Dziedinošā Kalpošana

Piedziedājums:

Alelujā, lai top slavēts, Alelujā, Āmen!

Alelujā, lai top slavēts, Dievs svētī lai mūs!”

Dziesma ir vairogs, ko vienmēr var vērst pret mazdūšību. Tā atverot sirdi Pestītāja klātbūtnes spožajai gaismai, mums tiks sniegta gan veselība, gan citas Viņa svētības.

““Pateiciet tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!”

Tā lai saka tie, ko tas Kungs atpestījis, ko Viņš izglābis no spaidītāja rokas.”

“Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam, stāstiet par visiem Viņa brīnuma darbiem!

Slavējiet Viņa svēto vārdu!

Lai priecājas visu sirdis, kas meklē to Kungu!”

“Ka Viņš veldzēja izslāpušo un atspirdzināja ar barību izsalkušo.

Tie, kas sēdēja tumsā un nāves ēnā, būdami ieslīguši galīgā postā un saistīti dzelzs valgos, (..),

Tie tad piesauca to Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm, un izveda viņus no tumsas un nāves ēnas, un sarāva viņu saites.

Viņi lai pateicas tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem.”

“Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī?

Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos,

Dziedinošā Kalpošana

savam Glābējam un savam Dievam!”

(Ps. 107:1,2; 105:2,3; 107:9-15; 42:12)

“Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” (1. Tes. 5:18) Šī pavēle ir apliecinājums, ka pat lietas, kas, šķiet, ir pret mums, nāks mums par labu. Dievs neliktu mums pateikties par to, kas mums nodarītu ļaunumu.

“Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties?

Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?”

“Jo Viņš mani apslēpj savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā savas telts pavēnī (..).

(..) es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm, dziedādams un koklēdams tam Kungam!”

“Es gaidīt gaidīju uz to Kungu, un Viņš noliecās pie manis un uzklausīja manu saucienu.

Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus.

Manā mutē Viņš lika jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu Dievam.”

“Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība, mana sirds ir līksma, ar savām dziesmām es Viņam gribu pateikties.”

(Ps. 27:1,5,6; 40:2-4; 28:7)

Viens no visbiežāk sastopamajiem slimnieka atveseļošanās kavēkļiem ir uzmanības pievēršana sev. Daudzi neveselie jūtas tā, it kā ikvienam būtu jāvelta uzmanība un palīdzība tikai viņiem, taču vajadzētu novērst uzmanību no sevis, domājot un rūpējoties par citiem.

Lūgšanas bieži tiek izteiktas par nelaimīgajiem, bēdīgajiem, mazdūšīgajiem; un tas ir pareizi. Mums jālūdz, lai Dievs apgaismo aptumšotos prātus un mierina noskumušās sirdis. Taču Dievs atbild uz lūgšanām to labā, kas paši nostājas uz Viņa svētību ceļa. Lūdzot par šiem bēdīgajiem, mums viņi jāmudina palīdzēt tiem, kas ir vēl lielākās grūtībās. Tumsa no viņu sirdīm izgaisīs, kad tie mēģinās palīdzēt citiem. Ja centīsimies iepriecināt citus tāpat, kā paši esam kādreiz iepriecināti, svētības vēlreiz atgriezīsies pie mums.

Jesajas piecdesmit astotā nodaļa ir recepte miesas un dvēseles slimībām. Ja vēlamies veselību un patiesu dzīvesprieku, mums jāīsteno šīs rakstvietas likumi. Par Viņam tīkamu kalpošanu un tās svētībām Kungs saka:

“Vai ne tā? Kad tu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un tā Kunga godība tevi pavadīs. Kad tu sauksi, tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, tas Kungs sacīs: “Redzi, še Es esmu!”

Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, izkalpināšanu, zemiskuma pilno norādīšanu ar pirkstiem un visas ļaunās un viltus pilnās runas, kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs gaiša pusdiena.

Un tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās, un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst.”

