Dziedinošā Kalpošana

Nodaļa 10 Palīdzība Kārdinātajiem

Kristus mūs mīl ne tādēļ, ka mēs pirmie būtu Viņu mīlējuši, bet Viņš nomira par mums, “kad vēl bijām grēcinieki”. Viņš neizturas pret mums tā, kā esam pelnījuši. Lai gan mūsu grēki ir nosodāmi, tomēr Viņš to nedara. Gadu pēc gada Viņš ir pacietis mūsu vājības un neziņu, nepateicību un stūrgalvību. Neraugoties uz mūsu maldīšanos, sirds cietību un neziņu par Viņa Vārda patiesībām, Viņa roka vēl arvien ir pasniegta mums pretī.

Viena no Dieva īpašībām, kuru Viņš atklāj necienīgajiem cilvēkiem, ir žēlastība. Mēs to nemeklējām tā tika sūtīta meklēt mūs. Dievam ir prieks dāvināt savu žēlastību ne tādēļ, ka mēs būtu tās cienīgi, bet tādēļ, ka neesam to pelnījuši. Tikai mūsu lielo vajadzību dēļ mēs varam pretendēt uz Viņa žēlastību.

Kungs Dievs ar Jēzus Kristus starpniecību nepārtraukti sniedz savu roku, aicinādams grēcīgos un kritušos. Viņš pieņems visus. Viņš laipni sagaidīs ikvienu. Viņam dara godu piedot vislielākajam grēciniekam. Viņš atņems laupījumu stiprajam, Viņš atbrīvos gūstekni, Viņš izraus pagali no uguns. Savas žēlastības zelta ķēdi Viņš ir nolaidis līdz cilvēka samaitātības viszemākajiem dziļumiem un pacels ar to katru grēka aptraipīto, pazemoto dvēseli.

Viņš, kas atdeva savu dzīvību, lai cilvēkus vadītu atpakaļ pie Dieva, no visas sirds ir ieinteresēts katrā no mums. Kā gans rūpējas par sava ganāmpulka avīm, tādas rūpes ir arī Viņam par vainīgajām un bezpalīdzīgajām dvēselēm, kuras ar savu prasmi un vilinājumiem grib iznīcināt sātans.

Pestītāja piemēram ir jābūt mūsu rīcības mērauklai, kad kalpojam kārdināto un maldos grimušo labā. Mums citiem cilvēkiem ir jāparāda tāda pati interese, laipnība un pacietība, kādu Viņš ir parādījis mums. “(..) kā Es jūs esmu mīlējis,” Viņš saka, “lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 13:34) Ja mūsos mājos Kristus, mēs atklāsim Viņa nesavtīgo mīlestību pret visiem, ar kuriem mums būs kādas saistības. Redzot cilvēkus, kuriem vajadzīga līdzjūtība un palīdzība, mēs nejautāsim: “Vai viņi ir cienīgi?”, bet: “Ko es varu darīt viņu labā?”

Bagātie un nabadzīgie, augstie un zemie, brīvie un saistītie ir Dieva mantinieki. Viņš, kas atdeva savu dzīvību cilvēka glābšanai, katrā cilvēkā redz nesalīdzināmu vērtību. Ar krusta noslēpumu un Viņa godības palīdzību mums jāsaskata, kā Jēzus novērtē katru dvēseli. Atcerēsimies vienmēr, ka par visiem cilvēkiem, lai cik pagrimušiem, ir maksāts pārāk daudz, lai pret tiem izturētos vēsi vai ar aizspriedumiem. Mēs sapratīsim, cik svarīgi ir strādāt citu cilvēku labā, lai viņi tiktu paaugstināti pie Dieva troņa.

