Dziedinošā Kalpošana

Nodaļa 11 Darbs Atkarīgo Labā

Evaņģēlija darbā sava vieta ir katrai īstai reformai, jo tā tiecas piecelt dvēseli jaunai un cēlākai dzīvei. Īpašs kristīgo darbinieku atbalsts ir ļoti vajadzīgs atturības reformai. Tai jāpievērš uzmanība un tā jāiedzīvina. Visur cilvēkiem jāstāsta par patiesās atturības principiem un jāaicina “parakstīt” atturības solījumu. Sevišķas pūles jāvelta tiem, kas atrodas ļaunu ieradumu verdzībā.

Visur ir darāms darbs, lai glābtu tos, kas ir krituši grēkā atkarības dēļ. Draudzēs, reliģiskajās organizācijās un pat kristiešu ģimenēs daudzi jaunieši izvēlas pazušanas ceļu. Nesātība viņos izraisa slimības un, kārodami iegūt naudu grēcīgo iegribu apmierināšanai, viņi sāk nodoties negodīgiem darījumiem. Veselība un raksturs ir sagrauti. Šķirtas no

Dieva un izstumtas no sabiedrības, šīs nabaga dvēseles jūt, ka tām nav cerību ne šajā, ne nākamajā dzīvē. Vecāku sirdis ir salauztas. Cilvēki runā par šiem maldīgajiem jau kā par bezcerīgajiem, bet Dievs pret tiem tā neizturas. Viņam ir zināmi visi apstākļi, kas šos ļaudis noveduši šajā stāvoklī, un Viņš uzlūko tos ar līdzjūtību. Šiem cilvēkiem vajadzīga palīdzība. Nekad nepieļaujiet iespēju, ka viņi varētu sacīt: “Neviens nerūpējas par manu dvēseli.”

Atkarības upuru vidū ir visu kārtu un profesiju ļaudis. Izcili talantīgi, lielus sasniegumus guvuši cilvēki ar augstu sabiedrisko stāvokli ir padevušies savu iegribu apmierināšanai, līdz vairs nespēj pretoties kārdinājumam. Daži, kuriem reiz piederējusi bagātība, tagad ir bez pajumtes, bez draugiem, ciešanās, postā, slimībās un pagrimumā. Viņi ir zaudējuši kontroli pār sevi. Ja tādiem cilvēkiem netiks sniegta palīdzīga roka, viņi grims arvien zemāk. Savu iegribu apmierināšana nav tikai morāls grēks vien, bet arī fiziska slimība.

Sniedzot palīdzību šiem atkarīgajiem, mums, tāpat kā to darīja Kristus, vispirms jāpievērš uzmanība viņu fiziskajam stāvoklim. Viņiem nepieciešams veselīgs, uzbudinājumu nerosinošs ēdiens un dzēriens, tīrs apģērbs un elementārās higiēnas nodrošinājums. Viņi jāapņem ar palīdzošu un uzmundrinošu kristīgu gaisotni. Katrā pilsētā jārada vieta, kur šie ļauno ieradumu vergi saņemtu palīdzību, lai varētu saraut viņus saistošās važas. Daudzi uzskata, ka stiprs dzēriens ir vienīgais mierinājums bēdās, bet tā nebūtu, ja daudzi, kas sevi dēvē par kristiešiem, rīkotos nevis kā priesteri un levīti, bet sekotu žēlsirdīgā samarieša piemēram.

