Dziedinošā Kalpošana

Nodaļa 25 Galējības Izpratnē Par Uzturu

Ne visi, kas atzīst uztura reformu, ir īsti tās piekritēji. Daudziem cilvēkiem tā izpaužas tikai ar to, ka viņi atsakās no dažu vispārzināmu neveselīgu uzturvielu lietošanas. Viņi skaidri neizprot veselības principus, viņu galdi vēl joprojām vai lūst no kaitīgiem gardumiem un ir tālu no kristīgās sātības un atturības parauga.

Citi, vēlēdamies rādīt pareizu piemēru, nokļūst pretējā galējībā. Daži neprot iegādāties vēlamo un lieto nevis to, kas vislabāk aizstātu trūkstošo, bet pieņem “nabadzības” diētu. Viņu uzturs nesatur labām asinīm nepieciešamos elementus, tādēļ veselība cieš, mazinot radošos spēkus, un viņu piemērs vairāk runā pretī uztura reformai nekā par labu tai.

Citi uzskata tā: ja veselības nodrošināšanai vajadzīgs vienkāršs uzturs, tad nav daudz jārūpējas par tā izvēli vai sagatavošanu. Daži aprobežojas ar nepilnvērtīgu uzturu, kas nav pietiekami daudzveidīgs, lai apmierinātu organisma vajadzības, un pēc tam cieš.

Tie, kas reformas principus izprot nepilnīgi, bieži vien ne tikai nelokāmi īsteno savus uzskatus, bet uzspiež tos arī ģimenei un kaimiņiem. Tas, ka viņu reforma ir kļūdaina, redzams šo ļaužu sliktajā veselībā un centienos uzspiest citiem savu viedokli. Tāda attieksme daudziem rada nepareizu priekšstatu par uztura reformu, pat liekot no tās atteikties.

Tie, kas izprot veselības likumus un ievēro tos, izvairīsies no galējībām kā savu iegribu apmierināšanā, tā arī savaldīšanā. Viņu izraudzītie ēdieni būs domāti nevis iekāres apmierināšanai, bet organisma stiprināšanai. Viņi centīsies uzturēt savus garīgos un fiziskos spēkus vislabākajā stāvoklī, lai pilnīgāk varētu kalpot Dievam un cilvēkiem. Ja apetīte būs pakļauta prāta un sirdsapziņas kontrolei, viņi tiks atalgoti ar veselu organismu un prātu. Lai gan šādi cilvēki savus uzskatus neuzspiež citiem, to piemērs liecinās par labu pareizajiem principiem un spēs īpašā veidā citus ietekmēt uz labu.

Uztura reformā patiesi nepieciešams veselais saprāts. Šo tematu vajadzētu pētīt plaši un dziļi, un nevienam nevajag kritizēt citus, ja to pieredze visās lietās nesaskan ar paša uzskatiem. Nav iespējams uzrakstīt nemainīgu likumu, kas regulētu ikviena ieradumus, un nevienam nevajag uzskatīt sevi par kritēriju citiem. Ne visi var ēst vienus un tos pašus ēdienus. Ēdieni, kas vienam cilvēkam garšo un ir veselīgi, kādam citam var šķist negaršīgi un būt pat kaitīgi. Daži nevar lietot pienu, turpretī citi to vēlas. Vieni nevar sagremot pupas un zirņus, bet vairumam ļaužu tie ir veselīgi. Dažiem cilvēkiem rupja maluma graudu izstrādājumi ir labs uzturs, bet citi tos nevar lietot.

Cilvēki, kas dzīvo jaunattīstības valstīs vai nabadzības skartos apgabalos, kur augļu un riekstu nepietiek, nav jāmudina no savas ēdienkartes izslēgt pienu un olas. Ir taisnība, ka cilvēkiem ar lieko svaru un tiem, kuriem ir pārāk spēcīgi izteikta dzimumtieksme,

Dziedinošā Kalpošana

jāvairās no uzbudinošas pārtikas. Olas nevajadzētu lietot tajās ģimenēs, kurās bērniem vērojamas jutekliskas tieksmes. Cilvēkiem, kuriem asinsradošie orgāni ir vāji, sevišķi, ja nav pieejamas citas uzturvielas, kas sniedz organismam vajadzīgo, piens un olas būs pat nepieciešami. Tomēr jāvelta liela vērība, lai pienu iegūtu no veselām govīm un olas no veseliem mājputniem, kas labi baroti un aprūpēti. Olas jānovāra tā, lai tās varētu viegli sagremot.

Uztura reformai jāprogresē. Dzīvnieku vidū arvien vairāk izplatās slimības, tādēļ piena un olu lietošana kļūst arvien apšaubāmāka. Šos produktus jācenšas aizstāt ar veselīgākiem un lētākiem. Cilvēkus iespēju robežās visur vajadzētu mācīt gatavot ēdienus bez piena un olām, taču maltītēm jābūt veselīgām un garšīgām.

Parasti veselībai par labu nāk paradums ēst divreiz dienā; tomēr zināmos apstākļos cilvēki var vēlēties trešo ēdienreizi. Tajā vajadzētu būt ļoti mērenam, viegli sagremojamam ēdienam. Sausie cepumi, krekeri, sausiņi un augļi vai graudu kafija vakariņās ir vispiemērotākie.

Daži ļaudis ir pastāvīgi nobažījušies par to, vai tikai lietotais uzturs, lai gan vienkāršs un veselīgs, nenodarīs viņiem ļaunu. Es vēlētos tiem teikt: “Nedomājiet, ka ēdiens jums nodarīs kādu ļaunumu, vispār nedomājiet par to. Ēdiet atbilstoši savam vislabākajam vērtējumam, un, kad esat pielūguši Kungu, lai Viņš svētī maltīti jūsu stiprināšanai, ticiet, ka Dievs dzird jūsu lūgšanas, un esiet mierīgi.”

Dievs netiek godināts, ja organisms ir pamests novārtā vai pret to izturas nolaidīgi. Tā tas kļūst nepiemērots kalpošanai Viņam. Viens no pirmajiem mājasmātes pienākumiem ir rūpes par ģimenes veselību, pagatavojot garšīgu un spēcinošu ēdienu. Ir daudz labāk iegādāties mazāk dārgu apģērbu un mēbeļu, nekā skopoties ar pārtiku.

Dažas namamātes, lai bagātīgi pacienātu viesus, ierobežo maltīti ģimenei. Tas nav pareizi. Viesu uzņemšanā ir jāievēro lielāka vienkāršība. Vispirms uzmanība jāpievērš ģimenes locekļiem.

Neprātīga taupība un ārišķīgi paradumi bieži neļauj parādīt viesmīlību tur, kur tā visvairāk nepieciešama un nestu svētību. Ikdienā lietojamam ēdienam vajadzētu būt tādam, lai bez bažām varētu uzņemt negaidītu viesi un namamātei nevajadzētu īpaši tam gatavoties.

Visiem būtu jāmācās, ko ēst un kā gatavot. Vīriešiem, tāpat kā sievietēm, vajadzētu mācēt pagatavot vienkāršu un veselīgu maltīti. Viņu nodarbošanās bieži saistīta ar pārbraucieniem. Tad gadās, ka nevar dabūt veselīgu ēdienu; bet, ja ir zināšanas kulinārijā, tās var izmantot savā labā.