Dziedinošā Kalpošana

Slimais vīrs gulēja uz sava paklāja un palaikam pacēla galvu, lai paskatītos uz dīķi, kad kāda laipna, līdzcietīga seja noliecās pār viņu un uzmanību saistīja vārdi: “Vai tu gribi vesels kļūt?” Cietēja sirdī modās cerība. Viņš juta, ka kaut kā saņems palīdzību. Taču iedrošinājuma dzirksts drīz izdzisa. Viņš atcerējās, cik bieži bija mēģinājis sasniegt dīķi, un tagad vairs bija maz izredžu izdzīvot, līdz tā ūdens atkal sakustēsies. Noguris viņš novērsās, teikdams: “Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens sāk kustēties; bet, kamēr es pats noeju, cits jau aiziet man priekšā.”

Jēzus viņam saka: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” (Jāņa 5:6–8) Ar jaunu cerību slimais uzlūko Jēzu. Pestītāja sejas izteiksmei, balss noskaņai nav nekā līdzīga. No Viņa klātbūtnes izstaro mīlestība un spēks. Invalīda ticība uztver Kristus vārdus. Nešaubīdamies viņš paklausa, un, to darot, visa viņa būtība atsaucas aicinājumam.

Katrs nervs un muskulis ietrīsas jaunā enerģijā, un kroplajos locekļos rodas veselīgs dzīvīgums. Uzlēcis kājās, viņš iet stingrā, brīvā gaitā, slavēdams Dievu un priecādamies par atgūto spēku.

Šim paralizētajam cilvēkam Jēzus nebija devis nekādu apsolījumu par dievišķo palīdzību. Vīrietis varēja sacīt: “Kungs, ja Tu darīsi mani veselu, es paklausīšu Tavam vārdam.” Viņš varēja šaubīties, un tā būtu zaudējis vienīgo iespēju izveseļoties. Taču nē, viņš ticēja Kristus vārdam, ticēja, ka ir kļuvis vesels; nekavējoties viņš tiecās celties, un Dievs viņam deva spēku; slimais vēlējās staigāt un tiešām staigāja. Paklausot Kristus vārdam, viņš tika dziedināts.

Grēka dēļ mēs esam bijuši atšķirti no Dieva dzīvības. Mūsu dvēseles ir kļuvušas vārgas. Paši no sevis mēs neesam spējīgi dzīvot svētu dzīvi, tāpat kā nevarīgais vīrs nespēja staigāt. Daudzi apzinās savu bezpalīdzību; viņi ilgojas pēc tādas garīgās dzīves, kas viņus saskaņotu ar Dievu, un cenšas to sasniegt bet veltīgi. Izmisumā viņi izsaucas: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom. 7:24) Lai šie bezcerīgie cīnītāji raugās augšup. Pestītājs noliecas pār tiem, kurus Viņš ir atpircis ar savām asinīm, neizsakāmā sirsnībā un līdzjūtībā teikdams: “Vai tu gribi vesels kļūt?” Viņš liek jums piecelties veselībā un mierā. Negaidiet, līdz jutīsities veseli. Ticiet Pestītāja vārdam. Nododiet savu gribu Kristum. Izlemiet kalpot Viņam, un, rīkojoties saskaņā ar Viņa vārdu, jūs saņemsit spēku. Lai kādi būtu bijuši ļaunie ieradumi, Kristus spēj un vēlas atraisīt ilgi valdījušās kaislības, kas saistījušas gan dvēseli, gan miesu. Viņš vēlas sniegt dzīvību cilvēkiem, kas “miruši savos pārkāpumos”. (Ef. 2:1) Viņš atbrīvos vājību, likstu un grēka važu saistītos gūstekņus.

Grēks ir saindējis dzīvības avotus, bet Kristus saka: “Es atņemšu tavus grēkus, Es tev došu mieru. Es tevi esmu atpircis ar savām asinīm. Tu esi Mans. Mana žēlastība stiprinās tavu novājināto gribu; Es novērsīšu sirdsapziņas pārmetumus, ko rada grēki.” Kad tev uzbrūk kārdināšanas, kad rūpes un mulsums apņem tevi, kad tu, drūms un mazdūšīgs, esi

Dziedinošā Kalpošana

ar mieru ļauties izmisumam, raugies uz Jēzu, un Viņa klātbūtnes gaišais starojums izkliedēs tevi apņemošo tumsu. Kad tavā dvēselē grēks cīnās par virskundzību un nomāc tavu apziņu, raugies uz Pestītāju. Viņa žēlastība ir pietiekama, lai grēku vājinātu. Viņam lai pievēršas tava pateicīgā, neziņā trīsošā sirds. Satver tev pasniegto cerību. Kristus gaida, lai uzņemtu tevi savā saimē. Viņa spēks palīdzēs tavam vājumam; Viņš vadīs tevi soli pa solim. Liec savu roku Viņa rokā un ļauj Viņam sevi vadīt.