Rūpējoties par atkarības upuriem, jāatceras, ka viņi nav cilvēki ar veselu saprātu, bet tādi, kas šobrīd atrodas kāda dēmona varā. Esiet pacietīgi un iecietīgi! Nedomājiet par viņu pretīgo, atbaidošo ārieni, bet dārgo dzīvību, kuras labā Kristus nomira, lai to atpestītu. Kad dzērājs sāk apzināties savu pazemojošo stāvokli, dariet visu iespējamo, lai pierādītu, ka esat viņa draugs! Nesakiet nevienu pārmetuma vārdu! Neviens jūsu skats vai

Dziedinošā Kalpošana

rīcība nedrīkst paust dzēlīgu nosodījumu vai nepatiku. Iespējams, šī nabaga dvēsele jau nīst pati sevi. Palīdziet tai piecelties! Sakiet vārdus, kas rosina ticību! Centieties stiprināt katru šī cilvēka rakstura labo īpašību! Māciet viņam tiekties augšup! Rādiet, ka ir iespējams dzīvot tā, lai iemantotu citu cilvēku cieņu. Palīdziet novērtēt to talantu vērtību, ko Dievs viņam ir devis, bet ko paša vainas dēļ nav izdevies izkopt.

Lai gan griba ir bijusi samaitāta un vājināta, tomēr Kristū šādam cilvēkam ir cerība. Jēzus atmodinās tā sirdī cēlākus impulsus un svētākas vēlmes. Iedrošiniet to tverties pie Evaņģēlijā atrodamās cerības! Atveriet Bībeli un kārdinātajam, nomocītajam cīnītājam daudzkārt lasiet Dieva apsolījumus! Tie viņam būs kā dzīvības koka lapas. Neatslābstošā pacietībā turpiniet pūlēties, līdz pateicības priekā drebošā roka satvers glābšanas cerību Kristū.

Jums jābūt cieši blakus tiem, kam vēlaties palīdzēt, citādi nekad negūsit uzvaru. Viņi vienmēr tiks kārdināti uz ļaunu. Daudzreiz viņus vilinās tieksme pēc stipriem dzērieniem; viņi var krist atkārtoti; tādēļ nepārtrauciet pūlēties!

Viņi ir nolēmuši mēģināt dzīvot Kristum, bet viņu gribasspēks ir novājināts; viņi rūpīgi jāsargā tiem, kas ir nomodā par šīm dvēselēm kā tādi, kam būs jāatbild par viņiem. Viņi ir zaudējuši savu pašcieņu, bet tā ir jāatgūst. Daudziem ir jācīnās pret stiprām iedzimtām tieksmēm uz ļaunu. Nedabisku iekāri un jutekliskas dziņas viņi ir mantojuši jau no dzimšanas. No tādām lietām tiem ir rūpīgi jāsargās. Notiek gan iekšēja, gan ārēja cīņa. Kurš gūs uzvaru? Tie, kas to nekad nav piedzīvojuši, nespēj saprast šo gandrīz nepārvaramo baudkāres varu un nikno cīņu starp savu iegribu apmierināšanu un apņemšanos visās lietās būt atturīgiem. Šī cīņa jāizcīna vēl un vēlreiz!

Daudziem, kas tiek vadīti pie Kristus, nebūs morālas drosmes pretoties savai iekārei un kaislībām, bet Kristus darbiniekam nav tāpēc jākļūst mazdūšīgam. Vai atkrīt tikai tie, kas ir izglābti no viszemākajiem dziļumiem?

Atcerieties, ka jūs nedarbojaties vieni! Kalpojošie eņģeļi palīdz katram patiesam Dieva dēlam un meitai. Kristus ir atjaunotājs. Lielais Ārsts pats stāv blakus saviem patiesajiem darbiniekiem, sacīdams grēkus nožēlojušai dvēselei: “Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.” (Marka 2:5)

Daudzi izstumtie satvers viņiem Evaņģēlijā piedāvāto cerību un ieies Debesu valstī, kamēr citi, kas bija svētīti ar lielām izdevībām un lielu gaismu, ko tie nenovērtēja, tiks atstāti ārā, galējā tumsībā.

Ļauno ieradumu vergi jāmodina nepieciešamībai pūlēties pašiem savā labā. Viņu glābšanā arī citi var darīt ļoti daudz, jo Dieva žēlastība, Kristus aizlūgšanas un Viņa eņģeļu kalpošana tiek brīvi piedāvāta un ir pieejama katram. Tam visam tomēr nebūs nekādas nozīmes, ja paši kristieši necīnīsies par savu glābšanu.

