Dziedinošā Kalpošana

Nodaļa 19 Saskarsmē Ar Dabu

Radītājs mūsu pirmajiem senčiem izraudzījās vidi, kas to veselībai un laimei bija vispiemērotākā. Viņš tos neievietoja pilī, kur visapkārt būtu nedabīgi rotājumi un greznuma priekšmeti, pēc kuriem daudzi mūsdienās tik izmisīgi tiecas, bet gan dabas klēpī un ciešā sadraudzībā ar Debesu svētajām būtnēm.

Visur dārzā, Dieva sagatavotajā mājvietā, Viņa bērnu acis priecēja krāšņi krūmi un smaržīgas puķes. Tur bija dažādi koki, daudzos brieda gardi un aromātiski augļi. To zaros putni skandēja brīnišķas slavas dziesmas. To paēnā bezbailīgi rotaļājās zemes radījumi.

Savā neaptraipītajā skaidrībā Ādams un Ieva priecājās par Ēdenes skatiem un skaņām. Dievs viņiem uzdeva veikt darbu dārzā, “lai to koptu un apsargātu”. (1. Moz. 2:15)

Katras dienas darbs sniedza veselību un iepriecinājumu, un laimīgais pāris priecīgi sveica savu Radītāju, kad Viņš rīta dzestrumā staigāja un sarunājās ar tiem. Dievs ik dienas viņus mācīja.

Mūsu pirmajiem senčiem noteiktais Dieva dzīves plāns ietver svarīgu mācību arī mums. Lai gan grēks ir apēnojis zemi, Dievs vēlas, lai Viņa bērni atrastu Viņa radībā prieku. Jo rūpīgāk tiks izpildīts Viņa plāns dzīvei, jo brīnišķīgāk Viņš darbosies nomocītās cilvēces atjaunošanas labā. Slimajiem jānonāk ciešā saskarsmē ar dabu. Dzīve laukos darīs brīnumus dažam labam bezpalīdzīgam un pat bezcerīgam slimniekam.

Pilsētu troksnis, drūzma un juceklis, to saspringtā un mākslotā dzīve ļoti nogurdina slimos un atņem tiem spēkus. Dūmu un putekļu, indīgu gāzu un slimību izraisītāju piesārņotais gaiss ir briesmas dzīvībai. Slimajiem laiks lielākoties jāpavada četrās sienās, tādēļ tie savās istabās jūtas gandrīz kā cietumnieki. Viņi raugās uz mājām, ielu un steidzīgo pūli, iespējams, pat neredzot zilo debesjumu vai saules gaismu, zāli, puķes un kokus. Tā ieslēgti, viņi prāto par savām ciešanām un bēdām, kļūstot par laupījumu pašu drūmajām domām.

Morāli vājajiem pilsētas ir īstas lamatas. Tajās pacienti, kuriem jāpārvar nedabiskas tieksmes, tiek nepārtraukti pakļauti kārdinājumiem. Tos vajadzētu novietot jaunos apstākļos, kur mainītos to domu gaita; tiem jānokļūst pavisam citā vidē nekā tā, kas samaitājusi līdzšinējo dzīvi. Vismaz uz kādu laiku ir jāattālinās no ietekmes, kas ved projām no Dieva, un jānokļūst daudz tīrākā gaisotnē.

Ārstniecības iestāžu darbs būtu sekmīgāks, ja tās varētu iekārtot ārpus pilsētām. Cik vien iespējams, visiem, kas vēlas atgūt veselību, vajadzētu atrasties laukos, kur var baudīt dzīvi brīvā dabā. Daba dziedina. Tīrais gaiss, iepriecinošā saules gaisma, puķes un koki, augļu dārzi un fiziskas nodarbības ārpus telpām dod dzīvību un veselību.

Ārstiem un māsām jāmudina savi pacienti daudz uzturēties svaigā gaisā. Visiedarbīgākās zāles slimniekiem ir dzīve pie dabas krūts. Tā brīnišķi spēj dziedināt satraukuma un modernās dzīves pārmērību radītās slimības dzīves, kas vājina un iznīcina fiziskos, prāta un dvēseles spēkus.

Cik patīkams ir lauku klusums un neatkarība pilsētas dzīves daudzo gaismu žilbinošā vizmojuma un ielu trokšņa nogurdinātajiem slimniekiem! Cik kāri viņi pievēršas dabas ainavām! Cik labprāt tie atrodas brīvā dabā, priecājas par saules gaismu, elpo koku un puķu smaržas! Priežu, ciedru un egļu aromāts ir ļoti dzīvinošs, un arī citiem kokiem ir veselību uzlabojošas īpašības.

