Dziedinošā Kalpošana

Nodaļa 21 Israēliešu Higiēna

Mācībā, ko Dievs sniedza Israēlam, liela vērība bija pievērsta veselības saglabāšanai. Tauta, kas bija dzīvojusi verdzībā ar visiem tās radītajiem amorālajiem un neveselīgajiem paradumiem, pirms ieiešanas Kānaānā tika pakļauta visstingrākajai audzināšanai tuksnesī. Tika mācīti veselības principi un izdoti stingri sanitārie likumi.

Slimību novēršana

Ne tikai reliģiskajā kalpošanā, bet visās ikdienas dzīves jomās tika ievērota atšķirība starp šķīstu un nešķīstu. Visi, kas nonāca saskarē ar infekcijas slimībām, tika izolēti no nometnes, un viņiem nebija ļauts atgriezties, iekams cilvēks nebija rūpīgi nomazgājies un tā apģērbs izmazgāts. Ar infekcijas slimību sasirgušajiem dotie norādījumi bija šādi:

Likumi par spitālību rāda rūpību, ar kādu šie noteikumi bija jāievēro:

“Un visu to laiku, kamēr šī spitālības slimība ir viņā, tas ir nešķīsts; tam ir jādzīvo atsevišķi, un viņa mājas vietai jāatrodas ārpus nometnes. Un, kas attiecas uz drēbēm, kas viņam ir, tad lai tās būtu vai nu vilnas, vai nātnas drēbes, spitālība ir arī drēbēs. Lai tās būtu diedziņu audumā austas vai arī adītas, vai no vilnas, vai no liniem, vai arī no ādām un no ādas izstrādājumiem, vienalga. (..) Un priesteris lai šādu vainu aplūko, (..) vai slimība ir tālāk izplatījusies vai nu uz drēbēm, vai uz diedziņiem, vai uz adījuma, vai uz ādas, vai uz jebkādiem ādas izstrādājumiem, kādi vien gadās, un, ja tā vaina ir izplētusies tālāk, tad tā ir ļaundabīga spitālības slimība, tāds ir nešķīsts. Un lai viņš sadedzina savas drēbes vai nātnas austas diedziņos, vai vilnas adījumā, vai no vilnas, vai no liniem, kā arī visus ādas izstrādājumus, kādi vien tam būtu, jo tā slimība ir ļaundabīga spitālības slimība, tāpēc tos būs sadedzināt ugunī.” (3. Moz. 13:46-52)

Tāpat iznīcināja arī māju, ja bija pierādījumi, ka dzīvošana tajā ir apdraudēta. Tad bija jānāk priesterim, “(..) nams jānoplēš ar visiem tā akmeņiem, kokiem un apmetumu, un viņi lai izved visu to ārpus pilsētas nešķīstā vietā. Un ikviens, kas tādā namā ir iegājis, kas bijis aizslēgts, tas ir nešķīsts līdz vakaram. Bet, kas tādā namā dus, tas lai mazgā savas drēbes, un, kas tādā namā ēd, tam jāmazgā savas drēbes.” (3. Moz. 14:45-47)

Tīrība

Visietekmīgāk tika mācīta personiskās higiēnas nepieciešamība. Pirms sapulcēšanās pie Sinaja kalna, lai uzklausītu Dieva balss pasludinātos baušļus, cilvēkiem bija jāmazgājas pašiem un jāmazgā arī apģērbs. Šis likums tika pastiprināts pat ar nāves soda piemērošanu. Dieva tuvumā nedrīkstēja būt nekāda netīrība.

Tuksneša klejojumā israēlieši pastāvīgi atradās ārā, kur netīrība bija mazāk apdraudoša nekā māju iedzīvotājiem. Taču visstingrāko tīrību prasīja ievērot tiklab teltīs, kā arī ārpus tām. Nometnē vai tās tuvumā nebija pieļaujami nekādi atkritumi. Kungs teica: “Tas Kungs, tavs Dievs, pastaigājas šurpu turpu pa tavu nometni nolūkā tevi glābt, arī lai tavus ienaidniekus nodotu tavās rokās; tāpēc tavai nometnei būs būt svētai.” (5. Moz. 23:15 (14. pants Glika tulk.))

Uzturs

Visos uztura jautājumos bija noteikta atšķirība starp šķīstu un nešķīstu:

“Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izredzējis no visām tautām par atsevišķu tautu. Un tāpēc Es esmu darījis atšķirību šķīstu un nešķīstu lopu starpā, arī nešķīstu un šķīstu putnu starpā, ka jums nebūs apgānīt savas dvēseles nedz ar dzīvniekiem, nedz ar putniem, nedz ar itin nekādu radību, (..) no kā Es jūs esmu nošķīris un ko jums būs turēt par nešķīstu.” (3. Moz. 20:24,25)

Israēliešiem bija aizliegti daudzi pārtikas produkti, ko brīvi ēda apkārtējie pagāni. Šī atšķirība nebija patvaļīga. Aizliegtais bija neveselīgs. Tas, ka to nosauca par nešķīstu, bija mācība, ka kaitīga pārtika piesārņo organismu. Kas bojā organismu, tiecas kropļot arī dvēseli. Nešķīstās pārtikas lietotāju tā padara nederīgu sadraudzībai ar Dievu, svētai un cēlai kalpošanai.

