Dziedinošā Kalpošana

neviens nekad nav izlabots, bet daudzi tā ir atbaidīti un nocietinājuši savas sirdis pret vainas pierādījumiem. Iejūtība, laipna, patīkama izturēšanās var glābt maldos grimušos un apklāt grēku pulku.

Apustulis Pāvils gan norādīja uz cilvēku kļūdām, bet cik uzmanīgi un laipni viņš apliecināja, ka ir šo grēcinieku draugs! Cik rūpīgi viņš izskaidroja tiem savas rīcības iemeslus! Kunga kalps lika cilvēkiem saprast, ka arī viņam pašam ir grūti, ja nākas sagādāt sāpes citiem. Viņš pauda uzticēšanos un simpātijas tiem, kas cīnījās, lai uzvarētu.

“Jo lielās bēdās un sirds bailēs,” viņš raksta, “un ar daudz asarām es jums esmu rakstījis, nevis lai jūs skumdinātu, bet lai jūs redzētu manu lielo mīlestību uz jums.” (2. Kor. 2:4) “Jebšu es jūs ar savu vēstuli esmu skumdinājis, tomēr es to nenožēloju; (..) tagad es priecājos, ne par to, ka jūs topat skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos; (..) Jo redziet, šīs dievišķās skumjas kādu rosību tās ir jūsos modinājušas, pat aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību, sodīšanu! Katrā ziņā jūs esat pierādījuši, ka šinī lietā esat nevainīgi. (..) Tādēļ mēs esam iepriecināti.” (2. Kor. 7:8-13)

“Es priecājos, ka varu uz jums paļauties visās lietās.” “Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr, katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, par jūsu līdzdalību Evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim. Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai. Tā man klājas cerēt jūsu visu labā, jo es jūs nesu savā sirdī.” “Nu tad, mani mīļie brāļi, pēc kuriem es ļoti ilgojos, mans prieks un vainags, pastāviet iekš tā Kunga, jūs mīļie.”

“Jo, kad jūs stipri stāvat savā Kungā, tad mēs dzīvojam.” (2. Kor. 7:16; Filip. 1:3-7; 4:1; 1. Tes. 3:8)

Pāvils rakstīja šiem brāļiem “kā Kristū Jēzū svētajiem”, bet ne kā tādiem, kas raksturā būtu pilnīgi. Viņš rakstīja kā vīriem un sievām, kuri cīnās pret kārdinājumiem un atrodas grēkā krišanas briesmās. Viņš norādīja uz “miera Dievu, kas no miroņiem paaugstinājis mūsu Kungu Jēzu, lielo avju Ganu”. Viņš iedrošināja tos, ka “mūžīgās derības asiņu dēļ”

Viņš lai “ikkatrā labā darbā dara jūs spējīgus piepildīt Viņa gribu, jūsos to padarot, kas Viņam labi patīk, caur Jēzu Kristu”. (Ebr. 13:20,21)

Esiet uzmanīgi, ka nesagraujat pašcieņu tādam kritušajam cilvēkam, kurš apzinās savu kļūdu. Nepadariet viņu mazdūšīgu vienaldzības vai neuzticēšanās dēļ. Nesakiet: “Pirms es viņam varu uzticēties, es pagaidīšu, lai redzētu, vai viņš izturēs.” Bieži tieši šī neuzticēšanās kārdinātajam rada iemeslu paklupt.

Mums jācenšas saprast citu vājības. Mēs maz zinām par to cilvēku sirds pārbaudījumiem, kuri bijuši iekalti tumsības ķēdēs un kuriem trūkst apņēmības un morālā spēka. Visnožēlojamākais ir tāda cilvēka stāvoklis, kas mokās sirdsapziņas pārmetumos; viņš ir kā apstulbināts, viņa dvēseles stabilitāte grīļojas un cerības grimst pīšļos. Šāds cilvēks neko nespēj saredzēt skaidri. Prāts ir apmāts, nelaimīgais nezina, ko darīt. Daža nelaimīga dvēsele ir pārprasta, nenovērtēta, bēdu un izmisīgas cīņas pilna pazudusi, nomaldījusies avs. Tā nespēj atrast Dievu, tomēr tajā ir spraigas ilgas gūt piedošanu un mieru.

Ak, lai netiek izteikts neviens vārds, kas var izraisīt dziļākas sāpes! Šādai grēka dzīvē nogurušai dvēselei, kas nezina, kur rast mierinājumu, stāstiet par līdzjūtīgo Pestītāju. Ņemiet to pie rokas, pieceliet un sakiet iedrošinājuma un cerību vārdus. Palīdziet šai dvēselei satvert Pestītāja roku.

Mūs pārāk ātri padara mazdūšīgus dvēseles, kas uzreiz neatsaucas mūsu centieniem. Nekad nevajag beigt darboties kāda cilvēka labā, kamēr vien ir kaut vai viens cerības stariņš. Sevi upurējušajam mūsu Pestītājam šīs dārgās dvēseles ir maksājušas pārāk daudz, lai tās tik viegli atdotu ienaidnieka varā.

Mums jāiedomājas sevi šo kārdināšanu nomākto ļaužu vietā. Ņemiet vērā iedzimtības spēku, ļaunas sabiedrības un apkārtnes ietekmi, slikto ieradumu varu. Vai jābrīnās, ka šādu apstākļu dēļ daudzi degradējas? Vai jābrīnās, ka viņi tik kūtri atsaucas mūsu pūlēm viņus piecelt?

Bieži vien visuzticamākie Evaņģēlija sekotāji un aizstāvji ir tie, kas reiz bijuši noraidoši, šķietami bezcerīgi, bet tomēr mantoti Evaņģēlijam. Šādi cilvēki nebūt nav pilnīgi samaitāti. Nepievilcīgā āriene slēpj labus motīvus, kurus vajag atsegt un izcelt. Bez palīdzīgas rokas tie paši nekad neatspirgtu, bet, neatlaidīgi un pacietīgi pūloties, tos var atgūt. Tiem vajadzīgi sirsnības pilni vārdi, laipna uzmanība, konkrēta palīdzība un tāds padoms, kas dvēselē neapslāpētu vāro drosmes stariņu. Lai to ievēro un atceras visi, kas nonāk saskarē ar šādiem cilvēkiem!

Būs daži, kuru prāts tik ilgstoši bijis samaitāts, ka viņi nekad šajā dzīvē nekļūs tādi, par kādiem būtu kļuvuši, ja atrastos labvēlīgākos apstākļos. Taču Taisnības Saules gaišie stari var iespīdēt ikvienā dvēselē. Šo cilvēku priekšrocība ir dzīvot tādu dzīvi, kas līdzinās Dieva dzīvei. Dēstiet viņu prātos cēlas, apskaidrotas domas, lai jūsu piemērs skaidri parāda atšķirību starp netikumu un šķīstību, tumsu un gaismu, lai no jūsu dzīves varētu mācīties, ko nozīmē būt kristietim. Pestītājs spēj piecelt pašus grēcīgākos un nolikt tur, kur viņus pazīs kā Dieva bērnus, Kristus nezūdošā mantojuma īpašniekus.

Ar dievišķās žēlastības brīnuma spēku daudzi var kļūt derīgi šķīstai dzīvei. Viņi bija mazdūšīgi, jo tika nicināti un atstumti, un var mums šķist apātiski un vienaldzīgi. Taču Svētā Gara darbības ietekmē pazudīs tā aprobežotība, kas viņu garīgo atmodu darīja šķietami bezcerīgu. Atdzims notrulinātais, aptumšotais prāts. Grēka vergs tiks atbrīvots,