Hroniskiem slimniekiem veselību un pašsajūtu nekas nespēj uzlabot tā, kā atrašanās pievilcīgā lauku vidē. Te pat visbezpalīdzīgākie var sēdēt vai gulēt saules gaismā vai koku ēnā. Viņiem tikai jāpaceļ acis, lai virs galvas ieraudzītu skaisto lapotni. Vēsmas šalkās klausoties, viņus pārņem patīkama miera un atsvaidzinājuma sajūta. Uzlabojas grūtsirdīgais garastāvoklis. Atspirgst zudušie spēki. Prāts nemanot nomierinās, drudžainais pulss kļūst rimtāks un vienmērīgāks. Slimniekiem kļūstot stiprākiem, viņi mēģinās paspert dažus soļus, lai noplūktu jaukās puķes, Dieva mīlestības dārgās vēstneses, kas domātas Viņa apbēdinātajai šīszemes ģimenei.

Jāsastāda plāni, kas slimajiem ļautu uzturēties brīvā dabā. Darbspējīgajiem nepieciešams sagādāt kādu patīkamu, vieglu nodarbošanos. Parādiet viņiem, cik jauks un derīgs ir šāds darbs ārpus telpām. Mudiniet viņus elpot svaigo gaisu, māciet elpot dziļi, un, elpojot un runājot, vingrināt vēdera muskuļus. Tā viņiem būs ļoti derīga mācība.

Nodarbības brīvā dabā uzskatāmas par spēcinošu nepieciešamību. Lai tā īstenotos, nav nekā labāka par zemes apstrādāšanu. Pacientiem vajadzīgas dažas puķudobes, par kurām rūpēties, vai darbs augļu vai sakņu dārzā. Ja slimniekus mudinātu atstāt istabas, pavadīt laiku brīvā dabā, kopjot augus vai darot citus vieglus, patīkamus darbus, to uzmanība tiktu novērsta no pašu ciešanām.

Dabā vienmēr var atrast kaut ko, kas slimnieku uzmanību novērš no pašu problēmām un piesaista viņu domas Dievam. Viņa brīnišķās radības vidū prāts tiks virzīts no redzamajām lietām uz neredzamajām. Dabas skaistums liks viņiem domāt par Debesu mājām, kur viss būs brīnišķīgs, to nekas nesamaitās un neiznīcinās, jo nebūs slimību un nāves iemesla.

Ārstiem un māsām, mācot par Dievu, jāsaista dabas norises ar garīgām atziņām. Lai viņi norāda slimajiem uz Radītāju, kura roka veidojusi varenos kokus, zāli un puķes, rosinot viņus saskatīt katrā pumpurā un puķē Viņa mīlestības izpausmi pret saviem bērniem. Dievs, kas rūpējas par putniem un puķēm, gādās arī par būtnēm, kuras radītas pēc Viņa līdzības.

Dziedinošā Kalpošana

Ārpus telpām, Dieva radības vidū, elpojot svaigo, dzīvinošo gaisu, daudz vieglāk būs slimajiem pastāstīt par jauno dzīvi Kristū. Tur var lasīt arī Dieva Vārdu. Kristus taisnības gaisma tad varēs iespīdēt grēka aptumšotajās sirdīs.

Kaut diendienā Tev tuvu būtu,

Tad laimi mūžīgu sev gūtu, Uz Tavu Vārdu balstoties,

Jo uzticīgs Tu esi, Dievs.

Sirds ilgojas un lūdz tik vienu:

Pie Tevis palikt katru dienu, Jo prieku, ko Tu spēj man sniegt, Dot nevar pasaule, ne liegt.

Nāc, Jēzu, pārvaldi man sirdi, Lai nekad nebūtu mēs šķirti,

Lai neapbēdinu es Tevi

Un mīlestību, ko man devi.

(Bendžamins Klīvlends; atdzejojusi Otīlija Feldmane)

Visi, kam vajadzīga fiziskā un garīgā dziedināšana, jāiepazīstina ar tiem, kuru vārdi un darbi palīdzēs atrast Kristu. Viņi jāpakļauj lielā Ārsta Misionāra ietekmei, kas spēj dziedināt dvēseli un miesu. Viņiem jādzird stāsts par Pestītāja mīlestību, par piedošanu, ko Viņš dāvā visiem, kas nāk pie Viņa, izsūdzēdami savus grēkus.

Tāda ietekme daudzus cietējus vadīs pa dzīvības ceļu. Debesu eņģeļi sadarbojas ar cilvēkiem, sniedzot iedrošinājumu, cerību, prieku un mieru slimo un ciešanu mākto ļaužu sirdīm. Sirdzēji saņems divkāršu svētību, un daudzi izveseļosies. Nevarīgo soļi kļūs vingri. Acis izstaros gaišumu. Bezcerīgie iegūs cerību. Reiz izmisušajās sejās iemirdzēsies prieks. Žēlošanās vietā skanēs prieka un pateicības dziesmas.

Pēc fiziskās veselības atgūšanas cilvēki labāk spēj izprast un īstenot to ticību Kristum, kas nodrošina arī dvēseles veselību. Apziņā ienāk neaprakstāms miers un prieks par piedotajiem grēkiem. Kristieša aizēnotās cerības kļūst gaišas. Vārdi apliecina ticību: “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā.” “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un