Tuksnesī nodibinātā kārtība pareizu ieradumu veidošanai tika turpināta Apsolītajā zemē izdevīgākos apstākļos. Ļaudis nebija sablīvēti pilsētās, bet katrai ģimenei piederēja zemes gabals. Šāds dzīvesveids visiem nodrošināja dabisku, harmonisku dzīvi un veselību dodošas svētības.

Par cietsirdīgo, izvirtīgo kānaāniešu dzīvi, kurus israēlieši padzina, Kungs teica:

“Un nestaigājiet pagānu tautu likumos, kuras Es aizsūtu prom jūsu priekšā no jums, jo tie to visu ir darījuši, bet Es apniku ar tiem.” (23. pants) “Neienes šādu negantību savā namā, ka tu pats netopi iznīcināts tāpat kā tie.” (5. Moz. 7:26)

Visās ikdienas dzīves lietās israēliešiem atgādināja Svētajos Rakstos sniegtās mācības:

“Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.” (1. Kor. 3:16,17)

Prieks

“Priecīga sirds dziedina vainas.” (Sal. pam. 17:22) Pateicība, prieks, labsirdība, uzticēšanās Dieva mīlestībai un rūpēm ir vislielākā drošība veselībai. Tādai vajadzēja būt israēliešu dzīves pamatdomai.

Dziedinošā Kalpošana

Trīsreiz gadā veiktais ceļojums uz gadskārtējiem svētkiem Jeruzālemē, atrašanās vienu nedēļu būdiņā Lieveņu jeb Būdiņu svētku laikā bija izdevība atpūtai ārpus telpām un sabiedriskajai dzīvei. Šie svētki deva prieku; patīkamākus un jautrākus tos darīja viesmīlība, uzņemot svešiniekus, levītus un trūcīgos.

“Un tev ir jābūt priecīgam par visu labu, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev un tavam namam ir devis, tev un tavam levītam un tavam svešiniekam, kas ir tavā vidū.” (5. Moz. 26:11)

Tāpat vēlāk, kad Dieva likumu lasīja Jeruzālemē no Bābeles atpakaļ atvestajiem gūstekņiem un ļaudis savu pārkāpumu dēļ raudāja, tika teikti cēlie vārdi:

“Nesērojiet, (..) ejiet, ēdiet treknu un dzeriet saldu, un sūtiet ēdienus tam, kam nav nekas sagatavots, jo šī diena ir svēta mūsu Kungam! Un nebēdājieties, jo tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums!” (Neh. 8:9,10)

Tas tika sludināts un vēstīts “visās viņu pilsētās un Jeruzalemē tā: “Izejiet kalnā un atnesiet olīvkoku un meža eļļas koku zarus, arī mirtes zarus, palmu zarus un citu lapu koku zarus, lai taisītu būdiņas, kā ir rakstīts!” Tad ļaudis izgāja un atnesa tos un taisīja sev būdiņas, katrs uz sava jumta un savos pagalmos un Dieva namu pagalmos, arī laukumā pie Ūdens vārtiem un laukumā pie Ēfraima vārtiem. Un visa draudze, kas bija atgriezusies no gūsta, taisīja būdiņas un arī dzīvoja būdiņās (..). Un prieks bija visai liels.” (Neh. 8:15 17)

Dievs ir devis Israēlam pamācības visos nozīmīgajos fiziskās un morālās veselības principos, un tie tādā pašā veidā attiecas arī uz baušļiem. Viņš pavēlēja:

“Un lai šie vārdi, ko Es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu ej pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties. Tie tev ir jāsien kā zīme uz savas rokas, un tie tev jāliek par zīmi tavu acu starpā uz pieres. Un tie tev jāraksta uz sava nama durvju stenderēm un uz saviem vārtiem.” (5. Moz. 6:6-9)

“Kad nu tad nākotnē tev tavs dēls jautās, sacīdams: “Kāda ir šo liecību, šo likumu un šo noteikumu jēga, ko tas Kungs jums ir pavēlējis?”, tad tev būs savam dēlam atbildēt: “(..) un tas Kungs mums pavēlēja visus šos likumus pildīt, to Kungu, savu Dievu, bīties, lai tas būtu mūžam mums pašiem par labu, un lai Viņš mūs pasargātu dzīvus, kā tas arī šodien ir.”” (5. Moz. 6:20-24)

Ja israēlieši būtu paklausījuši saņemtajām mācībām un guvuši labumu no to priekšrocībām, viņi veselībā un labklājībā būtu pasaules piemērs. Ja viņi kā tauta būtu dzīvojuši saskaņā ar Dieva plānu, viņi tiktu pasargāti no slimībām, kas mocīja apkārtējās