Pēdējie Dāvida vārdi toreiz vēl jaunajam Salamanam, kam drīz vajadzēja saņemt Israēla ķēniņa varu, bija: “Esi stiprs un parādi sevi kā vīru.” (1. Ķēn. 2:2) Šie iedvesmojošie vārdi domāti ikvienam cilvēkam, pretendentam uz nevīstošo uzvaras vainagu.

Kārdinājumos nomocītie jāvada tā, lai tie, ja grib tikt izglābti, saskatītu un izjustu lielās morālās atjaunotnes nepieciešamību. Dievs aicina tos celties un Kristus spēkā atgūt Dieva doto vīrišķību, kas bija upurēta grēcīgu ieradumu apmierināšanai.

“Es nespēju pretoties ļaunumam,” dažs labs cilvēks izmisumā izsaucas, sajuzdams kārdinājumu briesmīgo spēku un vēlmju vilinājumu, kas mudina apmierināt iegribas. Sakiet viņam, ka viņš spēj, ka ir jāpretojas. Viņš ir atkal paklupis, bet tam tā nav jābūt vienmēr. Morālā spēka ziņā viņš ir vājš un grēcīgās dzīves paradumu ietekmēts. Viņa solījumi un apņemšanās ir tikai ilūzija. Nepildīto solījumu un lauzto godavārdu apzināšanās vājina viņa uzticību sev un liek domāt, ka Dievs nevar pieņemt viņu vai viņa vājos centienus darboties paša spēkiem. Viņam nav jākļūst izmisušam!

Tiem, kas uzticas Kristum, nav jābūt savu iedzimto vai iegūto ieradumu vai tieksmju vergiem. Viņiem nevis jāpadodas zemākajām nosliecēm, bet gan jāpārvar iekāre un citas kaislības. Dievs mūs nav pametis, lai cīnāmies pret ļauno tikai ar mūsu pašu ierobežotajiem spēkiem. Lai kādas būtu mūsu iedzimtās vai iegūtās tieksmes uz ļaunu, mēs tās spējam pārvarēt tajā spēkā un ar to palīdzību, ko ir gatavs sniegt Kristus.

Gribasspēks

Kārdinātajam ir jāsaprot gribasspēka patiesā nozīme. Tas ir cilvēku pārvaldošais spēks viņa apņemšanās, izvēles brīvība. Viss ir atkarīgs no gribas pareizas darbības. Ilgas pēc labā un skaidrības ir vērtējamas atzinīgi, bet, šajā vietā apstājoties, tās pašas par sevi neko nedod. Daudzi piedzīvos neveiksmi, paši cerot pārvarēt savas ļaunās tieksmes. Tas nenotiks, ja viņi nepakļausies Dieva gribai un neizvēlēsies kalpot Viņam.

Dievs mums ir devis izvēles iespēju; no mums ir atkarīga tās izmantošana. Savu sirdi mēs paši nespējam pārmainīt, nespējam mainīt arī savas domas, savus impulsus, savas jūtas. Mēs nespējam sevi šķīstīt, darīt derīgus kalpošanai Dievam, bet varam izvēlēties kalpot Kungam un nodot Viņam savu gribu; tad Viņš mums dos gribu un veiksmi pēc labpatikas. Tā visa mūsu daba būs pakļauta Kristus pārvaldībai.

Pareizi izmantojot gribu, dzīvē var notikt pilnīga pārmaiņa. Nododot savu gribu Kristum, tiekam cieši saistīti ar dievišķo spēku. To mēs saņemam no Debesīm, lai varētu kļūt nelokāmi stipri. Skaidra un cēla dzīve, uzvara pār baudkāri un izpriecām, ir iespējama visiem, kas vēlas savienot savu vājo, svārstīgo, cilvēcisko gribu ar visvareno, nesvārstīgo Dieva gribu.

