Dziedinošā Kalpošana

Nodaļa 6 Izglābti, Lai Kalpotu

Ir rīts pie Galilejas jūras. Jēzus un Viņa mācekļi sasnieguši krastu pēc vētrainas nakts uz ūdeņiem. Uzlecošās saules stari skar jūru un zemi it kā ar miera svētību. Izkāpjot krastā, paveras vēl briesmīgāks skats nekā vētras sabangotā jūra. No kādas paslēptuves starp kapu pieminekļiem divi vājprātīgie traucas viņiem pretim, lai visus saplosītu gabalos. Uz vīru rokām un kājām redzamas ķēžu atliekas; tās viņi sarāvuši, izbēgdami no ieslodzījuma. Viņi ir ievainoti un asiņo, acis nikni raugās aiz garajiem, pinkainajiem matiem; šķiet, cilvēciskais izskats ir zudis. Viņi drīzāk līdzinās plēsīgiem zvēriem nekā cilvēkiem.

Izbailēs mācekļi un viņu pavadoņi bēg, bet pēc īsa brīža pamana, ka Jēzus nav kopā ar viņiem, un atgriežas, lai Viņu sameklētu. Viņš stāv tur, kur tie Viņu bija atstājuši. Viņš, kas apklusināja vētru un pirms tam sastapa sātanu un to uzvarēja, nebēg arī no šiem dēmoniem. Kad tie, zobus griezdami un ar putām uz lūpām, tuvojas Viņam, Jēzus paceļ to pašu roku, kas bija likusi rimties viļņiem, un šie vīri nespēj pienākt tuvāk. Nikni, bet bezspēcīgi tie stāv Viņa priekšā.

Ietekmīgi Jēzus pavēl nešķīstajiem gariem iziet no viņiem. Nelaimīgie vīri saprot, ka tuvu ir Tas, kas viņus var atbrīvot no šiem mokošajiem dēmoniem. Viņi nokrīt pie Pestītāja kājām, lai lūgtos Viņa žēlastību, bet, kad paveras lūpas, ar viņu mutēm runā dēmoni, saukdami: “Kas mums ar Tevi, Tu Dieva Dēls! Vai Tu esi nācis priekšlaikus mūs mocīt?” (Mat. 8:29)

Ļaunie gari ir spiesti atbrīvot savus upurus, un velna apsēstajos notiek brīnišķīgas pārmaiņas. Viņu prātos ataust gaisma, rodas tīras, apzinīgas domas. Acis staro gaiši un skaidri. Tik ilgi sātana līdzībā izķēmotās sejas pēkšņi atmaigst, asinīm aptraipītās rokas kļūst mierīgas, un šie vīri sāk slavēt Dievu.

Pa to laiku no cilvēkiem izdzītie dēmoni ir ieskrējuši cūkās un tās iznīcinājuši. Cūkgani steidzas pavēstīt šos jaunumus pārējiem, un visi iedzīvotāji dodas tikties ar Jēzu. Abi vājprātīgie bija bijuši šīs zemes briesmas. Tagad tie, apģērbti un ar veselu prātu, sēž pie Jēzus kājām, klausoties Viņa sacīto un slavējot Viņu, kas tos darījis veselus. Taču šī brīnišķā skata vērotāji nepriecājas. Neaizstājamais cūku zaudējums viņiem šķiet nozīmīgāks nekā sātana gūstekņu atbrīvošana. Šausmās viņi pulcējas ap Jēzu, lūgdami

Viņu aiziet. Viņš pakļaujas šai prasībai, iekāpj laivā un nekavējoties dodas uz pretējo krastu.