(Jes. 58:7-11)

Labiem darbiem ir divkārša svētība, tie dod labumu laipnības devējam un saņēmējam. Apziņa par pareizu rīcību ir vislabākās zāles slimam ķermenim un prātam. Priecīgs un atbrīvots prāts pēc labi padarīta smaga pienākuma vai apmierinājums, ka izdevies kādam palīdzēt, dod visai būtnei jaunu dzīvību.

Slimajam vajag nevis pastāvīgi pieprasīt līdzjūtību no citiem, bet pašam meklēt, kam to parādīt. Jūsu vājību, bēdu un sāpju nasta jāuztic līdzjūtīgajam Pestītājam. Atveriet savu sirdi Viņa mīlestībai un ļaujiet tai plūst pie citiem. Atcerieties, ka visiem ir grūti panesami pārbaudījumi, grūti uzveicami kārdinājumi, un jūs varat kaut ko darīt šo nastu atvieglošanai. Izsakiet pateicību Kungam par saņemtajām svētībām, palīdzību un Viņa īpašo uzmanību pret jums. Pildiet sirdi ar dārgajiem Dieva apsolījumiem, lai no šīs bagātības jūs spētu sniegt citiem mierinājumu un spēku. Tas jums nodrošinās garīgu pacēlumu un uzlabos garastāvokli. Lai jūsu mērķis ir svētīt apkārtējos, un jūs atradīsit iespējas būt noderīgiem savai un citu ģimenēm.

Ja neveselie aizmirstu savu egoismu un, interesēdamies par citiem, pildītu Kunga pavēli kalpot tiem, kam ir lielākas vajadzības nekā pašiem, viņi izprastu pravieša apsolījuma patiesumu: “Tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk.”

Māra un Elima

Ir Māra un Elima tuksnesī abas,

Bet ļoti tās atšķirīgas pēc dabas:

Māra bez paēnas, drūms, svelmains smiltājs, Rūgts ir tās ūdens, ko izdod kails klintājs;

Elimas avots atveldzi dod,

Zem palmām ceļinieks paēnu rod.

Un arī Māra un Elima mums

Personisks dzīves piedzīvojums:

Prieks, bēdas, salds, rūgts kopā savijies ir

Kā Elima, Māra, tās tikai laiks šķir.

Un vienmēr, cik atceros, tā tas ir bijis, Ka rūgto pret saldu mums Dievs nomainījis;

Viņš ļauj kādu laiku pūst tveicīgam vējam, Tad bēdu nomākti, gurdi mēs esam.

Un dzīve mums līdzīga ūdenim Mārā, Ko saldināt vienīgi Dievam ir vara.

Un tādēļ Viņš ved mūs pa ēnainām lejām, Zem palmām lai teltis mēs slejam,

Lai Elimas avotos prieku sev smeļam

Un spēku vēl tālākam tuksneša ceļam.

Bet reiz ausīs diena, un notiks tas drīz,

Kad Māra un Elima izzudīs

Un izbeigsies tuksneša ceļojums, Tad Dieva pilsēta mājas būs mums.

Tur mūžīgie avoti spirdzinās mūs, Pie Dieva prieks, svētīga atdusa būs.

(Horācijs Bonārs; atdzejojusi Otīlija Feldmane)

Drošā apziņa

Apziņa droša Jēzus ir mans, Gaišums un Avots, Vadon’s un Gans.

Esmu es Viņa atpirktais bērns, Asinīs mazgāts, taisnots un svēts. Piedziedājums.

Dziedinošā Kalpošana

Jēzu, par Tevi dziedāšu es, Mīlot Tu mani sargi un nes.

Paklausīt Viņam patiess ir prieks, Cik gan vēl vairāk mūžība sniegs.

Eņģeļu dziesmas sirdī jau skan.

Stāstot par dārgo Glābēju man.

Sekojot Jēzum, sirdī ir miers, Godības tuvums, laime un prieks.

Debesu mājās ilgojos kļūt, Mūžam pie sava Glābēja būt.

(Fanija Krosbija; atdzejojusi Otīlija Feldmane)