Dziedinošā Kalpošana

Pestītāja līdzībā minētais pazudušais grasis, kaut arī atradās putekļos un netīrumos, tomēr vēl arvien bija sudraba gabals. Īpašniece to meklēja, jo tas bija vērtīgs. Tā arī ikkatra dvēsele, lai cik degradējusies grēka dēļ tā būtu, Dieva skatījumā tiek novērtēta kā ļoti dārga. Tāpat kā uz graša bija iegravēts valdnieka attēls un vārds, arī cilvēkam radīšanas brīdī tika dots Dieva attēls un līdzība. Tagad šī līdzība grēka ietekmē ir sabojāta un aptumšota, tomēr tās pēdas paliek katrā dvēselē. Dievs vēlas atgūt šo dvēseli un atkal uzspiest tai savas pilnības attēlu visā taisnībā un svētumā.

Cik maz mēs saskaņojamies ar Kristu tajā vienības saitē, kurai starp mums un Viņu vajadzētu būt visciešākajai, līdzjūtībā par morāli samaitātajām un vainīgajām dvēselēm, kas cieš, kas mirušas savos pārkāpumos un grēkos! Cilvēka nežēlība pret cilvēku ir mūsu vislielākais noziegums. Daudzi uzskata, ka pārstāv Dieva taisnību, taču tajā pašā laikā nepavisam neatstaro Viņa laipnību un lielo mīlestību. Bieži vien tie, pret kuriem šie paštaisnie izturas bargi un stingri, ir pakļauti smagām kārdināšanām. Sātans cīnās par šīm dvēselēm, un citu cilvēku asie, cietsirdīgie vārdi atņem tām drosmi un dod iemeslu krist par laupījumu kārdinātāja ļaunuma varai.

Pret cilvēku dvēselēm jāizturas ļoti smalkjūtīgi. Vienīgi Viņš, kas lasa sirdis, zina, kā cilvēkus vadīt uz grēku nožēlu. Vienīgi Viņa gudrība var dot mums sekmes pazudušo sasniegšanā. Jūs varat būt nelokāmi, juzdamies svētāki nekā citi, un nav svarīgi, cik korekti ir jūsu pamatojumi vai cik patiesi jūsu vārdi; tie nekad neaizkustinās sirdis. Vārdos un darbos atklātā Kristus mīlestība brīvi sasniegs dvēseles, turpretī pamācību vai norādījumu atkārtošana nepanāks neko.

Mums vajadzīga lielāka kristīgā līdzjūtība; ne tikai simpātijas pret tiem, kas mums šķiet nekļūdīgi, bet arī pret trūcīgajiem, cietējiem, dvēselēm, kas cīnās vai bieži kļūdās, atkal un atkal grēko un tomēr nožēlo, nemitīgi tiek kārdinātas un ir tik mazdūšīgas. Pie citiem cilvēkiem mums jāiet viņu nepilnību aizkustinātiem, tāpat kā to darīja mūsu žēlsirdīgais Augstais Priesteris.

Kristus aicināja un ar savu mīlestības pilno laipnību pie sevis saistīja izstumtos, muitniekus un grēciniekus, ļaužu ienīstos. Viņš nekad nemēdza uzmundrināt tos, kas savā paštaisnībā stāvēja nomaļus un noskatījās uz citiem no augšas.

Kristus aicina: “Ej uz lielceļiem un sētmalēm un liec visiem nākt iekšā, lai Mans nams būtu pilns.” Paklausot šiem vārdiem, mums jāiet pie neticīgā, kas atrodas tepat līdzās un arī pie tā, kas ir tālu. “Muitniekiem un netiklēm” arī jādzird Pestītāja aicinājums. Šis Viņa laipno un pacietīgo vēstnešu aicinājums kļūst nepārvarams spēks, lai uzceltu tos, kas ir nogrimuši grēka visdziļākajā dzelmē.

Dziedinošā Kalpošana

Kristieša būtība prasa, lai mēs darbotos ar nelokāmu apņēmību, nezūdošu interesi, vienmēr pieaugošu neatlaidību to dvēseļu labā, kuras sātans cenšas iznīcināt. Nekas nedrīkst mazināt nopietno un dedzīgo enerģiju, kas tiek veltīta pazudušo glābšanai.

