Un Bezpajumtniekiem

Ir augstsirdīgi vīri un sievas, kas ļoti norūpējušies par maznodrošināto stāvokli un domā, kā rast līdzekļus viņu apstākļu uzlabošanai. Kā palīdzēt bezdarbniekiem un bezpajumtniekiem, lai tos sasniegtu Dieva paredzētās rūpes un svētības, lai tie dzīvotu tādu dzīvi, kādu Viņš nolēmis visiem cilvēkiem. Tas ir nopietns jautājums, uz kuru daudzi cenšas rast atbildi. Taču pat izglītotāko ļaužu un valstsvīru vidū maz ir tādu, kas izprastu sabiedrības pašreizējā stāvokļa iemeslus. Tie, kuru rokās atrodas valdības groži, nespēj atrisināt nabadzības, trūkuma un pieaugošās noziedzības problēmas. Veltīgi viņi cenšas nostiprināt darījumu operācijas uz drošāka pamata.

Ja cilvēki vairāk vērības veltītu Dieva Vārda mācībai, viņi atrastu šo mulsinošo problēmu risinājumus. Par darbu un trūcīgo cilvēku stāvokļa atvieglošanu daudz varētu mācīties no Vecās Derības.

Dieva plāns Israēlam

Dieva plāns bija tāds, ka katrai israēliešu ģimenei laukos jābūt mājai un apstrādājamai zemei. Tā tika nodrošināta iztika un rasts pamudinājums derīgai, darbīgai un patstāvīgai dzīvei. Cilvēki nekad nav izgudrojuši neko labāku par šo plānu. Pasaule tomēr novērsās no tā, tādēļ šodien visur vērojama nabadzība un posts.

Israēlam apmetoties Kānaānā, zemi sadalīja visas tautas starpā, tikai levīti, būdami svētnīcas kalpotāji, nesaņēma vienādu daļu. Ciltis skaitīja pēc dzimtām, un katrai dzimtai, atbilstoši tās locekļu skaitam, tika iedalīts mantojums.

Lai gan kāds uz zināmu laiku varēja atdot savu īpašumu, tas nekad nevarēja iztirgot savu bērnu mantojumu. Ja tas spēja atpirkt savu zemi, tad katrā laikā varēja to darīt. Parādi tika atlaisti katru septīto gadu, bet piecdesmitajā jeb gaviļu gadā visu zemes īpašumu atguva sākotnējais īpašnieks.

“Un zemi lai neviens nepārdod par dzimtīpašumu,” bija Kunga norādījums, “zeme pieder Man, bet jūs esat svešinieki un piemājotāji pie Manis. Tāpēc visā jums piederīgā zemē jums jāatļauj zemes izpirkšana. Ja tavs brālis panīkst un grib ko pārdot no savas zemes, tad lai kāds viņa tuvs radinieks nāk viņam par izpircēju un to izpērk, ko viņa brālis pārdevis. Bet, ja (..) viņa roka ir spējīga rast to maksu, kas izpirkšanai ir vajadzīga, (..) lai viņš pats atgriežas savā īpašumā. Bet, ja viņa rocība nesniedzas tik tālu, cik viņam nāktos tam atdot, tad pārdotais īpašums lai paliek pircēja rokā līdz gaviļu gadam.” (3. Moz. 25:23–28)

“Un jums jāsvētī piecdesmitais gads un jāpasludina tanī zemē visiem tās iedzīvotājiem atlaišana brīvībā, tas lai jums ir gaviļu gads, un jūs ikviens atgūsit atpakaļ savu īpašumu, un ikviens atgriezīsies savā ciltī.” (10. pants)