu ailēm. Tanīs gulēja liels pulks slimnieku: aklu, tizlu, izkaltušu, kas gaidīja uz ūdens kustēšanu.” (Jāņa 5:2,3)

Šī dīķa ūdens zināmos laikos tika sakustināts, un visi ticēja, ka to dara kāds pārdabisks spēks un pirmais pēc ūdens sakustēšanās tajās iekāpušais tikšot dziedināts no jebkuras slimības. Šo vietu apmeklēja simtiem cietēju, bet, kad ūdens sakustējās, lielais pūlis steidzās uz priekšu, saminot vīriešus, sievietes un bērnus, kas bija vājāki nekā viņi. Daudzi nespēja nokļūt dīķa tuvumā. Citi, kam tas izdevās, nomira tā krastā. Šajā vietā bija uzceltas nojumes, lai slimie tiktu pasargāti no dienas karstuma un nakts dzestruma.

Daži šajās ailēs bija pavadījuši bezgala ilgu laiku, dienu pēc dienas tuvojoties dīķa malai, veltīgās cerībās pēc palīdzības.

Jēzus atradās Jeruzālemē. Iedams viens, acīmredzot pārdomās un lūgšanā, Viņš pienāca pie dīķa un redzēja nožēlojamos cietējus uzmanām ūdeni, kas viņiem šķita vienīgā izārstēšanās iespēja. Jēzus vēlējās izmantot savu dziedinošo spēku un katru cietēju darīt veselu. Bija sabats. Daudzi devās uz templi, lai piedalītos dievkalpojumā, un Viņš zināja, ka dziedināšana izraisīs jūdu aizspriedumus, kas apturēs Viņa darbu.

Pestītājs ievēroja kādu ļoti nožēlojamu slimnieku. Šis vīrs trīsdesmit astoņus gadus bija bijis bezpalīdzīgs kroplis. Viņa slimība galvenokārt bija paša ļauno ieradumu sekas un tika uzskatīta par Dieva sodu. Viens, bez draugiem, juzdamies izslēgts no Dieva žēlastības, šis cietējs bēdu važās bija pavadījis daudzus gadus. Ap to laiku, kad bija gaidāma ūdens kustēšanās, tie, kas iežēlojās par slimnieka bezpalīdzīgumu, aiznesa viņu pie galvenās ejas. Taču labvēlīgajā mirklī neviens tam nepalīdzēja iekāpt dīķī. Viņš bija ievērojis ūdens saviļņošanos, bet nekad nepaspēja pavirzīties tālāk par dīķa malu. Citi, stiprāki par viņu, iemetās ūdenī pirms viņa. Nelaimīgais, bezpalīdzīgais cietējs nespēja sacensties ar steidzīgo, patmīlīgo pūli. Viņa neatlaidīgie mēģinājumi sasniegt mērķi, satraukums un pastāvīgā vilšanās ātri mazināja atlikušos spēkus.