Ievēro, cik ļoti visā Dieva Vārdā atklājas neatlaidības gars, kas lūdz cilvēkus nākt pie Kristus. Mums jāizmanto ikviena izdevība liecināt gan vienam cilvēkam, gan arī lielākai auditorijai, iepazīstinot ļaudis ar katru faktu par Viņu, atsaucoties uz katru mūžīgā nozīmīguma motīvu, lai cilvēkus vadītu pie Pestītāja. Visiem spēkiem viņi jāskubina raudzīties uz Jēzu un pieņemt Viņa pašaizliedzīgo upuri. Mums jāpauž cerība, ka viņi iepriecinās Kristus sirdi, izmantojot ikvienu Viņa dāvanu Viņa vārda pagodināšanai.

Pestīti cerībā

“Cerībā esam pestīti.” (Rom. 8:24) Pagrimušie jāvada tā, lai viņi jūt, ka vēl nav par vēlu kļūt par Dieva bērniem. Kristus pagodināja cilvēku, tam uzticēdamies un atdodams tā zaudēto pašcieņu. Viņš respektēja pat viszemāk grimušos. Nemitīgas sāpes Kristum sagādāja saskare ar naidīgumu, izvirtību un neķītrību, bet nekad Viņš neizteica nevienu piezīmi, lai parādītu, ka Viņš savas smalkjūtības dēļ justos satriekts vai ka tiktu aizskarta Viņa izsmalcinātā gaume. Lai kādi arī būtu ļaunie ieradumi, aizspriedumi vai cilvēkus pārvaldošās kaislības, Viņš pret tiem izturējās ar līdzjūtības pilnu sirsnību. Ja uzņemsim sevī Viņa Garu, mēs uzskatīsim visus cilvēkus par brāļiem, kuriem ir līdzīgas kārdināšanas un pārbaudījumi; arī viņi bieži klūp un pūlas piecelties, cīnās ar mazdūšību un grūtībām, bet sirds dziļumos ilgojas pēc iejūtības un palīdzības. Tad mēs viņiem tuvosimies nevis tādēļ, lai atņemtu drosmi vai noraidītu, bet modinātu viņu sirdīs cerību. Tā iedrošināti, viņi spēs ar uzticību teikt: “Nepriecājies par mani, mana ienaidniece, ja es guļu nogāzts pie zemes; es atkal celšos kājās, un, ja es arī mītu tumsā, tad tomēr tas Kungs ir mana gaisma! (..) Viņš izšķirs manu lietu un dos man taisnību; Viņš mani izvedīs gaismā, tā ka es ar prieku skatīšu Viņa taisnību.” (Mih. 7:8,9)

“Viņš pārredz visus zemes iedzīvotājus. Viņš īpatnēji izveidojis visu viņu sirdis.” (Ps. 33:14,15)

Jēzus lūdz, lai mēs, iedami pie kārdinātajiem un maldīgajiem, ņemtu vērā “sevi, ka arī” mēs nekrītam “kārdināšanā”. (Gal. 6:1) Apzinoties savas nepilnības, mēs sapratīsim citu trūkumus.

“Kas tevi iecēlis pār citiem? Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis.” “Viens ir jūsu Mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi.” “Kā tad tu tiesā savu brāli? Jeb arī: kāpēc tu nicini savu brāli? Tāpēc netiesāsim cits citu: bet labāk spriediet, ka netopiet brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai.” (1. Kor. 4:7; Mat. 23:8; Rom. 14:10,13)

Cilvēka kļūdu atklāšana vienmēr izraisa viņā pazemojuma sajūtu. Ar nevajadzīgu, nosodošu piezīmi šo pārdzīvojumu nevajadzētu padarīt vēl rūgtāku. Ar pārmetumiem vēl