Nekad nedomā, ka Kristus ir tālu. Viņš vienmēr ir blakus. Viņa labsirdīgais tuvums apņem tevi. Meklē Viņu kā To, kas vēlas, lai tu Viņu atrastu. Viņš ilgojas, lai tu ne tikai aizskartu Viņa drānas, bet arī atrastos nepārtrauktā sadraudzībā ar Viņu.

“Ej un negrēko vairs”

Būdiņu svētki bija tikko beigušies. Jeruzālemē farizeju un priesteru intrigas pret Jēzu bija cietušas neveiksmi, un vakara krēslā “tie aizgāja katrs savā mājā. Bet Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu.” (Jāņa 7:53; 8:1)

No pilsētas nemiera un burzmas, no rosīgā pūļa un nodevīgajiem rabīniem Jēzus devās projām uz kluso olīvu birzi, kur Viņš varēja būt vienatnē ar Dievu. Rīta agrumā Kristus atgriezās templī. Kad cilvēki sapulcējās ap Viņu, Viņš apsēdās un mācīja tos.

Drīz Viņu pārtrauca. Tuvojās kāda farizeju un rakstu mācītāju grupa, vilkdama līdzi izbiedētu sievieti, kuru viņu skarbās, uzstājīgās balsis apsūdzēja septītā baušļa pārkāpšanā. Virzīdami to Jēzum tuvāk, viņi liekuļotā pazemībā teica: “Mācītāj, šī sieviete pienākta pašā laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?” (Jāņa 8:4,5)

Viņu mākslotā dievbijība aizplīvuroja slepeni izstrādātu sazvērestību Kristus iznīcināšanai. Ja Viņš attaisnotu sievieti, Viņu varētu apsūdzēt Mozus likumu ignorēšanā. Ja Viņš atzītu, ka tā ir pelnījusi nāvi, Viņu varētu apsūdzēt romiešiem kā tādu, kas piesavinājies tikai šiem iekarotājiem piederošo varu.

Jēzus vēroja šo skatu nokaunējies, trīcošs upuris un bargie ierēdņi bez cilvēcīgas līdzcietības. Kristus neaptraipītā skaidrība novērsās no šīs ainas. Neizrādīdams ne mazāko pazīmi, ka būtu dzirdējis jautājumu, Viņš noliecās un, pievērsis acis zemei, sāka rakstīt smiltīs.

Nepacietībā par Viņa vilcināšanos un acīmredzamo vienaldzību apsūdzētāji pievirzījās tuvāk, atgādinādami jautājumu. Viņu balsis apklusa, kad, sekojot Jēzus acīm, skats pievērsās zemei pie Viņa kājām. Tur bija uzrakstīti viņu pašu dzīves slepenie grēki.

Pacēlis galvu un uzlūkojis intrigantus, Jēzus sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” (7. pants) Un, atkal noliecies, Viņš turpināja rakstīt.

Viņš nebija atmetis Mozus likumus, ne arī neatļauti iejaucies Romas valsts tiesībās. Apsūdzētāji cieta neveiksmi, jo to neīstā svētuma ietērps tika norauts, tie, vainīgi un notiesāti, stāvēja bezgalīgā Svētuma priekšā. Baidīdamies, ka to dzīves apslēptais ļaunums varētu tikt atklāts visiem ļaudīm, tie noliektām galvām un nodurtām acīm aizlavījās projām, atstādami savu upuri pie līdzcietīgā Pestītāja.

Jēzus piecēlās un, uzlūkodams sievieti, sacīja: “Kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” (10., 11. pants)

Sarāvusies no kauna, sieviete stāvēja Jēzus priekšā. Vārdi: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” viņai izklausījās kā nāves spriedums. Viņa neuzdrošinājās pacelt uz Pestītāju acis, bet klusēdama gaidīja savu likteni. Pārsteigta viņa redzēja apsūdzētājus aizejam mēmus un apkaunotus, bet pēc tam izdzirdēja cerības pilnos vārdus: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs.” Viņas sirds atmaiga. Noslīgusi pie Jēzus kājām, sieviete izdvesa savus pateicīgās mīlestības vārdus un, rūgti raudādama, izsūdzēja grēkus.

Tas bija viņas jaunās dzīves šķīstas un mierpilnas, Dievam veltītas dzīves sākums. Dāvādams šai kritušajai dvēselei garīgu pacēlumu, Jēzus veica lielāku brīnumu nekā vissmagākās fiziskās slimības dziedināšanā Viņš izārstēja cilvēku no garīgas slimības, kurai sekotu mūžīgā nāve. Šī atgriezusies sieviete kļuva par vienu no Viņa visuzticamākajām sekotājām. Pašaizliedzīgā paļāvībā un dievbijībā viņa pauda savu pateicību par Viņa piedodošo žēlastību. Pasaule pret šo sievieti izturējās nicinoši un ar izsmieklu, bet Bezgrēcīgais juta tai līdzi un sniedza palīdzīgu roku. Kaut gan liekulīgie farizeji grēcinieci apsūdzēja, Jēzus deva norādījumu: “Ej un negrēko vairs.”