Dziedinošā Kalpošana

Tiem, kas cīnās ar iekāri, ir jāapgūst veselīgas dzīves pamatprincipi. Viņiem jāpaskaidro, ka veselības likumu pārkāpšana rada organismā slimības un nedabiskas tieksmes, liek pamatu dzeršanas paradumam. Vienīgi ievērojot veselības pamatlikumus, var cerēt atbrīvoties no postošajām kārībām. Tik ilgi, kamēr viņi ir saistīti ar dievišķo spēku, ir iespējams saraut baudkāres važas. Sadarbojoties ar Dievu, paklausot Viņa morāles un fiziskajiem likumiem, iespējama veselīga, pilnvērtīga dzīve.

Tos, kuri tiecas pēc šādām pārmaiņām, vajadzētu nodrošināt ar darbu. Nevienu darba spējīgu cilvēku nedrīkst radināt saņemt pārtiku, apģērbu un pajumti par velti. Viņu pašu dēļ, tāpat arī citu dēļ, vajadzētu atrast kādu veidu, kā viņi varētu samaksāt par saņemto. Atbalstiet viņu patstāvības centienus. Tas stiprinās viņu pašcieņu. Prāta un ķermeņa nodarbināšana derīgā darbā ir būtisks sargs pret kārdināšanām.

Vilšanās un briesmas

Tie, kas darbojas pagrimušo labā, bieži vilsies, ja ticēs visiem kārdinājumu upuru solījumiem mainīt savu dzīvi. Daudzi tikai virspusēji un pavirši maina savus ieradumus un rīcību. Viņi rīkojas impulsīvi. No malas raugoties, var domāt, ka pārmaiņas ir ārēji redzamas, bet, ielūkojoties dziļāk, atklāsies, ka patiesa sirds pārtapšana nav notikusi. Ja šie cilvēki ir palikuši tikpat patmīlīgi, būs saglabājušās tās pašas slāpes pēc muļķīgām izpriecām, tā pati tieksme pēc savu iegribu apmierināšanas. Viņiem trūkst izpratnes par rakstura veidošanu, uz viņiem nevar paļauties kā uz principu cilvēkiem; viņu prāta un dvēseles spēkus ir sabojājusi padošanās iekāres apmierināšanai un citām novājinošām kaislībām. Viņi ir svārstīgi un nepastāvīgi, tos sāk pārvaldīt nevis prāts, bet jūtas. Šādi cilvēki bieži ir briesmu avots citiem. Uzskatot tos par pārveidotiem, tiem kļūdaini uzticas un ļauj strādāt tur, kur tie var negatīvi ietekmēt pilnīgi nevainīgus cilvēkus.

Pat tie, kas nopietni cenšas laboties, nav pasargāti no atkārtotas krišanas briesmām. Par viņiem jārūpējas ar lielu gudrību un gādību. Tieksme cildināt un paaugstināt no viszemākajiem dziļumiem atbrīvotos dažreiz kļūst par iemeslu to bojāejai. Paradums uzaicināt tikko atgriezušos vīrus un sievas atklāti stāstīt par savu grēcīgās dzīves pieredzi ietver sevī briesmas abiem runātājiem un klausītājiem. Kavēties ļaunajās atmiņu ainās ir kaitīgi izglābto prātam un dvēselei, jo kāds varbūt var domāt, ka viņa grēcīgā dzīve pelna zināmu ievērību. Tiek rosināts pašlepnums un patika būt slavenam, kas dvēselei var izrādīties liktenīgi. Pastāvēt var tikai tad, ja nepaļaujas uz sevi, bet gan uz Kristus žēlastību.