Pavisam citādas ir dziedināto velna apsēsto vīru izjūtas. Viņi ilgojas pēc sava

Atbrīvotāja sabiedrības. Tā klātbūtnē viņi jūtas drošībā no dēmoniem, kas viņus bija mocījuši visu dzīvi un izpostījuši viņos visu cilvēcisko. Kad Jēzus jau gatavojas iekāpt laivā, viņi turas cieši Viņam blakus, nokrīt ceļos pie Viņa kājām un lūdz atļauju palikt

Viņa tuvumā, lai varētu klausīties Viņa vārdos. Jēzus tomēr liek viņiem atgriezties mājās un izstāstīt visiem, kādas lielas lietas tas Kungs viņiem ir darījis.

Tāds tagad ir viņu uzdevums apmeklēt pagānu mājvietas un stāstīt par svētībām, kas saņemtas no Jēzus. Viņiem ir žēl šķirties no Pestītāja. Viņiem būs lielas grūtības pagānisko tautiešu sabiedrībā, jo ilgā atšķirtība no citiem cilvēkiem ir vājinājusi viņu spējas veikt šo pienākumu. Tiklīdz Viņš uzdod tiem šo pienākumu, viņi ir gatavi paklausīt.

Par Jēzu viņi stāstīja ne tikai saviem tuviniekiem un kaimiņiem, bet pārstaigāja arī visu Dekapoli, visur vēstīdami par Viņa spēku glābt un liecinādami, ka Viņš tos ir atbrīvojis no dēmoniem.

Lai gan gadarieši nebija pieņēmuši Jēzu, Viņš tos neatstāja pašu izvēlētajā tumsībā. Tie vēl nebija pat dzirdējuši Jēzus vārdus, kad jau lūdza Pestītāju aiziet no viņu robežām. Viņi neapzinājās, ko bija atraidījuši, tādēļ Viņš gadariešiem sūtīja gaismu ar tādu cilvēku starpniecību, kurus tie neatteiksies uzklausīt.

Iznīcinot cūkas, sātana nolūks bija novērst cilvēkus no Pestītāja un aizkavēt Evaņģēlija sludināšanu šajā apvidū. Tomēr tieši šis notikums zemi pamodināja daudz labāk, nekā to spētu kāds cits, un pievērsa ļaužu uzmanību Kristum. Lai gan Pestītājs pats aizgāja, izdziedinātie vīri palika kā Viņa spēka liecinieki. Tumsības valdnieka mediji kļuva par gaismas upēm, Dieva Dēla vēstnešiem. Kad Jēzus atgriezās Dekapolē, ļaudis sapulcējās ap Viņu, un trīs dienas cilvēku tūkstoši no visas apkārtnes klausījās pestīšanas vēsti.

Abi dziedinātie bija pirmie misionāri, kurus Kristus sūtīja sludināt Evaņģēliju Dekapoles apgabalā. Tikai pavisam neilgi tie bija klausījušies Viņa vārdus, viņu ausis nebija dzirdējušas nevienu Jēzus svētrunu. Viņi nevarēja pamācīt cilvēkus tā, kā to spēja mācekļi, kas ar Kristu bija kopā diendienā, tomēr stāstīja to, ko zināja, to, ko paši bija redzējuši un dzirdējuši par sajusto Pestītāja spēku. To var darīt ikviens, kura sirdi ir skārusi Dieva žēlastība. Šādu liecību prasa mūsu Kungs; ja tās trūkst, zeme iet bojā.

Evaņģēlijs jāsludina nevis kā sastingusi teorija, bet kā vitāls spēks, kas spēj pārveidot dzīvi. Dievs vēlas, lai Viņa kalpi liecinātu, ka Viņa žēlastībā cilvēki var iegūt Kristum līdzīgu raksturu un priecāties par Viņa lielās mīlestības apsolījumu. Viņš vēlas, lai mēs liecinām, ka Viņš nevar būt apmierināts, iekams visi, kas pieņem pestīšanu, būs pārveidoti un saņems svētās priekšrocības kā Viņa dēli un meitas.

