Dziedinošā Kalpošana

Daži vēlas, lai viņiem uzraksta konkrētus ieteikumus diētai. Viņi tomēr pārēdas un tad to nožēlo, un pēc tam atkal turpina gudrot, kā pareizāk ēst un dzert. Tā tam nevajadzētu būt. Viens cilvēks nevar uzrakstīt otram īpašus noteikumus. Katram no mums taču piemīt veselais saprāts un paškontroles spējas, tikai jārīkojas saskaņā ar veselības principiem.

Mūsu organisms ir Kristus atpirkts īpašums, un mēs nedrīkstam rīkoties ar to pēc savas patikas. Visiem, kas izprot veselības likumus, ir jāpaklausa šiem Dieva izdotajiem likumiem. Tas ir katra paša pienākums, jo mums ir jācieš, ja pārkāpjam tos. Mums katram ir jāatbild Dievam par saviem ieradumiem un rīcību. Mums nav jājautā: “Kā rīkojas pasaule?”, bet: “Kā es pats izturēšos pret man doto Dieva Gara mājokli?”

Cilvēku pirmo paaudžu uzturā Dievs nebija iekļāvis dzīvnieku gaļu. Tikai pēc ūdensplūdiem, kad uz zemes bija iznīcināti visi zaļumi, ļaudis saņēma atļauju ēst gaļu.

Kungs, izraudzīdams cilvēkam Ēdenē uzturu, ar to norādīja vislabāko diētu; arī Israēlam dotie ēšanas likumi bija tiem labākie. Dievs izveda israēliešus no Ēģiptes un sāka viņu audzināšanu, lai tie kā tauta būtu Viņa īpašums. Ar viņu starpniecību Dievs vēlējās svētīt un mācīt pasauli, tādēļ nodrošināja ļaudis ar vislabāko uzturu nevis gaļu, bet mannu “debesu maizi”. Tā kā israēlieši bija īgni un kurnēja pēc Ēģiptes gaļas podiem, viņiem atļāva ēst gaļu, bet tikai neilgu laiku. Tās lietošana izraisīja slimības un nāvi tūkstošiem. Tomēr bezgaļas diēta nekad netika pieņemta labprātīgi. Arī turpmāk tā palika atklāts vai slepens neapmierinātības un kurnēšanas iemesls, tādēļ nepastāvēja ilgi.

Apmetoties Kānaānā, israēliešiem atļāva ēst gaļu, bet tikai pēc rūpīgiem ierobežojumiem, kas mazināja ļaunās sekas. Cūkas gaļu aizliedza vispār, tāpat arī citu dzīvnieku, putnu un zivju gaļu, ko atzina par nešķīstu. Stingri aizliedza ēst atļautās gaļas taukus un asinis.

Pārtikai atļauti tika vienīgi tie dzīvnieki, kuriem nebija nekādas vainas. Nedrīkstēja lietot nevienu ievainotu radījumu vai to, kas pats bija gājis bojā vai kura asinis nebija notecējušas.

Ignorējot dievišķos norādījumus par pareizu uzturu, israēlieši cieta lielu zaudējumu. Viņi ilgojās pēc gaļas un par savu iegribu dārgi samaksāja. Tauta nesasniedza Dieva rakstura ideālu un nepiepildīja Viņa nodomu. Kungs “apmierināja viņiem viņu kārību, bet uzsūtīja viņu dzīvībām sērgu”. (Ps. 106:15) Laicīgo viņi vērtēja augstāk par garīgo, tādēļ nesasniedza to svēto pārākumu, ko Dievs viņiem bija lēmis.

Iemesli, kādēļ vajadzētu atteikties no gaļas lietošanas

Visi, kas ēd gaļu, bauda pārstrādātus graudus, labību un saknes, ar ko baro dzīvniekus, lai veicinātu to augšanu. Ēdājā pāriet graudā un saknēs esošā dzīvība. To mēs uzņemam, lietojot dzīvnieku gaļu. Cik daudz labāk saņemt to tieši, ēdot mūsu vajadzībām Dieva sagādāto uzturu!