Visi, kas apliecina patiesu atgriešanos, jāmudina darboties citu labā. Atbalstiet un pieņemiet katru dvēseli, kas pārtraukusi kalpot sātanam, lai sekotu Kristum. Ja kāds pierāda, ka Dieva Gars viņam palīdz, vienmēr to iedrošiniet sākt kalpošanu Kungam. “Un citus, kas šaubās, apžēlojiet.” (Jūd. 22) Kam ir no Dieva nākusī gudrība, redzēs dvēseles, kurām vajadzīga palīdzība, kuras ir patiesi atgriezušās, bet drosmes trūkuma dēļ tik tikko uzdrošinās satvert gaidāmo cerību. Kungs savu kalpu sirdīs liks vārdus, lai aicinātu šos atgriezušos piebiedroties viņu mīlestības pilnajai sadraudzībai. Lai kādi būtu bijuši viņus iepriekš nomācošie grēki, lai cik zemu viņi būtu krituši, ja šie ļaudis dziļā nožēlā nāks pie Kristus, Viņš tos pieņems. Ļaujiet viņiem darboties Jēzum par godu! Ja viņi vēlas strādāt, lai citus glābtu no grēka atvara, no kura paši ir atsvabināti, dodiet tiem šo iespēju! Ievediet viņus pieredzes bagātu kristiešu sabiedrībā garīgā spēka saņemšanai. Piepildiet viņu sirdis un rokas ar darbu Meistara labā!

Kad gaisma iespīd dvēselē, tad daži, kas bija visvairāk nodevušies grēkam, sekmīgi darbojas tādu nelaimīgo labā, kādi reiz bijuši viņi paši. Būs cilvēki, kas ticībā Kristum ieņems augstu stāvokli kalpošanā un viņiem tiks uzticēta liela atbildība dvēseļu mantošanā. Viņi ir sapratuši savas vājības, apzinās to, ka viņu daba ir samaitāta, zina grēka spēku un ļauno ieradumu varu. Viņi izprot savu nespēju gūt uzvaru pār ienaidnieku bez Kristus palīdzības, un viņu pastāvīgā lūgšana ir: “Savu bezpalīdzīgo dvēseli es nododu Tev.”

Tādi cilvēki spēj palīdzēt citiem. Kārdinājumu un pārbaudījumu vajāts cilvēks, kura cerība bija gandrīz izgaisusi, bet kuru izglāba dzirdētā mīlestības vēsts, spēj izprast dvēseļu glābšanas zinātni. Tas, kura dvēsele ir pildīta ar mīlestību pret Kristu, tādēļ ka viņu pašu Pestītājs meklēja, lai atvestu atpakaļ ganāmpulkā, zina, kā meklēt pazudušo.

Viņš spēj norādīt grēciniekiem uz Dieva Jēru. Viņš sevi visu ir nodevis Dievam, un Mīļotā Dēla dēļ šis cilvēks pilnībā ir pieņemts. Roka, kas nespēkā bija sniegusies pēc palīdzības, ir satverta. Ar šādu cilvēku līdzdalību daudzi pazudušie tiks atvesti pie Tēva.

Ikkatrai dvēselei, kas cīnās, lai pārceltos no grēku tumsas dzīlēm skaidrībā, lielais spēka elements ir vienīgais “vārds zem debess”, kas dots cilvēkiem un “kurā mums lemta pestīšana”. (Ap. d. 4:12) “Ja kam slāpst” pēc nesatricināmas cerības, pēc atbrīvošanas no grēcīgām tieksmēm, Kristus aicina: “Tas lai nāk pie Manis un dzer!” (Jāņa 7:37) Kristus žēlastība un spēks ir vienīgais dziedināšanas līdzeklis pret ļaunumu.

Saviem spēkiem izdarītā labā apņemšanās nelīdz. Visas pasaules solījumi nesalauzīs ļauno ieradumu varu. Nekad cilvēki neievēros atturību visās lietās, līdz viņu sirdis nebūs atjaunotas dievišķajā žēlastībā. Mēs paši nespējam atturēties no grēka pat vienu minūti. Ikkatru brīdi esam atkarīgi no Dieva.

Patiesa dzīves reforma sākas ar dvēseles šķīstīšanu. Mūsu darbs kritušo labā gūs patiesus panākumus tikai tad, kad Kristus žēlastība pārveidos viņu raksturus un nomaldījušās dvēseles nonāks dzīvā saskarsmē ar Dievu.