Viņš labprāt pieņem pat tos, kuru rīcība pret Viņu ir bijusi visagresīvākā. Ja tie atgriežas, Visuvarenais piešķir tiem savu dievišķo Garu un sūta nepaklausīgo nometnē sludināt Viņa žēlastību. Dvēseles, kas bijušas degradētas un kļuvušas par sātana palīgiem,

Dziedinošā Kalpošana

Kristus spēkā tiek pārveidotas par taisnības vēstnešiem un sūtītas stāstīt, kādas lielas lietas Kungs viņiem ir darījis un kā apžēlojies par tiem.

“Manu sasniegumu slava arvien ir nākusi no Tevis”

Pēc tam, kad sieviete no Kapernaumas bija ar ticības pieskārienu dziedināta, Jēzus vēlējās, lai viņa atklāti atzītu svētību guvumu. Evaņģēlija saņemtās balvas nav jāglabā zagšus vai jābauda slepenībā.

“Jūs esat Mani liecinieki”, tā saka tas Kungs, “un vienīgi Es esmu Dievs.” (Jes. 43:12)

Mūsu liecība par Viņa uzticību ir Debesu izvēlēts veids, kā atspoguļot Kristu pasaulei. Mums jāatzīst Viņa žēlastība tā, kā to jau senatnē ir atklājuši svētie vīri, bet visietekmīgākā būs liecība par mūsu pašu piedzīvojumiem. Mēs esam Dieva liecinieki, ja sevī atklājam dievišķā spēka darbību. Katra cilvēka dzīve atšķiras no citu dzīves, un arī piedzīvojumi ir būtiski atšķirīgi. Dievs vēlas, lai Viņu sasniedz mūsu slavinājums, kas apliecina arī mūsu individualitāti. Šiem patiesajiem Visuaugstākajam adresētajiem slavas vārdiem, ja tos pavada kristīga dzīve, ir nepārvarams spēks, kas darbojas dvēseļu pestīšanas labā.

Mēs svētību gūsim tad, ja katru Dieva dāvanu paturēsim atmiņā. Tā ticība kļūs stiprāka gan lūgt, gan arī saņemt no Kunga vēl vairāk. Pat vismazākajā svētībā, ko paši gūstam no Dieva, ir lielāks iedrošinājums nekā visos aprakstos, kuros varam izlasīt par citu cilvēku ticību un piedzīvojumiem. Dvēsele, kas atsaucas Dieva žēlastībai, būs kā auglīgs dārzs. Tās veselība ātri uzlabosies, tās gaisma atspīdēs tumsībā, un pār pestīto būs redzama Kunga godība.

“Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis?

Es pacelšu svētības kausu un piesaukšu tā Kunga vārdu.

Es pildīšu tam Kungam savus solījumus visas Viņa tautas priekšā!”

“Es dziedāšu tam Kungam visu savu mūžu, es slavēšu savu Dievu, kamēr vien šeit mītu!

Manas sirds domas lai Viņam patīk, es priecāšos tam Kungam.”

“Kas var izteikt tā Kunga varenos darbus un pienācīgi paust visu Viņa teicamo veikumu slavu?”

“Piesauciet Viņa vārdu, sludiniet tautu starpā Viņa darbus!

Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam, stāstiet par visiem Viņa brīnuma darbiem!

Slavējiet Viņa svēto vārdu!

Lai priecājas visu sirdis, kas meklē to Kungu!”

“Jo Tava žēlastība ir labāka par dzīvību. Manas lūpas lai Tevi slavē (..).

Kā ar taukumiem un gardumiem ir pamielota mana dvēsele, un mana mute daudzina Tevi ar gaviļu pilnām lūpām, kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies.

Tu esi bijis mans palīgs, un Tavu spārnu ēnā es līksmojos.”

“Uz Dievu es paļaujos un nebīstos; ko cilvēki man var darīt?

Tev, Dievs, es esmu parādā, ko esmu solījis;

Tev es nesīšu pateicības upurus.

Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, manas kājas no slīdēšanas, lai es staigātu Dieva priekšā dzīvības gaismā.”

“Tu, Israēla svētais.

Lai gavilē manas lūpas, kad es Tev spēlēju,