Gaļa nekad nav bijusi labākā pārtika, taču tagad tā ir divkārt nevēlama, jo strauji pieaug dzīvnieku saslimstība. Tie, kas uzturā lieto gaļu, maz zina, ko viņi īsti ēd. Ja viņi varētu redzēt lopus, kad tie bijuši dzīvi, un zinātu apēstās gaļas kvalitāti, viņi no tās riebumā novērstos. Cilvēki turpina lietot gaļu, kas pilna tuberkulozes un vēža izraisītāju. Tādā veidā tiek pārnēsātas šīs un vēl citas nenovēršamas un nāvējošas slimības.

Dziedinošā Kalpošana

Daudz parazītu ir cūkgaļā. Par cūku dievs sacījis: “Tā lai ir jums nešķīsta; viņas gaļu neēdiet un neaizskariet viņas maitu.” (5. Moz. 14:8) Šo pavēli deva tādēļ, ka cūkgaļa nav derīga pārtikai. Cūkas ir atkritumu aizvācējas, un tas ir vienīgais to derīgums. Nekad, nekādos apstākļos cilvēkiem šī gaļa nav jāēd. Nav iespējams, ka kādas dzīvas būtnes gaļa ir veselīga, ja tās dabiskā vide ir netīrumi, un ikdienas barība visādi atkritumi.

Bieži dzīvniekus uz tirgu aizved un pārdod pārtikai, kad tie ir tik slimi, ka īpašnieki baidās turēt tos vēl ilgāk. Bieži šīs slimības izraisa īpašā nobarošana tirgus vajadzībām. Šķirti no gaismas, elpodami netīro kūts gaisu, iespējams, barodamies ar sastāvējušos un pūstošu barību, lopi un visa to gaļa drīz vien piesātinās ar kaitīgām vielām.

Dzīvniekus dažreiz transportē tālu, un tie ir pakļauti lielām ciešanām, līdz sasniedz tirgu. Atrauti no zaļajām ganībām un iedami nogurdinošus pārgājienus pa putekļainiem ceļiem vai sablīvēti netīros vagonos, uztraukti un noguruši, bieži stundām bez barības un ūdens, nabaga dzīvnieki tiek vesti pretī nāvei, lai cilvēki varētu mieloties ar šo nokauto lopu miesu.

Daudzās vietās no netīrumiem ūdenī saindējas zivis, tā izraisot slimības arī cilvēkiem, kuri tās apēd. Īpaši tas sakāms par tām, kurām jāpeld cauri lielo pilsētu notekūdeņu straumēm. Šīs zivis var nopeldēt lielus attālumus, tad nonākt tīros ūdeņos un tur tikt nozvejotas, tomēr, izmantotas uzturā, var izraisīt slimību vai nāvi tiem, kas pat nenojauš šīs briesmas.

Gaļas lietošanas sekas uzreiz var arī nepamanīt, bet tas nepierāda tās nekaitīgumu. Tikai nedaudzus var pārliecināt, ka apēstā gaļa sagandējusi viņu asinis un radījusi ciešanas. Daudzi mirst no slimībām, ko izraisījusi gaļas lietošana, bet īsto iemeslu neapzinās ne viņi paši, ne citi.

Morālais ļaunums, ko rada gaļas lietošana, nav mazāks par fiziskajām nelaimēm, kuras tā rada. Gaļa ir kaitīga veselībai; katrs faktors, kas nelabvēlīgi ietekmē mūsu organismu, atstāj ļaunas pēdas arī dvēselē un prātā. Padomājiet par nežēlību pret dzīvniekiem, kuru sevī ietver gaļas ēšana, un tās iespaidu uz tiem cilvēkiem, kuriem šie lopi ir jānokauj. Kā tas iznīcina laipnību, ar kādu mums jāizturas pret šiem Dieva radījumiem!

Daudzu “mēmo” dzīvnieku gudrība tik ļoti līdzinās cilvēka prāta spējām, ka mēs to nevaram pat izskaidrot. Dzīvnieki redz un dzird, mīl un bīstas, jūtas laimīgi un cieš. Savu organismu tie izmanto daudz pareizāk nekā daudzi cilvēki savējo. Tie izrāda līdzjūtību un maigumu pret saviem sugas brāļiem, kuriem ir kādas ciešanas. Daudzi dzīvnieki pieķeras saviem kopējiem daudz vairāk nekā daži cilvēki saviem aprūpētājiem. Šo pieķeršanos cilvēkam nevar saraut, neliekot dzīvniekiem ciest.