Dziedinošā Kalpošana

Par savu īpašo uzdevumu mums jāuzskata pienākums darboties to labā, kas dzīvo mūsu tuvumā. Pārdomājiet, kā jūs vislabāk varat palīdzēt tiem, kam nav nekādas intereses par garīgajiem jautājumiem. Apmeklējot savus draugus un kaimiņus, parādiet ieinteresētību par viņu garīgo un laicīgo labklājību. Stāstiet viņiem par Kristu kā grēkus piedodošu Pestītāju. Ielūdziet kaimiņus pie sevis mājās un kopīgi lasiet dārgo Bībeli un grāmatas, kas izskaidro tās patiesības. Aiciniet viņus dziedāt un lūgt kopā ar jums. Šajās mazajās sanāksmēs būs klāt pats Kristus, kā Viņš to ir apsolījis, un Viņa žēlastība aizkustinās sirdis.

Draudzes locekļiem jāmācās veikt šo darbu. Tas ir tikpat būtiski, kā glābt neizglītotās dvēseles svešās zemēs. Kamēr citi sajūt nastu par dvēselēm tālumā, lai tie daudzie, kas atrodas uz vietas, sajūt nastu par dārgām dvēselēm savā apkārtnē un darbojas tikpat uzcītīgi šo ļaužu pestīšanas labā.

Daudzi cilvēki žēlojas par savu vienmuļo dzīvi. Ja viņi vēlas, tad paši to var bagātināt un darīt ietekmīgu. Tiem, kas Jēzu mīl ar visu sirdi, dvēseli un prātu un savu tuvāko kā sevi pašu, ir plašs darbalauks, kurā izmantot savas spējas un ietekmi.

Mazas izdevības

Neviens nedrīkst paiet garām mazām izdevībām lielāku darbu meklējumos. Jūs varat sekmīgi veikt necilu darbu, bet ciest pilnīgu neveiksmi un kļūt mazdūšīgs, mēģinot veikt kādu lielāku. Darot visiem spēkiem to, ko redzat darāmu, jūs attīstīsit savu piemērotību lielākam uzdevumam. Noniecinot ikdienas izdevības, ignorējot mazās, tuvumā esošās lietas, daudzi kļūst neauglīgi un nokalst.

Neesiet atkarīgi no cilvēku palīdzības. Raugieties pāri cilvēkiem uz To, kuru Dievs ir sūtījis, lai nestu mūsu bēdas un ciešanas, kā arī apmierinātu mūsu vajadzības. Turot Dievu pie Viņa vārda, iesāciet darbu tur, kur vien redzat kaut ko darāmu, un nešaubīgā ticībā virzieties uz priekšu. Ticība Kristus klātbūtnei dāvās spēku un izturību. Darbojieties ar nesavtīgu interesi, neatlaidīgām pūlēm un nerimtīgu enerģiju.

Vietās, kur apstākļi ir tik nepatīkami un bezcerīgi, ka daudzi nav gatavi labprātīgi turp doties, ar pašaizliedzīgu darbinieku pūlēm notikušas ievērojamas pārmaiņas. Tie ir darbojušies pacietīgi un neatlaidīgi, paļaudamies nevis uz cilvēku palīdzību, bet uz

Dievu, un Viņa žēlastība ir tos atbalstījusi. Šādi sasniegto labumu mūsdienu pasaulē nekad neuzzinās, bet svētīgais iznākums būs redzams lielajā nākotnē.

Patstāvīgie misionāri

Patstāvīgie misionāri var sekmīgi darboties daudzās vietās. Apustulis Pāvils, izplatīdams pasaulē atziņas par Kristu, bija patstāvīgais misionārs. Ik dienas sludinādams

Evaņģēliju lielākajās Āzijas un Eiropas pilsētās, viņš strādāja arī par amatnieku, lai uzturētu sevi un savus darbabiedrus. Apustuļa atvadu vārdi Efezas vecākajiem atklāj viņa darbību, kas ir vērtīga mācība katram evaņģēlistam:

“Jūs zināt, ka (..) es visu laiku esmu bijis pie jums (..). Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām (..). Sudrabu, zeltu vai drēbes ne no viena neesmu kārojis. Jūs paši zināt, ka šīs manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija. Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: “Svētīgāk ir dot, nekā ņemt.”” (Ap. d. 20:18–35)

Ja daudziem arī šodien būtu tāds pašuzupurēšanās gars, viņi tāpat varētu veikt labu darbu. Lai divi vai vairāki cilvēki kopā iziet evaņģelizācijas darbā, apmeklē cilvēkus un liecina lūdzot, mācot, dziedot, izskaidrojot Rakstus un kalpojot slimajiem. Daži sevi var uzturēt, strādājot par kolportieriem; citi, tāpat kā apustulis, var veikt kādu citu amatu. Čakli darbojoties, pazemīgi atzīstot savu bezpalīdzīgumu un atkarību no Dieva, viņi gūs svētīgu pieredzi. Kungs Jēzus ies viņiem pa priekšu, un tie atradīs atbalstu un palīdzību gan bagāto, gan nabadzīgo vidū.

Tie, kas ir apmācīti ārstnieciskās misijas darbam ārvalstīs, jāmudina bez vilcināšanās doties uz plānoto darba vietu un tūlīt sākt strādāt cilvēku vidū, apgūstot valodu misijas laikā. Tā ļoti īsā laikā viņi jau spēs mācīt Dieva Vārda vienkāršākās patiesības.