Jēzus pazīst katru dvēseli. Jo lielāka ir grēcinieka vaina, jo vairāk tam vajadzīgs Pestītājs. Kristus dievišķās mīlestības un līdzjūtības pilnā sirds visvairāk tiecas pēc tā, kas ienaidnieka valgos ir iepīts visbezcerīgāk. Ar savām asinīm Viņš ir parakstījis cilvēces atbrīvošanas rakstu.

Jēzus nevēlas, lai tie, kas ir atpirkti par tik dārgu maksu, kļūtu par sātana kārdinājumu upuriem. Viņš nevēlas, lai mūs pārspēj un iznīcina. Viņš, kas bedrē savaldīja lauvas un atradās kopā ar saviem uzticīgajiem lieciniekiem uguns liesmās, ir tikpat gatavs darboties arī mūsu labā, lai mūsu raksturā apslāpētu katru ļaunumu. Šodien Viņš stāv pie žēlastības altāra, pienesdams Dievam to lūgšanas, kuri vēlas Viņa palīdzību. Viņš nenoraida nevienu raudošo un satriekto. Viņš labprāt piedod visiem, kas nāk lūgt piedošanu un atjaunošanu. Viņš nestāsta katram visu, ko varētu atklāt, bet gan aicina trīcošo dvēseli saņemt drosmi. Ikviens, kas vēlas, var no Dieva gūt spēku un slēgt mieru ar Viņu, un Viņš to dos.

Dvēseles, kas pie Jēzus vēršas pēc patvēruma, Viņš paceļ pāri apsūdzošajām un strīdu mēlēm. Neviens cilvēks vai ļaunais eņģelis vairs nespēj apsūdzēt šīs dvēseles. Kristus tās saista ar savu dievišķi cilvēcisko dabu. Tās nostājas blakus lielajam grēku Nesējam gaismā, kas nāk no Dieva troņa.

Jēzus Kristus asinis šķīsta “no visiem grēkiem”. (1. Jāņa 1:7)

“Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?” (Rom. 8:33–34)

Kristus ir pierādījis, ka Viņam ir pilnīga vara pār vējiem, viļņiem un dēmonu apsēstajiem cilvēkiem. Viņš, kas apklusināja vētru un nomierināja satrakoto jūru, dāvā mieru arī sātana samulsinātām un pārvarētām dvēselēm.

Kapernaumas sinagogā Jēzus stāstīja par savu misiju atbrīvot grēka vergus. Viņu pārtrauca izmisīgs kliedziens. Kāds prātu zaudējušais izskrēja no ļaužu vidus, saukdams: “Kas mums ar tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.” (Marka 1:24)

Jēzus apsauca dēmonu, “sacīdams: “Ciet klusu un izej no tā.” Un ļaunais gars to nogāza zemē viņu vidū un izgāja no viņa, nekā ļauna nenodarījis.” (Lūk. 4:35)

Iemesls arī šī cilvēka ciešanām bija paša dzīve. Grēka prieki to bija apbūruši, un viņš bija iecerējis pārvērst dzīvi lieliskā karnevālā. Nesātība un vieglprātība sabojāja šī cilvēka rakstura cēlo skaidrību, un to pilnīgi sāka pārvaldīt sātans. Nožēla nāca par vēlu. Kad viņš vēl varēja upurēt bagātību un izpriecas, lai atgūtu savu zaudēto stāju, viņš neko nedarīja un nokļuva ļaunā varā.

Pestītāja klātbūtnē viņā modās ilgas atbrīvoties, bet dēmons pretojās Kristus spēkam. Kad šīs cilvēks mēģināja vērsties pie Jēzus pēc palīdzības, ļaunais gars lika vārdus tā mutē, un tas kliedza baiļu agonijā. Dēmonu apsēstais daļēji apjauta, ka atrodas Tā klātbūtnē, kas viņu var atbrīvot, bet, kad centās nokļūt šī varenā spēka tuvumā, kāda cita griba viņu atturēja, un viņš izrunāja cita vārdus.

Briesmīga bija cīņa starp ļauno pretspēku visās tā izpausmēs un paša vēlēšanos kļūt brīvam. Likās, šim nomocītajam vīram jāzaudē sava dzīvība cīņā ar pretinieku, kas bija radījis viņa personības sabrukumu. Taču Pestītājs runāja kā tāds, kam ir vara, un atbrīvoja gūstekni. Reiz apsēstais vīrs nu stāvēja pārsteigto cilvēku priekšā un pats valdīja pār sevi.

Priecīgā balsī viņš slavēja Dievu par atbrīvošanu. Skatienā, kas vēl nesen dega neprāta ugunīs, tagad staroja saprāts, un no viņa acīm plūda pateicības asaras. Pārsteigtie ļaudis klusēja. Atguvuši valodu, tie izsaucās: “Kas tas ir? Jauna mācība ar spēku! Pat nešķīstiem gariem Viņš pavēl, un tie Viņam paklausa.” (Marka 1:27)