Kristus pilnīgi paklausīja Dieva likumiem, tā atstājot brīnišķu piemēru ikvienam cilvēkam. Dzīvi, kādu šajā pasaulē dzīvoja Viņš, Viņa spēkā, sekojot Viņa pamācībām, jādzīvo arī mums.

Dziedinošā Kalpošana

Dieva likuma prasībām un patiesai godbijībai pret Viņu jāietekmē visa mūsu domu gaita un sirds, darbojoties pagrimušo labā. Vienmēr parādiet, ka ir ievērojama starpība starp to, kas Dievam kalpo, un starp to, kas Viņam nekalpo. Dievs ir mīlestība, bet Viņš nespēj attaisnot apzinātu Viņa pavēļu ignorēšanu. Viņa likums ir tāds, ka cilvēkiem nākas baudīt savas nepaklausības sekas. Dievs var pagodināt tikai to, kas godā Viņu. Cilvēka dzīve šajā pasaulē nosaka viņa mūžīgo likteni. Viņam būs jāpļauj paša sētā raža. Cēlonis rada sekas.

Tikai pilnīga paklausība spēj apmierināt Dieva likuma prasības, kas ir skaidras un labi saprotamas. Viņš nav pavēlējis neko neiespējamu vai tādu, kas traucētu cilvēkam veidot labas attiecības ar Viņu. Mums ir jānorāda visiem cilvēkiem uz Kristus rakstura ideālu un tie jāvada pie Viņa, kura žēlastībā iespējams šo ideālu sasniegt.

Pestītājs uzņēmās cilvēces grēkus un dzīvoja šķīstu dzīvi, lai mums nebūtu jābaidās, ka savas nepaklausīgās dabas vājību dēļ varbūt nespēsim uzvarēt. Kristus nāca darīt mūs par “dievišķās dabas dalībniekiem”, un Viņa dzīve māca, ka cilvēciskā daba negrēko tad, kad tā ir savienībā ar dievišķo.

Pestītājs uzvarēja, lai parādītu cilvēkam, kā arī tas var uzvarēt. Ar Dieva Vārdu Kristus atspēkoja visas sātana kārdināšanas. Spēku paklausīt Dieva baušļiem Viņš saņēma, uzticēdamies Dieva apsolījumiem, un ienaidnieks nespēja gūt nekādu pārsvaru. Uz visiem kārdinājumiem Kristus atbilde bija: “Stāv rakstīts.” Tādēļ Dievs mums ir devis savu Vārdu ļaunuma atvairīšanai. Mums pieder ārkārtīgi lieli un dārgi apsolījumi, “lai (..) ar tiem būtu daļa pie dievišķās dabas (..), kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē“. (2. Pēt. 1:4)

Aiciniet kārdināšanu mākto cilvēku neskatīties uz apstākļiem, paša vājībām vai vilinājumu spēku, bet gan uz to spēku, kas ir Dieva Vārdā. Viss tā stiprums var būt arī mums. Dziesminieks raksta: “Es turu Tavus Vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi.” “Cilvēku dzīves burzmā es pēc Tavu lūpu vārdiem esmu vairījies no varmāku takām.” (Ps. 119:11; 17:4)

Runājiet ar cilvēkiem par drosmi; lūdziet par viņiem Dievu. Daudzi, kārdināšanu pārvarēti, savu neveiksmju dēļ jūtas pazemoti un uzskata, ka Dievam tuvoties ir veltīgi, bet šo domu iedveš ienaidnieks. Kad viņi grēko un jūt, ka nespēj lūgt, sakiet viņiem, ka tieši tad ir laiks lūgšanām. Viņi var būt apkaunoti un dziļi pazemoti, bet pēc tam, kad viņi būs izsūdzējuši savus grēkus, Viņš, uzticīgais un taisnais, piedos viņu pārkāpumus un šķīstīs tos no visas netaisnības.

Nekas nav šķietami bezpalīdzīgāks, un tomēr tieši tad visneuzvaramākais, kā dvēsele, kas izjūt savu niecīgumu un pilnīgi paļaujas uz Pestītāja nopelnu. Lūgšanā, Viņa Vārda