Žēlastības vēstneši ir vajadzīgi visā pasaulē. Kristīgas ģimenes tiek aicinātas noskaidrot citu cilvēku vajadzības, iet tumsībā un grēkā mītošajā sabiedrības daļā, doties uz ārzemēm un strādāt sava Kunga labā. Kādu cēlu darbu varētu paveikt, ja šādas ģimenes, ļaujot Kristus gaismai spīdēt caur sevi, apmestos pasaules drūmākajās vietās, kur cilvēki mīt garīgā tumsā.

Šis darbs prasa pašuzupurēšanos. Kamēr daudzi gaida, lai tiktu novērsti visi šķēršļi, novārtā tiek atstāts darbs, ko viņi būtu varējuši veikt, un tikmēr daudzi nomirst bez cerības un Dieva. Daži komerciālu priekšrocību vai zinātnisku atziņu iegūšanas nolūkā piekrīt apmesties neapgūtos apgabalos un priecīgi pacieš uzupurēšanos un grūtības, bet cik gan gaužām maz ir to, kas tieši savu līdzcilvēku glābšanas dēļ būtu gatavi aizvest savu ģimeni uz pilnīgi svešām zemēm, kur Evaņģēlijs ir tik nepieciešams.

Sasniegt cilvēkus, kur viņi atrodas, lai kāds būtu viņu stāvoklis vai apstākļi, un palīdzēt viņiem visos iespējamos veidos tā ir īstā kalpošana. Ar šādām pūlēm jūs mantosit sirdis un atradīsit pieeju bojā ejošām dvēselēm.

Visā savā darbībā atcerieties, ka esat saistīti ar Kristu, lielā atpestīšanas plāna daļu. Kristus mīlestībai jāplūst jūsu dzīvē dziedinošā, dzīvību dodošā straumē. Kad jūs cenšaties citus iesaistīt Viņa mīlestības lokā, lai jūsu šķīstā valoda, nesavtīgā kalpošana un priecīgā izturēšanās liecina par Viņa žēlastības varenumu. Sniedziet pasaulei tik skaidru un pareizu mūsu Pestītāja attēlojumu, lai cilvēki skatītu Ķēniņu visā Viņa skaistumā.

Maz palīdz citu pārveidošana, uzbrūkot tam, ko uzskatām par nepareiziem ieradumiem. Šādi centieni bieži beidzas ar lielāku ļaunumu nekā labumu. Sarunā ar samarieti Kristus nevis noniecināja Jēkaba aku, bet parādīja kaut ko vērtīgāku. “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu,” Viņš teica, “un kas tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.” (Jāņa 4:10) Sarunu Viņš novirzīja uz bagātībām, kuras spēja piešķirt, piedāvādams sievietei kaut ko labāku nekā viņai bija dzīvības ūdeni, Evaņģēlija prieku un cerību.

Šis ir mūsu veicamā darba ainojums. Cilvēkiem jāpiedāvā kaut kas labāks, nekā viņiem ir, Kristus miers, kas ir augstāks par jebkuru izpratni. Mums jāstāsta ļaudīm par Dieva svēto likumu un Viņa rakstura līdzību, par to, kādus Viņš vēlētos redzēt zemes iemītniekus. Parādiet cilvēkiem, cik bezgalīgi pārāka par šīs pasaules gaistošajiem priekiem un jautrību ir nezūdošā Debesu godība. Stāstiet par brīvību un mieru, ko var atrast Pestītājā. “Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps,” Viņš paziņoja. (14. pants)

Paaugstiniet Jēzu, sakot: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku!” (Jāņa 1:29)

Vienīgi Viņš spēj apmierināt sirds ilgas un dot mieru dvēselei.

Visu pasaules cilvēku vidū reformatoriem jābūt visnesavtīgākajiem, vislaipnākajiem, vispieklājīgākajiem. Viņu dzīvei jāatspoguļo nesavtīgo darbu patiesais skaistums. Darbinieks, kam trūkst pieklājības, kas pret citu neziņu vai ietiepību izturas neiecietīgi, runā steidzīgi vai rīkojas neapdomīgi, dažreiz var aizslēgt pieeju cilvēku sirds durvīm tā, ka nekad tām vairs nepiekļūs.

Tāpat kā uz vīstošiem augiem krīt dzīvinošā rasa un lēns lietus, arī vārdiem jāskan laipni, kad cenšamies novērst cilvēkus no maldiem. Dieva plāns ir vispirms sasniegt sirdi. Patiesība jāizsaka ar mīlestību, uzticoties Viņam, kas dos spēku dzīves pārmaiņai.

Svētais Gars atradīs dvēselei vispiemērotākos mīlestībā teiktos vārdus.

Kopš dzimšanas mēs esam egocentriski un untumaini, bet, kad mācāmies to, ko vēlas mācīt Kristus, kļūstam līdzīgi Viņam un dzīvojam Viņa dzīvi. Kristus brīnišķajam piemēram, nesalīdzināmajai laipnībai, ar kādu Viņš iejutās citu laimē un bēdās, raudādams kopā ar raudošajiem un priecādamies ar priecīgajiem, dziļi jāietekmē visu Viņa patieso sekotāju raksturi. Ar laipniem vārdiem un darbiem tie palīdzēs arī citiem dzīves takās pagurušajiem.

“Dievs tas Kungs man ir devis gudru mēli, ka es ar savu uzrunu protu stiprināt nogurušos.” (Jes. 50:4)